Pirmā eņģeļa vēsts (Atkl. 14:6-7)

Kādu dienu braucot ārā no Rīgas pa Brīvības ielu abās pusēs braukšanas joslas bija pilnas ar mašīnām. Virzījos kopā ar plūsmu un pēkšņi pamanīju, ka man garām lielā ātrumā pa pašu ielas vidu aizspraucās braucējs uz motorollera. Sastingu ieraugot, ka viņam pretī brauca autobuss. Braucējam laimējās, jo tur bija brīva vieta, kurā viņš varēja iespraukties un izvairīties no sadursmes. Motorollera vadītājam mugurā bija uzmesta dzeltena soma. Tātad viņš bija kurjers, kurš riskējot ar dzīvību, veda svarīgas ziņas cilvēkiem. Par līdzīgiem vēstnešiem varam lasīt Atkl. 14:6–13:

Atkl. 14:6–7

Un es redzēju citu eņģeli laižamies debesu vidū; tam bija mūžīgs evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām; viņš sauca stiprā balsī: “Bīstieties Dieva un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda; pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus.”

Ap. Jānis vairākkārt piemin “citu eņģeli” (Atkl. 7:2; 8:3; 10:1) Jānis raksta, ka šis eņģelis laižas debesu vidū, tātad ļoti steidzas, lai nestu vēsti cilvēkiem uz zemes. Ar Debesīm ir jāsaprot Dieva mājvieta, bet ar cilvēkiem uz zemes, saskaņā ar Atklāsmes grāmatas kontekstu (Atkl. 13:8,9,12) ir jāsaprot Dieva pretiniekus, cilvēkus, kas atraidījuši evaņģēliju un pielūdz zvēru, par ko runā iepriekšējā, 13. nodaļa. Šajā ainojumā debesu vēstneši nes pasaules likteņa vēsti. Viņi steidzas. Tieši pēc viņiem ir paziņota Cilvēka Dēla nākšana (Atkl. 14:14). Eņģelis — sūtnis Dieva uzdevumā — ir cilvēki, kuri liecina, nerēķinoties ar dzīvības briesmām.

Šīs ir pēdējās brīdinājuma vēstis pazudušajai cilvēcei, pat tiem, kas atmetuši Dievu. Vēl ir cerība… Tāpēc eņģeļi steidzas un sauc skaļā balsī.

Mūžīgais evaņģēlijs
Pirmais eņģelis nes “mūžīgo evaņģēliju”. Ko mēs saprotam ar šiem vārdiem? Grieķu vārdu εὐαγγελίου (euaggelion) parasti tulko kā “labā vēsts”. Romas laikā vārdu “evaņģēlijs” lietoja ziņneši, lai imperatora uzdevumā paziņotu uzvaru pār ienaidnieku, vai arī pasludinātu jauna Romas imperatora kronēšanu (ir kronēts jauns valdnieks, krīti ceļos viņa priekšā un maksā nodokļus!), tāpat arī valdnieka ierašanos, lai glābtu no briesmām un nestu Romas mieru — Pax Romana.

Atklāsmes grāmata aicina pievērst uzmanību vissvarīgākajam — Dieva valstībai! Pirmā eņģeļa vēsts nes cerību, ka cilvēces traģēdija ilgāk neturpināsies. Dievs nostāsies cilvēces priekšā kā uzvarētājs, kā valdnieks un kā tiesnesis. Viņš nesīs uzvaru pār ļaunumu.

