“Bet, kad Jēzus nonāca Filipa Cezarejas robežās, Viņš vaicāja Saviem mācekļiem un sacīja: “Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?” Un viņi atbildēja: “Citi saka: Jānis Kristītājs, citi: Ēlija, vēl citi: Jeremija vai kāds no praviešiem.”
Viņš uz tiem sacīja: “Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.”
Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs.Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs.” Tad Viņš Saviem mācekļiem pavēlēja, lai tie nevienam nesaka, ka Viņš ir Kristus.” (Mateja ev. 16:13–20)
Reiz kāda sieviete izgāja no baznīcas pēc kāda īpaši saviļņojoša dievkalpojuma un aizdomājusies par dievkalpojumā redzēto un dzirdēto, netīšām uzskrēja virsū kādam kalsnam vīram, kas ārā uz ielas stāvēdams raudzījās uz krustu baznīcas torņa galā. Viņa atvainojās un jau grasījās iet tālāk, bet vīrieša uzruna lika viņa pagriezties atpakaļ. “Sakiet, lūdzu,” viņš vaicāja, ar pirkstu norādīdams uz baznīcas atvērtajām durvīm, “kam jūs tur ticat?” Viņa bija apmeklējusi baznīcu visu mūžu, bet mēģinot paskaidrot par savu ticību, ātri vien saprata, ka patiesībā viņa nezina atbildi, vai arī nezināja, kā īsti to izteikt vārdos. Klausoties kā sieviete pūlas kaut ko pateikt par savu ticību, svešinieks beidzot teica: “Neuztraucieties. Atvainojos, ka apgrūtināju jūs,” un viņš aizgāja.
Viņš patiešām apgrūtināja šo sievieti, un arī es domāju, ko es viņas vietā būtu atbildējis. Kāpēc es eju uz baznīcu, kam mēs tur ticam? Nīkajas ticības apliecībai plus 3–4 īpašām adventistu doktrīnām? Tā nebūs īsti tā atbilde, ko stāstīt kādam nejauši satiktam cilvēkam uz ielas, kaut arī viņš būtu gatavs pacietīgi klausīties, kamēr es esmu pabeidzis savu liecību. Stāstīt, ka Jēzus ir mans Kungs? Protams, tikai vai tas ko nozīmē cilvēkam uz ielas? Vai stāstīt, ka par spīti tam, ka viss izskatās galīgi slikti, šī pasaule ir Dieva labajās rokās? Kas to saka? Un kāda tam jēga? Kam tad mēs ticam?
Iepriekš lasītajā Bībeles stāstā Jēzus pats ir kā šis vīrs uz ielas, kas uzdod jautājumu, kas Viņš ir un ko Viņš mums nozīmē. Viņš ar mācekļiem ir tikko kā nonācis Filipa Cezarejas robežās. Aiz muguras palikuši daudzi brīnumi: četru un piecu tūkstošu paēdināšana, vētras nomierināšana uz jūras, starp daudziem citiem brīnumiem arī kānaāniešu sievietes meitas dziedināšana. Bet Jēzus ne tikai dziedināja, Viņš arī mācīja par paklausību bauslībai, Viņš mācīja par atšķirību starp vārdiem un darbiem, kā arī par laika zīmju atpazīšanu.
