(Sv. Vakarēdiena dievkalpojums)

“Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.” To Viņš sacīja par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas Viņam ticēja; jo vēl nebija Gara, tāpēc ka Jēzus vēl nebija iegājis skaidrībā. Daudzi no tautas, kas šos vārdus dzirdēja, sacīja: “Šis tiešām ir gaidāmais pravietis.” Cits sacīja: “Šis ir Kristus.” Bet citi sacīja: “Vai gan no Galilejas jānāk Kristum? Vai nav sacīts rakstos, ka Kristus nāk no Dāvida dzimuma, no Betlēmes ciema, kur dzīvoja Dāvids?” Tā šķelšanās cēlās tautā Viņa dēļ. Daži no viņiem gribēja Viņu gūstīt, tomēr neviens rokas pie Viņa nepielika.”
(Jņ. 7:37–44)

Jēzus nostājās Templī un aicināja visus dievkalpojuma dalībniekus pie sevis. Tas, ko Jēzus piedāvāja klātesošajiem, bija tas, ko viņi sagaidīja no Tempļa. Tolaik priesteriem bija grūti izprast, kas Jēzum devis tādas tiesības. Kā lasījām šajā rakstvietā, ļaužu vidū bija šķelšanās. Kāpēc jūdiem, kas gadsimtiem ilgi gaidīja Mesiju, bija tik grūti pieņemt Viņu, ka Viņš atnāca?

Otrā Tempļa jūdaisms

Pēc Salamana dalītās valsts laikā, kad tauta aizvien vairāk iestiga elku kalpībā, atkāpās no Dieva un pieķērās apkārtējo tautu parašām, Dievam nekas cits neatlika kā atzīt derību ar Israēlu par lauztu un aizsūtīt viņus kā šķirtu sievu atpakaļ uz Ēģipti—t.i., uz Bābeli. Nebūs jaunas derības, kamēr šis atšķirtības laiks nebeigsies.

Lai gan neliela jūdu grupa atgriezās un sāka atjaunot templi, viņi vēl aizvien uzskatīja sevi par vergiem trimdā. Tas atklājas Ezras lūgšanā:

“Mans Dievs, es kaunos un bīstos pacelt savu vaigu uz Tevi, mans Dievs, jo mūsu noziegumi ir auguši pāri mūsu galvām un mūsu vaina sniedzas līdz debesīm. No mūsu tēvu dienām līdz pat šai dienai mēs apzināmies dziļi savu vainu Tavā priekšā par mūsu noziegumiem, un mēs paši, mūsu ķēniņi, mūsu priesteri, visi esam nodoti svešu zemju ķēniņu rokās, svešu zemju zobenam, gūstam, aplaupīšanai un mūsu apkaunošanai, kā tas ir šodien.

“Tagad uz īsu brīdi mums ir piešķirta žēlastība no Tā Kunga, mūsu Dieva, lai saglabātu mums atlikumu — tos, kas izglābušies, un lai dotu mums iespēju iedzīt kādu mītnes mietu savā svētajā vietā, lai mūsu Dievs mūsu acis darītu gaiši redzīgas un lai ļautu mums drusku attapties mūsu verdzībā.” (Ezras 9:6–8)

Arī Nehemijas grāmatas 9. nodaļā varam lasīt līdzīgu lūgšanu.*1* Apsolījumi nav piepildījušies un viņi dzīvo kā trimdā garīgā Ēģiptē.

Pravietis Daniēls, būdams trimdā Bābelē, pārdomājot pravietim Jeremijam doto atklāsmi par 70 gadiem izsūtījumā*2*, saprata, ka laiks tuvojas piepildījumam, tāpēc sirsnīgā un pazemīgā lūgšanā lūdza Dievu par tautas atgriešanos Israēlā un Dieva atgriešanos savas tautas vidū. Lai gan Dievs neaizkavēja tautas atgriešanos Apsolītajā zemē, tomēr Viņš sūtīja pie Daniēla eņģeli, kas paziņoja ne visai patīkamu ziņu — Mesija gan nāks, bet līdz tam vēl ir ilgs laiks:

“Ir nolemts par tavu tautu un tavu svēto pilsētu — dot tām septiņdesmit nedēļas laika, lai apgrēcība izbeigtos, grēku mērs taptu pilns, lai izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus un panāktu mūžīgo taisnību, lai piepildītos praviešu skatījumi un pasludinājumi par nākotni un lai iesvaidītu visusvētāko.” (Dan. 9:24)