Evaņģēlijs tiek pasludināts kā mūžīgs, tāpēc ka:

  1. Evaņģēlija lielās patiesības vienmēr ir eksistējušas, un tās ir apstiprinātas kā mūžīgas patiesības.
  2. Tas ir tas pats evaņģēlijs, kuru pēc grēkā krišanas Dievs pasludināja Ādamam un Ievai. (1. Mozus 3:15). Tas ir tas pats Evaņģēlijs, kuru apustuļi sludināja Vasarsvētkos, kuru savā laikā sludināja apustulis Pāvils. — Tā ir tā pati labā vēsts par Kristus kalpošanu, Viņa nāvi pie krusta, Viņa augšāmcelšanos, pacelšanos debesīs, par Kristus kronēšanu par valdnieku, par Kristus kā Augstā priestera kalpošanu debesīs, par Viņa otro nākšanu un par to, ka ļaunums beigsies uz visiem laikiem.
    Evaņģēlijs nosaukts par mūžīgu arī tāpēc, ka tas vienmēr paliek nemainīgs, tas nav atkarīgs no cilvēcīgiem uzskatiem.
  3. Evaņģēlijs ir mūžīgs, jo tā rezultāti ir mūžīgi. Tas nes glābšanu un mūžīgu dzīvību, atver mums pieeju Dievam un iespēju būt mūžībā kopā ar mūsu Glābēju Jēzu Kristu.

Evaņģēlija vēsts sastāvdaļas
Pirmajam eņģelim ir jāsludina mūžīgais evaņģēlijs. Šajā evaņģēlija vēstī izskan trīs lietas: (1) “Bīstieties Dievu” un (2) “dodiet Viņam godu”, (3) “pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus.”

Bīties Dievu
Ko nozīmē bīties Dieva, jeb bīties Tiesneša? Vai tas nozīmē trīcēt bailēs no Dieva? Dieva bijāšana ir bieži pārprasta. Endrjūsa Universitātes Vecās Derības profesors, ebrejs Žaks Dukans, kurš ir liels speciālists ebreju literatūrā, skaidro, ka patiesa Dieva bijība ir apzināšanās, ka visu redz Dieva acs. Tā ir pārliecība, ka Viņš mūs vēro, un vienmēr ir mums klātesošs. Katra rīcība, katra doma jebkurā laikā, jebkurā vietā ir pārredzama Dievam.

Ps. 33:18 “Redzi, Tā Kunga acs vēro tos, kas Viņu bīstas un cer uz Viņa žēlastību.” Bīties Dievu nozīmē nodoties labām, taisnām lietām ne tikai atklātībā, bet arī slepenībā, mājās.

“Jo Dievs tai tiesā, kas nāks pār visu apslēpto, pasludinās Savu spriedumu par visu notikušo.” (14. p.)

Evaņģēlijs cilvēkā ienes pārmaiņu — dievbijību, morālas dzīves sākumu: (Sal. māc. 12:13) “Bīsties Dieva un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam!” Latviski pareizāk būtu tulkot šādi: “Bīsties Dievu, citiem vārdiem, turi Viņa baušļus.” Bez šādas dievbijības cilvēki var piesaukt Dieva Vārdu, celt tempļus un katedrāles Dievam par godu un runāt par Dievu, bet cilvēka sirds paliek slēgta, sakropļota ar paša meliem un noziegumiem. Pagājušā gadsimtā holokausts pasludināja zaudējumu kristietībai. Šo un citu kristiešu izdarību dēļ cilvēce vairs neuztver Bībeles Dievu nopietni. Viņš ir kļuvis “labs, nekaitīgs vectēvs”, ar kuru var manipulēt, vai arī “mīļš Jēzus bērniņš”, kurš pārāk pievilcīgs, lai būtu reāls. Un pasaule ir novērsusies skepsē. Tas noticis, pateicoties kristietībai bez dievbijības. Kristiešiem reliģija ir kļuvusi vienkārši kā garīgais piedzīvojums, morāles likums vai tradīcija. Un tāpēc pastāv jautājums: Kurš šodien vēl patiesi tic Dievam un Viņa valstībai? Bībeles citāts:

“Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” (Lk. 18:8)

Kā redzam, Atklāsmes grāmata ir tik ļoti atbilstoša mūsdienām. Pirmā eņģeļa aicinājums bīties Dievu mūs modina uz Viņa klātbūtnes apzināšanos. Turklāt Bībele bieži dievbijību saista arī ar mīlestību uz Dievu un cilvēkiem. Pēc aicinājumam bīties Dieva (5. Moz. 6:1–2) tūlīt seko aicinājums, “Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku.” (5. Moz. 6:5.) Dievbijība nozīmē mīlēt Dievu un būt Viņa mīlētam. Tāpēc, ja mēs vēlamies dzīvot ar Dievu, mēs dzīvojam saskaņā ar Viņa gribu, kas atklāta Viņa baušļos.

