Nupat uzinstalēju šai lapai WPtouch spraudni, kas automātiski optimizē WordPress lapas izklājumu priekš iPhone interneta pārlūka. Pirmie iespaidi ļoti pozitīvi! 🙂
Septembra pēdējā sestdienā Limbažu draudzē bija Ražas svētku dievkalpojums. Pateicāmies Dievam par bagātīgo dārzeņu un augļu ražu. Klausījāmies dziesmu draudzes bērnu izpildījumā.
Draudzes mācītājs Guntis Bukalders svētrunā uzsvēra nepieciešamību būt pateicīgiem Dievam:
“Pateicība izriet no apmierinājuma. Neapmierināts cilvēks ne par ko nav pateicīgs, bet apmierināts cilvēks par visu ir pateicīgs. Līdz ar to var teikt, ka pateicīgums ir dievbijības auglis. Tikai dievbijīgs cilvēks ir patiesi pateicīgs. “Nepateicīgs kristietis” ir ļoti dīvains vārdu salikums—“nepateicīgs, nesvēts” ir daudz saderīgāks salikums, bet šie īpašības vārdi neraksturo dievbijīgu cilvēku.
Kents Hags raksta: “Kad mūsu trauks ir pilns ar Kristu, mūsu dzīvi pateicībā apskalo Dieva miers.”
“Esiet pateicīgi” nav tikai pielikums, vēlāk pierakstīts papildinājums. Pateicība ir cieši saistīta ar tiem tikumiem, kurus Kristus piedāvā ikvienam kristietim, un par mieru, ko Kristus ienes mūsu starpā. Pateicība stimulē mieru un harmoniju sadraudzībā. Pavēli “esiet” var tulkot arī “kļūstiet”, “topiet”, kas nozīmē, ka šis ir paradums, kas ir jāapgūst. Tātad—“mācaties būt pateicīgi.”
Ievērojamais sludinātājs Sperdžens reiz ir teicis:
“Pateicība šķiet necils tikums. Un tomēr, draugi, tās trūkums ir viens no vissmagākajiem grēkiem (“21 Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā.” (Rom. 1:21)).
Kad jūs gaužaties par vienkāršo pārtiku, ielieciet pateicību pa vidu kā sendviču, esiet pateicīgi!
Kad gaužaties par laika apstākļiem, ieklausieties kā vējš dzied pateicības dziesmu Dievam. Esiet pateicīgi!Kad gaužaties par sāpēm un ilgu slimību, tā ir melodija putnam aiz loga, esiet pateicīgi!
Mums ir tik daudz par ko būt pateicīgiem, lai cik arī bēdīgs mums šķiet mūsu liktenis. Paskatieties no gaišās puses, priecājaties iekš Dieva. Esiet pateicīgi!”Arī šodien mēs vēlamies pateikties Dievam par visām tām svētībām ar kurām viņš mūs ir svētījis. Mēs pateicamies par ražu, un tas ietver tik daudzas lietas:
- Tas ietver Dieva svētību zemei, kas starp ērkšķiem un dadžiem sniedz spēku augt arī labībai, augļiem un dārzeņiem.
- Tas ietver svētību un palīdzību no citu cilvēku puses, kas palīdzēja art, ecēt, uzrakt, apmēslot, dēstīt, sēt, stādīt, ravēt un kopt dārzus.
- Tas ietver vēju, lietu, sauli, mākoņus.
- Tas ietver darbu, sviedrus, nogurumu.
- Tas ietver domas par to, kā sadalīsim šī gada ražu — cik atstāsim sevi, ar ko dalīsimies ar citiem.
- Tas ietver domas par mūsu līdzcilvēkiem, kurus vēlamies iepriecināt. Citiem vārdiem—svētīt.
Un tad, protams, mēs varam piebiedroties Dieva slavēšanas korim, kas slavē Dievu par Viņa žēlastību, rūpēm un mīlestību. (Ps. 146)
Pagājušajā reizē mēs pārdomājām Lūkas ev. 14. nodaļas noslēgumu. Jēzus stāstīja divas līdzības par torņa celšanu un par karošanu. Viņš uzdeva jautājumu: vai esat pārliecināti, ka spēsiet pabeigt iecerēto būvi, vai spēsiet uzvarēt karu? Arī šodien mēs varam uzdot cilvēkiem šos jautājumus. Vai esat pārliecināti, ka jums izdosies iecerēto pabeigt? Un ja neizdosies—kā tad? Kas šodien ir torņi un kari, ko cilvēki cenšas uzcelt un izkarot bez Dieva? Vai saskatām Dieva piedāvāto ceļu—alternatīvu? Tagad lasīsim tālāk Lūkas evaņģēliju, lasīsim Lūkas ev. 15:1–10:
“Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.”
“Vai arī — kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi. Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.””
Visas trīs līdzības Lūkas ev. 15. nodaļā (par trešo lasiet mazliet zemāk) atbild uz šo jautājumu. “Lūk, šis ir iemesls, kāpēc mēs svinam svētkus. Vai arī jūs nesvinētu, ja kaut kas tāds notiktu jums? Līdz ar to—kā tad mēs varam nesvinēt?” Šīs trīs līdzības paver skatu uz Jēzus kalpošanu un, iespējams, arī uz to, kā mums vajadzētu rīkoties.
Problēmas pamatā bija sabiedrības uzskats par tiem cilvēkiem, ar kuriem Jēzus bija kopā. Tur bija “muitnieki un grēcinieki”. Muitnieki nevienos laikos nav bijusi iecienīti, un vēl jo mazāk Jēzus dienās, kad muitnieki vāca nodokļus vai nu priekš Hēroda vai Romas okupācijas varas, vai abiem diviem. Daudzi jūdi uzskatīja, ka Hērods ir nelikumīgi piesavinājies ķēniņa amatu, savukārt romieši bija pagāni, un kas vēl ļaunāk—okupanti.
Jēzus nesaka, ka šos cilvēkus Dievs pieņem tādus, kādi tie ir. Ir nepieciešama grēku nožēla.
Farizeji saprata, ka Dievs var pieņem grēcinieku tad, kad tas pedantiski izpilda visas likuma prasības. Jēzus uzskatīja, ka Dievs tos pieņem tad, kad cilvēki izvēlas sekot Viņam. Jēzus vārdos “Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga” varam saklausīt kādu domu, kas domāta tieši farizejiem.
Šeit tad arī ir atbilde uz jautājumu, kāpēc ir svinības—visas Debesis līksmojas! Arī eņģeļi līksmojas un ja mēs uz zemes nepievienojamies šiem svētkiem, mēs neesam saskaņā ar Dieva realitāti.
Abos stāstos par pazudušo avi un pazudušo grasi Jēzus uzsver nepieciešamību debesīm un zemei būt harmonijā vienai ar otru. Ja Debesīs ir svētki, tad tiem ir jāatspoguļojas arī uz zemes. Zemei ir jāatspoguļo debesis tāpat kā ezers atspulgo debess jumu virs tā. To mēs lūdzam arī Kristus atstātajā parauglūgšanā “Mūsu Tēvs debesīs. Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mans izcēlums).
Tolaik Dieva Templis simbolizēja debesis zemes virsū. Templis bija Debesu svētnīcas atspulgs. Vistuvāk Debesīm tolaik piekļuva priesteri. Viņiem tempļa kalpošanā bija jāievēro daudz dažādu priekšrakstu. Pārējā tauta varēja kopēt Debesu dzīvi, stingri ievērojot daudzus šķīstības likumus visās dzīves jomās. Noslēdzot katru līdzību ar svētku ainu, Jēzus stāsta par savas kalpošanas saskaņu ar Dieva gribu. Jēzus saka, ka Debesīs ir skaļi un trokšņaini svētki par katru atgriezušos grēcinieku. Ja zemes iedzīvotāji vēlas kopēt dzīvi Debesīs, arī viņiem vajag saskatīt līksmības iemeslu un līksmoties. Tieši to arī Jēzus dara.