Tātad, lai gan tauta var atgriezties no trimdas pēc 70 gadiem, līdz Mesijas atnākšanai vēl ir jāgaida aptuveni 70×7 gadi. Kad šis pravietim Daniēlam sniegtais laiks tuvojās noslēgumam, daudzi jūdi uzdeva jautājumu, kad tieši ieradīsies Mesija. Jūdaismā domas par to dalījās. Zeloti uzskatīja, ka jāsāk rīkoties, un kad tauta darīs savu daļu, tad arī Dievs nāks un darīs savējo. Farizeji uzskatīja, ka vairāk uzmanības jāpievērš bauslības izpildei. Kad Dieva tauta precīzi izpildīs Dieva sniegtos likumus, tad Viņš nāks un atbrīvos tautu no apspiedējiem. Bija vēl trešie, kas uzskatīja, ka Dievs rīkosies tad, kad pats to gribēs un nekas īpašs šai lietā nav jādara. Līdz ar to nebija skaidrības, kā sāksies Dieva valstības nodibināšanās.

Patiesas izsūtījuma beigu gaidas: Jauna derība

Līdz ar Israēla tautas aizvešanu Bābeles trimdā Sinaja kalnā slēgtā derība ar tautu bija lauzta un Dievs Israēla tautu kā neuzticīgu sievu bija atlaidis. Derības attiecības bija pārtrauktas. Par vienu lietu visi bija vienisprātis: kaut arī viņi bija atgriezušies no izsūtījuma Bābelē, viņi vēl aizvien bija trimdā. Kā kādreiz Dievs bija izvedis tautu no Ēģiptes zemes cauri jūrai, tā tagad bija nepieciešama jauna iziešana no garīgā verdzības nama. Bija nepieciešama jauna derība ar Dievu. Pravietis Jesaja to attēloja šādiem vārdiem:

““Ieprieciniet, ieprieciniet Manu tautu!” saka jūsu Dievs. “Runājiet sirsnīgi ar Jeruzālemi un sakait tai, ka tās ciešanu laiks ir piepildīts, ka tās noziegums salīdzināts, jo tā ir no Tā Kunga rokas saņēmusi divkārtīgu sodu par visiem saviem grēkiem.” Klau! Kaut kur atskanēja sauciens: “Ierīkojiet tuksnesī Tam Kungam ceļu, dariet klajumā kādas līdzenas tekas mūsu Dievam! Visas ielejas lai piepilda un visus kalnus un pakalnus lai nolīdzina; kas ir nelīdzens, lai top par līdzenu ceļu, un, kas paugurains, lai top par klajumu, lai parādītos Tā Kunga godība un lai visa cilvēce kopā to redzētu, jo Tā Kunga mute to tā ir runājusi.”” (Jes. 40:1–5)

“Izeita, izeita pa vārtiem! Sataisiet ceļu tautai, dariet līdzenu, dariet līdzenu staigājamo ceļu! Novāciet akmeņus, uzvelciet karogu tautām!” (Jes. 62:10)

Viņi visi gaidīja nākamo Dieva apsolīto valdnieku, kas slēgs jaunu derību ar atlikušo Israēla tautu:

““Redzi, nāks dienas,” saka Tas Kungs, “kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu, ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem, tā saka Tas Kungs. Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta. Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: atzīstiet To Kungu! — jo visi Mani pazīs, lielie un mazie, tā saka Tas Kungs, jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!”” (Jer. 31:31–34)

Jūdi nebija pievērsuši pietiekami daudz uzmanības Mesijas personībai—kas īsti būs Mesija—cilvēks, vai kas vairāk? Viņi gaidīja spēcīgu un gudru cilvēku, tādu kā Dāvids vai Salamans.

