“Bet, kad Jēzus nonāca Filipa Cezarejas robežās, Viņš vaicāja Saviem mācekļiem un sacīja: “Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?” Un viņi atbildēja: “Citi saka: Jānis Kristītājs, citi: Ēlija, vēl citi: Jeremija vai kāds no praviešiem.”

Viņš uz tiem sacīja: “Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.”

Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs.Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs.” Tad Viņš Saviem mācekļiem pavēlēja, lai tie nevienam nesaka, ka Viņš ir Kristus.” (Mateja ev. 16:13–20)

Reiz kāda sieviete izgāja no baznīcas pēc kāda īpaši saviļņojoša dievkalpojuma un aizdomājusies par dievkalpojumā redzēto un dzirdēto, netīšām uzskrēja virsū kādam kalsnam vīram, kas ārā uz ielas stāvēdams raudzījās uz krustu baznīcas torņa galā. Viņa atvainojās un jau grasījās iet tālāk, bet vīrieša uzruna lika viņa pagriezties atpakaļ. “Sakiet, lūdzu,” viņš vaicāja, ar pirkstu norādīdams uz baznīcas atvērtajām durvīm, “kam jūs tur ticat?” Viņa bija apmeklējusi baznīcu visu mūžu, bet mēģinot paskaidrot par savu ticību, ātri vien saprata, ka patiesībā viņa nezina atbildi, vai arī nezināja, kā īsti to izteikt vārdos. Klausoties kā sieviete pūlas kaut ko pateikt par savu ticību, svešinieks beidzot teica: “Neuztraucieties. Atvainojos, ka apgrūtināju jūs,” un viņš aizgāja.

Viņš patiešām apgrūtināja šo sievieti, un arī es domāju, ko es viņas vietā būtu atbildējis. Kāpēc es eju uz baznīcu, kam mēs tur ticam? Nīkajas ticības apliecībai plus 3–4 īpašām adventistu doktrīnām? Tā nebūs īsti tā atbilde, ko stāstīt kādam nejauši satiktam cilvēkam uz ielas, kaut arī viņš būtu gatavs pacietīgi klausīties, kamēr es esmu pabeidzis savu liecību. Stāstīt, ka Jēzus ir mans Kungs? Protams, tikai vai tas ko nozīmē cilvēkam uz ielas? Vai stāstīt, ka par spīti tam, ka viss izskatās galīgi slikti, šī pasaule ir Dieva labajās rokās? Kas to saka? Un kāda tam jēga? Kam tad mēs ticam?

Iepriekš lasītajā Bībeles stāstā Jēzus pats ir kā šis vīrs uz ielas, kas uzdod jautājumu, kas Viņš ir un ko Viņš mums nozīmē. Viņš ar mācekļiem ir tikko kā nonācis Filipa Cezarejas robežās. Aiz muguras palikuši daudzi brīnumi: četru un piecu tūkstošu paēdināšana, vētras nomierināšana uz jūras, starp daudziem citiem brīnumiem arī kānaāniešu sievietes meitas dziedināšana. Bet Jēzus ne tikai dziedināja, Viņš arī mācīja par paklausību bauslībai, Viņš mācīja par atšķirību starp vārdiem un darbiem, kā arī par laika zīmju atpazīšanu.

Ik pa laikam Viņš uzdod mīklas saviem mācekļiem, lai noskaidrotu, cik daudz viņi spēj uzņemt, cik dziļi izprot Viņa mācīto, un Viņš neslēpj savu nepatiku par viņu pastāvīgi zemajiem rādītājiem. Tieši pirms šodien lasītajiem pantiem Jēzus brīdina mācekļus “Pielūkojiet un sargaities no farizeju un saduķeju rauga.” (6. p.) Dedzīgi paklausīt Jēzum, mācekļi saliek galvas kopā un nospriež, ka acīm redzot Jēzus runā par maizi. Viens no mācekļiem saka — mēs “neesam maizi paņēmuši līdzi.” Un Jēzus balss tonis momentā mainās. “Kamdēļ jūs tā domājat, ka jums nav maizes, jūs mazticīgie. Vai jūs vēl nesaprotat un neatminaties tās piecas maizes pieciem tūkstošiem un cik grozu jūs tur vēl salasījāt? Nedz tās septiņas maizes četriem tūkstošiem un cik grozu jūs vēl salasījāt? Kā tad jūs nesaprotat, ka Es nerunāju par maizi, jums sacīdams: sargaities no farizeju un saduķeju rauga?” (Mt. 16:8–11)

Līdz ar to nav brīnums, ka mācekļi ir nemiera pilni, kad Jēzus atkal saaicina viņus ap sevi un uzdod pavisam atšķirīgu jautājumu — nevis par to, ko Viņš nupat ir teicis, bet par to, kas Viņš ir. “Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?” Viņš jautā un mācekļi atviegloti nopūšas, jo uz šo jautājumu viņi var atrast kādu atbildi. “Jānis Kristītājs,” viens no mācekļiem saka, kamēr pārējie domās meklē vēl kādu atbildi. “Elija,” vēl kāds cits saka. “Jeremija,” saka trešais, “vai kāds no praviešiem.” Viņi piedāvā variantus, kā bērni, kas izvelk no kabatām krāsainus akmentiņus, un atdod tos Jēzum, lai saņemtu kādu uzslavu. Jo vismaz tagad nav nekāda riska atkārtot to, ko ir dzirdējuši no citiem, kam viņi tic. Tā ir tikai tāda kā konsultācija draugu starpā, jeb darba grupas sanāksme lai apspriestos, kā Jēzus kalpošanas darbs virzās uz priekšu. Daži cilvēki domā, ka Jēzus ir augšāmcēlies Jānis Kristītājs, citu domā, ka Viņš ir Ēlija vai kāds no praviešiem, kam jānāk īsi pirms pasaules gala. Jūs domās droši vien jau variet saskatīt tās gaidas, kas ir mācekļu sejās, kad viņi pasniedz Jēzum šos mazos atziņu graudiņus, ko viņi ir dzirdējuši. Un tā, Kungs, kurā atbilde ir pareizā? A, B, C, vai neviena no iepriekš minētajām? Bet Jēzus nesniedz viņiem šo atbild; Viņš vēlas zināt viņu atbildes. Un atkal jūs variet iedomāties mācekļu sejas, kad Jēzus atgriež šo jautājumu viņiem pašiem. “Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” — Viņš jautā tiem, kas Viņam ir vistuvākie, vismīļākie, kas saņēmuši to vislabāko, ko vien Viņš var piedāvāt, kas ir Viņa paša. Ko jūs sakāt, kas es esmu? Kam jūs tur ticat?