Ik pa laikam Viņš uzdod mīklas saviem mācekļiem, lai noskaidrotu, cik daudz viņi spēj uzņemt, cik dziļi izprot Viņa mācīto, un Viņš neslēpj savu nepatiku par viņu pastāvīgi zemajiem rādītājiem. Tieši pirms šodien lasītajiem pantiem Jēzus brīdina mācekļus “Pielūkojiet un sargaities no farizeju un saduķeju rauga.” (6. p.) Dedzīgi paklausīt Jēzum, mācekļi saliek galvas kopā un nospriež, ka acīm redzot Jēzus runā par maizi. Viens no mācekļiem saka — mēs “neesam maizi paņēmuši līdzi.” Un Jēzus balss tonis momentā mainās. “Kamdēļ jūs tā domājat, ka jums nav maizes, jūs mazticīgie. Vai jūs vēl nesaprotat un neatminaties tās piecas maizes pieciem tūkstošiem un cik grozu jūs tur vēl salasījāt? Nedz tās septiņas maizes četriem tūkstošiem un cik grozu jūs vēl salasījāt? Kā tad jūs nesaprotat, ka Es nerunāju par maizi, jums sacīdams: sargaities no farizeju un saduķeju rauga?” (Mt. 16:8–11)
Līdz ar to nav brīnums, ka mācekļi ir nemiera pilni, kad Jēzus atkal saaicina viņus ap sevi un uzdod pavisam atšķirīgu jautājumu — nevis par to, ko Viņš nupat ir teicis, bet par to, kas Viņš ir. “Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?” Viņš jautā un mācekļi atviegloti nopūšas, jo uz šo jautājumu viņi var atrast kādu atbildi. “Jānis Kristītājs,” viens no mācekļiem saka, kamēr pārējie domās meklē vēl kādu atbildi. “Elija,” vēl kāds cits saka. “Jeremija,” saka trešais, “vai kāds no praviešiem.” Viņi piedāvā variantus, kā bērni, kas izvelk no kabatām krāsainus akmentiņus, un atdod tos Jēzum, lai saņemtu kādu uzslavu. Jo vismaz tagad nav nekāda riska atkārtot to, ko ir dzirdējuši no citiem, kam viņi tic. Tā ir tikai tāda kā konsultācija draugu starpā, jeb darba grupas sanāksme lai apspriestos, kā Jēzus kalpošanas darbs virzās uz priekšu. Daži cilvēki domā, ka Jēzus ir augšāmcēlies Jānis Kristītājs, citu domā, ka Viņš ir Ēlija vai kāds no praviešiem, kam jānāk īsi pirms pasaules gala. Jūs domās droši vien jau variet saskatīt tās gaidas, kas ir mācekļu sejās, kad viņi pasniedz Jēzum šos mazos atziņu graudiņus, ko viņi ir dzirdējuši. Un tā, Kungs, kurā atbilde ir pareizā? A, B, C, vai neviena no iepriekš minētajām? Bet Jēzus nesniedz viņiem šo atbild; Viņš vēlas zināt viņu atbildes. Un atkal jūs variet iedomāties mācekļu sejas, kad Jēzus atgriež šo jautājumu viņiem pašiem. “Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” — Viņš jautā tiem, kas Viņam ir vistuvākie, vismīļākie, kas saņēmuši to vislabāko, ko vien Viņš var piedāvāt, kas ir Viņa paša. Ko jūs sakāt, kas es esmu? Kam jūs tur ticat?
Kas zina, cik ilga bija pauze, pirms Pēteris pārtrauc klusumu ar atbildi “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls”? Pareizi vai nepareizi, Pēteris vienmēr ir pirmais atbildēt, pirmais atstāt zvejas tīklus un sekot Jēzum, pirmais izlēkt no laivas, lai nāktu Jēzum pretī pa ūdens virsu, vienmēr pirmais izteikt savu viedokli par jebkuru jautājumu. Šoreiz viņa atbilde Jēzum patīk, tieši to Viņš ir gaidījis, jo jau nākamajā elpas vilcienā Jēzus uzteic Pētera atbildi un izsaka viņam svētības vārdus, nosauc viņu par akmeni no klints, uz kuras tiks celta Kristus draudze un ka viņam tiek dotas debesu valstības atslēgas.
Šāda uzslava rada vēlēšanos, kaut arī mums būtu līdzīga atbilde gatavībā, ja gadījumā kāds uzprasa līdzīgu jautājumu, lai arī mēs varētu vinnēt nejauši piedāvātā vērtīgu balvu izlozē. Bet šeit ir viens āķis. Jo lai gan Pētera atbilde šķiet ir pareiza, tā, izrādās, nav viņa paša. “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls,” saka Jēzus, “jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs.” Tas ir tāds interesants veids kā pateikt “Svētīgs tu esi par atbildi, kas nav tevis paša.” Ja tā nav Pētera paša atbilde, ja viņš to nespēja pat izdomāt, kāpēc tad viņš saņem uzslavu par to?
Varbūt Pētera pēkšņā uzslavēšana arī pārējiem mācekļiem šķita mazliet savāda. Galu galā Pēteris slīka pusceļā pie Jēzus ejot pa ūdens virsu, un kaut arī reizēm uz uzdotajiem jautājumiem viņam ir pirmajam pacelta roka, ne vienmēr viņš spēj sekot līdzi līdz galam pats saviem drošsirdīgajiem paziņojumiem.