Dieva atgriešanās Templī

Vispārsteidzošākais Dieva rīcībā bija tas, ka Dievs izvēlējās ierasties savā Templī nevis mākoņa stabā, kā tas bija Salamana laikā, bet cilvēka miesā. Dievs kļuva miesa un cilvēka miesā mājoja mūsu vidū. Jēzus personā Dievs ieradās Templī un izdzina no tā naudas mijējus un upurdzīvnieku pārdevējus, tādējādi faktiski apturot tur notiekošo dievkalpojumu. Savu izpratni par dievkalpošanu Jēzus atklāja samarietei: ““Tici Man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē. Jūs pielūdzat, ko nezināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem. Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā.”” (Jņ. 4:21–24)

Pēc gada Jēzus vēl otrreiz apmeklēja Templi. “Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!”” (Jņ. 7:37)

Jēzus aizvieto Templi ar sevi

Tā kā Israēls bija aizvests trimdā, Templis izpostīts un derība anulēta, Dievs vēlējās radīt jaunu Israēlu. Jēzus ieradās un aizvietoja Templi ar sevi. Tas, protams, radīja konfliktu starp Kristu no vienas puses, un farizejiem un priesteriem no otras, jo pēdējiem visa izpratne par reliģiju un izredzēto tautu centrējās ap Templi.

Bet tai pat laikā Jēzus veidoja jaunu simbolu sistēmu ap sevi, uzņemot grēciniekus un ēdot kopā ar tiem, dziedinot slimos, aicinot 12 mācekļus, un daudzos citos veidos Viņš paziņoja, ka Viņš veido jaunu Israēlu, kas koncentrējas ap Viņu.

Arī tas radīja problēmas, jo daudziem šķita, ka Viņš ir viens no tiem viltus praviešiem, no kuriem brīdināja 5. Mozus grāmata.

Katru gadu jūdi svinēja Pashā svētkus ar svētku maltīti, pieminot derības slēgšanu ar Israēla tautu Sinaja kalnā, ar ko Israēls kļuva par Dieva izredzēto tautu un Viņa īpašumu. Šis Pashā mielasts savienoja svētku dalībniekus ar Iziešanu no Ēģiptes. Tā nebija vienkārši šī notikuma pieminēšana, šis mielasts faktiski pasludināja viņus par Dieva atbrīvotiem ļaudīm, par Jahves derības ļaudīm. Sevišķi pēc Bābeles gūsta Pashā mielasts kļuva kā revolūcijas karogs ļaudīm, kas gaida patiesu brīvību, jo sevišķi 1. gadsimta sākumā, kad Palestīna bija okupēta un bija Romas impērijas sastāvdaļa. No otras puses Pashā svētki izteica arī Dieva žēlastību un grēku piedošanu, Viņa vēlmi uzturēt derības attiecības ar savu tautu.

Tieši šajā dienā Jēzus nodibināja Svēto Vakarēdienu kā Dieva valstības svētku mielastu, kā jaunu Pashā jeb Iziešanas mielastu. Un tāpat kā Templis ainoja derību starp Dievu un Viņa ļaudīm caur upuri, un Dieva klātbūtni savu ļaužu vidū, tāpat Jēzus tagad paziņoja, ka Viņa lauztajā miesā, Viņa upurī, būs grēku piedošana un jauna derība ar tiem, kas ticībā pieņem šo patieso grēku upuri, uz ko norādīja visi Vecās Derības Tempļa upuri.

Saskaņā ar Vecās Derības praviešu sludināto vēsti un tautas mesiāniskajām gaidām, Mesijas uzdevums bija patiesi atbrīvot Israēlu, noslēgt jaunu derību ar tautu, jo Sinaja kalnā slēgtā derība anulēta ar tautas aizvešanu Bābeles trimdā, un atjaunot Templi, kurā varēs atgriezties Dieva godība jeb šekina visiem redzamā veidā, kur Dievs atkal var satikties ar saviem ļaudīm, lai sniegtu tiem žēlastību un grēku piedošanu.

Pārsteidzoši, kā Dievs to visu īstenoja Jēzus Kristus dzīvē un kalpošanā. Jēzus piedāvāja patiesu brīvību no grēka verdzības, Viņš aizvietoja Templi un tā upuru sistēmu ar savas miesas Templi un vienu pilnīgu upuri, Viņš noslēdza jaunu derību savās asinīs un ar Svētā Gara izliešanos draudzē Dievs redzamā veidā atgriezās savas tautas vidū.

Ja jūs vēlaties izprast Jēzus izpratni par krustu, tad Vakarēdiens to izskaidro. Jēzus izvēlējās šo simbolu, lai krusts atbalsotos ticīgo dzīvē cauri visiem laikmetiem. Jēzus rīcība ar maizi un kausu līdzinājās Ecēchiēla rīcībai ar ķieģeli*3*, Jeremijas rīcībai ar sadragāto māla trauku*4*. Maize un kauss kalpoja kā pravietisks simbolisms, norādot uz tiesu un glābšanu, ko Jahve īstenos caur savu Kalpu.