Kas zina, cik ilga bija pauze, pirms Pēteris pārtrauc klusumu ar atbildi “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls”? Pareizi vai nepareizi, Pēteris vienmēr ir pirmais atbildēt, pirmais atstāt zvejas tīklus un sekot Jēzum, pirmais izlēkt no laivas, lai nāktu Jēzum pretī pa ūdens virsu, vienmēr pirmais izteikt savu viedokli par jebkuru jautājumu. Šoreiz viņa atbilde Jēzum patīk, tieši to Viņš ir gaidījis, jo jau nākamajā elpas vilcienā Jēzus uzteic Pētera atbildi un izsaka viņam svētības vārdus, nosauc viņu par akmeni no klints, uz kuras tiks celta Kristus draudze un ka viņam tiek dotas debesu valstības atslēgas.

Šāda uzslava rada vēlēšanos, kaut arī mums būtu līdzīga atbilde gatavībā, ja gadījumā kāds uzprasa līdzīgu jautājumu, lai arī mēs varētu vinnēt nejauši piedāvātā vērtīgu balvu izlozē. Bet šeit ir viens āķis. Jo lai gan Pētera atbilde šķiet ir pareiza, tā, izrādās, nav viņa paša. “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls,” saka Jēzus, “jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs.” Tas ir tāds interesants veids kā pateikt “Svētīgs tu esi par atbildi, kas nav tevis paša.” Ja tā nav Pētera paša atbilde, ja viņš to nespēja pat izdomāt, kāpēc tad viņš saņem uzslavu par to?

Varbūt Pētera pēkšņā uzslavēšana arī pārējiem mācekļiem šķita mazliet savāda. Galu galā Pēteris slīka pusceļā pie Jēzus ejot pa ūdens virsu, un kaut arī reizēm uz uzdotajiem jautājumiem viņam ir pirmajam pacelta roka, ne vienmēr viņš spēj sekot līdzi līdz galam pats saviem drošsirdīgajiem paziņojumiem.

Jēzus dod Sīmanim Jonas dēlam jaunu vārdu: “Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” Bet jau pēc trim teikumiem Jēzus atsit kājas īkšķi pret šo klinti, jo kolīdz Pēteris ir dzirdējis šos uzslavas vārdus, viņš sāk strīdēties par to, kas norisināsies Jeruzālemē. “Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.” Un tā Pēteris no klints ātri vien kļūst par klupšanas akmeni Kristus ceļā. Ko tas viss nozīmē? Kā gan Pēteris var būt gan akmens ar pareizo atbildi un velns Kristus ceļā vienlaicīgi? Pēteris ir impulsīvs un visur ar savu viedokli, un kad uz viņu izdara spiedienu, viņš pat noliedz, ka vispār pazīst Jēzu. Vienīgais, ko par viņu labu var teikt, ir tas, ka viņš ir gatavs iet pirmais, teikt to, kas uz sirds, un katru reizi, kad viņš pakrīt, viņš atkal ceļas, noslauka dubļus un dodas uz priekšu. Kamēr pārējie mācekļi klusē, baidīdamies pateikt nepareizo atbildi, Pēteris riskē un saka savu versiju, kas, izrādās, ir Dieva atbilde, un skan kā jauka mūzika Jēzus ausīm.

“Tu esi Petros,” Jēzus viņam saka, un oriģinālvalodā šeit ir vārdu spēle, “un uz šās petra Es gribu celt Savu draudzi.” Jēzus divreiz lieto to pašu vārdu, vienreiz vīriešu dzimtē, otrreiz sieviešu dzimtē. Un šeit ir viena neliela nianse starp šiem vārdiem. Petros — vārds, ko Jēzus dod Sīmanim — nozīmē akmens vai olis, mazs gabals no lielāka akmens vai klints, kamēr petra nozīmē laukakmens, liels akmens vai klints. Tādējādi Pēteris kļūst par šķembu no lielā gabala, par akmens gabalu no klints, kuru elles vārti neuzvarēs.

Te jāpaskaidro, ka Jēzus neiecēla Pēteri par draudzes pamatu vai Debesu valstības atslēgu turētāju, kas izšķir, kurš ir cienīgs ieiet Dieva valstībā un kurš nē. Lasīsim visu Bībeli, ne tikai atsevišķi vienu nodaļu. Lasīsim, ko Pēteris pats raksta par savu aicinājumu, un kādu vēsti sludināja pārējie apustuļi! Ja Pēteris būtu iecelts par Kristus draudzes pamatu, tad par to runātu un rakstītu Pāvils un pārējie apustuļi. Neko tādu Bībelē neatrodam. Tieši pretēji, ap. Pāvils raksta “Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus.” (1. Kor. 3:11). Mazliet tālāk vēstulē Efeziešiem Pāvils raksta “Nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus.” (Ef. 2:20). Bet ko par to saka pats Pēteris? Apustuļu grāmatā lasām: “Tautas vadoņi un vecaji, ja mūs šodien pratina laba darba dēļ, ar ko šis neveselais cilvēks ir dziedināts, tad lai jums visiem un visai Israēla tautai ir zināms, ka šis stāv vesels jūsu priekšā nacarieša Jēzus Kristus Vārdā, ko jūs esat situši krustā, bet ko Dievs uzmodinājis no mirušiem. Šis ir akmens, ko jūs, nama cēlēji, esat atmetuši un kas kļuvis par stūra akmeni.” (Ap. d. 4:8–11) Tālāk, 1. Pētera vēstules 2. nodaļā mēs lasām “Jūs esat baudījuši, ka Tas Kungs ir labs. Ejiet pie Viņa kā pie dzīva akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs. Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu, jo ir rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā izredzētu dārgu stūra akmeni, un, kas tic uz Viņu, nepaliks kaunā. Tad nu jums, kas ticat, dārgs ieguvums, bet neticīgiem tas akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir tapis par stūra akmeni un ir akmens, pār kuru krīt, un klints, pie kuras piedauzās.” Nekur Pēteris neraksta, ka viņš būtu klints vai stūra akmens, uz kuras Kristus ir apsolījis celt savu draudzi. Gan apustuļi, gan pats Pēteris pastāvīgi norāda uz Jēzu Kristu kā uz klinti un stūra akmeni. Līdz ar to jāsecina, ka Mat. 16. nodaļā pamats, uz kura Kristus cels savu draudzi, nav Pēteris, bet Dieva sniegtā atklāsme jeb atziņa Pēterim, ka Jēzus Kristus ir apsolītais Glābējs. Uz šīs atziņas Kristus cels savu draudzi — uz cilvēkiem, kas atzīst Viņu par Dieva sūtīto Mesiju!

