Par pateicību

Pārdomāsim par pateicību — cik pateicīgi mēs esam? Par pamatu šai tēmai ņemsim 66. psalmu. Šis psalms iesākas kā draudzes kolektīva Dieva slavēšanas dziesma. Psalma ievadam fonā ir iziešanas no Ēģiptes panorāma—draudzes ceļš ved cauri jūrai, cauri daudz dažādiem pārbaudījumiem tuksnesī, cauri Jardānas upei un krišanai pašpaļāvības tīklos. Otrā daļā psalms atklāj personīgo piedzīvojumu un atklāj indivīda ticības apliecību, uzticību un pateicību Dievam.

Izaugsme
Psalma autors risina jautājumu par to, kā mēs nobriestam attiecībās ar Dievu. Kā mēs varam izmērīt savu briedumu garīgajā dzīvē? Šī psalmā atbilde ir—kā mēs iemiesojam mūsu lūgšanas. Mūsu lūgšanas atklāj mūsu brieduma līmeni.

Ja lūgšanas ir monologs, kurā indivīda vēlmes meklē Dieva nedalītu uzmanību, tad tāda ticība ir bērna līmenī. Ticības briedumu sasniedzis cilvēks koncentrē lūgšanas uz mūsu visaugstāko nepieciešamību pēc Dieva. Zaudējot uzmanību ieklausīties Dievā un pievēršot uzmanību savām vēlmēm, mēs bieži atgriežamies bērna attīstības līmenī.

Dzīves grūtības un pārbaudījumi liek mums meklēt kādu atrisinājumu. Vieniem tas liek meklēt Dievu, citiem pārskatīt savas attiecības ar Dievu—vai tās nav kļuvušas vēsas un formālas.

Tu esi ļāvis mums sapīties tīklā, licis smagas nastas uz mūsu kamiešiem; Tu esi licis cilvēkiem celties pāri mūsu galvām, mums bija jāiet ugunī un ūdenī, un tomēr Tu beidzot mūs esi izvedis svabadībā. (Ps. 66:11–12)

Šajos divos pantos atklājas izaugsme—ceļš pretim Dievam. Vispirms mūsu dzīve bez Dieva un problēmas, kuras mēs paši radām, tad seko apjausma par Dieva mīlestību, un tai seko savienība jeb derība ar Dievu un apziņa, ka dzīvojam pastāvīgā Dieva klātbūtnē. Mēs augam pretim Dievam.

Iespējams, ka viens no līdzekļiem mūsu izaugsmei ir draudze, kurā Dievs mūs pārveido par to, par ko mēs citādāk nekad nekļūtu. Attiecībās ar Dievu un vienam ar otru pamazām attīstās un aug mūsu jaunais cilvēks Kristū. 13. un 15. pantā lasām:

“Es iešu Tavā namā ar dedzināmiem upuriem, es Tev pildīšu savus solījumus. (…) Es Tev nesīšu treknus dedzināmos upurus kopā ar aunu upuru smaržu, es Tev sagatavošu vēršus un āžus.”

Rezultāts Dieva uzticībai ir dedzināmie upuri uz altāra, tomēr šī dziesma atklāj, ka pateicība ir vairāk nekā upuri.

Dievs ir uzklausījis lūgšanas (19. pants), tāpēc papildus dāvanām un upuriem uz altāra, dziesminieks vēlas stāstīt par to, ko Dievs viņam ir darījis:

“Nāciet, klausaities visi, kas Dievu bīstaties, es jums stāstīšu, ko Viņš ir darījis manai dvēselei!” (16. pants)

Protams, ir cilvēki, kam ir grūti kaut ko pastāstīt, kas teiks, ka labāk lai viņa darbi liecina par viņa ticību. Tas ir labi, tomēr neaizmirsīsim, ka bez paskaidrojuma mēs daudz ko varam saprast citādāk.

Piemēram, ja jūs redzat, ka cilvēks ejot pa ielu pārmet krustu—ko tas nozīmē?—vai viņš iet garām kaut kam, kas viņa izpratnē ir svēts, vai arī piesauc Dievu grūtībās, vai arī ir māņticīgs?

Ja es aizdedzinu sveci—vai tā ir vēlme atsaukt atmiņā bērnību, kad mēs kopā ar vecākiem dedzinājām Ziemassvētku eglītē svecītes, vai sagatavošanās elektrības pārtraukumam, vai kāda mīļa ciemiņa gaidīšana, vai noskaņošanās uz lūgšanām?

Dažādi cilvēki saprot šos simbolus atšķirīgi, tas ir atkarīgs no viņu bērnības, izglītības, kultūras, reliģijas, dzīves pieredzes vai piedzīvojumiem. Tāpēc reizēm ir svarīgi paskaidrot savas rīcības motīvus vai mērķi.

Un tā, kāpēc dziesminieks vēlas stāstīt par to, ko Dievs viņam ir darījis? Tāpēc, ka

“Dievs mani patiesi ir klausījis, ir ņēmis vērā manas lūgšanas.” (19. pants)

Un tāpēc, ka tas, ko Dievs viņam ir darījis, nav domāts tikai viņam vienam: tas, ko Dievs ir darījis man, ir domāts visiem cilvēkiem. Dieva žēlastība un uzticība ir domāta visiem.

“Slavējiet, jūs tautas, mūsu Dievu! Un lieciet skaļi atskanēt Viņa slavai, kas mūsu dvēselei devis dzīvību un mūsu kājām nav ļāvis slīdēt.” (8., 9. p.)