Iedomājaties, kādu iespaidu atstāja šie Jēzus stāsti uz grēciniekiem, kas atgriezās pie Dieva! Viņiem nav jānopelna Dieva vai Jēzus labvēlība. Dievs pats izvēlējās nākt un meklēt viņus, un priecājas, ka ir tos atradis! Un tāpēc Jēzus dara to pašu, ko dara Dievs, un tas izsauca konfliktu ar farizejiem, kas nespēja to pieņemt. Jēzus rīcība uz zemes atbilst Dieva mīlestībai Debesīs.
Jautājums mums visiem šodien ir: kas šodien draudzei būtu jādara, lai cilvēki uzdotu līdzīgu jautājumus, uz kuriem šādas vai līdzīgas līdzības ir atbilde? Ko mēs šodien varam darīt, kas liktu cilvēkiem jautāt: “Kāpēc jūs to dariet?” un pavērtu mums iespēju pastāstīt līdzību par pazudušo, kas ir atrasts?
Lūkas ev. 15:11–24
“Un Viņš sacīja: “Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais sacīja tēvam: tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu! — Tad viņš starp tiem sadalīja mantu. Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams.
Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt. Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt. Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva.
Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem! Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva.
Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.– Un viņi sāka līksmoties.”
Šķiet, ka šī ir Jēzus vispopulārākā līdzība un visi kristieši to zina. Daudzus tā ir iedvesmojusi. Piemēram, holandiešu izcilā gleznotāja Rembranta (17. g.s.) glezna “Pazudušā dēla atgriešanās”. Daudzi šajā līdzība ir saskatījuši Dieva nesavtīgo mīlestību uz grēcinieku, vēlmi to pieņemt Dieva ģimenē kad tas izrāda vēl tikai pirmo grēku nožēlas pazīmi. Protams, šī Dieva mīlestība uz pazudušo ir šīs līdzības skaistākā doma, un par to mums ir jāpriecājas. Un tomēr pārlasot šo līdzību, arvien pamanām kaut ko iepriekš neievērotu.
Klausoties sākumu šai līdzībai, toreizējie klausītāji noteikti pamanīja kaut ko pazīstamu. Arī rakstu mācītāji stāstīja līdzīgu stāstu. Tur šis no Tēva mājām aizgājušais dēls bija atkritušais Israēls, ko Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars aizveda trimdā. Viņi labi apzinājās Dieva mīlestību un priecājās kā Tēvs šo pazudušo nepamet, bet gaida mājās. Līdzība bija kā sava veida saldais ēdiens. Tikai Jēzus neapstājās šajā punktā. Viņš līdzību turpināja un stāstīja, ka bija arī vecākais brālis. Tas bija kaut kas jauns un nedzirdēts. Un tad līdzības noslēgums vairs nelikās patīkams. Kāda bija Tēva rīcība un kā rīkojās vecākais brālis?
Ir pagājuši 2000 gadi un šo līdzību arvien vēl skaidro ar dziļām pārdomām. Tā izsauc dzīvas diskusijas. Daudzi šeit saskata pilnīgi amorālas lietas:
Ja šo biblisko ētiku pielietotu laicīgā dzīvē, tad nebūtu prezidenta impīčmenta tiesas. Ja dēka ir beigusies un pazudušais ir pārnācis mājās, tad krāsnī uzreiz tiek likts cepetis… Viss ir piedots, pirms atvainošanās pat izteikta… Un grēka alga ir izšķērdīgi svētki… Vai tādu mācību jūs gribētu mācīt saviem bērniem? Vai tādu mācību mēs saņemam, nākot pie Svētā Vakarēdiena?
Un tad vēl ir jautājums ir par ģimenes attiecībām:
““Redzi, nāks dienas,” saka Tas Kungs, “kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu, ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem, tā saka Tas Kungs. Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta. Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: atzīstiet To Kungu! – jo visi Mani pazīs, lielie un mazie, tā saka Tas Kungs, jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!” (Jer. 31:31–34)
Ieklausieties tagad šajā līdzībā ar pirmā gadsimta jūdu ausīm! Zinot Ecēhiēla 37. nodaļas vēsti par miroņu augšāmcelšanos, vārdi “šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts” apkārt stāvošajiem jūdiem skanēja ar īpašu nozīmi—tie stāstīja par Izraēla atgriešanos no Bābeles trimdas. Citiem vārdiem sakot, Jēzus vēlējās pateikt, ka pieņemot Viņa sludināto vēsti un izvēloties sekot Viņam, visu apkārt stāvošo acu priekšā notiek ilgi gaidītā patiesā iziešana no Bābeles un atgriešanās no trimdas.
Jēzus atbilde farizejiem ir skaidra: Ja Dievs piepilda to, ko solījis caur praviešiem, un izved tautu no gūsta mājās, vai tad nav jārīko svētki? Svētki ir vienīgā atbilstošā rīcība.
Šī stāsta pirmā daļa aino tēva nesavtīgo mīlestību un cik tā viņam maksā. Tas ir viens no visskaistākajiem Dieva kā mīloša Tēva portretiem. Jēzus tajā saskatīja arī savu kalpošanu un grēcinieku pieņemšanu. Bet šim stāstam ir vēl turpinājums:
Lūkas ev. 15:25–32
“Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni, un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot. Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis. Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā. Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem, bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu! Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs, bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.””
Stāsts par apkopēju, kas parkā ar mietu uzlasīja netīrumus un nespēja saskatīt neko citu, kā vien netīrumus.
““Atkritumi iznīcina dabas skaistumu,” viņš teica, nepacēlis acis.”
Viņš redzēja tikai slikto un bija akls uz skaistumu, kas bija visapkārt. Šis cilvēks vislabāk aino vecāko brāli. Tieši vecākā brāļa reakcija ir stāsta kulminācija. Tā ir Jēzus atbilde farizejiem. Viņi bija tik ļoti koncentrējušies uz muitniekiem un grēciniekiem, uz sabiedrības “atkritumiem”, ka nespēja saskatīt Dieva mīlestības skaistumu, kā tā iemirdzas šo cilvēku dzīvē, kā cilvēki tiek dziedināti, pārveidoti fiziski, emocionāli, morāli un garīgi.
Jēzus ir ļoti meistarīgi attēlojis vecāko brāli. Kalps saka: “tavs brālis ir pārnācis”, bet vecākais dēls nespēj to pieņemt, viņš niknumā saka tēvam: “šis tavs dēls ir pārnācis”. Tēvs, savukārt, maigi atgādina dēlam par viņa radniecību un kāpēc arī viņam būtu iemesls priecāties: “šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs”.
Vecākais dēls pārmet tēvam “redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju”. Oriģināltekstā šeit lietots vārds δουλεύω, kas nozīmē “vergoju”, kas parāda vecākā dēla attieksmi pret tēvu. Tēvam sadalot īpašumu starp vecāko un jaunāko dēlu, vecākais faktiski strādāja savā īpašumā kopā ar tēvu kā partneri, bet viņš to nebija pat pamanījis. Un jaunākajam dēlam atgriežoties, problēma tikai saasinās, jo jebkas, ko tēvs dod jaunākajam, tagad faktiski ir uz vecākā dēla mantas rēķina.
Šajā stāstā vecākais dēls atklāj farizeju lielību: “redzi, es … nekad neesmu pārkāpis tavu bausli”. Arī Ap. Pāvils stāsta līdzīgiem vārdiem par sevi: “savā dedzībā draudzes vajātājs, taisnībā, ko bauslība paredz, nevainojams.” (Filip. 3:6) Un tomēr šī morālā pārākuma uzskati izkūst kā sniegs Dieva mīlestības gaismā. Kad apkārt notiek miroņu augšāmcelšanās, kad visapkārt ir jauna dzīvība, tad svētki ir ne tikai iespējami, bet tie ir obligāti: “bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.” To nedarīt nozīmē izliekties, ka Dievs neko nav darījis. Tas nozīmē skatīties tikai uz atkritumiem un atsacīties smaržot ziedus.