Jēzus dod Sīmanim Jonas dēlam jaunu vārdu: “Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” Bet jau pēc trim teikumiem Jēzus atsit kājas īkšķi pret šo klinti, jo kolīdz Pēteris ir dzirdējis šos uzslavas vārdus, viņš sāk strīdēties par to, kas norisināsies Jeruzālemē. “Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.” Un tā Pēteris no klints ātri vien kļūst par klupšanas akmeni Kristus ceļā. Ko tas viss nozīmē? Kā gan Pēteris var būt gan akmens ar pareizo atbildi un velns Kristus ceļā vienlaicīgi? Pēteris ir impulsīvs un visur ar savu viedokli, un kad uz viņu izdara spiedienu, viņš pat noliedz, ka vispār pazīst Jēzu. Vienīgais, ko par viņu labu var teikt, ir tas, ka viņš ir gatavs iet pirmais, teikt to, kas uz sirds, un katru reizi, kad viņš pakrīt, viņš atkal ceļas, noslauka dubļus un dodas uz priekšu. Kamēr pārējie mācekļi klusē, baidīdamies pateikt nepareizo atbildi, Pēteris riskē un saka savu versiju, kas, izrādās, ir Dieva atbilde, un skan kā jauka mūzika Jēzus ausīm.
“Tu esi Petros,” Jēzus viņam saka, un oriģinālvalodā šeit ir vārdu spēle, “un uz šās petra Es gribu celt Savu draudzi.” Jēzus divreiz lieto to pašu vārdu, vienreiz vīriešu dzimtē, otrreiz sieviešu dzimtē. Un šeit ir viena neliela nianse starp šiem vārdiem. Petros — vārds, ko Jēzus dod Sīmanim — nozīmē akmens vai olis, mazs gabals no lielāka akmens vai klints, kamēr petra nozīmē laukakmens, liels akmens vai klints. Tādējādi Pēteris kļūst par šķembu no lielā gabala, par akmens gabalu no klints, kuru elles vārti neuzvarēs.
Te jāpaskaidro, ka Jēzus neiecēla Pēteri par draudzes pamatu vai Debesu valstības atslēgu turētāju, kas izšķir, kurš ir cienīgs ieiet Dieva valstībā un kurš nē. Lasīsim visu Bībeli, ne tikai atsevišķi vienu nodaļu. Lasīsim, ko Pēteris pats raksta par savu aicinājumu, un kādu vēsti sludināja pārējie apustuļi! Ja Pēteris būtu iecelts par Kristus draudzes pamatu, tad par to runātu un rakstītu Pāvils un pārējie apustuļi. Neko tādu Bībelē neatrodam. Tieši pretēji, ap. Pāvils raksta “Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus.” (1. Kor. 3:11). Mazliet tālāk vēstulē Efeziešiem Pāvils raksta “Nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus.” (Ef. 2:20). Bet ko par to saka pats Pēteris? Apustuļu grāmatā lasām: “Tautas vadoņi un vecaji, ja mūs šodien pratina laba darba dēļ, ar ko šis neveselais cilvēks ir dziedināts, tad lai jums visiem un visai Israēla tautai ir zināms, ka šis stāv vesels jūsu priekšā nacarieša Jēzus Kristus Vārdā, ko jūs esat situši krustā, bet ko Dievs uzmodinājis no mirušiem. Šis ir akmens, ko jūs, nama cēlēji, esat atmetuši un kas kļuvis par stūra akmeni.” (Ap. d. 4:8–11) Tālāk, 1. Pētera vēstules 2. nodaļā mēs lasām “Jūs esat baudījuši, ka Tas Kungs ir labs. Ejiet pie Viņa kā pie dzīva akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs. Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu, jo ir rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā izredzētu dārgu stūra akmeni, un, kas tic uz Viņu, nepaliks kaunā. Tad nu jums, kas ticat, dārgs ieguvums, bet neticīgiem tas akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir tapis par stūra akmeni un ir akmens, pār kuru krīt, un klints, pie kuras piedauzās.” Nekur Pēteris neraksta, ka viņš būtu klints vai stūra akmens, uz kuras Kristus ir apsolījis celt savu draudzi. Gan apustuļi, gan pats Pēteris pastāvīgi norāda uz Jēzu Kristu kā uz klinti un stūra akmeni. Līdz ar to jāsecina, ka Mat. 16. nodaļā pamats, uz kura Kristus cels savu draudzi, nav Pēteris, bet Dieva sniegtā atklāsme jeb atziņa Pēterim, ka Jēzus Kristus ir apsolītais Glābējs. Uz šīs atziņas Kristus cels savu draudzi — uz cilvēkiem, kas atzīst Viņu par Dieva sūtīto Mesiju!
