Šodien gaisa temperatūra nokrita līdz -28°C, tāpēc dievkalpojuma zālē mums nebija pārāk silti. Neskatoties uz divas dienas ilgiem centieniem sasildīt telpas, dievkalpojums notika +6°C temperatūrā.

Bet tas netraucēja kopā lasīt un pārdomāt apustuļa Pāvila padomus evaņģēlija sludināšanā. Pirmajā vēstulē korintiešiem 9:16–23 lasām:

Jo, kad es sludinu evaņģēliju, tad man nav ko lepoties; jo man tas jādara. Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju! Jo, ja es to labprātīgi daru, tad man ir alga; bet, ja uz pavēli, tad esmu tikai amata izpildītājs.
Kas tad ir mana alga? Ka es sludinu evaņģēliju bez maksas un nelietoju savas tiesības, ko man dod evaņģēlija sludināšana. Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu.
Jūdiem esmu tapis kā jūds, lai mantotu jūdus; tiem, kas zem bauslības, esmu tapis kā tāds, kas stāv zem bauslības, pats nebūdams zem bauslības, lai mantotu tos, kas stāv zem bauslības.
Tiem, kas bez bauslības, esmu tapis kā tāds, kas bez bauslības, kaut patiesībā nebūdams bez Dieva bauslības, bet stāvēdams Kristus bauslībā, lai mantotu tos, kas bez bauslības.
Vājajiem esmu tapis kā vājš, lai mantotu vājos; visiem esmu tapis viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu. Bet to visu es daru evaņģēlija dēļ, lai man būtu daļa pie tā.

Pāvils apliecina, ka sludināšanas uzdevumu viņš ir saņēmis no Kunga, līdz ar to viņš atsakās no algas par šo darbu, lai viņa alga būtu pēc iespējas plašāka evaņģēlija sludināšana. Lai būtu neatkarīgs no cilvēkiem, Pāvils strādāja citu darbu, kas nodrošināja viņam iztiku. Tai pat laikā neaizmirsīsim, ko Pāvils raksta 14. pantā: “Tāpat arī Tas Kungs ir noteicis evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no evaņģēlija.”

Šeit mums ir būtiska mācība: Pāvils atsakās no viņam dotās privilēģijas par labu tiem, kuriem jāatsaucas Evaņģēlija vēstij. Viņam ir visas tiesības prasīt sev atalgojumu par savu kalpošanu, bet viņš to nedara un paskaidro savus motīvus. Līdzīgi Pāvils risina arī jautājumu par elkiem upurētas gaļas ēšanu. Mēs zinām, ka elki nav nekas, līdz ar to mēs varam ēst to, kas upurēts elkiem.

“Ēdiens mūs netuvinās Dievam; ne mēs esam sliktāki neēzdami, nedz labāki ēzdami. Bet pielūkojiet, ka šī jūsu brīvība netop vājajiem par piedauzību.”

Šeit mums jāapstājas un jāpadomā. Kā mēs izmantojam savu brīvību? Vai mēs esam kaut ko aizlieguši sev, lai netaptu “vājajiem par piedauzību”? — pārdomāsim šo jautājumu un uzrakstīsim vismaz 3 gadījumus, kad esam atteikušies no savas brīvības par labu kādam, kas ticībā vājāks. (Ko darīt tad, ja nekad neesam tā rīkojušies? — nospraudiet sev konkrētu mērķi, kur un kā jūs to varētu darīt! Pierakstiet to savā kalendārā vai lūgšanu dienasgrāmatā.)

Mēs redzam, ka Pāvils atteicās no vietējo ļaužu finansiāla atbalsta, bet neaizmirsīsim, ka viņš pieņēma palīdzību no citām draudzēm, kurām tobrīd nekalpoja, kā to redzam no Filip. 4:10–19.

Mūsdienu kontekstā to varētu pielīdzināt misionāra darbam, kur misionāra iztikas līdzekļus nodrošina draudze, kas viņu sūta, lai vietējie iedzīvotāji, kam misionārs sludina, netiktu apgrūtināti. Tam ir vairākas priekšrocības — iespēja izsargāties no centieniem ietekmēt sludinātāju ar finansiālu līdzekļu palīdzību, izsargāšanās no apsūdzībām finansiālu līdzekļu nepareizā izmantošanā vai arī evaņģēlija sludināšanā savtīgos, mantiskos nolūkos.

