Nesen lasīju par kādu interesantu notikumu uz kuģa. Kāds vīrs ceļoja no Amerikas uz Eiropu ar lielu transatlantisko okeāna laineri. Uzkāpis uz klāja, viņš sev par sarūgtinājumu atklāja, ka viņam nāksies dalīt kajīti ar vēl kādu pasažieri. Nolicis bagāžu, viņš devās pie kuģa vecākā stjuarta un apjautājās, vai viņš nevarētu atstāt savu zelta pulksteni un citas vērtslietas kuģa seifā. Viņš paskaidroja, ka parasti tā nedara, bet šoreiz viņam nākas dalīt kajīti ar vēl vienu pasažieri, un spriežot pēc viņa izskata, šis cilvēks nešķiet godīgs.

Vecākais stjuarts pieņēma vērtslietas un apliecināja rūpes par pasažiera mantu drošību: “Viss kārtībā, cienītais kungs. Es parūpēšos par jūsu vērtslietu drošību. Arī otrs kungs no jūsu kajītes nesen bija te šī paša iemesla dēļ!”

Reizēm mēs tiesājam cits citu, vērojot otra cilvēka ārieni, bet izrādās, ka abi esam vienādi. Šodien atvērsim Bībeli un ieskatīsimies Dieva piedāvātajā attiecību uzlabošanas risinājumā.

Jeremijas 18:1-6

1 Šis ir tas vārds, kas nāca pār Jeremiju no Tā Kunga:
2 “Celies un ej podnieka namā, tur Es tev došu Savus norādījumus!”
3 Tad es iegāju podnieka namā, un redzi, viņš kaut ko darināja ar savu podnieka ripu.
4 Un, kad trauks, ko viņš darināja, neizdevās, kā tas ar mālu podnieka rokās gadās, tad viņš pataisīja no tā citu trauku, kā tas viņam tieši patika.
5 Tad atskanēja man atkal Tā Kunga vārds un man sacīja:
6 “Vai tad Es nevaru ar jums, Israēla nams, tāpat darīt kā šis podnieks?” saka Tas Kungs. “Redzi, kā māls podnieka rokā, tā jūs esat Manā rokā, Israēla nams.

Jeremija, skatoties uz podnieku, sadzirdēja Dievu runājam uz viņu. Šī ir ļoti spilgta līdzība, jo podnieka darbs pirmām kārtām ir netīrs. Dievs sniedza Jeremijam atklāsmi, kurā pielīdzina sevi meistaram, kas kailām rokām un basām kājām strādā pie podnieka ripas un veido māla priekšmetus. Šajā procesā podnieks nosmērējas ar māliem. Kad es strādāju Vaidavā, es varēju vērot keramikas cehā podnieku darbā. Var teikt, ka darba dienas beigās podnieks pats ir kļuvis kā māla pika.

Podnieks. © Visas tiesības rezervētas img_fade

Tas droši vien iet tālāk par Jeremijam sniegtās līdzības mērķi, bet varbūt der padomāt, ka Dievs ļāva sev aplipt ar māliem, lai kļūtu par tādu māla “trauku”, kāds Dievam labpatīk: Jēzum atnākot uz šo zemi cilvēka miesā, Dievs beidzot darīja to, ko bija pravietojis caur Jeremiju.

Tolaik Hērods atjaunoja Dieva templi, lai apliecinātu sevi kā Israēla ķēniņu. Jēzus nāca kā patiesais ķēniņš, kas trīs dienās uzcels savas miesas templi. Vai viņa mācekļi ir gatavi izaicinājumam pievienoties patiesajam Israēla Ķēniņam?

Tolaik jūdi gatavojās cīņai pret Romiešu okupantiem, lai atbrīvotu Israēlu no pagānu apspiestības. Jēzus nāca, lai izcīnītu patieso cīņu un izvestu tautu brīvībā no grēka verdzības. Vai mācekļi būs Viņa sabiedrotie šai cīņā?

Jūdiem sabiedrībā viss koncentrējās ap ģimeni. Jēzus dibināja jaunu ģimeni, kas centrējas ap Viņu.

Dievs kā podnieks atkal novietoja mālu uz ripas un sāka veidot kaut ko jaunu. Tas bija tas pats māls, bet jauns veidojums. Jēzus uzrunāja visus, kas vēlējās kalpot Dievam:

“Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis. Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis.” (Lūkas ev. 14:26-27).

Protams, ka šeit atklājas semītu izteiksmes veids, kurā lai izceltu vienu vairāk par otru, to izsaka kā pretstatu — vienu mīl, otru ienīst. Būtība ir tanī, ka šiem cilvēkiem augstākais atskaites punkts ir Dievs, Dieva Vārds. Jēzus aicina pārdomāt to, kas mums ir augstākā autoritāte, kas ir mūsu patiesais dzīves mērķis un dzīves jēga. Vai mēs vēlamies, lai Dievs mūs pārveido kā podnieks pārveido māla traukus? Vai vēlamies būt jauna radība Kristū? Kā tas izskatās praktiskā dzīvē?

Lai to uzzinātu vispirms no Bībeles piemēra, lasīsim Ap. Pāvila vēstuli Filemonam, kurā Pāvils iestājas par Filemona vergu Onēzimu, kuru Dievs caur Ap. Pāvila sludināšanu ir iesācis veidot un nav vēl pabeidzis. Šī ir visīsākā Pāvila vēstule, bet tai pat laikā tā atklāj Pāvila ģeniālo spēju samierināt divus savstarpējā konfliktā iesaistītus kristiešus. Šo vēstuli caurstrāvo patiesa mīlestība un rūpes par visiem šajā notikumā iesaistītajiem ticīgajiem un viņu turpmākām attiecībām.

Vēstule Filemonam

1 Pāvils, Kristus Jēzus gūsteknis, un brālis Timotejs mīļajam Filemonam, mūsu darba biedram, māsai Apfijai un mūsu cīņas biedram Arhipam, un draudzei, kas tavā namā; lai jums ir žēlastība un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus.
4 Es vienmēr pateicos savam Dievam, tevi atcerēdamies savās lūgšanās, dzirdēdams par tavu mīlestību un ticību, kas tev ir uz Kungu Jēzu un uz visiem svētajiem, lai tavas ticības sadraudzība kļūtu darbīga visa laba atziņā, kas mūs tuvina Kristum.
7 Man bija daudz prieka un apmierinājuma par tavu mīlestību, ka tu, brāli, esi atspirdzinājis svēto sirdis!
8 Tādēļ, kaut gan man Kristū ir pilnas tiesības pavēlēt tev to, kas klājas, es labāk mīlestībā tevi lūdzu, tāds, kāds esmu, sirmais Pāvils, bet tagad arī Kristus Jēzus gūsteknis, — lūdzu tevi par savu bērnu Onēzimu, ko esmu dzemdinājis, būdams važās, to, kas kādreiz bija tev nederīgs, bet tagad kā tev, tā man ir derīgs; viņu, tas ir, savu paša sirdi, es tev sūtu atpakaļ.
13 Es viņu gribēju paturēt pie sevis, lai viņš tavā vietā man kalpotu evaņģēlija važās; bet bez tavas ziņas es neko negribēju darīt, lai tavs labais darbs parādītos ne piespiesti, bet brīvprātīgi.
15 Varbūt viņš tādēļ no tevis uz brīdi bija atšķirts, lai tu viņu paturētu mūžībai, ne vairs kā vergu, bet daudz vairāk kā mīļotu brāli, īpaši man, bet cik daudz vairāk vēl tev gan pēc miesas, gan iekš Tā Kunga!
17 Ja nu tu ar mani turi sadraudzību, tad pieņem viņu tā kā mani! Bet, ja viņš kaut kādā veidā noziedzies pret tevi vai palicis parādā, tad to pieskaiti man.
19 Es, Pāvils, to rakstu tev ar savu roku, es atlīdzināšu, lai neteiktu tev, ka tu man arī pats sevi esi parādā. Patiesi, brāli, es gribētu no tevis iegūt kādu labumu Tam Kungam par godu, atspirdzini manu sirdi Kristū.
21 Es tev rakstu, uzticēdamies tev, ka paklausīsi, un zinādams, ka tu darīsi vairāk par to, ko es saku. Bet turklāt sataisies arī mani uzņemt kā viesi, jo es ceru, ka jūsu lūgšanu dēļ es tikšu jums atdāvināts.
23 Tevi sveicina Epafra, mans cietuma biedrs Kristū Jēzū, Marks, Aristarhs, Dēma, Lūka, mani darba biedri.
25 Lai Kunga Jēzus Kristus žēlastība ir ar jūsu garu!

Izlasot šo vēstuli, mums paliek daudz neatbildētu jautājumu: kāpēc Onēzims aizbēga no sava kunga? Kā viņš satika Pāvilu, kurš tobrīd bija apcietinājumā? Kas notika pēc tam, kad Filemons saņēma Pāvila vēstuli? Vai viņš paklausīja Pāvila lūgumam un ieteikumam? Kā to visu vērtēja pārējā mājas draudze? Vai Pāvils ieradās ciemos, kā to plānoja? Mēs varam tikai iztēloties atbildes uz šiem jautājumiem.

Onēzima bēgšana
Iespējams, ka pirms aizbēgšanas Onēzims bija dzirdējis Pāvilu sludinām viņa kungam par to, ka Kristū nav ne verga, ne brīvā, bet visi ir vienlīdzīgi. Lai kā arī nebūtu, izskatās, ka Onēzims savas bēgšanas galamērķi izraudzījās ļoti pārdomāti. Kurš gan varēs viņu aizstāvēt no viņa kunga dusmām labāk par Ap. Pāvilu? It sevišķi tāpēc, ka Filemons bija krietni parādā Pāvilam par savu atgriešanos. Bet var būt, ka tā bija dievišķā providence, kas aizveda Onēzimu pie Pāvila apcietinājumā.

Pāvila stratēģija
Šajā vēstulē atklājas Pāvila ētikas principi dzīvē. Lai arī Pāvils un Jēzus gan kultūras, gan valodas izteiksmes ziņā bija ļoti atšķirīgi, viņi abi atsacījās valdīt pār citiem cilvēkiem pat tad, ja bija iespēja. Šajā vēstulē Ap. Pāvils atsakās no savām tiesībām izmantot savu pārākumu:

“Kaut gan man Kristū ir pilnas tiesības pavēlēt tev to, kas klājas, es labāk mīlestībā tevi lūdzu, tāds, kāds esmu, sirmais Pāvils, bet tagad arī Kristus Jēzus gūsteknis.” (8.-9. p.)

Tā vietā viņš aicina Filemonu pārdomāt iemeslus, kāpēc viņam būtu jāieņem Onēzims:

“Varbūt viņš tādēļ no tevis uz brīdi bija atšķirts, lai tu viņu paturētu mūžībai, ne vairs kā vergu, bet daudz vairāk kā mīļotu brāli, īpaši man, bet cik daudz vairāk vēl tev gan pēc miesas, gan iekš Tā Kunga!” (15.-16. p.)

Pāvils, zinādams, cik sarežģīta ir situācija, nelūdz Filemonu rīkoties taisnīgi, bet nostājas abiem pa vidu un aicina izrādīt mīlestību. Pāvils pat piedāvā Filemonam segt zaudējumus, ko Onēzims viņam varēja būt radījis. To viņš dara, rakstīdams kā ģimenes vecākais loceklis (9. p.)

Pāvils aicina Filemonu pieņemt savu bijušo vergu tāpat kā viņš uzņemtu Pāvilu. Tas nozīmē ne tikai izlīgšanu, bet arī veidot jaunas attiecības Kristū, uz ko visa kristīgā draudze ir aicināta. Šī iemesla dēļ Pāvils sūta vēstuli ne tikai Filemonam, bet visai viņa mājas draudzei. Filemonam būs jāpieņem lēmums visas draudzes priekšā. Lasot šo Pāvila vēstuli no Filemona skatu punkta, tā ir eleganta roku izgriešana: tā nostāda viņu situācijā, kur viņam būtībā nav izvēles, tai pat laikā neko neuzspiežot un visu spriedumu atstājot viņa ziņā.

Tāpēc šo Pāvila stratēģiju var sadalīt trīs izaicinājumos:

Šī Pāvila pieeja ir tik radikāla, ka vēl līdz šai dienai daudzi kristieši atsakās to ievērot. Mēs parasti uztveram varas struktūras draudzē kā pašas par sevi saprotamas un uztraucamies par savu autoritāti. Šķiet, ka Pāvils ignorē šādus uztraukumus un aicina izdarīt brīvprātīgu izvēli, neizmantojot savu autoritāti vai iespējas valdīt pār kādu.

Otrkārt, Pāvils spēj novērtēt Dieva vadību un klātbūtni pat šķietami visgrūtākajos apstākļos. Šī vēstule ir rakstīta no ieslodzījuma vietas. Mēs nezinām vai tā bija Roma vai Efeza, bet miers un sirsnība, kas izstarojas no šīs vēstules, šķiet plūst kā no sanatorijas atpūtas istabā rakstītas vēstules.

Ja mēs uz mirkli padomājam par savām likstām un problēmām — vai mēs spējam saskatīt tajās Dieva mieru un Viņa mīlestības pilno klātbūtni?

Treškārt, Pāvils aicina Filemonam atļaut Svētajam Garam uzsākt radikālu pārveides darbu viņa dzīvē. Viņš pauž ticību, ka draugs neuztrauksies par savu prestižu un citām ārējām lietām, bet darīs to, kas ir kristīgi pareizi.

Iespējamā Onēzima atgriešanās
Pāvils sūta šo vēstuli Filemonam un, iespējams, vēl vienu Kolosu draudzei (Kol. 4:7-9)

“Visu, kas attiecas uz mani, jums darīs zināmu mīļais brālis Tihiks, uzticamais kalps un biedrs Tā Kunga darbā. Viņu es jau tāpēc pie jums esmu sūtījis, lai jūs dabūtu zināt, kā mums klājas, un lai viņš stiprinātu jūsu sirdis, kopā ar uzticamo un mīļoto brāli Onēzimu, kas ir no jūsu vidus: tie jums visu darīs zināmu, kas šeit notiek.”

Filemonam un Onēzimam tagad būs jāmācās raudzīties vienam uz otru kā uz brāli, kurus abus mīl Pāvils, un vēl jo vairāk Dievs.

Vai Filemons uzticēsies vergam, kas ir bēdzis no viņa un kura “atgriešanās” var izrādīties tikai teātris, lai glābtu savu ādu no gaidāmā soda? Vai Filemons pieņems Pāvila aicinājumu?

Agrīnie kristīgās draudzes vadītāji šim stāstam ir devuši laimīgas beigas, sakot, ka Onēzims vēlāk kļuva par Efesas bīskapu. Vai tā tiešām bija, to zina tikai Dievs. Bībelē mums ir vēl daži stāsti ar nezināmām beigām. Piemēram, stāsts par pazudušā dēla atgriešanos — vai vecākais dēls piedeva jaunākajam un ienāca dzīrēs, vai arī palika ārpusē, dusmās zobus griezdams un uzstādams uz savām likumīgajām un morālajām tiesībām?

Praktiskā dzīvē
Plašākā mērogā tas saistās arī ar cilvēku tiesībām vai taisnīgumu darba, sociālās un citās attiecībās sabiedrībā. Pavisam drīz šis jautājums var kļūt pavisam akūts, kad Latvijā sāks iebraukt cilvēki no citām zemēm, kultūrām un ar citu reliģisko pārliecību. Kāda ir mūsu attieksme pret sveštautiešiem? Vai esam gatavi iestāties par šiem cilvēkiem tādēļ, ka Kristus mīl viņus tāpat kā mūs?

Varbūt varam aplūkot šo jautājumu daudz personiskāk. Ja raugāmies uz vēstuli Filemonam tās sākotnējā kontekstā, kur runa iet par mājas draudzi — kā mums ir ar mūsu savstarpējām attiecībām draudzē vai mājās? Vai mēs izturamies pret visiem draudzes vai ģimenes locekļiem vienādi — ar cieņu? Vai kāds nav kļuvis par mūsu kalpu, vai vēl ļaunāk — par “kājslauķi”? Esam pārdomājuši šo jautājumu? Vēstule Filemonam atgādina, ka mēs nevaram vieglprātīgi attiekties per šo jautājumu.

Mājas darbs
Uzrakstiet uz papīra visus savas ģimenes locekļus vai visus, ar kuriem dzīvojiet mājās kopā, katra cilvēka vārdu savā rindā. Tad iepretim katram vārdam uzrakstiet savu attieksmi pret šo cilvēku, bez taisnošanās. (Arī Pāvils nemeklē ieganstus, kāpēc Filemonam atraidīt Onēzimu, kaut to ir vairāk kā pietiekami daudz!) Vai nav kāda nevienlīdzīga attieksme, salīdzinot ar citiem ģimenes locekļiem? Pārdomāsim.

Grēksūdze
Bet pirms mēs dodamies mājās, lai veiktu šo uzdevumu, mēs droši vien jau apzināmies kādu cilvēku, pret kuru mūsu attiecības nav tādas, kādas Kristus tās vēlētos redzēt. Tāpēc nāksim Dieva priekšā patiesā grēksūdzē, lai varam piedalīties pie Kunga galda Sv. Vakarēdienā… Jo Sv. Vakarēdiens ir ģimenes pasākums — Dieva ģimenes kopīgs mielasts, kur Dievs ir namatēvs, kas klāj galdu.

Svētīgs, kam grēki izsūdzēti un piedoti, un tāds nāk pie Dieva galda! Āmen.

Klausījāmies mācītāja Gunta Bukaldera svētrunu (skat. zemāk “Gudrības Avots“).

Dievkalpojumā dzirdējām bērnu sagatavotas dziesmiņas un stāstiņus bērniem. Viena no dziesmām, ko dziedāja Laura un Rigonda bija “Man telefons ir pieejams”, man ļoti patika, jo pati spēlēju klavieres.

Savukārt bērnu skolotāja Māra stāstīja par divām meitenēm, kas vēlēdamās izjokot kādu vīru, ielika viņa apavos monētas. Vīrs, iznācis no sakņu dārza un uzvilcis kājās apavus, atrada monētas un bija no sirds pateicīgs Dievam par to, ka Viņš ir uzklausījis viņa lūgšanas pēc palīdzības grūtā brīdī. Reizēm Dievs izmanto pat bērnu jokus, lai palīdzētu tiem, kas Viņu lūdz.

Dievaklpojuma noslēgumā aizlūdzām par bērniem, kas uzsāk vai atsāk skolas gaitas. Lai Dievs dod savu svētību mācībās — ne tikai krāt zināšanas, bet arī gudrību kā tās pareizi pielietot.

Pasākuma beigās bija augusta mēneša jubilāru sveikšana ar Ingunas Jansones dzejas rindām:

Ir dažas tādas mūžīgas lietas,
kas paliek, kad iznīcīgās
(kā, piemēram, jaunība,
draudzība,
mīlestība) ir prom.

Tomēr — ir dažas tādas mūžīgas lietas,
kas paliek
(kā, piemēram) —
sienāža lēciens no tavas rokas,
vējš tavos matos,
un tas, kā tu pievēri acis saulē
nemainīgi lēni un maigi, kā
pasargāt gribēdams sauli no sevis.

Ir dažas tādas mūžīgas lietas

Pēc apsveikumiem bija jauki sadraudzības brīži pie bagātīgi klāta galda.

Šajā pasaulē ir daudz dažādu faktu, ko mēs uzzinām, bet kā mēs tos spējam salikt kopā? Ko mēs ar tiem darām? Pēc nedēļas mūsu bērni uzsāks skolas gaitas un mēs vēlamies, lai viņiem sokas mācībās, lai viņi izaugtu gudri. Bet ko Bībele saka par zināšanām un gudrību? Aicinu izlasīt Ījaba 28. nodaļu:

Ījaba 28

1 Tiešām, sudrabam ir savas atradnes, kur to rok, un zeltam sava vieta, kur to skalo. Dzelzi rok no zemes, un vara iezi pārkausē tīrā varā.
3 Tumsai cilvēks nospraudis beigas, un līdz galējiem dziļumiem cilvēks meklē akmeņus, tumsas un nakts apslēptus. Viņš izlauzis ceļu turp, kur neviens nedzīvo un kur neviena kāja neved; tur viņi karājas un šūpojas virvēs tālu no cilvēkiem. Un zeme, tā pati, no kuras izaug zaļā labība, tagad tiek savos pamatos apgriezta otrādi kā uguns laikmetā. Iežos ir safīri, un zemes putekļos ir zelta graudi. Teku uz turieni nepazīst ērglis, tā apslēpta arī vērīgā vanaga acij. Lepnie zvēri neizmanto šo ceļu, un arī jauns lauva neiet pa to.
9 Tikai cilvēks pieliek savu roku cietajiem iežiem un apgāž kalnus — no pašiem to pamatiem. Klintīs viņš izcērt ejas, un visādi dārgumi atklājas viņa acij. Viņš aizver apakšzemes ūdens dzīslas, lai no tām nekas neraso un nesūcas cauri, un tā izceļ gaismā apslēptās bagātības.
12 Bet gudrība — kur to atrod, un kur mājo atziņa?
13 Neviens cilvēks nezina ceļus pie tās, un velti to meklēt dzīvo zemē. Un jūras dzelme saka: manī tās nav, — un jūras viļņi runā: ar mums kopā tā nedzīvo. Pat par tīrāko zeltu to nenopirkt, un sudrabs kā pretvērtība par to ir nesasverams. To nevar iegūt ne par Ofīras smalko zeltu, nedz arī pret vērtīgiem oniksiem un safīriem. To nevar salīdzināt ne ar zeltu, nedz ar spīdošiem akmeņiem, to nevar iemainīt pret augstvērtīga zelta izstrādājumiem. Par pērlēm un kristālu nav ko runāt, jo iegūta gudrība ir pārāka par pērlēm. To nevar pielīdzināt Etiopijas dzeltenajam topāzam, un tā nav pārdodama par vistīrāko zeltu.
20 Bet gudrība — no kurienes tā nāk, un kur mājo atziņa?
21 Tā ir apslēpta katra dzīva radījuma acīm, un pat debesu putniem tā paliek noslēpta. Elles un nāves dziļumi saka par to: tikai baumas par tās lielo slavu ir nonākušas līdz mūsu ausīm. Tikai vienīgi Dievam ir zināmi ceļi pie tās, un Viņš labi zina tās uzturēšanās vietu, jo tikai Viņš vienīgi redz līdz zemes galiem, un Viņš skata visu to, kas ir atrodams zem debesīm.
25 Kad Viņš reiz deva vējam sparu un kad Viņš lika noteiktu mēru ūdeņiem, kad Viņš deva Savus likumus lietum un ierādīja ceļu pērkonam un zibeņiem, tad Viņš to redzēja, iedarbināja to, nodibināja tās pamatus, attīstīja, izdibināja un arī izpētīja to. Bet cilvēkam Viņš teica tikai vienu: redzi, bijība Tā Kunga priekšā — tā ir gudrība, un vairīties no ļauna — tā ir atzīšana!”

