Droši vien ir nācies dzirdēt, ka ja no Bībeles būtu saglabājies tikai viens pants — Jāņa 3:16 — tad arī ar to būtu pietiekami. Tas skan sekojoši:

“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”

Šis pants izsaka Dieva raksturu un Viņa mīlestību pret grēkā kritušo cilvēci, to, ka Viņš ir izdarījis visu, lai nodrošinātu mūsu glābšanu. Bet vai ar to būtu pietiekoši, lai mēs tiktu glābti? Kā ir ar mūsu atsaucību Dieva mīlestībai? Šī būs mūsu šīs reizes tēma.

Patiesa dievkalpošana, Dieva pielūgsme, koncentrējas ne tik daudz uz mums, kā uz Dieva godību — uz Viņa Vārdu, Viņa valstību un Viņa gribu. Par to varam lasīt gan Kristus Kalna sprediķī, gan Viņa augstpriesteriskajā lūgšanā, kā arī lūgšanā Ģetzemanes dārzā. Bet pamatā tam ir kāda rakstvieta Vecajā Derībā:

Mihas 6:2-8

Mihas 6. nodaļa iesākas ar konfliktu starp Dievu un Viņa tautu Israēlu. Dievs jautā tautai, kas ir par iemeslu viņas nepaklausībai. Dievs atgādina savu uzticību Sinaja kalnā noslēgtajai derībai un vēlas zināt, kāpēc tauta neuzticas no savas puses. Kā tēvs Viņš vēlas izrunāties ar saviem bērniem. Sarunas bieži palīdz noskaidrot situāciju un rīcības iemeslus.

Dievs atgādina par to, kā Viņš izveda tautu no verdzības Ēģiptē, kā Viņš deva tautai vadītājus. Dieva atgādina par Balaka nodomu nolādēt Israēlu un kas no visa tā iznāca.

2 Klausieties jūs, kalni, kā Tas Kungs ies tiesā, un arī jūs, spēcīgie zemes pamati, jo Tas Kungs grib iet tiesā ar Savu tautu un grib sodīt Israēlu!
3 “Ko Es esmu tev nodarījis, Mana tauta, un ar ko Es tevi būtu apkaitinājis? Atbildi jel Man to!
4 Es taču izvedu tevi no Ēģiptes zemes un atsvabināju tevi no tavas verdzības nama, un sūtīju tev pa priekšu Mozu, Āronu un Mirjamu.
5 Atceries taču to, Mana tauta, kādus nodomus bija lolojis Balaks, moābiešu ķēniņš, un ko viņam atbildēja Bileāms, Beora dēls, kā arī to, kas notika ceļā no Sitimas līdz Gilgalai, lai tu saprastu, ka Tas Kungs jums darījis tikai labu!”

Kaut kas starp piekto un sesto pantu mainās. Nav teikts, kas ir noticis, bet mēs dzirdam jautājumu:

6 “Kā lai es tuvojos Tam Kungam? Vai lai es nometos zemē augstā Dieva priekšā? Vai lai es tuvojos Viņam ar dedzināmiem upuriem, veltījot Viņam gadu vecus telēnus?
7 Vai var iegūt Tā Kunga labpatiku ar daudziem tūkstošiem aunu, ar desmit tūkstošām eļļas straumju? Jeb vai man jādod par manu pārkāpumu mans pirmdzimtais, manas miesas auglis par manas dvēseles grēkiem?”

Pravietis jautā, vai var tirgoties ar Dievu, pienesot tam tūkstošiem upuru, citu vērtīgu lietu vai upurējot savus bērnus par saviem grēkiem. Tolaik tāda bija apkārtējo tautu prakse. Dievam nekā no tā nevajag, Viņam tas viss jau pieder.

Dievs nekad nav slēpis to, ko Viņš sagaida no mums. Mums nav jāmin, kā rīkoties, lai ar savu rīcību neuzkrautu sev sodu. Atbildot uz ļaužu minējumiem, kas Dievam būtu labpatīkams, Dievs paskaidro, kādu Viņš vēlas redzēt mūsu dzīvi. Viņa atbilde ir īsa un konkrēta:

8 Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti — darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!

Dievs prasa no mums trīs lietas: darīt taisnību, mīlēt žēlastību un (oriģināltekstā) pazemīgi staigāt kopā ar Dievu. Šīs trīs lietas ir tās, kas atspoguļo Dieva raksturu un rīcību, un kam būtu jāatspoguļojas arī Viņa ļaudīs.

Darīt taisnību
Vispirms ir minēta taisnība. Vēlme saņemt taisnību ir laba, bet tas nav pietiekami. Mums jābūt arī godīgiem attieksmē pret citiem. Ja mēs esam devuši solījumu, ja esam noslēguši līgumu, ja esam teikuši Jā, tad mums ir jātur vārds. Ja mēs esam nolīguši kādu cilvēku darbā, tad izturēsimies pret viņu tā, kā mēs izturētos pret Jēzu.

Pravietis Amoss dzīvoja 8 gadsimtus pirms Kristus. Asīriešiem sakaujot Damasku, Ziemeļisraēlai radās iespēja atkopties no kalpības jūga. Zemē valdīja pārticība un ļaudis izmantoja laiku, lai vairotu savu labklājību. Lai gan daudzi ticēja levītu priesteriskajai kalpošanai un pieminēja “Kunga dienu”, tomēr arvien plašāk ieviesās Baāla pielūgsme. Bauslības ētiskās normas kļuva aizvien mazsvarīgākas, jo reliģiskie rituāli prasīja tikai ārējo formu.

Ļaudīm paliekot nesodītiem par negodīgu rīcību, zuda izpratne par Dieva raksturu un to, kas viņus sagaida pastarā tiesā. Turīgie izmantoja savu ekonomisko varu un ar prieku gaidīja Kunga dienu, kad Dievs tiesās pasauli! Amoss brīdināja tautu nelolot veltas cerības, ja nemainīsies attieksme pret sabiedrības neaizsargāto slāni. Par to lasiet Amosa 5:18-24. Reti kurš pievērsa uzmanību Amosa vēstij par taisnību: “Sataisies, Israēl, lai tu varētu stāties sava Dieva priekšā!” (Amosa 4:12b) Iespējams, ka šeit var vilkt paralēles ar mūsu dienām.

Mīlēt žēlastību
Mateja ev. 18:15–35 lasām līdzību par nežēlīgo kalpu, kas nespēja atlaist parādu. Ņemot vērā to, cik neiedomājami milzīgu parādu ķēniņš atlaida savam kalpam, būtu loģiski, ka kalps, izejot no tiesas zāles, sajūsmināts par viņam izrādīto žēlastību, rīkosies tāpat arī pret saviem parādniekiem. Tomēr šķiet, ka kalpu neaizkustināja atlaistais parāds. Viņš raudzījās uz atlaisto parādu kā uz kārtējo blēdību, kas izdevusies. Knapi izgājis no ķēniņa tiesas zāles, viņš sagrāba aiz rīkles savu parādnieku, kas tam bija parādā nelielu naudas summu un, žņaugdams tam kaklu, pieprasīja norēķināties līdz pēdējai artavai. Redzēdami šādu ainu, ķēniņa sulaiņi pastāstīja par notikušo ķēniņam un ķēniņš lika atvest cietsirdīgo kalpu un piesprieda tam sodu, atbilstošu kalpa rīcībai.

Kā ir ar mūsu parādiem un mūsu parādniekiem? Vai mēs mīlam žēlastību? Tas nozīmē — kas ir mūsu pirmā doma parādu kārtošanas brīdī — žņaugt parādnieku vai palīdzēt parādā nonākušajam? Vai nav tā, ka mēs ilgojamies, lai kāds atlaistu mūsu parādus, bet, kad mums ir jāatlaiž kāda parāds… Mums ir jāturas pretī šiem kārdinājumiem un jāizvēlas žēlastība, apzinoties, ka dzīvojam Dieva priekšā.

Pazemīgi staigāt kopā ar Dievu
Oriģināltekstā ir teikts, ka Dievs aicina pazemīgi iet kopā ar Viņu (nevis pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā — tas vairāk saistās ar Dievu kā skatītāju un rīcību tikai no cilvēku puses).

Ko tas nozīmē? Ko nozīmē pazemība? Šajā pantā lietotais ebreju vārds צָנַע (ṣānaʿ) lietots tikai divas reizes Vecajā derībā (šeit un Salamana pam. 11:2), kas mazliet apgrūtina tā skaidrošanu. Zinātnieki uzskata, ka tas varētu nozīmēt “gudri” (jeb “mazrunīgi gudri”), “pazemīgi” staigāt kopā ar Dievu. Šī pazemība ir kulminācija taisnīgai rīcībai un žēlastības mīlēšanai. Latviski šis vārds ir saliktenis: pa-zemīgs — kas nozīmē: pa zemi, staigāt pa zemi, runāt par realitāti, dzīvot realitātē (nevis sapņu un iedomu pasaulē). Tā nav aklā, verdziskā pazemība, par kuru dzejoļu krājumā «Melnās ogas» raksta Ojārs Vācietis:

Pazemība, zemzemība,
kā es tevi nicināju —
[..]
Brauca pretī ļauni ļaudis,
lika lietā pātadziņu.
Sūrstin sūra man vaidziņis,
es pagriezu otru vaigu
un pavisam aplam.

Tā ir realitātes atzīšana, ka esam grēcinieki, kuriem Dievs ir piedevis un aicinājis kalpošanā:

Mateja ev. 23:23 “Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt.”

Šajā rakstvietā redzam, ka Jēzum ticība un pazemīga staigāšana kopā ar Dievu ir sinonīmi. Patiesa ticība nevar būt nekas cits kā pazemīga staigāšana kopā ar Dievu. Dievs neprasa no mums iespaidīgus kalpošanas sasniegumus, Viņš prasa pazemību būt kopā ar Viņu kalpošanā. Tas nozīmē atklāt Dieva mīlestību citiem cilvēkiem.

“Ja kāds saka: es mīlu Dievu, — un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis. Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli.” (1.Jāņa 4:20-21)

Citu cilvēku mīlestība izriet no Dieva mīlestības. Jūs nevarat mīlēt Dievu un nemīlēt citus cilvēkus. Varam apgriezt šo vienādojumu otrādāk — citu cilvēku nemīlēšana liecina par to, ka jūs nemīlat arī Dievu. Vai tā ir saprotamāk? Kā ir ar mūsu tuvinieku un kaimiņu mīlestību? Un vēl:

“No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa ev. 13:35)

Brīžiem mēs padarām kristietību sarežģītāku, nekā tā ir. Mēs izvairāmies no tā, ko Dievs skaidri mums ir licis darīt. Tikai cenšoties būt uzticamiem mazās lietās, skaidri un saprotami pavērsies lielie uzdevumi.

Noslēguma jautājumi

Nākot pie Kunga galda, kas Austrumu parašu kontekstā simbolizē īpašu sadraudzību ar Dievu, tuvojoties Dievam, jautāsim sev:

Par taisnīgumu
Vai es rīkojos taisnīgi pret tiem, kas nespēj sevi aizstāvēt vai pastāvēt uz savām tiesībām? Mateja ev. 25. nodaļā ir uzrakstīti zīmīgi vārdi:

“Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” (40. p.)

“Tad Viņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši.” (45. p.)

Jautāsim — ar savu rīcību, ar kādu es attiecos pret līdzcilvēkiem, ko es daru Kristum, vai ko es nedaru, kas bija jādara?

Par žēlastību
Vai, saņēmis Dieva žēlastību, es izrādu žēlastību pret citiem? Ņemot vērā to, cik daudz Dievs man ir piedevis, vai es pasniedzu šo piedošanu tālāk citiem, kas man ir ko parādā?

Par pazemību
Vai es pazemīgi eju kopā ar Dievu? Ap. Pāvils aicina raudzīties uz Kristus pazemību un sekot Viņa piemēram:

“Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!”

Tātad, mani mīļie, tā kā jūs vienumēr esat paklausījuši, nevis manā klātbūtnē vien, bet tagad daudz vairāk manā prombūtnē, gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta.

Dariet visu bez kurnēšanas un šaubīšanās, lai jūs būtu nevainojami un šķīsti, nepeļami Dieva bērni sabojātas un samaitātas paaudzes vidū, un tanī mirdzētu kā spīdekļi pasaulē, turēdami dzīvības vārdu, man par lepnumu uz Jēzus Kristus dienu; tad es veltīgi nebūtu skrējis, nedz veltīgi pūlējies!” (Filipiešiem 2:5–8, 12–16).

Viena no pazemības iezīmēm ir patiesības atzīšana, lai cik sāpīga tā arī nebūtu. Jēzus Kristus teica: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa ev. 8:31–32). Jēzus pats atklāja mācekļiem savu pazemību, mazgājot viņu kājas. Jāņa ev. 13. nodaļā lasām:

“Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam.

Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot, zinādams, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis, Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to; pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis.

Kad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas Viņam saka: “Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?” Jēzus atbildēja viņam: “Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.” Pēteris Viņam saka: “Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!” Jēzus atbildēja viņam: “Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis.” Sīmanis Pēteris saka Viņam: “Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!” Jēzus saka viņam: “Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi.” Jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: “Ne visi jūs esat tīri.”

Kad nu Viņš viņu kājas bija mazgājis, Viņš paņēma Savas drēbes un atkal apsēdās. Tad Viņš sacīja: “Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. Patiesi, patiesi Es jums saku: kalps nav lielāks par savu kungu, nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis. Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt!”

Jautāsim sev — vai es sekoju Jēzum, vērtējot citus augstāk par sevi? Vai rūpējos par citu vajadzībām ikdienā? Jo par to runā kājmazgāšanas iestādījums.

Lūgšana

Visžēlīgais Dievs, 

mēs atzīstamies, ka esam grēkojuši pret Tevi

domās, vārdos un darbos:

gan ar to, ko esam darījuši,
gan ar to, ko neesam darījuši,

gan ar to, ko neesam izdarījuši līdz galam.

Mēs neesam mīlējuši Tevi no visas sirds,

Mēs neesam mīlējuši savu tuvāko kā sevi pašu, 

Un to mēs nožēlojam un pazemībā lūdzam piedošanu.