Dot Dievam godu
Pēc aicinājuma bīties Dievu, seko aicinājums “dot Viņam godu”. Pamattekstā šeit lietots grieķu vārds δόξα (doxa), kas nozīmē ‘viedoklis’, ‘gods’. Aiz šī vārda ir ebreju kabôd koncepcija — ‘gods’, ‘cieņa’, kas ietver ne tik daudz Dieva dabas būtību, cik Viņa spožās atklāsmes novērtējumu.

Mēs pārdomājam par Dievu un novērtējam Viņu. Jo vairāk mēs pārdomājam un izvērtējam, jo lielāku ieraugām Dievu gudrībā, spēkā, mīlestībā, žēlastībā un taisnīgumā.

Šīs pārdomas pastāvīgi liek arī mums tiekties pēc šīm Dieva īpašībām. Tāpēc tālāk 7. pants aicina: “Pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus.” No paklausības bauslībai, no pārdomām par Dievu, mēs tiekam aicināti uz mīloša Radītāja pielūgsmi, kurš mums dod fizisko un garīgo dzīvību. Ar apbrīnu uzlūkojot visuma neaptveramos plašumus un skaistumu, cilvēcīgais radījums var tikai pielūgt Radītāju.

Interesanti vērot, ka Psalmi un Izraēla lūgšanas tieši asociējās ar radīšanu: “Nāciet, pielūgsim un zemosimies, locīsim ceļus Tā Kunga, sava Radītāja, priekšā!” (Ps. 95:6; skat. arī Neh. 9:6).

Tiesas stunda
“Ir atnākusi Viņa tiesas stunda.” Senais Tuvo Austrumu ķēniņš parasti bija arī tiesnesis. Cik bieži cilvēks kāro pēc iespējas tiesāt citus! Bet Bībele apvieno šīs divas atbildības,
tikai attiecībā uz Dievu — Viņš ir visuma Valdnieks un Tiesnesis.

No Bībeles zinām, ka Dievs sūta brīdinājumus nevis tāpēc, ka ar nepacietību gaida, kad varēs kādu sodīt, bet tāpēc, lai glābtu cilvēkus no bojā ejas. Tie, kas ieklausās vēstī, kas atzīstas savos grēkos un pieņem Kristu, un uzticas Viņam, tie ir glābti, Bībele saka, ka tie nenāk tiesā (Jāņa 5:24), bet tie, kas nepieņem evaņģēlija vēsti par Jēzus Kristus upuri viņu labā — tie jau saņēmuši spriedumu (Jāņa 3:18).

Pirmā eņģeļa vēsts liek katram cilvēkam izprast savu atbildību Dieva priekšā. Jo Kristus drīz nāks un katram dos algu pēc Viņa darbiem (Atkl. 22:12).

Bībele māca, ka mēs tiekam taisnoti ticībā, Dieva žēlastībā, bez nopelna. Un tikpat skaidri Bībele māca, ka tiesāti tiekam pēc mūsu darbiem. Mūsdienu valodā runājot, ienākot Dieva ģimenē, mūsu parādi bankā tiek dzēsti un tiek piešķirts uzticības kredīts. Bet beigās ir jāsniedz norēķins par to, kā šis mums piešķirtais kredīts ir izmantots. Kādi namturi esam bijuši.