Sv.Vakarēdiens—Jaunās derības piemiņas zīme

Iedibinot Svēto Vakarēdienu, Jēzus rīkojās tāpat kā Vecās Derības pravieši, kas ar uzskatāmu rīcību demonstrēja kādu pravietojumu (piem., Jer. 19:10-11; Ec. 4:9). Laužot maizi mācekļu priekšā, Jēzus pravietoja par savu upuri Golgātā. Vārdos, ko Jēzus izvēlējās tovakar: “Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota … Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas” (Lk. 22:18–19), ir redzams, ka Jēzus nāve ir skatāma plašākā kontekstā—nevis kā nelaimes gadījums, bet kā Dieva izraudzīts ceļš jaunas derības nodibināšanai ar savu tautu. Tātad tie, kas baudīs mielastu kopā ar Viņu, būs Jaunās derības ļaudis, ļaudis, kas saņems grēku piedošanu, kam Bābeles trimda būs beigusies, pie kuriem Dievs būs atgriezies un mājos viņu vidū. Jēzus mācekļi būs patiesais gala laika Israēls.

Jēzus aicināja savus sekotājus ienākt Dieva valstībā. Ne ar ieročiem, kā to vēlējās zeloti, ne ar likumu skrupulozu izpildi, kā to vēlējās farizeji, bet uzņemoties krustu, pagriežot otru vaigu, mirdzot kā pilsētai kalnā. Un Viņš pats apņēmās iet šo ceļu: Viņš nesīs savu krustu uz Golgātu, Viņš pagriezīs otru vaigu, Viņš izgaismos vistumšākos laužu sirds nostūrus. Viņš būs Israēls Israēla glābšanai. Mat. 23:37 Jēzus saka: “Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap Sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt.”

Tā ir ugunsgrēka aina, kur vista sapulcina cālīšus zem saviem spārniem, un kad uguns ir pārgājusi pāri, tad zemē guļ miris putns, zem kura apsvilušajiem spārniem ir dzīvi cālīši. Viņš vēlas paņemt uz sevi grēku sodu, kas nāks pār Israēlu. Jēzus uzņemsies Israēla likteni, lai varētu notikt patiesā iziešana no grēka verdzības.

Jēzus vārdos atklājas, ka Viņa upuris ir cieši saistīts ar Israēla likteni. Kāds teologs ir teicis, ka krustā sisti mesijas ir zaudētāji, bet Dieva augšāmcelts Mesija ir uzvarētājs. Ar savu augšāmcelšanos Jēzus paziņoja par jaunu ceļu pie Dieva caur Viņu. Dievs Kristū ir sagādājis grēku piedošanu, jaunas derības attiecības un mūžīgās dzīvības apsolījumu.

““Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā, gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu” (Titam 2:11–13).

Āmen.

Piezīmes:
*1* “Lūk, tieši tāpēc mēs esam vergi šodien šai zemē, ko Tu devi mūsu tēviem, lai viņi ēstu tās augļus un baudītu tās labumu, — lūk, tajā mēs tagad esam vergi! Un tās bagātīgā raža paliek ķēniņiem, ko Tu esi iecēlis pār mums mūsu grēku dēļ. Arī pār mūsu miesu un mūsu lopiem viņi valda pēc savas patikas, un mēs esam lielās bēdās!” (Neh. 9:36–37)

*4* “Tas Kungs man sacīja tā: “Ej un nopērc no podnieka māla krūzi, tad ņem kādus no tautas vecajiem un ievērojamākiem priesteriem un ej uz Ben–Hinomas ieleju, kas ir pie Šķembeļu vārtiem, un sludini tur tos vārdus, ko Es tev sacīšu. … Tad sadauzi krūzi to vīru acu priekšā, kas tevi pavadīja, un saki tiem: tā saka Tas Kungs Cebaots: tāpat Es satriekšu šo tautu un šo pilsētu, kā sasit māla trauku, kas tad vairs nav labojams. Un Tofetā apraks miroņus, tāpēc ka citur kapa vietas nebūs. ” (Jer. 19:1–2, 10–11).