(Attiecībā uz algotiem kalpotājiem — draudzei nav jādomā, ka tā maksā mācītājam algu. Draudze nemaksā mācītājam, tā nodrošina viņu ar līdzekļiem, lai viņš būtu spējīgs brīvi kalpot.)

Tālāk Pāvils skaidro savu pieeju sludināšanai — jūdiem viņš ir tapis kā jūds, tiem, kas zem bauslības kā tāds, kas stāv zem bauslības; tiem, kas bez bauslības, kā tāds, kas bez bauslības un tiem, kas vāji, viņš ir tapis kā vājš, lai mantotu vājos. Šeit ietvertas 4 grupas: jūdi un proselīti, pagāni un ticībā vājie draudzes locekļi. Ievērosim, ka arī jūdiem ir nepieciešams dzirdēt evaņģēlija vēsti, jo tikai Kristū visi Vecās Derības apsolījumi sasniedz savu patieso jēgu. Tikpat svarīgi Pāvilam ir arī ticībā vājie kristieši, kuriem ir jāiesakņojas Kristū, līdz viņu ticība vairs nav atkarīga no citu cilvēku rīcības.

Šeit nav runas par to, ka Pāvils atteiktos no kādiem pamatprincipiem, lai kā hameleons mainoties atbilstoši mirkļa situācijai, mantotu sekotājus. Šajos pantos Pāvils norāda uz jautājumiem, kas vairāk attiecas uz “pelēko zonu” — uz lietām, kas nav izteikti kristīgas vai nekristīgas. (1. Kor. 8:1–11:1). Pāvils šeit nesaka: “zagļiem es esmu kļuvis kā zaglis” vai “laulības pārkāpējam es esmu kļuvis kā laulības pārkāpējs”. Bet tajās jomās, kuras mēs varētu klasificēt kā “pelēkās zonas”, tādas kā elkiem upurētas pārtikas ēšana, Pāvils tiecas būt iejūtīgs pret vietējās kultūras tikumiem, lai nekas netraucētu sludināt un pieņemt evaņģēlija vēsti. Šeit redzam, ka ne viss attiecīgajā kultūrā ir ļauns, viņš pielieto evaņģēlija kontekstualizāciju — pielāgošanu vietējiem apstākļiem, mainot evaņģēlija vēsts formu tieši tāpēc, lai saglabātu saturu. Pāvils ir pārliecināts, ka tieši tas ļaus cilvēkiem labāk saprast vēsti un pieņemt to.

Diemžēl daudzos gadījumos kristieši ir jūtīgāki pret savas draudzes locekļu legālismu un ir noraidījuši visus vietējās kultūras parašas, atsvešinot sevi no tiem ļaudīm, kurus viņiem vajadzēja mantot Kristum.

Pāvila evaņģēlija sludināšanas metode vairāk atgādina “draudzības evaņģēliju” — viņš nostājas kopā ar neticīgajiem, vērtējot viņus kā būtnes, kas radītas pēc Dieva tēla un līdzības un ne tikai kā perspektīvus jaunatgrieztos. Un tad, kad esam iepazinuši konkrētā cilvēka cerības un bailes, mēs varam kontekstualizēt evaņģēlija vēsti tādā veidā, kas vislabāk uzrunā konkrēto cilvēku.

Piemēram, lai labāk izskaidrotu Korintas ļaudīm kā viņš vēlas, lai viņi rīkotos, Pāvils cenšas būt grieķis grieķiem, izmantojot tos tēlus, kurus vislabāk saprot attiecīgā tauta. Bībeles pētnieki ir ievērojuši, cik bieži Pāvils izmanto šos tēlus savās vēstulēs (Filip. 3; 2. Tim. 4; Ebr. 12 u.c.), kamēr evaņģēlijos Jēzus neko tādu nepiemin. 581. g.p.m.ē. korintieši ieviesa Istmijas spēles. Nacionālais festivāls notika reizi divos gados par godu dievam Poseidonam un piesaistīja visu grieķu sabiedrības uzmanību. Pāvils atsaucas tieši uz šīm spēlēm. Dzīvodams divus gadus Korintā, viņam bija iespēja redzēt šīs spēles klātienē. Šajās spēlēs sportisti cīnījās piecos sporta veidos: skriešanā, lēkšanā, diska mešanā, boksā un laušanās. Kā balvu tajās uzvarētājam pasniedza priežu zaru vainagu. Citviet Pāvils atsaucas uz grieķu dzejniekiem, piemēram, Ap. d. 17. nodaļā Pāvils atsaucas uz diviem grieķu dzejniekiem.

“Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: mēs arī esam Viņa cilts.” (28. pants)

Lūk, kā skan šīs dzejas rindas oriģinālā:

“Viņi izveidoja tev kapu, ak augstais un svētais — krētieši, kas aizvien melo, tie ir nikni kā zvēri, slinki kā maisi! Bet tu neesi miris; tu esi dzīvs un dzīvo mūžīgi, jo tevī mēs dzīvojam un rosāmies, un esam.”
(Poēma «Cretica», autors Epimenides (aptuveni 600. gads pirms Kristus))

Otrs fragments ir no 4. g.s. pirms Kristus grieķu dzejnieka Aratus:

“Sāksim ar Zevu, kuru mēs mirstīgie nekad neatstājam neslavētu.
Jo katra iela, katrs tirgus laukums ir Zeva pilns.
Pat jūra un osta ir viņa dievības pilna.
It visur ikviens ir parādā Zevam.
Jo mēs patiesi esam viņa cilts.” («Phaenomena» 1-5).

No kurienes Pāvils zināja šo dzeju? Šķiet, ka paralēli Svēto Rakstu studijām, viņš bija lasījis daudz vairāk nekā tikai garīgo literatūru. Un mācēja saskatīt tajā pavedienus, kurus var izmantot, lai veidotu savstarpēju sapratni.

Vai mēs šodien izmantotu šādu dzeju, lai sniegtu vēsti par Kristu? Kā ar kaut ko latviskāku, piemēram, Lāčplēsi? Vai kaut ko mazliet modernāku, piemēram, filmu “Matrix”, “Terminators–3”, “2012”? Reizēm šķiet, ka Gabriēls vai kāds cits Dieva eņģelis piestrādā uz pusslodzi Holivudā, izraugot filmām tēmas, kas paver iespējas runāt par Bībeles vēsti…

Vai mēs zinām, kas notiek mūsu kultūrā, lai rastu kādus kopīgus krustpunktus vēstī par Pestītāju? Cik efektīva ir mūsu liecināšana un ko darām, lai tā kļūtu efektīvāka?

“Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju! Jo, ja es to labprātīgi daru, tad man ir alga; bet, ja uz pavēli, tad esmu tikai amata izpildītājs. Kas tad ir mana alga? Ka es sludinu evaņģēliju bez maksas un nelietoju savas tiesības, ko man dod evaņģēlija sludināšana. Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu.”

Domāsim par iespējām sludināt evaņģēliju mūsu kultūras kontekstā. Nospraudiet sev trīs mērķus, lai to sasniegtu! Ierakstiet tos savā kalendārā vai lūgšanu dienasgrāmatā, domājiet par tiem, lūdziet un īstenojiet dzīvē! — “lai pēc iespējas daudzus mantotu.” Āmen.

“Neviens, kas tiek kārdināts, lai nesaka: Dievs mani kārdina,— jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats Viņš nevienu nekārdina. Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama. Pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks padarīts dzemdē nāvi.” (Jēkaba 1:13–15)

Ja Dievs nevienu nekārdina, tad ko nozīmē lūgt Dievu nedarīt to, ko Viņš nedara? Vai arī šī lūgšana nozīmē kaut ko citu?

Atpestīšana no ļauna: latviešu tulkojumā ir teikts: “atpestī mūs no ļauna”, kas var nozīmēt ļaunus darbus vai ļaunu personu — nav īsti skaidrs. Noteiktais artikuls pirms vārda “ļaunais” grieķu tekstā pieļauj to attiecināt gan uz ļaunumu vispārīgi, gan konkrēti uz sātanu. Tātad runa ir gan par ļaunumu ārpus mums, gan ļaunumu mūsos. Lūgums atpestīt jeb atbrīvot no ļauna norāda uz cīņas garīgo raksturu.

Tātad, šodien mēs turpināsim pētīt Kristus sniegto parauglūgšanu, kuru pazīstam ar nosaukumu Tēvreize. Šodien pārdomāsim lūgšanu pasargāt no kārdināšanām un atpestīt no ļaunā:

“Neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna.”