Dieva kā Radītāja pielūgsme
Šajā vēstī par pielūgsmi varam pamanīt, ka mūžīgais evaņģēlijs sasaucas arī ar Sabata bausli, jo izskan aicinājums pielūgt to, kas radījis Debesis un zemi – tāpat kā tas formulēts ceturtajā bauslī 2. Moz. 20:8-11. Tātad paklausība, pagodināšana un pielūgsme ved pie dusas, pie paļāvības, kas tieši šodien visvairāk ir vajadzīga mūsu krīzes laikā. Mēs varam uz Viņu pilnībā paļauties. Jo pieņemot sabata bausli, mēs atsakāmies no saviem darbiem un ieejam Dieva darbā, ko Viņš paveicis mūsu labā. Kad Dievs pabeidza pasaules radīšanu sešās dienās un septītajā atdusējās no visa sava darba, cilvēki satikās ar savu Radītāju bez jebkāda darba no viņu puses. Tāpat Jēzus Kristus pabeidza cilvēces pestīšanu (jauna cilvēka radīšanu Kristū) piektdienas vakarā un atdusējās kapā sabatā. Tā sabats kļūst par taisnošanas ticībā simbolu!

To ļoti labi ir sapratis viens no visievērojamākiem 20. gadsimta protestantu teologiem Karls Barts (1886–1968). Interesanti, ka pāvests Pijs XII viņu nosaucis par visnozīmīgāko teologu kopš Akvīnas Toma. Lūk, ko Barts raksta par sabata bausli:

Šis ir visdetalizētākais no visiem Desmit baušļiem. Kopā ar otro (bausli), tas visskaidrāk raksturo Vecās Derības cilvēka ārējo attieksmi, viņa paklausību vai nepaklausību. Saprotot to viņa jaunajā jeb patiesajā formā, tā sākotnējā un beigu nozīmē, to pārsteidzoši ātri un pašsaprotami uzskatīja par derīgu un autoritatīvu Jaunās Derības kristietībai kā mērauklu, kas nekavējoties dabiski jāattiecina tālāk uz veciem un jauniem, uz visiem Dieva ļaudīm.

Ko sabata bauslis saka? Tas nosaka ierobežojumu cilvēka rīcībai tādā apjomā, kas vispārīgi runājot, ir viņa paša darbs, viņa uzņemtās saistības un sasniegumi, darbs, ko viņš dara, lai nodrošinātu sev ienākumus un pakalpojumus sabiedrībai. Tas nosaka, ka izrādot cieņu Dievam un Viņa darba nozīmei un būtībai, ik pa laikam ir jābūt pārtraukumam, mieram, apzinātam neturpinājumam, pagaidu pauzei, lai pārdomātu par Dievu un Viņa darbu, un apzināti piedalītos Viņa nodrošinātajā pestīšanā un gaidītu to no Viņa. Tas nosaka, ka cilvēka darbs ir jāveic kā tāds, kas pastāvīgi nolemts šiem atkārtotiem pārtraukumiem. Pārtraukums ir svētā diena.

Sabata bauslis izskaidro visus citus baušļus, vai visas citas viena baušļa formas. Tādējādi tas ir jānovieto viņu galvgalī. Pieprasot cilvēka atturēšanos un atdusu no sava darba, tas izskaidro, ka pavēlošais Dievs, kurš ir radījis cilvēku un darījis viņu spējīgu strādāt, un pavēlējis to darīt, ir Dievs, kurš ir žēlīgs pret cilvēku caur Jēzu Kristu. Tādējādi tas virza cilvēku prom no jebkā, ko viņš pats var vēlēties un var sasniegt, atpakaļ uz to, kas cilvēkam ir Dievs un ko Dievs priekš viņa paveiks. Tas atgādina cilvēkam par Dieva plānu attiecībā uz viņu, par faktu, ka Viņš to jau ir paveicis un ka savā atklāsmē Viņš izpildīs gan savu gribu ar cilvēku, gan savu darbu cilvēka labā. Tas norāda viņam uz Jā, ko Radītājs ir teicis cilvēkam, savam radījumam, un ko Viņš ir pastāvīgi un un visbeidzot noteikti apliecinājis, ko Viņš ir padarījis par realitāti un pierādījis kā pareizu vienreiz par visām reizēm Jēzū Kristū. Tas aicina viņu turēties pie šī Jā un ne pie kā cita. Un šī iemesla dēļ tas pavēl viņam turēt svētu sabata dienu.

