“Piedodi mums mūsu parādus”

Ernests Hemingvejs raksta par tēvu un dēlu, kuriem bija tā sarežģījušās savstarpējās attiecības, ka dēls aizbēga no mājām. Tēvs devās meklēt savu dumpīgo dēlu. Meklējumi noveda viņu Madridē, kur nespēdams atrast dēlu, tēvs izmisumā lika nopublicēt šādu tekstu: “Mīļais Pako, satiksimies pēcpusdienā laikraksta biroja ēkas priekšā. Viss ir piedots. Es mīlu tevi. Tavs tētis.”

Nākamajā dienā avīzes biroja ēkas priekšā pulcējās 800 Pako…

Šis stāsts atklāj, cik ļoti mēs ilgojamies pēc piedošanas. Mēs vēlamies, lai mums piedod mūsu pārkāpumus. Bet kā ir tad, ja lomas mainās? Ja mēs esam tie, kam jāpiedod? Kāds Bībeles stāsts, kas ilustrē šo situāciju:

“Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties. Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt.
Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida.
Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā.
Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis.
Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā.
Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.”” (Mt. 18:23–35)

Katrs pāri nodarījums prasa atmaksu, un ir kārdinājums ļaunu atmaksāt ar ļaunu. Tādā veidā ļaunums tikai augu un vairojas. Jēzus iesaka pārcirst šo bezgalīgo ļaunuma ķēdi un piedot, jo tikai tā var apturēt ļaunuma izplatīšanos.

Piedošana ir ļoti svarīga kristīgās dzīves sastāvdaļa. Iespējams, ka pati svarīgākā sastāvdaļa. Jo visa evaņģēlija būtība ir piedošana. Piedošana no Dieva puses un mūsu savstarpējā piedošana. Piedošana prasa neatlīdzināt otram mums nodarītos pāridarījumus un sāpes. Kā mums dzīvē sokas ar piedošanu?

Šodien turpināsim iesākto tēmu par Kristus parauglūgšanu un pārdomāsim piedošanas jautājumu:

“Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen.” (Mateja ev. 6. nodaļa)

Par ko Jēzus šeit runā? Vai šeit ir runa par mūsu finansiālajiem parādiem vienam pret otru, vai arī runa ir par grēkiem kā parādiem?

Lūkas ev. 11:4 šī pati doma ir izteikta sekojoši: “Piedod mums mūsu grēkus, jo arī mēs piedodam katram, kas mums ir parādā, un neieved mūs kārdināšanā.”
Marka ev. šī pati doma izteikta sekojoši: “Kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus, bet, ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos.” (Mk. 11:25–26).

Palūkosimies uz Mateja evaņģēliju kopumā, it kā no putna lidojuma.

Mateja evaņģēlijā vārds “piedot” (gr. aphes) lietots 47 reizes. Daudzos gadījumos konteksts nosaka citādu vārda tulkojumu, bet 17 reizes šis vārds lietots, runājot tieši par piedošanu. (Mt. 6:12, 14, 15; 9:2, 5, 6; 12:31, 32; 18:21,27, 32, 35; 26:28 kā lietvārds). 17 reizes nav maz. Tas norāda, kādu uzmanību Matejs pievērsa piedošanas jautājumam.

Mateja evaņģēlijs iesākas ar stāstu par Jēzus piedzimšanu. Naktī Jāzepam sapnī parādās Dieva eņģelis un saka: “Viņa dzemdēs Dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt JĒZUS, jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem.”