Šī atgriešanās no gūsta, no trimdas, ne visiem ir priecīgs notikums. Kad israēlieši atgriezās no Bābeles gūsta, ne visi viņus sagaidīja ar ziediem un gavilēm. Tolaik samarieši centās likt visus iespējamos šķēršļus. Kad vien Dieva darbs iet uz priekšu, vienmēr ir kāda ņurdēšana, ka Dievs nevar tā vienkārši pieņemt grēciniekus un atstāt neievērotus tos, kas tik daudz ir pūlējušies un kam ir daudz augstāki morāles standarti.
Šī kurnēšana atklāj kurnētāja centrēšanos pašam uz sevi. Vecākā dēla dusmās izteiktie vārdi atklāj, ka viņam tēvs nerūpēja vairāk par jaunāko brāli:
“Redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem, bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu!”
Iespējams, ka to viņš pateica tēvam visu viesu klātbūtnē nama priekšā un attiecās ienākt namā. Un atkal tēvs ir laipns un dāsns—šoreiz pret paštaisno vecāko dēlu. Jēzus šeit vēlas pateikt farizejiem, ka Dievs tiešām ir dāsns, un dažkārt daudz dāsnāks, nekā mēs iedomājamies. Bet tas nenozīmē, ka pie viesību galda nav brīvu vietu. Ja viņi atsakās nākt iekšā, tāpēc, ka šīs svinības nav gluži tādas, kādas tie vēlētos, tad tā ir viņu brīva izvēle, bet tas nav Dieva mīlestības trūkuma dēļ.
Šim stāstam nav noslēguma. Protams, mēs vēlētos zināt, kā mainījās jaunākais dēls, vai viņš izlīga ar vecāko brāli. Vai vecākais brālis iegāja namā vai nē? Bet Jēzus ar nodomu atstāja šo stāstu nepabeigtu, liekot mums pārdomāt savu vietu šajā stāstā. Un kā mēs varam kļūt par cilvēkiem, caur kuriem citi var piedzīvot augšāmcelšanos? Kā mēs varam svinēt svētkus un priecāties par jaunāko dēlu atgriešanos no mirušiem, tai pat laikā dodot iespēju tajos piedalīties arī vecākajiem dēliem, kam šķiet, ka ar viņiem viss ir kārtībā? Lai šī mums ir viela pārdomām nākamajā nedēļā. Āmen.
* Raksta/svētrunas pamatā N.T.Wright kompentārs par Lūkas evaņģēliju.
Ievadstāsts:
Izlasīsim dažas ieteikumu kartiņas, kuras pirms dažiem gadiem kādas brīvdabas atpūtas bāzes*1* īpašniekiem Amerikā rakstīja kempinga apmeklētāji:
Lasot šos ieteikumus, šķiet, ka kempinga apmeklētājiem nav ne mazākās nojausmas, ko nozīmē brīvdabas kempings. Viņi vēlas to pašu komfortu, kāds tiem ir mājās, pilsētā. Viņi vēlas tos pašus komforta apstākļus, kur nav jāpiepūlē muskuļi, kur viss tiek pasniegts uz paplātes—automātiski. Iemet monētu un saņem pakalpojumu.
Diemžēl šie ieteikumi netieši atspoguļo arī mūsu vēlmi kristīgajā dzīves ceļā. Mēs vēlamies, lai mūsu dzīve ritētu bez aizķeršanās, bez sarežģījumiem.
Pagājušajā reizē mēs aplūkojām Jēzus viesošanos kāda farizeja namā, un ko Jēzus tur mācīja. Lūkas ev. 14. nodaļas saturu lielos vilcienos var iedalīt 2 daļās:
Šodien pārrunāsim otro sadaļu, kur Jēzus uzrunā pūli, kas Viņam seko, acīm redzot pēc mielasta farizeja namā.
Ja šodien kāds politiķis vēlētos sapulcināt sev atbalstītājus, un savā pirmsvēlēšanu kampaņā aicinātu:
Kā jums šķiet, cik lielu sekotāju pūli šis politiķis sev iegūs? Un tagad palūkosimies, ko mums piedāvā Jēzus Kristus.
Mācekļa 5 pazīmes
Ko tas nozīmē:
Četri maldu ceļi un Jēzus ceļš
Šķiet, ka salīdzinot ar tā laika četriem galvenajiem virzieniem Israēla valsts atjaunošanā, Jēzus piedāvā pilnīgi atšķirīgu ceļu.
Tolaik esēņi nošķīrās no sabiedrības, aizgāja tuksnesī, svētojās tur un centās izvairīties no jebkādas saskares ar apkārtējo samaitāto pasauli, gaidot, kad Dievs rīkosies un atjaunos Israēlas valsti. Arī šodien ir cilvēki, kas nošķiras no sabiedrības, aiziet uz klosteriem un cenšas tādā veidā dzīvot Dievam patīkamu dzīvi, gaidot, kad Dievs rīkosies un nodibinās savu valstību. Šis ir duālisms, garīgās dzīves nošķiršana no normālās dzīves normālā cilvēku sabiedrībā.
Saduķeji un priesteri centās kaut kā sadzīvot ar Romu, meklējot kaut kādu kompromisu un savstarpēju izdevīgumu. Arī šodien ir garīdznieki, kas uzskata, ka jādodas politikā un ar valsts varas palīdzību jārisina baznīcas problēmas.
Farizeji uzskatīja, ka jāatjauno Dieva Templis un jāpadzen romiešu okupācijas karaspēks. Tieši tobrīd Hērods atjaunoja Jeruzalemes templi, cerot ar to kaut kā leģitimizēt savu ķēniņa varu ebreju acīs.
Zeloti uzskatīja, ka vajag lūgt Dievu, uzasināt dunčus un zobenus, un doties uzbrukumā. Dievs sniegs politisku uzvaru, kas reizē būs arī teoloģiska uzvara. Arī šodien netrūkst reliģisko fanātiķu, kas gatavi ar ieročiem rokās un ar teroru nodibināt, kā viņi uzskata, Dieva valstību.
Šķiet, ka Kristus nepieņēma nevienu no šiem ceļiem. Kristus ebreju Bībelē saskatīja aicinājumu, ko Israēls nebija piepildījis: būt par visas pasaules gaismu, par sāli, kas dod garšu—būt par Ābrahāmam apsolīto svētību visām tautām.
Līdz ar to diezin vai tā ir vienkārši sagadīšanās, ka tieši tobrīd, kad liels ļaužu pulks sekoja Viņam, Kristus runā par torņa celtniecību—vai cēlājs spēs to pabeigt. Un vai ķēniņš spēs uzvarēt karu.