Bet kā tad ar debesu valstības atslēgām? Arī šeit lasot Atklāsmes grāmatu, redzam, ka Debesu valstības atslēgas vēl aizvien pieder Jēzum Kristum, un Viņš tās lieto.

“Es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais. Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas.” (Atkl. 1:17–18) “Filadelfijas draudzes eņģelim raksti: tā saka Svētais, Patiesīgais, kam Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz, un neviens neatver.” (Atkl. 3:6–7)

Tātad Kristus, nevis Pēteris, ir tas, kas nosaka, kurš ieies Dieva valstībā un kurš nē. Kādas atslēgas tad Kristus uzticēja Pēterim? Tās nebija kundzības un varas, bet evaņģēlija sludināšanas panākumu atslēgas. Tas redzams no 1. Pētera vēstules 5. nodaļas ievadvārdiem, kur Pēteris uzrunā draudzes vecākos kā līdzīgs līdzīgus:

“Vecākos jūsu starpā tad nu pamācu es, arī būdams vecākais un Kristus ciešanu liecinieks un nākamās godības dalībnieks: ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam. Tad, kad Augstais Gans parādīsies, jūs saņemsit nevīstošo godības vainagu. Tāpat, jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību. Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā.”

Kā redzam, Pēteris nekur neatsaucas uz viņam it kā Jēzus doto autoritāti vai varu. Ja viņam tāda būtu, tad būtu dīvaini, ja viņš neatgādinātu par to. Bet Pēteris norāda tikai uz Jēzu Kristu. Kā Pēteris izmantoja viņam dotās debesu valstības evaņģēlija sludināšanas panākumu atslēgas, redzam Apustuļu darbu 2. nodaļā, kur pēc Pētera sludināšanas ticēt uz Kristu sāka 3000 jūdu, vēlāk arī samarieši (8. nod.) un pagāni. (10. nod.) Šīs pašas evaņģēlija sludināšanas panākumu atslēgas saņēma arī pārējie apustuļi, kas tāpat kā Pēteris atzina, ka Jēzus ir Kristus — Dieva izraudzītais pasaules Glābējs. To redzam no apustuļa Pāvila un Barnabas kalpošanas apraksta Apustuļu darbos: “… Sapulcējuši draudzi, tie stāstīja, ko Dievs ar tiem bija darījis un kā Viņš pagāniem bija atvēris ticības durvis.” (Ap. d. 14:27)

Bet tagad atgriezīsimies pie Mat. 16. nodaļas notikumiem. Nekas, ko Pēteris runā vai dara, nekvalificē viņu par debesu valstības atslēgu cienīgu saņēmēju. Viņš ir svētīgs tāpēc, ka viņa atbilde ir Dieva atbilde, un viņš ir akmens no Mūžīgās Klints. Pamatojoties uz šo Dieva dāvāto atziņu par to, kas ir Kristus, un attiecībām ar Mūžīgo Klinti, tiek celta draudze, ko elles vārti nekad nespēs uzvarēt. Tātad draudze netiek celta uz Pētera, bet uz Kristus. Bet Kristus to ceļ uz Dieva sniegtās atklāsmes, kas Viņš ir. Viņš to ceļ uz Pētera un pārējiem apustuļiem, kas saņēmuši no Dieva atklāsmi, ka Jēzus ir Kristus — Dieva apsolītais Glābējs. Un es priecājos, ka Jēzus šādus cilvēkus pieņem savā draudzē — cilvēkus, kam vieglāk ir atkārtot citu viedokli, jo viņš nav domājis par savējo, vai savējais neskan tik pārliecinoši kā citu uzskati, vai arī cilvēks vēl neuzticas Dievam, ka Viņš dos pareizo atbildi īstajā laikā. Jēzus izvēle atklāj, ka svētīgums mazāk saistās ar pilnīgumu un vairāk ar vēlmi un labprātību riskēt un teikt savu atbildi, mēģināt, un celties augšā pēc kārtējā kritiena.

Notikumu par Pētera pēdējo satikšanos ar Jēzu mums atstāsta apustulis Jānis. Tas notiek jūras krastā, kur augšāmceltais Kungs jau ir sagatavojis brokastis saviem mācekļiem. Šķiet, ka visa notikuma vieta ir kā skatuve, kas īpaši sagatavota priekš šīs izšķirošās sarunas ar Pēteri. Jūras krasts — tas atgādinās Pēterim par viņa pirmo satikšanos ar Jēzu Kristu, kad viņš kopā ar Andreju zvejoja, un Jēzus aicināja viņu kļūt par cilvēku zvejnieku. Zivis — toreiz, kad viņi visu nakti bija zvejojuši un nekā nebija noķēruši, Jēzus ieteica iebraukt mazliet dziļāk jūrā un izmest tīklus tur. Toreiz tīkli plīsa no zivju pārpilnības (Lk. 5:4–6 un Mt. 4:18–19), un pēc vislielākā loma savā mūžā Pēteris izšķīrās sekot Jēzum. Varbūt šīs zivis atgādinās Pēterim arī par kādu citu zivi, kuru viņš noķēra uz Jēzus pavēli, lai samaksātu nodokļus? Jūra — tā atgādinās Pēterim notikumu, kur viņš nāca Jēzum pretim pa ūdens virsu, kā Jēzus glāba viņu, kad viņš slīka. Ugunskurs un dūmi — cik bieži smaržas atsauc mūsu atmiņā sen pagājušus notikumus! Šie dūmi atgādinās Pēterim par kādu citu ugunskuru, pie kura stāvot viņš aizliedza savu Kungu.

Jānis it kā garāmejot stāsta dažas detaļas, kas liecina, ka Jēzus arī šeit veica vairākus brīnumus. Pirms vēl mācekļi nonāca krastā ar savu lomu, Jēzus tiem jau bija sagatavojis maltīti, tāpat kā pirms Lieldienām augšistabā, kur mācekļiem ierodoties, viss jau bija sagatavots. Jānis piemin, ka septiņi mācekļi nespēja izvilkt tīklu, tik liels bija loms. (Jņ. 21:6). Bet tad Jēzus dod Pēterim pārdabisku spēku un viņš viens pats izvelk šo tīklu (Jņ. 21:11), tā it kā netieši atgādinot savam māceklim, kas ir viņa patiesais spēka avots.