Dievs ir glābis un sargājis mūs ne mūsu dēļ vien, bet tāpēc ka

“Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jņ. 3:16–17)

Šis psalms aicina mūs pārdomāt Dieva pielūgsmes mērķi, lai tas nekļūst tikai mūsu iekšējā piedzīvojuma stiprināšanai, bet lai Dieva pielūgsmei atveras visa apkārtējā pasaule, jo tā visa ir Dieva mīlestības mērķis.

Bet pirms mēs paceļam balsi, lai liecinātu pasaulei par Dievu, mums jāļauj, lai Dievs uzklausa mūs un tādā veidā veido mūsu liecību. Šajā psalmā saskatām vienu svarīgu dzīves patiesību—dziesminieks runā tāpēc, ka Dievs ir uzklausījis viņu (19. p.). Dieva izvēle uzklausīt grēcinieka lūgšanu atklāj Dieva pazemību. Un tāpēc arī mūsu liecībai citiem jābūt pazemīgai.

Liecībai par Dievu nav jāaprobežojas ar to, ko Dievs ir paveicis, Dieva darbs veido ietvaru mūsu liecībai. Dieva darbs manā dzīves stāstā ir kā upes gultne, kas ļauj ikvienam klausītājam iejusties kā ceļotājam laivā un iztēloties, kā tas varētu izskatīties viņa vai viņas dzīvē.

Stāstot par to, ko Dievs paveicis mūsu dzīvē, mēs paši sākam labāk izprast ticību un savas attiecības ar Dievu un līdzcilvēkiem. Liecība par Dievu atgādina mums, ka Dieva uzticība nav ierobežota tikai priekš mums, tikai šajā dievnamā vai šajā pilsētā. Dieva mīlestība vēlas ietvert visu pasauli. Ja mūsu liecība par Dievu neatklāj Dieva mīlestības plašumu, tad diezin vai būsim liecinājuši, ka Dievs patiešām ir ieklausījies mūsu lūgšanā.

Bībele ir rakstīta kā liels stāsts, kurā ir daudz stāstu par cilvēkiem, kas piedzīvoja Dieva tuvumu. Un šeit mums ir jāuzmanās, lai šo stāstu mēs nepārvērstu par sistemātiskās teoloģijas doktrīnām, kurās stāsti ir pilnībā pazuduši, to vietā ir formulas, kas apraksta Dieva īpašības vai Viņa gribu. Stāsta priekšrocība ir tā, ka stāsts liek mums turpināt meklēt Dievu un nekad neļauj mums nonākt pie atziņas, ka tagad es esmu nonācis pie īstās atbildes par Dievu.

Kāds cilvēks to ir raksturojis šādi:

“Ar stāsta zaudēšanu ienāca definīcijas par Dievu, un tās pārvērta mūsu teoloģiju par elku. Kad cilvēki jautāja, kas ir Dievs, mēs norādījām uz cilvēku veidotajiem sistemātiskās teoloģijas doktrinārajiem paziņojumiem un teicām — lūk, jūsu Dievs.”

Pajautāsim sev, cik reizes Jēzus skaidroja cilvēkiem kaut ko par Dievu doktrīnu veidā, un cik—kā stāstus? Atcerēsimies Jēzus iemīļotās līdzības “Debesu valstība līdzinās…”

Pateicība
Šajā psalmā mēs lasām, ka

Es iešu Tavā namā ar dedzināmiem upuriem, es Tev pildīšu savus solījumus, kam manas lūpas ir atdarījušās, ko mana mute ir runājusi grūtā brīdī. Es Tev nesīšu treknus dedzināmos upurus kopā ar aunu upuru smaržu, es Tev sagatavošu vēršus un āžus. (Ps. 66:13–15)

Tad, kad dzīvē iet grūti, cilvēki mēģina tirgoties ar Dievu. Viņi sola, ka darīs visu, ko vien Dievs liks, ja Viņš tos izglābs. Bet kolīdz briesmas ir garām, izglābšana tiek racionalizēta, norakstot to uz laimīgu sagadīšanos. Dievs tiek aizmirsts un arī solījumi Dievam. Tikai retais atceras par tiem, kad dzīvē atkal labi klājas.

Dziesminieks nav aizmirsis savus solījumus. Šī slavas dziesma Dievam nāk ne tik daudz no dziesminieka lūpām, kā no sirds. Par to liecina arī dedzināmie upuri, kuri visā pilnībā tika atdoti Dievam un lūdzējam pašam no tiem nekas netika.

Lūgšana no sirds negarantē, ka Dievs pasargās no grūtībām un pārbaudījumiem, jo:

“Tu esi ļāvis mums sapīties tīklā, licis smagas nastas uz mūsu kamiešiem; Tu esi licis cilvēkiem celties pāri mūsu galvām, mums bija jāiet ugunī un ūdenī, un tomēr Tu beidzot mūs esi izvedis svabadībā.”

Šajās grūtībās dziesminieks atklāja Dieva klātbūtni un Viņa vadību. Dievs ir tuvu klāt un ieklausās mūsu lūgšanās. Viņš pacietīgi iet kopā ar mums, soli pa solim vedot mūs uz Apsolīto zemi, kur varēsim būt kopā ar savu Glābēju.

Jautājumi pārdomām

• Vai esam pateicīgi Dievam par Viņa mīlestību un palīdzību?
• Vai nav kāds sarūgtinājums mūs sirdī par kaut ko, uz ko Dievs nav atbildējis tā, kā mēs to bijām vēlējušies?
• Vai apzināmies lūgšanas, kuras Dievs ir uzklausījis?
• Cik pazemīga ir mūsu liecināšana par Dieva mīlestību un žēlastību citiem cilvēkiem?
• Vai mums ir par ko Dievu slavēt un pateikties?

Darīsim to! Āmen.