Jēzus Kristus izlieto asiņu dēļ piedod mums,

Lai mēs varētu priecāties Tavā klātbūtnē

Staigāt Tavos ceļos un slavēt Tevi mūžīgi. Āmen.

Nākot pazemībā mazgātiem un tīriem pie Dieva galda, lai jūs pavada Dieva miers un Viņa svētība:

Visvarenais Dievs
lai dara jūs uzticīgus Viņa aicinājumam, 

priecīgus kalpošanā un auglīgus Viņa valstībai.
Un visvarenā Dieva–Tēva, Dēla un Svētā Gara svētība

lai ir pār jums

un caur jums pie visiem tiem,

pie kuriem Viņš jūs sūtīs.
Šodien un mūžīgi. Āmen.

Kādu dienu braucot ārā no Rīgas pa Brīvības ielu abās pusēs braukšanas joslas bija pilnas ar mašīnām. Virzījos kopā ar plūsmu un pēkšņi pamanīju, ka man garām lielā ātrumā pa pašu ielas vidu aizspraucās braucējs uz motorollera. Sastingu ieraugot, ka viņam pretī brauca autobuss. Braucējam laimējās, jo tur bija brīva vieta, kurā viņš varēja iespraukties un izvairīties no sadursmes. Motorollera vadītājam mugurā bija uzmesta dzeltena soma. Tātad viņš bija kurjers, kurš riskējot ar dzīvību, veda svarīgas ziņas cilvēkiem. Par līdzīgiem vēstnešiem varam lasīt Atkl. 14:6–13:

Atkl. 14:6–7

Un es redzēju citu eņģeli laižamies debesu vidū; tam bija mūžīgs evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām; viņš sauca stiprā balsī: “Bīstieties Dieva un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda; pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus.”

Ap. Jānis vairākkārt piemin “citu eņģeli” (Atkl. 7:2; 8:3; 10:1) Jānis raksta, ka šis eņģelis laižas debesu vidū, tātad ļoti steidzas, lai nestu vēsti cilvēkiem uz zemes. Ar Debesīm ir jāsaprot Dieva mājvieta, bet ar cilvēkiem uz zemes, saskaņā ar Atklāsmes grāmatas kontekstu (Atkl. 13:8,9,12) ir jāsaprot Dieva pretiniekus, cilvēkus, kas atraidījuši evaņģēliju un pielūdz zvēru, par ko runā iepriekšējā, 13. nodaļa. Šajā ainojumā debesu vēstneši nes pasaules likteņa vēsti. Viņi steidzas. Tieši pēc viņiem ir paziņota Cilvēka Dēla nākšana (Atkl. 14:14). Eņģelis — sūtnis Dieva uzdevumā — ir cilvēki, kuri liecina, nerēķinoties ar dzīvības briesmām.

Šīs ir pēdējās brīdinājuma vēstis pazudušajai cilvēcei, pat tiem, kas atmetuši Dievu. Vēl ir cerība… Tāpēc eņģeļi steidzas un sauc skaļā balsī.

Mūžīgais evaņģēlijs
Pirmais eņģelis nes “mūžīgo evaņģēliju”. Ko mēs saprotam ar šiem vārdiem? Grieķu vārdu εὐαγγελίου (euaggelion) parasti tulko kā “labā vēsts”. Romas laikā vārdu “evaņģēlijs” lietoja ziņneši, lai imperatora uzdevumā paziņotu uzvaru pār ienaidnieku, vai arī pasludinātu jauna Romas imperatora kronēšanu (ir kronēts jauns valdnieks, krīti ceļos viņa priekšā un maksā nodokļus!), tāpat arī valdnieka ierašanos, lai glābtu no briesmām un nestu Romas mieru — Pax Romana.

Atklāsmes grāmata aicina pievērst uzmanību vissvarīgākajam — Dieva valstībai! Pirmā eņģeļa vēsts nes cerību, ka cilvēces traģēdija ilgāk neturpināsies. Dievs nostāsies cilvēces priekšā kā uzvarētājs, kā valdnieks un kā tiesnesis. Viņš nesīs uzvaru pār ļaunumu.

Evaņģēlijs tiek pasludināts kā mūžīgs, tāpēc ka:

1. Evaņģēlija lielās patiesības vienmēr ir eksistējušas, un tās ir apstiprinātas kā mūžīgas patiesības.
2. Tas ir tas pats evaņģēlijs, kuru pēc grēkā krišanas Dievs pasludināja Ādamam un Ievai. (1. Mozus 3:15). Tas ir tas pats Evaņģēlijs, kuru apustuļi sludināja Vasarsvētkos, kuru savā laikā sludināja apustulis Pāvils. — Tā ir tā pati labā vēsts par Kristus kalpošanu, Viņa nāvi pie krusta, Viņa augšāmcelšanos, pacelšanos debesīs, par Kristus kronēšanu par valdnieku, par Kristus kā Augstā priestera kalpošanu debesīs, par Viņa otro nākšanu un par to, ka ļaunums beigsies uz visiem laikiem.
   Evaņģēlijs nosaukts par mūžīgu arī tāpēc, ka tas vienmēr paliek nemainīgs, tas nav atkarīgs no cilvēcīgiem uzskatiem.
3. Evaņģēlijs ir mūžīgs, jo tā rezultāti ir mūžīgi. Tas nes glābšanu un mūžīgu dzīvību, atver mums pieeju Dievam un iespēju būt mūžībā kopā ar mūsu Glābēju Jēzu Kristu.

Evaņģēlija vēsts sastāvdaļas
Pirmajam eņģelim ir jāsludina mūžīgais evaņģēlijs. Šajā evaņģēlija vēstī izskan trīs lietas: (1) “Bīstieties Dievu” un (2) “dodiet Viņam godu”, (3) “pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus.”

Bīties Dievu
Ko nozīmē bīties Dieva, jeb bīties Tiesneša? Vai tas nozīmē trīcēt bailēs no Dieva? Dieva bijāšana ir bieži pārprasta. Endrjūsa Universitātes Vecās Derības profesors, ebrejs Žaks Dukans, kurš ir liels speciālists ebreju literatūrā, skaidro, ka patiesa Dieva bijība ir apzināšanās, ka visu redz Dieva acs. Tā ir pārliecība, ka Viņš mūs vēro, un vienmēr ir mums klātesošs. Katra rīcība, katra doma jebkurā laikā, jebkurā vietā ir pārredzama Dievam.

Ps. 33:18 “Redzi, Tā Kunga acs vēro tos, kas Viņu bīstas un cer uz Viņa žēlastību.” Bīties Dievu nozīmē nodoties labām, taisnām lietām ne tikai atklātībā, bet arī slepenībā, mājās.

“Jo Dievs tai tiesā, kas nāks pār visu apslēpto, pasludinās Savu spriedumu par visu notikušo.” (14. p.)

Evaņģēlijs cilvēkā ienes pārmaiņu — dievbijību, morālas dzīves sākumu: (Sal. māc. 12:13) “Bīsties Dieva un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam!” Latviski pareizāk būtu tulkot šādi: “Bīsties Dievu, citiem vārdiem, turi Viņa baušļus.” Bez šādas dievbijības cilvēki var piesaukt Dieva Vārdu, celt tempļus un katedrāles Dievam par godu un runāt par Dievu, bet cilvēka sirds paliek slēgta, sakropļota ar paša meliem un noziegumiem. Pagājušā gadsimtā holokausts pasludināja zaudējumu kristietībai. Šo un citu kristiešu izdarību dēļ cilvēce vairs neuztver Bībeles Dievu nopietni. Viņš ir kļuvis “labs, nekaitīgs vectēvs”, ar kuru var manipulēt, vai arī “mīļš Jēzus bērniņš”, kurš pārāk pievilcīgs, lai būtu reāls. Un pasaule ir novērsusies skepsē. Tas noticis, pateicoties kristietībai bez dievbijības. Kristiešiem reliģija ir kļuvusi vienkārši kā garīgais piedzīvojums, morāles likums vai tradīcija. Un tāpēc pastāv jautājums: Kurš šodien vēl patiesi tic Dievam un Viņa valstībai? Bībeles citāts:

“Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” (Lk. 18:8)

Kā redzam, Atklāsmes grāmata ir tik ļoti atbilstoša mūsdienām. Pirmā eņģeļa aicinājums bīties Dievu mūs modina uz Viņa klātbūtnes apzināšanos. Turklāt Bībele bieži dievbijību saista arī ar mīlestību uz Dievu un cilvēkiem. Pēc aicinājumam bīties Dieva (5. Moz. 6:1–2) tūlīt seko aicinājums, “Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku.” (5. Moz. 6:5.) Dievbijība nozīmē mīlēt Dievu un būt Viņa mīlētam. Tāpēc, ja mēs vēlamies dzīvot ar Dievu, mēs dzīvojam saskaņā ar Viņa gribu, kas atklāta Viņa baušļos.

Dot Dievam godu
Pēc aicinājuma bīties Dievu, seko aicinājums “dot Viņam godu”. Pamattekstā šeit lietots grieķu vārds δόξα (doxa), kas nozīmē ‘viedoklis’, ‘gods’. Aiz šī vārda ir ebreju kabôd koncepcija — ‘gods’, ‘cieņa’, kas ietver ne tik daudz Dieva dabas būtību, cik Viņa spožās atklāsmes novērtējumu.

Mēs pārdomājam par Dievu un novērtējam Viņu. Jo vairāk mēs pārdomājam un izvērtējam, jo lielāku ieraugām Dievu gudrībā, spēkā, mīlestībā, žēlastībā un taisnīgumā.

Šīs pārdomas pastāvīgi liek arī mums tiekties pēc šīm Dieva īpašībām. Tāpēc tālāk 7. pants aicina: “Pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus.” No paklausības bauslībai, no pārdomām par Dievu, mēs tiekam aicināti uz mīloša Radītāja pielūgsmi, kurš mums dod fizisko un garīgo dzīvību. Ar apbrīnu uzlūkojot visuma neaptveramos plašumus un skaistumu, cilvēcīgais radījums var tikai pielūgt Radītāju.

Interesanti vērot, ka Psalmi un Izraēla lūgšanas tieši asociējās ar radīšanu: “Nāciet, pielūgsim un zemosimies, locīsim ceļus Tā Kunga, sava Radītāja, priekšā!” (Ps. 95:6; skat. arī Neh. 9:6).

Tiesas stunda
“Ir atnākusi Viņa tiesas stunda.” Senais Tuvo Austrumu ķēniņš parasti bija arī tiesnesis. Cik bieži cilvēks kāro pēc iespējas tiesāt citus! Bet Bībele apvieno šīs divas atbildības,
tikai attiecībā uz Dievu — Viņš ir visuma Valdnieks un Tiesnesis.

No Bībeles zinām, ka Dievs sūta brīdinājumus nevis tāpēc, ka ar nepacietību gaida, kad varēs kādu sodīt, bet tāpēc, lai glābtu cilvēkus no bojā ejas. Tie, kas ieklausās vēstī, kas atzīstas savos grēkos un pieņem Kristu, un uzticas Viņam, tie ir glābti, Bībele saka, ka tie nenāk tiesā (Jāņa 5:24), bet tie, kas nepieņem evaņģēlija vēsti par Jēzus Kristus upuri viņu labā — tie jau saņēmuši spriedumu (Jāņa 3:18).

Pirmā eņģeļa vēsts liek katram cilvēkam izprast savu atbildību Dieva priekšā. Jo Kristus drīz nāks un katram dos algu pēc Viņa darbiem (Atkl. 22:12).

Bībele māca, ka mēs tiekam taisnoti ticībā, Dieva žēlastībā, bez nopelna. Un tikpat skaidri Bībele māca, ka tiesāti tiekam pēc mūsu darbiem. Mūsdienu valodā runājot, ienākot Dieva ģimenē, mūsu parādi bankā tiek dzēsti un tiek piešķirts uzticības kredīts. Bet beigās ir jāsniedz norēķins par to, kā šis mums piešķirtais kredīts ir izmantots. Kādi namturi esam bijuši.

Dieva kā Radītāja pielūgsme
Šajā vēstī par pielūgsmi varam pamanīt, ka mūžīgais evaņģēlijs sasaucas arī ar Sabata bausli, jo izskan aicinājums pielūgt to, kas radījis Debesis un zemi – tāpat kā tas formulēts ceturtajā bauslī 2. Moz. 20:8-11. Tātad paklausība, pagodināšana un pielūgsme ved pie dusas, pie paļāvības, kas tieši šodien visvairāk ir vajadzīga mūsu krīzes laikā. Mēs varam uz Viņu pilnībā paļauties. Jo pieņemot sabata bausli, mēs atsakāmies no saviem darbiem un ieejam Dieva darbā, ko Viņš paveicis mūsu labā. Kad Dievs pabeidza pasaules radīšanu sešās dienās un septītajā atdusējās no visa sava darba, cilvēki satikās ar savu Radītāju bez jebkāda darba no viņu puses. Tāpat Jēzus Kristus pabeidza cilvēces pestīšanu (jauna cilvēka radīšanu Kristū) piektdienas vakarā un atdusējās kapā sabatā. Tā sabats kļūst par taisnošanas ticībā simbolu!

To ļoti labi ir sapratis viens no visievērojamākiem 20. gadsimta protestantu teologiem Karls Barts (1886–1968). Interesanti, ka pāvests Pijs XII viņu nosaucis par visnozīmīgāko teologu kopš Akvīnas Toma. Lūk, ko Barts raksta par sabata bausli:

Šis ir visdetalizētākais no visiem Desmit baušļiem. Kopā ar otro (bausli), tas visskaidrāk raksturo Vecās Derības cilvēka ārējo attieksmi, viņa paklausību vai nepaklausību. Saprotot to viņa jaunajā jeb patiesajā formā, tā sākotnējā un beigu nozīmē, to pārsteidzoši ātri un pašsaprotami uzskatīja par derīgu un autoritatīvu Jaunās Derības kristietībai kā mērauklu, kas nekavējoties dabiski jāattiecina tālāk uz veciem un jauniem, uz visiem Dieva ļaudīm.

