Mātes dienas dievkalpojums: māmiņas un apsveicēji

Bībeles lasījums no Lūkas ev. 1:5–58.

Sieviete Bībelē
Kristietībā ir uzskats, ka Bībelē, it sevišķi Vecajā Derībā, sievietēm nebija nekādas lomas reliģiskajā kalpošanā. Daļēji tas pamatojas uz grēkā krišanas stāstu, kur Ieva pirmā tika pievilta, un daļēji tas saistās ar pagānu tautu elkdievības auglības rituāliem, kuros sievietēm bija nozīmīga loma. Līdz ar to ir uzskats, ka Vecā Derība centās izslēgt sievieti no aktīvas piedalīšanās reliģijā.

Tomēr palūkojoties uz Veco Derību kopumā, jāsecina, ka šis priekšstats ir maldinošs. Vecā Derība uzlūko Dieva izredzēto tautu kā jaunavu, kā saderināto, kā sievu. Daudzas sievietes Israēla tautas vēsturē ir iemiesojušas šos tēlus un kļuvušas par Dieva un Viņa tautas derības teoloģijas uzskates līdzekli. Šeit varam pieminēt pravietes Mirjamu, Deboru un Huldu, kā arī Annu, Naomiju, Ruti, Esteri u.c.

Dieva un Israēla tautas derība tiek attēlota kā laulību derība, kas aizkustina Dieva sirdi. Viņš ir iemīlējis Israēla jaunavu ar mūžīgu, bezgalīgu mīlestību. Viņš var dusmoties uz savu sievu par tās neuzticību laulībā, Viņš var sodīt to, tai pat laikā sāpīgi pārdzīvojot mīlestības sāpes.

Arī Jaunā Derība attēlo draudzi ar sievu saules tērpā.

Pretstati
Lūkas evaņģēlijs iesākas ar stāstu par divām mātēm. Abas necerēja uz bērniem. Vienai laiks, kad bērniņš varētu piedzimt, bija jau pagājis, otrai vēl nebija pienācis, viņa pat nebija vēl precējusies. Viena bija visu mūžu veltīgi lūgusi pēc bērna, otra, iespējams, vēl vispār nebija lūgusi.

Tikpat atšķirīgi iesākas stāsts par Jāņa Kristītāja un Jēzus Kristus piedzimšanu:

Jāņa Kristītāja piedzimšanu eņģelis pavēsta priesterim Caharijam dievkalpojuma laikā templī, tātad, Jeruzalemē. Vēsturiskie dokumenti liecina, ka tolaik Israēlā bija ap 18.000 priesteru, un katrs priesteris divreiz gadā vienu nedēļu kalpoja templī. Un tikai vienreiz mūžā priesteris kalpoja pie upurēšanas altāra, to izlozēja ar meslu mešanas palīdzību. Tobrīd, kad Caharija iespējams pirmo un vienīgo reizi mūžā kalpoja pie altāra, viņam parādījās eņģelis, kas viņam paziņoja par gaidāmo dēla piedzimšanu. Mēs šodien neanalizēsim Caharijas sarunu un saņemto sodu, jo šodien mūsu uzmanība būs veltīta sievietēm.

Tagad domās pārcelsimies uz Galileju, tālu no Tempļa un ievērojamām reliģiskas nozīmes vietām. Šajā necilajā vietā Dieva eņģelis paziņo Marijai par Dieva Dēla piedzimšanu. Šī necilā ģeogrāfiskā vieta atbilst Jēzus pazemīgajiem piedzimšanas apstākļiem un turpmākajai kalpošanai, kad Viņš “iztukšoja sevi”, pieņemdams cilvēka veidu (Filip. 2:5–11). Tā iesākas jauns ticības ceļš, kura centrā vairs nav templis Jeruzalemē, bet Jēzus Kristus vienkāršība. Viņš kļūst par patieso Templi.

“Marija sacīja eņģelim: “Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos.” Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls.” (Lk. 1:34–35).

Mazliet padomāsim par eņģeļa vārdiem. “Svētais Gars nāks pār tevi” atgādina pasaules radīšanas stāstu, kad Dievs radīja pasauli no nekā un Dieva Gars lidinājās virs ūdeņiem. Var teikt, ka Dievs iesāk jaunu radīšanas procesu vecajā radībā, Marijas miesā.

Savukārt “Visuaugstākā spēks tevi apēnos” norāda uz pastāvīgo Dieva klātbūtni mākoņstabā virs saiešanas telts tuksnesī. Marija ir kā šī telts, pār kuru paceļas Dieva klātbūtnes mākoņstabs.

Tāpēc būt par kristieti nozīmē līdz ar Jēzu Kristu piedzīvot jaunpiedzimšanu no Dieva Gara, ko Kristus mums ir pavēris. Mēs piedzimstam no jauna līdz ar Kristu Garā un mirstam līdz ar Kristu kristībās, lai atkal augšāmceltos jaunai dzīvei kopā ar savu Glābēju.

Pats pārsteidzošākais ir tas, ka vēsti par Pestītāja dzimšanu Dieva eņģelis nepaziņo vīrietim — Jāzepam —, kā tas būtu pieņemams tā laika sabiedrībā, bet neprecētai meitenei! Tikpat pārsteidzoša ir Marijas atbilde: “Es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.” (38. p.) Marija apzinājās, ko nozīmē pieņemt Dieva vēsti. Tas nozīmēja palikt sabiedrības nesaprastai vai vēl ļaunāk — kļūt par sabiedrības izsmiekla objektu.

Mēs redzam, ka Dievs neuzlūko ne cilvēka stāvokli sabiedrībā, ne vecumu, ne dzimumu. Dievs rīkojas tā, kā uzskata par vajadzīgu.

Elizabete
Interesanti vērot Elizabetes reakciju uz notiekošo:

Kad viņa kalpošanas laiks izbeidzās, viņš (Caharija) aizgāja uz mājām. Un pēc šīm dienām Elizabete, viņa sieva, tapa grūta un nerādījās ļaudīs piecus mēnešus, sacīdama:

“To Tas Kungs man darījis; Viņš šīs dienas izraudzījis, lai atņemtu manu negodu ļaužu priekšā.” (Lk. 1:23–25)

Vai tiešām tas viss notika tādēļ, lai Elizabetei “atņemtu negodu ļaužu priekšā”? Vai arī Elizabete visu redz caur savu prizmu?