Protams, lasot šo lūgšanas daļu, mēs varētu jautāt sev — par ko es domāju, kad lasu vai atkārtoju šos lūgšanu vārdus? Kādas pārdomas vai asociācijas šī lūgšana manī izraisa? Tomēr labāk būs, ja mēs iesāksim ar citu perspektīvu — tāpat kā pārējās Kunga parauglūgšanas daļas, arī šī ir dziļi pamatota Kristus personīgajā pieredzē un kalpošanā. Sāksim ar Viņa skatu punktu, cik mēs to varam saskatīt, lasot Bībeli.

Jēzus piedzima un uzauga pirmā gadsimta jūdaismā, kultūrvidē, kur ļaudis redzēja sevi kā Dieva izraudzītu tautu, caur kuru piepildīsies Dieva valstība. Visa pasaule slīgs arvien dziļāk tumsā un ļaunumā, līdz Dievs caur Israēlu nodibinās savu valstību. Viena no problēmām bija tā, ka ļaudis neredzēja to, cik tālu izredzētā tauta bija no Dieva mērķa un ideāliem. Pasaules problēmu atrisinājuma vietā viņi paši bija kļuvuši par problēmas sastāvdaļu. Jēzus paņēma šo Israēla aicinājuma motīvu, bet attiecināja to uz sevi. Caur Viņu Dievs piepildīs Ābrahāmam un Dāvidam dotos apsolījumus.

Visa Jēzus dzīve un kalpošana bija kārdināšanu un pārbaudījumu pilna. Izkāpis no kristību ūdeņiem, Viņš devās tuksnesī, kur Viņu gaidīja vairāki pārbaudījumi, kas prasīja konkrētu izvēli. Mēs varam tikai nojaust, ka uzvarēt šīs kārdināšanas bija kā nocirst roku vai izraut aci. Atgriezies Gara spēkā, Viņš sāka sludināt Dieva valstību. Ik uz soļa bija pretestība. Dažreiz tā izpaudās dēmonu apsēstu un nomocītu ļaužu kliedzienos, citreiz tikpat izmocītu ļaužu izteiktajā kritikā vai centienos izlikt Viņam slazdus un uzbrukt Viņam, vēl citreiz pretestība izpaudās tradīciju piesaukšanā. Jēzus runāja par kristību, ar kādu Viņam jātop kristītam:

“Uguni esmu nācis mest uz zemi un kā Es vēlētos, kaut tā jau degtu! Bet Man jātop kristītam ar vienu kristību, un kā Man ir bail, kamēr tā būs pabeigta.” (Lūkas ev. 12:49-50)
“Jēzus tiem sacīja: ‘Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeru, vai tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?’” (Marka ev. 10:38)

Šeit Viņš par kristību nosauc savu nāvi pie krusta. Citviet Viņš to salīdzina ar biķeri, kas Viņam jādzer. Tikai ejot caur šīm ciešanām, uguns, kuru Viņš apsola Lk. 12:49, varēs iedegties mācekļos.

Visbeidzot Ģetzemanē Jēzus drebēja, domādams par kausu, kas Viņam būs jādzer. Un tomēr — Viņš pārvērta šīs izbailes izmisīgā lūgšanā, līdz beidzot paklausībā Dievam izstiepa rokas un pieņēma Viņam pasniegto kausu. Tāda izskatās paklausība Dievam, kad tā raugās ļaunumam sejā.

Un tieši šeit, Ģetzemanē, mēs ieraugām Kunga lūgšanas “Neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna” dziļāko nozīmi. Atkal un atkal Jēzus atgādina saviem mācekļiem, lai tie lūdz:

“Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Marka ev. 14:38)

Lasot šīs rindas, būtu muļķīgi domāties, ka Jēzus šeit aicina mācekļus lūgt pasargāt viņus no kārdināšanām, lai viņi netiktu kārdināti izdarīt kādu triviālu personīgu grēku. Jēzus šai brīdī redzēja visas pasaules tiesas stundas tuvošanos un kulmināciju Viņa upurī. Būtībā grieķu vārds peirasmos, kas parauglūgšanā tulkots kā kārdināšana, citās rakstvietās ir tulkots kā pārbaude, jo saskaņā ar Jēkaba 1:13–14 nav jēgas lūgt Dievam nedarīt to, ko Viņš nedara. Tātad labāk šo lūgumu būtu saprast šādi: “Neieved mūs pārbaudīšanā.” Tā ir sava nespēka atzīšana.