Tuvojas Lieldienas. Tas ir laiks, kad pārdomājam Jēzus ciešanas un Viņa dzīves pēdējās nedēļas notikumus, kad pieminam mūsu Kunga Jēzus Kristus mokas un agoniju pie krusta Lielajā piektdienā, un nāvi, un pēc tam pasludinām Viņa augšāmcelšanos. Vēlos pieminēt kādu Lūkas evaņģēlija 23. nodaļā aprakstīto Jēzus krustā sišanas notikuma epizodi:

“Bet divi ļaundari arī tapa novesti, ka taptu nomaitāti līdz ar Viņu. Un, kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu un tos ļaundarus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku. Bet Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Un tie, Viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta.” (32.–34. p.)

Lūkas evaņģēlijs vairākās detaļās atšķiras no pārējo evaņģēlistu stāsta par Jēzus pēdējām dzīves stundām. Tikai Lūkas evaņģēlijā Pilāts paziņo, ka Jēzus ir nevainīgs (4.p.) un tikai Lūka piemin epizodi par nopratināšanu pie Heroda Antipas (23:6–12).*1* Tikai Lūkas evaņģēlijā Jēzus, piesists pie krusta, nejautā Dievam nevienu jautājumu. Neizskatās, ka Viņš justos Dieva atstāts, jo Viņš lūdz Dievu tā, it kā Dievs būtu turpat blakus. Vēstulē Ebrejiem 11:6 ir teikts: “…Tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” Un vienīgā lieta, ko Jēzus lūdz, kad Viņa rokas un kājas ir piesistas krustā, ir “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.”

Viņu neuztrauc Viņa paša liktenis, bet to liktenis, kas Viņu nogalina. Viņi nezina, ko tie dara. Vismaz tā Jēzus to saka Dievam. Un cilvēki, kuri nezina, ko tie dara, nav saucami pie atbildības. Acīm redzot Jēzus vēlas pateikt, ka Viņš neizvirza nekādas apsūdzības vai pretenzijas pret šiem cilvēkiem. Jēzus vēlas, lai visas apsūdzības pret šiem cilvēkiem tiktu atsauktas. Tikai jautājums ir, kas ir šie “tie”, kas nezina, ko dara?

Salvador Dalí “Christ of St John of the Cross” (1951)

Šeit vēlos pieminēt Barbaras Braunas Teilores sprediķi “Father, Forgive Them”, kurā viņa iztēlojas šo notikumu: Jēzus, paaugstināts pie krusta, var redzēt visus, kas ir ap Viņu. Sākot no romiešu kareivjiem, kam uzdots paveikt šo krustā sišanas darbu, līdz virsniekam, kas uzrauga šo netīro darbu un dod pavēles. Jēzus redz, kā Viņam vēl dzīvam esot, par Viņa drēbēm jau met kauliņus. Tātad, krustā sitēji Viņu jau ir pieskaitījuši mirušiem un pārējais ir tikai laika jautājums. Jaunu mantu iegāde, pat lietoto preču veikalos, cilvēkiem vienmēr ir bijis aizraujošs pasākums. Kāds no kareivjiem pielaiko Jēzus sandales—viņš tiešām tādas vēlas! Cits ar interesi aplūko Viņa apmetni, kas vēl nav zaudējis sava īpašnieka smaržu.

Lūka raksta, ka arī daži no tautas vadoņiem ir šo ļaužu pulkā (35.p.). Jēzus noteikti redz arī viņus. Tie ir cilvēki, kas no vienas puses ļoti mīl Dievu, bet no otras puses baidās no Romas, un tāpēc šajā situācijā nezina ko darīt—vēl jo vairāk ar tādu cilvēku, kas visu laiku ir uzprasījies uz nepatikšanām. Viens no tautas vadītāju uzdevumiem ir pasargāt savus tautiešus no romiešu krustiem. Bet šis jūds ir sakūdījis tik daudz ļaužu, ka ir neiespējami Viņu aizstāvēt. Tad jau labāk lai mirst Viņš viens, nekā daudzi Viņa sekotāji.

