Elijas sindroms

Ievērojamais austriešu neirologs un psihiatrs Viktors Frankls (1905–1997), pēc izcelsmes ebrejs, 2. Pasaules kara laikā ebreju koncentrācijas nometnē atklāja kādu lielu patiesību. Cenšoties pārdzīvot ieslodzījuma šausmas, Frankls sāka novērot citus ieslodzītos, cerībā noskaidrot, kāds pretestības mehānisms palīdzēs viņam izturēt šausmīgos eksistences apstākļus. Lūk, ko viņš atklāja:

Tie ieslodzītie, kuri nespēja pieņemt to, kas notika ar viņiem, kuri nespēja savas pašreizējās ciešanas savienot ar savu ticību, kuri nespēja tām atrast nozīmi savā pasaules skatījumā, tie krita izmisumā, zaudēja cerību un beigās padevās un mira.

Bet tie, kuri spēja atrast tam visam pamatojumu ticībā, spēja rast cerību nākotnē aiz pašreizējām ciešanām, un tādējādi spēja pieņemt to, kam gāja cauri, kā daļu no savas eksistences, un izdzīvoja.

Atvērsim Dieva Vārdu, lai pārdomājot pravieša Elijas dzīves augstākos un zemākos punktus, iegūtu jaunu stiprinājumu tālākam dzīves un kalpošanas ceļam.

1. Ķēniņu 19:(1–8), 9–18

1 Ahabs izstāstīja Izebelei itin visu, ko Elija bija darījis, kā arī to, kā viņš Baala praviešus bija ar zobenu nogalinājis. 2 Un Izebele deva Elijam ziņu, sacīdama: “Lai man dievi dara tā un vēl vairāk, bet rītdien ap šo pašu laiku es atdarīšu tev tāpat, kā tu ikvienai no viņu dvēselēm esi darījis!”

3 Un, kad viņš to redzēja, tad viņš cēlās, lai glābtu pats savu dzīvību, un nonāca Bēršebā, kas atrodas Jūdā. Un viņš tur atstāja savu puisi. 4 Bet pats viņš vienas dienas gājumu devās uz tuksnesi un apsēdās zem paegļa krūma, un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Un viņš sacīja: “Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks kā mani tēvi.”

5 Un viņš apgūlās un aizmiga zem kāda tuksneša krūma, bet te, redzi, eņģelis stāvēja viņa priekšā, un tas viņam sacīja: “Celies un ēd.” 6 Un viņš raudzījās, un redzi, pie viņa galvgaļa bija plācenis, kas cepts uz karstām oglēm, un apaļa krūze ar ūdeni; un viņš ēda un dzēra un apgūlās. 7 Un Tā Kunga eņģelis atnāca pie viņa otru reizi, pieskārās viņam un sacīja: “Celies un ēd, jo garš ceļš tev ir priekšā.” 8 Un viņš cēlās, ēda un dzēra un gāja, stiprinājies ar šo ēdienu, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam.

9 Un viņš iegāja alā un palika turpat pa nakti. Un redzi, Tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams: “No kurienes tu nākdams, Elija?”

10 Un viņš sacīja: “Degtin es esmu dedzis savā centībā Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, Tavus altārus viņi ir sadragājuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un es vienīgais esmu atlicies. Un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.”

11 Un Viņš sacīja: “Izej ārā un nostājies Tā Kunga priekšā kalnā.” Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. 12 Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns — lēna balss. 13 Un, tiklīdz Elija to sadzirdēja, viņš aizsedza savu seju ar savu apmetni un nostājās alas ieejas priekšā, un tad balss griezās pie viņa un sacīja: “Ko tu šeit dari, Elija?”

14 Bet viņš sacīja: “Es degtin esmu dedzis Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Israēla bērni ir atmetuši Tavu derību, Tavus altārus tie ir sagrāvuši un Tavus praviešus nogalinājuši ar zobenu, es vienīgais esmu atlicies, un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.”