Kolīdz brokastis ir paēstas, Jēzus aizved Pēteri savrup un trīs reizes uzdod viņam jautājumu: “Vai tu mani mīli?” Trīs reizes Pēteris atbild: “Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!” Un trīs reizes Jēzus atbild “gani manas avis” (Jņ. 21:15–17), kas norāda uz to amatu un aicinājumu, ko Kristus deva savam māceklim. Šodien mēs to saucam par mācītāja amatu. Mēs visi esam aicināti būt Kristus liecinieki, bet dažus Kristus aicina būt par draudzes ganiem. Tas liek arī domāt, ka gala atbilde no tiem, kas sakās Viņu mīlam, ir nevis vārdos, bet dzīvē izdzīvota. Ka tas, kas Viņš mums katram patiesībā ir, atklājas nevis mūsu vārdos, bet mūsu darbos, dzīvē.

Tāpēc ja jūs kādudien saskriesities ar kādu cilvēku, kas prasīs jums par jūsu ticību — droši mēģiniet izteikt to vārdos. Apustulis Pēteris mūs iedrošina sekojošiem vārdiem: “Bet turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs, būdami arvien gatavi aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā par cerības pamatu jūsos; tomēr gan ar lēnprātību un bijību, paturot labu sirdsapziņu, lai, kur jums ceļ neslavu, top kaunā tie, kas nopeļ jūsu labo dzīvi iekš Kristus.” (1.Pēt. 3:15–16) Varbūt jūsu atbilde pārsteigs jūs pašus un atklās Dieva klātbūtni. Svarīgākais ir mēģināt ne tikai stāstīt par savu ticību, bet dzīvot šo ticību—zinot, ka mēs visi esam Pētera radinieki, un neatkarīgi no atbildes pareizības esam daļa no Mūžīgas Klints, kuru nekas nespēs uzvarēt. Jo dažkārt darbi runā skaļāk par mūsu vārdiem, un tie tikai apliecina to, kas jau tāpat visiem ir redzams. Āmen.

[Svētrunas pamatā B.B.Teilores raksts “Dieva akmens”]

Otra līdzība stāsta par 5 gudrām un 5 ģeķīgām jaunavām

Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretim. 2 Bet piecas no tām bija ģeķīgas, un piecas bija gudras. 3 Jo ģeķīgās ņēma savus lukturus, bet eļļas tās nepaņēma sev līdzi. 4 Bet gudrās paņēma sev līdz ar lukturiem arī eļļu savos traukos. 5 Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnaudās un gulēja. 6 Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim. 7 Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus. 8 Bet ģeķīgās sacīja gudrajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. 9 Bet gudrās atbildēja un sacīja: tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērciet sev. 10 Un, kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. 11 Pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: kungs, kungs, atdari mums! 12 Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu. 13 Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks.

Līdzība par piecām gudrām un piecām ģeķīgām jaunavām padziļina izpratni par modrību. Šī līdzība stāsta par sagatavošanos. Līdzībā ir sniegta Palestīnas kāzu aina — ceremonija, kas norisinājās veselas nedēļas garumā. Šajā pasākumā bija iesaistīta visa vietējā sabiedrība. Pretēji Rietumu modei, kur kāzu pāris tūlīt pēc salaulāšanās dodas kāzu ceļojumā, Palestīnā viņi palika mājās un turēja māju atvērtu. Mums nav jāiedziļinās katrā šīs līdzības detaļā. Galvenais šajā stāstā ir tas, ka ar līgavaini domāts Jēzus Kristus. Lasot Vecās Derības rakstus, varam pamanīt, ka tur Dievs pats sevi sauc par Līgavaini un Israēlu par līgavu. Bet šeit galvenā uzmanība ir pievērsta desmit jaunavām un viņu lampām. Un tad ir teikts, ka piecas ir gudras un piecas ir ģeķīgas. Atšķirība gudrībā ir tā, ka piecas ļoti uzmanīgi gatavojās līgavaiņa nākšanai. Visām bija lampas ar eļļām, bet tikai piecas paņēma līdz rezervi. Te svarīgi atcerēties, ka visas desmit simbolizē kristiešus, kuri ārēji tādi izskatās. Jo visas desmit gaida atnākšanu, bet visas desmit kļuva miegainas un aizmiga. Tātad te netiek runāts par ticīgiem un neticīgiem. Te tiek tieši runāts tikai par ticīgiem.

Centrālā problēma šajā līdzībā ir tā, ka līgavainis aizkavējās. Un tāpēc gaidītājas aizmiga. Mēs kā kristieši esam saistīti ar zemes dzīvi. Kaut arī mēs gaidām Jēzus atnākšanu, neviens no mums nav spējīgs dzīvot bez gulēšanas un tāpat neviens no mums nespēj būt pastāvīgā ārkārtas gatavībā. Iespējams, ka jau Mateja laikā daudzi gaidīja, nervozēja un pārmeta Kungam par kavēšanos. Bet atšķirība starp gudrām un ģeķīgām jaunavām nav aizmigšana. Aizmiga visas, bet ne visas bija gatavotas uzaicinājuma brīdī. Piecas no viņām bija atlikušas gatavošanos uz pēdējo minūti, kad jau bija par vēlu. Un Jēzus saka, ka šādi cilvēki ļoti smagi samaksā par savu nolaidību. Durvis bija jau aizslēgtas, kad viņas bija attapušās par savu negatavību. Viņu pārbaudes laiks bija noslēdzies. Aizvērtās durvis Bībeles valodā nozīmē to ka viņi ir pazuduši. Un es domāju ka svarīgi pievērst uzmanību tieši teikumam, ko Līgavainis saka ģeķīgām jaunavām. “Patiesi es jums saku, es jūs nepazīstu…” Tātad šie cilvēki, kaut arī ārēji dzīvo zem kristiešu maskas, varbūt dara lielas lietas, tomēr viņi nav personīgi iepazinuši Dievu. Iepazīt Dievu nevar pēdējā minūtē. Tas ir dzīves piedzīvojums. Viņi ir dzīvojuši ar virspusējām attiecībām. Un tāpēc viņiem nav iespējas piedalīties tajā lielajā kāzu mielastā, kas paredzēts Kristus sekotājiem pie otrās atnākšanas. Kāzu svinībās parasti piedalās līgavainim un līgavai pazīstami cilvēki. Tātad patiess Kristus atnākšanas gaidītājs būs pastāvīgi modrs, uzturēs labas savstarpējas attiecības ar citiem, un personīgi pazīs un mīlēs Kungu.