Vienīgais, ko Jēzus nevar skaidri saskatīt, ir Viņa draugi. Lūka raksta, ka mācekļi, kas sekoja Viņam no Galilejas, ir kaut kur pašā pūļa malā. Tur ir arī sievietes, kas Viņam kalpoja un arī faktiski bija Viņa mācekles. Ja mācekļi pienāktu tuvāk, viņi riskētu ar savu dzīvību. Atliktu pateikt tikai vienu vārdu un visiem būtu skaidrs, ka viņi ir krustā piesistā sekotāji no Galilejas. Tāpēc viņi labāk stāv pa gabalu no sava mācītāja, kuram tāpat neviens vairs nespēj palīdzēt.

Saistībā ar šo notikumu pirms gandrīz 2000 gadiem ir izveidojušās divas Lielās piektdienas vēstures—jūdu Lielā piektdiena un kristiešu Lielā piektdiena. Saskaņā ar dažu jūdu liecību, šī diena ir viena no visnedrošākajām dienām ebrejiem ārpus Israēlas visā gadā. Pagājušajā gadsimtā Austrumeiropā daudzi jūdi Lielās piektdienas laikā devās prom no savām mājām, jo kad kristieši iznāca no baznīcas, noklausījušies Kristus ciešanu stāstu, daudzi steidzās uz pilsētas ebreju rajoniem nodarīt tur pēc iespējas lielāku postu.

Lai kā mēs rēķinātu, Jēzus nāve ir atmaksāta nez-cik-kārtīgi. Kristieši Kristus evaņģēliju par ienaidnieka mīlēšanu un laba darīšanu tiem, kas viņus ienīst, ir sagrozījuši līdz nepazīšanai, pārvērsdami to par divus tūkstošus gadu ilgu rasismu un miljon-kārtīgu atriebību.

Vislielākā ironija ir tā, ka daudzi no šiem jūdiem, kad viņus izdzina no pilsētas, ieslodzīja geto, kad viņus apsmēja, piekāva, izvaroja, un pameta nomiršanai—ir meklējuši Bībelē kādu izskaidrojumu savām ciešanām. Šķiet, ka nav neviena cita psalma, kurš nebūtu lasīts tik daudz reižu kā 22. Psalms: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?”.

Padomāsim vēl par kaut ko — kad kristieši lasa Mateja evaņģēlijā 25:27 “Visi ļaudis atbildēja un sacīja: “Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem””, tad bieži tautā to iztēlo kā lāstu, ko jūdi uzlikuši paši sev (un kristiešiem tas būtu jāpiepilda?!), bet attiecībā uz sevi mēs ar prieku piekrītam Ap. Jānim, kas raksta “ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.” (1.Jņ. 1:7). Tātad — ja jūdi lūdza, lai Kristus asinis apklāj viņus un viņu bērnus, tad tas noteikti ir lāsts, bet ja to pašu lūdz kristietis, tad tā ir pestīšanas izlūgšanās? Dažkārt cilvēkiem ir ļoti dīvaina loģika… Uz otru pusi nevajag aizmirst, ka šie cilvēki, kas tolaik lūdza pēc Jēzus nāves, bija labi ja kādi 70-100. Ņemot vērā Pilāta pils pagalma izmērus, vairāk tur vienkārši nevarēja sanākt! Tāpat neaizmirsīsim, ka ļoti daudz jūdu Jeruzālemē kļuva par kristiešiem. Ja toreiz pilsētā (pēc vēsturnieku aplēsēm) bija aptuveni 20.000 iedzīvotāju, un Vasarsvētkos kristījās 3.000 (Ap.d. 2:41), pēc tam vēl 5.000 (Ap.d. 4:4) un pēc tam vēl daudzi (“Dieva vārds auga augumā, un mācekļu skaits Jeruzālemē stipri pieauga, un liels pulks priesteru kļuva ticīgi.” (Ap.d. 6:7)), tad jāsecina, ka pirmā gadsimta beigās trešdaļa vai pat puse Jeruzālemes iedzīvotāju bija kristieši! Cik pilsētas šodien var lepoties ar tik lielu (aktīvu!) ticīgo procentuālo skaitu? Tad nu pēc visa tā domāt, ka 70-100 cilvēku lūgums ir mūžīgs lāsts visai tautai ir vairāk nekā dīvaini, it sevišķi, ja redzam, kā jūdi pieņēma evaņģēliju (kamēr tas tika sludināts saskaņā ar ebreju Rakstiem). Padomāsim — vai mēs šodien uzņemtos atbildību par mūsu priekšteču lūgumiem pirms 2000 gadiem? Vai pirms 78 gadiem, kad daži lūdza pievienot Latviju PSRS? (Te mēs parasti sakām, ka katrs atbild pats par savu rīcību!)