Ījaba grāmatā daudz uzmanības ir veltīts gudrības tēmai. Protams, mēs varam vēl pielikt arī Sal. pam. 9:10 “Gudrības sākums ir Tā Kunga bijāšana, un izprast, kas svēts, tā ir atzīšana.”

Protams, visgudrākais cilvēks, kāds jebkad uz šīs zemes ir dzīvojis, ir Salamans. Tolaik ļaudis no pasaules malām nāca, lai ieklausītos viņa gudrībā.

Bet Salamana gudrība bija divējāda. No vienas puses tā raudzījās uz kvantitāti, uz to, cik ķēniņš var iegūt koku, dzelzs, ieroču, dzīvnieku, putnu, cik viņš var savākt un izlasīt literatūras, cik izteiksmīga ir viņa arhitektūra, cik efektīva ir medicīna. No otras puses šī gudrība priecājās par visu šo lietu nozīmi kāda tām katrai ir, un par šo lietu savstarpējo mijiedarbību labirintu, un līdz ar to par gudru spriedumu visās šais lietās, ne tikai par zināšanām kā tādām.

Bībeliskā gudrība ietver šos enciklopēdiskos datus par visām lietām un visu dzīvo, par pierādījumiem un faktiem, bet tā iet vēl tālāk un jautā: “Ko tas viss nozīmē? Priekš kā tas viss? Ko mums ar to visu darīt?”

Mēs varam doties uz skolu, mēs varam mācīties daudz dažādus faktus un krāt zināšanas. Daudzreiz šī kāre pēc zināšanām cilvēku aizved uz tādām vietām, kur vēl neviens cilvēks nekad kāju nav spēris. Kā lasījām Ījaba grāmatas 28. nodaļas 4. pantā “Viņš izlauzis ceļu turp, kur neviens nedzīvo un kur neviena kāja neved” un tālāk 9. un 10. pantā: “Tikai cilvēks pieliek savu roku cietajiem iežiem un apgāž kalnus — no pašiem to pamatiem. Klintīs viņš izcērt ejas, un visādi dārgumi atklājas viņa acij.”

Bet pareizi Ījabs vaicā — ko dod visas šīs bagātības, visi enciklopēdiskie dati, ja mēs neapzināmies priekš kā visa tas ir un ko ar to darīt? Tur ir vajadzīga gudrība, bet kur to iegūt?

Jūdiem gudrības centrs bija Jeruzāleme, jo tā bija vieta, kur viņi devās pielūgt Israēla Dievu un visas pasaules Radītāju. Tur, pielūdzot Dievu, iegūtās zināšanas par pasauli, mijās ar dziļāku ieskatu par Israēla un visas pasaules likteni, kura centrā bija Israēla Dievs.

Mēs varam aplūkot komponista sarakstītās notis un atklāt, ka nav tajās nekā īpaša — visi komponisti būtībā izmanto vienas un tās pašas notis. Tomēr aiz katra nošu salikuma, aiz katra nošu krājuma atklājas kāda pavisam atšķirīga aina, noskaņa, pasaule. Rodas mūzika, kas ir kaut kas daudz vairāk nekā visu tās nošu kopsumma. Un šajā mūzikā, vai varbūt pareizāk sakot, aiz šīs mūzikas, mēs sajūtam, mēs apjaušam kādu, kura dēļ tas viss pastāv un savienojas harmonijā un liecina mums par kaut ko vairāk. Vai mēs cenšamies iet šo ceļu tālāk par notīm, tālāk par matemātikas vienādojumiem, tālāk par faktiem?

Pēdējā desmitgade šai pasaulē ir vairākkārt demonstrējusi mūsu nespēju rīkoties ar faktiem tā, lai šīs zināšanas nestu labumu visiem. Mēs esam uzzinājuši ļoti daudz jaunu faktu, bet pieņemtie lēmumi ir nesuši daudz nelaimju un postošu seku. Te varētu pieminēt banku kredītus, kas daudzus noveda pie dzīves uz kredīta. Tad vienā brīdī fakti mainījās un saskaņā ar jaunajiem faktiem daudziem nācās meklēt darbu ārzemēs. Ījaba grāmata pareizi saka, ka jūs nevarat iegūt gudrību, tikai izrokot vairāk un vēl vairāk faktu. Gudrību var iegūt tikai pielūdzot Dievu, kura fakti tie ir. Mums ir vajadzīgas gan zināšanas, gan gudrība.

“Sūtot bērnus uz skolu, būtiskākais nav tas, cik izcili būs skolotāji, cik labas būs skolas grāmatas vai mācību programma. Svarīgākais ir bērnība, un mēs nekad neieraudzīsim ilgstošu izglītības reformu kamēr mums nebūs vecāku reformas.”²

Jūs visi droši vien esat dzirdējuši teicienu, ka patiesa izglītība sākas mājās, ģimenē, kur mēs mācām bērniem ne tikai ņemt, bet arī dot, kur mēs mācām bērniem patiekties Debess Tēvam par visu labo, ko Viņš mums ik dienas dod.

Jeruzālemes Templis tolaik bija vieta, kur Debesis satikās ar zemi, kur Radītājs Dievs bija klātesošs, lai tiesātu un palīdzētu, lai piedotu grēkus un dziedinātu, lai apgaismotu un pārveidotu šo pasauli. Jeruzāleme bija pilsēta, kas uzcelta kalnā, 750 m virs jūras līmeņa. Blakus esošā nāves jūra ir 415 m zem jūras līmeņa. Tātad, pilsēta vairāk kā kilometru augstu kalnā. Jēzus, savukārt, teica saviem mācekļiem un klausītājiem: “Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta.” (Mat. 5:14).

Vai mēs spējam salikt visus šos faktus kopā un izveidot kādu kopainu? Ja reiz Jēzus saka, ka mēs esam pilsēta, kas stāv kalnā, un ja Pāvils raksta Galatijas draudzei “Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani” (Gal. 2:20), tad iznāk, ka šodien mēs esam tā vieta, kur Debesis un zeme satiekas, ka mūsos Dievs ir klātesošs apkārtējiem cilvēkiem, lai tiesātu un palīdzētu, lai piedotu grēkus un dziedinātu, lai apgaismotu un pārveidotu šo pasauli.

Jēzus Kristus, kuru mēs sastopam Jaunās Derības lappusēs, ir klātesošs ikvienam, kas viņu meklē, pat no attāluma. Viņš iemieso sevī Jeruzalemes Templī sastopamo piedošanu un dziedināšanu, kā arī Salamana gudrību. Jēzus šodien ir sastopams tūkstošiem cilvēkos, kas pasniedz palīdzīgu roku, kas aizlūdz un novēl Dievpalīgu. Jēzus to nedara, skraidīdams no vienas vietas uz citu, bet izlejot savu Gudrības Garu pār saviem bērniem, pār saviem ļaudīm, draudzēm, lai šie ļaudis kļūtu par augšāmceltā Kristus lieciniekiem un pasauli pārveidojošiem kristiešiem.

Šī doma atspoguļojas arī Gerard Manley Hopkins soneta rindās:

Kristus spēlē desmit tūkstoš vietās

Tik skaisti ar rokām un acīm, ne viņa

Priekš Tēva caur cilvēku sejas vaibstiem.

Vai arī mēs nevēlamies atļaut Kristum spēlēt mūsu dzīvē? Saprast, ka mums nepietiks visa mūža, lai apgūtu pat tūkstošo daļu no visas pasaules zināšanām, bet tas, kas mums ir, jau ir pietiekoši, lai atskanētu Radītāja mūzikas pirmās taktis mūsu dzīvē, un varbūt ne tikai mūsu, bet arī apkārtējo cilvēku dzīvē.

Protams, Dieva pilsēta, Jaunā Jeruzāleme, vēl aizvien paliek Dieva apsolījums nākotnē, bet līdz ar Kristus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos šajā pasaulē ir kāds krustpunkts, kurā ir īstenojušies Kristus parauglūgšanas vārdi: “Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” Ticībā pieņemot Jēzu Kristu, mēs apjaušam savu dubulto pilsonību, un ļaujot Kristum mājot mūsos, mūsu zināšanas un informācijas fragmenti tiek ielikti kādā lielākā formā — Dieva pagodināšanā — un šī gudrība vairs nav tikai mūsu, bet visas sabiedrības labā.

Un mums ir vajadzīgi cilvēki, kas spēj saskatīt vairāk par īsa mirkļa peļņas labumu, mums ir vajadzīgi cilvēki, kas spēj redzēt tālāk par mirkļa ieguvumu, kas spēj saskatīt to, kādēļ Dievs ir šo pasauli radījis un kāpēc Viņš mums ir devis tik daudz dažādības. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kas spēj saskatīt Dieva valstības pamatus: žēlastību un taisnību, un kas spēj iekļaut tās zināšanas, kas mums ir, Dieva lielākajā plānā šīs pasaules pārveidošanai pēc Viņa tēla un līdzības. Kas nebaidīsies uzdot jautājumu: “Kāda izskatītos šī pasaule, ja Dievs to vadītu?” Vai vēl konkrētāk: “Kāda izskatītos mana ģimene, mana firma, mana māja, ja Dievs to vadītu?” “Kas ļautu Dieva piedošanai un pārveidojošajai mīlestībai appludināt apkārtējo pasauli?”

Mēs varam lūgt, lai mēs kā vecāki nekad nepagurtu būt kopā ar saviem bērniem, kad esam viņiem vajadzīgi, lai spētu saprast viņus un palīdzēt viņiem, lai aizlūgtu par viņiem un tos dziedinātu. Lai viņi varētu apgaismot un pārveidot šo pasauli pēc tās pilsētas līdzības, kas uzcelta kalnā.

Tuvojoties šai pilsētai, viņi sastaps gudrību, kuru “pat par tīrāko zeltu nenopirkt, un sudrabs kā pretvērtība par to ir nesasverams.” Kuru “nevar iegūt ne par Ofīras smalko zeltu, nedz arī pret vērtīgiem oniksiem un safīriem.” Jo gudrība nav zināšanu daudzums, tā nav jēdziens, kas prasa definīciju, Dieva gudrība ir persona — cilvēks Jēzus Kristus. Tikai Viņš, kas radījis visu pasauli, zina visas kopsakarības un to nolūkus: “Tikai vienīgi Dievam ir zināmi ceļi pie tās, un Viņš labi zina tās uzturēšanās vietu, jo tikai Viņš vienīgi redz līdz zemes galiem, un Viņš skata visu to, kas ir atrodams zem debesīm.”

Un varbūt tāpēc Ījabs noslēdz gudrības meklējumus ar vārdiem: “Bet cilvēkam Viņš teica tikai vienu: redzi, bijība Tā Kunga priekšā — tā ir gudrība, un vairīties no ļauna — tā ir atzīšana!”

Lūgsim Dievam gudrību bērnu audzināšanā, skološanā, palīdzēšanā, aizlūgšanās, ļausim Dievam atklāt Viņa nodomus un mērķus, lai augšāmceltais Kristus varētu atklāties mūsos un caur mums arī mūsu bērnos, un caur tiem — vēl daudz citos cilvēkos. Āmen.
_______________________
¹ http://www.broadcaster.org.uk/section2/jokes/schooljokes.html
² Richard Kauffman, “Reflections: Teaching and Learning,” Christianity Today magazine (December 2006)

Dennis Meier

(Svētruna no Septītās dienas Adventistu Baznīcas Ģenerālkonferences sesijas Atlantā 2010.06.26.)

“Bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” Ebrejiem 11:6

Manā pirmajā Helderbergas koledžas mācību gadā Dienvidāfrikā es dzīvoju vienā nelielā istabiņā kopā ar savu draugu. Kādu dienu, kad es kā centīgs vācu students sēdēju pie galda un mācījos, man pēkšņi periferiālajā redzes lokā iezīmējās kāda ēna, kas ātri pārslīdēja virtuves grīdai. Es nekustīgi sēdēdams skatījos … un tad … es to ieraudzīju: manā virtuvē dzīvoja pele.

Tā kā pēc dabas es esmu pacifists, tad nolēmu, ka man nepieciešama profesionāla palīdzība, nepieciešams profesionāls peļu ķērājs, kas atrisinās manu problēmu. Mūsu kaimiņiem blakus mājā bija divi kaķi un es vienu no tiem aizņēmos. Es noliku kaķi uz grīdas un devu tam pavisam vienkāršu uzdevumu. Es teicu: man virtuvē ir pele — noķer un iznīcini to!

Es noliku kaķi ledusskapja priekšā. Kaķis sēdēja un izskatījās, ka viņam nav nekādas intereses. “Iespējams,” es nodomāju, “kaķim ir jāredz pele,” tāpēc, lai izdabūtu peli laukā, es sāku kustināt ledusskapi, kas nebija nemaz tik viegli. Tā es tur darbojos, un drīzi vien virtuve izskatījās daudz šausmīgāka nekā parasti izskatās vecpuiša virtuve.

Pēkšņi pele izšāvās no ledusskapja apakšas un aizskrēja uz manu istabu — tieši gar kaķa degunu. Es domāju — nu kaķis viņu noķers! Bet kaķis tur tikai sēdēja un noskatījās izrādē. Lai padarītu šo stāstu īsāku, teikšu tikai to, ka nākamo stundu es pavadīju, grūstot un pārbīdot visas mēbeles, kas bija manā istabā, lai kaķis varētu ieraudzīt peli.

Visbeidzot viss bija sagatavots beidzamam cēlienam — pele iespruka zem paklāja stūra ieloces. Es novietoju dažādas kastes gar paklāja malu, aizbarikādēju visus iespējamos bēgšanas ceļus, noliku flegmatisko kaķi paklāja malā un pacēlis paklāju, teicu: “Mesjē, pusdienas ir servētas!” Kaķis nelikās traucēties, tikai skatījās uz peli.

Pele, kaķis — un žēlastība

Šī ir svētruna par žēlastību un šajā svētrunā ir divas mācības. Pirmā mācība: ja jūs esat adventists, bet nezināt, kas ir žēlastība, un tas laikam ir tikai mūsdienu fenomens, tad jūs esat kā šis kaķis. Tas bija skaists kaķis ar labiem ciltsrakstiem, ar labām manierēm, bet viņš nedarīja to, kas kaķim pienāktos darīt. Tam nebija vīzijas, viņam nebija misijas. Tā ir pirmā mācība, un jūs droši vien jau uzminējāt otru mācību: tovakar pele piedzīvoja žēlastību. Es noķēru peli, paņēmu to rokā un iznesis ārā, palaidu vaļā.

Rakstvieta, ko mēs šodien mācīsimies, ir uzrakstīta vēstulē ebrejiem 11. nodaļā—tā ir viena rinda. Šī rinda ir tāda kā visu laikmetu ticīgo slavas zāle:

“Bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.”

Tāpēc es tagad piedāvāju klasisko 3 punktu svētrunu, un lūk kādi tie ir:

1. Mēs visi vēlamies patikt Dievam
2. Patikšana nav pašmērķis, sadraudzība ir
3. Dieva atalgojums ir sniegt mums iespēju saskatīt žēlastību tur, kur mēs to neredzam

Un tagad aplūkosim šos punktus pēc kārtas.

1. Mēs visi vēlamies patikt Dievam

Ebreju valoda un domāšanas veids stipri atšķiras no mūsējā un mūsu reliģiskās frazeoloģijas. Tajā zemē, kur es dzīvoju, cilvēki reti kad runā par to, ka viņi dara kaut ko, lai labpatiktu Dievam. Nedomājiet, ka viņi ir neticīgi — mēs visi ticam, ka Viņš ir (6. pants), un visi kaut kādā veidā vēlamies labpatikt Dievam. Bet būdami adventisti, un it sevišķi Vācijā, mēs esam skoloti Pāvila un Mārtiņa Lutera valodā. Mēs nedarām darbus, lai patiktu Dievam, jo tas ož pēc legālisma.

Pagājušogad es kristīju kādu mentāli slimu cilvēku, un kad pēc kristībām mēs pārvilkām drēbes, viņš teica: “Tas bija pareizs lēmums kristīties, jo ir tik laba sajūta, ka varu piepildīt bauslību.” Es priecājos, ka mana draudzes padome tur nebija klāt un nedzirdēja to, citādāk viņi man prasītu ko es šim cilvēkam esmu mācījis.

Bet neilgi pēc tam mūsu draudžu savienībā bija mācītāju konvents un mēs bijām uzaicinājuši rabīnu, kas mums stāstīs par sabatu. Es ar interesi klausījos šo vīru kā viņš mums skaidroja, ka no jūdu perspektīvas mēs, ne jūdi, esam saistīti ar 7 likumiem, kamēr viņš ir saistīts ar Toras 630 likumiem. Un tad viņš pateica ko tādu, kas man kļuva par tādu kā atslēgu: “Ja es vēlos patikt Dievam, tad man jātur visi 630 likumi.” Tad es sapratu, ka patikt Dievam un tikt atalgotam par to, ir ebreju valoda un domāšana. Es sapratu arī to, ka mēs vēlamies patikt Dievam tikpat daudz kā ebreji un vispār jebkurš ticīgais jebkurā reliģijā.

Es esmu pārliecināts, ka lielākais vairums no mums cer, ka Dievs ir apmierināts ar to, ko šī Ģenerālkonference cenšas sasniegt un ir sasniegusi tik tālu.

Un atskatoties uz sevi, savu dzīvi, es redzu, ka tā ir pastāvīga cenšanās patikt Dievam. Tomēr bībeliski runājot, izpatikt Dievam un saņemt atalgojumu par to, ir kaut kā iebūvēts mūsos. Cilvēka pamatvēlme ir patikt Dievam un kā tāda tā nav nekas slikts. Mūsu vienīgā problēma ir tā, ka mēs nesaprotam, kas patīk Dievam. Faktiski, daudzi mūsu personīgās ētikas jautājumi un sadursmes draudzē un starp mūsu teoloģiskajiem spārniem rotē tieši ap šo jautājumu.

Vēstules ebrejiem 11. nodaļā ir skaidri saskatāma domas progresija. Nodaļa iesākas ar nedaudz sausu teorētisku ticības definīciju. Mazliet izklausās pēc vācu teologa darba rezultāta. Es iedomājos teologu stāvam kancelē un sakām: “Ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebr. 11:1). Tā tas ir, un šī ir dziļa doma.

Tomēr tad šis teologs saprot, ka nepieciešams vēl kaut kas kas ilustrētu to no reālās dzīves, tāpēc viņš piedāvā dažus dzīves stātus. Uzreiz auditorijā klausītāju sejas paliek gaišākas. Autors nosauc divu cilvēku vārdus, kas patikuši Dievam, un kurus mēs visi pazīstam: viens ir moceklis un otrs ir svētais. Viņu vārdi ir Ābels un Enohs.

Mēs visi piekritīsim, ka augstākā rīcība kā patikt Dievam ir ne tikai būt gatavam iet mocekļa nāvē, bet faktiski to arī izdarīt. Ābels ir mocekļa prototips, pirmais reliģiskais moceklis, reliģiskās neiecietības upuris. Ja Dievs nav apmierināts ar Ābelu, tad kurš gan vēl var patikt Dievam?

Vai atceraties Enohu? Visi viņu pazīst, viņš ir svētā prototips. Viņš ir tik labs, ka nav piemērots šai zemei un Dievs viņu paņem pie sevis. Bībeles stāsts par Enohu ir tik īss, ka ap viņu ir izveidojušies daudz folkloras nostāstu. Trīs apokrifu grāmatas, viņš ir pazīstams arī islāmā, viņš ir oficiāli atzīts svētais Armēņu pareizticīgajā. Patiess svētais.

Pagājušogad mēs sēdējām pie galda un kaut kāda iemesla pēc pieminējām Enohu un to, ka Dievs viņu paņēma pie sevis. Tas uzreiz piesaistīja manas 9 gadus vecās meitas uzmanību un viņa vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par viņa dzīvi. Es atbildēju, ka tur nav nekā daudz ko stāstīt, jo viņš tik ļoti patika Dievam, ka Dievs viņu paņēma uz debesīm. Viņa teica: “Tu gribi teikt, ka viņš nenomira?” “Jā, viņš nenomira.” Bet tad viņa kā 9-gadīga meitene atbildēja: “Bet tas nav godīgi! Arī es negribu mirt. Kas man ir jādara? Vai man vajag tikai patikt Dievam?”

Jūs varat nojaust, ka es biju neveiklā situācijā. Bet mans vecāka farizejiskums ņēma virsroku un es atbildēju apstiprinoši. Tad viņa vaicāja: “Kas konkrēti man ir jādara?”

Es zinu, ko jūs domājat. Tev vajadzētu teikt: tikai tici Dievam. Bet es zinu, ko viņa tādā gadījumā atbildētu: Es jau ticu Dievam! Vai tas nozīmē, ka man nebūs jāmirst?

Es nebiju gatavs teoloģiskai cīņai ar 9-gadīgu meiteni — kā es viņai to visu izskaidrošu? Uz otru pusi šajā jautājumā es kā vecāks redzēju kādu labumu sev, tāpēc nosaucu viņai sarakstu: “Esi gultā astoņos vakarā, noliec kurpes tur, kur tām pienākas būt, klausi savam tētim un esi mīļa pret savu mazo brālīti.” Viņa paskatījās manī ar dzelžainu apņēmību sejā un teica: “Un tieši to es arī darīšu, jo es nevēlos mirt!” Jūs jau varat iedomāties, ka tovakar man mājas bija eņģelis.

24 stundas vēlāk mēs atkal sēžam pie galda, kaut kas saiet greizi, viņai ir slikts noskaņojums, viņa uzbļauj man un mazajam brālītim, un pēc tam mēs dzirdam, kā aizcērtas viņas istabas durvis. Man blakus sēž mans sešgadīgais dēls — jauks puisis, kas ātri saprot par ko ir runa. Paņēmis sviestmaizi, viņš nosaka: “Tā, tik vien bija ar iešanu uz debesīm bez miršanas.”

Ja mēs varētu nosaukt divus cilvēkus, kas visvairāk patikuši Dievam, tad Ābels un Enohs — moceklis un svētais — būtu laba izvēle. Un kad vēstules ebrejiem autors ir panācis, ka viņa lasītājs piekrītoši māj ar galvu, tad vēstules autors izdara negaidītu gājienu: bez ticības nevar Dievam patikt.