15 Un Tas Kungs viņam sacīja: “Atgriezies pa savu ceļu tuksnesī uz Damasku un svaidi Hazaēlu par ķēniņu pār Aramu. 16 Bet Nimšija dēlu Jehu svaidi par ķēniņu pār Israēlu, bet Safata dēlu Elīsu no Abelas–Meholas iesvētī par pravieti savā vietā. 17 Un lai notiek tā: kas izglābjas no Hazaēla zobena, to lai nogalina Jehus, bet, kas izglābjas no Jehus, to lai nonāvē Elīsa. 18 Bet Es paglābšu Israēlā septiņus tūkstošus: visus, kas ceļus nav locījuši Baala priekšā, un visus tos, kuru mute nav skūpstījusi to.”

Vēsturiskais konteksts

1. Ķēniņu grāmatas 19. nodaļu ir jāaplūko plašākā kontekstā, raugoties uz Dieva aicinājumu Izraēla tautai atgriezties pie patiesā Dieva pielūgsmes. Protestējot pret Dāvida dinastijas (Rehabeāma) varas ļaunprātīgo izmantošanu, valsts sadalās ziemeļu un dienvidu daļās (1. Ķēniņu 12:1-19). Israēla ziemeļu daļa nonāk Ahaba pārvaldē, un ķēniņam apprecoties ar sidoniešu princesi Izebeli (1. Ķēniņu 16:31), lai stiprinātu israēliešu un feniķiešu attiecības, visā valstī tiek ieviesta feniķiešu pērkona un lietus dieva Baāla pielūgsme, kā arī Ašēras pielūgsme, un pēc Izebeles pavēles tiek noslepkavoti Dieva pravieši un priesteri.

Lai izaicinātu Baāla pielūdzējus, Dievs nedod zemei lietu trīs gadus. Viss nokalst. Lopi no sausuma sāka mirt. Dievs sūta pravieti Eliju, lai aicinātu tautu atgriezties pie patiesā Dieva pielūgsmes. Elija sapulcina visu Israēlu Karmela kalnā, un aicina izvēlēties, kam viņi grib kalpot:

“Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? Ja Tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam! Bet, ja Baals ir dievs, tad sekojiet tam!” Bet tauta viņam neatbildēja ne vārda.” (1. Ķēniņu 18:21).

Kāpēc šai konfrontācijai Dievs izvēlas tieši Karmela kalnu? Lietus mākoņi veidojas virs Vidusjūras un tad vējš tos nes pāri Karmela kalnam, līdz ar to Karmela kalns ir vieta, kura saņem visvairāk nokrišņu visā valstī. Sapulcinot lietus un pērkona dieva Baāla praviešus kalnā, kur parasti ir visvairāk nokrišņu visā valstī, Dievs ļauj Baālam cīnīties viņa paša teritorijā. Pus dienu Baāla priesteri sauca pēc lietus, bet no lietus nav ne vēsts. Baāls izrādās pilnīgi nespēcīgs sagādāt lietu pat tur, kur parasti ir visvairāk nokrišņu! Tā Dievs diskreditē elku dievu.

Tad pienāk Elijas kārta. Elija atjauno Kunga altāri, novieto uz tā upuri un lika aplej to ar ūdeni trīs reizes, līdz kamēr viss mirkst ūdenī. Dievam atbildot uz Elijas lūgšanu, uguns krīt no debesīm, aprijot gan upuri, gan uzsūcot pat ūdeni ap altāri, un visa tauta redz, kurš ir patiesais Dievs. Tajā pat brīdī Elija liek sagūstīt visus Baāla priesterus un tos nokaut. (Interesanti, ka uguns, kas krita no debesīm, aprija tikai upuri un ūdeni, kas bija ap altāri, bet neaiztika nevienu Baāla pravieti. Elija nolēma rīkoties pats…)