Protams, tā laika sabiedrībā auglība tika uzskatīta par Dieva svētību, bet neauglība par lāstu. Tomēr šoreiz viss ir otrādāk — Dievs uzlūko neauglīgo un tā izrādās patiesi svētīta, bet auglīgās paliek Dieva neievērotas, dažām varbūt pat jācīnās par vīra mīlestību. Šeit atklājas Kalna svētrunas otrādie gala iznākumi, kur pirmie paliek pēdējie, bagātie nabagi, bet nabagi izrādās Dieva svētīti. Jau no pašas pirmās nodaļas Lūkas evaņģēlijā viss ir apgriezts kājām gaisā — sievietes Dieva vēstij atsaucas ticībā, kamēr Caharija un Jāzeps meklē papildus pierādījumus vai arī vienkārši taisās bēgt.

Vēl viena ačgārnība ir nodaļas beigās, kur Elizabete nosauc bērnu par Jāni un Caharija tikai apstiprina to. Caharija atgūst spēju runāt tikai pēc tam, kad dēlam ir dots vārds. Tādā veidā Lūka izceļ Elizabeti un Mariju kā galvenās personas notikumos, kas noved pie Jāņa Kristītāja un Jēzus piedzimšanas. Pēc Jāņa piedzimšanas Elizabete paliek “aiz kadra”, jo Lūka nevēlas aizēnot Mariju un viņas bērnu.

Mēs nezinām, cik ilgi dzīvoja Caharija un Elizabete, bet spriežot pēc tā, ka bērna gaidīšanas laikā Elizabete bija jau gados un Caharija droši vien bija mazliet vecāks, viņi diezin vai piedzīvoja Jāņa Kristītāja publiskās kalpošanas sākumu. Varbūt arī tā ir Dieva žēlastība, jo kuri vecāki vēlētos piedzīvot tādu savu bērnu likteni, kāds gaidīja Jāni Kristītāju? Jāņa vecāki varēja aiziet dusēt ar skaistu vēsti no Dieva:

“Tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām. Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie Tā Kunga, viņu Dieva. Un viņš ies Viņa priekšā Ēlijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams Tam Kungam padevīgus ļaudis.” (Lk. 1:14–17)

Priekš Jāņa Kristītāja vecākiem tas bija pietiekami. Pārējais palika Dieva ziņā.

Marija
Uzzinājusi jaunumus par Elizabeti, Marija “steigšus gāja kalnos uz pilsētu Jūdas novadā” (39. p.). Bībelē nav teikts, konkrēti kur, bet šis teksts sasaucas ar 1.Sam. 1:1, kur kalni apzīmē Efraimu, teritoriju uz ziemeļiem no Jeruzalemes. Tas nozīmēja, ka Marijai bija jāveic aptuveni 100 km garš ceļš vienai pašai, kājām!

Marijai ienākot pa durvīm, Bībele saka, ka “Elizabete tapa Svētā Gara pilna” un sveicināja Mariju šādiem vārdiem:

“Tu esi augsti teicama starp sievām, un augsti teicams ir tavas miesas auglis. No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Redzi, tikko tavas sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, tad bērniņš manās miesās ar līksmību sāka lēkt. Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies.”

Šī pazemība, kas atklājas Elizabetes vārdos, jūtoties pagodinātai būt pat vēl nedzimušā Jēzus bērna klātbūtnē, vēlāk atklāsies arī viņas dēlā. Jāņa 3:30 lasām: “Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.” Kad mēs katrs apzināmies savu vietu Dieva plānā, tad izzūd sāncensība un ienāk miers.

Pēc tam seko Marijas atbildes dziesma, kuru pazīstam ar nosaukumu “Magnifikats”, kas ir Marijas dziesmas pirmais vārds latīņu tulkojumā.

Starp citu, ka daudziem Bībeles zinātniekiem domas dalās par to, kas ir šīs dziesmas autore — Marija vai Elizabete. Agrīnākie grieķu manuskripti to pieraksta Marijai, kamēr mazliet vēlākie latīņu manuskripti — Elizabetei. Ņemot vērā Marijas godināšanas attīstību Rietumu baznīcā, tas ir diezgan neparasts fakts. Arī grieķu valodas gramatika pieļauj iespēju attiecināt dziesmu uz Elizabeti, kura pie tam ir Svētā Gara pilna, kamēr par Mariju tas nav teikts. Arī dziesmas saturs vairāk atbilst pieaugušas un neauglīgas sievietes vārdiem, kā to redzam līdzīgā gadījumā ar Annu (1 Sam 2:1–10). Neskatoties uz to ir pamats domāt, ka diezin vai Lūka vēlējās aizēnot Mariju ar Elizabeti, tāpat kā Jēzu ar Jāni Kristītāju. Šo apsvērumu dēļ vairums Bībeles pētnieku uzskata, ka dziesmas autore ir Marija.

Marijas dziesma iesākas ar Dieva slavēšanu par to, ka Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu un ir varenas lietas darījis viņas dzīvē. (Šī doma stipri vien atgādina Elizabetes “negoda atņemšana ļaužu priekšā”, bet varbūt tomēr šī ir Marijas dziesma…) Viņas gars slavē Dievu kā Pestītāju. Ja šī ir Marijas dziesma, tad šie vārdi ir būtiski — Marijai nav nekāda nopelna Dieva žēlastības saņemšanā: “No šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu, jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds.” Viss gods pienākas Dievam.

Ko nozīmē vārds “svētīgs”? Tas nozīmē ne tikai “laimīgs”, jo laimīgs var būt cilvēks pats par sevi, iekšēji. “Svētīgs” nozīmē īpašu Dieva labvēlību pret šo cilvēku no ārienes, tas ietver īpašas attiecības ar Dievu un Dieva rīcību šī cilvēka dzīvē.

Ko nozīmē Marijas vārdi “No šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu”? Vai tas ir iemesls īpašai Marijas godāšanai? Pirmkārt, ievērosim, ka Marija šeit neizceļ savu nopelnu. Viņa nesaka, ka tas noticis viņas dievbijības vai svētuma dēļ. Visa slava pieder Dievam:

“Jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu, jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds.” (Lk. 1:47–49)

Tālāk dziesma ietver visu Israēla tautu, līdz ar to Marijas atziņa par Dieva svētību sasaucas ar un turpina Ābrahāmam izteikto svētību, ka viņā “būs svētītas visas zemes ciltis.” (1.Mozus 12:3):

“Viņš gādājis par Savu kalpu Israēlu un pieminējis Savu žēlastību, kā viņš runājis uz mūsu tēviem, uz Ābrahāmu un viņa dzimumu mūžīgi.”