Ko sabata bauslis saka? Tas nosaka ierobežojumu cilvēka rīcībai tādā apjomā, kas vispārīgi runājot, ir viņa paša darbs, viņa uzņemtās saistības un sasniegumi, darbs, ko viņš dara, lai nodrošinātu sev ienākumus un pakalpojumus sabiedrībai. Tas nosaka, ka izrādot cieņu Dievam un Viņa darba nozīmei un būtībai, ik pa laikam ir jābūt pārtraukumam, mieram, apzinātam neturpinājumam, pagaidu pauzei, lai pārdomātu par Dievu un Viņa darbu, un apzināti piedalītos Viņa nodrošinātajā pestīšanā un gaidītu to no Viņa. Tas nosaka, ka cilvēka darbs ir jāveic kā tāds, kas pastāvīgi nolemts šiem atkārtotiem pārtraukumiem. Pārtraukums ir svētā diena.

Sabata bauslis izskaidro visus citus baušļus, vai visas citas viena baušļa formas. Tādējādi tas ir jānovieto viņu galvgalī. Pieprasot cilvēka atturēšanos un atdusu no sava darba, tas izskaidro, ka pavēlošais Dievs, kurš ir radījis cilvēku un darījis viņu spējīgu strādāt, un pavēlējis to darīt, ir Dievs, kurš ir žēlīgs pret cilvēku caur Jēzu Kristu. Tādējādi tas virza cilvēku prom no jebkā, ko viņš pats var vēlēties un var sasniegt, atpakaļ uz to, kas cilvēkam ir Dievs un ko Dievs priekš viņa paveiks. Tas atgādina cilvēkam par Dieva plānu attiecībā uz viņu, par faktu, ka Viņš to jau ir paveicis un ka savā atklāsmē Viņš izpildīs gan savu gribu ar cilvēku, gan savu darbu cilvēka labā. Tas norāda viņam uz Jā, ko Radītājs ir teicis cilvēkam, savam radījumam, un ko Viņš ir pastāvīgi un un visbeidzot noteikti apliecinājis, ko Viņš ir padarījis par realitāti un pierādījis kā pareizu vienreiz par visām reizēm Jēzū Kristū. Tas aicina viņu turēties pie šī Jā un ne pie kā cita. Un šī iemesla dēļ tas pavēl viņam turēt svētu sabata dienu.

Ja mēs sasaistām svētās dienas nozīmi pestīšanas vēsturē ar tās eshatoloģisko nozīmi, un ja atceramies, ka abos gadījumos mums ir darīšana ar tās attiecībām ar Dieva žēlastības visspēcīguma noteiktību, mēs uzreiz sapratīsim, un ne bez zināmas godbijības, sabata baušļa radikālo svarīgumu, tā gandrīz vai nedabiski plašo apjomu. Ar šīs dienas izcelšanu, ar aicinājumu svinēt to saskaņā ar tās nozīmi, šis bauslis nostāda cilvēku un visu cilvēku rasi briesmīgi konkrētā konfrontācijā ar savu Radītāju un Kungu, ar Viņa konkrēto gribu un Vārdu un darbu, un ar mērķi, kuru Viņš noteicis un nospraudis visām Viņa radītajām būtnēm, kas nozīmē arī šo būtņu pašreizējās eksistences formas nepielūdzamu izbeigšanos. Šis bauslis ir absolūts. Tas atklāj un izvirza cilvēkam prasības līdz viņa (eksistences) dziļumiem un visciešākajām saistībām.

Tādējādi sabata bauslis savā pamatīgumā izskaidro visas citas viena dievišķā baušļa formas. Attiecībā uz to, Kurš pavēl, tas izskaidro to, kas vienmēr un visos gadījumos ir pavēlēts. Tas neskaidro to abstrakti, bet konkrēti, norādot septīto dienu un septiņu dienu secību (un tāpēc ne mazāk par septīto daļu cilvēkam piešķirtā laika) kā īpašu žēlsirdīgā Dieva laiku, kuru tas paredz, ka cilvēks to turēs brīvu priekš žēlsirdīgā Dieva. Šīs konkrētās dienas mērķis netiešā veidā ir arī visu pārējo dienu mērķis. Šī konkrētā lieta ir visu Dieva baušļu nozīme.

Sabata bauslis prasa, lai cilvēks to saprastu un dzīvotu savu dzīvi uz šī pamata. Tādējādi tas pavēl cilvēkam ticēt Dievam kā viņa Valdniekam un Soģim, un ka viņš ļauj viņa pašizpratnei visās tās iespējamās formās būt radikāli transcedentai, ierobežotai un atkarīgai no ticības, vai drīzāk no Dieva, kam viņš tic. Tas prasa, lai viņš pazītu sevi tikai savā ticībā Dievam, ka viņš apņemas un strādā un izpauž sevi tikai šajā viņam ārēji noteiktā un nevis paša izraudzītā darba pārtraukšanā, un ka uz šī darba pārtraukšanas pamata viņš faktiski vispār uzdrīkstas būs jauns radījums, jauns cilvēks. Šī ir pārsteidzoša sabata baušļa prasība.

De Kervē (De Quervain) ir pārāk liela taisnība šai sakarā. “Kur svētā diena kļūst par cilvēka dienu, tur sabiedrība un cilvēcība izgaist un demoni valda.”…

Svētā diena ir zīme un tās turēšana par svētu ir vingrinājums, cilvēka brīvības un īpašas atbildības Dieva priekšā apliecinājums, kur viņš ir cilvēks, cilvēcīga būtne. Kā noteiktas laika daļas regulāra ievērošana, svētās dienas turēšana ir visredzamākā un, sakarā ar šīs dienas īpašo nozīmi, visaptverošākā šīs īpašās atbildības forma.

Karl Barth, Church Dogmatics, Vol. 3, part 1, Chapter IX “The Work of Creation”, 3.-366. lpp., (īpaši skat. 41.-73. lpp.)

Pirmā eņģeļa vēsts ir brīdinājums un cerība. Ir labi, ja ieklausāmies abos; ne tikai ieklausāmies, bet esam starp ātri lidojošiem vēsts nesējiem. Lai mēs šo uzdevumu veiktu tikpat neatlaidīgi, kā to darīja ievadā pieminētais pasta kurjers. Dievs vēlas, lai tu un es, lai mēs būtu šo debesu vēstnešu dalībnieki, tie, kas pasludina ar dzīvi un darbiem Dievu kā Radītāju, Pestītāju un Tiesnesi.

Pirmais solis (oriģinālā publikācija šeit)
Velnam nav īpašu iebildumu, ja Tu izsakies atzinīgi un gudri par Dieva Vārdu…, ja vien Tu nedomā veltīt laiku, lai lasītu un to izpētītu.

Dr. Hovards Hendriks raksta:

“Ikviens var nākt klajā ar grandiozu shēmu vai plānu pārmaiņām. Daži cilvēki saka, ka viņi vēlas aizsniegt pasauli Kristum. Kādi citi grib studēt katru grāmatu Bībelē nākamo piecu gadu laikā. Kādiem citiem ir plāns iegaumēt simts Bībeles pantus. Kādi citi gatavojas kļūt par Kristum līdzīgiem laulātiem. Brīnišķīgi! Kad jūs plānojat sākt?

Kamēr Tu nezini atbildi, Tev ir tikai labi nodomi. Tie ir aptuveni tik pat vērtīgi kā tukšs naudasmaks…

Galu galā, ko labu dod sapnis pasludināt visā pasaulē Evaņģēliju, ja nevari darbabiedriem pastāstīt par saviem piedzīvojumiem ar Kristu? Kā Tu plāno apgūt visu Bībeli, ja nav pat zināms, kuru Bībeles pantu gatavojies lasīt rīt? Kā Tu vari iegaumēt simts pantus, ja nekad neesi pat mēģinājis iegaumēt vienu? Vai nevajadzētu beigt fantazēt par Kristus mīlestības piepildītu laulību, bet sākt ar kaut ko vienkāršu, piemēram, nomazgāt traukus (ja Tu esi vīrs), vai uzslavēt vīru (ja esi sieva)?

Pārāk daudz ‘labas apņemšanās’ paliek tikai labi nodomi, jo mēs runājot par ceļojuma galamērķi, nenorādām kad, kur un kā mēs sāksim spert pirmo soli.”

Kāds ir teicis: ‘Neieplānojot, mēs plānojam izgāšanos’”. Tāpēc katras labas apņemšanās īstenošanai ir svarīgi nospraust nākamo soli. Ko es vēlos sasniegt un kāds konkēti ir pirmais vai nākamais solis? Kad?

Uzdevums:

1. Jau šodien sāc lūgt par kādu cilvēku, kuru tu vēlies iepazīstināt ar Evaņģēlija vēsti. Lūdz par viņu katru dienu, un lūdz Dievam gudrību, kad uzrunāt šo cilvēku.
2. Kā ir tavu attieksmi pret Dieva svēto dienu? Jau šodien pārdomā, ko vari darīt, lai dzīvotu saskaņā ar Dieva 4. bausli! Tikai, lūdzu, nenoej uz farizeju ceļa, pūloties ārēji saskaņot dzīvi visos sīkumos ar Dieva likuma prasībām, bet dzīves centrā atstājot savu ego. Raugies uz Jēzu Kristu, kā Viņš svinēja sabatu, cenšoties to padarīt citiem par laimīgāko dienu viņu mūžā, atklājot Dieva tuvību, mīlestību un rūpes par dzīves likteņa pabērniem. Jēzus visvairāk laika savā kalpošanā veltīja, atklājot to, kādu Dievs bija iecerējis sabata dienu. Ej šai dienā kopā ar Pestītāju, Viņa pēdās. Ļauj Sabata Kungam (Lk. 6:5) atklāt sabata patieso nozīmi tavā un līdzcilvēku dzīvē. Tā tu piepildīsi bauslības prasību un būsi patiess Dieva bērns.

Āmen.

(P.S. Šī svētruna tapusi sadarbībā ar māc. Valdi Zilgalvi)

Ievērojamais austriešu neirologs un psihiatrs Viktors Frankls (1905–1997), pēc izcelsmes ebrejs, 2. Pasaules kara laikā ebreju koncentrācijas nometnē atklāja kādu lielu patiesību. Cenšoties pārdzīvot ieslodzījuma šausmas, Frankls sāka novērot citus ieslodzītos, cerībā noskaidrot, kāds pretestības mehānisms palīdzēs viņam izturēt šausmīgos eksistences apstākļus. Lūk, ko viņš atklāja:

Tie ieslodzītie, kuri nespēja pieņemt to, kas notika ar viņiem, kuri nespēja savas pašreizējās ciešanas savienot ar savu ticību, kuri nespēja tām atrast nozīmi savā pasaules skatījumā, tie krita izmisumā, zaudēja cerību un beigās padevās un mira.

Bet tie, kuri spēja atrast tam visam pamatojumu ticībā, spēja rast cerību nākotnē aiz pašreizējām ciešanām, un tādējādi spēja pieņemt to, kam gāja cauri, kā daļu no savas eksistences, un izdzīvoja.

Atvērsim Dieva Vārdu, lai pārdomājot pravieša Elijas dzīves augstākos un zemākos punktus, iegūtu jaunu stiprinājumu tālākam dzīves un kalpošanas ceļam.

1. Ķēniņu 19:(1–8), 9–18

1 Ahabs izstāstīja Izebelei itin visu, ko Elija bija darījis, kā arī to, kā viņš Baala praviešus bija ar zobenu nogalinājis. 2 Un Izebele deva Elijam ziņu, sacīdama: “Lai man dievi dara tā un vēl vairāk, bet rītdien ap šo pašu laiku es atdarīšu tev tāpat, kā tu ikvienai no viņu dvēselēm esi darījis!”

3 Un, kad viņš to redzēja, tad viņš cēlās, lai glābtu pats savu dzīvību, un nonāca Bēršebā, kas atrodas Jūdā. Un viņš tur atstāja savu puisi. 4 Bet pats viņš vienas dienas gājumu devās uz tuksnesi un apsēdās zem paegļa krūma, un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Un viņš sacīja: “Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks kā mani tēvi.”

5 Un viņš apgūlās un aizmiga zem kāda tuksneša krūma, bet te, redzi, eņģelis stāvēja viņa priekšā, un tas viņam sacīja: “Celies un ēd.” 6 Un viņš raudzījās, un redzi, pie viņa galvgaļa bija plācenis, kas cepts uz karstām oglēm, un apaļa krūze ar ūdeni; un viņš ēda un dzēra un apgūlās. 7 Un Tā Kunga eņģelis atnāca pie viņa otru reizi, pieskārās viņam un sacīja: “Celies un ēd, jo garš ceļš tev ir priekšā.” 8 Un viņš cēlās, ēda un dzēra un gāja, stiprinājies ar šo ēdienu, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam.

9 Un viņš iegāja alā un palika turpat pa nakti. Un redzi, Tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams: “No kurienes tu nākdams, Elija?”

10 Un viņš sacīja: “Degtin es esmu dedzis savā centībā Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, Tavus altārus viņi ir sadragājuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un es vienīgais esmu atlicies. Un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.”

11 Un Viņš sacīja: “Izej ārā un nostājies Tā Kunga priekšā kalnā.” Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. 12 Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns — lēna balss. 13 Un, tiklīdz Elija to sadzirdēja, viņš aizsedza savu seju ar savu apmetni un nostājās alas ieejas priekšā, un tad balss griezās pie viņa un sacīja: “Ko tu šeit dari, Elija?”

14 Bet viņš sacīja: “Es degtin esmu dedzis Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Israēla bērni ir atmetuši Tavu derību, Tavus altārus tie ir sagrāvuši un Tavus praviešus nogalinājuši ar zobenu, es vienīgais esmu atlicies, un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.”

15 Un Tas Kungs viņam sacīja: “Atgriezies pa savu ceļu tuksnesī uz Damasku un svaidi Hazaēlu par ķēniņu pār Aramu. 16 Bet Nimšija dēlu Jehu svaidi par ķēniņu pār Israēlu, bet Safata dēlu Elīsu no Abelas–Meholas iesvētī par pravieti savā vietā. 17 Un lai notiek tā: kas izglābjas no Hazaēla zobena, to lai nogalina Jehus, bet, kas izglābjas no Jehus, to lai nonāvē Elīsa. 18 Bet Es paglābšu Israēlā septiņus tūkstošus: visus, kas ceļus nav locījuši Baala priekšā, un visus tos, kuru mute nav skūpstījusi to.”