Jēzus Ģetzemanes dārzā redz, kā strauji tuvojas nakts, kā milzīgā tumsa strauji apņem visu pasauli un cieši apskauj Viņu. Viņš pamatoti baidās, ka šī tumsa var aizraut līdzi arī visus Viņa mācekļus. Jēzus zina, ka Viņam jāiet šīs tumsas epicentrā vienam, bez mācekļu atbalsta, lai tas paņemtu Viņu vienu un tā zaudētu savu spēku, un pārējā pasaule paliktu brīva. Tāpēc Viņa sekotājiem jālūdz: “Neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna.”

Šajā kontekstā mums jāsaprot, ka Jēzus deva šo lūgšanu saviem mācekļiem, kamēr Viņam pašam atbilde uz šo lūgšanu bija “Nē.” Viņš apvienoja šo lūgšanu ar citu parauglūgšanas rindu: “Tavs prāts lai notiek.”

Saliekot šīs abas rindas kopā, Viņš atklāja, ka Dieva prāts attiecībā uz Viņu ir iet šajos pārbaudījumos un nesargāt Viņu no ļaunā. Viņš ies viens šajā pārbaudē un netiks pasargāts.

Mums jāsaprot, ka Jēzus misija bija unikāla un mēs neviens nevaram Viņam sekot.

“Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeru, vai tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?” (Marka ev. 10:38b)

Tieši tāpēc mums ir pavēlēts lūgt šo lūgšanu un mēs varam to lūgt ar pārliecību, ka mūsu lūgšana būs uzklausīta — tieši tāpēc, ka Jēzus ir sastapies ar ļauno un uzvarējis to uz visiem laikiem.

Ko nozīmē pieņemt šo Jēzus lūgšanu? Tas nozīmē gatavoties uz tādām pašām cīņām, kādas bija Jēzum. Ja tūlīt pēc kristībām Jēzus devās tuksnesī un dzirdēja balsis, kuras Viņš atpazina kā sātanu, tad acīm redzot tas pats sagaida arī Viņa sekotājus. “Neieved mūs pārbaudīšanā, bet atpestī mūs no ļauna” šai kontekstā nozīmē trīs lietas:

Tiešajā lūgšanas kontekstā — ņemot vērā iepriekšējo lūgšanas teikumu par to, ka es piedodu citiem viņu parādus pret mani — tas nozīmē lūgumu tikt pasargātam no paštaisnības un kārdinājumiem uzskatīt sevi par pietiekami labu, lai nopelnītu pestīšanu.
Šai sakarā man patika kāda doma, ko vakar izteica Riks Vorens: “Tā nav augstprātība, ja es ticu, ka man kaut kur ir taisnība, bet tā IR augstprātība, ja es pat nepieļauju domu, ka varu kļūdīties.”

Tas nozīmē tikt pasargātam no kārdināšanas noticēt tam, ka nespēšu izturēt pārbaudi — 1. Korintiešiem 10:13 apustulis Pāvils raksta: “Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.”

Tas nozīmē lūgumu pastāvēt ticības pārbaudījumos, kad tieku kārdināts atsacīties no ticības vai morāles, zinot, ka Kristus ir uzvarējis ļauno.

Pirmā gadsimta jūdaisma kontekstā tas nozīmēja uzvarēt kārdinājumu pieņemt labāk atalgota darba piedāvājumu, ko piedāvāja Romas okupanti, kas prasītu ticības noliegšanu vai dubultu morāli. Mācekļiem tas nozīmēja pastāvēt ticībā, kad tuvinieki novērsās no viņiem Jēzus Kristus vārda dēļ. Šeit pārbaudes rezultāts var būt vai nu padošanās grēkam vai ticības stiprināšanās, par ko raksta apustulis Pēteris:

“Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas Savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, kas Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas ir sagatavota, lai atklātos pēdējā laikā. Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies.” (1. Pētera 1:3-7)

Kopsavilkums
Šo lūgšanu nevar lūgt, atrodoties drošā distancē no visa, kas mums apkārt. Dodot mums šo lūgšanu, Kristus ieaicina mūs tuvoties tiem, kam nepieciešama piedošana, kuri ir pārbaudījumos, kas cieš no ļaunuma, lai mēs kopā dalītu viņu pārdzīvojumus Jēzus vārdā un lai paceltu sāpes un ciešanas lūgšanā Dieva klātbūtnē, kurš raudāja Ģetzemanes dārzā un nomira Golgātā.