Lasot evaņģēlijus, mēs redzam, ka Jēzus mātei nav nozīmīgas lomas Jēzus publiskajā kalpošanā un saskaņā ar Mt. 12:46–50 (Lk. 8:19–21) un Mk. 3:21, viņa pat neizprot Jēzus sūtību.

Evaņģēlijos lasām, ka Marijai un Jēzus brāļiem ierodoties pie Jēzus, Pestītājs novelk skaidru robežu starp sevi un Mariju kā miesīgo māti, tādējādi neļaujot Marijai palikt ar Viņu visu mūžu mātes–dēla attiecībās. Marijai turpinot sekot Jēzum līdz krusta pakājei, tad uz kapu un beidzot pēc Jēzus augšāmcelšanās līdzi mācekļiem augšistabā, mēs redzam, kā Marija pakāpeniski kļūst par Jēzus mācekli. No pazemīgas ebreju meitenes līdz Imanuēla mātei, līdz Kristus māceklim.

Mēs redzam, kā Marijas dzīvē piepildās Sīmeana vārdi: “Tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas.” (Lk. 2:35). Šie vārdi sasniedza kulmināciju Golgātas kalnā, kad Marija piedzīvoja Jēzus krustā sišanu. Šī epizode atklāj Mariju kā stipru sievieti, kura palika kopā ar savu dēlu līdz pēdējam, kamēr gandrīz visi Jēzus mācekļi šausmās par notikušo aizbēga.

Mācības
Ko mēs varam mācīties no Elizabetes? — novērtēt Dieva svētības un priecāties par tām. Būt pazemīgiem un apzināties savu vietu Dieva plānā. Priecāties par to, ko Dievs dara mūsu dzīvē. (Uzrakstiet 10 svētības!)

Ko mēs varam mācīties no Marijas? Mums nav lemts kļūt par ģimeni, kurā piedzimst Mesija, pasaules Glābējs, bet Dieva žēlastībā mēs varam kļūt par Dieva bērniem, par Jēzus Kristus brāļiem un māsām. Mēs varam saņemt visus tos apsolījumus, ko Dievs dāvāja caur savu pazemīgo kalponi Mariju. Bieži pasaules vēsturē Marijas dziesma ir izmantota, lai atbrīvotos no apspiestības, taču ņemsim vērā to, ka Dievs nekaro ar ieročiem, bet pārveido sirdis. Te mums paveras plašs kalpošanas un misijas lauks.

Marija apzinās, kāds gods viņai izrādīts, kad Dievs aktīvi iesaistās viņas dzīvē. Šī nepelnītās privilēģijas apziņa atraisās pateicības dziesmā, kas gaida, lai kļūtu arī par mūsu dziesmu.

Mēs redzam, cik trauslas ir cilvēku dzīves. No vienas puses ir Dieva žēlastība, par kuru mēs priecājamies, bet no otras puses ir dzīves realitāte, kas daudz ko izmaina. Tas prasa uzticēšanos Dievam, lai līdz ar Ap. Pāvilu mēs varam teikt:

“Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros, vienmēr katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūgdams, par jūsu līdzdalību evaņģēlijā no pirmās dienas līdz šim brīdim, būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.” (Filip. 1:3–6)

Mēs ticam, ka Dievs iesākto novedīs līdz galam un mēs visi kopā varēsim priecāties. Ir lietas, par ko mēs varam priecāties jau tagad un ir lietas, par ko mēs priecāsimies vēlāk—Dieva valstībā. Apziņa par to, ka mums nav nekādu nopelnu Dieva labvēlībai un žēlastībai, prasa pazemību Viņa priekšā. Tādu pazemību, kāda bija Elizabetei un Marijai. Āmen.

Kādas draudzes izdevumā bija publicēta rīta lūgšana. Tā skanēja šādi:

“Mīļais Dievs, Līdz šim brīdim es dzīvojis kā pienākas: es neesmu tenkojis, neesmu zaudējis savaldību, neesmu bijis nejauks, savtīgs vai pārāk iecietīgs. Bet jau pēc dažiem mirkļiem es celšos augšā no gultas, un tad man būs vajadzīga visa palīdzība, ko vien es no Tevis varu saņemt!”

Lūgšana ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa. Turpināsim iesākto tēmu par Kristus parauglūgšanu:

Mateja ev. 6
“Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen.”

Problēma ar Kunga parauglūgšanu ir tā, ka mēs pārāk ātri steidzamies pāri pirmajai daļai, lai varētu tikt pie “Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien”, un tad seko lūgumi, kas reizēm sāk līdzināties iepirkumu sarakstam. Mums vajag to un to un vēl kaut ko. Iespējams, ka vajag. Bet varbūt tikai ļoti gribās?… Cik vietas paliek Dieva žēlastībai?

Dieva slavēšana
Neveltot pienācīgi daudz laika, pārdomājot mūsu attiecības ar Dievu kā Tēvu, nenovērtējot visu to, par ko Viņu varam slavēt, mūsu lūgšanu centrā nonāk mūsu vajadzības, mūsu ērtības, viss kas, kas nepieciešams mūsu labsajūtai. Lūgšanas centrā nonākam mēs paši.

Protams, ir atšķirības tanī, par ko mēs varam slavēt Dievu šodien. Ja lasām Psalmos
“Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu. Diena dienai to pauž, un nakts naktij to dara zināmu” 
(Ps. 19:2-3), tad šodien, dzīvojot pilsētās, kur nekad neizdziest mākslīgais apgaismojums, mēs varbūt pat nespējam saskatīt zvaigznes. Labākajā gadījumā tās ir vārgi punktiņi debesīs — nekā tāda, par ko sajūsmināties. Tāpēc, kam ir iespēja, ieplānojiet vismaz dažas vasaras naktis pavadīt ārpus pilsētas. Bet kam šādas iespējas nav — par ko mēs pilsētnieki varam slavēt Dievu?