Trešā līdzība ir sasaistīta ar iepriekšējām (14.-30. p.)

14 Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, 15 un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. 16 Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. 17 Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. 18 Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. 19 Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. 20 Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. 21 Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.
22 Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. 23 Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.
24 Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. 25 Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu.
26 Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, 27 tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. 28 Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. 29 Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. 30 Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.

Tā ir līdzība par talantiem. Tāpat kā iepriekšējās līdzības, arī šī aicina būt gatavam uz Kunga atnākšanu. Tāpat kā iepriekšējās, arī šī atbild uz jautājumu, ko nozīmē būt sagatavotam uz pēkšņo Kunga atnākšanas brīdi.

Kas ir gatavība? Kas ir modrība? Atbildot uz to, Kungs sniedz stāstu par kādu vīru (un te Kristus domā sevi), kurš dodas prom uz tālu zemi, katram no saviem kalpiem izdalot talantus, toreiz tā bija naudas vienība. Tā sevī ietvēra 6000 darba dienu algu. Mūsdienu valodā komentētāji to salīdzina ar miljonu dolāru lielu vērtību.

Vienam tiek doti pieci, otram divi un trešajam viens talents. Pirmie divi saimnieka doto naudu ielika darbā un pavairoja divkārt, bet trešais noraka, lai neviens nespētu nozagt. Senajā pasaulē naudas norakšana zemē bija parasta un netika vērtēta kā slikta lieta. Tātad varētu secināt ka viņš bija rūpīgs, bet izrādījās, ka viss ir savādāk.

Tur teikts, ka “pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem.” Te atkal ieskanas kaut kas pazīstams, ko lasījām iepriekšējās līdzībās. Tas ir ilgais laiks. Saimnieks pēc ilga laika atgriežas un pieprasa norēķinu, kā ir lietota viņa nauda. Viņš nosaka savu kalpu uzticamību viņa prombūtnes laikā. Saimnieka atnākšana līdzinās tiesai. Mēs lasām kā viņš atalgo divus kalpus, kuri ir bijuši uzticīgi pildot saimnieka uzdevumu, un soda to, kurš nekā nav darījis ar iedoto naudu. Kāpēc sodīja?

Mēs zinām, ka arī šobrīd bankas droši glabā naudu. Banku īpašnieki baidās to zaudēt. Un tāpēc naudu vairs nelaiž apgrozībā. Kas notiek ar dzīvi? Viss apstājas. Saimniecība apstājas un nauda nenes nekādu peļņu. Pat pašas bankas piedzīvo zaudējumu.

Un lūk, tas atklājās arī līdzībā. Saimnieks gribēja kaut ko vairāk kā tikai naudas drošību—viņš gribēja redzēt peļņu! Un tā bezatbildīgais kalps zaudē tiesības ieiet debesu valstībā. No tā visa mums ir skaidra mācība—modrība un gatavība Kristus nākšanai nav pasīva notikuma gaidīšana. Drīzāk gatavība ir atbildīga rīcība, kura rada ienesumu debesu valstībai. Tie ir aktīva darba rezultāti, kurus Kungs ir apstiprinājis. No šīs līdzības mēs redzam, ka Kungs nepieprasa vienādus rezultātus. Kristiešiem ir dotas dažādas spējas un dažādi iespēju līmeņi. Dievs tiesā neprasa to, ko cilvēks nevarēja izdarīt, bet tiesā mums visiem prasīs atbildību par to, kā mēs esam izmantojuši tās iespējas, kas mums bija. Tātad prasīs, lai mēs visi vienādi pūlētos. Jo Dievs sagaida labu peļņu no ieguldījumiem, ko Viņš ir ielicis mūsos. Cik daudz Viņš mums ir devis? Tas atklājas Kunga vārdos “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu.” Tas “mazums” vienā gadījumā bija 5 talenti, otrā 2 talenti. Tātad, 30.000 un 12.000 darba dienu algas. Mūsdienās Latvijā tas varētu būt ap Ls 750.000 un Ls 300.000. Un pat nelietīgajam kalpam tika Ls 150.000. Tas ir tas “mazums”, ko Kungs mums uzticējis, lai mēs ar to rīkotos un gūtu peļņu Debesu valstībai. Mūsu iemīļotā rakstniece Elena Vaita norāda, ka patiesa audzināšana sagatavo mācekli priecīgai kalpošanai šajā pasaulē, un lielākam kalpošanas priekam nākošajā pasaulē.

Interesanti, ka šī līdzība neattiecas tikai uz kādu tālu gala laiku nākotnē, kā mēs to lasot parasti iedomājamies. Kad israēls tika aizvests Bābeles trimdā, viņi saprata, ka Sinaja kalnā slēgtā derība ir anulēta un Dievs savu tautu ir atstājis. Pēc atgriešanās no Bābeles gūsta israēlieši atjaunoja Templi, bet Dieva godība (šekina) tur vairs neatgriezās. Ticīgie ilgojās pēc Dieva atgriešanās savā Templī. Un lūk, pēc vairākiem gadsimtiem Kristus atgriezās Dieva templī Jeruzālemē un izdzina no tā upurdzīvnieku tirgotājus un naudas mainītājus. Viņš atgriezās pēc ilgas prombūtnes un lūkojās pēc augļiem, bet neatrada. Rezultātā Viņš pateica spriedumu tautas tā laika garīgajiem vadītājiem: “Es jums saku: Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus.” (Mt. 21:43) Šī līdzība tā laika klausītājiem stāstīja nevis par laiku, kad Kristus dosies prom, bet par laiku, kad Viņš jau ir atgriezies un meklē rezutlātus! Protams, viss kas toreiz notika Israēlas robežās atkārtosies vēlreiz pie Kristus otrās atnākšanas vispasaules mērogā.

Un tad ir vēl viens moments attiecībā uz gatavību, kas mums jāņem vērā. Tas ir atklāts ceturtā līdzībā.

Ceturtā līdzība par avīm un āžiem.