Kā jau iepriekš pieminēju, tolaik farizeju uzskats bija, ka jāatjauno Dieva Templis Jeruzālemē un jāatbrīvojas no romiešu okupācijas. Jēzus šeit netieši jautā—vai jūs esat pārliecināti, ka spēsiet atjaunot Templi? Vēl vairāk—vai tas ir saskaņā ar Dieva plānu? Atcerēsimies, ka Lūkas evaņģēlija iepriekšējā, 13. nodaļā, Jēzus apmeklēja Templi un izteica savu spriedumu par to: “Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti, cik reižu Es esmu gribējis tavus bērnus pulcināt ap Sevi, kā vista pulcina zem spārniem savus cālīšus, bet jūs negribējāt. Redziet, jūsu nams būs atstāts, un Es jums saku: jūs Mani neredzēsit, tiekāms nāks diena, kad jūs sacīsit: svētīts, kas nāk Tā Kunga Vārdā!””. Jāņa evaņģēlijā 2:19 Kristus teica, ka patiesais Dieva templis nav ēka, bet cilvēka miesa: “Noplēsiet šo Templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu.” Faktiski Dieva mājoklis savas tautās vidū cilvēka miesā bija noenkurots ebreju Rakstu pašā centrā—Dieva apsolījumā Dāvidam. Kad Dāvids vēlējās uzcelt Jeruzalemē Templi Dievam, Dievs atbildēja, ka svarīgāk par to, ko Dāvids vēlas celt Dievam, ir tas, ko Dievs vēlas celt Dāvidam:
“Noej un saki Manam kalpam Dāvidam: tā saka Tas Kungs: tu nedrīksti Man celt dzīvojamo namu! Jo Es neesmu dzīvojis nevienā namā, sākot no tās dienas, kopš Es Israēla tautu esmu izvedis laukā no Ēģiptes, līdz šai dienai, bet Es esmu gājis no telts uz telti un no mājokļa uz mājokli. Un vai Es esmu visu to laiku, kamēr Es esmu staigājis ar visu Israēlu, runājis vārdu uz kādu no Israēla soģiem, kam Es esmu pavēlējis ganīt Savu tautu, sacīdams: kādēļ jūs Man neesat uzcēluši ciedru namu?” (1.Laiku 17:4–6)
“Es tev daru zināmu, ka Tas Kungs tev cels namu. Un notiks, kad tavu dienu skaits būs piepildījies un tev būs jāiet pie saviem tēviem, tad Es celšu kādu no taviem pēcnācējiem pēc tevis, kas būs no taviem dēliem, tam Es nostiprināšu viņa ķēniņa valsts varu. Tas Man uzcels namu, un Es viņa troni nostiprināšu uz mūžīgiem laikiem.” (1.Laiku 17:10b–12)
Dievs paziņo, ka Viņa celtais “nams” Dāvidam būs kāds no Dāvida pēcnācējiem, cilvēks. Interesanti, ka ebreju Bībeles Septuagintas (LXX) grieķu tulkojumā teikumā “Es celšu kādu no taviem pēcnācējiem pēc tevis” ebreju vārds celšu (ebr. hakimoti, sakne qûm — קוּם) ir tulkots kā “Es augšāmcelšu (gr. ἀναστήσω) kādu no taviem pēcnācējiem pēc tevis”. Līdz ar to var teikt, ka no mirušiem augšāmcelts Dieva nams cilvēka miesā ir ebreju Rakstu pašā centrā. Interesanti, cik daudz ebreju to bija pamanījuši tolaik, un cik to ir ieraudzījuši šodien?
Tāpat arī attiecībā par atbrīvošanos no romiešu okupācijas—vai esat pārliecināti, ka spēsiet uzvarēt romiešus? Vai esat parēķinājuši, cik karaspēka priekš tā ir vajadzīgs? Ja nespēsiet—kas notiks tad? Jēzus brīdināja—ja tauta neatteiksies no farizeju nacionālistiskajām idejām par tempļa atjaunošanu un atbrīvošanās no romiešu okupācijas, un nepieņems Kristus piedāvāto ceļu, jūdu tautu sagaida tikai posts un iznīcība. Diemžēl toreiz bija maz cilvēku, kas saklausīja Jēzus izmisuma pilno aicinājumu uz mieru… “Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.”” (Lk. 19:41–44).
Dievs Kristū ieradās Templī, lai piepildītu praviešu apsolīto Jahves atgriešanos Templī pēc jūdu atgriešanās no Bābeles gūsta un slēgtu jaunu derību ar Israēla namu.*5* Kristus ieradās, tiesāja visu šo sistēmu un aizstāja šo celtni ar savu miesu, tā piepildot Dieva doto apsolījumu Dāvidam. Viņš slēdza jaunu derību savās asinīs. Diemžēl tolaik ļaudis Jeruzalemē bija tik akli, ka neredzēja savu apžēlošanas laiku.
Noslēgums: mācekļa ciešanas Kristus dēļ
Kur palicis mūsu prieks grūtībās un vajāšanās mūsu ticības dēļ, Kristus dēļ? “Svētīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīst, izslēdz no sava vidus, lamā un zaimo jūsu vārdu Cilvēka Dēla dēļ.” (Lūk. 6:22). Pirmkristieši šos Jēzus Kristus vārdus uztvēra ļoti nopietni, daudzi izvēlējās kļūt par upuriem Kristus dēļ, nevis upurēt imperatoram. Pateicoties šo pirmkristiešu stingrajai ticībai, kristietība ātri uzplauka un izplatījās visā Romas impērijā, neskatoties uz ārkārtīgi nežēlīgajām vajāšanām.
Ap. Pēteris raksta: “Bet, ja arī jūs ciestu taisnības dēļ, svētīgi jūs esat.” (1. Pēt. 3:14). Turpat mazliet tālāk viņš raksta: “Bet, tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties, lai jūs arī, Viņam godībā parādoties, varētu līksmoties un priecāties. Ja jūs nievā Kristus Vārda dēļ, svētīgi jūs esat! Jo apskaidrošanas un Dieva Gars dus uz jums.” (1. Pēt. 4:13–14).
Pēdējo gadu laikā neesmu dzirdējis, kad kāds kristietis būtu izteicis gandarījumu par pārbaudēm, it sevišķi par ciešanām. Kas noticis ar šo kristietības aspektu?
Mēs gribam ne tikai asfaltētus celiņus, eskalatorus un krēslu pacēlājus laicīgā dzīvē, bet kaut ko līdzīgu arī garīgajā. Mēs, kristieši, arvien vairāk runājam par cilvēktiesībām, par taisnīgumu un vienlīdzību, bet brīžiem šķiet, ka to darot, pamazām aizmirstam uzupurēšanos un ciešanas Kristus dēļ. Tās mēs labāk atstājam vēstures stāstu un misijas grāmatām. Ja mēs dzīvotu tolaik, mēs ieteiktu Kristum doties uz Romu un tur Senātā panākt likuma izdošanu par kristiešu neaizskaramību. Vēstures gaitā ar vairāk vai mazāk kristīgām metodēm tas ir panākts. Kāpēc Jēzus neizvēlējās ceļu uz Romu, bet uz Golgātu? Jā, mēs visi vēlamies sēdēt uz Kristus goda krēsla, kā Viņš sēd uz sava Tēva goda krēsla, bet kurš šodien vēl ir gatavs ciest Kristus dēļ? Un cik ilgi, un cik daudz? Kas notiek, ja kāds aizskar mūsu ticību? Lai tā mums ir viela pārdomām, mājās vēlreiz pārlasot Lūkas ev. 14. nodaļu. Āmen.
Atsauces tekstā:
*1* Bridger Wilderness Area.
*2* Mike Neifert, Light and Life (February 1997), 27. lpp.
*3* David O. Dykes, Five Marks of a Real Disciple. http://www.sermoncentral.com/sermon.asp?SermonID=56971
*4* Dietrich Bonhoeffer, The Cost of Discipleship, 99. lpp.
*5*Skat. Jes. 55:3; Jeremijas 31:27–34; Ec. 16:60; 37:26; Ebr. 8:8.
Lūkas ev. 14. nodaļā ir aprakstīta trešā reize, kad kāds no farizejiem ir uzaicinājis Jēzu uz pusdienām.*1* Visas šīs maltītes Jēzus izmanto, lai mācītu. Vēstures materiāli liecina, ka senatnē daudzi viesi izmantoja ielūgumu uz pusdienām, lai mācītu viesību dalībniekus. Savā laikā arī Sokrāts pēc maltītes mācīja klātesošos.