Jēzus Kristus žēlastības evaņģēlijs ir tāds pats kā mocekļu, tā svēto dzīvē. Šis evaņģēlijs ir ticība tam, ko Viņš ir izdarījis. Ābelam bija labāks upuris un Enohs tika paņemts debesīs — nevis tāpēc ka viens bija moceklis, bet otrs svētais, bet ticības dēļ. Viņi abi ticēja Dieva neizmērojamai žēlastībai. Viņi saprata, ka lai kā moceklis ciestu, lai kā svētais censtos izpatikt Dievam savā dzīvē, tikai ticība Dieva neizmērojamai žēlastībai ir vienīgais nemainīgais nosacījums, lai patiktu Dievam. Bez ticības mēs esam kā šis nekam nederīgais kaķis.

2. Patikšana nav pašmērķis, sadraudzība ir

Vai esat kādreiz domājuši, kāpēc mēs vēlamies patikt Dievam? Vai tas ir tikai tāpēc, ka vēlamies kaut ko saņemt no Viņa, vai arī tāpēc, ka tas mums liek pašiem justies labāk?

Patikt Dievam nav pašmērķis, šai izpatikšanai ir virziens, mērķis. Ja mēs esam gatavi atteikties no saviem otršķirīgajiem motīviem, izpatīkot Dievam, tad atklāsim, ka tas pēc kā mēs visvairāk ilgojamies, ir atdusa Viņa apskāvienos un apziņa, ka Viņš mūs nes. Mēs ilgojamies dzirdēt Dievu sakām: “Es mīlu tevi. Es vēlos visu mūžību būt kopā ar tevi.” Mēs cenšamies izpatikt Dievam, jo ilgojamies pēc žēlastības apliecinājuma vārdiem. Jo vēlamies piedzīvot neizmērojamo žēlastību.

Vai zināt, kas padara vēstules ebrejiem 11. nodaļu tik īpašu? Tas nav iespaidīgais ticības varoņu saraksts. Tā nav arī iespēja vēlreiz dzirdēt ticības varoņu piedzīvojumus. Šo nodaļu īpašu padara tas, ka tā apliecina, ka ar ticību arī mēs ieejam šajā slavas zālē; ka Viņš ir panācis to, ko mēs ar saviem spēkiem nekad nespētu sasniegt. Evaņģēlija vēsts ir tā, ka atslēgas uz debesīm jau ir ieliktas mūsu rokās. Žēlastība nav tikai koncepts, kas prasa definīciju, tā ir vārds, kas jāapliecina: Jēzus Kristus — Dievs ar mums.

3. Redzēt žēlastību negaidītās vietās

Tāpēc teksts runā par Dievu kā atalgotāju. Kad mēs domājam par atalgojumu, mēs domājam par kādu labumu. Kad Dievs domā par atalgojumu, Viņš domā par sadraudzības laiku. Dieva atalgojums ir sniegt mums spēju saskatīt žēlastību, kur mēs to nesaskatām.

Praktiska ilustrācija tam, ko es ar to domāju. Savā 15 gadu ilgajā kalpošanā es esmu atklājis vienu lietu: es dabīgi esmu akls pret žēlastību. Šī iemesla dēļ teksts runā par tiem, kas Viņu čakli meklē. (Ebr. 11:6b). Žēlastība nenāk pie mums dabiski. Ja mēs vēlamies to saprast, mums tā ir jāmeklē. Tāpēc es vēlos noslēgt šo runu ar kādu dzīves piemēru, kā Dievs atvēra manas acis uz žēlastību, ko es dabiski nespēju saskatīt.

Kā lauku mācītājam man patīk svinēt Sv. Vakarēdienu kopā ar slimniekiem un gados vecākiem cilvēkiem. Es nezinu kā tas ir citviet pasaulē, bet es vienmēr esmu centies padarīt Vakarēdienu par svinīgu piedzīvojumu. Cik jauki, ja atrodas atbilstoša skaista mūzika, pacilājoši vārdi, cilvēki ir iedrošināti doties mājās un piedzīvot piedošanu. Apmeklējot ļaudis mājās, es uzskatīju par savu pienākumu panākt līdzīgu svētuma atmosfēru, kāda tā bija baznīcā. Es atveru Bībeli, lūdzu par cilvēkiem. Es cenošos patikt Dievam. Es pat dziedu garīgās dziesmas kopā ar viņiem. Ļaudis ir laipni — bet mājās šis tas ir citādāk nekā baznīcā.

Vairākos gadījumos man nācās atklāt, ka neesmu bijis diez ko veiksmīgs svētuma un godbijības ziņā.

Pirmo reizi tas bija tad, kad sēdēju ar kādu vecāku kundzi. Es teicu: “Tagad lūgsim, nolieksim galvu lūgšanā.” Kad es jau biju gatavs sākt lūgšanu, viņa teica: “Tev ir skaistas kurpes.” Es nezināju ko teikt, tāpēc teicu “Paldies!”

Nākamreiz man bija vēl grūtāk. Kad es pasniedzu Vakarēdiena kausu vēl vienai 90 gadus vecai kundzei, viņa paņēma to rokās un teica: “Prozīt!” un izdzēra. Es atbildēju: “Prozīt!” un mums kopā bija Vakarēdiens…

Mikija ir 24 gadus veca sieviete, kas cīnās ar atkarībām un psiholoģisko traumu. Dažus gadus atpakaļ es kristīju viņu. Kādu dienu es atskārtu, ka viņa nekad nav saņēmusi Svēto Vakarēdienu. Sava stāvokļa dēļ viņa nevar aiziet uz baznīcu, tāpēc es piedāvāju viņai Vakarēdienu mājās. Viņa pieņēma piedāvājumu. Es paņēmu maizi un vīnu un devos uz viņas māju.

Es vēlējos, lai Dieva žēlastība kļūtu acīm redzama. Pirms mēs iesākām, viņa teica: “Vai varu uzdot jums jautājumu?” “Jā, protams!” “Es esmu lasījusi Bībeli kopā ar savu kaimiņieni, vientuļo māti, kas dzīvo koridora otrā galā. Viņa nekad nav satikusies ar mācītāju. Vai jums nebūtu iebildumu, ja es paaicinātu arī viņu piedalīties Vakarēdienā?”

Pēc piecām minūtēm mūsu grupiņa bija nokomplektēta: adventistu mācītājs ar maizi un vīnu, 24-gadīga sieviete, ar kuru dzīve ir nežēlīgi izrēķinājusies, vientuļā māte, kas dzīvo no sociālā pabalsta, viņas 2-gadīgais dēls un milzīgs labradors.

Puika spēlējās uz grīdas, man šķiet, ka faktiski viņš izkrāmēja manas somas saturu, milzīgais suns nepārtraukti centās ielēkt man klēpī. Kaimiņiene apbēra mani ar jautājumiem kā cilvēks, kas nekad nav saticis mācītāju. Un tur bija Deniss Meijers, mācītājs, kas bija sūtīts noturēt Vakarēdiena dievkalpojumu ar šo grupu.

Es velti centos radīt piemērotu atmosfēru. Suns mani gandrīz vai ēda nost. Zvanīja mobilais telefons. Bērnam uz grīdas bija bumba. Man bija jāatbild, kāpēc Dievs pieļauj tik daudz ciešanu pasaulē divos teikumos. Iekšēji es dusmojos un sūdzējos: “Dievs, es nespēju strādāt šādos apstākļos!”

Neatceros, kā es ar to visu tiku galā, bet beidzot es biju izlasījis atbilstošo Bībeles rakstvietu, biju pielūdzis, iedevis maizi un vīnu, pateicis ardievas un veiksmīgi ticis savā mašīnā. Prom braucot man bija pilnīgas sakāves sajūta. Es domāju pie sevis: “Tev vajadzēja atklāt viņiem Dieva žēlastību! Un kas notika? — tu redzēji visus suņa trikus.” Es jutos nelaimīgs.

Es biju vēl mašīnā nobraucis tikai kādas 5 minūtes, kad nopīkstēja mans mobilais telefons. Manā mobilajā tālrunī pienāca īsziņa no Mikijas: “Paldies par šo īpašo brīdi ar Dievu. Tas mums nozīmēja tik daudz.”

Dievs bija tur ar visu savu spēku un žēlastību, un es to neredzēju. Es biju piedzīvojis to, ko Jēzus piedzīvoja, apmeklēdams ļaužu mājas — vienkāršu, dzīves izmocītu cilvēku mājas — kuras bija pārvērtusi Dieva žēlastība. Es biju piedzīvojis žēlastību reālajā dzīvē. Es biju redzējis Dievu darbojamies. Bez ticības nevar Dievam patikt. Tur bija ticība un Dievs bija apmierināts. Man bija jāiemācās to saskatīt.

Ja vēlamies sludināt Dieva žēlastību, mums jālūdz Dievam atvērt acis, lai mēs to saredzam. Šodien es vēlos aicināt visus klātesošos palūkoties apkārt un censties saskatīt Dieva žēlastību. Apņemties to meklēt vietās, kur neesam skatījušies, un un cilvēku sejās, kurus neesam apmeklējuši. Tas ir lielākais izaicinājums draudzei, kam ir žēlastības misija. Āmen.

Sestdien jau trešo vasaru pēc kārta brīvdabas dievkalpojumā Viļķenes pagasta “Celmiņos”, Dzintara un Ingas Ozoliņu mājās, pulcējās ļaudis no Limbažiem, Mazsalacas, Rūjienas un Valkas.

Dzirdējām divas svētrunas, ko sagatavoja Limbažu draudzes mācītājs Guntis Bukalders un Rūjienas, Mazsalacas un Valkas draudžu mācītājs Dzintars Ozoliņš.

Klausījāmies Valkas, Rūjienas un Mazsalacas draudžu dziedātāju priekšnesumus. Man patika Rūjienas meiteņu trio — Ingas Priedes, Ievas Kozlovas un Ievas Rudzītes dziesma par sabatu. Šoreiz viņas dziedāja a capella — bez pavadījuma. Tas bija brīnišķīgi! Klātesošos iepriecināja arī Ināra Seņkāne ar pašsacerētu dzejolīti.

Pēc dievkalpojuma bija sadraudzības brīži pie bagātīgi klāta galda.
Vēlāk kopā braucām uz Tūjas jūrmalu, bija arī pikniks, ēdām arbūzu un cepumus.

Pēc dievkalpojuma jautāju vairākiem cilvēkiem — kas patika. Madara Daukste: “Man ļoti patika abu mācītāju svētrunas. Pasākuma vieta bija lieliska, diena saulaina, jūra burvīga un sadraudzība pie adventistiem vienmēr ir kā nākas! Liels paldies visiem pavāriem un pavārītēm un mājas saimniecei!”

Rita Ozoliņa pateicās Dievam par labiem laika apstākļiem. Viņai patika, ka cilvēki, esot pie dabas, jūtas brīvi. Rita sacīja, ka “patika kopības sajūta, draugu saredzēšanās no citām draudzēm, un brauciens uz jūru.”

“Vasaras brīvdabas dievkalpojumi kopā ar Mazsalacas, Rūjienas un Valkas draudzēm nu jau ir kļuvuši par tādu kā tradīciju,” sacīja Limbažu draudzes mācītājs Guntis Bukalders. “Es no sirds pateicos māc. Ozoliņa ģimenei par viņu labvēlību uzņemt savās mājās tik daudz cilvēku. Es zinu, ka tas nav viegli — telts uzstādīšana prasa gan materiālos līdzekļus, gan laiku, tāpat arī cienasta sarūpēšana un apkārtnes sakopšana. Paldies viņiem par to!”

Jautāts, kas viņam visvairāk patika, māc. Bukalders teica: “Man ir prieks arī par daudzajiem viesiem, kas šogad apmeklēja brīvdabas dievkalpojumu — bija viesi gan no Sjerraleones (Rietumāfrika), gan no Grieķijas. Cilvēkiem ir interese par garīgām lietām, par Dievu. Tāpēc dievkalpojuma organizatoriem ir jārūpējas, lai viss ir kārtīgi sagatavots. Arī mēs ar māc. Dzintaru Ozoliņu dievkalpojuma programmu un svētrunas sākām gatavot jau 2 nedēļas iepriekš. Ceru, ka viss izdevās godam. Man patīk arī sadraudzības brīži pēc dievkalpojuma, kad varam aizbraukt uz jūru un tur liedagā dievkalpojums turpinās, tikai neformālā formā. Var parunāt ar cilvēkiem, uzzināt viņu piedzīvojumus ar Dievu, pastāstīt par saviem piedzīvojumiem. Tas stiprina ticību.”

Lūkas 10:1–11,16–20

1 Pēc tam Tas Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit citus un izsūtīja tos pa divi un divi Savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp Viņš gribēja iet.
2 Un Viņš tiem sacīja: “Pļaujamā daudz un strādnieku maz: tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā.
3 Ejiet! Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā. Neņemiet līdzi nedz naudas maku, nedz ceļasomu, nedz kurpes un ceļā nesveiciniet neviena. Un, ja jūs ieejat kādā namā, tad sakait vispirms: miers šim namam! Un, ja tur būs kāds miera bērns, tad uz viņa dusēs jūsu miers; bet, ja ne, tad tas atgriezīsies pie jums atpakaļ.
7 Tanī pašā namā palieciet un ēdiet un dzeriet to, kas tiem pie rokas, jo strādnieks ir savas algas cienīgs; bet neejiet no vienas mājas uz otru. Un, kurā pilsētā jūs ieiesit un jūs tur uzņem, tur ēdiet, ko jums ceļ priekšā. Un dziediniet slimniekus, kas tur ir, un sakait viņiem: tuvu pie jums ir nākusi Dieva valstība.
10 Bet, ja jūs ieiesit pilsētā un jūs tur neuzņem, tad izejiet uz viņas ielām un sakait: pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs še nokratām, bet to zinait, ka Dieva valstība ir tuvu klāt!
16 Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis.”
17 Un tie septiņdesmit pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: “Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā!”
18 Bet Viņš sacīja: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam! Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs. Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.”

Ievads
Lūkas ev. 8.–10. nodaļa ir interesanta ar misijas stāstiem:

1. Lūkas 8. nodaļā lasām kā Jēzus apstaigā vietējos Galilejas ciemus un pilsētas, dziedinot slimos, mācot un sludinot Dieva valstību. (1. un 10. p.)
2. Lūkas 9. nodaļā Jēzus izsūta 12 mācekļus sludināt Dieva valstību un dziedināt. (2. p.) Pēc viņu pārnākšanas Jēzus atkal sludina Dieva valstību (11., 27. p.) un aicina to darīt arī citus (60. p.)
   51. pantā Lūka raksta, ka Jēzus nolemj doties uz Jeruzālemi, līdz ar to viss tālāk rakstītais līdz pat 19. nodaļai ir Jēzus pēdējā ceļojuma apraksts.
3. Lūkas 10. nodaļā Jēzus izsūta 70 mācekļus sludināt miera vēsti un Dieva valstību. (9., 11. p.)

Vai varamt šajos Bībeles tekstos saskatīt kaut to, kas atkārtojas, un to, kas atšķirās? Atkārtojas dziedināšana un vēsts par Dieva valstību, atšķiras misijas apjoms un cilvēki, kas to veic.

Lūkas 10. nodaļā Jēzus dodas pēdējo reizi uz Jeruzālemi, vairāk Viņš neatgriezīsies ne Galilejā, ne Samarijā, tāpēc šo misiju raksturo trauksme. Jēzus izsūta 70 mācekļus sev pa priekšu, kur pats vēlāk gatavojās iet.

Šis stāsts ir ļoti interesants ar to, kas šeit ir pateikts un ar to, kas šeit nav pateikts:

• Jēzus norāda uz to, ka raža ir nogatavojusies un laiks to ievākt. (Kas audzējis ražu? Kas to ievāc? Kāpēc maz pļāvēju?)
• Viņš izsūta mācekļus kā avis vilku barā. Kaut ko tādu var izdomāt tikai Viņš — Dieva Dēls, kas ir visas pasaules Radītājs, un kas tomēr ir tik neaizsargāts šai pasaulē!
• Jēzus aizliedz tiem ņemt līdzi elementāras lietas, kas nepieciešamas tādam ceļojumam: naudas maku, ceļasomu un kurpes. Un tas ir tik steidzami, ka Jēzus pat aizliedz sveicināt pretimnācējus uz ceļa! Tagad nav laika apmainīties ar laipnībām. Kā jūs justos, ja jūs tiktu izsūtīti šādā misijā?

Jēzus vēsts ir par Dieva valstību un mieru. Ko tas nozīmē? Kas ir Dieva valstība? Par kādu mieru Viņš runā?

Piemērs

Pirms divām nedēļām gatavojos doties uz Ģenerālkonferences sesiju ASV uz 10 dienām. Tas nozīmēja sagatavot visu nepieciešamo ceļam. Sastādīju sarakstu ar visu, ko nepieciešams ņemt līdzi:

• Higiēnas piederumi: šampūns, ziepes, skūšanās piederumi, zobu pasta, zobu birstīte, nagu šķērītes, dvielis.
• Apģērbs: veļa, krekli ar garām piedurknēm, krekli ar īsām piedurknēm, kaklasaites, šorti un garās bikses, uzvalks, treniņtērps, peldbikses (katram gadījumam!), zeķes.
• Apavi: kurpes, sandales, čības.
• Elektronika: Telefons, piezīmjdators, pārejas priekš ASV kontaktiem, vadi, atmiņas karšu lasītājs, u.t.t.

Kopā sanāca viens paliels koferis (13 kg) un datorsoma (8 kg).

Mēs vēlamies būt sagatavoti visiem neparedzētiem gadījumiem. Mēs vēlamies, lai mūs negaidītu nepatīkami pārsteigumi. Tas ir tik cilvēcīgi…

Kad ieradāmies ASV, uzreiz nācās novilkt žaketi, jo ārā bija +36°C. Džinsa audekla krekls drīzi vien bija slapjš. Labi, ka viesnīcā bija gaisa kondicionēšanas sistēma. Nākamajā dienā pārcilāju kofera saturu un sapratu, ka izņemot pāris kreklus, visas pārējās drēbes te būs liekas. Viesnīcā bija gan TV, gan kafijas automāts ar visiem nepieciešamajiem piederumiem, gan matu šampūns, dušas gēls, un pat glāzes mutes skalošanas ūdenim.

Lietas, kas traucē

Vēlēdamies izsargāties no neparedzētiem gadījumiem, mēs apkraujam sevi ar dažādām lietām. Ne tikai fiziskām lietām, bet arī neziņu, uztraukumiem, bailēm, šaubām, nogurumu…

Lai cik daudz mēs neņemtu līdzi, mēs nekad nespēsim nodrošināties pret visu, kas dzīvē var gadīties. Uz otru pusi var izrādīties, ka daudz kas no līdzi paņemtā ir vienkārši lieka nasta.

Reizēm vajag nolikt malā visus uztraukumus un uzticēties, ka lai cik nesagatavoti mēs esam, Dievs rūpējas par mums.

Lūkas ev. 10. nodaļā Jēzus izsūta mācekļus bez kāda nodrošinājuma ceļā: “Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā. Neņemiet līdzi nedz naudas maku, nedz ceļasomu, nedz kurpes un ceļā nesveiciniet neviena.”

Ceļojums nebūs viegls, viņi būs kā avis vilku barā. Mācekļiem nebūs ne maka, no kura kaut ko izvilkt grūtā brīdī, ne kurā kaut ko ielikt, kad viņi nonāks labās mājās. Viņi tiek brīdināti, ka ne visos namos viņus uzņems. Pat ja cilvēki nepieņems miera vēsti, viņi nedrīkstēs atbildēt ar ļaunu, kā viņi to iepriekš vēlējās darīt Samarijā (Lukas ev. 9:52–56). Viņiem jānokrata putekļi no sandalēm un jādodas tālāk. Un tomēr būs arī “miera bērni”, kas viņus uzņems un sniegs pajumti un pārtiku.

Mācekļu misijas vēsts

70 mācekļu misijas centrā ir miera vēlējums — ebr. Šalom. Mācekļiem ir jāuzmeklē “miera bērni” un jāpaliek pie tiem. Uņemti kādās mājās un pacienāti, viņi nedrīkst sākt staigāt apkārt no mājas uz māju, lai gūtu vēl kādu labumu. Viņiem aizliegts ņemt līdzi maku, lai uzturētu sevi vai ievāktu ziedojumus. Visa centrā ir vēsts par Dieva valstību. Jēzus ir ceļā uz Jeruzālemi, uz Golgātas krustu, un cilvēki ir jāsagatavo pēdējai iespēja satikties ar Viņu. Mācekļiem nav laika pierunāt cilvēkus pieņemt Jēzus vēsti — ja tie noraida miera vēsti, mācekļiem jādodas tālāk pie citām durvīm.

Problēma bija tā, ka tā laika sabiedrības lielākā daļa nemeklēja mieru ne ar saviem tradicionālajiem ienaidniekiem — kaimiņu tautu samariešiem, ne ar nīstamajiem romiešu okupantiem. Viņi gaidīja karu, kas uz visiem laikiem atbrīvos tos no visiem viņu ienaidniekiem. Jēzus izpratnē ļaunuma iznīcināšana ar ļaunumu līdzinājās israēliešu vēlmei pēc viņu atbrīvošanas no Ēģiptes verdzības, atgriezties atpakaļ Ēģiptē. Varbūt tieši tāpēc pēc miera vēsts nodaļas sākumā seko stāsts par labo samarieti — tā ir Jēzus vēsts par radikāli jaunām attiecībām to cilvēku starpā, kas uzskatīja viens otru par ienaidniekiem, tas ir stāsts par to, kāds ir Dieva tautas aicinājums — nest mieru un mīlestību visu cilvēku attiecībās. Šajās pārveidotajās attiecībās atklājas Dieva valstība — Dieva griba mūsu dzīvē.

Lietas, kas noder

Neskatoties uz tām lietām, kas mācekļiem jāatstāj pie sava Meistara, viņi ies misijas ceļojumā ar trim lietām:

1. Viņi ies ar atvērtu sirdi, vēlmi pastāstīt citiem par Dieva mīlestību.
2. Viņi nesīs līdzi savu dzīvesstāstu, savu piedzīvojumu ar Dievu, ar Jēzu Kristu. Viņi varēs stāstīt citiem par to, ko piedzīvojuši kopā ar Dievu.
3. Viņi nesīs miera vēsti par jaunām attiecībām tiem, kas ir dzirdējuši par Dievu, kā arī tiem, kas ar Viņu vēl nav dzirdējuši.

Jēzus saka mācekļiem: “Neņemiet līdzi nedz naudas maku, nedz ceļasomu, nedz kurpes.” Tātad, neņemiet neko, kas nošķir jūs no cilvēkiem.