Ja mēs sasaistām svētās dienas nozīmi pestīšanas vēsturē ar tās eshatoloģisko nozīmi, un ja atceramies, ka abos gadījumos mums ir darīšana ar tās attiecībām ar Dieva žēlastības visspēcīguma noteiktību, mēs uzreiz sapratīsim, un ne bez zināmas godbijības, sabata baušļa radikālo svarīgumu, tā gandrīz vai nedabiski plašo apjomu. Ar šīs dienas izcelšanu, ar aicinājumu svinēt to saskaņā ar tās nozīmi, šis bauslis nostāda cilvēku un visu cilvēku rasi briesmīgi konkrētā konfrontācijā ar savu Radītāju un Kungu, ar Viņa konkrēto gribu un Vārdu un darbu, un ar mērķi, kuru Viņš noteicis un nospraudis visām Viņa radītajām būtnēm, kas nozīmē arī šo būtņu pašreizējās eksistences formas nepielūdzamu izbeigšanos. Šis bauslis ir absolūts. Tas atklāj un izvirza cilvēkam prasības līdz viņa (eksistences) dziļumiem un visciešākajām saistībām.

Tādējādi sabata bauslis savā pamatīgumā izskaidro visas citas viena dievišķā baušļa formas. Attiecībā uz to, Kurš pavēl, tas izskaidro to, kas vienmēr un visos gadījumos ir pavēlēts. Tas neskaidro to abstrakti, bet konkrēti, norādot septīto dienu un septiņu dienu secību (un tāpēc ne mazāk par septīto daļu cilvēkam piešķirtā laika) kā īpašu žēlsirdīgā Dieva laiku, kuru tas paredz, ka cilvēks to turēs brīvu priekš žēlsirdīgā Dieva. Šīs konkrētās dienas mērķis netiešā veidā ir arī visu pārējo dienu mērķis. Šī konkrētā lieta ir visu Dieva baušļu nozīme.

Sabata bauslis prasa, lai cilvēks to saprastu un dzīvotu savu dzīvi uz šī pamata. Tādējādi tas pavēl cilvēkam ticēt Dievam kā viņa Valdniekam un Soģim, un ka viņš ļauj viņa pašizpratnei visās tās iespējamās formās būt radikāli transcedentai, ierobežotai un atkarīgai no ticības, vai drīzāk no Dieva, kam viņš tic. Tas prasa, lai viņš pazītu sevi tikai savā ticībā Dievam, ka viņš apņemas un strādā un izpauž sevi tikai šajā viņam ārēji noteiktā un nevis paša izraudzītā darba pārtraukšanā, un ka uz šī darba pārtraukšanas pamata viņš faktiski vispār uzdrīkstas būs jauns radījums, jauns cilvēks. Šī ir pārsteidzoša sabata baušļa prasība.

De Kervē (De Quervain) ir pārāk liela taisnība šai sakarā. “Kur svētā diena kļūst par cilvēka dienu, tur sabiedrība un cilvēcība izgaist un demoni valda.”…

Svētā diena ir zīme un tās turēšana par svētu ir vingrinājums, cilvēka brīvības un īpašas atbildības Dieva priekšā apliecinājums, kur viņš ir cilvēks, cilvēcīga būtne. Kā noteiktas laika daļas regulāra ievērošana, svētās dienas turēšana ir visredzamākā un, sakarā ar šīs dienas īpašo nozīmi, visaptverošākā šīs īpašās atbildības forma.

Karl Barth, Church Dogmatics, Vol. 3, part 1, Chapter IX “The Work of Creation”, 3.-366. lpp., (īpaši skat. 41.-73. lpp.)

Pirmā eņģeļa vēsts ir brīdinājums un cerība. Ir labi, ja ieklausāmies abos; ne tikai ieklausāmies, bet esam starp ātri lidojošiem vēsts nesējiem. Lai mēs šo uzdevumu veiktu tikpat neatlaidīgi, kā to darīja ievadā pieminētais pasta kurjers. Dievs vēlas, lai tu un es, lai mēs būtu šo debesu vēstnešu dalībnieki, tie, kas pasludina ar dzīvi un darbiem Dievu kā Radītāju, Pestītāju un Tiesnesi.