Būtībā te ir kulminācija 23. nodaļā iesāktai tiesas tēmai:

31 Bet, kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. 32 Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem, 33 un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku.
34 Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. 35 Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. 36 Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis. 37 Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? 38 Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? 39 Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis? 40 Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.
41 Tad Viņš arī sacīs tiem, kas pa kreiso roku: eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. 42 Jo Es biju izsalcis un jūs neesat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs neesat Mani dzirdinājuši. 43 Es biju svešinieks un jūs neesat Mani uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs neesat Mani apģērbuši; Es biju slims un cietumā un jūs neesat Mani apmeklējuši. 44 Tad tie arīdzan Viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai pliku, vai slimu, vai cietumā un neesam Tev kalpojuši? 45 Tad Viņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši. 46 Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā.”

Šī līdzība vada pie Jēzus mācības kopsavilkuma par sagatavošanos. Pirmās trīs runā par modrību, par darbošanos gaidīšanas laikā, bet šī pēdējā runā par šīs darbošanos būtību. Stāsts par avīm un āžiem ir plašs ainojums par to sadalīšanu kuru Jēzus izdarīs tad, kad nāks godības mākoņu pavadīts. Šajā ainā ir tikai divas cilvēku grupas. Nav neviena neitrāla. Nav trešās un pēdējās iespējas. Cilvēks ir vai nu tajā grupā, kura ir apzīmēta ar avīm. Šis apzīmējums nāk no Vecās Derības rakstiem. Ar avīm tiek apzīmēti Dieva ļaudis. Un ir otrā grupa—āži. Avis ir tie ticīgie, kas saņem labvēlību, un āži ir tie, kas nesaņem labvēlību. Nav cita vidēja stāvokļa. Nav vairs aicinājums pieņemt lēmumu nostāties Kristus pusē. Tā ir noslēguma aina. Tie, kas nebija laiku lietojuši, lai gaidītu, vērotu laiku pirms otrās atnākšanas, ir mūžīgi pazuduši.

Kā galvenais elements šajā ainojumā ir pārsteigums. Kā avis, tā āži ir pārsteigti par spriedumu viņu personīgajā lietā. Abas puses uzdod jautājumu—“kāpēc tā?”

Cilvēki ir pārsteigti tāpēc, ka viņi nav pareizi izpratuši patiesās reliģijas būtību. Parasti lielākā daļa saprot, ka patiesās reliģijas būtība saistās ar ticēšanu pareizajām pamatmācībām, vai arī izpildot kādus noteiktus rituālus vai dzīves pienākumus. Bet tāda nekad nav bijusi Bībeles pozīcija. Kādā no lielajiem Bībeles VD tekstiem Dievs caur pravieti Mihu saka, ko Viņš pieprasa no saviem bērniem. Tā nav kāda ārēja uzvedība, vai kādu rituālu piekopšana, bet gan kas? Mihas 6:6-8 lasām:

“6 Kā lai es tuvojos Tam Kungam? Vai lai es nometos zemē augstā Dieva priekšā? Vai lai es tuvojos Viņam ar dedzināmiem upuriem, veltījot Viņam gadu vecus telēnus? 7 Vai var iegūt Tā Kunga labpatiku ar daudziem tūkstošiem aunu, ar desmit tūkstošām eļļas straumju? Jeb vai man jādod par manu pārkāpumu mans pirmdzimtais, manas miesas auglis par manas dvēseles grēkiem?”

8 Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti—darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!

Jēzus šo tekstu Mateja evaņģēlijā jau iepriekš bija citējis trīs reizes (9:13; 12:7; 23:23). Un katrā reizē tur konteksts runā par nepareizu reliģiju. To pašu varam redzēt visas Jaunās Derības rakstos. Tā, piemēram, Jēkabs 1:27 raksta: “Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu.” Un Pāvils Rom. 13:8-10 raksta, ka tas, kas mīl savu tuvāko, ir piepildījis bauslības prasības. Tātad te ir pateikts, ja cilvēki nenodod Dieva mīlestību tālāk, tad tas ir tāpēc, ka viņiem vienkārši tās nav. Ja cilvēkos ir Dieva mīlestība, tad tā nav iesprostojama. Tā atradīs veidu kā izpausties. Dieva mīlestības nodošana tālāk tiem, kurus mīl Jēzus, ir lielās dienas vienīgais kritērijs. Dievs vēlas redzēt savā valstībā visus, kuri tur būs laimīgi. Laimīgi tur būs tikai tie, kuri ir atmetuši patmīlību un egocentriskumu. Egocentrisms ir grēka būtība. Tātad laimīgie būs tie, kuri būs ļāvuši Dievam savā sirdī un dzīvē iedēstīt Viņa lielo mīlestības principu. Mans iemīļotais Jāņa evaņģēlijs māca, ka jaunpiedzimšana sevī ietver cilvēka dzīves maiņu no egocentrisma uz mīlestību un rūpēm par citiem cilvēkiem. Svētošana ir process, kura laikā cilvēks kļūst arvien mīlošāks. Bībeliskā izpratnē šādi cilvēki atspoguļo Kristus raksturu. Vai jūs zinat, kas šodien pasauli visvairāk pārliecina par labu Bībeles ticībai? Tas ir redzams piemērs, ko Dieva žēlastība var darīt kāda konkrēta cilvēka dzīvē, kā tā spēj pārvērst savtīgu cilvēku tādā, kas mīl gan Dievu, gan cilvēkus. Lūk, par tādiem Ķēniņš sacīs: “Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.” Šī rakstvieta saka, ka šie cilvēki ir saņēmuši Dieva svētību.

Mēs adventistu draudzē bieži runājam par šī laika patiesību. Kas tā ir? Tā ir patiesība, ko Dievs licis sludināt, lai konkrētajā vēstures laika posmā cilvēki būtu gatavi sastapties ar Jēzus Kristu. Bet pārdomājot visu Bībeles vēsti kopumā, man jāsecina, ka šī laika patiesības ir divas—šī laika patiesība apkārtējai pasaulei ir izteikta Atkl. 14:6-12 trīskāršajā eņģeļu vēstī un mūsu Baznīcas misijās paziņojumā—tā ir aicināšana pieņemt Kristus mūžīgo evaņģēliju un ievērot visus Dieva baušļus, ieskaitot sabata bausli. Bet šī laika patiesība draudzē ir Mt. 25:31-46—mūsu savstarpējās attiecības un mūsu kalpošana apkārtējai sabiedrībai. Sludinot pirmo, neaizmirsīsim otro. Darot otro, neaizmirsīsim par pirmo! (Rom. 7:4–6).