Vēsturiskais konteksts

1. Ķēniņu grāmatas 19. nodaļu ir jāaplūko plašākā kontekstā, raugoties uz Dieva aicinājumu Izraēla tautai atgriezties pie patiesā Dieva pielūgsmes. Protestējot pret Dāvida dinastijas (Rehabeāma) varas ļaunprātīgo izmantošanu, valsts sadalās ziemeļu un dienvidu daļās (1. Ķēniņu 12:1-19). Israēla ziemeļu daļa nonāk Ahaba pārvaldē, un ķēniņam apprecoties ar sidoniešu princesi Izebeli (1. Ķēniņu 16:31), lai stiprinātu israēliešu un feniķiešu attiecības, visā valstī tiek ieviesta feniķiešu pērkona un lietus dieva Baāla pielūgsme, kā arī Ašēras pielūgsme, un pēc Izebeles pavēles tiek noslepkavoti Dieva pravieši un priesteri.

Lai izaicinātu Baāla pielūdzējus, Dievs nedod zemei lietu trīs gadus. Viss nokalst. Lopi no sausuma sāka mirt. Dievs sūta pravieti Eliju, lai aicinātu tautu atgriezties pie patiesā Dieva pielūgsmes. Elija sapulcina visu Israēlu Karmela kalnā, un aicina izvēlēties, kam viņi grib kalpot:

“Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? Ja Tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam! Bet, ja Baals ir dievs, tad sekojiet tam!” Bet tauta viņam neatbildēja ne vārda.” (1. Ķēniņu 18:21).

Kāpēc šai konfrontācijai Dievs izvēlas tieši Karmela kalnu? Lietus mākoņi veidojas virs Vidusjūras un tad vējš tos nes pāri Karmela kalnam, līdz ar to Karmela kalns ir vieta, kura saņem visvairāk nokrišņu visā valstī. Sapulcinot lietus un pērkona dieva Baāla praviešus kalnā, kur parasti ir visvairāk nokrišņu visā valstī, Dievs ļauj Baālam cīnīties viņa paša teritorijā. Pus dienu Baāla priesteri sauca pēc lietus, bet no lietus nav ne vēsts. Baāls izrādās pilnīgi nespēcīgs sagādāt lietu pat tur, kur parasti ir visvairāk nokrišņu! Tā Dievs diskreditē elku dievu.

Tad pienāk Elijas kārta. Elija atjauno Kunga altāri, novieto uz tā upuri un lika aplej to ar ūdeni trīs reizes, līdz kamēr viss mirkst ūdenī. Dievam atbildot uz Elijas lūgšanu, uguns krīt no debesīm, aprijot gan upuri, gan uzsūcot pat ūdeni ap altāri, un visa tauta redz, kurš ir patiesais Dievs. Tajā pat brīdī Elija liek sagūstīt visus Baāla priesterus un tos nokaut. (Interesanti, ka uguns, kas krita no debesīm, aprija tikai upuri un ūdeni, kas bija ap altāri, bet neaiztika nevienu Baāla pravieti. Elija nolēma rīkoties pats…)

Izebeles draudi

Tad lasām, ka Ahabs atstāsta savai sievai Izebelei visu, ko Elija ir izdarījis, un kā viņš licis nokaut visus 450 Baāla praviešus. Izebele ir drosmīga un apņēmīga sieviete. Par spīti tam, ka Baāla pielūgsme Karmela kalnā ir cietusi pilnīgu izgāšanos, viņa liek nosūtīt Elijam ziņu: “Lai man dievi dara tā un vēl vairāk, bet rītdien ap šo pašu laiku es atdarīšu tev tāpat, kā tu ikvienai no viņu dvēselēm esi darījis!” Tie nav tukši draudi vai skaļa bļaustīšanās. Ja viņa būtu vēlējusies Eliju nogalināt, viņa to varētu izdarīt klusi, bez šāda paziņojuma. Viņa vēlas publiski diskreditēt Eliju un viņa Dievu visu to israēliešu acīs, kuri ir sākuši ticēt Viņam.

Saņēmis vēsti no Izebeles, Elija glābj savu dzīvību, bēgot no Jezreēlas uz Bēršebu (aptuveni 150 km pa taisni, bet ja iet gar Jardānas ieleju, tad aptuveni 210 km). Tuvojoties Bēršebai, ilgas pēc dzīvības sāk izzust. Elija atstāj savu kalpu Bēršebā un dodas vēl vienas dienas gājuma attālumā tuksnesī. Visiespējamākais, ka tas ir Sinaja tuksnesis. Tur viņš nespēkā pakrīt un lūdz Dievu, ka vēlas būt miris, jo nejūtas labāks par saviem tēviem. Var jautāt, kāpēc Elijam bija jābēg tik tālu, ja nāve bija pieejama turpat Jezreēlā no Izebeles rokas? Elija jūtas vientuļš, atraidīts un nevērtīgs, šķiet, ka tālāk dzīvot nav vērts. Dievs atbild uz šo lūgšanu ar ielūgumu uz brīvpusdienām eņģeļa sabiedrībā. Te atklājas pravieša cilvēciskais vājums un nespēja saskatīt realitāti, ko tālāk atklāj Elijas atbilde dievišķajam sūtnim 10. un 14. pantā.

Atklāsme Dieva kalnā

8. pantā lasām, ka pēc tam, kad Elija bija stiprinājies ar eņģeļa doto pārtiku, viņš dodas 40 dienas un 40 naktis uz Dieva kalnu Horebu. Bībeles pētniekiem nav zināma precīza šī kalna atrašanās vieta, jo tas ir vispārējs nosaukums Sinaja tuksneša kalniem. Tas varētu būt aptuveni 100 km no Beršebas, ja galamērķis bija 800 m augsts kalns Sinaja tuksneša ziemeļdaļā, vai līdz 360 km, ja galamērķis bija 2,5 km augsts kalns Sinaja tuksneša dienvidgalā.

Šī vieta ir nozīmīga. Vecās derības Keil & Delitzsch2 komentārs skaidro, ka ebreju tekstā 9. pantā alai ir lietots noteiktais artikuls, kas norāda, ka šī ala iespējams bija tā pati ala, no kuras Mozus vēroja Dieva godību (2. Mozus 33:22). Dievs veda pravieti Eliju 40 dienas, kam Bībelē ir simboliska nozīme, uz vietu, kur kādreiz cits ievērojams pravietis, Mozus, bija piedzīvojis Dieva atklāsmi.

Kad Elija bija nonācis galamērķī, Dievs jautāja: “No kurienes tu nākdams, Elija?” (9. p.) Elija atbild:

“Degtin es esmu dedzis savā centībā Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, Tavus altārus viņi ir sadragājuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un es vienīgais esmu atlicies. Un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.” (10. un 14. p.)

Lasot šo atbildi, mēs redzam, ka tā gluži neatbilda realitātei. Elija nebija palicis viens — iepriekšējā nodaļā rakstīts, ka Elija satika Obadju, kas “bija paņēmis simts praviešus un bija tos pa piecdesmit paslēpis kādās alās, un bija tos apgādājis ar maizi un ūdeni.” (18:4). Un vēl pirms dažām dienām Elija pats savām ausīm dzirdēja tautu saucam: “Tas Kungs ir Dievs, Tas Kungs ir Dievs!” (18:39).

Kāpēc Dievs jautāja Elijam šādu jautājumu? Dievs uzdeva šo jautājumu, lai Elija pārdomātu cilvēku rīcību un spēku no vienas puses, un Dieva rīcību un spēku no otras puses, kas varētu pārmainīt Elijas kalpošanu. Bez komentāriem par Elijas teikto, Dievs lika pravietim nostāties alas izejā un noraudzīties Dieva atklāsmē, kas no vienas puses sniegs spēku Elijam iet tālāk, bet no otras puses sniegsies daudz tālāk par pravieša mūžu, sniedzot stiprinājumu gan Israēla tautai, gan daudzu citu tautu Dieva meklētājiem:

“Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns — lēna balss.”

Citos tulkojumos ir teikts: “Un pēc uguns — pilnīga klusuma skaņa” (NRSV). Ebreju tekstā burtiski ir teikts: “un pēc uguns — plāns klusums”. Elija piedzīvoja to, ka reizēm Dievs nav iespaidīgos notikumos, bet klusumā.

Piedzīvojis Dieva atklāsmi, Elija godbijībā aizsedza seju un izgāja no alas. Un atkal “balss griezās pie viņa un sacīja: ‘Ko tu šeit dari, Elija?’” Diemžēl Elija vēlreiz atkārto to pašu (14. p.), ko viņš jau teica iepriekš 10. pantā. Viņā nekas nav mainījies, viņš vēl aizvien jūtas vientuļš un nevērtīgs. Cik maz Dieva atklāsme viņā ir ko mainījusi! (Kā ir ar mums? Dievs atklāj sevi, lai mēs mainītos, lai mainītos mūsu dzīves uztvere un stiprinātu mūs jaunai apņēmībai kalpot Viņam.)

Daudzi Bībeles pētnieki ir brīnījušies par šo atkārtoto Elijas atbildi, jautājot, vai tikai Elija šeit negrib atrast iemeslu, lai atteiktos no savas pravieša kalpošanas. Tomēr bieži mēs neievērojam lūgšanu, kas ir visu teoloģisko pārdomu pamats. Tā vietā, lai strostētu Eliju, Dievs savā žēlastībā liek Elijam veikt trīs lietas, kas izdzēsīs viņa bailes par to, ka Dievs ir atstājis Israēlu un visi tīko viņa dzīvības. Viņam ir jādodas atpakaļ uz ziemeļisraēlu, lai veiktu trīs lietas: viņam ir jāsvaida Hazaēls par nākamo Arama ķēniņu Benhadada, ilggadīgā Israēla ienaidnieka, vietā, Jehu par Israēla ķēniņu un Elīsu par pravieti savā vietā (19:15-16). (Šie trīs uzdevumi ietver 3 sfēras — starptautisko, iekšpolitisko un garīgo.)

Un visbeidzot 18. pantā, it kā starp citu, Dievs pasaka, ka Elija nav atlicies viens — Viņam ir vēl 7000 uzticīgu ļaužu Israēlā, kas nav locījuši ceļus Baāla priekšā.

Dievs atbildēja uz Elijas lūgšanu, sniedzot pārliecību, ka viņš nav pametis savu tautu un lai kādas nebūtu dzīves grūtības, kurām pravietim būs jādodas cauri, viņš nav viens.

Elijas sindroms

Reizēm arī mēs krītam šajā pat izmisuma stāvoklī, kāds bija Elijam. Mēs simpatizējam viņa sajūtām. Reizēm šķiet, ka neviens neieklausās mūsu vēstī, nevienu neinteresē patiesa ticība Dievam–Radītājam. Un mūsu pārdzīvojumu var izteikt ļoti līdzīgi Elijas pārdzīvojumam 10. un 14. pantā:

“Degtin mēs esam deguši savā centībā Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, Tavus altārus viņi ir sadragājuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un mēs vienīgie esam atlikušies. Un viņi tīko pēc mūsu dzīvības, lai to mums atņemtu.”

Ja arī mēs pieķeram sevi pie šādām domām, tad atcerēsimies Dieva vēsti un atbildi Elijam: Dievs vēl aizvien valda pār visiem notikumiem dabā — vai mēs to apzināmies? Viņš vēl aizvien atklājas klusā, lēnā balsī — cik laika mūsu dzīves vētrās esam izbrīvējuši, lai ieklausītos šajā klusajā balsī? Vai varbūt esam pārliecināti, ka Dievs atrodams tikai viesuļvētrām līdzīgos notikumos? Izlasīsim Elijas piedzīvojumu tuksnesī vēlreiz! Dievs vēl aizvien rūpējas par savu tautu un tur, kur mēs domājam, ka esam vienīgie, Viņam ir vēl 7000 uzticīgo, kaut arī mēs redzam vienīgi sevi — uz ko mēs raugāmies?

Tāpat kā Elijam, arī mums nepieciešamas acu zāles, lai mēs raudzītos uz dzīvi no Debesu perspektīvas, mums vajadzīgs ticības zelts un Kristus taisnības ietērps (Atkl. 3:18).

Tad, iespējams, līdzīgi Elijam, arī mēs saņemsim detalizētus noradījumus, ko darīt un kā rīkoties tālāk, lai nešaubītos par Dieva klātbūtni. Elijam bija jādodas atpakaļ uz turieni, no kurienes nācis, un jākalpo tālāk. Bet ķīla uzvarai bija apņēmība nelocīt ceļus Baāla priekšā.

Noskaidrot, kas mums kuram ir Baāls šodienas patērētāju sabiedrībā nav grūti. Bet pretoties straumei un nelocīt ceļus tā priekšā nekad nav bijis viegli.

Kurš logs?

Kāda sieviete reiz atstāstīja savas draudzenes piedzīvojumu: “Manai draudzenei bija interesants piedzīvojums, sēžot lidmašīnā un gaidot pacelšanos, lai dotos uz Kanādu. Apsēžoties krēslā, Marge ievēroja savādu ainu: lidmašīnas vienā pusē rietēja saule, visas debesis iekrāsojot brīnišķīgi zeltainās krāsās, bet pa logu, kas bija blakus viņas sēdeklim, varēja redzēt tikai tumšas un draudīgas debesis, kurās nebija ne miņas no saulrieta skaistajām krāsām lidmašīnas otrā pusē.

Ieslēdzoties lidmašīnas reaktīvajiem dzinējiem, kāda maiga balss ierunājās viņā. “Tu esi ievērojusi divus logus,” viņa dzirdēja balsi sakām, lidmašīnai paceļoties. “Arī tavā dzīvē būs prieka brīži, skaisti mirkļi, bet būs arī tumšas ēnas. Šeit ir kāda mācība, ko Es vēlos, lai tu apgūtu un tā pasargātu sevi no daudzām sirdssāpēm, paliekot Manī pastāvīgā mierā un priekā.

“Redzi, nav svarīgi caur kuru logu tu skaties, no tā nemainās lidmašīna kurss, tā vienalga dodas uz Vankūveru. Tāpat ar tavu dzīvi. Tā ir tava izvēle. Tu vari kavēties pie drūmās ainas. Tu vari raudzīties uz gaišo pusi un atstāt visas tumšās, ļaunu vēstošās lietas manā ziņā. Tāpat tikai Es ar tām visām varu tikt galā.