Bet kā tad ar debesu valstības atslēgām? Arī šeit lasot Atklāsmes grāmatu, redzam, ka Debesu valstības atslēgas vēl aizvien pieder Jēzum Kristum, un Viņš tās lieto.
“Es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais. Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas.” (Atkl. 1:17–18) “Filadelfijas draudzes eņģelim raksti: tā saka Svētais, Patiesīgais, kam Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz, un neviens neatver.” (Atkl. 3:6–7)
Tātad Kristus, nevis Pēteris, ir tas, kas nosaka, kurš ieies Dieva valstībā un kurš nē. Kādas atslēgas tad Kristus uzticēja Pēterim? Tās nebija kundzības un varas, bet evaņģēlija sludināšanas panākumu atslēgas. Tas redzams no 1. Pētera vēstules 5. nodaļas ievadvārdiem, kur Pēteris uzrunā draudzes vecākos kā līdzīgs līdzīgus:
“Vecākos jūsu starpā tad nu pamācu es, arī būdams vecākais un Kristus ciešanu liecinieks un nākamās godības dalībnieks: ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam. Tad, kad Augstais Gans parādīsies, jūs saņemsit nevīstošo godības vainagu. Tāpat, jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību. Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā.”
Kā redzam, Pēteris nekur neatsaucas uz viņam it kā Jēzus doto autoritāti vai varu. Ja viņam tāda būtu, tad būtu dīvaini, ja viņš neatgādinātu par to. Bet Pēteris norāda tikai uz Jēzu Kristu. Kā Pēteris izmantoja viņam dotās debesu valstības evaņģēlija sludināšanas panākumu atslēgas, redzam Apustuļu darbu 2. nodaļā, kur pēc Pētera sludināšanas ticēt uz Kristu sāka 3000 jūdu, vēlāk arī samarieši (8. nod.) un pagāni. (10. nod.) Šīs pašas evaņģēlija sludināšanas panākumu atslēgas saņēma arī pārējie apustuļi, kas tāpat kā Pēteris atzina, ka Jēzus ir Kristus — Dieva izraudzītais pasaules Glābējs. To redzam no apustuļa Pāvila un Barnabas kalpošanas apraksta Apustuļu darbos: “… Sapulcējuši draudzi, tie stāstīja, ko Dievs ar tiem bija darījis un kā Viņš pagāniem bija atvēris ticības durvis.” (Ap. d. 14:27)
Bet tagad atgriezīsimies pie Mat. 16. nodaļas notikumiem. Nekas, ko Pēteris runā vai dara, nekvalificē viņu par debesu valstības atslēgu cienīgu saņēmēju. Viņš ir svētīgs tāpēc, ka viņa atbilde ir Dieva atbilde, un viņš ir akmens no Mūžīgās Klints. Pamatojoties uz šo Dieva dāvāto atziņu par to, kas ir Kristus, un attiecībām ar Mūžīgo Klinti, tiek celta draudze, ko elles vārti nekad nespēs uzvarēt. Tātad draudze netiek celta uz Pētera, bet uz Kristus. Bet Kristus to ceļ uz Dieva sniegtās atklāsmes, kas Viņš ir. Viņš to ceļ uz Pētera un pārējiem apustuļiem, kas saņēmuši no Dieva atklāsmi, ka Jēzus ir Kristus — Dieva apsolītais Glābējs. Un es priecājos, ka Jēzus šādus cilvēkus pieņem savā draudzē — cilvēkus, kam vieglāk ir atkārtot citu viedokli, jo viņš nav domājis par savējo, vai savējais neskan tik pārliecinoši kā citu uzskati, vai arī cilvēks vēl neuzticas Dievam, ka Viņš dos pareizo atbildi īstajā laikā. Jēzus izvēle atklāj, ka svētīgums mazāk saistās ar pilnīgumu un vairāk ar vēlmi un labprātību riskēt un teikt savu atbildi, mēģināt, un celties augšā pēc kārtējā kritiena.