Tālāk atrodam vairākus grēku piedošanas notikumus un līdzības par piedošanu:

• 5. nodaļā ir Kalna svētruna. Tās centrā ir aicinājums izlīgt ar savu tuvāko, tātad, par piedošanas došanu vai saņemšanu (5:23-26). Te der padomāt — cik pazemīgiem mums jābūt, lai saņemtu piedošanu no otra? Citādāk, Jēzus saka, mūsu dievkalpošanai nav nozīmes.
• Šajā pat nodaļā 31.–32. pantā Jēzus runā par piedošanu laulātajam.
• Turpat tālāk (5:38–42) Jēzus runā par ļauna prāta neturēšanu uz tiem, kas grib tiesāties, lai atgūtu zaudēto, un dot tiem, kas ko lūdz.
• 6. nodaļā (6:14–15) Jēzus norāda, ka Dievs piedos mums, ja mēs piedosim citiem.
• 9. nodaļā (9:2-6) Jēzus piedod grēkus triekas ķertajam un kā visiem uzskatāmu pierādījumu grēku piedošanai veic triekas ķertā dziedināšanu.
• 12. nodaļā (12:31-32) Jēzus brīdina par grēkošanu pret Svēto Garu, ko nevar piedot.
• 18. nodaļā ir visgarākais piedošanas jautājumu izklāsts. Šeit ir aplūkoti trīs piedošanas aspekti. Pirmkārt, cik reizes mācekļiem jāpiedod cilvēkam, kas grēkojis pret viņiem. Otrkārt, kad Jēzus skaidro Pēterim cik reizes ir jāpiedod (18:21-22) un pēc tam stāsta līdzību par nepateicīgo kalpu, kas, saņēmis piedošanu no sava kunga, nespēja to sniegt savam parādniekam (18:23-35).

Evaņģēlijs noslēgumā, pasniegdams mācekļiem Vakarēdiena biķeri, Jēzus saka: “Dzeriet visi no tā. Jo tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.” (Mt. 26:28). Jēzus atdot savu dzīvību par mūsu grēkiem, lai mums taptu piedots. Līdz ar to var teikt, ka Mateja evaņģēlijs iesākas un noslēdzas ar piedošanas tēmu, tā vijas cauri visam evaņģēlijam.
Un tā, ko tad Jēzus māca par piedošanu Mateja evaņģēlijā?

Kalna svētrunā (5:23-26) Jēzus norāda, ka mēs nevaram nākt Dieva priekšā, ja neesam izlīguši ar savu tuvāko. Pie tam Dieva lūdzējam ir jāuzņemas iniciatīva pirmajam iet pie otra, lai nokārtotu izlīgumu. Jo tieši tā rīkojās Dievs, kad cilvēki krita grēkā — Viņš uzņēmās iniciatīvu un nāca cilvēka veidā, lai salīdzinātu mūsu ar Dievu. Atcerēsimies, ka pirms Vakarēdiena maizes un biķera pasniegšanas mācekļiem, Jēzus nometās uz ceļiem viņu priekšā un mazgāja viņu kājas.

Atšķirībā no Lūkas evaņģēlija, Mateja evaņģēlijā parauglūgšana beidzas ar komentāru par piedošanu. Ja mēs nepiedosim citiem, Debesu Tēvs nepiedos arī mums. Un otrādi — ja mēs piedosim, arī mums tiks piedots. Vai tas nozīmē, ka taisnošana ticībā vairs nav spēkā? Nebūt nē, taisnošana ticībā ir mūsu ienākšana Dievs ģimenē. Bet saņēmušiem piedošanu no Dieva, mums ir jāmainās, jāpieaug žēlastībā. Atcerēsimies, ka Atklāsmes grāmatas noslēgumā Jēzus saka: “Redzi, Es nāku drīz un Mana alga līdz ar Mani atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem.” (Atkl. 22:12). Tātad, taisnotiem ticībā, mums ir jāsniedz tālāk citiem Dieva dāvātā piedošana. Līdz ar to piedošana kļūst par aktuālu jautājumu laika beigās, pastarā tiesā.

Tālāk Mateja evaņģēlija vidū (Mt. 18:15) lasām: “Ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis.” Jēzus iesaka savstarpējos konfliktus vispirms risināt zem četrām acīm, privāti. Pēc tam (Mt. 18:21–22) lasām par Pētera jautājumu, cik reizes vajag piedot. Jūdu likumi noteica trīs reizes, bet Pēteris ir ļoti dāsns, un prasa, vai ar 7 reizēm būs gana? (Mt. 18:23–35) mēs lasām līdzību par kalpu, kurš izmisīgi lūdzās pēc neiedomājami liela parāda atlaišanas, bet pats nespēja piedot niecīgu parādu savam parādniekam.