“Un galamērķis nav atkarīgs no tā, ko tu redzi vai ko tu jūti ceļojuma laikā. Iemācies to, rīkojies saskaņā ar to, un tu būsi brīva, gatava piedzīvot mieru, kas pārspēj katru saprašanu.”

Tāpēc jums būs tā lūgt:

Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen.” (Mateja ev. 6:5–13)

Tēvreize iesākas ar uzrunu: mūsu Tēvs. Tēvs nav tikai izejas punkts, Tēvs ir mērķis, uz ko mēs savā dzīvē tiecamies. Jēzus par to stāstīja mācekļiem šādiem vārdiem:

“Jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs. To Es jums līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu.

Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva. Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad Es atkal atstāju pasauli un aizeimu pie Tēva.”” (Jāņa ev. 16:22–28)

Kā Jēzus aizgāja pie Tēva, tā arī mūsu ceļš ved uz satikšanos ar mūsu Debesu Tēvu, kurš mūs mīl. Tāpēc lūdzot mūsu Kunga lūgšanu, mēs it kā pielaikojam Viņa drānas, Viņa apavus, skatāmies ar Viņa acīm uz šo pasauli un uz Dievu. Un tad mēs mazliet sākam nojaust, kā Jēzus jutās.

Iespējams, ka tāds ir šīs lūgšanas mērķis. Šī lūgšana izriet no Jēzus dzīves, Viņa kalpošanas. Gan Ap. Pāvils, gan vēstules ebrejiem autors nosauc Jēzu par mūsu vecāko brāli.

Vai esam padomājuši, ko Jēzum nozīmēja būt mūsu vecākajam brālim? Ko Jēzum nozīmēja saukt Dievu par Tēvu un mācīt to darīt arī mums?

Dažreiz cilvēki saka, ka Jēzus bija pirmais, kas Dievu nosauca par Tēvu, Abba, tādējādi ienesot attiecības ar Dievu dziļāku intimitāti, kas līdzinās bērna attiecībām ar tēvu, saucot viņu par tēti. Lai arī tas izklausās jauki, tomēr teoloģiskās vārdnīcas neatbalsta šādu skaidrojumu. Vārdu abba attiecībā uz tēvu lietoja arī pieaugušie, kā tas lasāms Jāzepa sarunā ar Jūdu un viņa brāļiem 1. Mozus 44:17–19. Ko tādā gadījumā Jēzus domāja ar šo vārdu?

Šis vārds norāda uz Jēzus aicinājumu un misiju. Mums jāsaprot, ka šis vārds norādīja uz Israēla aicinājumu un sevišķi uz Israēla pestīšanu. Ebreju Bībelē pirmo reizi Dievs ir nosaukts par Tēvu tad, kad Mozus dodas pie faraona un paziņo: “Tā saka Tas Kungs: Israēls ir Mans dēls, Mans pirmdzimtais. Un Es tev saku: atlaid Manu dēlu, lai viņš Man kalpo…” (2. Mozus 4:22–23).

Līdz ar to, kad Jēzus lika saviem mācekļiem uzrunāt Dievu kā Tēvu, tiem, kam bija ausis, saklausīja vēsti. Jēzus aicināja sagatavoties jaunai Iziešanai! Ilgi gaidītā Iziešana tūlīt sāksies un ļaudis beidzot būs brīvi. Tā ir adventa cerība, Dieva Valstības nākšanas cerība. Līdz ar to Tēvreizes pats pirmais vārds — gan aramiski, gan grieķiski šis vārds gramatiski ir pirmais teikumā — norāda ne tik daudz uz intimitāti, cik uz revolūciju, uz jaunu cerību.

Mums jāatceras arī Dieva apsolījums ķēniņam Dāvidam, ka no viņa ģimenes pēcnācējiem Dievs iecels valdnieku, kura valstība pastāvēs mūžīgi. Par šo gaidāmo valdnieku Dievs teica: “Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu.” (2. Sam 7:14). Nākamais valdnieks iemiesos visus Dieva apsolījumus Israēlam un atbrīvos savus ļaudis, piepildot Jesajam doto pravietojumu: “Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu! … Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausiet, tad atspirgs jūsu dvēsele! Es jums celšu mūžīgu derību, tas ir Dāvidam dotais Manas žēlastības apsolījums.” (Jes. 55:1,3).

Gadi gāja, viena impērija nomainīja citu, bet Israēls kā bija verdzībā, tā palika. Asīrija, Bābele, Persija, Grieķija, Ēģipte, Sīrija, Roma… Cik ilgi vēl Dievs to pieļaus? Kad pienāks ilgi gaidītā atbrīvošana? Katros Pashā svētkos ļaudis dziedāja Psalmus par pestīšanu un gaidīja Dieva apsolīto Iziešanu. Daudzi ticēja, ka tas notiks tad, kad Dievs sūtīs Mesiju. Kaut tas notiktu mūsu paaudzes laikā! Kaut tas notiktu tagad!

Uz visu šo Bībeles pravietojumu un ļaužu ilgu fona Jēzus saka saviem sekotājiem: Tāpēc jums būs tā lūgt: Mūsu Tēvs debesīs… Šī ir ne tikai Mana lūgšana, šī tagad ir arī jūsu lūgšana. Jūs esat brīvības ļaudis, jūs esat mesiāniskie ļaudis.

Te redzam, ka Jēzus nenāca, lai sniegtu tikai jaunu, dziļāku garīgumu, jaunu skatījumu uz Dievu. Gan garīgums, gan arī atjaunotne nāk, bet abas šīs lietas nāk komplektā ar kaut ko lielāku. Šeit ir runa par atbrīvošanu no verdzības, atgriešanos no trimdas, par maizes pietiekamību, par Dieva valstības nodibināšanos uz zemes.

Jēzus nenāca, lai sniegtu mums iespēju doties uz Debesīm, kad mēs nomirstam. Viņš nāca, lai dotu mums iespēju dzīvot Debesīs pirms mēs mirstam! Tāpēc Jaunā Derība daudzviet runā par mums, kristiešiem, kā par mirušiem, kā tādiem, kas atsacījušies no savas dzīves un pieņēmuši to dzīvi, ko Dievs dzīvo savā valstībā. Ar šo parauglūgšanu Jēzus pasludināja Dieva valstības pieejamību ikvienam un it visur. To visu ietver vārds ‘Tēvs’.

Vai mēs jau tagad dzīvojam Dieva valstībā, vai tikai ceram uz to pēc nāves un augšāmcelšanās?

Jēzum tas nozīmēja atstāt mājas drošību, ģimeni, darbu, jo Tēvs viņu aicināja jaunā darbā. Jēzus aicināja zvejniekus kļūt par cilvēku zvejniekiem. Arī Viņš pats, būdams galdnieks, tika aicināts izlietot koku un naglas, lai paveiktu īsto Iziešanu, lai sakautu ļaunumu uz visiem laikiem. Uzrunāt Dievu par Tēvu nebija uzrunāt Viņu kā labi pazīstamu personu. Tas prasīja visaugstāko personīgo izaicinājumu. Jēzus to pieņēma un piedāvāja arī saviem sekotājiem.

Tieši tāpēc Jēzus Ģetzemanē atkal uzrunāja Tēvu. Jāņa evaņģēlijā Jēzus izmanto tēva un dēla attiecības, lai skaidrotu savu misiju. Tā laika sabiedrībā dēls bija tēva māceklis. Dēls mācās amatā, novērojot, kā tēvs to dara. Ja rodas kāda problēma, tad dēls dodas pie tēva un vēlreiz skatās, kā tas darāms. Tāpēc, kad pēkšņi ap Jēzu iestājas tumsa, Viņš Ģetzemanes dārzā atkal griežas pie Tēva. Mateja evaņģēlija 26. nodaļā lasām:

“Viņš ņēma Sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties. Tad Viņš saka tiem: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā.” Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” …

Viņš atkal aizgāja otru reizi un lūdza Dievu, sacīdams: “Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts.” (Mt. 26:37–39, 42.)

Citiem vārdiem sakot: Tēvs, vai šis ir pareizais ceļš, vai Man jādzer šis kauss? Ģetzemanē Dēls skatās uz Tēvu un mācās no Viņa. Par to raksta vēstules ebrejiem autors:

“Savās miesas dienās ar stipru balsi un asarām Viņš ir raidījis daudz karstu lūgšanu pie Tā, kas Viņu varēja izglābt no nāves, un ir ticis atpestīts no bailēm un, Dēls būdams, tomēr ir mācījies paklausību no tā, ko cietis.” (Ebr. 5:7–8)

Jēzus mācījās no Tēva un abi kopā viņi strādāja, lai pabeigtu Iziešanu, lai atbrīvotu Izraēlu no ļaunuma, no netaisnības un no grēka verdzības. Jēzus mācījās, ko nozīmē uzrunāt Dievu par Tēvu. Un šī mācīšanās beidzās tikai tad, kad pār Viņa lūpām atskanēja vārdi: “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.” (Lk. 23:46).

Līdz ar to uzruna ‘Tēvs’ norāda uz Jēzus revolucionāro Izraēla atbrīvošanas misiju. Bet tā nav cilvēku revolūcija, tā ir Tēva revolūcija, ko Viņš paveic caur sava Dēla ciešanām un nāvi. Iespējams, ka tāpēc Tēvreizē mēs tiekam aicināti lūgt, lai tiekam pasargāti no pārbaudes laika (nevis ‘kārdināšanām’, gr. πειρασμός, peirasmos—nozīmē gan vienu, gan otru), un tieši to pašu Jēzus lūdza darīt mācekļiem Ģetzemanē (Mt. 26:41).

Ja mēs pieņemam šo Jēzus piedāvājumu kļūt par Dieva Valstības pilsoņiem un vēstnešiem, arī mums jāmācās uzrunāt Dievs kā Tēvs, un jāmācās saprast, ko tas nozīmē. Viena lieta ir skaidra — jūs nekad nevarat zināt ko Dievs darīs. Līdz ar to uzrunāt Dievu par Tēvu nav tas pats, kas apciemot vecākus un teikt: “Sveiks, tēti!” Uzrunāt Dievu par Tēvu nozīmē uzņemties risku klusām teikt: “Vai arī es, lūdzu, varu tikt pieņemts par dēlu–mācekli?” Tas nozīmē parakstīties uz Dieva Valstību.

Lūk, to Jēzus droši vien domāja, kad sniedza mums šo lūgšanu. Jāņa evaņģēlija beigās Jēzus uzrunā savus sekotājus: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” (Jņ. 20:21). Mēs dzīvojam starp diviem adventa laikiem — starp Jēzus pirmo atnākšanu un otro. Starp Jēzus piedzimšanu un laiku, kad Viņš visu darīs jaunu. Starp to dienu, kad Jēzus atbrīvoja Israēlu un dienu, kad Viņš atbrīvos visu Universu. To mums atgādina arī katrs Vakarēdiens: “Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk.” (1.Kor. 11:26). Mēs nākam pēc mūsu dienišķās un debesu maizes, mēs nākam pēc mūsu šodienas grēku piedošanas un beidzamās piedošanas, mēs nākam pie Dieva galda šodien un lūdzam, lai Dieva valstība nāktu drīz.

Kad mēs uzrunājam Dievu par Tēvu, mēs tiekam aicināti atstāt savu komforta zonu un doties pasaulē, kur valda tumsa un tik daudz sāpju. Ir kārdinājums izslēgt ziņas, aizvērt logus uz pasaules sāpēm, un radīt savu, noslēgtu un nesāpīgu pasauli. Arī pasaule cenšas to darīt, piedāvājot virtuālo realitāti. Tomēr, ja mēs atsaucamies Dievam kā Tēvam, mēs tiekam aicināti būt par ļaudīm, caur kuriem pasaules sāpes tiek nestas Dieva mīlestības dziedinošajā gaismā. Un tajā brīdī mēs saprotam, ka mums ir jālūdz šī lūgšana: Mūsu Tēvs debesīs, slavēts lai top Tavs vārds. Lai visa radība tevi pielūdz, lai viss universs atbalso Tavu slavu, lai pasaule atkal ir brīva no netaisnības, no bada, no grēka, no nāves, un lai slavēts top tavs vārds.

Un kad mēs kā bērni un kā mācekļi stāvam Dieva–Tēva priekšā ar pasaules sāpēm un tumsu uz sirds, lūdzot, lai Dievs piepilda sentēviem dotos apsolījumus, un visā pasaulē īsteno Golgātas un Lieldienu uzvaru, mēs varbūt sajutīsim, ka Dievs ir redzējis arī mūsu sāpes un ciešanas. Šis ir kristīgais garīgums. Tas nav savtīga dzīšanās pēc personīgas garīgas izaugsmes. Šis garīgums ir stāvēt klāt šīs pasaules sāpēs un reizē locīt ceļus pasaules Radītāja priekšā, un abu savešana kopā Jēzus vārdā un Krusta nopelna spēkā. Tas nozīmē dzīvot starp šiem diviem adventiem, saucot Dievu par Tēvu.

Noslēgumā vēl viena doma. Jēzus izvēlējās runāt par Dievu aplinkus. Jāņa evaņģēlijā viņš vairākkārt atsaucas uz Dievu kā ‘Tēvu, kas mani sūtījis’. Viņš vēlējās, lai ļaudis atklāj, kas ir Tēvs, vērojot, ko Jēzus dara. Kad mēs saucam Dievu par Tēvu, arī mēs uzņemamies šo risku. Visa draudzes misija ir ietverta šajā vārdā.

Mūsu uzdevums ir pieaugt Mūsu Tēvā, iejusties vecākā brāļa lomā, lūdzot pēc dienišķās maizes un dienišķās piedošanas, to darot. Uzvilkt Viņa apģērbu, Viņa kurpes, sēdēt pie Viņa dzīru galda, raudāt kopā ar Viņu dārzā, ciest līdz ar Viņu un iepazīt Viņa uzvaru, kad pēc mūsu Kunga un Pestītāja pavēles un pamatojoties uz Viņa nāvi un augšāmcelšanos, uzdrošināmies droši uzrunāt Dievu, sakot “Mūsu Tēvs.”

Āmen.