Pirmais solis (oriģinālā publikācija šeit)
Velnam nav īpašu iebildumu, ja Tu izsakies atzinīgi un gudri par Dieva Vārdu…, ja vien Tu nedomā veltīt laiku, lai lasītu un to izpētītu.

Dr. Hovards Hendriks raksta:

“Ikviens var nākt klajā ar grandiozu shēmu vai plānu pārmaiņām. Daži cilvēki saka, ka viņi vēlas aizsniegt pasauli Kristum. Kādi citi grib studēt katru grāmatu Bībelē nākamo piecu gadu laikā. Kādiem citiem ir plāns iegaumēt simts Bībeles pantus. Kādi citi gatavojas kļūt par Kristum līdzīgiem laulātiem. Brīnišķīgi! Kad jūs plānojat sākt?

Kamēr Tu nezini atbildi, Tev ir tikai labi nodomi. Tie ir aptuveni tik pat vērtīgi kā tukšs naudasmaks…

Galu galā, ko labu dod sapnis pasludināt visā pasaulē Evaņģēliju, ja nevari darbabiedriem pastāstīt par saviem piedzīvojumiem ar Kristu? Kā Tu plāno apgūt visu Bībeli, ja nav pat zināms, kuru Bībeles pantu gatavojies lasīt rīt? Kā Tu vari iegaumēt simts pantus, ja nekad neesi pat mēģinājis iegaumēt vienu? Vai nevajadzētu beigt fantazēt par Kristus mīlestības piepildītu laulību, bet sākt ar kaut ko vienkāršu, piemēram, nomazgāt traukus (ja Tu esi vīrs), vai uzslavēt vīru (ja esi sieva)?

Pārāk daudz ‘labas apņemšanās’ paliek tikai labi nodomi, jo mēs runājot par ceļojuma galamērķi, nenorādām kad, kur un kā mēs sāksim spert pirmo soli.”

Kāds ir teicis: ‘Neieplānojot, mēs plānojam izgāšanos’”. Tāpēc katras labas apņemšanās īstenošanai ir svarīgi nospraust nākamo soli. Ko es vēlos sasniegt un kāds konkēti ir pirmais vai nākamais solis? Kad?

Uzdevums:

  1. Jau šodien sāc lūgt par kādu cilvēku, kuru tu vēlies iepazīstināt ar Evaņģēlija vēsti. Lūdz par viņu katru dienu, un lūdz Dievam gudrību, kad uzrunāt šo cilvēku.
  2. Kā ir tavu attieksmi pret Dieva svēto dienu? Jau šodien pārdomā, ko vari darīt, lai dzīvotu saskaņā ar Dieva 4. bausli! Tikai, lūdzu, nenoej uz farizeju ceļa, pūloties ārēji saskaņot dzīvi visos sīkumos ar Dieva likuma prasībām, bet dzīves centrā atstājot savu ego. Raugies uz Jēzu Kristu, kā Viņš svinēja sabatu, cenšoties to padarīt citiem par laimīgāko dienu viņu mūžā, atklājot Dieva tuvību, mīlestību un rūpes par dzīves likteņa pabērniem. Jēzus visvairāk laika savā kalpošanā veltīja, atklājot to, kādu Dievs bija iecerējis sabata dienu. Ej šai dienā kopā ar Pestītāju, Viņa pēdās. Ļauj Sabata Kungam (Lk. 6:5) atklāt sabata patieso nozīmi tavā un līdzcilvēku dzīvē. Tā tu piepildīsi bauslības prasību un būsi patiess Dieva bērns.

Āmen.

(P.S. Šī svētruna tapusi sadarbībā ar māc. Valdi Zilgalvi)

Kategorijas: Dievkalpojumi, Mācītāja viedoklis, Svētrunas. Ielieciet grāmatzīmi permalink.