Pirmās četras daļas tematiski apvienojas sekojošā hiasmā:
A Ārēja reliģiozitātes izrādīšana, bez intereses par citiem (cilvēkiem) (14:1–6)
B Savtīgums, ierodoties viesos (14:7–11)
B1 Savtīgums, aicinot viesos (14:12–14)
A1 Ārēja reliģiozitātes izrādīšana, bez intereses par citiem (Dievu) (14:15–24)
Aplūkojot Lūkas ev. 14. nodaļas struktūru, varam secināt, ka stāsta galvenais uzdevums ir atklāt atšķirību starp ārējo izskatu un iekšējo realitāti.
Ārēja reliģiozitātes izrādīšana, bez intereses par citiem
Lūka raksta, ka “Jēzus sabatā bija ieradies uz mielastu kāda ievērojama farizeja namā, un tie Viņu novēroja”. Lasot grieķu tekstu, redzam, ka ievērojamais (gr. archon) farizejs varēja būt valdības pārstāvis, iespējams pat—sinedrija loceklis.
Tolaik ielūgt apkārt staigājošu sludinātāju pēc dievkalpojuma sinagogā nebija nekas neparasts. Tomēr Lūkas apraksts vedina domāt, ka šis ielūgums nebija vienkāršs laipnības žests. 3. pantā teikts, ka viesu vidū bija bauslības mācītāji un farizeji. Rakstu zinātnieku un bauslības sargu klātbūtne nozīmē, ka viesi vairāk bija ieinteresēti Jēzus rīcības izvērtēšanā, nekā kopīgā maltītē. Un tas, ka viesu vidū bija “ūdenssērdzīgs” slimnieks vēl vairāk vedina domāt, ka tā nebija vienkārša sakritība. Visticamāk—viņš bija ielūgts ar mērķi pārbaudīt Jēzus rīcību sabata dienā. Tieši to apliecina 1. panta beigas: “tie Viņu novēroja”.
Un tā, Jēzus bija ielūgts valdības vīra namā, tur bija kāds slimnieks, un visi vēroja, ko Jēzus darīs. Šī izskatās pēc tipiskas farizeju organizētas scēnas, lai varētu atrast iemeslu apsūdzēt Jēzu. Lūka jau iepriekš trīs reizes ir pieminējis, ka Jēzus ir dziedinājis slimos sabatā (4:31–37; 6:6–11 un 13:10–17). Tāpēc var uzskatīt, ka farizejiem ierodoties uz maltīti bija sava dienas kārtība un Jēzum bija sava. Jēzus izmantoja šo formālo pusdienu maltīti kā iespēju, lai mācītu par patieso bauslības nozīmi, par ārēji redzamo rīcību un iekšējo realitāti, par pazemību un devību.*2*
“Un Jēzus, vārdu ņēmis, griezās pie bauslības mācītājiem un farizejiem ar jautājumu: “Vai ir atļauts sabatā dziedināt vai ne?” Bet tie klusēja. Tad Viņš to ņēmis dziedināja un atlaida. Bet tiem Viņš teica: “Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis sabata dienā iekritīs akā, to tūliņ neizvilks?” Un tie nekā uz to nespēja atbildēt.” (3.–6. p.)
Šis ir interesants notikums. Rakstu mācītāji un farizeji—ļaudis, kas bija iecēluši sevi par bauslības sargiem un skaidrotājiem—nespēja atbildēt uz vienkāršu jautājumu, kas ir svarīgāks—sabata baušļa ievērošana vai palīdzība nelaimē nonākušam cilvēkam…
No vienas puses it kā vajadzētu palīdzēt nelaimē nonākušajam, bet kā tad ar Dieva bausli, kas nosaka, ka sabatā “tev nebūs nekādu darbu darīt”? Šai jautājumā domas dalījās. Bija divas teoloģiskās skolas—vieni uzskatīja, ka sabatā drīkst palīdzēt dzīvniekam izkļūt no bedres, un tas ir jādara pat tad, ja lops pieder ienaidniekam! Viņi atsaucās uz 2. Mozus 23:
“Ja tu sastopi sava ienaidnieka vērsi vai ēzeli maldāmies, tad steidzies vest to viņam atpakaļ. Ja tu redzi sava ienaidnieka ēzeli guļam zem viņa nastas, tad neatstāj to, bet palīdzi tam to pacelt.”
Turpretim otri uzskatīja, ka cilvēku var vilkt laukā no bedres tikai tad, ja nav jālieto palīglīdzekļi, bet dzīvnieku—tikai pēc sabata beigām. Talmudā*3* ir divi likumi par palīdzības sniegšanu sabatā—viens atļauj dzīvniekam palīdzēt tikt laukā no bedres, bet otrs atļauj sabata laikā tikai barot bedrē iekritušo dzīvnieku. Šķiet, ka šie ierobežojumi neattiecās uz nelaimē nonākušiem cilvēkiem. Bija vēl daudz radikālāka esēņu sekta, kas sabatā kategoriski noraidīja jebkuru palīdzību kā dzīvniekiem, tā arī cilvēkiem. Tā šie Svēto Rakstu zinātnieki un bauslības sargi bija dilemmas priekšā, uz kuru tie nespēja atbildēt.
Jēzus arguments virzījās no mazākā uz lielāko: ja jau saskaņā ar jūdu loģiku sabata dienā gan dēlu, gan vērsi drīkst izvilkt no bedres, cik daudz vairāk cilvēku drīkst izvilkt no slimības bedres, kurā viņš bijis nez cik ilgi! Pierādījuma mērķis bija atklāt farizeju divkosību, kas ārēji centās izskatīties reliģiozi, turot sabatu, bet būtībā bija vienaldzīgi pret citiem cilvēkiem, kas ir patiesas dievbijības centrs.
Šeit var minēt kādu iemeslu, kāpēc farizeji un nama tēvs bija tik neiejūtīgi pret slimo. Pamattekstā un angļu tulkojumos ir teikts, ka šim cilvēkam bija tūska—šķidruma uzkrāšanās locītavās. Šī slimība saistīta ar niezi un slāpju sajūtu. Tolaik daudzi šo slimību uzskatīja par bagātnieku un izlaidīga dzīvesveida turīgo cilvēku slimību. Šo slimību pielīdzināja bagātības slimībai—tāpat kā bagātnieks, kam ir daudz naudas, bet nekad nav gana un vajag vēl un vēl, kaut arī nauda sabojā viņa raksturu, tāpat arī tūskas slimnieks vēlas dzert vēl un vēl šķidrumu, ar to tikai vēl vairāk pasliktinot savu stāvokli. Kā profilaksi pret tūsku uzskatīja morāles stiprināšanu. Līdz ar to nav brīnums, ka atrodoties farizeju, augstas morāles sargu vidū, šim cilvēkam visi lika sajust savu nepatiku pret viņa vājo morāli un raksturu.
Kaut arī neviens no klātesošajiem nespēja kaut ko iebilst pret Jēzus loģiku un problēmas risinājumu (14:5), tomēr, kā vēlāk redzam, tie izvēlējās neticēt Jēzum.
Savtīgums, ierodoties viesos
Otrais šajā nodaļā atklāj viesu savtību. Tolaik plaši izplatīta prakse bija viesībās meklēt labākās goda vietas, lai tā izceltu sevi un savu nozīmīgumu pārējo viesu vidū.
Kā mēs to darām šodien?—šodien nav tikai goda vietas viesībās, bet arī apģērbu zīmoli, automašīnu markas, kurā rajonā dzīvojam, kādās skolās bērnus sūtam, kas ir mūsu draugi un paziņas, u.t.t.