Mūsu misija

Mēs visi esam dzirdējuši par misijas darbu, daži esam piedzīvojuši, kā mācītājs aicina iznākt baznīcā priekšā uz paaugstinājuma tos, kuri nolēmuši atsaukties evaņģēlija vēstij. Esam satikuši cilvēkus, kas uz ielas vai pie mājas durvīm piedāvā iegādāties garīgo literatūru, vai paši esam piedāvājuši garīgo literatūru citiem. Dažam tas prasa drosmi — paņemt Bībeli vai kādu garīga rakstura grāmatu un doties no durvīm pie durvīm, piedāvājot šo literatūru. Citam ir pavisam viegli uz ielas garāmgājējiem uzdot jautājumu: “Vai tu esi glābts?” un tad visiem, kas nav absolūti pārliecināti, piedāvāt Bībeles stundas. Parasti domājot par misijas darbu, mēs atceramies Kristus vārdus:

“Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:18-20).

Tie, kas esam draudzes locekļi, esam domājuši, kā mēs šo Kristus pavēli varam īstenot dzīvē, kā varam pasludināt evaņģēlija vēsti visā pasaulē. Parasti ar to saprotam Bībeles stundas, garīgās literatūras izplatīšanu, evaņģelizācijas seminārus, u.tml. pasākumus. Tomēr šī rakstvieta Lūkas evaņģēlijā sniedz atšķirīgu perspektīvu misijas darbam.

Nav grūti kaut ko tikai pastāstīt par Jēzu Kristu, nav grūti atšķirt Bībeli vai kādu grāmatu un nolasīt kādu citātu. Bet ar to jūs nekļūstat tuvāki. Ne vienmēr mums jānēsā līdzi grāmatas. Arī labas lietas reizēm var kļūt par nastu un šķērsli. Reizēm vajadzīga tikai mīloša sirds, Dieva tuvums, ticība, miera un Dieva svētību vēlējuma vārdi.

Ņemiet līdzi misijas darbā to, ko jūs varat dot citiem — jūsu sirdi, jūsu dzīvesstāstus un piedzīvojumus, jūsu ticību. Tieši tāpēc Jēzus izsūta mācekļus bez tām lietām, kas var traucēt vēstij par Viņu.

Kā mēs justos Jēzus mācekļu vietā? Ja mums nebūtu nekā cita ko parādīt, kā vien mūsu sirds, mūsu dzīve? Ja mums nebūtu līdzi ne maka, ne lieku drēbju, nekā tāda, uz ko mēs varam paļauties paši, un liecībai par Jēzu Kristu būtu jātop redzamai, uzlūkojot mūs un mūsu dzīvi?

Kādu mēs redzam savu misiju? Kad jūs apmeklējat slimos, vai vecos un vientuļos ļaudis, vai nelaimē nonākušos, jūs dāvājat tiem savu mīlestību, rūpes un uzmanību. Jūs pasludinat tiem Dieva valstību. Esot šajā vietā kā sabiedrība, kas dzīvo pēc Dieva mīlestības un miera likuma, jūs pasludinat Dieva valstību. Ejot uz Golgātas krustu, Jēzus mācekļiem uzdeva sagatavot ļaudis satikties ar Viņu, pasludinot mieru un Dieva valstību. Tagad gaidot Jēzus Kristus otro atnākšanu un sagatavojot ļaudis uz šo satikšanos, vai miers un Dieva valstība ir arī mūsu vēsts centrā?

Misijas rezultāts

Jēzus mācekļi atgriezās iepriecināti. Viņi vēlējās pastāstīt par iespaidīgajiem misijas rezultātiem, par to, ka pat ļaunie gari paklausa viņu pavēlēm. Mēs vēlētos uzzināt kaut ko vairāk, bet Jēzus tos pārtrauca, paziņodams:

“Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam! Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs. Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.”

Kā mēs raugāmies uz evaņģelizāciju — kā uz iespēju kaut ko iegūt sev un kā iespēju dižoties ar iespaidīgiem rezultātiem — vai kā iespēju atdāvināt savu mīlestību, savus piedzīvojumus ar Dievu — bez peļņas, bez sava labuma, un priecāties, ka mūsu vārdi ir rakstīti Debesīs un esam Jēzus Kristus līdzstrādnieki?

Perspektīva

Viss ir atkarīgs no mūsu skata perspektīvas. Savulaik pravietis Elīsa saprata, ka ja izdosies pierunāt ienaidnieka karaspēka ģenerāli Naāmanu atteikties no augstprātības, un ja Israēla Dievs viņu dziedinās no spitālības, tad, neskatoties uz dažiem kompromisiem (elka pielūgsme templī kopā ar viņa ķēniņu), Naāmans diezin vai cīnīsies pret tautu, kuras Dievs to ir dziedinājis. Pravietis atteicās no Naāmana pateicības dāvanas, lai Naāmans uz mūžu paliktu parādā Israēla Dievam.

Turpretim Elīsas kalps visā notikumā saskatīja tikai iespēju iegūt necerētu labumu… Jūs droši vien zināt stāsta iznākumu — Gehazis aizgāja prom, aplipis ar Naāmana spitālību, “balts kā sniegs”.

Kā būtu ar evaņģelizāciju, ar Kristus sludināšanu, ja mēs ietu pie cilvēkiem vispirms ar atvērtu sirdi, tad ar savu stāstu par Kristus mīlestību un ar ticību, ko Kristus mums dāvinājis, un tikai tad ar grāmatām? Jo sirds runā uz sirdi — mīlestība iet no sirds uz sirdi.

Vai mēs nesam miera vēsti, kā Kristus lika to darīt septiņdesmit mācekļiem? Vai esam ‘miera bērni’? Kā to uzzināt? Kāda ir mūsu pieredze — vai cilvēki nāk pie mums, kad meklē mieru, kad ir uztraukušies vai nonākuši dzīves grūtībās, vai arī met mums līkumu? Vai viņi piezvana mums, kad ir problēmas, vai arī tikai mēs esam zvanītāji? Evaņģēlijos lasām, ka Jēzum nebija glābiņa no ļaudīm, kas vēlējās satikt Viņu. Kā ir ar mums?

Vai mēs lasām Lūkas ev. 8., 9., 10. nodaļā aprakstītos notikumus tikai kā stāstu savirknējumu, vai arī redzam tur kādu progresiju? Gan 8. gan 9. un 10, nodaļā tūlīt pēc attiecīgā misijas stāsta tiek pieminēti daži notikumi, tie nav uzrakstīti tāpat vien, bet lai ilustrētu attiecīgās misijas nozīmi, kas aprakstīta iepriekš, nodaļas sākumā.

• 8. nodaļā Jēzus apstaigā vietējos Galilejas ciemus un pilsētas, dziedinot slimos, mācot un sludinot Dieva valstību. (1. un 10. p.)
• 9. nodaļā Jēzus izsūta 12 mācekļus sludināt Dieva valstību un dziedināt. (2. p.).
• 10. nodaļā Jēzus izsūta 70 mācekļus, dodot tiem varu izdzīt ļaunos garus, dziedināt un pasludināt Dieva valstību.

Šeit vērojama progresija — vispirms Jēzus viens pats, tad 12 mācekļi, tad 70 mācekļi. Skaitlis 12 ir simbolisks skaitlis — tas simbilizē 12 Israēla ciltis, tas simbolizē jaunu Israēlu. Arī skaitlis 70 ir simbolisks skaitlis — tas atgādina notikumus Mozus dienās, kad Dievs izraudzīja 70 vecajus un deva tiem savu Garu Israēla vadīšanai uz Apsolīto zemi (4. Mozus 11:16,25). Šis skaitlis ir arī visu tā laika zināmo tautu skaits (1. Mozus 10:2–31). Ar to Lūka norāda gan uz Jēzu kā uz jaunu Mozu, gan uz priekšā stāvošo vispasaules misiju, lai vestu visas tautas uz Dieva valstību. Jēzus dod mācekļiem savu autoritāti dzidināšanā un liecināšanā par Dieva valstību.

Tad seko stāsts par labo Samarieti, kurā Jēzus atklāj saviem klausītājiem, ka Dieva valstībā ir vieta arī tiem kaimiņiem, ar kuriem viņi nespēj sadzīvot. Šis stāsts skaidro to, ko nozīmē būt patiesam israēlietim.

Nodaļa noslēdzas ar stāstu par Martu un Mariju, kuru mēs parasti skaidrojam kā divu māsu strīdu par to, vai svarīgāk ir klausīties Jēzus vārdos vai rūpēties par Jēzus ērtībām. Vai arī raugāmies uz vienu māsu kā romantiķi, bet uz otru kā praktiķi.

Tomēr būtībā šis stāsts ir par pavisam ko citu: par to, vai sieviete var ieņemt līdzvērtīgu vietu vīrietim reliģiskajā dzīvē. Tolaik jūdu sabiedrībā bija stingri noteiktas vietas, kur sieviete varēja atrasties kopā ar vīrieti. Tā bija iela un guļamistaba. Mājās sievietes teritorija bija virtuve, bet viesistaba — vīrieša teritorija. Apsēžoties pie Jēzus kājām, Marija ieņēma vīrieša vietu. Tikai vīrietis tā laika sabiedrībā varēja sēdēt pie rabīna kājām. Un lasot Pāvila vēstules, mēs uzzinām, ka arī apustulis Pāvils savā laikā ir sēdējis pie Gamaliēla kājām (Ap. d. 22:3) — tolaik tas nenozīmēja tikai uzmanīgi klausīties runātājā — tas nozīmēja mācīties, lai kļūtu par tādu pat rabīnu kā skolotājs! Marija bija ieņēmusi Dieva valstības mācītājas un sludinātājas mācekļa vietu un tieši šī iemesla dēļ Marta eksplodēja. Jēzus norāja Martu un pieņema Mariju kā savu mācekli. Visiem, kam ir problēmas ar sieviešu ordināciju kalpošanai, der rūpīgi pārdomāt šo epizodi…

Kristus devās uz Jeruzālemi, uz Golgātas krustu, visur aiz sevis atstādams cilvēkus ar jaunu Dieva valstības piedzīvojumu, ar jaunu attiecību piedzīvojumu.

• Jēzus atklāja Dieva Vārda un Dieva baušļu patieso nozīmi,
• Jēzus atklāja Dieva valstību uz šīs zemes,
• Viņš lauza maizi izsalkušiem,
• Viņš piedeva grēciniekiem un
• atbrīvoja ļaudis no tumsas spēku varas.

Šīs ir tēmas, kuras Lūka ir aplūkojis sava evaņģēlija 8., 9. un 10. nodaļā. Tāpēc nav brīnums, ka 11. nodaļa iesākas ar visu šo tēmu summējumu — ar lūgšanu, ko mēs pazīstam kā Tēvreizi:

“Tēvs!
Svētīts lai top Tavs Vārds,
lai nāk Tava valstība.
Mūsu dienišķo maizi dodi mums katru dienu
un piedodi mums mūsu grēkus,
jo arī mēs piedodam katram, kas mums ir parādā,
un neieved mūs kārdināšanā.”

Šī lūgšana nav tikai dažādu vajadzību saraksts, tā ir tādu cilvēku lūgšana, kas seko Jēzum Kristum uz Dieva valstību. Āmen.

Vasarsvētki bija diena, kas sen bija apsolīta un kuru tik ilgi cilvēki bija gaidījuši, jo tajā notika pretējais tam, ko cilvēku grēcīgā pašpaaugstināšanās bija radījusi pie Bābeles torņa. Bābeles tornī cilvēki pārstāja saprast viens otru. Grēks noveda pie tā, ka valodas tika sajauktas un cilvēki pārstāja saprast viens otru. Bieži pat tad, ja tie runā vienā valodā vai dialektā.

Vasarsvētkos tie pēkšņi sāka saprast viens otru. Un nav jau svarīgi kādās
“mēlēs” apustuļi runāja, svarīgi ka cilvēki to saprata. Tie saprata ka DIEVS IR MĪLESTĪBA. Tie saprata ka katram vienam ir jauna iespēja atjaunot savas attiecības ar Dievu un kļūt Viņā Valstības bērniem. Tādēļ tie spēja nožēlot grēkus un pieņemt Jēzu par savu Kungu.

Šis apsveikuma fragments ierosināja dievkalpojumā pārrunāt Vasarsvētku notikumu, kas aprakstīts Bībelē, Apustuļu darbu 2. nodaļā.

Vasarsvētki bija trešie lielākie svētki Israēla reliģiskajā kalendārā (5. Mozus 16). Vasarsvētki bija priecīgi svētki, kad ticīgie pienesa Dievam jaunās ražas pirmos augļus un izlūdzās bagātīgu ražu. Bet Vasarsvētku svinēšanas iemesls bija Toras jeb bauslības saņemšana Sinaja kalnā, kad Dievs Mozum deva “desmit derības vārdus” jeb 10 baušļus. Kad izraēlieši pēc iziešanas no Ēģiptes un Sarkanās jūras šķērsošanas ieradās pie Sinaja kalna, Mozus kāpa Dieva kalnā un vēlāk atgriezās no kalna ar baušļu plāksnēm. Lūka norāda, ka līdzīgi Mozum, arī Jēzus ir uzkāpis Debesīs pie Dieva un tagad nāk pie mācekļiem nevis ar baušļiem, kas ierakstīti akmens plāksnēs, bet ar likuma dinamisko enerģiju, kas paredzēta Dieva likumu ierakstīšanai sirdī.

Dievs izvēlējās Vasarsvētkus Svētā Gara sūtīšanai draudzei, jo tanī laikā Jeruzālemē bija visvairāk viesu no apkārtējām zemēm. Pievērsīsim uzmanību pūlim, kas dzirdēja Kristus mācekļus sludinām Vasarsvētkos. Vispirms mums jāievēro, ka Lūka sniedz detalizētu klātesošo tautību pārstāvju uzskaitījumu. No Pontas tagadējās Turcijas ziemeļos, no Romas un Sicīlijas salas rietumos, līdz Partai un Ēlāmai austrumos, un Ēģiptei un Lībijai dienvidos, šie Jeruzālemē uz svētkiem atnākušie cilvēki pārstāv 3,9 miljonu km² lielu teritoriju. Kāpēc Lūka piemin šīs teritorijas? Tāpēc, ka šie cilvēki dzirdēja apustuļus sludinām Dieva varenos darbus katrs savā dzimtajā valodā! Viņi nesludināja evaņģēliju impērijas oficiālajā valodā — grieķu valodā, bet viņu dzimtajās valodās. (Kādus mēs no tā varam izdarīt secinājumus?)

Protams, ka Gara nākšana vēja rūkoņā un ugunij līdzīgās mēlēs ir brīnumains piedzīvojums. Tomēr atcerēsimies, ka vēlāk Apustuļu darbu grāmatā šis pats Gars darbojās arī klusi un mierīgi, pamazām pārveidojot ticīgo dzīves bez skaļa trokšņa un vizuāliem specefektiem.

Vasarsvētkos Svētā Gara iedvesmotā sludināšana visiem saprotamās valodās, kad “viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem” iesāka Bābeles lāsta seku likvidāciju, kuru arī raksturoja sadalītās mēles jeb valodas. Interesanti, ka Apustuļu darbu 2:7,8 netieši norāda, ka mācekļi, iespējams, runāja savā dzimtajā valodā, bet apkārtējo tautu pārstāvji tos dzirdēja katrs savā valodā. Šeit mēs varētu runāt par “dzirdēšanas dāvanu”, kaut arī Bībelē tāda nav pieminēta.

Kāds mans paziņa no adventistu Cēsu draudzes nesen stāstīja, ka arī viņš pirms 10 gadiem klausoties amerikāņu evaņģēlistu Tomasu Neslundu pēkšņi dzirdēja viņu runājam latviski! No sākuma viņam šķitis, ka viņš jūk prātā, jo evaņģēlists nezināja vairāk par 2-3 vārdiem latviešu valodā un viņš apmēram tikpat angliski. Viņš pārrunāja piedzīvoto ar vietējo mācītāju, kas norādīja viņam uz Ap.d. 2. nodaļu. Viņam tā bija spēcīga zīme, ka Dievs uzrunā viņu un viņš izšķīrās sekot Kristum un pievienoties draudzei.

Šīs mēles, lai cik arī dīvainas mums tās neliktos, nav tikai atsevišķa dīvaina epizode agrīnas draudzes vēsturē. Tās netieši skaidro kādu citu stāstu, kas iesākās Ap.d. 1. nodaļā. Proti, tās sniedz netiešu atbildi uz jautājumu par Dieva valstību.

“Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” (Ap.d. 1:6)

Jautājums ir par to, kad Dievs paplašinās Israēlu. Kad Dievs caur Israēlu paplašinās savu valstību līdz pasaules galam?

Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Ap.d. 1:7–8)

Kā mēs saprotam šo rakstvietu, kā saprotam Jēzus atbildi? Daudzi cilvēki to saprot kā negatīvu atbildi mācekļu jautājumam. Bet vai tas ir tā? Jautājums: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” Atbilde: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus … Bet jūs dabūsit spēku … un būsit Mani liecinieki”. Šķiet, ka atbilde tomēr ir pozitīva! Jā, Jēzus uzcels Dieva valstību, bet tas nenotiks gluži tā, kā mācekļi ir iedomājušies. Viņi nebūs tikai pasīvi skatītāji, arī viņiem būs jāpiedalās šīs valstības tapšanā. Viņiem būs jābūt Kristus lieciniekiem. Ap.d. 2. nodaļa atklāj kā Dievs caur saviem mācekļiem uzrunā visas apkārtējās tautas tām saprotamā valodā. Izklīdinātās tautas atkal dzird Dieva vārdu katra savā valodā un var teikt, ka sākot ar Vasarsvētkiem Bābeles lāsts tiek atcelts.

Noslēgumā vēlos vaicāt: Vai kaut kas ir noticis mūsu dzīvē tāds, kas liktu citiem cilvēkiem domāt, ka mēs esam piedzērušies? Ja nē, vai tas ir tāpēc, ka Dieva Gars darbojas citos veidos, vai arī tāpēc, ka esam veiksmīgi apspieduši Garu un nekas nenotiek? Lūgsim Dieva Gara izliešanos arī mūsu dzīvē, mūsu draudzē, un spēku no augšienes liecināšanas darbam. Iespējams, ka arī šodien Dievs vēlas darīt kaut ko jaunu, lai aizsniegtu cilvēkus, kas vēl ir tālu no Dieva. Vai mēs turpināsim izmantot metodes, kas garantēja rezultātus pagātnē, vai arī esam atvērti Dieva Gara balsij un vadībai? Lai arī caur mums piepildās Dieva apsolījums Ābrahāmam: “Tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” Āmen.

10.30 – 11:30 Pulcēšanās svētku gājienam Doma laukumā;
11.30 – 11:50 Svētku dalībnieku gājiens no Doma laukuma uz Vērmanes dārzu:
12.00 – 16.00 Ģimenes svētku koncerts;
16.00 – 18.00 Spēka vīru sacensības;
18.00 – 22:00 Jauniešu mūzikas grupu uzstāšanās uz Vērmanes dārza skatuves.
Dienas garumā notiks dažādi priekšnesumi, atrakcijas, rotaļas, konkursi bērniem, vecākiem un saldumu un suvenīru tirdzniecība.

Ģimenes svētki «Ģimene – Latvijas lepnums un spēks 2010»

Mācītājs Guntis Bukalders šai dienai bija izraudzījies rakstvietu no Apustuļu darbu 16. nodaļas par purpura pārdevēju Lidiju. “Man šķiet, ka Bībelē pieminētajā Lidijā daudzas mūsdienu sievietes var saskatīt sevi,” teica mācītājs. “Bībelē teikts, ka viņa tirgoja purpuru — tās bija luksus preces Romas aristokrātijai. Lidijai bija savs bizness, viņai piederēja pašai savs nams, kas tā laika patriarhālajā sabiedrībā bija retums. Tekstā nekur nav pieminēts viņas vīrs vai vecāki, tātad viņa pati bija ģimenes galva, kas viena pati svešā pilsētā audzināja bērnus. Tieši šī iemesla dēļ ir interesanti palūkoties uz šīs sievietes ceļu pretim Dievam. Sabatā viņa devās uz upmalu, lai kopā ar citām sievietēm dalītos dievatziņā un lūgtu. Cik var saprast, tajā pilsētā nebija 10 jūdu vīriešu, lai nodibinātu sinagogu, un šādā situācijā viņas apņēmība ir apbrīnas vērta. Dieva Gars atvēra viņas sirdi Ap.Pāvila sludinātajam evaņģēlijam un viņa kļuva par pirmo kristieti Eiropā un kopā ar Filipu draudzi par vienīgajiem Pāvila finansiālajiem atbalstītājiem Eiropā. (Fil. 4:15)”

Draudzes bērni bija sagatavojuši skaistas apsveikuma kartiņas un ziedus ne tikai savām, bet arī citām māmiņām. Bērnu skolotāja Māra kopā ar Lauru un Raimondu iepriecināja klātesošos ar skaistu dzejoli.

Klausījāmies Gitas dzejas uzvedumu “Veltījums mātei” ģitāras skaņu pavadījumā.

“Mīļā māte… Viņa nekad neuzklausīja citu argumentus, nekad neļāva loģiskai domai bremzēt sirds impulsus.

Pa māju viņa staigāja dziedādama, un viņas balss joprojām skanēja meitenīgi. Untumaina, neaprēķināma, netaktiska, stūrgalvīga, neapdomīga un… bezgala mīļa.” (Moriss Vigins)

Pēc dievkalpojuma bija sadraudzības brīži pie garšīga kliņģera un tējas.

Pēc talkas pajautāju dalībniekiem kas viņiem patika. Ingai patika tas, ka varēja pastrādāt. Viņa teica, ka jutās piederīga draudzei. Juris priecājas par iespēju piedalīties talkā. Nākamreiz varētu paņemt desiņas, ko uzcept ugunskurā.

Dievkalpojumā klausījāmies Mairitas Sieriņas lasīto dzeju un “Tēva mīlestības vēstuli”. Silvija Kaire lasīja dzeju par Dzīvības maizi. Kopīgi slavējām Dievu, dziedot vairākas dziesmas, kuras uz klavierēm pavadīja Ieva Numure.

Mācītājs Guntis Bukalders svētrunā pievērsa draudzes uzmanību Jāņa evaņģēlijā 20:1-18 aprakstītajiem notikumiem. Viņš runāja par trim cilvēkiem — Jāni, Pēteri un Mariju — kā viņi satikās ar augšāmcelto Jēzu Kristu un kā mainījās viņu attiecības ar Dievu. Svētrunas noslēgumā mācītājs aicināja salīdzināt mūsu ticības dzīves piedzīvojumus ar šo trīs Jēzus mācekļu piedzīvoto. Kā Dievs uzrunā mūs katru personīgi, kā tas bija Marijai, kā mēs vēlamies kalpot Dievam, bet “izkrītam” — kā Pēteris, un kā mēs sākam ticēt Dievam pat bez skaidriem pierādījumiem, kā tas bija Jānim. “Marijai paklausot Jēzus pavēlei, Dievs pasludināja Lieldienu vēsti Jēzus mācekļiem un caur tiem visai tā laika civilizētajai pasaulei. Un kas zina, ko Viņš izdarīs caur jums?” noslēgumā teica mācītājs. Dievkalpojuma beigās dziedājām dziesmu “Svētī, Kungs, un sargi”.