Protams, daba ir visuzskatāmākais Dieva godības liecinieks. Ja uzmanīgi palūkosimies apkārt, tad apbrīnas vērts ir pat ods! Bet ne jau tikai par odiem varam slavēt Dievu — tie, kas esat vecāki — kādas ir sajūtas, kad pirmo reizi uzlūkojat savu jaundzimušo bērniņu — kad aplūkojat bērniņa acis, rokas, pirkstiņus, visu pārējo? Tas viss ir apbrīnas vērts!

Un tad mēs palūkojamies apkārt un Dieva žēlastībā saskatām to, kā Dievs darbojas citu cilvēku dzīvē — arī tur ir tik daudz iespēju slavēt Dievu! Kāds uzņēmējs sācis godīgi maksāt nodokļus un algas strādniekiem. Kāds fermeris ir spējis atmaksāt kredītu. Kāda sieviete pēc 30 gadiem beidzot ir spējusi piedot savai mātei. Kāds ārsts ir izārstējis slimnieku, neprasot naudu konvertā. Kāds to var saukt par brīnumiem, bet tas ir Dieva Gars, kas ir darbojies pie šiem cilvēkiem. Saskatot Dieva rīcību citu dzīvē, mēs varēsim slavēt Dievu par Viņa lielajiem darbiem. Redzot šos Dieva žēlastības fragmentus citu cilvēku dzīvē, mēs pamazām varēsim sākt saskatīt kopainu, kas atklājas Dieva valstības svētkos:

Valstības svētki
Jesajas 25:6-9 lasām:

“Tas Kungs Cebaots sarīkos uz šī kalna visām tautām lepnu mielastu — mielastu ar vecu vīnu, ar trekniem ēdieniem, ar ilgi taupītu un labi nogulējušos vīnu. Un Viņš liks izzust šai kalnā tam ārējās čaulas plīvuram, kurā tērptas visas tautas, un tai segai, kas pārklāta pār visām tautām.
Nāvi Viņš izdeldēs uz mūžīgiem laikiem, un Dievs Tas Kungs nožāvēs visas asaras no ļaužu vaigiem un liks izzust Savas tautas negodam visā zemes virsū, jo Tas Kungs to ir runājis. Tanī dienā sacīs: “Redzi, tas ir mūsu Dievs, mēs paļāvāmies uz Viņu, ka Viņš mūs izglābs! Tas ir mūsu Kungs, uz Viņu mēs cerējām! Priecāsimies un līksmosimies par Viņa žēlastību!” (Jesajas 25:6-9)

Lasot šo rakstvietu, mēs sākam saprast, kāpēc Jēzus piedalījās dažādos svētkos un svinībās. Tas nebija tikai jautrības dēļ vai lai labi paēstu. Jēzus saskatīja savā kalpošanā Dieva valstības piepildīšanos un svinēja to.

Problēma bija tā, ka Viņš to darīja ar nepareiziem cilvēkiem. Jēzus devās pie Caķeja, atstājot aiz ārdurvīm cienījamākos Jērikas iedzīvotājus. Tā rezultātā Jēzus iemantoja ne pārāk labu slavu — Mt. 11:19 un Lk. 7:34 Viņš ir nosaukts par “negausi un vīna dzērāju”. Lasot šādu apzīmējumu, mums rodas zināmas asociācijas, tomēr labāk ir atvērt Bībeli un noskaidrot, ko šie vārdi nozīmēja tā laika jūdiem. 5. Mozus 21:18-21 lasām:

“Ja kādam vīram ir spītīgs un nepaklausīgs dēls, kas neklausa ne sava tēva, ne savas mātes balsij un tie viņu ir pārmācījuši, un viņš tomēr tiem neklausa, tad viņa tēvam un viņa mātei to būs sagrābt un novest pie savas pilsētas vecajiem un pie savas pilsētas vārtiem, un tie lai saka savas pilsētas vecajiem: šis ir mūsu spītīgais un nepaklausīgais dēls, viņš neklausa mūsu balsij, viņš ir rijējs un dzērājs. (Citiem vārdiem — “negausis un vīna dzērājs”!)
Tad visiem viņa pilsētas iemītniekiem tas ir jānomētā ar akmeņiem, ka viņš mirst. Tā tev jāiznīdē ļaunums no sava vidus, ka viss Israēls to dzird un bīstas.”

Tātad, šāds apzīmējums būtība bija aicinājums uz nāves spriedumu par spītīgu nepaklausību pastāvošajām tradīcijām.

Kāpēc Jēzus tā riskēja? Tāpēc, ka savā kalpošanā saskatīja Dieva valstības piepildīšanos, kad piepildās Raksti par tautas atgriešanos pie Dieva. Kad cilvēki izvēlas rīkoties godīgi un taisnīgi. Jēzus teica, ka šādās situācijās Debesīs eņģeļi rīko svinības un tāpēc ir pareizi to darīt arī uz zemes. Jēzus to ainoja ar trīs līdzībām — ar līdzību par pazudušo grasi, pazudušo avi un pazudušo dēlu — kuras beidzas ar svētkiem. Svētki bija liecība, ka Dieva valstība ir atklājusies redzamā veidā. Muitnieks ir gatavs atmaksāt izkrāpto. Grēciniece izvēlas dzīvot godīgu dzīvi.

Cits skatu punkts
Filmas “Visvarenais Evanss” 59. minūtē ir interesanta aina: Evansa sieva nespēj izprast vīra rīcību, būvējot šķirstu. Viņa pamet vīru un kopā ar bērniem dodas prom. Pa ceļam viņi apstājas kādā restorānā, kur viņai oficianta izskatā pienāk Dievs un jautā, vai viņai viss ir kārtībā, jo viņa izskatoties satraukta. Viņa atbild, ka tas ir garš stāsts.

– “Man patīk stāsti,” Dievs oficianta izskatā atbild, “Es arī sevi uzskatu par interesantu stāstu stāstītāju.”

Sieva sāk stāstīt, ka vīrs būvē Noasa šķirstu. Saruna turpinās:

– Daudzi cilvēki pārprot šo stāstu, viņi domā, ka tas ir stāsts par Dieva dusmām.
– Par ko ir stāsts par Noasa šķirstu?
– Man šķiet, ka tas ir mīlestības stāsts. Par uzticēšanos cits citam. Viņi stāvēja viens otram blakus, plecu pie pleca. Visi iegāja šķirstā pa divi.