Interesanti, kā to savulaik ir novērtējis grieķu vēsturnieks, biogrāfs un rakstnieks Plutarhs (Lucius Mestrius Plutarchus, 46–120 AD):
“Kad mēs esam ieņēmuši savas vietas, mums nevajadzētu sākt noskaidrot, kurš ir likts virs mums, bet kā mēs varam būt pilnīgā saskaņā ar tiem, kas ir ap mums… . Jo katrā gadījumā tas, kurš iebilst pret savu vietu pie galda, iebilst nevis pret nama tēvu, bet pret savu kaimiņu, un tā dara sevi nīstamu abu acīs.”*4*
Jēzus šeit atkal uzrunā klātesošos farizejus. Viņš runā par acīm redzamo atšķirību starp viņu ārējo izskatu—dievbijību un reliģiozitāti, un realitāti—cenšanos ieņemt labākās vietas starp bagātajiem.
Savtīgums, aicinot viesos
Trešais stāsts šajā nodaļā veltīts nama tēvam, kas aicinādams ciemos tikai tos, kas viņam atmaksās (ar to pašu vai ko līdzīgu), ir atklājis savu savtīgumu. Plutarhs par to raksta sekojošo:
“Būt spiestā kārtā kopā ar kādiem cilvēkiem ceļojumā , ģimenē vai darba darīšanās nav tik nepatīkami kā pie pusdienu galda… . Pusdienu svinības ir dalīšanās (koinonia)… tāpēc pusdienu dalībniekus nedrīkst atstāt gadījumam, bet tiem jābūt tuviem draugiem, kas priecājas par iespēju būt kopā. Pavāri gatavo ēdienu no dažādām sastāvdaļām un garšvielām, sajaucot skābu ar eļļainu, saldu un pikantu, bet jūs neiegūsiet labu un saskanīgu kompāniju pie pusdienu galda, saaicinot kopā cilvēkus, kuri nav līdzīgi domās un uzskatos.”*5*
Tolaik, tāpat kā tagad, modē bija savstarpējā apmainīšanās ar laipnībām, un cilvēki aicināja ciemos pie sevis sev līdzīgos, kas pēc tam varēja uzaicināt ciemos pie sevis. Jēzus ieteica aicināt “nabagus, kroplus, tizlus, aklus”, jo tad “tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko atmaksāt; jo tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšām.” Līdz ar to Jēzus piedāvā izvēli—kādu atmaksu tu vēlies? Cilvēka vai Dieva?
Šeit Jēzus atklāj atšķirību starp “ievērojamā farizeja” ārējo izskatu—vēmi izskatīties par visas tautas reliģisko vadītāju, un realitāti—vēlmi būt kopā tikai ar turīgajiem un bagātajiem.
Ārēja reliģiozitātes izrādīšana, bez intereses par citiem (Dievu)
Ceturto sadaļu ievada kāda mielasta viesa teiktais: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!” Jēzus reakcija uz to ir eshatoloģiskā svētku mielasta dalībnieku atsaucības kritiska izvērtēšana. No vienas puses visi ir aicināti, bet cik uz to atsaucas? Jēzus stāsta kādu līdzību par kungu, kas izsūta savu kalpu ar ielūgumu uz svinībām. Šķiet, ka sākumā visi piekrīt. Kad kungs ir noskaidrojis viesu skaitu, tas sāk gatavot maltīti un tad sūta kalpu vēlreiz, lai aicinātu viesus uz svinībām. Tagad viesi sāk meklēt ieganstu, kāpēc viņi var nenākt. Šķiet, ka iegansts ir tās pašas jau iepriekš pieminētās bagātības un stāvoklis sabiedrībā.
Arī Toma evaņģēlijā ir aprakstīts līdzīgs notikums*6*, kur kungs sūta savu vergu pie viesiem ar ielūgumu uz viesībām. Viens atsaka, jo tajā vakarā pie viņa ieradīsies tirgoņi, kas viņam ir parādā un viņam vajag tos pamācīt. Otrs atsaka, jo ir nopircis māju un tiek izsaukts uz to dienu prom. Trešais atsaka, jo viņa draugs precas un viņam ir jāorganizē kāzu svinības. Ceturtais atsaka, jo viņš ir nopircis īpašumus un tagad ir jāievāc īres maksa. Tad kungs apskaitās un lika kalpam aicināt visus, kas vien atsaucas. Stāsts noslēdzas ar vārdiem “Pircēji un tirgoņi nenāks mana Tēva mājokļos”. Šajā stāstā uz viesībām ielūgtajiem ir vairāk vai mazāk vērā ņemami argumenti.
Bet tagad ieklausīsimies Jēzus teiktajā, kāpēc ielūgtie viesi nevar ierasties. Pirmais saka: “Es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani.” Šī aizbildināšanās ir ļoti vāja. Kurš pirks tīrumu, to pat neapskatījis? Tomēr daudzi ir atsaukušies uz īpašumiem, lai noraidītu Svētā Gara ielūgumu uz pestīšanu.
Otrs saka: “Es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani.” Šis iegansts ir vēl vājāks par pirmo. Kurš pirks piecus pārus vēršu (kas tolaik katrs maksāja aptuveni 1–2 mēnešu darba algu jeb 15 sudraba seķeļus!), pat nepaskatījies, kā tie spēj art? Tomēr daudzi cilvēki ir tik aizņemti darbā, ka nav laika priekš Kunga. Reiz pienāks diena, kad cilvēks izelpos pēdējo elpas vilcienu. Darbs tāpēc neapstāsies, to turpinās kāds cits, bet pestīšana būs nokavēta.
Reiz es lasīju par kādu sarunu starp diviem lauksaimniekiem. Kāds fermeris devās pie sava kaimiņa aizņemties virvi. “Atvaino,” atteica kaimiņš, “Es nevaru tev iedot virvi, es pašlaik ar to esmu piesējis pienu.” “Pienu?” nesaprašanā pārjautāja pirmais. “Kā tad tu vari ar virvi piesiet pienu?” Uz to kaimiņš atbildēja: “Jā, es saprotu tavu neizpratni, bet ja kāds negrib kaut ko dot, tad jebkurš iemesls ir labs.”*7*
“Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet.” Šim cilvēkam bija visvājākais attaisnojums. Patriarhālajā sabiedrības iekārtā sieva noteiks, kur vīrs ies un kur nē? Neticami! Tā vietā, lai painteresētos, vai nevar dabūt otru ielūgumu, lai ierastos svētkos kopā ar savu jauno sievu, viņš atrada iemeslu atteikties no svētkiem. Varbūt, ka viņam bija izdevies apprecēties ar kādu krietni augstākas sabiedrības sievieti un tagad uzskatīja zem sava goda apmeklēt šīs svinības? Jau iepriekš pieminētais grieķu vēsturnieks Plutarhs apraksta līdzīgu gadījumu, kad kāds uz viesībām ielūgts augstmanis nedeva atbildi par savu ierašanos uz svinībām, kamēr nebija noskaidrojis visu pārējo uz viesībām ielūgto vārdus. Kad nama tēvs uzzināja par šī augstmaņa rīcību, viņš par to bija ļoti aizvainots.
Cik bieži mēs aizbildināmies, kāpēc nevaram atnākt uz dievkalpojumu—uz satikšanos ar Dievu! Mūsu īpašumi, mūsu darbs, mūsu pieķeršanās citiem—viss var noderēt par iemeslu, kāpēc mēs nevaram nākt. Neviens cilvēks šajā līdzībā neteica, ka negrib nākt, visi atrada ieganstu, kāpēc viņi nevar ierasties.
Jēzus saskatīja stāsta līdzību ar Viņa kalpošanas realitāti arī šajā notikumā. Visi izraēlieši ar Dieva vēstnešu (praviešu) starpniecību bija uzaicināti uz Dieva mesiāniskajām svinībām. Kad pienāca laiks rīkot svētku svinības, Dievs sūtīja savu kalpu (Jēzu) ar aicinājumu nākt, bet kad atskanēja šis aicinājums, augstākā sabiedrība bija pārāk aizņemta ar virzīšanos uz augšu pa slavas un bagātības kāpnēm. Tad Jēzus griezās pie vidusslāņa un trūcīgajiem iedzīvotājiem, tad pie sabiedrības atstumtajiem un visbeidzot sūtīja savus mācekļus pie pagāniem. Šis stāsts atklāj atšķirību starp ārējo ticības apliecību un rīcību.