Pārdomāsim par pateicību — cik pateicīgi mēs esam? Par pamatu šai tēmai ņemsim 66. psalmu. Šis psalms iesākas kā draudzes kolektīva Dieva slavēšanas dziesma. Psalma ievadam fonā ir iziešanas no Ēģiptes panorāma—draudzes ceļš ved cauri jūrai, cauri daudz dažādiem pārbaudījumiem tuksnesī, cauri Jardānas upei un krišanai pašpaļāvības tīklos. Otrā daļā psalms atklāj personīgo piedzīvojumu un atklāj indivīda ticības apliecību, uzticību un pateicību Dievam.

Izaugsme
Psalma autors risina jautājumu par to, kā mēs nobriestam attiecībās ar Dievu. Kā mēs varam izmērīt savu briedumu garīgajā dzīvē? Šī psalmā atbilde ir—kā mēs iemiesojam mūsu lūgšanas. Mūsu lūgšanas atklāj mūsu brieduma līmeni.

Ja lūgšanas ir monologs, kurā indivīda vēlmes meklē Dieva nedalītu uzmanību, tad tāda ticība ir bērna līmenī. Ticības briedumu sasniedzis cilvēks koncentrē lūgšanas uz mūsu visaugstāko nepieciešamību pēc Dieva. Zaudējot uzmanību ieklausīties Dievā un pievēršot uzmanību savām vēlmēm, mēs bieži atgriežamies bērna attīstības līmenī.

Dzīves grūtības un pārbaudījumi liek mums meklēt kādu atrisinājumu. Vieniem tas liek meklēt Dievu, citiem pārskatīt savas attiecības ar Dievu—vai tās nav kļuvušas vēsas un formālas.

Tu esi ļāvis mums sapīties tīklā, licis smagas nastas uz mūsu kamiešiem; Tu esi licis cilvēkiem celties pāri mūsu galvām, mums bija jāiet ugunī un ūdenī, un tomēr Tu beidzot mūs esi izvedis svabadībā. (Ps. 66:11–12)

Šajos divos pantos atklājas izaugsme—ceļš pretim Dievam. Vispirms mūsu dzīve bez Dieva un problēmas, kuras mēs paši radām, tad seko apjausma par Dieva mīlestību, un tai seko savienība jeb derība ar Dievu un apziņa, ka dzīvojam pastāvīgā Dieva klātbūtnē. Mēs augam pretim Dievam.

Iespējams, ka viens no līdzekļiem mūsu izaugsmei ir draudze, kurā Dievs mūs pārveido par to, par ko mēs citādāk nekad nekļūtu. Attiecībās ar Dievu un vienam ar otru pamazām attīstās un aug mūsu jaunais cilvēks Kristū. 13. un 15. pantā lasām:

“Es iešu Tavā namā ar dedzināmiem upuriem, es Tev pildīšu savus solījumus. (…) Es Tev nesīšu treknus dedzināmos upurus kopā ar aunu upuru smaržu, es Tev sagatavošu vēršus un āžus.”

Rezultāts Dieva uzticībai ir dedzināmie upuri uz altāra, tomēr šī dziesma atklāj, ka pateicība ir vairāk nekā upuri.

Dievs ir uzklausījis lūgšanas (19. pants), tāpēc papildus dāvanām un upuriem uz altāra, dziesminieks vēlas stāstīt par to, ko Dievs viņam ir darījis:

“Nāciet, klausaities visi, kas Dievu bīstaties, es jums stāstīšu, ko Viņš ir darījis manai dvēselei!” (16. pants)

Protams, ir cilvēki, kam ir grūti kaut ko pastāstīt, kas teiks, ka labāk lai viņa darbi liecina par viņa ticību. Tas ir labi, tomēr neaizmirsīsim, ka bez paskaidrojuma mēs daudz ko varam saprast citādāk.

Piemēram, ja jūs redzat, ka cilvēks ejot pa ielu pārmet krustu—ko tas nozīmē?—vai viņš iet garām kaut kam, kas viņa izpratnē ir svēts, vai arī piesauc Dievu grūtībās, vai arī ir māņticīgs?

Ja es aizdedzinu sveci—vai tā ir vēlme atsaukt atmiņā bērnību, kad mēs kopā ar vecākiem dedzinājām Ziemassvētku eglītē svecītes, vai sagatavošanās elektrības pārtraukumam, vai kāda mīļa ciemiņa gaidīšana, vai noskaņošanās uz lūgšanām?

Dažādi cilvēki saprot šos simbolus atšķirīgi, tas ir atkarīgs no viņu bērnības, izglītības, kultūras, reliģijas, dzīves pieredzes vai piedzīvojumiem. Tāpēc reizēm ir svarīgi paskaidrot savas rīcības motīvus vai mērķi.

Un tā, kāpēc dziesminieks vēlas stāstīt par to, ko Dievs viņam ir darījis? Tāpēc, ka

“Dievs mani patiesi ir klausījis, ir ņēmis vērā manas lūgšanas.” (19. pants)

Un tāpēc, ka tas, ko Dievs viņam ir darījis, nav domāts tikai viņam vienam: tas, ko Dievs ir darījis man, ir domāts visiem cilvēkiem. Dieva žēlastība un uzticība ir domāta visiem.

“Slavējiet, jūs tautas, mūsu Dievu! Un lieciet skaļi atskanēt Viņa slavai, kas mūsu dvēselei devis dzīvību un mūsu kājām nav ļāvis slīdēt.” (8., 9. p.)

Dievs ir glābis un sargājis mūs ne mūsu dēļ vien, bet tāpēc ka

“Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jņ. 3:16–17)

Šis psalms aicina mūs pārdomāt Dieva pielūgsmes mērķi, lai tas nekļūst tikai mūsu iekšējā piedzīvojuma stiprināšanai, bet lai Dieva pielūgsmei atveras visa apkārtējā pasaule, jo tā visa ir Dieva mīlestības mērķis.

Bet pirms mēs paceļam balsi, lai liecinātu pasaulei par Dievu, mums jāļauj, lai Dievs uzklausa mūs un tādā veidā veido mūsu liecību. Šajā psalmā saskatām vienu svarīgu dzīves patiesību—dziesminieks runā tāpēc, ka Dievs ir uzklausījis viņu (19. p.). Dieva izvēle uzklausīt grēcinieka lūgšanu atklāj Dieva pazemību. Un tāpēc arī mūsu liecībai citiem jābūt pazemīgai.

Liecībai par Dievu nav jāaprobežojas ar to, ko Dievs ir paveicis, Dieva darbs veido ietvaru mūsu liecībai. Dieva darbs manā dzīves stāstā ir kā upes gultne, kas ļauj ikvienam klausītājam iejusties kā ceļotājam laivā un iztēloties, kā tas varētu izskatīties viņa vai viņas dzīvē.

Stāstot par to, ko Dievs paveicis mūsu dzīvē, mēs paši sākam labāk izprast ticību un savas attiecības ar Dievu un līdzcilvēkiem. Liecība par Dievu atgādina mums, ka Dieva uzticība nav ierobežota tikai priekš mums, tikai šajā dievnamā vai šajā pilsētā. Dieva mīlestība vēlas ietvert visu pasauli. Ja mūsu liecība par Dievu neatklāj Dieva mīlestības plašumu, tad diezin vai būsim liecinājuši, ka Dievs patiešām ir ieklausījies mūsu lūgšanā.

Bībele ir rakstīta kā liels stāsts, kurā ir daudz stāstu par cilvēkiem, kas piedzīvoja Dieva tuvumu. Un šeit mums ir jāuzmanās, lai šo stāstu mēs nepārvērstu par sistemātiskās teoloģijas doktrīnām, kurās stāsti ir pilnībā pazuduši, to vietā ir formulas, kas apraksta Dieva īpašības vai Viņa gribu. Stāsta priekšrocība ir tā, ka stāsts liek mums turpināt meklēt Dievu un nekad neļauj mums nonākt pie atziņas, ka tagad es esmu nonācis pie īstās atbildes par Dievu.

Kāds cilvēks to ir raksturojis šādi:

“Ar stāsta zaudēšanu ienāca definīcijas par Dievu, un tās pārvērta mūsu teoloģiju par elku. Kad cilvēki jautāja, kas ir Dievs, mēs norādījām uz cilvēku veidotajiem sistemātiskās teoloģijas doktrinārajiem paziņojumiem un teicām — lūk, jūsu Dievs.”

Pajautāsim sev, cik reizes Jēzus skaidroja cilvēkiem kaut ko par Dievu doktrīnu veidā, un cik—kā stāstus? Atcerēsimies Jēzus iemīļotās līdzības “Debesu valstība līdzinās…”

Pateicība
Šajā psalmā mēs lasām, ka

Es iešu Tavā namā ar dedzināmiem upuriem, es Tev pildīšu savus solījumus, kam manas lūpas ir atdarījušās, ko mana mute ir runājusi grūtā brīdī. Es Tev nesīšu treknus dedzināmos upurus kopā ar aunu upuru smaržu, es Tev sagatavošu vēršus un āžus. (Ps. 66:13–15)

Tad, kad dzīvē iet grūti, cilvēki mēģina tirgoties ar Dievu. Viņi sola, ka darīs visu, ko vien Dievs liks, ja Viņš tos izglābs. Bet kolīdz briesmas ir garām, izglābšana tiek racionalizēta, norakstot to uz laimīgu sagadīšanos. Dievs tiek aizmirsts un arī solījumi Dievam. Tikai retais atceras par tiem, kad dzīvē atkal labi klājas.

Dziesminieks nav aizmirsis savus solījumus. Šī slavas dziesma Dievam nāk ne tik daudz no dziesminieka lūpām, kā no sirds. Par to liecina arī dedzināmie upuri, kuri visā pilnībā tika atdoti Dievam un lūdzējam pašam no tiem nekas netika.

Lūgšana no sirds negarantē, ka Dievs pasargās no grūtībām un pārbaudījumiem, jo:

“Tu esi ļāvis mums sapīties tīklā, licis smagas nastas uz mūsu kamiešiem; Tu esi licis cilvēkiem celties pāri mūsu galvām, mums bija jāiet ugunī un ūdenī, un tomēr Tu beidzot mūs esi izvedis svabadībā.”

Šajās grūtībās dziesminieks atklāja Dieva klātbūtni un Viņa vadību. Dievs ir tuvu klāt un ieklausās mūsu lūgšanās. Viņš pacietīgi iet kopā ar mums, soli pa solim vedot mūs uz Apsolīto zemi, kur varēsim būt kopā ar savu Glābēju.

Jautājumi pārdomām

• Vai esam pateicīgi Dievam par Viņa mīlestību un palīdzību?
• Vai nav kāds sarūgtinājums mūs sirdī par kaut ko, uz ko Dievs nav atbildējis tā, kā mēs to bijām vēlējušies?
• Vai apzināmies lūgšanas, kuras Dievs ir uzklausījis?
• Cik pazemīga ir mūsu liecināšana par Dieva mīlestību un žēlastību citiem cilvēkiem?
• Vai mums ir par ko Dievu slavēt un pateikties?

Darīsim to! Āmen.

Ernests Hemingvejs raksta par tēvu un dēlu, kuriem bija tā sarežģījušās savstarpējās attiecības, ka dēls aizbēga no mājām. Tēvs devās meklēt savu dumpīgo dēlu. Meklējumi noveda viņu Madridē, kur nespēdams atrast dēlu, tēvs izmisumā lika nopublicēt šādu tekstu: “Mīļais Pako, satiksimies pēcpusdienā laikraksta biroja ēkas priekšā. Viss ir piedots. Es mīlu tevi. Tavs tētis.”

Nākamajā dienā avīzes biroja ēkas priekšā pulcējās 800 Pako…

Šis stāsts atklāj, cik ļoti mēs ilgojamies pēc piedošanas. Mēs vēlamies, lai mums piedod mūsu pārkāpumus. Bet kā ir tad, ja lomas mainās? Ja mēs esam tie, kam jāpiedod? Kāds Bībeles stāsts, kas ilustrē šo situāciju:

“Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties. Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt.
Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida.
Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā.
Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis.
Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā.
Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.”” (Mt. 18:23–35)

Katrs pāri nodarījums prasa atmaksu, un ir kārdinājums ļaunu atmaksāt ar ļaunu. Tādā veidā ļaunums tikai augu un vairojas. Jēzus iesaka pārcirst šo bezgalīgo ļaunuma ķēdi un piedot, jo tikai tā var apturēt ļaunuma izplatīšanos.

Piedošana ir ļoti svarīga kristīgās dzīves sastāvdaļa. Iespējams, ka pati svarīgākā sastāvdaļa. Jo visa evaņģēlija būtība ir piedošana. Piedošana no Dieva puses un mūsu savstarpējā piedošana. Piedošana prasa neatlīdzināt otram mums nodarītos pāridarījumus un sāpes. Kā mums dzīvē sokas ar piedošanu?

Šodien turpināsim iesākto tēmu par Kristus parauglūgšanu un pārdomāsim piedošanas jautājumu:

“Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen.” (Mateja ev. 6. nodaļa)

Par ko Jēzus šeit runā? Vai šeit ir runa par mūsu finansiālajiem parādiem vienam pret otru, vai arī runa ir par grēkiem kā parādiem?

Lūkas ev. 11:4 šī pati doma ir izteikta sekojoši: “Piedod mums mūsu grēkus, jo arī mēs piedodam katram, kas mums ir parādā, un neieved mūs kārdināšanā.”
Marka ev. šī pati doma izteikta sekojoši: “Kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus, bet, ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos.” (Mk. 11:25–26).

Palūkosimies uz Mateja evaņģēliju kopumā, it kā no putna lidojuma.

Mateja evaņģēlijā vārds “piedot” (gr. aphes) lietots 47 reizes. Daudzos gadījumos konteksts nosaka citādu vārda tulkojumu, bet 17 reizes šis vārds lietots, runājot tieši par piedošanu. (Mt. 6:12, 14, 15; 9:2, 5, 6; 12:31, 32; 18:21,27, 32, 35; 26:28 kā lietvārds). 17 reizes nav maz. Tas norāda, kādu uzmanību Matejs pievērsa piedošanas jautājumam.

Mateja evaņģēlijs iesākas ar stāstu par Jēzus piedzimšanu. Naktī Jāzepam sapnī parādās Dieva eņģelis un saka: “Viņa dzemdēs Dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt JĒZUS, jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem.”