Notikumu par Pētera pēdējo satikšanos ar Jēzu mums atstāsta apustulis Jānis. Tas notiek jūras krastā, kur augšāmceltais Kungs jau ir sagatavojis brokastis saviem mācekļiem. Šķiet, ka visa notikuma vieta ir kā skatuve, kas īpaši sagatavota priekš šīs izšķirošās sarunas ar Pēteri. Jūras krasts — tas atgādinās Pēterim par viņa pirmo satikšanos ar Jēzu Kristu, kad viņš kopā ar Andreju zvejoja, un Jēzus aicināja viņu kļūt par cilvēku zvejnieku. Zivis — toreiz, kad viņi visu nakti bija zvejojuši un nekā nebija noķēruši, Jēzus ieteica iebraukt mazliet dziļāk jūrā un izmest tīklus tur. Toreiz tīkli plīsa no zivju pārpilnības (Lk. 5:4–6 un Mt. 4:18–19), un pēc vislielākā loma savā mūžā Pēteris izšķīrās sekot Jēzum. Varbūt šīs zivis atgādinās Pēterim arī par kādu citu zivi, kuru viņš noķēra uz Jēzus pavēli, lai samaksātu nodokļus? Jūra — tā atgādinās Pēterim notikumu, kur viņš nāca Jēzum pretim pa ūdens virsu, kā Jēzus glāba viņu, kad viņš slīka. Ugunskurs un dūmi — cik bieži smaržas atsauc mūsu atmiņā sen pagājušus notikumus! Šie dūmi atgādinās Pēterim par kādu citu ugunskuru, pie kura stāvot viņš aizliedza savu Kungu.
Jānis it kā garāmejot stāsta dažas detaļas, kas liecina, ka Jēzus arī šeit veica vairākus brīnumus. Pirms vēl mācekļi nonāca krastā ar savu lomu, Jēzus tiem jau bija sagatavojis maltīti, tāpat kā pirms Lieldienām augšistabā, kur mācekļiem ierodoties, viss jau bija sagatavots. Jānis piemin, ka septiņi mācekļi nespēja izvilkt tīklu, tik liels bija loms. (Jņ. 21:6). Bet tad Jēzus dod Pēterim pārdabisku spēku un viņš viens pats izvelk šo tīklu (Jņ. 21:11), tā it kā netieši atgādinot savam māceklim, kas ir viņa patiesais spēka avots.
Kolīdz brokastis ir paēstas, Jēzus aizved Pēteri savrup un trīs reizes uzdod viņam jautājumu: “Vai tu mani mīli?” Trīs reizes Pēteris atbild: “Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!” Un trīs reizes Jēzus atbild “gani manas avis” (Jņ. 21:15–17), kas norāda uz to amatu un aicinājumu, ko Kristus deva savam māceklim. Šodien mēs to saucam par mācītāja amatu. Mēs visi esam aicināti būt Kristus liecinieki, bet dažus Kristus aicina būt par draudzes ganiem. Tas liek arī domāt, ka gala atbilde no tiem, kas sakās Viņu mīlam, ir nevis vārdos, bet dzīvē izdzīvota. Ka tas, kas Viņš mums katram patiesībā ir, atklājas nevis mūsu vārdos, bet mūsu darbos, dzīvē.
Tāpēc ja jūs kādudien saskriesities ar kādu cilvēku, kas prasīs jums par jūsu ticību — droši mēģiniet izteikt to vārdos. Apustulis Pēteris mūs iedrošina sekojošiem vārdiem: “Bet turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs, būdami arvien gatavi aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā par cerības pamatu jūsos; tomēr gan ar lēnprātību un bijību, paturot labu sirdsapziņu, lai, kur jums ceļ neslavu, top kaunā tie, kas nopeļ jūsu labo dzīvi iekš Kristus.” (1.Pēt. 3:15–16) Varbūt jūsu atbilde pārsteigs jūs pašus un atklās Dieva klātbūtni. Svarīgākais ir mēģināt ne tikai stāstīt par savu ticību, bet dzīvot šo ticību—zinot, ka mēs visi esam Pētera radinieki, un neatkarīgi no atbildes pareizības esam daļa no Mūžīgas Klints, kuru nekas nespēs uzvarēt. Jo dažkārt darbi runā skaļāk par mūsu vārdiem, un tie tikai apliecina to, kas jau tāpat visiem ir redzams. Āmen.
[Svētrunas pamatā B.B.Teilores raksts “Dieva akmens”]
G. Bukalders