Pēc dievkalpojuma aicināju Mairitu Sieriņu un māc. Gunti Bukalderu dalīties piedzīvotajā. M.Sieriņa teica: “Patika slavēt Dievu, dziedot kopā ar bērniem. Varbūt nākamreiz varētu būt pat vēl vairāk dziesmu. Vakarēdiena dievkalpojums pats par sevi ir kas īpašs.”

“Biju pārsteigts par draudzes locekļu atsaucību,” teica draudzes mācītājs Bukalders. “Mazliet pat pietrūka draudzei paredzētās svētku dievkalpojuma dziesmu lapiņas. Bet tas ir daudz patīkamāk, nekā kaudzīte neizmantotu dziesmu lapiņu. Šogad nolēmām visa draudze kopā dievkalpojumā lasīt Dāvida dziesmas. Bija prieks redzēt, kā tas vienoja un stiprināja draudzi. Mums ir jārūpējas par visas draudzes iesaistīšanos Dieva slavēšanā, lai draudzes locekļi nebūtu tikai skatītāji, bet visiem būtu iespēja slavēt mūsu Kungu Jēzu Kristu. Un Sv.Vakrēdiens ir kā saite starp pagātni — Kristus upuri, tagadni — Kristus klātbūtni mūsu dzīvē, un nākotni, kad Kristus ir apsolījis vēl vienu svētku maltīti par godu pasaules glābšanas darba pabeigšanai. Sv.Vakarēdienā mēs pieminam Kristus upuri, slavējam Viņa žēlastību un skatām Viņa klātbūtni mūsu dzīvē un ticībā raugāmies uz to dienu, kad Dievs visu radīs jaunu.”

Dievkalpojuma ievadā Rudīte Losāne uzsvēra nepieciešamību atšķirt prāta un zināšanu gaismu no tās gaismas, kas nāk no Dieva. Tā ir gaisma, ko mēs neredzam, bet kas redz mūs un kas var apņemt mūs, ja tuvojamies Dievam. Bija pārdomu brīži par latviešu tautas brīvības alkām un tautas attiecībām ar Dievu, kas atraisa verdzības važas un atbrīvo apspiestos ļaudis. Pēc tam klausījāmies Rudītes Losānes dzeju, ko ar brīnišķīgām klavieru skaņām papildināja Māris.

Pēc dievkalpojuma bija sadraudzības brīži pie tējas tases un kliņģera.

Protams, dzirdot šos psalma vārdus, mēs piekrītoši varam pamāt ar galvu. It sevišķi tad, ja viss ap mums notiek saskaņā ar mūsu gaidām un ieceri. Ja pasaule ap mums ir relatīvi mierīga un darbs un attiecības sniedz gandarījumu, mēs droši vien piekrītot māsim ar galvu. Jo Dievs taču ir mūsu pusē, Viņš mūs ir svētījis un svēta.

Tomēr šīs dziesmas vārdi nav adresēti cilvēkiem, kam dzīvē klājas labi, kuriem ir uzsmaidījusi veiksme. Šīs dziesmas pirmie klausītāji bija jūdu gūstekņi Bābeles trimdā. Viņiem Bābeles gūsts bija sūra realitāte. Viņi bija ar varu aizvesti no savām mājām uz 1100 km tālo Bābeli, un kā 137. psalma pirmajos pantos teikts, raudāja tur, atceroties Ciānu. Jesajas grāmatas 2. daļa, sākot no 40. nodaļas, runā par Bābeles krišanu.

Esot tik tālu prom svešumā un svešzemnieku kalpībā, “jaunekļi piekusa un pagura, un jauni vīri sabruka.” (30. p.) Redzot to, israēlieši secināja, ka “mūsu ceļš ir Tam Kungam apslēpts, mūsu tiesu Dievs neievēro.” (27. p.) Dievs šķita tāls un vienaldzīgs pret savas tautas likteni.

Kas bija par iemeslu šādam secinājumam? Vēlreiz izlasīsim Jesajas 40. nodaļas 1. pantu: “Vai tad jūs to nezināt? Vai tad jūs to neesat dzirdējuši? Vai tad jums jau no paša sākuma tas nav pasludināts? Vai tad jūs vēl neesat sapratuši, ko zemes pamati māca?”

Šķiet, ka problēmas sakne ir atmiņas trūkums. Israēlieši ir aizmirsuši savu pagātni, savu vēsturi—kā Dievs viņus ir aicinājis un vadījis pagātnē. Tieši šis atmiņas zudums ir pamats pašreizējai krīzei. Patiesā problēma ir tā, ka Israēls ir aizmirsis to, ko reiz ļoti labi zināja. Var šķist, ka Bābele ir liela un draudīga, tomēr vislielākais drauds ir Israēla aizmāršība. Kad cilvēki zaudē atmiņu, gan indivīda ticība, gan visas sabiedrības drošība ir apdraudēta. Mūsu Baznīcas pioniere Elena Vaita reiz rakstīja šādus vārdus:

“Mums nav nekā no kā baidīties nākotnē, kā vien ja mēs aizmirstam to ceļu, pa ko Dievs mūs vadījis un Viņa mācības pagātnē.” ¹

Ievērosim vārdus: “Mums nav nekā no kā baidīties nākotnē”. Ir cilvēki, kas nāk un baida mūs ar nākotni, ar šausmām, kas notiks nākotnē. Lūk, tūlīt, tūlīt notiks tas vai tas un tad tik sāksies vajāšanas un grūtības! Mūsu draudze, kas daudz uzmanības ir veltījusi Bībeles izpētei par gala laiku, ir ļoti pateicīga vide šādiem cilvēkiem, lai tie iegūtu lētu popularitāti. Jautājums tomēr paliek — vai grūtības un vajāšanas, ja tās sāksies, nodrošinās šiem “gala laika praviešiem” pestīšanu? Vai apvidus karte padara ceļotāju gatavu pārgājiena grūtībām, jeb tā ir tikai noderīgs palīglīdzeklis tad, ja esi gatavs ceļojumam? Tomēr Elenas Vaitas vārdi ir ļoti skaidri: “Mums nav nekā no kā baidīties nākotnē, kā vien ja mēs aizmirstam to ceļu, pa ko Dievs mūs vadījis un Viņa mācības pagātnē.”

Neaizmirsīsim to ceļu, pa kuru Dievs mūs ir vadījis līdz šim un neaizmirsīsim Viņa mācības, tad mums nebūs par ko baidīties arī nākotnē! Vai tie nav skaisti iedrošinājuma vārdi?

Bābeles trimda un ar to saistītā krīze cilvēku dzīvē ir likusi cilvēkiem aizmirst savu vēsturi, aizmirst Dieva rūpes un tuvo klātesamību ticīgo dzīvē. Tā kā viņi ir aizmirsuši, viņi sāk apšaubīt Dieva spēku un klātesamību. Bet tie, kas atceras savu pagātni, tie “dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst.” (31. p.)

Šeit 40. nodaļa stāsta gan par israēliešiem, gan arī par mums un par Dievu—ko Dievs dara, kad mēs esam zaudējuši cerības. Te atklājas gan tas, cik augstu ir Dievs pār visu radīto pasauli, gan arī Dieva klātbūtne un rūpes ar savu tautu.

Cilvēka psihes attīstības eksperti ir noskaidrojuši, cik nozīmīgs ir atzinīgs novērtējums cilvēka psihes veselīgai attīstībai. Ne tikai izcilu sasniegumu novērtēšanai, bet pat vienkārši cilvēka eksistences novērtēšanai. Ja to ignorē, bērni izaug par cilvēkiem, kam ir grūti veidot nozīmīgas attiecības, jo bērnībā nav saņēmuši pienācīgu savas eksistences novērtējumu. Vai nav apbrīnojami, ka lielais Dievs pat visaizmirstāko bērnu sauc vārdā! Viņš vērtē katru indivīdu. Šī vērtības apziņa atbrīvo cilvēku no mazvērtības kompleksa, no vēlmes pierādīt sev un citiem savu vērtību, un atraisa Dieva aicinājumam pazemībā kalpot citiem.

Cietuma kapelāns S.Konča stāstīja par pārrunām ar diviem ieslodzītajiem, kas vēl aizvien lolo ilgas tikt pie lieliem luksus džipiem, lai pierādītu to, cik vareni viņi ir. Šie puiši izauga bez vecāku mīlestības, uz ielas. Lai arī viņi paši to neapzinās, šie cilvēki pastāvīgi mocās ar mazvērtības kompleksu, kas dzen tos uz arvien jauniem noziegumiem.

Šai sakarā es vēlos uzdot jautājumu: parasti mēs visu labo attiecinām uz Dievu, bet vai mēs spējam apliecināt arī citiem cilvēkiem viņu vērtību? Agrāk ļoti izplatīts bija uzskats, ka nekādā gadījumā nedrīkst teikt paldies, nedrīkst uzslavēt, jo citādāk cilvēks vēl kļūs lepns. Vai spējam pateikt paldies citiem cilvēkiem? Uzslavēt viņus par visu labo? Jeb visi labie vārdi tiek pietaupīti skaistai atvadu runai kapsētā, kad aizgājējos tos vairs nedzirdēs? Ir tāds teiciens: “Nepateicība — pasaules alga.” Brīžiem tā vien šķiet, ka ne tikai pasaules alga, bet arī draudzes. Vai tā tam vajadzētu būt?

Un no otras puses—vai mēs spējam un mākam pieņemt pateicību? Vai arī mēs esam audzināti visus ’paldies’ uzreiz pāradresēt Dievam un noraidīt savu nopelnu? “Ko nu es, es jau neko!” Psihoterapeiti to vērtē kā liekulību, jo katrs cilvēks klusībā tomēr gaida savu pūļu atzinīgu novērtējumu. Atzinības trūkums ar laiku izsauc depresiju, savukārt depresija izsauc nepamatotas bailes un neuzticību gan sev, gan Dievam.

Reiz kādai meitenītei bērnu namā kāds apmeklētājs uzdāvināja jauno skaistu rotaļlietiņu. Bērns bija galīgi samulsis un pēkšņi dāvinātājam iekoda rokā. Viņa nezināja kā tādos gadījumos uzvesties, ko darīt, un viņa izdarīja to vienīgo, ko viņa zināja…

Bet kā ir ar mums? Jūs teiksit — mēs gan tā nedarām! Vai tiešām? Kad sāku mācīties Bībeles stundas, man draudzes sludinātājs pastāstīja par kādu draudzes locekli, kas dziedāja korī. Pēc kādas solo dziesmas kāda cita raudzes māsa pienāca viņai klāt un izteica sirsnīgu pateicību un atzina, ka viņai ir ļoti skaista balss, uz ko pirmā sieviete atbildēja: “Paldies, māsa, man to sātans pateica pirms tevis.” Kā jūs justos pēc šāda salīdzinājuma? Jūs gribējāt pateikties cilvēkam, bet viņš, tēlaini izsakoties, iekoda par to jums rokā… Mēs tik daudz koncentrējamies uz “garīgām” lietām, ka nespējam vairs ne izteikt pateicību, ne pieņemt to. Mēs kļūstam par nepateicīgiem kalpiem. Un mēs pat baidāmies mēģināt.

Kāds mācītājs, atceroties savu jaunības dienu draudzi, raksta, ka tajā draudzē daudziem cilvēkiem šķita, ka nedrīkst skaļi runāt par savām problēmām. Ticīgus cilvēkus taču vada Dieva Gars, tāpēc viņiem nevar būt problēmas. Ģimenes, kas vairākus gadus ik nedēļu sēdēja vienā un tajā pašā solā, pēkšņi pārstāja nākt uz draudzi, jo starp laulātajiem bija radies nedziedināms konflikts. Tā vietā, lai nāktu uz draudzi un lūgtu palīdzību, aizlūgšanas un atbalstu, viņi izraudzījās bēgšanas ceļu, jo nejuta iespēju pateikt: “Mēs mīlam Jēzu, bet mūsu dzīvē viss ir šķērsām, kopdzīve ir sairusi. Mums vajadzīga palīdzība.”

Mūsu ticības problēmas lielā mērā ir saistītas ar atmiņas zudumu par mūsu aicinājumu. Maģistratūras klasē mēs pārrunājām jautājumus par mūsu draudzes aicinājumu. Mēs esam aizmirsuši savu aicinājumu, mēs vairs nezinām ko Dievs vēlas no mums. Dažreiz pat neatceramies kam mēs ticam un kāpēc. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka nemākam runāt par savu ticību ar tiem, kas nepazīst Dievu. Tad mēs aizmirstam slavēt Dievu par tām svētībām, kuras saņemam no Viņa ik dienas.

Kas notiek tad, kad mēs aizmirstam par Dievu kā Radītāju, Uzturētāju, Glābēju un Draugu? Mirklī, kad sastopamies ar grūtībām, mēs zaudējam spēku un drosmi. Mūs pārņem nemiers un stress vai depresija. Atcerēsimies kā 1.Ķēn. 19. nodaļā Dieva pravietis Ēlija, nobijies līdz nāvei no Izebeles draudiem, slēpjas tuksnesī alā. Ēlija atzīstas Dievam, ka vēlas būt miris. Ja jau tā, tad kāpēc viņš bēg no Izebeles? — viņa nekavējoties piepildītu Ēlijas vēlēšanos! Mūsdienās šo stāvokli sauktu par depresiju. Interesanti ir pavērot, kā Dievs to ārstē. 40 dienas Dievs sūta kraukļus ar pārtiku un ļauj Ēlijam izgulēties. Acīm redzot normālas regulāras maltītes un netraucēts miegs ir vislabākās zāles pret depresiju! Pēc 40 dienām Dieva “balss griezās pie viņa un sacīja: “Ko tu šeit dari, Elija?” (13. p.) Dievs aicina Ēliju uz satikšanos, lai Viņš vienmēr būtu pravieša acu priekšā, un tad Ēlija ir gatavs doties jaunā uzdevumā.

Šī Jesajas rakstvieta māca, ka mēs nespējam pilnībā izprast to, kā Dievs pārvalda šo pasauli. Un tomēr mēs pamazām mācāmies par šo Dievu, apzinoties, ka pastāvīgi dzīvojam Viņa priekšā. Laikam ejot, lasot Bībeli, lūdzot, liecinot par savu ticību caur laipnību, piedošanu un kalpošanu, mēs iepazīstam Dievu arvien labāk un pieaugam paļāvībā uz Viņu.

17. gadsimta rakstnieks Francis de Sales ir salīdzinājis uzticību Dievam ar maziem bērniem, kas ar vienu roku ir pieķērušies tēvam, bet ar otru pa ceļam plūc zemenes vai zilenes no žogmales krūmiem. Jo tieši tāpat kā šim bērnam, arī mums ejot pa dzīves ceļu un darbojoties ar šīs pasaules lietām, ar otru roku vienmēr ir jābūt pieķērušamies Debess Tēva rokai, ik pa mirklim uzlūkojot Viņu, lai pārliecinātos, ka tas ko jūs darāt un kā jūs dzīvojat Kungam ir patīkami.²

1 Ellen G. White, “Life Sketches”, 196. lpp.
2 No Matthew Barker svētrunas “Busy-ness”, 2009. g. 11. janv.

Viesi bija sašutuši par šādu nepieklājību un lūdza ķēniņa atļauju sagūstīt šo ubagu, lai tad par viņa nepateicību sarautu to gabalos. Ķēniņš tiem atbildēja: “Šis ubags izdarīja tikai vienreiz zemes ķēniņam to, ko jūs ik dienas darāt trīs reizes Dievam. Jūs sēžat pie galda un ēdat vislepnākos ēdienus līdz esat paēduši. Un tad jūs pieceļaties un aizejat, pat nepieminot Dievu un nepasakot Viņam neviena pateicības vārda par to.”

Nepateicība norāda uz garīga brieduma trūkumu. Bērni ne vienmēr novērtē to, ko vecāki dara viņu labā. Viņiem ir īsa atmiņa. Viņus neuztrauc tas, ko jūs devāt viņiem vakar, bet ko jūs dodat vai nedodat tiem pašlaik. Gan pagātnei, gan nākotnei nav nozīmes. Viņi dzīvo tikai tagadnē. Tie, kas ir sasnieguši briedumu, spēj novērtēt to cilvēku pūles, kas tiem ir palīdzējuši. Viņi vērtē arī tos, kas palīdz viņiem šodien un gādā par tiem, kas būs ar viņiem nākotnē.¹

Šodien pārdomāsim par to, ko mēs pieņemam par pašsaprotamu. Pievērsīsim uzmanību 5. Mozus 26:1–11, kas stāsta par pirmo augļu ražas upurēšanu Dievam un faktiski ir Mozus bauslības noslēguma vārdi.

5. Mozus 26:1–11
Un notiks, kad tu nonāksi tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod iemantot, un tu būsi to dabūjis un tur dzīvosi, tad tev būs ņemt no visiem zemes augļiem pirmo ražu, ko tu ievāksi no savas zemes, kuru Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod, un likt grozā un iet uz to vietu, ko Tas Kungs, tavs Dievs, Sev izraudzīs, lai tur mājotu Viņa Vārds. Un tev būs iet pie priestera, kas tanī laikā būs, un viņam sacīt:

Es šodien apliecinu Tā Kunga, tava Dieva, priekšā, ka es esmu ienācis tanī zemē, ko Tas Kungs, mūsu tēvu Dievs, mūsu tēviem ir apsolījis ar zvērestu dot.

Tad lai priesteris ņem grozu no tavas rokas un lai viņš to noliek Tā Kunga, tava Dieva, altāra priekšā. Un tev jāatbild un jāsaka Tā Kunga, sava Dieva, priekšā:

Mans ciltstēvs bija aramiešu klejotājs, un viņš nogāja uz Ēģipti un mita tur kā svešinieks ar nedaudz ļaudīm, kas tur pieauga par varenu, stipru un lielu tautu. Bet ēģiptieši darīja mums ļaunu, tie mūs apspieda un mums uzlika smagus darbus, un tad mēs sākām brēkt uz To Kungu, savu tēvu Dievu, un Tas Kungs paklausīja mūsu balsij un ieraudzīja mūsu bēdas, mūsu grūtumu un mūsu nomāktību; un Tas Kungs mūs izveda no Ēģiptes ar stipru roku un ar izstieptu elkoni, ar lielām izbailēm, ar zīmēm un brīnumiem; un Viņš mūs ir vedis uz šo vietu un mums ir devis šo zemi — zemi, kur piens un medus tek.

Un nu tagad, redzi, es esmu atnesis zemes pirmos augļus no tās zemes, ko Tas Kungs ir man devis. Tad tev tos būs atstāt Tā Kunga, sava Dieva, priekšā un pielūgt To Kungu, savu Dievu, un tev jābūt priecīgam par visu to labo, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev un tavam namam ir devis, tev un tavam levītam, un tavam svešiniekam, kas ir tavā vidū.

Šī rakstvieta ir iziešanas no Ēģiptes stāsta kulminācija. Pēc gandrīz 40 gadu ilgas klejošanas bez pastāvīgas dzīves vietas, dzīvojot teltīs tuksnesī, tauta raugās uz Jardānas ieleju un apjauš, ka drīz tur būs viņu mājas! Viss, ko viņi ir pārcietuši šī garā ceļojuma laikā drīzi būs pagātne, un viņi varēs netraucēti dzīvot zemē, kur piens un medus tek.

Pirmās ražas nešana Dievam nozīmē ne tikai to, ka tur ir auglīga augsne, bet arī to, ka beidzot viņi ir apmetušies uz pastāvīgu dzīvi. Garais ceļojums ir beidzies. Kas reiz sākās ar kādu aramiešu klejotāju, kam nav savas zemes, tagad noslēdzas ar lielu tautu, kas apmetas Dieva ierādītā zemē. Līdz ar to pirmās ražas upurēšanai ir liela emocionāla un garīga nozīme.

Šeit aprakstīta israēla dievkalpojuma liturģija, kas ietver ticības apliecību un Dieva slavēšanu. Šeit ir gan indivīda ticība, gan visas tautas kolektīva atmiņa par Dieva žēlastību pagātnē, kam jāaptver ne tikai israēla tauta, bet arī visi sveštautieši, kas dzīvo Israēlā.

Faktiski šī ticības apliecība liek atcerēties Dieva uzticību savai tautai. Šīs atmiņas ir ticības pamats, iespēja pārdomāt Dieva apsolījumus un paļauties uz to piepildīšanos. Šīs atmiņas stiprina un uztur ticību. Šīs atmiņas par Dieva vadību un glābšanu pagātnē ir vairāk nekā tikai tāla atbalss no vārdiem, ar kuriem tiek svinēta cita maltīte, kas uztur Dieva ļaudis: “To dariet … Mani pieminēdami.” (1. Kor. 11:25) Ir vērts pārdomāt, vai šīs atmiņas 5. Mozus 26. nodaļā nav ceļa sākums uz maltīti pie Kunga galda?

Šeit varam uzdot sev jautājumu — ko nozīmē pārdomāt mūsu pagātni? Vai tas nozīmē pētīt mūsu draudzes un Baznīcas vēsturi un tad strādāt pie pašdisciplīnas pastiprināšanas, vairāk pūļu veltīt tam, lai mēs būtu labi kristieši, vairāk ziedot citiem, mazāk paturēt pašiem sev? Vai uz to mudina šī rakstvieta?

Vai arī šī rakstvieta aicina svinēt Dieva pārpilnību? Klejotājiem un citiem vientuļniekiem; cilvēkiem, kas dzīvo svešās zemēs un nonāk apspiestībā, cilvēkiem, kuri nonāk dažādu politisko vai ekonomisko notikumu slazdā, un kurus tomēr Dievs brīnumainā kārtā izglābj; cilvēkiem, kas pēc tam kaut kādā veidā ar savu dzīvi cenšas pateikt Dievam “paldies”, ir jāsvin Dieva pārpilnība!

Šī rakstvieta 5. Mozus 26. nodaļā beidzas ar Dieva slavēšanu un dziesmām. Protams, dziedāšana nav obligāta. Daudzi ticīgie atrod svarīgākas lietas. Un tomēr — ja Dievs mūsu ir atbrīvojis, lai varam dziedāt, ja Dievs mūs ir atbrīvojis, lai varam teikt Viņu, ja Dievs ir patiešām pienācis pavisam tuvu klāt, piedāvājot priekpilnu sirdi un patiesu mieru — nedziedāt šāda Dieva klātbūtnē nozīmē smagu izgāšanos un savas nejūtības publisku izrādīšanu. Tas nozīmē Dieva sagādātā svētku mielasta vietā pārtikt no drupačām uz sava virtuves galda. Kas mūs traucē nākt ar prieku un pateicību pie Kunga galda?