Tiem, kas atsaka Dieva aicinājumu, Jēzus izteica ļoti stingru brīdinājumu: “es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” Iemesls, kāpēc mēs varam tikt izslēgti no Dieva valstības svētkiem, ir mūsu vājie iegansti—atsacīšanās nākt.*8*
Lielais vijolnieks Nikolo Paganīni novēlēja savu brīnišķīgo vijoli savai dzimtajai Dženovas pilsētai—ar vienu nosacījumu—ka uz šī instrumenta neviens nekad nedrīkstēs spēlēt. Tas izrādījās ļoti slikts nosacījums, jo kokam ir tāda dīvaina īpašība—kamēr vien to lieto, tas mazliet nolietojas, bet kolīdz to vairs nelieto, tas sāk trūdēt. Izsmalcinātā samtaini skanošā vijole tagad ir pārvērtusies par ķirmju sagrauztu instrumentu skaistā futrālī, kam šodien ir tikai relikvijas vērtība. Sairušais instruments ir atgādinājums, ka dzīve, kas nošķirta no kalpošanas citiem, zaudē jēgu. (Bits & Pieces, June 25, 1992.)
Kopsavilkums
Un tā, šodien mēs aplūkojām Lūkas evaņģēlija 14. nodaļu—4 mācības par patiesu dievbijību.
Atsauces tekstā:
*1* Skat. Lk. 7:36–50; 11:37–54; 14:1–24. Vēl viena maltīte ir pieminēta Lūkas 5:27–39, kur muitnieks Levijs uzaicina Jēzu uz mielastu.
*2* Dr. Jerry Morrissey http://www.sermoncentral.com/print_friendly.asp?SermonID=38270
*3* Ebreju Bībeles komentāra (Midraš + Mišna/Gemara) skaidrojums.
*4* Plutarch, Dinner of the Seven Wise Men, 149 A–B.
*5* Plutarch, Moralia 708D.
*6* Toma evaņģēlijs 64. http://www.gnosis.org/naghamm/gosthom.html
*7* Bruce Howell “Don’t Miss the Banquet” www.sermoncentral.com
*8* Terry Laughlin http://www.sermoncentral.com/print_friendly_illustration.asp?illustration_id=68579
Reiz ikkatram cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kas tas palūkojas atpakaļ un pārdomā savas dzīves gājumu. Daudzi kristieši pārdomā, kas dzīvē ir sasniegts kopā ar Dievu, ko Dievs ir darījis mūsu dzīvē. Bet ne tikai to. Mēs domājam arī par to, ko mēs esam snieguši Dievam un apkārtējiem cilvēkiem. Un mēs arī plānojam, ko dzīvē vēlamies sasniegt, ja Dievs to ļaus. Par līdzīgu situāciju lasām Bībelē, 1.Laiku grāmatā 22:11–16.
Dāvids vēlējās celt Dievam templi. Zelta, sudraba un vara bija sakrāts tik daudz, ka grūti to bija pat izmērīt. Zelta bija ap 3.750 tonnām un sudraba ap 40.000 tonnām. Šis zelts apjoma ziņā aizņem 177m3 jeb trīsistabu dzīvokļa tilpumu! Mūsdienās šī zelta vērtība ir aptuveni 45 miljardi USD. (Salīdzinājumam—šodien ASV Centrālajai Bankai ir ap 9.000 T zelta.)
Šajā kontekstā varētu domāt, ka ar tādu bagātību cilvēks var atpūsties un dzīvot mierā. Un tomēr Dāvids audzināja savu dēlu Salamanu, mudinot viņu tiekties pēc gudrības un ievērot Dieva likumus: “Ak, kaut Tas Kungs tev piešķirtu gudrību un izpratni, lai tu, kad Viņš tevi iecels pār Israēlu, turētu Tā Kunga, sava Dieva, bauslību!” Vēlāk mēs redzam, ka Salamans tik tiešām lūdza Dievam gudrību.
Lasot Dieva tempļa celtniecības aprakstu, nevar neievērot dažas detaļas, kas krasi disonē ar Dāvida cēlo mērķi. Dāvids Dieva tempļa celtniecībai paredzēja izmantot vergu darbu. 1.Laiku 22:2 “Un Dāvids pavēlēja sapulcināt svešiniekus, kas bija Israēla zemē, un viņš tos nodarbināja kā akmeņkaļus, lai izcirstu četrstūru akmeņus Dieva nama celšanai.”
To pašu vēlāk īstenoja viņa dēls Salamans: 2.Laiku 2:16-17 “Un Salamans saskaitīja visus svešiniekus, kas atradās Israēla zemē, pēc tās skaitīšanas, kuru bija veicis viņa tēvs Dāvids, un viņu bija simts piecdesmit trīs tūkstoši seši simti. Un no šiem viņš ņēma septiņdesmit tūkstošus kravu nešanai, astoņdesmit tūkstošus akmeņu kalšanai Jūdas kalnājos, bet trīs tūkstošus seši simti par uzraugiem, lai tie skubinātu ļaudis strādāt.” Salamans ar vergu palīdzību būvēja Templi par godu Dievam, kas ienīst verdzību…*1*
Tā nebija vienīgā problēma. 5.Mozus 17:16–17 Dievs sniedz norādījumus, par ķēniņa varas ierobežojumiem: “Viņam nebūs vairot zirgu skaitu, nedz vest tautu atpakaļ uz Ēģipti, lai vairotu zirgu skaitu; jo Tas Kungs jums ir sacījis: neatgriezieties vairs pa šo ceļu. Viņš arī nedrīkst apņemt daudzas sievas, lai viņa sirdsprāts nenogriežas no Tā Kunga; lai viņš arī pārāk daudz nekrāj sev sudraba un zelta.”
1.Ķēniņu 10. nodaļā lasām, kā Salamans pārkāpa visus Dieva noteiktos ierobežojumus. Viņam bija 1.400 kaujas ratu, 12.000 jātnieku. No tā varam parēķināt zirgu skaitu. 21. pantā lasām: “Visi ķēniņa Salamana dzeramie trauki bija no zelta un tāpat arī visi Libanona ciedru nama trauki bija no tīra zelta. Tur nebija nedz sudraba, nedz vara, jo Salamana laikā to ne par ko neturēja.”*2* Bet mazliet iepriekš, 14. pantā, lasām: “Bet zelta svars, kāds ķēniņam Salamanam ienāca gadā, bija seši simti sešdesmit seši talenti zelta”. Tas ir ap 25T zelta gadā! Ja mēs uzskatām, ka Bībele izskaidro pati sevi, vai visa šī Salamana rīcība, milzīgie tirdzniecības apjomi un bagātības nesniedz kādu pavedienu zvēra skaitļa skaidrojumam un Atklāsmes grāmatas 13. nodaļas izpratnei?
Kādas ir sekas šādai rīcībai? Par to lasām 137. Psalmā:
“Pie Bābeles upēm—tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu. Savas cītaras mēs tur pakārām vītolos, jo mūsu gūsta uzraugi tur prasīja no mums dziesmas un mūsu nomācēji līksmību…”
Izraēlieši izbaudīja trimdā Bābelē to pašu, ko pieprasīja no svešiniekiem savā zemē. Pēc tam Bībelē lasām, ka Dievs ir dzirdējis viņu brēkšanu (2.Mozus 3:7) un atbrīvo tautu no apspiedējiem un aicina uzturēt taisnību.