Saruna turpinās. Dievs skaidro:

– Ja kādi cilvēki lūdz Dievam pēc pacietības, vai tev šķiet, ka Dievs dos viņiem pacietību? Vai arī dos viņiem iespēju būt pacietīgiem?
– Ja lūdz pēc drosmes, vai Dievs dos drosmi, vai arī dos iespēju rīkoties drosmīgi?
– Ja kāds pāris lūgs, lai viņiem būtu ciešāka ģimene, vai tev šķiet, ka Dievs sūtīs saldas, maigas jūtas? Vai arī dos viņiem iespēju mīlēt vienam otru?

Maize ne tikai sev
Ar šo domu atgriezīsimies pie mūsu šīsdienas tēmas. Ja lūdzam Dievam pēc dienišķās maizes (vai jebkā cita, kas mums ikdienā ir nepieciešams), vai šī maize būs domāta tikai mums? Kā ar tiem cilvēkiem, kam vakar nebija maizes? Kam tās nav šodien un varbūt nebūs arī rīt? Kad esam saņēmuši dienišķo maizi, pateikušies par to, kas tālāk?…

Vai mēs esam gatavi lūgt ne tikai par savu dienišķo maizi, ne tikai par to, lai citiem pietiek dienišķās maizes, bet arī kopā ar tiem, kam tās pietrūkst? Ja mēs rīkosimies šādi, var izrādīties, ka mēs esam kavējušies ar šo lūgšanas daļu. Saredzot citu vajadzības, mēs ir jālūdz par viņiem, kopā ar viņiem, plecu pie pleca, kā pāri, kas iegāja Noas šķirstā, kā ģimenes, kas kopā devās no Ēģiptes uz Apsolīto zemi. Un saskaņā ar Jes. 58:6-7 reizēm mēs varam izvēlēties arī gavēni, lai ietaupīto mazumiņu ziedotu tiem, kam ir vēl mazāk…

Un ja tā padomājam — vai lūgšana pēc maizes neapliecina lūdzēja nabadzību? Tā ir tādu cilvēku lūgšana, kas atsacījušies no pārliecības, ka paši spēj nodrošināt visu sev nepieciešamo, un paļaujas uz Dievu kā dienišķā uztura Avotu.

Dienišķā maize…
Jēzus aicina mācekļus lūgt maizi, kas nepieciešama šodien. Vai esat ievērojuši, ka turpat dažus pantus tālāk Jēzus māca, lai mēs neuztraucamies par to, ko ēdīsim vai dzersim?

“Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdieties nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu.” (Mt. 6:31-34)

Par ko tādā gadījumā šeit ir runa? Un kāpēc Jēzus atkārtojas? Kāpēc Viņš nesaka ‘Dod mums dienišķo maizi’ vai ‘Dodi mums maizi šodien’? Kāpēc “dienišķo maizi dodi mums šodien”? Kāpēc Viņš uzsver maizes dienišķo dabu?

Lai gan latviski un angliski vārdi dienišķais un diena ir lingvistiski savstarpēji saistīti, grieķu valodā diena ir hemera, bet attiecībā uz dienišķo šeit ir lietots cits vārds — ἐπιούσιος (epiousios) — pie tam tikai divas reizes visā Jaunajā Derībā — šeit un Lūkas 11:3, kur arī ir parauglūgšana.

Bet atgriezīsimies pie jautājuma par vārda ‘dienišķā maize’ nozīmi. Arī ārpus Jaunās Derības līdz 6. gadsimtam nav atrasts neviens dokuments, kur būtu lietots šis grieķu vārds, līdz ar to Bībeles teksta tulkotājiem ir lielas problēmas atrast piemērotu tulkojumu.

Tātad šeit mums ir vissvarīgākā lūgšana visā Bībelē, kur Jēzus māca mums ko un kā lūgt, un šajā lūgšanā ir izmantots vārds epiousios, kuram nav skaidri zināma nozīme! Bībeles tulki šeit ir neapskaužamā situācijā. Ko jūs darītu šādā situācijā?

Par laimi ir kāds risinājums. Valodnieki uzskata, ka šis vārds būtībā ir saliktenis. Ja sadalām šo vārdu pa sastāvdaļām, tad iegūstam sekojošo: (1) epi nozīmē “uz, virs, pāri,” un (2) ousia nozīmē “būtne, būtība vai daba.” Saliekot šos divus kopā, mēs iegūstam aptuveni šādu nozīmi: “Mūsu pārdabīgo maizi dodi mums šodien.”

Pirmā gadsimta jūdaisma kontekstā tas nozīmēja tikai vienu: jaunu mannu no debesīm! Jebkuram pirmā gadsimta jūdam, dzirdot lūgšanu pēc pārdabiskas maizes ik dienas, bija skaidrs, ka runa ir par Iziešanu. Tas pieņem vēl skaidrākas aprises lūgšanas beigās, kad lūdzam pēc Dieva valstības. Un dažus pantus tālāk Mateja evaņģēlijā Jēzus māca neuztraukties par to, ko ēdīsim vai dzersim, bet meklēt Dieva valstību un Viņa taisnību (Mt. 6:25–34; Lk. 12:22–31). Savukārt Lūkas evaņģēlijā Tēvreize (Lk. 11:2-4) seko tieši pēc Martas šķendēšanās, ka Marija viņai nepalīdz gatavot maltīti Jēzum, bet apsēdusies pie Jēzus kājām klausās Viņa vārdos (Lk. 10:41-42).

Ja viss Kunga lūgšanā ir fokusēts uz “debesu” jeb Dieva lietām, tad ir pamats domāt, ka tas pats attiecas arī uz noslēpumaino epiousios maizi. Līdz ar to pārdabiskā maize no debesīm atsauc atmiņā mannu tuksnesī, ar ko Dievs baroja israēliešus 40 gadus, ceļojot uz Apsolīto zemi. 16:16–22). Kristus mācekļi tiek aicināti paļauties uz Dieva mīlestību un gādību ik dienas kā israēlieši tuksnesī, līdzīgi Mozum atsakoties no pasaules bagātībām un paļaujoties uz Dievu, kurš “par lielāku bagātību turēja Kristus negodu nekā Ēģiptes mantas, jo viņš raudzījās uz atmaksu.” (Ebr. 11:26)

Līdz ar to lūgšanā pēc pārdabiskās maizes atklājas eshatoloģiskais horizonts, kas norāda uz nākotni, kas ir daudz svarīgāka un reālāka par šodienu. Tas nozīmē no šodienas raudzīties nākotnē, un dzīvot ar skatu no nākotnes šodienā. Tas nozīmē dzīvot tādās attiecībās ar līdzcilvēkiem, kādas raksturos Valstības piepildījums. Kristus aicina mūs lūgt pēc pārdabiskās Debesu maizes, pēc Viņa klātbūtnes, ik dienas, ejot uz Dieva Apsolīto zemi kopā ar Viņu. Tas sasaucas arī ar Jēzus sarunu ar jūdiem Jāņa ev. 6. nodaļā, kur Jēzus runā par šo maizi Sv. Vakarēdiena perspektīvā.