Novēlu, lai mēs katrs jau šodien sadzirdētu šo aicinājumu. Āmen.

[P.S. Šī svētruna ir tapusi sadarbībā ar māc. Valdi Zilgalvi.]

Mateja evaņģēlijā ir stāstīts par to, kā Jēzus pēdējo reizi atstāj Templi. Iepriekš (Mt. 23:38) viņš bija teicis jūdu vadītājiem, ka viņu nams tiks izpostīts. Un vēlāk (Mt. 24:2) Viņš šokēja mācekļus, stāstot vistiešākā veidā, ka Jeruzalemes krāšņais Templis, Dieva klātbūtnes simbols un viens no tā laika arhitektūras brīnumiem, tiks pilnīgi izpostīts. Kad mācekļi dzirdēja, ka Templis tiks izpostīts, viņi domāja, ka Jēzus runā par pasaules galu, ka tas būs Viņa otrās atnākšanas brīdis. Viņi nespēja iedomāties, ka pasaule var pastāvēt bez viņu tautas lepnuma—Tempļa. Templis taču bija viņu zemes eksistences centrs! Un mācekļi, gribot izprast to, uzdeva trīs jautājumus:

1. Kad Templis tiks izpostīts?
2. Kāda būs Viņa atnākšanas zīme?
3. Kāda būs gala laika zīme?

Kā redzam no teksta, Jēzus tiešā veidā neatbild uz viņu jautājumiem, vismaz ne saskaņā ar viņu izpratni. Viņš būtībā sniedz ļoti sarežģītu atbildi, kurā saliek kopā divus lielus notikumus un to zīmes tādā pakāpē, ka grūti atdalīt vienu no otra—Tempļa izpostīšanu un Viņa otro atnākšanu.

Un tomēr te ir liela gudrība. Jēzus necenšas viņiem stāstīt, kad pienāks gals. Jo viņš savus sekotājus aicina pastāvīgi būt gataviem šai atnākšanai. Nolūks tam visam kļūst skaidrāks, kad lasām 24. nodaļas beigu daļu un 25. nodaļu.

Mateja ev. 24. nodaļas sākumā lasām, ka mācekļi grib noskaidrot Viņa atnākšanas zīmi. Viņi gribēja zināt zīmi, kas vēstītu, kad Jeruzāleme tiks izpostīta, un līdz ar to būs pasaules gals un Kristus otrā antākšana (24:3). Tālāk lasām garu beigu laika zīmju sarakstu (sākot ar Mt. 24:5). Tur Jēzus runā par viltus kristiem, kariem, kara sākšanas iespējām, par to, kā viena tauta celsies pret otru tautu, ka nāks slimības, būs bads un zemestrīces (24:5-8). Un tomēr, kā redzam, šīs zīmes nedod precīzu informāciju par gala laiku. Jo, kā jūs ziniet, vienmēr ir bijuši viltus kristi, zemestrīces, bads, nelaimes un kari. Mēs nedrīkstam palaist garām to, kas teikts 6. un 8. pantā. 6. pants saka, lai šīs zīmes mūs nesatrauc: “jo tam jānotiek; bet tas nav vēl gals.” Citiem vārdiem, tās ir zīmes, ka gals tuvojas, bet tās vēl neliecina, ka gals ir klāt. Tas pats vēlreiz tiek uzsvērts 8. pantā: “Bet tas viss būs tikai lielo bēdu iesākums.”

Kādēļ par briesmām tik vienkārši pateikts—”tam tā jānotiek”? Atbildi atrodam piektajā Mozus grāmatā. Tur ir runāts par derību ar Dievu. Ja cilvēks no savas puses pildīs derības nosacījumus, viņš baudīs svētības, ja nē, tad kā sekas būs Dieva apsardzības zaudēšana un lāsts. Tā kā cilvēce nav paklausījusi Dieva aicinājumam, tad dabīgas sekas ir lāsts—tas izpaužas dažādās nelaimēs: karos, badā, slimībās un zemestrīcēs. Tam tā jānotiek…

Kari, bads, zemestrīces mums atgādina par zemes slimīgumu un tie ir zīmes, ka uzticamais derību turošais Dievs nav noslēdzis savu pestīšanas plānu. Katra no šīm zīmēm ir apsolījums, ka Kristus nāks vēlreiz un ka Viņš pabeigs savu glābšanas darbu. Viņš izglābs savus ļaudis no viņu grēkiem (1:21). To pašu var teikt arī ar pārējām zīmēm (Mt. 24)—vajāšanām, viltus praviešiem, nodevējiem, mīlestības atdzišanu (9-13). Katra krītošā zvaigzne, katra komēta, katra nodevība, ir zīme, ka Kristus nāks drīz, jo Viņa darbs vēl nav nobeigts.

Rūpīgi pētot tekstu, redzam, ka vismaz trīs zīmes Mt. 24. nodaļā ir tuvāk saistītas ar Kristus otro nākšanu:

1. Pirmā atrodama 14. p. Tā paziņo ka tad, “kad šis Valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals.” Toreiz tas skanēja kā neizpildāms uzdevums Galilejiešu ausīs. Bet kristīgā draudze izauga strauji un izpletās pa visu Romas impēriju un pat tālu aiz tās. Tagad kristietība ir visizplatītākā reliģija pasaulē. Tomēr misijas darbs vēl nav izpildīts. Tikai tad, kad būs izpildīts šis uzdevums, tikai tad nāks Jēzus Kristus.
2. Otrā nopietnā zīme ir atrodama 27. pantā. “Jo, kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana.” Šī zīme neziņo, ka gals ir tuvu, faktiski gals jau ir klāt. Te jau ir visa piepildījums, vairāk nekas nav jāgaida. Būtībā tā nav kā zīme, bet jau piepildījums.
3. Vienīgā zīme, kas Mt. 24 tiek saukta par zīmi, ir 30.-31. p. Tā ir Cilvēka Dēla zīme. Bet tā atkal nav zīme, kura liecina par Kristus atnākšanas tuvumu, bet tā jau ir pati atnākšana! Jo te Jēzus ir aprakstīts kā tāds, kurš nāk uz mākoņiem. “Un tad Cilvēka Dēla zīme parādīsies pie debesīm, un tad visas ciltis virs zemes vaimanās un redzēs Cilvēka Dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību. Un Viņš izsūtīs Savus eņģeļus ar lielu bazūnes skaņu, un tie sakrās Viņa izredzētos no četriem vējiem, no viena debess gala līdz otram.” Tad notiks svēto augšāmcelšanās, un visu svēto pacelšana debesīs (1.Tes. 4:16, 17; 1.Kor. 15:51-54).