Pāvils vienā no savas teoloģijas spilgtākajām vēstulēm apraksta lūgšanas kā Gara bezvārdu nopūtas draudzē, kamēr draudze ar nopūtām gaida savu atpestīšanu pasaulē, kur visa radība klusībā nopūšas, gaidot savu atsvabināšanu no verdzības (Rom. 8:18-27). Tas nozīmē, ka mēs esam aicināti ienākt šīs pasaules sāpju un baiļu epicentrā, lūgšanā paceļot to pretim Dievam, zinot, ka Dievs sniegs mums uzvaru. Nākot pie Dieva galda, mēs lūdzam pasargāt mūs no domām, ka mēs paši varam sevi izglābt — tikai pateicoties Jēzus upurim mēs tiekam glābti! Tomēr jautāsim sev — kad vieglāk kārdināt — tad, kad cilvēks ir paēdis vai tad, kad neēdis? Kad Jēzum tuvojās kārdinātājs? Protams, tad, kad Viņš bija izsalcis. Kā uzvarēt kārdināšanas? Ēdiet paši un pabarojiet arī citus ar Dzīvības Maizi, tā atvairīsiet ļaunas domas, ļaunus darbus un tiksiet pasargāti no ļaunā.

Savās domās vediet draugus sev līdzi pie Dieva galda, un tad, kad viņi lūgs pēc dienišķās maizes, lūdziet un domājiet, kā jūs varētu būt daļa no atbildes viņu lūgšanai. Lai Kristus lauztā miesa uztur mūs. Āmen.

Dāvida dziesma, kad viņš izlikās negudrs Abimeleha priekšā un tas viņu padzina.

Es slavēšu To Kungu vienumēr, Viņa teikšana aizvien būs manā mutē. Mana dvēsele ir līksma par manu Kungu, Viņu daudzinādama; cietēji lai to dzird un priecājas. Slavējiet līdz ar mani Tā Kunga godu, kopā teiksim Viņa augsto Vārdu! Es meklēju To Kungu, un Viņš man atbildēja; Viņš mani izglāba no visām manām izbailēm. Uzlūkojiet Viņu un tuvojieties Viņam priecīgi, tad jūs starosit, un jūsu sejas nepazīs pazemojuma. Kas bija postā grimis, sauca, un Tas Kungs viņu uzklausīja un izrāva viņu no visām viņa bēdām. Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj.

Baudiet un redziet, cik Tas Kungs ir labs. Svētīgs tas cilvēks, kas pie Viņa tveras un uz Viņu paļaujas! Bīstieties To Kungu, jūs Viņa svētie, jo, kas Viņu bīstas, tie nepazīst trūkuma. Jauniem lauvām jācieš trūkums un bads, bet, kas To Kungu meklē, tiem netrūkst nekāda labuma.

Nāciet šurp, jūs bērni, un uzklausiet mani! Es jūs mācīšu To Kungu bīties.
Kas ir tas vīrs, kas mīl dzīvi un ilgojas pēc gara mūža, lai redzētu labas dienas? Tas lai sargā savu mēli no ļauna un savas lūpas, ka tās nerunā viltīgus vārdus! Novērsies no ļauna un dari labu! Meklē mieru un dzenies pēc tā! Tā Kunga acis vēro taisnos, un Viņa ausis uzklausa viņu palīdzības saucienus. Tā Kunga vaigs ir vērsts dusmās pret visiem, kas dara ļaunu. Viņš izdeldēs viņu piemiņu no zemes virsus. Kad taisnie sauc, tad Tas Kungs viņus uzklausa un viņus izglābj no visām viņu bēdām. Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts.

Daudz ciešanu taisnajam, bet no visām Tas Kungs viņu izglābj. Viņš pasargā visus viņa locekļus, neviens no tiem netiek samaitāts. Bezdievīgo nokauj viņa blēdība, un, kas ienīst taisno, tie kritīs grēkā, un tiem tas būs jānožēlo. Tas Kungs izglābj Savu kalpu dvēseli, un nekā ko nožēlot nav tiem, kas uz Viņu paļaujas.

Dāvida dziesmas ievadrinda ir ļoti būtiska, jo tā sniedz ziņas par konkrētās dziesmas tapšanas apstākļiem un Dāvida pārdzīvojumu. Mēs varam atvērt 1. Sam. 21:10–15 un izlasīt par šo notikumu.