Vai saskatām kādu iemeslu, kāpēc Jēzus, mācīdams Pēterim piedot neskaitāmas reizes (septiņdesmit reiz septiņas reizes), uzreiz pēc tam stāsta līdzību par ķēniņu, kurš piedod tikai vienu reizi, bet pēc tam atsauc šo piedošanu? Vai Jēzus ar to domā, ka Dievs var piedot, bet tad atsaukt šo piedošanu? Viens no piedošanas anulēšanas iemesliem ir ķēniņa atlaistā parāda lielums, kas līdzinājās mūsdienu ASV valsts kopējam parādam, un kalpa nespēja atlaist parādu, kas līdzinājās 3 mēnešu darba algai. Jēzus apzināti pārspīlēja pirmā parāda lielumu, lai klausītāji smietos, dzirdot, kā kalps lūdzas laiku, lai varētu atmaksāt šo summu. Tā ir nesamaksājama! Uz šī fona ir jāaplūko jautājums par 3 mēnešu darba algas parāda atlaišanu.

Salīdzinot ar to, ko Dievs mums ir piedevis, mūsu savstarpējie parādi ir ļoti niecīgi. Šī līdzība liek mums pārdomāt to, kāda ir mūsu attieksme pret piedošanu citiem. Cilvēki, kam ir piedots, rīkojas citādāk, jo piedošana ir mainījusi viņu sirdi. Matejs nespēj iedomāties tādu vārdu salikumu kā “nepiedodošs kristietis”. Tas tikai pierāda to, ka cilvēks nav nožēlojis savus grēkus un pieņēmis Dieva dāvāto piedošanu.

Tieši tāpēc Mateja evaņģēlija noslēgumā (Mat. 21:31–32) Jēzus noraida iespēju augstajiem priesteriem un tautas vecajiem iemantot Debesu valstību. Lasām: “Patiesi Es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs. Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, un jūs viņam neticējāt; bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Bet arī tad, to redzēdami, jūs neatgriezāties un viņam neticējāt.” Šie cilvēki tiek izslēgti no Debesu valstības tāpēc, ka atteicās nožēlot savus grēkus, tie “neatgriezās” un “neticēja”.

Jēzus piemērs

Ir tāds teiciens: neskati vīru pēc cepures. Kāds varbūt teiks: tas ir jauki, ko Jēzus mācīja, bet kā ar reālo dzīvi? Palūkosimies, kā Jēzus pats to īstenoja dzīvē!

Kad Jēzu tiesāja pie Annas, “viens no sulaiņiem, kas tur stāvēja, Jēzum iesita vaigā, sacīdams: “Vai Tu tā atbildi augstajam priesterim?” Kāda bija Jēzus atbilde uz šo sitienu? Vai pretsitiens? Vai Viņš pagrieza otru vaigu, lai sit vēl? Nē — Jēzus atbildēja: “Ja Es nepareizi esmu runājis, tad pierādi, ka tas bija nepareizi; bet, ja Es esmu runājis pareizi, ko tu Mani sit?” (Jņ. 18:22–23). Jēzus ne sita pretī, ne arī pagrieza otru vaigu, Viņš uzdeva jautājumu par otra cilvēka motīviem. Tas liek pārdomāt, kā Viņš pats saprata savu mācību un kā Viņš to iemiesoja dzīvē.

Atcerēsimies to mirkli, kad Jūda atnāca nodot Jēzu. Vai atceraties, ar kādiem vārdiem Jēzus uzrunāja Jūdu? — “Draugs, kāpēc tu esi šeit?” (Mt. 26:50).