Tātad tās, kas tiek nosauktas par īstām zīmēm, būtībā ir pati Jēzus otrā atnākšana. Bet pārējās ir, lai atgādinātu mums, ka mums ir jābūt modriem, ka mums ir jāgaida, ka atnākšana ir tuvu, un ka mums ir jāstrādā.

Otrā atnākšana

“Bet dienu un stundu neviens nezina, ne debesu eņģeļi, ne Dēls, kā vien Tēvs.”

Ir bijuši daudzi mēģinājumi noteikt pasaules gala laiku. Tā tas bija 1000. gadā, tā tas bija arī 2000. gadā. Tātad, ja kāds šodien ir izskaitļojis, kad nāks Jēzus—vai tajā vai citā gadā, vai arī pie kura pāvesta, vai kāda cita notikuma, tad viņš zina vairāk par eņģeļiem un pat par Dieva Dēlu.
Un tomēr Jēzus atnākšana neatliekami tuvojas, tā tuvojas katra personīgā dzīvē. Viena lieta, ka neviens no mums nevar pateikt cik ilgi mēs dzīvosim. Mūsu dzīve var pēkšņi aprauties. Varbūt Kristus atnākšana ir nākamā elpas vilciena attālumā.

Bet vairāk par datumu ir svarīgi padomāt, kā mēs gaidām šo notikumu. Mateja 24. nodaļas noslēgumā ir atgādinājums par Noasa dienām.

“37 Jo, kā bija Noas dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. 38 Jo, tā kā tanīs dienās priekš ūdens plūdiem tie rija un plītēja, precējās un devās laulībā līdz tai dienai, kad Noa iegāja šķirstā, 39 un tie nenāca pie saprašanas, tiekāms plūdi nāca un aizrāva visus, tāpat būs arī Cilvēka Dēla atnākšana.”

Toreiz dzīve ritēja kā parasti. Tikai cilvēki nenāca pie saprašanas. Un rezultāts bija dramatisks: Plūdi aizrāva visus cilvēkus. Un Kungs piebilst: tāpat būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. Dzīve ritēs kā parasti. Un pēkšņi negaidīti parādīsies Cilvēka Dēla zīme.

Ja pirmsplūdu cilvēki nenāca pie saprašanas, tad Jēzus mūs šodien aicina nākt pie saprašanas: “43 Bet to saprotiet: ja nama kungs zinātu, kurā stundā zaglis nāks, tad tas paliktu nomodā un neļautu ielauzties savā namā. 44 Tāpēc esiet arī jūs gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tanī stundā, kuru jūs nedomājat.”

Šī līdzība par negaidīto zagli nopietni brīdina, ka Viņš var atnākt negaidīti. Bet ko nozīmē būt modrīgiem, ko nozīmē būt gataviem? Un lūk, šeit Jēzus sniedz 4 līdzības kā atbildi uz šiem galveniem jautājumiem.

Pirmā līdzība: stāsts par gudro, uzticīgo kalpu un par ļauno kalpu

45 Kurš tad ir uzticīgais un gudrais kalps, ko kungs iecēlis pār savu saimi tiem dot barību savā laikā? 46 Svētīgs šis kalps, kad viņa kungs pārnākdams atradīs to tā darām. 47 Patiesi Es jums saku: viņš to iecels pār visām savām mantām.
48 Bet, ja ļaunais kalps sacīs savā sirdī: mans kungs kavējas nākt,—49 un iesāks sist savus darba biedrus un rīt un plītēt ar plītniekiem, 50 tad šā kalpa kungs nāks tādā dienā, kurā viņš to negaida, un tādā stundā, kas viņam nav zināma, 51 un to satrieks un tam dos algu ar liekuļiem. Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.

Ko darīja uzticīgais gudrais kalps? Viņš izjuta atbildību, viņš baroja savu saimi. Tātad kristiešiem ir noteikti pienākumi un ētiska atbildība gaidot un esot nomodā. Ja arī viņi nezina Kunga nākšanas laiku un nezina kavēšanās iemeslus, tomēr viņi rūpējas par cilvēkiem, kas ir ap viņiem. Viņi izjūt atbildību Kunga priekšā. Viņi garīgi baro dvēseli, lai tā varētu izturēt gaidīšanu.

Bet ir arī vēl kādi, kurus Kungs nosauc par ļaunajiem kalpiem. Kas tad ir raksturīgs šo cilvēku uzvedībā? Viņi ir izrēķinājuši, ka Kungs vēl nenāks tik drīzi! Viņi ir noteikuši Kunga atnākšanas laiku, vismaz aptuveni—viss liecina, ka atnākšana noteikti nebūs tagad! Tāpēc viņi atliek sagatavošanos uz vēlāku laiku un atļaujas rīkoties pēc saviem ieskatiem—viņi sit savus darba biedrus, viņi uztur terora atmosfēru, viņi aprunā, notiesā, nebaro gaidītājus, nedomā par mīlestību attiecībās un arī nerūpējās par savstarpējām attiecībām. Varbūt šajā laikā piekopj pat izlaidīgu dzīves veidu. “Tad šā kalpa kungs nāks tādā dienā, kurā viņš to negaida, un tādā stundā, kas viņam nav zināma, un to satrieks un tam dos algu ar liekuļiem. Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.”

Tātad būt modram, būt saprātīgam saskaņā ar Mt. 24 nozīmē savstarpējo attiecību sakārtošanu—rūpēties par savstarpējo mīlestību. Jēzus par to atkārtoti atgādināja saviem mācekļiem (Jņ. 13: 34): “Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” tā arī Jņ. 15:17 “Tā ir Mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu.” “Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” (Jāņa 17:21,23)

Mīlēt nozīmē piedot, vienot, rūpēties un izjust atbildību, tātad pabarot savu saimi ar evaņģēliju praktiskā veidā. Un šīs mīlestības dēļ būt gataviem uzupurēties. Un lūk, tas ir viens no galveniem rādītājiem, kas runā par mūsu modrību un gatavību Jēzus otrai nākšanai.

[P.S. Šī svētruna ir tapusi sadarbībā ar māc. Valdi Zilgalvi. Turpinājums sekos.]