Tālāk atrodam vairākus grēku piedošanas notikumus un līdzības par piedošanu:

• 5. nodaļā ir Kalna svētruna. Tās centrā ir aicinājums izlīgt ar savu tuvāko, tātad, par piedošanas došanu vai saņemšanu (5:23-26). Te der padomāt — cik pazemīgiem mums jābūt, lai saņemtu piedošanu no otra? Citādāk, Jēzus saka, mūsu dievkalpošanai nav nozīmes.
• Šajā pat nodaļā 31.–32. pantā Jēzus runā par piedošanu laulātajam.
• Turpat tālāk (5:38–42) Jēzus runā par ļauna prāta neturēšanu uz tiem, kas grib tiesāties, lai atgūtu zaudēto, un dot tiem, kas ko lūdz.
• 6. nodaļā (6:14–15) Jēzus norāda, ka Dievs piedos mums, ja mēs piedosim citiem.
• 9. nodaļā (9:2-6) Jēzus piedod grēkus triekas ķertajam un kā visiem uzskatāmu pierādījumu grēku piedošanai veic triekas ķertā dziedināšanu.
• 12. nodaļā (12:31-32) Jēzus brīdina par grēkošanu pret Svēto Garu, ko nevar piedot.
• 18. nodaļā ir visgarākais piedošanas jautājumu izklāsts. Šeit ir aplūkoti trīs piedošanas aspekti. Pirmkārt, cik reizes mācekļiem jāpiedod cilvēkam, kas grēkojis pret viņiem. Otrkārt, kad Jēzus skaidro Pēterim cik reizes ir jāpiedod (18:21-22) un pēc tam stāsta līdzību par nepateicīgo kalpu, kas, saņēmis piedošanu no sava kunga, nespēja to sniegt savam parādniekam (18:23-35).

Evaņģēlijs noslēgumā, pasniegdams mācekļiem Vakarēdiena biķeri, Jēzus saka: “Dzeriet visi no tā. Jo tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.” (Mt. 26:28). Jēzus atdot savu dzīvību par mūsu grēkiem, lai mums taptu piedots. Līdz ar to var teikt, ka Mateja evaņģēlijs iesākas un noslēdzas ar piedošanas tēmu, tā vijas cauri visam evaņģēlijam.
Un tā, ko tad Jēzus māca par piedošanu Mateja evaņģēlijā?

Kalna svētrunā (5:23-26) Jēzus norāda, ka mēs nevaram nākt Dieva priekšā, ja neesam izlīguši ar savu tuvāko. Pie tam Dieva lūdzējam ir jāuzņemas iniciatīva pirmajam iet pie otra, lai nokārtotu izlīgumu. Jo tieši tā rīkojās Dievs, kad cilvēki krita grēkā — Viņš uzņēmās iniciatīvu un nāca cilvēka veidā, lai salīdzinātu mūsu ar Dievu. Atcerēsimies, ka pirms Vakarēdiena maizes un biķera pasniegšanas mācekļiem, Jēzus nometās uz ceļiem viņu priekšā un mazgāja viņu kājas.

Atšķirībā no Lūkas evaņģēlija, Mateja evaņģēlijā parauglūgšana beidzas ar komentāru par piedošanu. Ja mēs nepiedosim citiem, Debesu Tēvs nepiedos arī mums. Un otrādi — ja mēs piedosim, arī mums tiks piedots. Vai tas nozīmē, ka taisnošana ticībā vairs nav spēkā? Nebūt nē, taisnošana ticībā ir mūsu ienākšana Dievs ģimenē. Bet saņēmušiem piedošanu no Dieva, mums ir jāmainās, jāpieaug žēlastībā. Atcerēsimies, ka Atklāsmes grāmatas noslēgumā Jēzus saka: “Redzi, Es nāku drīz un Mana alga līdz ar Mani atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem.” (Atkl. 22:12). Tātad, taisnotiem ticībā, mums ir jāsniedz tālāk citiem Dieva dāvātā piedošana. Līdz ar to piedošana kļūst par aktuālu jautājumu laika beigās, pastarā tiesā.

Tālāk Mateja evaņģēlija vidū (Mt. 18:15) lasām: “Ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis.” Jēzus iesaka savstarpējos konfliktus vispirms risināt zem četrām acīm, privāti. Pēc tam (Mt. 18:21–22) lasām par Pētera jautājumu, cik reizes vajag piedot. Jūdu likumi noteica trīs reizes, bet Pēteris ir ļoti dāsns, un prasa, vai ar 7 reizēm būs gana? (Mt. 18:23–35) mēs lasām līdzību par kalpu, kurš izmisīgi lūdzās pēc neiedomājami liela parāda atlaišanas, bet pats nespēja piedot niecīgu parādu savam parādniekam.

Vai saskatām kādu iemeslu, kāpēc Jēzus, mācīdams Pēterim piedot neskaitāmas reizes (septiņdesmit reiz septiņas reizes), uzreiz pēc tam stāsta līdzību par ķēniņu, kurš piedod tikai vienu reizi, bet pēc tam atsauc šo piedošanu? Vai Jēzus ar to domā, ka Dievs var piedot, bet tad atsaukt šo piedošanu? Viens no piedošanas anulēšanas iemesliem ir ķēniņa atlaistā parāda lielums, kas līdzinājās mūsdienu ASV valsts kopējam parādam, un kalpa nespēja atlaist parādu, kas līdzinājās 3 mēnešu darba algai. Jēzus apzināti pārspīlēja pirmā parāda lielumu, lai klausītāji smietos, dzirdot, kā kalps lūdzas laiku, lai varētu atmaksāt šo summu. Tā ir nesamaksājama! Uz šī fona ir jāaplūko jautājums par 3 mēnešu darba algas parāda atlaišanu.

Salīdzinot ar to, ko Dievs mums ir piedevis, mūsu savstarpējie parādi ir ļoti niecīgi. Šī līdzība liek mums pārdomāt to, kāda ir mūsu attieksme pret piedošanu citiem. Cilvēki, kam ir piedots, rīkojas citādāk, jo piedošana ir mainījusi viņu sirdi. Matejs nespēj iedomāties tādu vārdu salikumu kā “nepiedodošs kristietis”. Tas tikai pierāda to, ka cilvēks nav nožēlojis savus grēkus un pieņēmis Dieva dāvāto piedošanu.

Tieši tāpēc Mateja evaņģēlija noslēgumā (Mat. 21:31–32) Jēzus noraida iespēju augstajiem priesteriem un tautas vecajiem iemantot Debesu valstību. Lasām: “Patiesi Es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs. Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, un jūs viņam neticējāt; bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Bet arī tad, to redzēdami, jūs neatgriezāties un viņam neticējāt.” Šie cilvēki tiek izslēgti no Debesu valstības tāpēc, ka atteicās nožēlot savus grēkus, tie “neatgriezās” un “neticēja”.

Jēzus piemērs

Ir tāds teiciens: neskati vīru pēc cepures. Kāds varbūt teiks: tas ir jauki, ko Jēzus mācīja, bet kā ar reālo dzīvi? Palūkosimies, kā Jēzus pats to īstenoja dzīvē!

Kad Jēzu tiesāja pie Annas, “viens no sulaiņiem, kas tur stāvēja, Jēzum iesita vaigā, sacīdams: “Vai Tu tā atbildi augstajam priesterim?” Kāda bija Jēzus atbilde uz šo sitienu? Vai pretsitiens? Vai Viņš pagrieza otru vaigu, lai sit vēl? Nē — Jēzus atbildēja: “Ja Es nepareizi esmu runājis, tad pierādi, ka tas bija nepareizi; bet, ja Es esmu runājis pareizi, ko tu Mani sit?” (Jņ. 18:22–23). Jēzus ne sita pretī, ne arī pagrieza otru vaigu, Viņš uzdeva jautājumu par otra cilvēka motīviem. Tas liek pārdomāt, kā Viņš pats saprata savu mācību un kā Viņš to iemiesoja dzīvē.

Atcerēsimies to mirkli, kad Jūda atnāca nodot Jēzu. Vai atceraties, ar kādiem vārdiem Jēzus uzrunāja Jūdu? — “Draugs, kāpēc tu esi šeit?” (Mt. 26:50).

Visbeidzot, kad Jēzu sita krustā, no Jēzus lūpām atskanēja vārdi: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” (Lk. 23:34).

Pēc augšāmcelšanās Jēzus jautāja Pēterim trīs reizes, vai viņš Viņu mīl. Jēzus neteica: “Pēteri, Es tev piedodu, bet es tev neuzticos.” Viņš neatgādināja Pēterim, cik ļoti Viņam sāpēja, dzirdot Pēteri zvērot, ka nepazīst Viņu. Jēzus neatteica Pēterim savu mīlestību. Tā vietā Viņš nāca Pēterim pretim mīlestībā un ar absolūtu piedošanu. Šī mīlestība un piedošana pārmainīja Pēteri par tādu cilvēku, kādu mēs viņu pazīstam no viņa vēstulēm draudzēm.

Piedošanas būtība

Kas ir piedošana? Vai piedošana ir pāridarījuma aizmiršana? Ignorēšana? Kad jūs piedodat kādam — vai nav sajūta, ka tas jums ko maksā? Vācu dzejnieks un rakstnieks Reinolds Šneiders ir teicis, ka ļaunums atklājas tūkstošiem dažādos veidos, tas iemitinās varas virsotnēs, tas burbuļo no dzelmēm, bet mīlestība atklājas tikai vienā personā—Dieva Dēlā.

Savā dziļākajā būtībā katra piedošana atgādina mums par Jēzu Kristu, kurš piedeva mums, kļūstot par cilvēku un uzņemot uz sevis visu ļaunumu, un mirstot par mums pie Krusta. Piedošana nav tikai morāles jautājums, tā liek mums iet caur ciešanām kopā ar Jēzu Kristu un mīlestībā strādāt pie salīdzināšanās. Ja iespējams, vaina ir jāizlīdzina, jāsadziedē un jāuzvar mīlestībā.

Un kaut arī katru dienu mēs no jauna saprotam, cik niecīga ir mūsu piedot spēja un cik bieži mēs paši izrādāmies vainīgā puse, mēs varam būt droši, ka mūsu lūgumi pēc piedošanas visi ir “Jā” Kristū, kurš miris par mums. Atzinuši savu vainu un saņēmuši Viņa piedošanu, mūsu sirds plūst pāri pateicībā Dievam, un tāpēc mēs varam pasniegt šo piedošanu tālāk citiem. Mēs piedodam citiem nevis tāpēc, lai nopelnītu pestīšanu, bet tāpēc, ka esam saņēmuši piedošanu.

Mēs redzam, ka Mateja evaņģēlijā ticība nav tikai filosofija, tā ir cieši saistīta ar praktisko dzīvi. Šeit neatradīsim piedošanu bez grēku nožēlas, sirds maiņu bez dzīvesveida maiņas. Šeit neatradīsim tādu cilvēku, kas dzīvo kā neticīgais, bet saucas kristietis. Mateja evaņģēlijā cilvēka patiesā būtība atklājas viņa rīcībā. Rīcība atklāj to, kāda ir cilvēka sirds, kas ir sirdī.

Praktiski…

Noslēgumā divi jautājumi personīgām pārdomām:

• Vai mēs apzināmies kādu cilvēku, kas mums ir nodarījis pāri, un kuram mēs varam piedot? Vai vēlamies to īstenot?
• Varbūt mēs apzināmies, ka mēs paši esam grēkojuši pret kādu cilvēku, esam sāpinājuši viņu, un mums pašiem ir jālūdz piedošana?

Pirms mēs nākam pie Kunga galda Sv. Vakarēdienā, mēs sekojam Kristus piemēram un mazgājam cits citam kājas. Tas ir rituāls, kas aino pazemību. Bet patiesā pazemība sākas krietni pirms tam, piedodot cits citam, atzīstoties savos grēkos pret otru, lūdzot piedošanu. Tad kājmazgāšana atklāj to, kāda ir sirds. Piedosim cits citam, lai Dievs var mums piedot. Āmen.

Mātes dienas dievkalpojums: māmiņas un apsveicēji

Bībeles lasījums no Lūkas ev. 1:5–58.

Sieviete Bībelē
Kristietībā ir uzskats, ka Bībelē, it sevišķi Vecajā Derībā, sievietēm nebija nekādas lomas reliģiskajā kalpošanā. Daļēji tas pamatojas uz grēkā krišanas stāstu, kur Ieva pirmā tika pievilta, un daļēji tas saistās ar pagānu tautu elkdievības auglības rituāliem, kuros sievietēm bija nozīmīga loma. Līdz ar to ir uzskats, ka Vecā Derība centās izslēgt sievieti no aktīvas piedalīšanās reliģijā.

Tomēr palūkojoties uz Veco Derību kopumā, jāsecina, ka šis priekšstats ir maldinošs. Vecā Derība uzlūko Dieva izredzēto tautu kā jaunavu, kā saderināto, kā sievu. Daudzas sievietes Israēla tautas vēsturē ir iemiesojušas šos tēlus un kļuvušas par Dieva un Viņa tautas derības teoloģijas uzskates līdzekli. Šeit varam pieminēt pravietes Mirjamu, Deboru un Huldu, kā arī Annu, Naomiju, Ruti, Esteri u.c.

Dieva un Israēla tautas derība tiek attēlota kā laulību derība, kas aizkustina Dieva sirdi. Viņš ir iemīlējis Israēla jaunavu ar mūžīgu, bezgalīgu mīlestību. Viņš var dusmoties uz savu sievu par tās neuzticību laulībā, Viņš var sodīt to, tai pat laikā sāpīgi pārdzīvojot mīlestības sāpes.

Arī Jaunā Derība attēlo draudzi ar sievu saules tērpā.

Pretstati
Lūkas evaņģēlijs iesākas ar stāstu par divām mātēm. Abas necerēja uz bērniem. Vienai laiks, kad bērniņš varētu piedzimt, bija jau pagājis, otrai vēl nebija pienācis, viņa pat nebija vēl precējusies. Viena bija visu mūžu veltīgi lūgusi pēc bērna, otra, iespējams, vēl vispār nebija lūgusi.