Noslēgums
Kāda ir mūsu ticības dzīve?—vai esam iepazinuši Dievu kā Tēvu? Vai mums ir par ko Viņu slavēt, pirms nākam Dieva priekšā ar lūgumiem?

Vai mēs gaidām Dieva valstību kaut kad nākotnē, vai arī jau redzam to sev apkārt? Vai apjaušam, ka debesis ir tepat blakus, tuvu klāt — kā par to dzied kādā dziesmā? Jēzus svinēja grēcinieku atgriešanos pie Dieva — kā ir ar mums? Vai mēs svinam grēcinieku atgriešanos pie Dieva? Vai lūdzam kopā ar tiem, kam ir mazāk, nekā mums, vai izmantojam gavēni, lai palīdzētu citiem?
Dievs zina visu, kas mums ir vajadzīgs un kādas ir mūsu sirds ilgas, tāpēc mēs varam visu to izteikt Dievam lūgšanā, lai izvērtētu prioritātes, sakārtotu mūsu vajadzības un sniegtu mums to, kas mums nepieciešams.

Kad lūgsim pēc dienišķās jeb pārdabiskās Debesu maizes, iedomāsimies kādu sev tuvu cilvēku, kas vēl nepazīst Dievu. Jūs variet uzdāvināt šim cilvēkam jauno misijas grāmatiņu “Pārsteidzošā mīlestība” un iepazīstināt ar Jēzu Kristu, vadīt pirmajā lūgšanā. Un tad lūdziet Dieva gudrību izprast, kā jūs varētu iederēties kā Dieva atbilde šajā lūgšanā. Jo Viņš ir apsolījis Debesu maizi tiem, kas lūdz. Āmen.

Pārdomāsim kādu notikumu, kas aprakstīts Bībelē, kur nekas nenotiek tā, kā tam vajadzētu būt. Vecāki ir vienaldzīgi, sabiedrība nespēj atpazīt dziedināto, reliģiskie vadītāji negrib pieņemt to, ko viņi skaidri redz, un stāsts beidzas galīgi ačgārni. Šis stāsts ir uzrakstīts Jāņa ev. 9. nodaļā un turpinās līdz 10. nodaļas 21. pantam. (Izlasīsim Jāņa ev. 9:1-41; 10:1-21)

Viss ačgārni

Kā redzam, nekas šajā stāstā nenotiek tā, kā tam vajadzētu būt.

Pirmkārt, šeit tiek noraidīts populārais uzskats, ka slimības ir tiešs grēka rezultāts. Mēs instinktīvi meklējam problēmu risinājumus, un šajā procesā mēs parasti vēlamies noskaidrot kāds ir slimības iemesls. Var gadīties, ka uzzinājuši slimības iemeslu, mums vairs nav jāmeklē risinājums… Bet šeit lasām, ka Dievs piedāvā risinājumu, veidojot jaunu radījumu. Jo smilšu paņemšana no zemes ir netieša norāde uz cilvēka radīšanu 6. dienā. Tā kā vīrs bija piedzimis akls, tad dziedināšana te nederēja — Jēzus viņam radīja acis.

Vēl interesanti ir tas, ka aklais nemaz nelūdza Jēzum palīdzību. Jēzus darīja aklo redzīgu, pat neprasot viņam atļauju.

Otrkārt, mūs pārsteidz sabiedrības reakcija. Kaimiņi nespēj vienoties, vai tas ir tas pats ubags, kas kādreiz ubagoja, vai nav. Ļoti dīvaini! Viņi taču katru dienu gāja tam garām, pa reizei kaut ko arī ziedoja viņam. Bet vai viņi apstājās pie šī cilvēka, lai ieskatītos tam sejā, lai mazliet parunātos? Šeit jājautā — ko mēs ievērojam citos cilvēkos? Vai mēs, tāpat kā šie cilvēki, arī ievērojam tikai citu cilvēku trūkumus? Vai šī cilvēka identitāte mums ir viņa vai viņas trūkumi? Un ja pēkšņi to nav, nespējam vairs atpazīt to pašu cilvēku?…

Treškārt, pārsteidzoša ir arī reliģisko vadītāju rīcība. Šķiet, ka viņi vēlas noteikt, kas noticis, un izskaidrot to. Farizeji negrib ticēt dziedinātā vīra stāstam, jo tas ir pretrunā ar to, ko viņi vēlas redzēt. Jēzus ir pārkāpis sabatu, tāpēc ir grēcinieks. Viņiem ir pilnīgi skaidrs, ka Jēzus ir grēcinieks, nevis stāsta varonis, tāpēc jāatrod cits izskaidrojums, kas visu noteikšanu par to, kas ir grēks un kas ir žēlastība, atstātu viņu rokās. Mēs redzam, ka jau senatnē reliģiskie vadītāji cīnījās par varu spriest tiesu pār citiem — kurš ir grēcinieks un kurš drīkst tikt apžēlots. Viņi bija tik ļoti aizrāvušies ar tiesas spriešanu, ka nepamanīja Dieva ierašanos savā vidū un to, ka Dievs Jēzū Kristū spriež tiesu viņiem…

Gan sabiedrība, gan reliģiskie vadītāji izrādās nedraudzīgi dziedinātajam. Bet kā ir ar dziedinātā vecākiem? Tie taču priecāsies par sava dēla dziedināšanu? Lasot tekstu, redzam, ka tā gluži nav. Faktiski tekstā nekas nav teikts par vecāku prieku! Tur ir teikts, ka vecāki bija nobijušies no varas iestāžu draudiem, tāpēc atstāja savu dēlu varas iestāžu ziņā. Protams, mūža nogalē, kad jums ir māja, iekopts dārzs un varbūt vēl citi īpašumi, negribās strīdēties ar varas institūcijām un riskēt to visu zaudēt.