Varbūt kādas neērtības? Vai prieku var sabojāt trūcīgi klāts pusdienu galds? Vai prieku var sabojāt neērti dzīves apstākļi?

Nesen lasīju internetā par holandiešu māsām Koriju un Betsiju. Korija ielūdza Jēzus savā sirdī, kad viņai bija tikai kādi 5 gadiņi. Un Jēzus neatraidīja šo ielūgumu ar aizbildināšanos, ka viņa ir pārāk jauna. Kad māsas izauga, viņas palīdzēja tēvam pulksteņdarbnīcā. Korija kļuva par pirmo licencēto pulksteņmeistari Holandē. Tad sākās 2. pasaules karš. Nacistu karaspēks arestēja ebrejus. Korija ar tēvu noskatījās kā vācu kareivji sadzen mašīnās vietējos ebrejus un aizved. “Man ir žēl vāciešu,” teica Korijas tēvs. “Viņi ir aizskāruši Dieva acuraugu.” Ģimene sāka pārdomāt, kā viņi varētu glābt ebrejus. Drīz vien viņu mājās slepenā istabā patvērumu atrada 6 ebreji. 2 gadus Gestapo nebija ne jausmas, ka šajā dzīvoklī mitinās ebreji. Bet tad kaut kas samisējās un Koriju, viņas māsu un tēvu arestēja un aizveda uz cietumu Ševeningenā. Tēvs pēc 10 dienām cietumā nomira. Korija pavadīja vairākus mēnešus ieslodzījumā, paslepus lasot Bībeli, ko viņai slepeni bija iedevusi medmāsa veselības pārbaudes laikā. 1944. gadā viņu ar māsu pārveda uz Vuhtas darba nometni, bet vēl pēc pāris mēnešiem viņu pārveda uz vienu no visšausminošākajām vietām — uz Ravensbrukas koncentrācijas nometni Vācijā.

Korija uztraucās par savu Bībeli — vai viņa spēs to ienest nometnē. Viņa lūdza Dievu, lai Viņš padara viņu neredzamu kad pienāks viņas kārta tikt pārmeklētai. Vēlāk ar starojošu seju viņa atcerēsies, ka Dievs atbildēja viņai ar brīnumu! Viņa pagāja garām sargiem neaizskarta!

Koriju ievietoja komerā kopā ar viņas māsu Betsiju. Tagad viņa uztraucās kaut tikai sargi viņām neatņemtu Bībeli, kas bija viņu vienīgais mierinājuma un cerības avots. Kamera bija blusu pilna. To bija tik daudz, ka viņas uzreiz bija noklātas ar blusām. Betsija teica Korijai, ka viņām vajag par visu būt pateicīgām Dievam, arī par blusām. Korija nebija pārliecināta, ka viņa to spēs. Tomēr abas māsas nolieca galvas lūgšanā un pateicās Dievam arī par blusām.

Pēc dažām nedēļām Koriju pārsteidza viņas paklausības visos apstākļos slavēt Dievu rezultāts. Izrādījās, ka blusas patiešām bija Dieva svētība! Betsija bija dzirdējusi, ka koncentrācijas nometnes uzraugs bija teicis, ka blusu dēļ ne viņš pats, ne sargi nekad nenāks uz viņu kameru. Tieši blusu dēļ Korija un Betsija varēja turpināt lasīt Bībeli, nebaidoties, ka sargi viņām to atņems.²

Kā ir ar mūsu pateicību Dievam par visu, kas notiek mūsu dzīvē?

Kad mēs nesam uz draudzi ražas svētku dāvanas — cik bieži mēs atceramies savu, savas ģimenes pagātni un draudzes vēsturi? Šeit 5. Mozus 26. nodaļā dāvanu nešana un pagātnes atkārtošana ir divas nesaraujamas lietas, jo pateicība izriet no Dieva glābšanas darba. Svētki un pagātnes notikumu atkārtošana ir ceļš, kas mūs veido par Dieva ļaudīm.

Šeit vajag pievērst uzmanību trim lietām:

• Pestīšanas piedzīvojums un pateicības izteikšana. Mums ir jāpalūkojas uz savu dzīvi un jāpārdomā cik daudz mēs uztveram visu kā pelnītu vai pašsaprotamu un cik daudz uztveram kā nepelnītu Dieva dāvanu. Varbūt ir iemesls nožēlot savu pašpaļāvību un lepnību, kas kaut ko sāk pieprasīt kā tādu, kas mums pienākas?
• Šajā rakstvietā ir minēti senči, kas pirms mums ir iepazinuši Dievu. Ticības apliecība sākas ar vārdiem “Mans ciltstēvs bija aramiešu klejotājs…” Vai mēs atceramies tos cilvēkus, caur kuriem mēs iepazinām Dievu? Vai esam pateikušies par viņiem Dievam un vai esam viņiem pašiem pateikuši par to paldies?
• Trešā lieta ir vēstures atkārtošana. Kad mēs ignorējam vēsturi vai arī pavirši izturamies pret vēstures mācībām, tad ļoti iespējams, ka atkārtosim pagātnes traģēdijas, tikai jau citā līmenī. Kāds cilvēks ir teicis, ka ja mēs nemācamies no pagātnes, tad nākotne kļūst par no jauna apciemotu pagātni. Tas liek mums no jauna pārdomāt tās grūtības, kam esam gājuši cauri un kā tās ir atstājušas iespaidu uz mums. Dievs prasa, vai cilvēks, kas ir piedzīvojis pāridarījumu, var tāpat rīkoties pret citiem? Un tomēr tieši tas tā notiek, ja mēs ignorējam pagātni vai to noniecinām. Atstāti novārtā, pagātnes notikumi var diktēt mūsu šodienu un noteikt nākotni, mums pat nedomājot par to. (Bērnu audzināšana ģimenē, notikumi armijā, starpvalstu politikā).

Es vēlētos mazliet pakavēties pie 9. panta vārdiem “Viņš mūs ir vedis uz šo vietu un mums ir devis šo zemi — zemi, kur piens un medus tek.” Šie vārdi atsauc atmiņā Dieva sākotnējo apsolījumu Mozum “Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām un tos izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek.” (2. Mozus 3:8). Šie vārdi ir dzejiski simboli pilnībai un auglībai. Medu vāc bites, un tās ir tikai tur, kur ir pietiekoši daudz ziedu un augļu. Piens, ko slauc no govīm vai kazām, norāda uz zālainām ganībām. Gadsimtiem ilgi piens ir simbolizējis īpašas svētības un privilēģijas: debesu lietu atziņas. Medus ir prieka un baudas dāvana, kas pavada šīs atziņas. Interesanti, ka vieni no pirmajiem kristiešu simboliem bija bites. Stropa aktivitātes simbolizēja draudzi, ziemas guļa simbolizēja augšāmcelšanos un medus simbolizēja dzīves pārpilnību Kristū.³

Piens, medus un pirmie augļi visi apzīmē Dieva žēlastību. Mums ir tendence šos vārdu uztvert burtiski, nedomājot kas aiz tiem stāv, tādējādi zaudējot dziļāku ieskatu šo vārdu nozīmē.

Šai rakstvietai ir būtiska nozīmē mūsu ticības dzīvē. Neskatoties uz mūsu garīgajiem klaiņojumiem pa tuksnesi, Dievs ir palicis uzticīgs saviem apsolījumiem un pateicoties Kristus upurim mūs savā žēlastībā ir atvedis uz tās zemes robežu, kur piens un medus tek. Mēs gaidām, kad varēsim to iemantot. Bet stāvot mēs varam atcerēties savu ceļojumu, grūtības un arī svētības. Mēs varam būt pateicīgi Dievam par visām grūtībām, kas mūsu dzīves ceļā ir bijušas, lai sasniegtu šo robežlīniju.

Dievs, kā Tu reiz pagātnē mācīji israēliešus visās lietās būt pateicīgiem
un apzināties, ka viss nāk no Tavas labās rokas,
tā tagad stiprini mūsu ticību, lai varam pretoties kārdinājumiem domāt,
ka mums kaut kas pienākas un mēs esam kaut ko nopelnījuši.
Lai pārbaudījumu krustugunīs
par visu varam būt pateicīgi savam Kungam Jēzum Kristum.
Tagad un mūžīgi. Āmen.

1 http://www.sermonillustrations.com
2 http://www.hyperhistory.net
3 Suzetta Tucker, “ChristStory Bestiary” http://ww2.netnitco.net

Sveicināti, jaunieši!
Visiem jauniešiem no Latvijas adventistu draudzēm un viņu draugiem atkal ir iespēja būt kopā 27. martā Rīgā, Baznīcas ielā 12a, kad noslēdzas jauniešu Lūgšanu nedēļa. Noslēgsim to visi kopā! Lūgšanu nakts nosaukums šoreiz ir «Jēzus mans Piemērs».

Visi adventistu Latvijas draudžu jaunieši aicināti gatavot savu slavēšanas priekšnesumu Dieva slavēšanas koncertam, kas paredzēts Lūgšanu nedēļas noslēguma ietvaros. Ja draudzē ir vairākas slavēšanas grupas, tad katra no tām aicināta pieteikt savu dalību.

Par savas draudzes piedalīšanos slavēšanas koncertā ar dziesmu, uzvedumu, u.tml. priekšnesumu, lūdzu sūtīt savu pieteikumu līdz 25. martam. Lūdzu, gatavojieties arī atbildēt uz jautājumiem: “Kāpēc Jēzus ir mans Piemērs?” un “Kā Jēzus kļuva par manu Piemēru?”

Pasākuma programma īsumā:
14.00 – Rīgas 1. draudzes jauniešu veidots dievkalpojums
17.00 – slavēšanas koncerts
19.00 – vakariņas
20.00-03.30 – lūgšanas, pārrunas grupās, slavēšana

Pieteikumus lūdzu sūtīt:
Inta Jākobsone, tel. 26441107, bereja@inbox.lv

Tiksimies 27. martā!

Arī Jonam bija tādas dienas. Dievs aicināja Jonu doties uz Asīrijas galvaspilsētu Ninivi — Israēla visnežēlīgāko ienaidnieku galvaspilsētu, norāt to un paziņot tai, ka tās ļaunie darbi jau nonākuši Dieva vaiga priekšā.

Sludināt ienaidniekam, ka Dievs nav apmierināts ar viņiem? Kas notiks, ja viņi ņems to vērā? Tas bija par daudz prasīts! Tā vietā, lai dotos uz austrumiem uz Ninivi, Jona izvēlējās doties pa jūras ceļu virzienā uz Rietumiem.

Bet tas viss bija tikai lielo bēdu iesākums… Jūrā sacēlās vētra un jūrnieki centās atbrīvoties no kuģa kravas, lai noturētu kuģi virs ūdens. Visbeidzot, lai noskaidrotu stihijas iemeslu, viņi meta meslus un tie norādīja uz Jonu. Jona atzinās savā vainā un kā vienīgo risinājumu piedāvāja izmest viņu pār bortu. Negribīgi, jūrnieki paklausīja un vētra jūrā tūlīt norima.

Bet Jonam ar to viss vēl nebeidzās. It kā tā vēl būtu par maz, liela zivs aprija Jonu. Šķiet, nu gan ir gals, bet nekā. Dīvainā kārtā viņš vēl aizvien ir dzīvs. Mēs tikai savās fantāzijās varam iztēloties, kā Jonam klājās zivs vēderā. Kur viņš tur sēdēja vai stāvēja un ko elpoja.

Esot zivs vēderā, Jona beidzot piesauca Dievu. Šo lūgšanu nevar nosaukt gluži par psalmu — Dieva slavēšanu. Jona gan atzīst Dieva visvarenību un žēlastību, gan arī vaino Viņu visā notikušajā. Beigu beigās Jona solās ar pateicības prieku nest savus solījuma upurus un apliecina Dievu kā savu glābēju. Rezultātā Dievs liek zivij izspļaut, jeb laikam pareizāk būtu teikt — izvemt viņu laukā. Tā nu šķīstais pravietis tagad ir kļuvis ceremoniāli nešķīsts. Kad ūdenszāles un zivs kuņģa saturs nokasīts un noskalots no apģērba un drēbes mazliet apžuvušas, Jonam nekas cits neatliek kā iet uz Ninivi.

Jonas 3:1–10
“Un otrreiz nāca Tā Kunga vārds pār Jonu: “Celies un ej uz lielo pilsētu Ninivi un sludini tai, ko Es tev teikšu!” Tad Jona cēlās un gāja uz Ninivi, kā Tas Kungs bija teicis.
Ninive bija liela pilsēta Dieva priekšā; lai tai apietu apkārt un to kurmet izstaigātu, bija vajadzīgas trīs dienas. Jona iesāka staigāt pa pilsētu un paveica veselas dienas gājumu, viņš sludināja un teica: “Vēl tikai četrdesmit dienas, tad Ninive tiks galīgi nopostīta!”
Tad Ninives ļaudīs radās ticība Dievam, viņi izsludināja gavēni, un liels un mazs uzvilka mugurā maisu. Un, kad tas kļuva zināms Ninives ķēniņam, viņš uzcēlās no sava troņa, novilka savu purpuru, ietērpa savu miesu maisa drānās, sajozās un apsēdās pelnos.
Tad viņš lika Ninivē ar uzsaukumu zināmu darīt: “Pēc ķēniņa un augstāko varas nesēju pavēles stājas spēkā šāds rīkojums: ne cilvēki, ne lopi, ne vērši, ne avis nedrīkst nekādu ēdienu, nedz ēdamo baudīt; lopus nedrīkst dzīt ganos, nedz arī viņus dzirdīt ar ūdeni; bet cilvēki un lopi lai tērpjas maisu drānās un lai jo gauži piesauc Dievu, un lai ikviens atgriežas no sava ļaunā ceļa un no varasdarba, ko tas ar savām rokām dara! Kas gan lai zina? Varbūt Dievam paliek mūsu žēl un Viņš ļaujas novērst Sevi no Savām bargajām dusmām, tā ka mēs nepazūdam!”
Un, kad Dievs redzēja viņu darbus, redzēja, ka viņi atgriezušies no sava ļaunā ceļa, tad Viņam kļuva žēl tā ļaunuma, ko Viņš bija teicies viņiem nodarīt, un Viņš viņiem to nenodarīja.”

Jonas grāmata ir savdabīga ar to, ka tā nerunā daudz par pravietisko vēsti kā tas ir Hozejas vai Jesajas grāmatā, bet par paša pravieša piedzīvoto. Šī grāmata velta maz uzmanības arī Dieva vēsts iemeslam, bet vairāk cilvēka atsauksmei uz Dieva aicinājumu—gan no Dieva aicinātā pravieša, gan no pagānu puses.

Un tā, kad drēbes bija apžuvušas, zivs vēdera smaržas mazliet izvējojušās, Jona devās uz Ninivi. Viņš izpildīs Dieva doto uzdevumu.

Pirmajā dienā viņš dosies uz tirgus laukumu un sludinās tur. Saskaņā ar protokolu, otrajā dienā ārzemju pravietis uzrunās pilsētas koncilu un vecajos. Trešajā dienā, ja palaimēsies, viņu aizvedīs pie Ninives valdnieka un viņš varēs nodot vēsti no Jahves. Tolaik svešzemju pravieši mēdza nest dāvanas ķēniņam un reizēm arī sniedza vēsti no svešzemju dieviem.

Un tā Jona devās ceļā. Viņš nebija priecīgs, bet šoreiz apņēmības pilns izpildīt Dieva doto uzdevumu. Jona sāka sludināt. Vēsts bija ļoti īsa: “Vēl 40 dienas un šī pilsēta būs grauzdiņš!” Vēl 40 dienas un jūsu te vairs nebūs! Te nav neviena cerības vārda. Tā bija “labā vēsts” saskaņā ar Jonu. Šķiet, ka Jona pats priecājās par šo vēsti.

40 dienas. Šim skaitlim ir reliģiska nozīme. 40 dienas Dievs ļāva līt lietum plūdu laikā. 40 gadus Israēls klejoja tuksnesī.¹ 40 dienas Mozus bija Sinaja kalnā. 40 dienas izlūki izlūkoja Apsolīto zemi. 40 dienas Jēzus bija kārdināšanu tuksnesī. Bībelē tas parasti ir laiks, kad jāgaida uz Dieva rīcību.

Ieradies Ninivē, Jona sludināja, ka pēc 40 dienām lielās pilsētas vairs nebūs. Bet arī šeit viņu gaidīja kārtējā neveiksme. Viņš nespēja izpildīt līdz galam pat pirmās dienas protokolu. Ķēniņš uzreiz dzirdēja Jahves vēsti un ļaudis kļuva par Jahves vēstnešiem. Atšķirībā no Jonas, viņi uzreiz atsaucās Dieva vēstij. Ignorējot Jonu, viņi sludināja Dieva pravietisko vēsti cits citam. Jona te bija lieks… Ar smagu zaudējuma apziņu viņš devās prom no pilsētas. Šie elkus pielūdzošie pagāni, Israēla ienaidnieki, bija piesavinājušies viņa amatu, vēsti, un tagad aicināja ikvienu pelnos un maisu drānās nožēlot savus grēkus!²

4. nodaļā lasām, kā Jona apraud savu likteni, kā pārdzīvo par ricinus koka nokalšanu, bet nejūt ne mazāko līdzjūtību pret Ninives iedzīvotājiem. Šeit uzskatāmi atklājas cilvēcisko vēlmju un Dieva gribas kontrasts, cilvēka grēcīgā daba un Dieva žēlastība.

Lai gan Jonas grāmatas centrā ir Ninives pilsētas iedzīvotāju atsaucība Dieva brīdinājumam, pravieša Jonas rīcībā atklājas visas Israēla tautas attieksme pret citām tautām. Kā Dieva izraudzītai tautai viņai bija jābūt par gaismu apkārtējām tautām, jāpriecājas par tai uzticēto misiju ne tikai no savu šauri personīgo interešu loka, bet piepildot dievišķo aicinājumu.

Reiz kāds draugs žēlojās otram: “Jūtos galīgi izdedzis,” uz ko otrs atbildēja: “Tu jau neesi pat iededzies.” Tas noveda pirmo pie viņa paša Ninives. Viņam šķita, ka atlikušas vēl 40 dienas, lai sakārtotu dzīvi un savienotu to ar Dievu.

Droši vien katram no mums mājās pagultē vai durvju priekšā ir paklājiņš. Mēs nepievēršam viņam īpašu uzmanību, bet tur tas ir. Tieši tāpat ir ar mūsu ticību, ar ticības apliecību. Katram no mums ir kāda ticības apliecība. Viena no vispazīstamākajām ticības apliecībām ir Nīkajas ticības apliecība, ko apstiprināja 381. gadā. Šajā ticības apliecībā ir kāds kuriozs. Lai gan Nīkajas ticības apliecība apliecina ticību Trīsvienībai, Jēzus Kristus dievišķumam, Viņa nāvei un augšāmcelšanai, tajā nav ne vārda par Kristus dzīvi un kalpošanu. Varbūt vienīgi tas, ka Viņš ir cietis. Tāpēc ir interesanti, kā savu ticību Dievam izteica Austrumnigērijas Masai cilts kristieši. 1960. gadā vietējā koncilā viņi pieņēma šādu ticības apliecību:

“Mēs ticam vienam Visaugstam Dievam, kas mīlestībā radīja skaistu pasauli. Mēs ticam, ka Dievs atklāja savu labo apsolījumu, sūtot savu Dēlu Jēzu Kristu, cilvēku miesā, no jūdu cilts, trūcībā dzimušu nelielā ciematā, kurš atstāja mājas un vienmēr bija safari ekspedīcijā, darot labu, Dieva spēkā dziedinot ļaudis, mācot par Dievu un cilvēku, un rādot, ka reliģijas būtība ir mīlestība. Viņu nepieņēma viņa paša ļaudis, viņu mocīja un pienagloja rokas un kājas pie krusta, un viņš nomira. Viņš tika apglabāts kapā, bet hiēnas neaiztika viņu un trešajā dienā viņš piecēlās no kapa.”

Kāpēc ir svarīgi, lai dzīves pamatā ir kāda ticības apliecība? Tāpēc, ka tas, kam mēs ticam un kāpēc, nosaka mūsu rīcību, nosaka mūsu vērtību šai pasaulē. Tas nosaka vai mēs dzīvojam pasaulē, kuru paši veidojam, vai arī pasaulē, kuru citi veido priekš mums. Ja mūsu dzīves centrā nav skaidra pārliecība par mūsu ticību — visplašākajā un stratēģiskā nozīmē, tad citi ar prieku domās mūsu vietā un mums nekas cits neatliks kā pieņemt viņu ticību un pārliecību. Kas ir mans aicinājums? Kas ir mūsu kopējais (draudzes) aicinājums? Kas ir mūsu Baznīcas aicinājums?

Kā mēs varam dzīvot ar pārliecību, ka mūsu dzīve, lai cik gara vai īsa tā būtu, būs saskaņā ar Dieva prātu? Kā mēs varam dzīvot kopā ar Dievu visos dzīves straujajos pavērsienos? Dzīvē ir daudz strauju pavērsienu un to apliecina arī Jonas grāmata. Jona dodas uz Taršišu un nonāk Ninivē. Reiz varenais un valdonīgais ķēniņš novelk ķēniņa purpura tērpu, apvelk maisa drānas un apsēžas pelnos. Pat Dievs maina savas domas par pilsētas likteni. Ikviens šajā stāstā maina savas domas, pat Dievs. Ikviens piedzīvo pēkšņu virziena maiņu. Šķiet, ka vispiemērotākā frāze šai grāmatai ir 9. pantā izteiktie vārdi “Kas gan lai zina?”

Tāpēc apzināsimies Dieva vēsti šīs grāmatas lappusēs: Dievs vēlas glābt visus cilvēkus. Un ja tas ir tā, tad iespējams, ka mums vairāk laika jāveltī sarunām ar mūsu ienaidniekiem.

Kur ir mūsu Ninive? — vieta, kur mēs nevēlamies doties, kur mēs nevēlamies dzīvot? Mūsu draudzē viesojās sieviešu cietuma kapelāne Rudīte Losāne. Dievs viņu ir aicinājis doties uz mūsdienu Ninivi — cietumu — un kalpot tur, kur mēs neviens nēvēlamies nokļūt. Dievs viņu ir sūtījis sludināt Dieva vēsti, piedāvāt Dieva žēlastību un piedošanu. Kas ir mūsu Ninive? Varbūt tā ir tālu, bet varbūt mūsu koridora pretējās durvīs vai varbūt pat vēl tuvāk? Kā mēs varam dzīvot saskaņā ar Dieva prātu un izpildīt savu aicinājumu?

1 http://www.sermoncentral.com
2 http://www.theotrek.org/sermons

R.Losāne mūsu draudzē ar dzejas lasījumiem viesojās pirms diviem gadiem Ziemassvētkos un ceram atkal tikties ar dzejnieci šā gada 20. martā uz dzejas dievkalpojumu Lieldienu noskaņās. Martā dzejniece viesosies kopā ar pianistu Māri Žagaru.