Izebeles draudi

Tad lasām, ka Ahabs atstāsta savai sievai Izebelei visu, ko Elija ir izdarījis, un kā viņš licis nokaut visus 450 Baāla praviešus. Izebele ir drosmīga un apņēmīga sieviete. Par spīti tam, ka Baāla pielūgsme Karmela kalnā ir cietusi pilnīgu izgāšanos, viņa liek nosūtīt Elijam ziņu: “Lai man dievi dara tā un vēl vairāk, bet rītdien ap šo pašu laiku es atdarīšu tev tāpat, kā tu ikvienai no viņu dvēselēm esi darījis!” Tie nav tukši draudi vai skaļa bļaustīšanās. Ja viņa būtu vēlējusies Eliju nogalināt, viņa to varētu izdarīt klusi, bez šāda paziņojuma. Viņa vēlas publiski diskreditēt Eliju un viņa Dievu visu to israēliešu acīs, kuri ir sākuši ticēt Viņam.

Saņēmis vēsti no Izebeles, Elija glābj savu dzīvību, bēgot no Jezreēlas uz Bēršebu (aptuveni 150 km pa taisni, bet ja iet gar Jardānas ieleju, tad aptuveni 210 km). Tuvojoties Bēršebai, ilgas pēc dzīvības sāk izzust. Elija atstāj savu kalpu Bēršebā un dodas vēl vienas dienas gājuma attālumā tuksnesī. Visiespējamākais, ka tas ir Sinaja tuksnesis. Tur viņš nespēkā pakrīt un lūdz Dievu, ka vēlas būt miris, jo nejūtas labāks par saviem tēviem. Var jautāt, kāpēc Elijam bija jābēg tik tālu, ja nāve bija pieejama turpat Jezreēlā no Izebeles rokas? Elija jūtas vientuļš, atraidīts un nevērtīgs, šķiet, ka tālāk dzīvot nav vērts. Dievs atbild uz šo lūgšanu ar ielūgumu uz brīvpusdienām eņģeļa sabiedrībā. Te atklājas pravieša cilvēciskais vājums un nespēja saskatīt realitāti, ko tālāk atklāj Elijas atbilde dievišķajam sūtnim 10. un 14. pantā.

Atklāsme Dieva kalnā

8. pantā lasām, ka pēc tam, kad Elija bija stiprinājies ar eņģeļa doto pārtiku, viņš dodas 40 dienas un 40 naktis uz Dieva kalnu Horebu. Bībeles pētniekiem nav zināma precīza šī kalna atrašanās vieta, jo tas ir vispārējs nosaukums Sinaja tuksneša kalniem. Tas varētu būt aptuveni 100 km no Beršebas, ja galamērķis bija 800 m augsts kalns Sinaja tuksneša ziemeļdaļā, vai līdz 360 km, ja galamērķis bija 2,5 km augsts kalns Sinaja tuksneša dienvidgalā.

Šī vieta ir nozīmīga. Vecās derības Keil & Delitzsch2 komentārs skaidro, ka ebreju tekstā 9. pantā alai ir lietots noteiktais artikuls, kas norāda, ka šī ala iespējams bija tā pati ala, no kuras Mozus vēroja Dieva godību (2. Mozus 33:22). Dievs veda pravieti Eliju 40 dienas, kam Bībelē ir simboliska nozīme, uz vietu, kur kādreiz cits ievērojams pravietis, Mozus, bija piedzīvojis Dieva atklāsmi.

Kad Elija bija nonācis galamērķī, Dievs jautāja: “No kurienes tu nākdams, Elija?” (9. p.) Elija atbild:

“Degtin es esmu dedzis savā centībā Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, Tavus altārus viņi ir sadragājuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un es vienīgais esmu atlicies. Un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.” (10. un 14. p.)

Lasot šo atbildi, mēs redzam, ka tā gluži neatbilda realitātei. Elija nebija palicis viens — iepriekšējā nodaļā rakstīts, ka Elija satika Obadju, kas “bija paņēmis simts praviešus un bija tos pa piecdesmit paslēpis kādās alās, un bija tos apgādājis ar maizi un ūdeni.” (18:4). Un vēl pirms dažām dienām Elija pats savām ausīm dzirdēja tautu saucam: “Tas Kungs ir Dievs, Tas Kungs ir Dievs!” (18:39).