Jēzus, piesists pie krusta, lūdza Dievu: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Vai Dievs atbildēja Jēzus lūgšanu? Vai Dievs piedeva jūdiem? Atbilde noteikti ir “Jā!”, bet mums jāsaprot, ka Viņš piedeva šo konkrēto grēku, nevis visus grēkus. Uz tā pamata, ka šie cilvēki nesaprata, ko viņi dara, Dievs piedeva tiem, ka tie piesita Mesiju (Dieva sūtīto Glābēju) krustā. Bet Dievs nepiešķir viņiem pestīšanu, kamēr tie nav nožēlojuši visus savus grēkus un nāk pie patiesas ticības, kā Pēteris to norādījis Ap.d. 2:38 un 3:19–20:

“Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.”

“Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti un Tas Kungs liktu nākt atspirgšanas laikiem un sūtītu jums izredzēto Kristu Jēzu.”

Jēzus pats teica, ka ir nācis šai pasaulē, lai glābtu grēciniekus, un šo uzdevumu Viņš paveiks ar savām ciešanām un nāvi pie krusta. Viņš atkārtoti paredzēja savu nāvi un skaidroja to mācekļiem kā Dieva gribu (Mt. 16:21 un Jāņa 18:11). Šī iemesla dēļ vairums kristiešu uzskata, ka nevis kāda konkrēta rase, tautība vai kāda cita ļaužu grupa, ir atbildīga par Jēzus nāvi, bet visa cilvēce ar savu grēcīgumu kopā. Ja mēs (latvieši, krievi, vācieši, ebreji, arābi, ķīnieši, u.t.t.) nebūtu grēcinieki, Kristum nebūtu mūs jāglābj ar savu upuri pie krusta. Runājot kāda franču teologa vārdiem: “Kas nogalināja Kristu? Jūdi? Romieši? — Es esmu Viņu nogalinājis… Nav citas kristiešu atbildes, jo Viņš labprātīgi mira par maniem grēkiem.”*2*

“Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Tātad, par ko Jēzus te runā? Par mums. Viņš to teica par mums. Viņš pat piešķīra mums nezināšanas kredītu, pieņemot, ka mums nav ne mazākās nojausmas par to, cik daudz posta mēs darām—gan ar mūsu darbību, gan bezdarbību, gan ar mūsu slepenām domām, gan atklātiem izteikumiem pret tiem, kurus mēs tā vai citādi pasludinām par “Kristus ienaidniekiem”. Cik bieži savos centienos aizstāvēt Kristu, mēs esam nonākuši līdz Viņa krustā sišanai?

Ar savu rīcību pret citiem cilvēkiem arī mēs esam situši Kristu krustā atkal un atkal—vai arī stāvējuši pūļa malā, kamēr kāds cits paveica šo netīro darbu—ieturot drošu distanci starp sevi un krustā sisto, kuram taču tāpat neviens neko nevar palīdzēt.

Ja Dievs ir atbildējis Jēzus lūgšanu pie krusta—un mums vajadzētu no visas sirds ticēt, ka šo lūgšanu Dievs atbildēja—ja mums patiesi ir piedots un mēs esam attaisnoti par savu rīcību, tad tam vajadzētu būt šādas rīcības galam—visas apvainošanas un visas grēkāžu meklēšanas, atdarīšanas un atriebšanas galam. Jēzus Kristus mira, lai tam visam pieliktu punktu. Jēzus labprātīgi uzņēmās būt par pēdējo upuri, lai Viņa sekotāji nekad nevienu vairs nepadarītu par upuri. Viņš iedeva mums pat lūgšanas vārdus gadījumam, ja mūsu rokas ir pienaglotas un mums nav iespējams ar tām atšķirt lūgšanu grāmatas lapas: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.”

Āmen.

Piezīmes:
1 Komentārs par Lk. 23:6–12. The Expositor’s Bible Commentary, Frank E. Gaebelein, Ed., Zondervan. ©1990 Electronic text by OakTree Software, Inc.
2 A Jewish response to Mel Gibson’s “The Passion of the Christ”—“Who do Christians believe is responsible for Jesus’ death?” http://www.ifcj.org