“Jānis Kristītājs nāca tuksnesī, sludinādams grēku nožēlas kristību uz grēku piedošanu. Un pie viņa izgāja visa Jūdejas zeme un visi Jeruzālemes ļaudis; un tie tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus.
Un Jānis bija ģērbies kamieļu spalvas drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un kameņu medu, un sludināja, sacīdams: “Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt Viņa kurpju siksnas. Es jūs esmu kristījis ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.”
Un notika, ka tanīs dienās Jēzus nāca no Nacaretes Galilejā un tika Jāņa kristīts Jordānā. Un tūdaļ, no ūdens izkāpdams, viņš redzēja debesis atveramies un Garu kā balodi uz Viņu nolaižamies. Un balss atskanēja no debesīm: “Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man ir labs prāts.”” (Marka ev. 1:4-11)

Kas, lasot šo rakstvietu, visvairāk piesaista jūsu uzmanību? Vai tuksnesis un Jāņa Kristītāja apģērbs? Aprakstot Jāņa Kristītāja izskatu, Marks netieši norāda uz viņu kā uz gaidāmo Eliju, kurš arī bija tērpies līdzīgā apģērbā (2.Ķēn. 1:8).

Pieminot Jāņa Kristītāja uzturēšanos tuksnesī un viņa ēdienkarti, Marks salīdzina Jāni ar israēliešiem tuksnesī pirms ieiešanas Apsolītajā zemē, kur piens un medus tek. Stāvot Jardānas upē viņš stāv it kā uz robežlīnijas starp likstu pilno pagātni un nezināmo nākotni. Viņa ēdienkarte nav atkarīga no cilvēka roku veikuma, tāpat kā toreiz tuksnesī tauta ēda mannu no debsīm. Kā toreiz tuksnesī pie Sinaja kalna, arī tagad Dievs (atkal) slēgs derību ar israēla tautu. Kad Jānis paziņo, ka tas, kas nāk pēc viņa kristīs ar Svēto Garu, viņš faktiski paziņo par gala laika iesākšanos un Dieva valdīšanas sākumu.

Varbūt mūsu uzmanību piesaista debesu atvēršanās un Dieva Gara nolaišanās baloža izskatā? Kā jūs to iedomājaties? Liegi nolaižamies kā dūnu uz pleca? Latviski ir teikts “viņš redzēja debesis atveramies un Garu kā balodi uz Viņu nolaižamies”, bet grieķu oriģinālā attiecībā uz debesu “atvēršanos” ir lietots vārds σχιζομένους (šizo), kas nozīmē “viņš redzēja debesis pārplīstam un Garu kā balodi uz Viņu nolaižamies.” Epifānija. Pēkšņa atklāsme. Atskanot balsij no debesīm (varbūt kā pērkonam? — skat. Jņ 12:29), varbūt arī putna nolaišanās vairāk līdzinās vanaga pikējumam? Varbūt mēs visu, kas saistās ar Dievu, tik ļoti “piegludinām”, ka aizmirstam par neērtībām, ko rada Dieva Gara ieaicināšana mūsu dzīvē? Bet Dieva Gara klātbūtne reizēm rada neērtības!

Šajā kristību mirklī debesis un zeme atveras viena otrai. Jēzus raugās debesīs ar mīlestības pilnu skatu un no debesīm atskan mīlestības pilna balss. Ir piepildījusies Jesajas lūgšana: “Ak, kaut Tu pāršķeltu debesis un nonāktu zemē” (Jes. 64:1)

Marka evaņģēlijā vēlreiz atvērsies debesis. Tas būs apskaidrošanas kalnā. (Mk. 9:2–8). Tur būs gan Elija, gan Mozus, gan atkārtos Dieva mīlestības apliecinājums savam Dēlam. Vēl viena epifānija jeb pēkšņa, negaidīta Dieva atklāsme.

Un vēl vienu reizi Marka evaņģēlijā debesis atvērsies (Mk. 15:33–39), kad pat ienaidnieka virsnieks atzīs Dieva mīlestību. Tomēr lielāko evaņģēlija daļu šī mīlestība paliek apslēpta mūsu acīm, kā sēkla, kas nemanāma aug dziļi zemē (4:27). Mācekļi Marka evaņģēlijā visu laiku aizmirst par to. Priekš viņiem debesis ir nevis pārplēstas, bet aizzīmogotas un klusas. Tāpat kā tās bieži raksturo ticīgie šodien.

Redziet, Markam svarīgāk par kristībām ir atvērto debesu aina un balss, kas atskan no tām. Marks vēlas, lai viņa lasītājiem jau no paša sākuma būtu skaidrs, kas ir Jēzus Kristus. Viņa evaņģēlijā pieminētie cilvēki tikai pamazām nonāk pie šīs atziņas. Šī tēma savu kulmināciju sasniedz Golgātas kalnā, kad Romiešu virsnieks paziņo: “Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls.” (15:39).

Toreiz Jēzus kristību laikā balss no debesīm apliecināja Viņu par Dieva mīļoto Dēlu. (11. p.) Turpmākais evaņģēlijs apraksta kā šis mīļotais Dēls izpildīja Viņam uzticēto uzdevumu.
Caur kristībām arī mēs esam kļuvuši par Dieva dēliem un meitām. Vai arī mēs nodosim sevi Dievam Viņa darba veikšanai tikpat pilnīgi cik Kristus, neskatoties uz cenu? Vai mēs esam piedzīvojuši Dieva mīlestības atklāsmi? Vai saskatām savu aicinājumu Dieva darbā?
Epifānija. Dieva parādīšanās, pēkšņa atklāsme. Vai arī mūsu dzīvē?

Mācītājs Guntis Bukalders aicināja vēlreiz pārdomāt Jēzus ienākšanu šai pasaulē. Ja tā notiktu tagad, vai mēs Viņu atpazītu? Vai arī mēs būtu tikpat skeptiski, kā daudzi ticīgie tolaik? Jēzus nevalkāja garīdznieka tērpu, viņš bija galdnieks no Nācaretes — mazas pilsētiņas Galilejā. Cilvēki tolaik gaidīja Dieva sūtītu glābēju, kas atbrīvos viņus no okupācijas varas un atjaunos Izraēla valsts varenību. Viņi gaidīja ķēniņu kaujas ratos. Tā vietā viņu priekšā stāvēja cilvēks putekļainās sandalēs un ar Galilejai raksturīgo akcentu runāja par Dieva valstību — par piedošanu, izlīgšanu ar tuvāko un piedošanu saviem ienaidniekiem. Vai bija viegli Viņā saskatīt Dieva sūtīto glābēju?

Lasījām Jes. 9:1-6, kur daudzi kristieši saskata pravietojumu par Kristus piedzimšanu 7 gadsimtus pirms šī notikuma. Pirmajā pantā teikts, ka “Tauta, kas staigā tumsā, redz spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdz gaisma.” Lai arī Dieva valstību ceļ Dievs un tā nav atkarīga no mūsu pūlēm, talantiem un veiksmēm, tomēr šajā rakstvietā ir kaut kas, ko cilvēki dara: viņi redz lielu gaismu. Viņiem ir kāds skatījums par nākošā ķēniņa taisnīgu valdīšanu. Viņi raugās pasaulē, kas ir tikpat sabojāta, kāda tā bija vakar, pirms gada vai pirms 1000 gadiem, bet viņi redz tajā darbojamies Dievu. Viņi redz Dieva pēdas cilvēces vēsturē. Visskaidrāk tas atklājas Jēzus Kristus piedzimšanā un Viņa kalpošanā. Tā rezultātā ir radusies jauna cilvēku ģimene — draudze. Tās pastāvēšana un it īpaši tās vienotība liecina pasaulei par gaismu, kas spīd pār apkārtējās pasaules tumsu. Tas aicina mūs domāt par to, cik mēs atstarojam Jēzu Kristu katrs savā dzīvē. Vai Kristus ir dzimis mūsos?

Dievkalpojuma beigās visi kopā nodziedājām vienu no skaistākajām un populārākajām Ziemassvētku dziesmām – “Klusa nakts, svēta nakts”.

Pēc dievkalpojuma sveicām decembra mēneša jubilārus, un bērni saņēma Ziemassvētku dāvanu paciņas. Tad sekoja sadraudzības brīži pie tējas, cepumiem un pelēkajiem zirņiem. Skatoties fotogrāfijas uz lielā ekrāna, atcerējāmies 2009. gada notikumus Limbažu draudzē.

Katru reizi, kad divi cilvēki viens otram piedod, ir Ziemassvētki.
Katru reizi, kad cilvēki parāda izpratni saviem bērniem, ir Ziemassvētki.
Katru reizi, kad kāds palīdz citam, ir Ziemassvētki.
Katru reizi, kad kāds izlemj sākt godīgu dzīvi, ir Ziemassvētki.
Katru reizi, kad piedzimst bērns, ir Ziemassvētki.
Katru reizi, kad mēģini savai dzīvei iegūt jaunu jēgu, ir Ziemassvētki.
Katru reizi, kad jūs viens otru uzlūkojat ar sirds acīm, ar smaidu uz 
lūpām, ir Ziemassvētki.
Jo ir dzimusi mīlestība.
Jo ir dzimis miers.
Jo ir dzimis taisnīgums.
Jo ir dzimusi cerība.
Jo ir dzimis prieks.
Jo ir dzimis Kristus, Kungs.

Līdzi jāņem groziņā kaut kas garšīgs cienastiņam, kabatas lukturītis, maza dāvaniņa 1 lata vērtībā loterijai, matracis un guļammaiss.

Būtu labi, ja visi pieteiktos līdz 27. decembrim pie Intas Jākobsones (26441107), vai pie Lauras Bričas (26490407).

Plānojām, ka būs visādas spēles, kopīga dziedāšana, uzvedumi, vakariņas un naksniņas. Mēģināsim arī visi aiziet uz salūtu. Būsim atkal kopā!

Turpinās Adventa gaidīšanas laiks. Tas ir laiks, kad mēs atceramies Jēzus Kristus ienākšanu šajā pasaulē. Tas ir laiks, kad mēs pārdomājam Viņa misiju un kalpošanu, kad Dievs vispilnīgāk atklāja Sevi Jēzū Kristū.

Jesajas 61:1-4, 8-11

Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos; tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā, lai viņus varētu saukt par taisnības kokiem, kas Tā Kunga dēstīti Viņam par godu. Viņi liks atzelt vecajām posta vietām, uzcels, kas agrākos laikos sagrauts, atjaunos izpostītās pilsētas, kas jau no cilšu ciltīm bijušas pamestas postā.

(…) jo Es, Tas Kungs, mīlu taisnību un ienīstu laupījumu; Es tiem došu viņu algu pēc taisnības un derēšu ar tiem mūžīgu derību. Un viņu dzimums būs pazīstams ļaužu starpā un viņu pēcnācēji tautu vidū. Visi, kas viņus redzēs, tos pazīs un atzīs, ka viņi ir Tā Kunga svētīts dzimums.

Es priecājos lielā priekā par To Kungu, mana dvēsele ir līksma par manu Dievu! Jo Viņš mani ģērbj pestīšanas drēbēs un mani apsedz ar taisnības apsegu kā līgavaini, kas sev uzliek priestera cepurei līdzīgu galvas rotu, un kā līgavu, kas mirdz un lepojas savu aplikto rotu košumā.

Jo, kā zeme izdod savus augļus un kā dārzs liek sazelt saviem dēstiem, tā Tas Kungs liks zelt taisnībai un slavai visu tautu priekšā.

Šis teksts raksturo Jēzus kalpošanu, Viņa misiju. Bieži vien mēs domājam par pestīšanu kā par pārcelšanos no šīs zemes uz Debesīm. Nāks Kristus un paņems mūs uz Debesīm. Tomēr šī rakstvieta runā par pestīšanu kā par citu dzīves kvalitāti šeit un tagad, kas atspoguļo Dieva vēlmi izveidot citādāku cilvēku sabiedrību.

Šīs nodaļas vēsts pamatā ir jubilejas gads, kas aprakstīts 3. Mozus 25. nodaļā, kur dienaskārtībā ir pagātnes kļūdu un dažādu likstu novēršana.

Ja šajā nodaļā Jesaja apraksta pestīšanu, kāda tā izskatās, raugoties no Dieva skatu punkta, tad kādai vajadzētu būt draudzes misijai, kas atbilst Dieva izstrādātajam pestīšanas plānam?

Pirmām kārtām mums jāpievērš uzmanība tiem, kas šeit nosaukti vārdā — nelaimīgajiem, tiem, kam sagrauzta sirds, apcietinātiem, saistītiem un visiem, kam noskumis gars. Šī rakstvieta atklāj Dieva īpašās rūpes par sociāli mazākaizsargāto sabiedrības slāni. Lai piedalītos Dieva atjaunošanas misijā, mēs tiekam sūtīti pie tiem, kam visvairāk nepieciešam dzirdēt, ka Dievs nav viņus aizmirsis un atlīdzinās viņu zaudējumus.

Mūsu misija nav tik daudz tas, ko mēs dodam—ziedojot naudu vai sūtot misionārus—cik tas, kas raksturo mūs kā Dieva ļaudis, kuri dzīvo, lai “sludinātu nelaimīgajiem prieka vēsti, sūtītu dziedināt sagrauztas sirdis, pasludinātu apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, lai pasludinātu Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecinātu visus noskumušos.” Vai mēs saskatām šeit savu misiju un saskatām šeit sevi? Otrkārt, mūsu misija ir devusi rezultātus, ja “Visi, kas viņus redzēs, tos pazīs un atzīs, ka viņi ir Tā Kunga svētīts dzimums.” (9. p.)

Atjaunotais Israēls, Dieva ļaudis, kas dzīvo kā jubilejas gada sabiedrība, būs kā Dieva svētības redzama zīme visām apkārtējām tautām, kā sakramentāls tēlojums mērķim, uz ko tas norāda—tas ir, uz pestīšanu. Piedalīties šajā misijā nozīmē dzīvot kā labās vēsts, atbrīvošanas, taisnības un mierinājuma ļaudīm tā, ka apkārtējie jūs ievēro un sajūt Dieva pievilcību.

Reiz kāds mācītājs, kad viņu pārcēla uz citu draudzi, jaunajā draudzē runāja ar draudzes locekļiem par misijas darbu. Viņš juta negatīvo noskaņojumu draudzē un tāpēc draudzes sapulcē uzdeva jautājumu: cik no jums pēdējo 10 gadu laikā ir atveduši sev līdzi kādu cilvēku uz baznīcu? Bēdīgi, bet neviens nepacēla roku. Kādi iemesli? Draudzes locekļi bija kļuvuši tik negatīvi un kritizējoši, ka neviens normāls cilvēks negribēja būt kopā ar tādiem!

Tik ilgi, kamēr mūs pasaule pazīs kā ļaudis, kas tiesā, nosoda, savstarpēji karo un izslēdz no sava vidus, draudze nespēs izpildīt savu uzdevumu, neskatoties cik dāvanas vai ziedojumus tā dos vai cik evaņģēlistus tā sūtīs. Cik atšķirīga no tā ir Jesajas vēsts un Jēzus kalpošana!

Dzīvojot šajās adventa laikā, domāsim ne tikai par to, ka Jēzus nāca uz šo pasauli, un nāks vēlreiz, bet kāpēc Viņš nāca—lai paziņotu par jubilejas gada sākumu, kam nav gala. Ko tas nozīmē mums kā draudzei? To atrodam, lasot Lūkas evaņģēlija 4:14–30. Šī ir interesanta rakstvieta. Kamēr Jēzus lasīja Jesajas grāmatu, ir teikts, ka “visi Viņam piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār Viņa lūpām.” Visi priecājās par Dieva vārdu, par žēlastību.

Bet tad Jēzus skaidroja šo rakstvietu. Vispārējo kategoriju vietā — apspiesto un sagrauzto siržu un gūstekņu vietā — Viņš norādīja uz Dieva žēlastības plašumu un nosauca konkrētus cilvēkus, kas saņēma Dieva žēlastību. Un tad ir teikts, ka “to dzirdēdami, visi sinagogā tapa dusmu pilni un cēlās un izdzina Viņu no pilsētas ārā līdz kalna malai, uz kura pilsēta bija celta, lai nogāztu To zemē.” Draudze ienīda ne tikai Jesajas rakstīto vēsti, bet arī to, kas to uzdrīkstējās lasīt… Kā šī vēsts šodien skan mums? Vai mēs varam ievietot šajos Jesajas vārdos konkrētu cilvēku vārdus, vai arī mēs labprātāk nodziedam dažas Ziemassvētku dziesmas? Cik atšķirīga ir Bībeles Ziemassvētku vēsts no tās, ko piedāvā pasaule un — jā, pat kristīgā tradīcija!

Kas notiktu, ja mēs uzdrīkstētos šodien nosaukt konkrētus vārdus, konkrētus cilvēkus, kam atteiktas privilēģijas un palīdzība? Kurus sabiedrība un varbūt arī baznīca uzskata par “savādiem” vai “nepareiziem”? Vai Jesajas sludinātie vārdi nav domāti tieši viņiem? Vai mēs varam uzskatīt sevi par vēstnešiem un priesteriem, kas sūtīti tieši viņiem? Jo tieši šiem cilvēkiem ir jādzird prieka vēsts, ka Dievs viņus nav aizmirsis, ka Dievs nav viņus atstājis, ka Dievs atjaunos viņu zaudējumus!

Šajā Jesajas tekstā ir vairākas balsis. No 1. panta līdz 4. pantam ir pravieša balss, tad no 8. līdz 9. pantam runā Dievs, un no 10. līdz 11. pantam skan Ciānas balss. Pirmajā pantā lietotais vārds “atsvabināt” (ebr. deror), citviet Bībelē lietots, lai apzīmētu vergu atbrīvošanu sabata gadā, tam radnieciskais vārds akadiešu valodā apzīmē atbrīvošanu no nodokļiem. Līdz ar to “atsvabināšana” par ko šeit runā Jesaja, ir vairāk nekā tikai politiska vai ekonomiska brīvība, te ir runa par visas sabiedrības pārkonfigurēšanu. Ir runa par jaunas sabiedrības izveidi, kas rūpējas cits par citu, kur atklājas Dieva valstības pamatprincipi.

Kā Ciāna tiek apģērbšana jaunās drānās, tā visu pasauli aptver jauna dzīvība. Auglības atjaunošanās ērkšķu un dadžu vietā nozīmē taisnības atgriešanos uz zemes. Dievs ir iestādījis pestīšanas un taisnības stādu, un tas dzen asnus un pārtop par kuplu dārzu.

“Lieciet mirgot, jūs debesis, no augšas svētībai, un mākoņi lai izlej taisnību pār zemi! Lai zeme atver savu klēpi, lai uzplaukst pestīšana, un lai tai līdzi izaug taisnība! Es, Tas Kungs, pats to tā esmu radījis.” (Jesajas 45:8)

Vai Dieva Tā Kunga Gars ir tikai uz Jesajas un Jēzus, vai arī uz mums? Pārdomāsim, kas mums katram jādara, lai Dievs varētu ienākt mūsu un mūsu līdzcilvēku dzīvē un lai varētu pārmainīt pasauli caur mums. Kaut vai ar vienu nelielu dāvanu tam, kam tā patiesi nepieciešama. Āmen.

* * *
Augstais Dievs,
Kas stiprini tos, kas paguruši,
Kas dari bagātus nabagos
Un dāvā cerību tiem, kas dzīvo bailēs un izmisumā.
Uzlūko mūsu vajadzības šodien.
Palīdzi mums būt pateicīgiem par Tevis sagādāto pestīšanu
Un dari mūs uzticamus Tavā kalpošanā:

Dāvā savu žēlastību tā dzīvot un strādāt kopā ar Tevi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai.

“Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.” Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt, bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu.” (Lūkas evaņģēlijs 19:45–48)

Šajā rakstvietā lasām, ka Jēzus apraud Jeruzālemes pilsētu. Atkal un atkal Jēzus ir aicinājis šo pilsētu uz mieru, vairākkārtīgi brīdinājis to par sekām, ja tā neuzklausīs Viņa padomu (piem., Lk. 13:2–5), bet tā nav pieņēmusi miera vēsti, un tagad Viņš skaidri apzinās tās likteni. Viņš ir pilsētā, kur Pilāts ir nogalinājis galilejiešus un drīz nogalinās vēl vienu. Viņš ir pilsētā, kur nesen sabruka Ziloas tornis un kur drīzumā bruks Dieva Tempļa mūri. Ja ieklausāmies Jēzus balsī, tad tā nav ledaini auksta, kas izsaka tikai spriedumu par nepaklausību. Tā nav balss, kas pārmetuma tonī saka: “Re, es jau jums teicu, ka tā būs!” vai “to jūs esat pelnījuši.” Tās ir mīlestības asaras, tās ir Dāvida asaras par savu dēlu Absalomu (2. Sam. 15), kuru viņš nespēja izglābt.

Šīs asaras atbilst tam, kas notiek Templī. Tā nav tikai reakcija pret komerciju Dieva namā. Tas ir brīdinājums, ja Dieva nams kļūst par patvērumu nacionālistiem un dumpiniekiem, tad agrāk vai vēlāk tas nāks Dieva tiesā. Un šķiet, ka pašlaik tieši šie dumpinieki ir pārņēmuši Tempļa vadību. Interesanti, ka Lūka šeit nelieto vārdu ἅρπαξ (harpax), kas apzīmē finanšu blēžus un krāpniekus, bet λήστής (lēstēs), kas apzīmē lielceļa laupītājus, bandītus un revolucionārus.* Interesanti, ka arī jūdu vēsturnieks Jozefs Flāvijs piemin šādas “laupītāju bedres”—alas Jūdejas kalnos, kurās slēpās zeloti, kas cīnījās pret Romu. Līdz ar to var teikt, ka Jēzu tik daudz neuztrauca tirgoņi, kas mēģināja iegūt dažus šekeļus no upurdzīvnieku tirdzniecības**, jo viņu rīcība bija sīkums, salīdzinot ar to, ko plānoja augstie priesteri un viņu pavadoņi.

Tāpat kā Jesajas dienās, Templis tautas apziņā bija kļuvis par nesatricināmu Dieva apsolījumu saudzēt Israēlu visos apstākļos un situācijās. Un tāpat kā Jesajas laikos, tautai nāksies vēlreiz pārliecināties, ka ja pamatā visam nav ticība un paklausība, tad Templis nevienu neglābs. Ja esat savienībā ar svēto Dievu, tad nepaklausība neatgriež jūs izejas lauciņā kā tas ir tādās galda spēlēs kā “Cirks” un dažās citās. Nepaklausība izsauc Dieva sodu, ko Dievs skumjās izlej pār ļaudīm, kas noraida Viņu un Viņa mērķus.