Tikpat atšķirīgi iesākas stāsts par Jāņa Kristītāja un Jēzus Kristus piedzimšanu:

Jāņa Kristītāja piedzimšanu eņģelis pavēsta priesterim Caharijam dievkalpojuma laikā templī, tātad, Jeruzalemē. Vēsturiskie dokumenti liecina, ka tolaik Israēlā bija ap 18.000 priesteru, un katrs priesteris divreiz gadā vienu nedēļu kalpoja templī. Un tikai vienreiz mūžā priesteris kalpoja pie upurēšanas altāra, to izlozēja ar meslu mešanas palīdzību. Tobrīd, kad Caharija iespējams pirmo un vienīgo reizi mūžā kalpoja pie altāra, viņam parādījās eņģelis, kas viņam paziņoja par gaidāmo dēla piedzimšanu. Mēs šodien neanalizēsim Caharijas sarunu un saņemto sodu, jo šodien mūsu uzmanība būs veltīta sievietēm.

Tagad domās pārcelsimies uz Galileju, tālu no Tempļa un ievērojamām reliģiskas nozīmes vietām. Šajā necilajā vietā Dieva eņģelis paziņo Marijai par Dieva Dēla piedzimšanu. Šī necilā ģeogrāfiskā vieta atbilst Jēzus pazemīgajiem piedzimšanas apstākļiem un turpmākajai kalpošanai, kad Viņš “iztukšoja sevi”, pieņemdams cilvēka veidu (Filip. 2:5–11). Tā iesākas jauns ticības ceļš, kura centrā vairs nav templis Jeruzalemē, bet Jēzus Kristus vienkāršība. Viņš kļūst par patieso Templi.

“Marija sacīja eņģelim: “Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos.” Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls.” (Lk. 1:34–35).

Mazliet padomāsim par eņģeļa vārdiem. “Svētais Gars nāks pār tevi” atgādina pasaules radīšanas stāstu, kad Dievs radīja pasauli no nekā un Dieva Gars lidinājās virs ūdeņiem. Var teikt, ka Dievs iesāk jaunu radīšanas procesu vecajā radībā, Marijas miesā.

Savukārt “Visuaugstākā spēks tevi apēnos” norāda uz pastāvīgo Dieva klātbūtni mākoņstabā virs saiešanas telts tuksnesī. Marija ir kā šī telts, pār kuru paceļas Dieva klātbūtnes mākoņstabs.

Tāpēc būt par kristieti nozīmē līdz ar Jēzu Kristu piedzīvot jaunpiedzimšanu no Dieva Gara, ko Kristus mums ir pavēris. Mēs piedzimstam no jauna līdz ar Kristu Garā un mirstam līdz ar Kristu kristībās, lai atkal augšāmceltos jaunai dzīvei kopā ar savu Glābēju.

Pats pārsteidzošākais ir tas, ka vēsti par Pestītāja dzimšanu Dieva eņģelis nepaziņo vīrietim — Jāzepam —, kā tas būtu pieņemams tā laika sabiedrībā, bet neprecētai meitenei! Tikpat pārsteidzoša ir Marijas atbilde: “Es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.” (38. p.) Marija apzinājās, ko nozīmē pieņemt Dieva vēsti. Tas nozīmēja palikt sabiedrības nesaprastai vai vēl ļaunāk — kļūt par sabiedrības izsmiekla objektu.

Mēs redzam, ka Dievs neuzlūko ne cilvēka stāvokli sabiedrībā, ne vecumu, ne dzimumu. Dievs rīkojas tā, kā uzskata par vajadzīgu.

Elizabete
Interesanti vērot Elizabetes reakciju uz notiekošo:

Kad viņa kalpošanas laiks izbeidzās, viņš (Caharija) aizgāja uz mājām. Un pēc šīm dienām Elizabete, viņa sieva, tapa grūta un nerādījās ļaudīs piecus mēnešus, sacīdama:

“To Tas Kungs man darījis; Viņš šīs dienas izraudzījis, lai atņemtu manu negodu ļaužu priekšā.” (Lk. 1:23–25)

Vai tiešām tas viss notika tādēļ, lai Elizabetei “atņemtu negodu ļaužu priekšā”? Vai arī Elizabete visu redz caur savu prizmu?

Protams, tā laika sabiedrībā auglība tika uzskatīta par Dieva svētību, bet neauglība par lāstu. Tomēr šoreiz viss ir otrādāk — Dievs uzlūko neauglīgo un tā izrādās patiesi svētīta, bet auglīgās paliek Dieva neievērotas, dažām varbūt pat jācīnās par vīra mīlestību. Šeit atklājas Kalna svētrunas otrādie gala iznākumi, kur pirmie paliek pēdējie, bagātie nabagi, bet nabagi izrādās Dieva svētīti. Jau no pašas pirmās nodaļas Lūkas evaņģēlijā viss ir apgriezts kājām gaisā — sievietes Dieva vēstij atsaucas ticībā, kamēr Caharija un Jāzeps meklē papildus pierādījumus vai arī vienkārši taisās bēgt.

Vēl viena ačgārnība ir nodaļas beigās, kur Elizabete nosauc bērnu par Jāni un Caharija tikai apstiprina to. Caharija atgūst spēju runāt tikai pēc tam, kad dēlam ir dots vārds. Tādā veidā Lūka izceļ Elizabeti un Mariju kā galvenās personas notikumos, kas noved pie Jāņa Kristītāja un Jēzus piedzimšanas. Pēc Jāņa piedzimšanas Elizabete paliek “aiz kadra”, jo Lūka nevēlas aizēnot Mariju un viņas bērnu.

Mēs nezinām, cik ilgi dzīvoja Caharija un Elizabete, bet spriežot pēc tā, ka bērna gaidīšanas laikā Elizabete bija jau gados un Caharija droši vien bija mazliet vecāks, viņi diezin vai piedzīvoja Jāņa Kristītāja publiskās kalpošanas sākumu. Varbūt arī tā ir Dieva žēlastība, jo kuri vecāki vēlētos piedzīvot tādu savu bērnu likteni, kāds gaidīja Jāni Kristītāju? Jāņa vecāki varēja aiziet dusēt ar skaistu vēsti no Dieva:

“Tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām. Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie Tā Kunga, viņu Dieva. Un viņš ies Viņa priekšā Ēlijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams Tam Kungam padevīgus ļaudis.” (Lk. 1:14–17)

Priekš Jāņa Kristītāja vecākiem tas bija pietiekami. Pārējais palika Dieva ziņā.

Marija
Uzzinājusi jaunumus par Elizabeti, Marija “steigšus gāja kalnos uz pilsētu Jūdas novadā” (39. p.). Bībelē nav teikts, konkrēti kur, bet šis teksts sasaucas ar 1.Sam. 1:1, kur kalni apzīmē Efraimu, teritoriju uz ziemeļiem no Jeruzalemes. Tas nozīmēja, ka Marijai bija jāveic aptuveni 100 km garš ceļš vienai pašai, kājām!

Marijai ienākot pa durvīm, Bībele saka, ka “Elizabete tapa Svētā Gara pilna” un sveicināja Mariju šādiem vārdiem:

“Tu esi augsti teicama starp sievām, un augsti teicams ir tavas miesas auglis. No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Redzi, tikko tavas sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, tad bērniņš manās miesās ar līksmību sāka lēkt. Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies.”

Šī pazemība, kas atklājas Elizabetes vārdos, jūtoties pagodinātai būt pat vēl nedzimušā Jēzus bērna klātbūtnē, vēlāk atklāsies arī viņas dēlā. Jāņa 3:30 lasām: “Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.” Kad mēs katrs apzināmies savu vietu Dieva plānā, tad izzūd sāncensība un ienāk miers.

Pēc tam seko Marijas atbildes dziesma, kuru pazīstam ar nosaukumu “Magnifikats”, kas ir Marijas dziesmas pirmais vārds latīņu tulkojumā.

Starp citu, ka daudziem Bībeles zinātniekiem domas dalās par to, kas ir šīs dziesmas autore — Marija vai Elizabete. Agrīnākie grieķu manuskripti to pieraksta Marijai, kamēr mazliet vēlākie latīņu manuskripti — Elizabetei. Ņemot vērā Marijas godināšanas attīstību Rietumu baznīcā, tas ir diezgan neparasts fakts. Arī grieķu valodas gramatika pieļauj iespēju attiecināt dziesmu uz Elizabeti, kura pie tam ir Svētā Gara pilna, kamēr par Mariju tas nav teikts. Arī dziesmas saturs vairāk atbilst pieaugušas un neauglīgas sievietes vārdiem, kā to redzam līdzīgā gadījumā ar Annu (1 Sam 2:1–10). Neskatoties uz to ir pamats domāt, ka diezin vai Lūka vēlējās aizēnot Mariju ar Elizabeti, tāpat kā Jēzu ar Jāni Kristītāju. Šo apsvērumu dēļ vairums Bībeles pētnieku uzskata, ka dziesmas autore ir Marija.

Marijas dziesma iesākas ar Dieva slavēšanu par to, ka Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu un ir varenas lietas darījis viņas dzīvē. (Šī doma stipri vien atgādina Elizabetes “negoda atņemšana ļaužu priekšā”, bet varbūt tomēr šī ir Marijas dziesma…) Viņas gars slavē Dievu kā Pestītāju. Ja šī ir Marijas dziesma, tad šie vārdi ir būtiski — Marijai nav nekāda nopelna Dieva žēlastības saņemšanā: “No šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu, jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds.” Viss gods pienākas Dievam.

Ko nozīmē vārds “svētīgs”? Tas nozīmē ne tikai “laimīgs”, jo laimīgs var būt cilvēks pats par sevi, iekšēji. “Svētīgs” nozīmē īpašu Dieva labvēlību pret šo cilvēku no ārienes, tas ietver īpašas attiecības ar Dievu un Dieva rīcību šī cilvēka dzīvē.

Ko nozīmē Marijas vārdi “No šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu”? Vai tas ir iemesls īpašai Marijas godāšanai? Pirmkārt, ievērosim, ka Marija šeit neizceļ savu nopelnu. Viņa nesaka, ka tas noticis viņas dievbijības vai svētuma dēļ. Visa slava pieder Dievam:

“Jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu, jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds.” (Lk. 1:47–49)

Tālāk dziesma ietver visu Israēla tautu, līdz ar to Marijas atziņa par Dieva svētību sasaucas ar un turpina Ābrahāmam izteikto svētību, ka viņā “būs svētītas visas zemes ciltis.” (1.Mozus 12:3):

“Viņš gādājis par Savu kalpu Israēlu un pieminējis Savu žēlastību, kā viņš runājis uz mūsu tēviem, uz Ābrahāmu un viņa dzimumu mūžīgi.”

Lasot evaņģēlijus, mēs redzam, ka Jēzus mātei nav nozīmīgas lomas Jēzus publiskajā kalpošanā un saskaņā ar Mt. 12:46–50 (Lk. 8:19–21) un Mk. 3:21, viņa pat neizprot Jēzus sūtību.

Evaņģēlijos lasām, ka Marijai un Jēzus brāļiem ierodoties pie Jēzus, Pestītājs novelk skaidru robežu starp sevi un Mariju kā miesīgo māti, tādējādi neļaujot Marijai palikt ar Viņu visu mūžu mātes–dēla attiecībās. Marijai turpinot sekot Jēzum līdz krusta pakājei, tad uz kapu un beidzot pēc Jēzus augšāmcelšanās līdzi mācekļiem augšistabā, mēs redzam, kā Marija pakāpeniski kļūst par Jēzus mācekli. No pazemīgas ebreju meitenes līdz Imanuēla mātei, līdz Kristus māceklim.

Mēs redzam, kā Marijas dzīvē piepildās Sīmeana vārdi: “Tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas.” (Lk. 2:35). Šie vārdi sasniedza kulmināciju Golgātas kalnā, kad Marija piedzīvoja Jēzus krustā sišanu. Šī epizode atklāj Mariju kā stipru sievieti, kura palika kopā ar savu dēlu līdz pēdējam, kamēr gandrīz visi Jēzus mācekļi šausmās par notikušo aizbēga.

Mācības
Ko mēs varam mācīties no Elizabetes? — novērtēt Dieva svētības un priecāties par tām. Būt pazemīgiem un apzināties savu vietu Dieva plānā. Priecāties par to, ko Dievs dara mūsu dzīvē. (Uzrakstiet 10 svētības!)

Ko mēs varam mācīties no Marijas? Mums nav lemts kļūt par ģimeni, kurā piedzimst Mesija, pasaules Glābējs, bet Dieva žēlastībā mēs varam kļūt par Dieva bērniem, par Jēzus Kristus brāļiem un māsām. Mēs varam saņemt visus tos apsolījumus, ko Dievs dāvāja caur savu pazemīgo kalponi Mariju. Bieži pasaules vēsturē Marijas dziesma ir izmantota, lai atbrīvotos no apspiestības, taču ņemsim vērā to, ka Dievs nekaro ar ieročiem, bet pārveido sirdis. Te mums paveras plašs kalpošanas un misijas lauks.

Marija apzinās, kāds gods viņai izrādīts, kad Dievs aktīvi iesaistās viņas dzīvē. Šī nepelnītās privilēģijas apziņa atraisās pateicības dziesmā, kas gaida, lai kļūtu arī par mūsu dziesmu.

Mēs redzam, cik trauslas ir cilvēku dzīves. No vienas puses ir Dieva žēlastība, par kuru mēs priecājamies, bet no otras puses ir dzīves realitāte, kas daudz ko izmaina. Tas prasa uzticēšanos Dievam, lai līdz ar Ap. Pāvilu mēs varam teikt:

“Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros, vienmēr katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūgdams, par jūsu līdzdalību evaņģēlijā no pirmās dienas līdz šim brīdim, būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.” (Filip. 1:3–6)

Mēs ticam, ka Dievs iesākto novedīs līdz galam un mēs visi kopā varēsim priecāties. Ir lietas, par ko mēs varam priecāties jau tagad un ir lietas, par ko mēs priecāsimies vēlāk—Dieva valstībā. Apziņa par to, ka mums nav nekādu nopelnu Dieva labvēlībai un žēlastībai, prasa pazemību Viņa priekšā. Tādu pazemību, kāda bija Elizabetei un Marijai. Āmen.