Cik bieži mēs nerīkojamies līdzīgi? Ar vislabākajiem nodomiem mēs cenšamies pagodināt Dievu, bet metodes, ar kādām to darām, dažkārt ir pilnīgi pretējas Dieva raksturam un Viņa valstības principiem. Kā tas izskatās no otra cilvēka skatu punkta? Lūk, kāda poēma, kas aino situāciju:
Vai esi zaudējis redzi?
Reiz kāds cilvēks vēlējās, lai Dievs uzrunā viņu.
Aizdedzini ērkšķu krūmu kā Tu darīji Mozum, Dievs.
Un es sekošu.
Sagrauj mūrus kā Tu darīji Jozuam, Dievs.
Un es cīnīšos.
Nomierini viļņus kā Tu to darīji Galilejā, Dievs.
Un es klausīšos.
Un tā cilvēks sēdēja pie krūma tuvu pie mūra, kas bija netālu no jūras
un gaidīja Dievu atbildam.Un Dievs dzirdēja cilvēku, Dievs atbildēja.
Viņš sūtīja uguni—ne krūmam, bet draudzei.
Viņš sagrāva mūri—ne ķieģeļu, bet grēka mūri.
Viņš apklusināja vētru—ne jūrā, bet dvēselē.Un Dievs gaidīja cilvēku atbildam.
Un Viņš gaidīja…
Un Viņš gaidīja…
Un gaidīja.Bet tā kā cilvēks raudzījās uz krūmiem,
ne sirdīm; ķieģeļiem, nevis dzīvēm; jūru, nevis dvēselēm,
viņš nosprieda, ka Dievs nav darījis neko.
Visbeidzot viņš pagriezās pret Dievu un jautāja: Vai esi zaudējis spēku?
Un Dievs paskatījās uz viņu un teica: Vai esi zaudējis redzi?/Max Lucado/
Dāvids sagatavoja pamatu Dieva Tempļa celtniecībai uz Ornana klona. 1. Laiku 21. nodaļā aprakstīts Dāvida grēks—tautas skaitīšana. Dāvids uz mirkli paļāvās uz saviem spēkiem—uz karavīru skaitu, nevis uz Dievu. Dievs sūtīja Kunga eņģeli ar atvēztu zobenu, lai sodītu israēliešus, bet kad Dāvids visu vainu uzņēmās uz sevis un nožēloja savu grēku, Dievs piedeva un lika uzcelt altāri. Dāvids nopirka no Ornana klonu priekš altāra vietas un vēlāk izvēlējās to kā Tempļa celtniecības vietu. Templi vēlāk uzcēla Salamans, Batsebas dēls, ar kuru Dāvids pārkāpa laulību. Uz šīm divu cilvēku dzīves drupām Dievs uzcēla savu Templi, kur citi var saņemt grēku piedošanu un jaunu dzīves sākumu. Tempļa iesvētīšanas lūgsnā (2. Laiku 6) Salamans 12 reizes lūdz Dievu debesīs uzklausīt grēcinieku lūgšanas Dieva Templī.*3*
“Tas Kungs parādījās Salamanam naktī sapnī un viņam sacīja: “Es esmu uzklausījis tavu lūgšanu, un šo vietu esmu Sev izraudzījis par upura namu. (..) Tad nu tagad Manas acis būs atvērtas un Manām ausīm labpatiks dzirdēt šinī vietā izteiktās lūgšanas, jo Es esmu izraudzījis šo namu un esmu to darījis svētu, lai tur mūžīgi mājotu Mans Vārds un Manas acis un Mana sirds būtu tur vienumēr.” (2. Laiku 7:12, 15, 16)
“Lai tur mūžīgi mājotu Mans Vārds un Manas acis un Mana sirds būtu tur vienumēr.” Dievs izvēlas mājot tur, kur var sniegt piedošanu. Viņa Vārds, acis un sirds ir žēlastības namā. Raugoties retrospektīvā, abi visu laiku vislielākie Israēla ķēniņi pieļāva kļūdas, lielas kļūdas, bet tās notika ar vislabākajiem nodomiem sirdī—pagodināt Dievu. Un Dievs piedeva Dāvidam viņa grēkus, Viņš piedeva Salamanam viņa grēkus, un apsolīja uzklausīt ikvienu, kas nāks pie Viņa pazemībā un patiesā nožēlā. Arī mēs dažkārt ar vislabākajiem nodomiem sirdī izdarām kaut ko tādu, kas nebūt nepagodina Dievu. Varbūt, ka mēs to pat nepamānām, neapzināmies. Varbūt Dievs savā žēlastībā un mīlestībā mums uzrāda mūsu kļūdas. Un Viņš piedod. Un aicina mūs arī piedod citiem cilvēkiem, kas tāpat ar vislabākajiem nodomiem nodara pāri mums un mūsu mīļajiem. Mēs visi esam grēcinieki, kam vajadzīga Dieva žēlastība, un kas to saņēmuši no Dieva, var sniegt to tālāk citiem. Āmen.
Piezīmes:
*1* (Skat. 2.Laiku 8:7-9 un 1.Ķēn. 9:20-22)
*2* Tas pats lasāms arī 2.Laiku 9:20.
*3* (12 reizes Salamans lūdz Dievu uzklausīt lūgšanas 2. Laiku 6. nodaļā un 9 reizes 1. Ķēniņu 8. nodaļā. Šeit var saskatīt interesantu skaitļu spēli, kas atklāj piedošanas kvalitāti: 3×4 reizes un 3×3 reizes, kopā 21 reizi jeb 3×7. Skaitlis 3 Bībelē parasti ir Dieva skaitlis, bet 7 — pilnības skaitlis. Tātad runa ir par absolūtu grēku piedošanu no Dieva puses.)
Saulainajā sestdienas rītā vairāk kā simts Limbažu, Mazsalacas, Salacgrīvas un Valkas adventistu draudzes locekļu pulcējās mācītāja Dzintara Ozoliņa “Celmiņu” mājās uz kopīgu brīvdabas dievkalpojumu. Ar dziesmām dievkalpojumu bagātināja Valkas, Salacgrīvas un Mazsalacas draudžu pārstāvji.
Lūkas evaņģēlijā 15:10 Jēzus apliecināja prieku, kāds ir Dieva valstībā, kad cilvēks izvēlas mainīt savu dzīvi un turpmāk dzīvot saskaņā ar Dieva valstības principiem: “Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.”
Pēcpusdienā devāmies uz jūru, kur sirds derību ar Jēzu Kristu ūdens kristībā slēdza Varis Šteinbergs. Visapkārt pludmalē bija liels atpūtnieku skaits un kristības bija uzskatāma liecība visiem klātesošajiem par Dieva klātesamību un darbību šodien. Īsās svētrunas laikā pirms kristībām daudzi atpūtnieki pienāca klāt un klausījās mācītāja teiktajā par to, kā Dievs aicina mūs kļūst par Viņa atspulgu šai pasaulē. Pēc kristībām vairāki cilvēki nāca klāt un uzdeva jautājumus par ticību un par bibliskajām kristībām, pagremdējot ūdenī.
“Man šķiet, ka šīs kristības bija brīnišķīga liecība visiem pludmalē klātesošajiem, ka Dievs pārmaina cilvēka dzīvi, ka Dieva Vārds arī šodien ir spēcīgs un neatgriežas pie Dieva, nepaveicis uzdoto darbu,” teica Limbažu draudzes mācītājs Guntis Bukalders. “Priecē cilvēku interese par to, kāpēc mēs pirms kristībām lasām Dieva Vārdu un kāpēc mēs kristām, pagremdējot ūdenī. Kāds no klātesošajiem aizdomājās par notikušo un nāca pie secinājuma, ka viņš esot “puskristīts” un vēlējās zināt, vai arī viņš var saņemt biblisku kristību. Kaut arī šoreiz kristījās viens cilvēks, daudzi kaut nedaudz aizdomājās par savām attiecībām ar Dievu, un tas patiesi priecē.”
G. Bukalders