Pārdomājot Jēzus brīdinājumus par tiesu, neaizmirsīsim Viņa asaras! Ja Lūkas 19. nodaļa aino ilgi gaidīto un praviešu sludināto Dieva atgriešanos Ciānā, savā Templī, tad šīs asaras nav vienkārši cilvēka reakcija uz bēdīgo situāciju, tās ir mīlestības Dieva asaras par to, ka tauta atsakās no tā, kas varētu tai nest mieru un svētības. Lasot to, pārdomāsim, kas mums katram ir vajadzīgs mūsu mieram un patiesai sadraudzībai ar Dievu.

Tuvojas 18. novembris, Latvijas valsts proklamēšanas svētki. Pārdomāsim, kas Latvijai vajadzīgs mieram. Lūdzot vai dziedot “Dievs, svētī Latviju!”, pārdomāsim, cik patiesa ir mūsu lūgšana, un vai mūsu lūgšanas un ticības pamatā ir Dievs vai kas cits—varbūt mūsu pašu spējas vai paļāvība uz mūsu institūcijām? Svētība nāk no Dieva tiem, kas izvēlas Viņu par savas dzīves pamatu. Bet svētība nav kaut kas tāds, kas kļūst par privātīpašumu. Tā sniedzas tālāk un meklē ceļu pie tiem, kas vēl nepazīst Dievu—neatkarīgi no viņu tautības, sociālā vai ekonomiskā stāvokļa. Tāpēc lai Dievs palīdz mums dzīvot šajā valstī par svētību visiem līdzcilvēkiem. Lai Latviju nekad nepiemeklē “laupītāju bedres” raksturojums, kur dzīšanās pēc naudas, nekustamiem īpašumiem un politiskās neatkarības padara cilvēkus aklus un kurlus pret Dieva piedāvāto ceļu! Lai Dieva svētība skar katru cilvēku šai zemē, lai tā ļauj visiem iepazīt patieso svētību avotu un lai Dieva svētība un miers ir ar katru Latvijas iedzīvotāju. Āmen.

__________________________
* ἅρπαξ (harpax), alkatīgs, rijīgs, laupītājs, blēdis, krāpnieks. 
κλέπτης (kleptēs), zaglis.
** Word Biblical Commentary 35.c sējumā 938. lpp. skaidrots, ka pēc vēsturniekiem pieejamās informācijas upurdzīvnieku tirdzniecība templī bija labi organizēta un nav iemeslu domāt par krāpniecību vai izspiešanu.

“Pateicība izriet no apmierinājuma. Neapmierināts cilvēks ne par ko nav pateicīgs, bet apmierināts cilvēks par visu ir pateicīgs. Līdz ar to var teikt, ka pateicīgums ir dievbijības auglis. Tikai dievbijīgs cilvēks ir patiesi pateicīgs. “Nepateicīgs kristietis” ir ļoti dīvains vārdu salikums—“nepateicīgs, nesvēts” ir daudz saderīgāks salikums, bet šie īpašības vārdi neraksturo dievbijīgu cilvēku.

Kents Hags raksta: “Kad mūsu trauks ir pilns ar Kristu, mūsu dzīvi pateicībā apskalo Dieva miers.”

“Esiet pateicīgi” nav tikai pielikums, vēlāk pierakstīts papildinājums. Pateicība ir cieši saistīta ar tiem tikumiem, kurus Kristus piedāvā ikvienam kristietim, un par mieru, ko Kristus ienes mūsu starpā. Pateicība stimulē mieru un harmoniju sadraudzībā. Pavēli “esiet” var tulkot arī “kļūstiet”, “topiet”, kas nozīmē, ka šis ir paradums, kas ir jāapgūst. Tātad—“mācaties būt pateicīgi.”

Ievērojamais sludinātājs Sperdžens reiz ir teicis:

“Pateicība šķiet necils tikums. Un tomēr, draugi, tās trūkums ir viens no vissmagākajiem grēkiem (“21 Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā.” (Rom. 1:21)).

Kad jūs gaužaties par vienkāršo pārtiku, ielieciet pateicību pa vidu kā sendviču, esiet pateicīgi!
Kad gaužaties par laika apstākļiem, ieklausieties kā vējš dzied pateicības dziesmu Dievam. Esiet pateicīgi!

Kad gaužaties par sāpēm un ilgu slimību, tā ir melodija putnam aiz loga, esiet pateicīgi!
Mums ir tik daudz par ko būt pateicīgiem, lai cik arī bēdīgs mums šķiet mūsu liktenis. Paskatieties no gaišās puses, priecājaties iekš Dieva. Esiet pateicīgi!”

Arī šodien mēs vēlamies pateikties Dievam par visām tām svētībām ar kurām viņš mūs ir svētījis. Mēs pateicamies par ražu, un tas ietver tik daudzas lietas:

• Tas ietver Dieva svētību zemei, kas starp ērkšķiem un dadžiem sniedz spēku augt arī labībai, augļiem un dārzeņiem.
• Tas ietver svētību un palīdzību no citu cilvēku puses, kas palīdzēja art, ecēt, uzrakt, apmēslot, dēstīt, sēt, stādīt, ravēt un kopt dārzus.
• Tas ietver vēju, lietu, sauli, mākoņus.
• Tas ietver darbu, sviedrus, nogurumu.
• Tas ietver domas par to, kā sadalīsim šī gada ražu — cik atstāsim sevi, ar ko dalīsimies ar citiem.
• Tas ietver domas par mūsu līdzcilvēkiem, kurus vēlamies iepriecināt. Citiem vārdiem—svētīt.

Un tad, protams, mēs varam piebiedroties Dieva slavēšanas korim, kas slavē Dievu par Viņa žēlastību, rūpēm un mīlestību. (Ps. 146)

Dievkalpojuma beigās dziedājām pateicības dziesmas Dievam. Pēc dievkalpojuma sveicām septembra jubilārus. Jaunākais no jubilāriem svinēja savu pirmo dzimšanas dienu…
Pēc tam bija sadraudzības brīži pie siltas tējas krūzes un cepumiem…

“Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.”

“Vai arī — kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi. Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.””

Visas trīs līdzības Lūkas ev. 15. nodaļā (par trešo lasiet mazliet zemāk) atbild uz šo jautājumu. “Lūk, šis ir iemesls, kāpēc mēs svinam svētkus. Vai arī jūs nesvinētu, ja kaut kas tāds notiktu jums? Līdz ar to—kā tad mēs varam nesvinēt?” Šīs trīs līdzības paver skatu uz Jēzus kalpošanu un, iespējams, arī uz to, kā mums vajadzētu rīkoties.

Problēmas pamatā bija sabiedrības uzskats par tiem cilvēkiem, ar kuriem Jēzus bija kopā. Tur bija “muitnieki un grēcinieki”. Muitnieki nevienos laikos nav bijusi iecienīti, un vēl jo mazāk Jēzus dienās, kad muitnieki vāca nodokļus vai nu priekš Hēroda vai Romas okupācijas varas, vai abiem diviem. Daudzi jūdi uzskatīja, ka Hērods ir nelikumīgi piesavinājies ķēniņa amatu, savukārt romieši bija pagāni, un kas vēl ļaunāk—okupanti.

Jēzus nesaka, ka šos cilvēkus Dievs pieņem tādus, kādi tie ir. Ir nepieciešama grēku nožēla.

Farizeji saprata, ka Dievs var pieņem grēcinieku tad, kad tas pedantiski izpilda visas likuma prasības. Jēzus uzskatīja, ka Dievs tos pieņem tad, kad cilvēki izvēlas sekot Viņam. Jēzus vārdos “Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga” varam saklausīt kādu domu, kas domāta tieši farizejiem.

Šeit tad arī ir atbilde uz jautājumu, kāpēc ir svinības—visas Debesis līksmojas! Arī eņģeļi līksmojas un ja mēs uz zemes nepievienojamies šiem svētkiem, mēs neesam saskaņā ar Dieva realitāti.

Abos stāstos par pazudušo avi un pazudušo grasi Jēzus uzsver nepieciešamību debesīm un zemei būt harmonijā vienai ar otru. Ja Debesīs ir svētki, tad tiem ir jāatspoguļojas arī uz zemes. Zemei ir jāatspoguļo debesis tāpat kā ezers atspulgo debess jumu virs tā. To mēs lūdzam arī Kristus atstātajā parauglūgšanā “Mūsu Tēvs debesīs. Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mans izcēlums).

Tolaik Dieva Templis simbolizēja debesis zemes virsū. Templis bija Debesu svētnīcas atspulgs. Vistuvāk Debesīm tolaik piekļuva priesteri. Viņiem tempļa kalpošanā bija jāievēro daudz dažādu priekšrakstu. Pārējā tauta varēja kopēt Debesu dzīvi, stingri ievērojot daudzus šķīstības likumus visās dzīves jomās. Noslēdzot katru līdzību ar svētku ainu, Jēzus stāsta par savas kalpošanas saskaņu ar Dieva gribu. Jēzus saka, ka Debesīs ir skaļi un trokšņaini svētki par katru atgriezušos grēcinieku. Ja zemes iedzīvotāji vēlas kopēt dzīvi Debesīs, arī viņiem vajag saskatīt līksmības iemeslu un līksmoties. Tieši to arī Jēzus dara.

Iedomājaties, kādu iespaidu atstāja šie Jēzus stāsti uz grēciniekiem, kas atgriezās pie Dieva! Viņiem nav jānopelna Dieva vai Jēzus labvēlība. Dievs pats izvēlējās nākt un meklēt viņus, un priecājas, ka ir tos atradis! Un tāpēc Jēzus dara to pašu, ko dara Dievs, un tas izsauca konfliktu ar farizejiem, kas nespēja to pieņemt. Jēzus rīcība uz zemes atbilst Dieva mīlestībai Debesīs.

Jautājums mums visiem šodien ir: kas šodien draudzei būtu jādara, lai cilvēki uzdotu līdzīgu jautājumus, uz kuriem šādas vai līdzīgas līdzības ir atbilde? Ko mēs šodien varam darīt, kas liktu cilvēkiem jautāt: “Kāpēc jūs to dariet?” un pavērtu mums iespēju pastāstīt līdzību par pazudušo, kas ir atrasts?

Lūkas ev. 15:11–24

“Un Viņš sacīja: “Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais sacīja tēvam: tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu! — Tad viņš starp tiem sadalīja mantu. Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams.

Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt. Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt. Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva.

Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem! Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva.

Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.– Un viņi sāka līksmoties.”

Šķiet, ka šī ir Jēzus vispopulārākā līdzība un visi kristieši to zina. Daudzus tā ir iedvesmojusi. Piemēram, holandiešu izcilā gleznotāja Rembranta (17. g.s.) glezna “Pazudušā dēla atgriešanās”. Daudzi šajā līdzība ir saskatījuši Dieva nesavtīgo mīlestību uz grēcinieku, vēlmi to pieņemt Dieva ģimenē kad tas izrāda vēl tikai pirmo grēku nožēlas pazīmi. Protams, šī Dieva mīlestība uz pazudušo ir šīs līdzības skaistākā doma, un par to mums ir jāpriecājas. Un tomēr pārlasot šo līdzību, arvien pamanām kaut ko iepriekš neievērotu.

Klausoties sākumu šai līdzībai, toreizējie klausītāji noteikti pamanīja kaut ko pazīstamu. Arī rakstu mācītāji stāstīja līdzīgu stāstu. Tur šis no Tēva mājām aizgājušais dēls bija atkritušais Israēls, ko Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars aizveda trimdā. Viņi labi apzinājās Dieva mīlestību un priecājās kā Tēvs šo pazudušo nepamet, bet gaida mājās. Līdzība bija kā sava veida saldais ēdiens. Tikai Jēzus neapstājās šajā punktā. Viņš līdzību turpināja un stāstīja, ka bija arī vecākais brālis. Tas bija kaut kas jauns un nedzirdēts. Un tad līdzības noslēgums vairs nelikās patīkams. Kāda bija Tēva rīcība un kā rīkojās vecākais brālis?

Ir pagājuši 2000 gadi un šo līdzību arvien vēl skaidro ar dziļām pārdomām. Tā izsauc dzīvas diskusijas. Daudzi šeit saskata pilnīgi amorālas lietas:

1. Pirmkārt, ierosme pazudušam dēlam atgriezties mājās nebija tādēļ, ka viņš mīlēja savu ģimeni. Viņš nāca mājās tādēļ, ka mira badā.
2. Otrkārt, tēvs piedeva viņam pirms viņš izteica savu nožēlu par neuzvedību.
3. Un treškārt vecākais brālis tiek pazemots, stāstā šis taisnais kļūst gandrīz vai par noziedznieku, jo viņa jaunākais brālis ir atnācis mājās, lai dzīvotu uz viņa rēķina. Savu mantojuma daļu jaunākais tēvam dzīvam esot bija atprasījis un izšķērdējis. Un tagad dzīvos uz to, kas ģimenei bija palicis — uz vecākā brāļa mantojuma daļu.

Ja šo biblisko ētiku pielietotu laicīgā dzīvē, tad nebūtu prezidenta impīčmenta tiesas. Ja dēka ir beigusies un pazudušais ir pārnācis mājās, tad krāsnī uzreiz tiek likts cepetis… Viss ir piedots, pirms atvainošanās pat izteikta… Un grēka alga ir izšķērdīgi svētki… Vai tādu mācību jūs gribētu mācīt saviem bērniem? Vai tādu mācību mēs saņemam, nākot pie Svētā Vakarēdiena?

Un tad vēl ir jautājums ir par ģimenes attiecībām:

• Prasot savu mantojuma daļu, dēls faktiski pasaka tēvam: “Es vēlos, kaut tu būtu miris.” Tēvs it kā to pat neievēro, viņš pieņem dēla lūgumu. Vēl šodien austrumu tautās šādos gadījumos tēvs vai nu kārtīgi noper dēlu, vai izraida to no ģimenes. Mūsdienu Rietumu sabiedrībā bērni bieži vien atstāj ģimeni un dodas mācīties uz ārzemēm, dzīvo citās zemēs, bet toreiz atstāt vecākus bija kaunpilna lieta. Nav šaubu, kāda toreiz bija sabiedrības nostāja pret dēlu, kas atsakās no sava pienākuma uzturēt tēvu, kad tas kļūs vecs.
• Jaunākais dēls saņem savu mantojuma daļu. (Tolaik parasti gandrīz viss pienācās vecākajam dēlam). Dēls savu īpašumu pārvērš naudā. Līdz ar to visi apkārtējie uzzina par to negodu, kas piemeklējis tēvu, kam ir tāds dēls.
• Jaunākais dēls sasniedz savu degradācijas zemāko līmeni, kad nonācis sava ceļa mērķī un iztērējis visu naudu, ir spiests ganīt cūkas un kāro ēst cūku barību. Jūdu acīs vairs nebija zemāka krišanas punkta.
• Visdīvainākā persona šajā stāstā ir tēvs. Pārdzīvojis visu, ko jaunākais dēls no viņa pieprasa, viņš metas skriet tam pretim, kolīdz ierauga dēlu atgriežamies. Tuvajos Austrumos neviens cienījama vecuma vīrs neskrien.
• Tēvs uzsauc dēlam bagātas dzīres, un Jēzus ar to paskaidro svinību iemeslu—cilvēks bija miris, bet tagad pieņēmis Jēzus piedāvāto ceļu, ir atkal dzīvs. Kā lai nerīko svētkus?
• Šis stāsts ir ne tikai izdomāts notikums par kādu ģimeni, bet netieši stāsta arī par visas Israēla tautas likteni. Viens no visu laiku lielākajiem Israēla tautas piedzīvojumiem bija iziešana no Ēģiptes cauri Sarkanajai jūrai uz Apsolīto zemi. Pēc vairāku gadsimtu ilgas sacelšanās pret Dievu, tauta atkal tika aizvesta Bābeles gūstā, izsūtījumā. Un kaut arī daudzi ebreji vēlāk atgriezās, lielais vairākums uzskatīja, ka tauta vēl aizvien ir garīgā trimdā. Templis nebija uzcelts un pagāni valdīja pār israēliešiem. Tauta gaidīja jaunu iziešanu no verdzības, jaunu derību ar Dievu, kā to pravietoja Jeremija:
  

  ““Redzi, nāks dienas,” saka Tas Kungs, “kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu, ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem, tā saka Tas Kungs. Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta. Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: atzīstiet To Kungu! – jo visi Mani pazīs, lielie un mazie, tā saka Tas Kungs, jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!” (Jer. 31:31–34)

Ieklausieties tagad šajā līdzībā ar pirmā gadsimta jūdu ausīm! Zinot Ecēhiēla 37. nodaļas vēsti par miroņu augšāmcelšanos, vārdi “šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts” apkārt stāvošajiem jūdiem skanēja ar īpašu nozīmi—tie stāstīja par Izraēla atgriešanos no Bābeles trimdas. Citiem vārdiem sakot, Jēzus vēlējās pateikt, ka pieņemot Viņa sludināto vēsti un izvēloties sekot Viņam, visu apkārt stāvošo acu priekšā notiek ilgi gaidītā patiesā iziešana no Bābeles un atgriešanās no trimdas.

Jēzus atbilde farizejiem ir skaidra: Ja Dievs piepilda to, ko solījis caur praviešiem, un izved tautu no gūsta mājās, vai tad nav jārīko svētki? Svētki ir vienīgā atbilstošā rīcība.

Šī stāsta pirmā daļa aino tēva nesavtīgo mīlestību un cik tā viņam maksā. Tas ir viens no visskaistākajiem Dieva kā mīloša Tēva portretiem. Jēzus tajā saskatīja arī savu kalpošanu un grēcinieku pieņemšanu. Bet šim stāstam ir vēl turpinājums:

Lūkas ev. 15:25–32

“Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni, un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot. Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis. Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā. Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem, bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu! Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs, bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.””

Stāsts par apkopēju, kas parkā ar mietu uzlasīja netīrumus un nespēja saskatīt neko citu, kā vien netīrumus.

““Atkritumi iznīcina dabas skaistumu,” viņš teica, nepacēlis acis.”

Viņš redzēja tikai slikto un bija akls uz skaistumu, kas bija visapkārt. Šis cilvēks vislabāk aino vecāko brāli. Tieši vecākā brāļa reakcija ir stāsta kulminācija. Tā ir Jēzus atbilde farizejiem. Viņi bija tik ļoti koncentrējušies uz muitniekiem un grēciniekiem, uz sabiedrības “atkritumiem”, ka nespēja saskatīt Dieva mīlestības skaistumu, kā tā iemirdzas šo cilvēku dzīvē, kā cilvēki tiek dziedināti, pārveidoti fiziski, emocionāli, morāli un garīgi.

Jēzus ir ļoti meistarīgi attēlojis vecāko brāli. Kalps saka: “tavs brālis ir pārnācis”, bet vecākais dēls nespēj to pieņemt, viņš niknumā saka tēvam: “šis tavs dēls ir pārnācis”. Tēvs, savukārt, maigi atgādina dēlam par viņa radniecību un kāpēc arī viņam būtu iemesls priecāties: “šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs”.

Vecākais dēls pārmet tēvam “redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju”. Oriģināltekstā šeit lietots vārds δουλεύω, kas nozīmē “vergoju”, kas parāda vecākā dēla attieksmi pret tēvu. Tēvam sadalot īpašumu starp vecāko un jaunāko dēlu, vecākais faktiski strādāja savā īpašumā kopā ar tēvu kā partneri, bet viņš to nebija pat pamanījis. Un jaunākajam dēlam atgriežoties, problēma tikai saasinās, jo jebkas, ko tēvs dod jaunākajam, tagad faktiski ir uz vecākā dēla mantas rēķina.

Šajā stāstā vecākais dēls atklāj farizeju lielību: “redzi, es … nekad neesmu pārkāpis tavu bausli”. Arī Ap. Pāvils stāsta līdzīgiem vārdiem par sevi: “savā dedzībā draudzes vajātājs, taisnībā, ko bauslība paredz, nevainojams.” (Filip. 3:6) Un tomēr šī morālā pārākuma uzskati izkūst kā sniegs Dieva mīlestības gaismā. Kad apkārt notiek miroņu augšāmcelšanās, kad visapkārt ir jauna dzīvība, tad svētki ir ne tikai iespējami, bet tie ir obligāti: “bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.” To nedarīt nozīmē izliekties, ka Dievs neko nav darījis. Tas nozīmē skatīties tikai uz atkritumiem un atsacīties smaržot ziedus.

Šī atgriešanās no gūsta, no trimdas, ne visiem ir priecīgs notikums. Kad israēlieši atgriezās no Bābeles gūsta, ne visi viņus sagaidīja ar ziediem un gavilēm. Tolaik samarieši centās likt visus iespējamos šķēršļus. Kad vien Dieva darbs iet uz priekšu, vienmēr ir kāda ņurdēšana, ka Dievs nevar tā vienkārši pieņemt grēciniekus un atstāt neievērotus tos, kas tik daudz ir pūlējušies un kam ir daudz augstāki morāles standarti.

Šī kurnēšana atklāj kurnētāja centrēšanos pašam uz sevi. Vecākā dēla dusmās izteiktie vārdi atklāj, ka viņam tēvs nerūpēja vairāk par jaunāko brāli:

“Redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem, bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu!”

Iespējams, ka to viņš pateica tēvam visu viesu klātbūtnē nama priekšā un attiecās ienākt namā. Un atkal tēvs ir laipns un dāsns—šoreiz pret paštaisno vecāko dēlu. Jēzus šeit vēlas pateikt farizejiem, ka Dievs tiešām ir dāsns, un dažkārt daudz dāsnāks, nekā mēs iedomājamies. Bet tas nenozīmē, ka pie viesību galda nav brīvu vietu. Ja viņi atsakās nākt iekšā, tāpēc, ka šīs svinības nav gluži tādas, kādas tie vēlētos, tad tā ir viņu brīva izvēle, bet tas nav Dieva mīlestības trūkuma dēļ.

Šim stāstam nav noslēguma. Protams, mēs vēlētos zināt, kā mainījās jaunākais dēls, vai viņš izlīga ar vecāko brāli. Vai vecākais brālis iegāja namā vai nē? Bet Jēzus ar nodomu atstāja šo stāstu nepabeigtu, liekot mums pārdomāt savu vietu šajā stāstā. Un kā mēs varam kļūt par cilvēkiem, caur kuriem citi var piedzīvot augšāmcelšanos? Kā mēs varam svinēt svētkus un priecāties par jaunāko dēlu atgriešanos no mirušiem, tai pat laikā dodot iespēju tajos piedalīties arī vecākajiem dēliem, kam šķiet, ka ar viņiem viss ir kārtībā? Lai šī mums ir viela pārdomām nākamajā nedēļā. Āmen.

* Raksta/svētrunas pamatā N.T.Wright kompentārs par Lūkas evaņģēliju.