Vienīgais cilvēks, kas šajā stāstā ir patiess, ir dziedinātais, un Jēzus. Kad sabiedrība nevēlas viņu vairs pazīt, kad varas vīri draud ar izslēgšanu no sinagogas un pat tuvinieki nepalīdz, viņš tomēr liecina par Jēzus brīnumdarbu un neatsakās no savas liecības. Tas ir Jēzus, kas dziedina. Un Jēzus neatsakās no viņa, Jēzus uzmeklē viņu ir ir kopā, kad visi ir nostājušies pret viņu.

Pasaules gaisma

Mēs redzam, kā 9. nodaļā atklājas cilvēku reakcija uz gaismu, kas apmirdz pasauli. Arī tā ir ačgārna. 9. nodaļa iesākas ar jautājumu, kāpēc cilvēks piedzimis akls — vai tas ir viņa paša, vai viņa vecāku grēku dēļ? Aklajam atveras acis un viņš pamazāk sāk apjaust, kas ir tas, kas viņu ir dziedinājis.

Bet ironiski, ka visi pārējie šajā stāstā zaudē redzi. Ne fizisko redzi, bet garīgo — spēju ticēt un saprast to, kas noticis, kam viņi ir bijuši liecinieki. To redzam, kad farizeji beigās paziņo: “Tu viss esi grēkos dzimis, un tu mūs gribi mācīt?” Tiešām? Jēzus pirmīt teica, ka aklums nebija viņa grēku dēļ.

Nodaļas beigās daži farizeji vēl apgalvo, ka nav akli, un Jēzus uz to atbild: “Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka; bet tagad jūs sakāt: mēs redzam, — tāpēc jūsu grēks paliek.” Tā grēks pēkšņi atklājas redzīgajos, tajos, kas ir pilnīgi pārliecināti, ka viņi redz, un ka nav grēcinieki kā dziedinātais un viņa dziedinātājs. (Kā ar mums — “uzticīgo atlikumu”?)

Šeit atklājas, ka grēks ir apzināta rīcība — apzināta atteikšanās atzīt Jēzu par Dieva Dēlu un atteikšanās atzīt Viņa darbus, ka tie ir no Dieva. Cilvēki viens pēc otra aizver acis, lai varētu turpināt iesākto dzīvi. Bet vajadzēja darīt pretējo — vajadzēja atvērt acis. Viņi neapžilbtu, bet tiktu glābti.

Zīme ticībai

Ievērosim, ka būtiskākais šajā stāstā nav aklā vīra dziedināšanas brīnums, jo Jānis to nenosauc par brīnumu, bet par zīmi. Zīme norāda uz kaut ko aiz sevis, tā norāda uz to, ko nozīmē satikšanās ar Jēzu. Par to lasām 10. nodaļā:

“Daudzi viņu starpā sacīja: “Viņā ir velns, Viņš ir prātu zaudējis! Ko jūs Viņu klausāties?” Citi sacīja: “Šie vārdi nav velna apsēsta cilvēka vārdi. Vai ļauns gars var atvērt aklo acis?” (Jņ. 10:20-21)

Bija fakti un bija vajadzīgs kāds izskaidrojums. Kas ir Jēzus Kristus? — pasaules gaisma vai velna apsēsts?

Farizeji vairs nespēja noliegt, ka vīrs bijis akls, to apliecināja gan kaimiņi, gan paša vīra vecāki. Bet viņi centās novirzīt uzmanību no Jēzus uz Dievu. 24. pantā lasām:

“Pēc tam viņi otrreiz pasauca cilvēku, kas bija neredzīgs bijis, un sacīja viņam: ‘Dod Dievam godu! Mēs zinām, ka šis cilvēks ir grēcinieks.’”

Tāpat kā samariete pie akas pamazām iepazina savu sarunu biedru, arī dziedinātais vīrs pamazām pieaug atziņā par to, kas viņu ir dziedinājis. Vispirms 11. pantā viņš ir “Cilvēks, kuru sauc Jēzus”, tad 17. pantā “Viņš ir pravietis.” 33. pantā viņš skaidri saskata, ka Jēzu nevar nošķirt no Dieva, tāpēc viņš skaidri pasaka — “Viņš ir no Dieva”. Ir pilnīgi skaidrs, ka spēks, kas viņu dziedināja, bija no Dieva, bet smiltis un siekalas, un rokas, kas viņam pieskārās, bija Jēzus. Viņš nesaprot, kāpēc farizejiem ir problēma atzīt šos faktus: “Ja Viņš nebūtu no Dieva, Viņš neko nevarētu darīt.” 38. pantā dziedinātais jau atzīst Jēzu par Kungu — un To pielūdz.

Jēzus šo pārmaiņu raksturo sekojošiem vārdiem: “Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas redz, akli.” (9:39).

Farizeju problēma nebija tā, ka viņi nespēja savienot Dieva spēku ar Jēzus rīcību, bet gan viņu nevēlēšanās to darīt. Jēzū bija kaut kas tāds, no kā viņi vēlējās izvairīties. Farizeju aklums, atšķirībā no aklā vīra akluma, bija grēka rezultāts, jo tas bija viņu apzinātas izvēles sekas.

Šajā notikumā Jēzus atklāj to, ko nozīmē būt patiesam israēlietim — ko nozīmē kalpot Dievam. Tas nozīmē nest dziedināšanu un strādāt pie jaunas radības. Ja tas ir tā, tad pieķeršanās pie sistēmas, kas izslēdz citus cilvēkus no tās vidus, ir patiess aklums. Tas nozīmē izsaukt spriedumu, kuru esi pasludinājis citiem, pašam uz sevi.

Šeit mēs redzam, ka Dievs raugās uz cilvēkiem citādāk, nekā mēs. Mēs raugāmies uz ārieni, jo tas ir viss, ko mēs redzam. Bet Dievs raugās uz sirdi, kā to atklāja Samuēls, kad visi Isaja dēli tika vesti viņa priekšā, lai viņš Dieva izraudzīto svaidītu par nākamo Israēla ķēniņu. Samuēls meklēja tādu, kas būtu līdzīgs Saulam izskatā — liela auguma, spēcīgs karavadonis.