Šis psalms iesākas ar atsauci uz Dāvida izglābšanos no Ahimeleha jeb Ahiša, Gātas ķēniņa, par ko varam lasīt 1. Sam. 21:10-15. Bībeles pētnieki uzskata, ka Ahimelehs jau kopš Ābrahāma laikiem bija kļuvis par filistiešu ķēniņu vispārēju apzīmējumu, tāpat kā Cēzars ar laiku kļuva par Romas imperatoru apzīmējumu.

Kā zinām, Dāvids tika svaidīts par ķēniņu Saulam vēl dzīvam esot, un Sauls centās nogalināt Dāvidu. Dāvids apņēmās nepacelt roku pret Dieva svaidīto ķēniņu un tam nācās bēguļot no vienas vietas uz otru. Tā bēgdams, viņš nonāca filistiešu teritorijā. Filistiešu ķēniņš Ahišs bija otrs bīstamākais Dāvida ienaidnieks aiz Saula. Kad Ahiša kalpi noveda Dāvida ķēniņa priekšā, Dāvids bija pārliecināts, ka viņš nekad dzīvs no turienes prom neaizies. Vienīgā izeja, kas viņam ienāca prātā, bija tēlot prātā jukušu. Notika brīnums — Ahišs aizdzina viņu prom! Šis notikums atbalsojas ne tikai 34. psalmā, bet arī 56. psalmā. Šo izglābšanos Dāvids nepieraksta savai gudrībai vai viltībai, bet Dievam, kuram Dāvids no sirds uzticas. Viņš ir pārliecināts, ka šī izglābšanās nav viņa nopelns, bet Dieva žēlastības darbs, kas var kļūt par pamācību visai Dieva draudzei.

1. Samuēla grāmatas 30. nodaļas sākumā lasām vēl par kādu epizodi Dāvida dzīvē, kad viņš atgriežas no kaujas lauka un atrod, ka amalekieši nodedzinājuši viņa pilsētu un aizveduši visas sievietes un bērnus gūstā. 1. Sam. 30:6b rakstīti šādu vārdi:

“Ikviena cilvēka sirds bija sarūgtināta savu zaudēto dēlu un meitu dēļ. Bet Dāvids ieguva jaunus spēkus, paļaudamies uz To Kungu, savu Dievu.”

Atgriežoties pie 34. psalma ievadvārdiem, varam jautāt — vai Dievs izglāba Dāvidu no Ahiša, Gātas ķēniņa, rokām tāpēc, ka viņš tēloja prātā jukušo, vai par spīti tam, ka Dāvids tēloja prātā jukušo?…

Bībelē ir atrodami vairāki līdzīgi notikumi, kas var palīdzēt mums izprast šo notikumu. Piemēram lasīsim 1. Mozus 30. nodaļu:

“Un Jēkabs ņēma svaigus dzinumus no apsēm, mandeļu kokiem un platānu kļavām un izdrāza baltas svītras, atsegdams baltumu, kāds bija rīkstēm. Un šīs rīkstes, kuras viņš bija nomizojis, viņš lika sīklopu priekšā ūdens tvertnēs un dzirdināmās silēs, pie kurām sīklopi nāca dzert, ka tie, nākdami dzert, apietos. Un sīklopi apgājās pār šīm rīkstēm, un tiem atnesās raibi, svītraini un lāsaini jēri un kazlēni. […] Tā šis vīrs kļuva ļoti bagāts, jo tam bija daudz sīklopu, kalpoņu, kalpu, kamieļu un ēzeļu.”
(1. Mozus 30:37–39, 43)

Vai Dievs svētīja Jēkabu un palīdzēja vairot viņa ganāmpulkus tāpēc, ka Jēkabs to priekšā lika raibas rīkstes, vai par spīti tam, ka Jēkabs nemitīgi izgudroja visādas shēmas, ka tikt pie bagātības?