Kāpēc Dievs jautāja Elijam šādu jautājumu? Dievs uzdeva šo jautājumu, lai Elija pārdomātu cilvēku rīcību un spēku no vienas puses, un Dieva rīcību un spēku no otras puses, kas varētu pārmainīt Elijas kalpošanu. Bez komentāriem par Elijas teikto, Dievs lika pravietim nostāties alas izejā un noraudzīties Dieva atklāsmē, kas no vienas puses sniegs spēku Elijam iet tālāk, bet no otras puses sniegsies daudz tālāk par pravieša mūžu, sniedzot stiprinājumu gan Israēla tautai, gan daudzu citu tautu Dieva meklētājiem:

“Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns — lēna balss.”

Citos tulkojumos ir teikts: “Un pēc uguns — pilnīga klusuma skaņa” (NRSV). Ebreju tekstā burtiski ir teikts: “un pēc uguns — plāns klusums”. Elija piedzīvoja to, ka reizēm Dievs nav iespaidīgos notikumos, bet klusumā.

Piedzīvojis Dieva atklāsmi, Elija godbijībā aizsedza seju un izgāja no alas. Un atkal “balss griezās pie viņa un sacīja: ‘Ko tu šeit dari, Elija?’” Diemžēl Elija vēlreiz atkārto to pašu (14. p.), ko viņš jau teica iepriekš 10. pantā. Viņā nekas nav mainījies, viņš vēl aizvien jūtas vientuļš un nevērtīgs. Cik maz Dieva atklāsme viņā ir ko mainījusi! (Kā ir ar mums? Dievs atklāj sevi, lai mēs mainītos, lai mainītos mūsu dzīves uztvere un stiprinātu mūs jaunai apņēmībai kalpot Viņam.)

Daudzi Bībeles pētnieki ir brīnījušies par šo atkārtoto Elijas atbildi, jautājot, vai tikai Elija šeit negrib atrast iemeslu, lai atteiktos no savas pravieša kalpošanas. Tomēr bieži mēs neievērojam lūgšanu, kas ir visu teoloģisko pārdomu pamats. Tā vietā, lai strostētu Eliju, Dievs savā žēlastībā liek Elijam veikt trīs lietas, kas izdzēsīs viņa bailes par to, ka Dievs ir atstājis Israēlu un visi tīko viņa dzīvības. Viņam ir jādodas atpakaļ uz ziemeļisraēlu, lai veiktu trīs lietas: viņam ir jāsvaida Hazaēls par nākamo Arama ķēniņu Benhadada, ilggadīgā Israēla ienaidnieka, vietā, Jehu par Israēla ķēniņu un Elīsu par pravieti savā vietā (19:15-16). (Šie trīs uzdevumi ietver 3 sfēras — starptautisko, iekšpolitisko un garīgo.)

Un visbeidzot 18. pantā, it kā starp citu, Dievs pasaka, ka Elija nav atlicies viens — Viņam ir vēl 7000 uzticīgu ļaužu Israēlā, kas nav locījuši ceļus Baāla priekšā.

Dievs atbildēja uz Elijas lūgšanu, sniedzot pārliecību, ka viņš nav pametis savu tautu un lai kādas nebūtu dzīves grūtības, kurām pravietim būs jādodas cauri, viņš nav viens.

Elijas sindroms

Reizēm arī mēs krītam šajā pat izmisuma stāvoklī, kāds bija Elijam. Mēs simpatizējam viņa sajūtām. Reizēm šķiet, ka neviens neieklausās mūsu vēstī, nevienu neinteresē patiesa ticība Dievam–Radītājam. Un mūsu pārdzīvojumu var izteikt ļoti līdzīgi Elijas pārdzīvojumam 10. un 14. pantā:

“Degtin mēs esam deguši savā centībā Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, Tavus altārus viņi ir sadragājuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un mēs vienīgie esam atlikušies. Un viņi tīko pēc mūsu dzīvības, lai to mums atņemtu.”