Visbeidzot, kad Jēzu sita krustā, no Jēzus lūpām atskanēja vārdi: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” (Lk. 23:34).

Pēc augšāmcelšanās Jēzus jautāja Pēterim trīs reizes, vai viņš Viņu mīl. Jēzus neteica: “Pēteri, Es tev piedodu, bet es tev neuzticos.” Viņš neatgādināja Pēterim, cik ļoti Viņam sāpēja, dzirdot Pēteri zvērot, ka nepazīst Viņu. Jēzus neatteica Pēterim savu mīlestību. Tā vietā Viņš nāca Pēterim pretim mīlestībā un ar absolūtu piedošanu. Šī mīlestība un piedošana pārmainīja Pēteri par tādu cilvēku, kādu mēs viņu pazīstam no viņa vēstulēm draudzēm.

Piedošanas būtība

Kas ir piedošana? Vai piedošana ir pāridarījuma aizmiršana? Ignorēšana? Kad jūs piedodat kādam — vai nav sajūta, ka tas jums ko maksā? Vācu dzejnieks un rakstnieks Reinolds Šneiders ir teicis, ka ļaunums atklājas tūkstošiem dažādos veidos, tas iemitinās varas virsotnēs, tas burbuļo no dzelmēm, bet mīlestība atklājas tikai vienā personā—Dieva Dēlā.

Savā dziļākajā būtībā katra piedošana atgādina mums par Jēzu Kristu, kurš piedeva mums, kļūstot par cilvēku un uzņemot uz sevis visu ļaunumu, un mirstot par mums pie Krusta. Piedošana nav tikai morāles jautājums, tā liek mums iet caur ciešanām kopā ar Jēzu Kristu un mīlestībā strādāt pie salīdzināšanās. Ja iespējams, vaina ir jāizlīdzina, jāsadziedē un jāuzvar mīlestībā.

Un kaut arī katru dienu mēs no jauna saprotam, cik niecīga ir mūsu piedot spēja un cik bieži mēs paši izrādāmies vainīgā puse, mēs varam būt droši, ka mūsu lūgumi pēc piedošanas visi ir “Jā” Kristū, kurš miris par mums. Atzinuši savu vainu un saņēmuši Viņa piedošanu, mūsu sirds plūst pāri pateicībā Dievam, un tāpēc mēs varam pasniegt šo piedošanu tālāk citiem. Mēs piedodam citiem nevis tāpēc, lai nopelnītu pestīšanu, bet tāpēc, ka esam saņēmuši piedošanu.

Mēs redzam, ka Mateja evaņģēlijā ticība nav tikai filosofija, tā ir cieši saistīta ar praktisko dzīvi. Šeit neatradīsim piedošanu bez grēku nožēlas, sirds maiņu bez dzīvesveida maiņas. Šeit neatradīsim tādu cilvēku, kas dzīvo kā neticīgais, bet saucas kristietis. Mateja evaņģēlijā cilvēka patiesā būtība atklājas viņa rīcībā. Rīcība atklāj to, kāda ir cilvēka sirds, kas ir sirdī.

Praktiski…

Noslēgumā divi jautājumi personīgām pārdomām:

• Vai mēs apzināmies kādu cilvēku, kas mums ir nodarījis pāri, un kuram mēs varam piedot? Vai vēlamies to īstenot?
• Varbūt mēs apzināmies, ka mēs paši esam grēkojuši pret kādu cilvēku, esam sāpinājuši viņu, un mums pašiem ir jālūdz piedošana?

Pirms mēs nākam pie Kunga galda Sv. Vakarēdienā, mēs sekojam Kristus piemēram un mazgājam cits citam kājas. Tas ir rituāls, kas aino pazemību. Bet patiesā pazemība sākas krietni pirms tam, piedodot cits citam, atzīstoties savos grēkos pret otru, lūdzot piedošanu. Tad kājmazgāšana atklāj to, kāda ir sirds. Piedosim cits citam, lai Dievs var mums piedot. Āmen.