Ievērojamais Bībeles pētnieks Džons Kalvins (1509–1564) uzdod interesantu jautājums — vai Dāvida izlikšanās par neprātīgu bija Svētā Gara darbības rezultāts? Dāvidam savienojot savu viltību ar Dieva veikto glābšanu, šķiet, to var tā saprast. Kalvins raksta, ka dažreiz Dievs glābj savus ļaudis arī tad, kad tie kļūdās, izvēloties glābšanās līdzekļus, vai pat grēko, tos lietojot. Tomēr tur nav nekā nekonsekventa — glābšana bija Dieva darbs, bet viltības grēks, kas tur bija, ir jāuzņemas Dāvidam. Tādā pat veidā arī Jēkabs ieguva Dieva svētību un labvēlību, kamēr mātes viltīgā rīcība, ar kādu šīs svētības iegūšana sajaucās, bija grēks no viņas puses. Tāpēc var teikt, ka reizēm Dieva Gars virza notikumus, un tomēr svētie, kurus tas izmanto, novirzās no taisnības takas.
Summējot to visu — vai Dievs palīdzēja tāpēc, ka šie vīri — Dāvids un Jēkabs — bija attapīgi, vai tāpēc, ka mīlēja viņus un vērtēja šo vīru uzticēšanos Viņam, lai arī reizēm ar pavisam dīvainu izpratni par to, ko un kā Dievs rīkojas?

Kā mēs būtu rīkojušies Dāvida vietā? Un kā mēs liecinām par Dievu? — no negatīvās vai no pozitīvās puses? Vai mēs iesākam ar to, cik cilvēki ir slikti, vai ar to, ka Dievs ir labs un tik mīlošs, ka Viņš vēlas būt tuvu klāt ikvienam? Deivids Larsons skaidro ar ko atšķiras sludināšana no demagoģijas — sludināšana ir labās ziņas par Dievu, bet demagoģija ir sliktās ziņas par cilvēkiem. Mēs varam daudz laika veltīt konspirācijas teorijām, aprunājot citus cilvēkus un runājot par lietām, kuras nevaram pierādīt. Bet mēs varam izmantot šo laiku, lai liecinātu par Dieva mīlestību un gādību. Kura pieeja ir labāka?

Reiz 19. gadsimta sākumā kādi amerikāņu kristieši nolēma doties uz nedēļu uz Londonu. Viņu draugi, sajūsmināti par šādu notikumu, ieteica viņiem aiziet un paklausīties Londonā divus ievērojamu sludinātājus un tad pastāstīt par dzirdēto.

Pēc ierašanās Londonā nākamajā svētdienas rītā tūristi devās uz Džozefa Pārkera baznīcu. Viņi pārliecinājās, ka sludinātāja reputācija ir godam pelnīta. Viens amerikānis pēc dievkalpojuma izsaucās: “Es jums saku, bez šaubām Džozefs Pārkers ir visu laiku ievērojamākais sludinātājs!”

Tūristu grupa vēlējās vakarā atkal doties klausīties Pārkeru, bet atcerējās, ka draugi lūgs viņiem pastāstīt arī par otru sludinātāju, vārdā Čārlzu Sperdženu. Tāpēc svētdienas vakarā viņi apmeklēja Metropolitēna Tabernākulu (angl. Metropolitan Tabernacle), kur Sperdžens sludināja. Grupa nebija sagatavota tai vēstij, kuru tā dzirdēja un prom ejot, viens no viņiem izsaucās: “Es jums saku, nav nekādu šaubu, ka Jēzus Kristus ir visu laiku vislielākais Glābējs!”

Viens no sludinātājiem izcēlās ar brīnišķīgu runas mākslu, otrs atklāja klausītājiem Glābēju Jēzu Kristu. Lasot šo psalmu, mēs varam priecāties par tā struktūru, par gudrību, kas izteikta šajās 22 rindās. Tas ir jauki. Bet mēs varam meklēt tajā Glābēju un atrast. Mēs varam izvēlēties baudīt, cik Tas Kungs ir labs. Mēs varam 21. panta vārdos saskatīt netiešu norādi uz Kristus ciešanām un krusta nāvi. Tā, viegli aizplīvurota, ir saskatāma šajās rindās. Vai Dāvids par to zināja, kad rakstīja šīs rindas? Visdrīzāk, ka nē. Arī mēs tikai kādreiz atklāsim Dieva pastāvīgo klātbūtni mūsu dzīvē, par kuru pat neapjautām. Tikai tad mēs pa īstam sapratīsim, cik tuvu Dievs mums ikvienam ir bijis, beiži vien par spīti mūsu “atjautībai” un viltībai, kā izķepuroties no problēmām! Nāksim pie Dieva, baudīsim, cik Viņš ir labs!
Āmen.