Ja arī mēs pieķeram sevi pie šādām domām, tad atcerēsimies Dieva vēsti un atbildi Elijam: Dievs vēl aizvien valda pār visiem notikumiem dabā — vai mēs to apzināmies? Viņš vēl aizvien atklājas klusā, lēnā balsī — cik laika mūsu dzīves vētrās esam izbrīvējuši, lai ieklausītos šajā klusajā balsī? Vai varbūt esam pārliecināti, ka Dievs atrodams tikai viesuļvētrām līdzīgos notikumos? Izlasīsim Elijas piedzīvojumu tuksnesī vēlreiz! Dievs vēl aizvien rūpējas par savu tautu un tur, kur mēs domājam, ka esam vienīgie, Viņam ir vēl 7000 uzticīgo, kaut arī mēs redzam vienīgi sevi — uz ko mēs raugāmies?

Tāpat kā Elijam, arī mums nepieciešamas acu zāles, lai mēs raudzītos uz dzīvi no Debesu perspektīvas, mums vajadzīgs ticības zelts un Kristus taisnības ietērps (Atkl. 3:18).

Tad, iespējams, līdzīgi Elijam, arī mēs saņemsim detalizētus noradījumus, ko darīt un kā rīkoties tālāk, lai nešaubītos par Dieva klātbūtni. Elijam bija jādodas atpakaļ uz turieni, no kurienes nācis, un jākalpo tālāk. Bet ķīla uzvarai bija apņēmība nelocīt ceļus Baāla priekšā.

Noskaidrot, kas mums kuram ir Baāls šodienas patērētāju sabiedrībā nav grūti. Bet pretoties straumei un nelocīt ceļus tā priekšā nekad nav bijis viegli.

Kurš logs?

Kāda sieviete reiz atstāstīja savas draudzenes piedzīvojumu: “Manai draudzenei bija interesants piedzīvojums, sēžot lidmašīnā un gaidot pacelšanos, lai dotos uz Kanādu. Apsēžoties krēslā, Marge ievēroja savādu ainu: lidmašīnas vienā pusē rietēja saule, visas debesis iekrāsojot brīnišķīgi zeltainās krāsās, bet pa logu, kas bija blakus viņas sēdeklim, varēja redzēt tikai tumšas un draudīgas debesis, kurās nebija ne miņas no saulrieta skaistajām krāsām lidmašīnas otrā pusē.

Ieslēdzoties lidmašīnas reaktīvajiem dzinējiem, kāda maiga balss ierunājās viņā. “Tu esi ievērojusi divus logus,” viņa dzirdēja balsi sakām, lidmašīnai paceļoties. “Arī tavā dzīvē būs prieka brīži, skaisti mirkļi, bet būs arī tumšas ēnas. Šeit ir kāda mācība, ko Es vēlos, lai tu apgūtu un tā pasargātu sevi no daudzām sirdssāpēm, paliekot Manī pastāvīgā mierā un priekā.

“Redzi, nav svarīgi caur kuru logu tu skaties, no tā nemainās lidmašīna kurss, tā vienalga dodas uz Vankūveru. Tāpat ar tavu dzīvi. Tā ir tava izvēle. Tu vari kavēties pie drūmās ainas. Tu vari raudzīties uz gaišo pusi un atstāt visas tumšās, ļaunu vēstošās lietas manā ziņā. Tāpat tikai Es ar tām visām varu tikt galā.

“Un galamērķis nav atkarīgs no tā, ko tu redzi vai ko tu jūti ceļojuma laikā. Iemācies to, rīkojies saskaņā ar to, un tu būsi brīva, gatava piedzīvot mieru, kas pārspēj katru saprašanu.”