Tas Kungs sacīja Samuēlam: “Neskaties uz viņa ārējo izskatu, nedz uz viņa garumu, nedz uz viņa augumu: viņu Es neesmu izraudzījis, jo Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi.” (1. Sam. 16:7)

Bet Dievs izraudzījās visjaunāko no Isaja dēliem un lika Samuēlam to svaidīt par ķēniņu, kaut arī Sauls vēl aizvien bija tronī. Tas bija tikpat pārdrošs solis kā tas, ka Jēzus atdarīja aklajam acis sabatā.

Kā cilvēks kļūst redzīgs? Vispirms tas dzird Jēzus balsi un paklausa tai, tad seko Viņam. Par to Jēzus runā 10. nodaļas sākumā līdzībā par labo ganu un avīm. Vispirms avis dzird balsi, tad tās pazīst to, un visbeidzot seko tai. Lai dzirdētu, ir vajadzīga dzirde, lai sekotu, ir vajadzīga redze.

Mirklis un dzīve

Šis stāsts ir par acumirkli dzīvē un turpmāko dzīvi. Bija kāds mirklis, kad kāds pieskārās jums un jūs dziedināja, atvēra jums acis. Pārējais jau ir dziesma:

Ak, mīlestība bezgalīga…

Ja Dievs pieskaras kādam cilvēkam, tad citi to uzreiz pamana. Un protams, ka tiek uzdoti jautājumi: Kur tu tobrīd biji? Ko darīji? Ko Viņš tev darīja? Kā tu izskaidro savu jauno dzīvi, jauno “es”, jauno skatu? Kā tu izskaidro to, par ko mēs skaidri zinām, ka tas tā nevar būt?

Ir lietas dzīvē, ko nekad nevar izskaidrot. Tāpēc varam raudzīties uz šo stāstu kā uz diviem laikiem — kā bija toreiz un kā ir tagad. Kādi mēs bijām tolaik un kādi esam tagad. Kas mēs bijām tolaik un kas esam tagad. Pats Dieva pieskāriena mirklis varbūt pat nav tik būtisks kā izmaiņa, ko tas ienesa.

Atzīsimies godīgi — dažreiz Dieva pieskāriens mūsu dzīvē ienes daudz neskaidrību un varbūt pat jucekli: “Kā Dievs tevi dziedināja?” — “Viņš paņēma zemi, sajauca ar siekalām un uzsmērēja uz acīm…” Vai skan pārliecinoši? Tas, ka jums bija īpašs piedzīvojums ar smiltīm, kas sajauktas ar siekalām, nenozīmē, ka citi vairs neslaucīs smiltis no kurpēm, uzskatot tās par svētām. Tas ir jūsu personīgais piedzīvojums!

Ievērojiet, ka dziedinātais cilvēks nespēj aprakstīt dziedināšanas brīnumu tā, la visi būtu apmierināti, bet viņš atkārtoti uzsver, ka bija akls, bet tagad ir redzīgs. To neviens nevar noliegt. Tāpēc reizēm lietderīgāk ir koncentrēties uz atšķirību starp jūsu iepriekšējo dzīvi un pašreizējo: reiz es biju tāds, bet tagad šāds. Reiz es visu redzēju tā, bet tagad šitā. Agrāk es ticēju tam un tam, bet tagad es ticu Jēzum. Reiz es dzīvoju tā kā akls, bet tagad es esmu iemācījies saskatīt zināmas lietas. Manas acis ir kļuvušas redzīgas, un lūk, ko es redzu. Tie ir stāsti, ko der liecināt gan draudzē, gan ārpus tās.

Aplieciniet Jēzu, nevis izskaidrojiet to. Mēs varam teikt, ka Jēzus dziedināja šo cilvēku, bet mēs nekad nevarēsim izskaidrot, kā. Tomēr rezultāts ir visiem redzams. Ja reiz esam dziedināti, tad dzīvosim tā, kā Kristus to sagaida no gaismas bērniem. Āmen.

(Svētruna adventistu Valmieras draudzē 2011.03.19. Saīsināta.)

Ziemassvētku vakarā kāds ceļinieks ar sievu pārdomāja aizvadītajā gadā paveikto.

Vakariņojot kādā Pireneju ciemata vienīgajā restorānā, vīrs sāka žēloties par kādu darbu, kas netika paveikts kā iecerēts. Sieva tikmēr uzmanīgi vēroja restorānā uzstādīto Ziemassvētku eglīti. Vīrs, nodomājis, ka sievu saruna vairs neinteresē, mainīja tematu.

– Cik skaisti mirdz eglīte, vai ne?

– Tas tiesa, — sieva atbildēja. — Bet, ja tu labi ieskatīsies, starp šīm daudzajām spožajām spuldzītēm viena ir izdegusi. Manuprāt, atskatīdamies uz pagājušo gadu, tu redzi tikai šo vienu izdegušo lampiņu, bet neredzi desmitiem citu, kas dāsni dāvā savu svētīgo gaismu.

Kā ir ar mums? Uz ko mēs koncentrējamies savā dzīvē? Kas vienmēr ir mūsu acu priekšā?

Šajā kontekstā aplūkosim Kristus parauglūgšanas otro teikumu, kur ir divi lūgumi: “Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.”

No Paradīzes uz Jauno zemi. Gleznojums uz audekla adventistu Orebro baznīcā (Zviedrija)

Kas ir Dieva valstība?
Dzirdot par lūgšanu pēc Dieva valstības, pirmais jautājums mums droši vien būs — Kas ir Dieva valstība? Lūkas 8:10 Jēzus mācekļiem saka: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus.” Vai esam kādreiz pētījuši šo tēmu?

Lūkas ev. 8., 9., 10. nodaļā aprakstīti notikumi īsi pirms Kristus krustā sišanas. 8. nodaļā Jēzus apstaigā vietējos Galilejas ciemus un pilsētas, dziedinot slimos, mācot un sludinot Dieva valstību. (1. un 10. p.). 9. nodaļā Jēzus izsūta 12 mācekļus sludināt Dieva valstību un dziedināt. (2. p.). 10. nodaļā Jēzus izsūta 70 mācekļus, dodot tiem varu izdzīt ļaunos garus, dziedināt un pasludināt Dieva valstību.

Šeit vērojama progresija — vispirms Jēzus viens pats, tad 12 mācekļi, tad 70 mācekļi. Skaitlis 12 ir simbolisks skaitlis — tas simbolizē 12 Israēla ciltis, tas simbolizē jaunu Israēlu. Arī skaitlis 70 ir simbolisks skaitlis — tas atgādina notikumus Mozus dienās, kad Dievs izraudzīja 70 vecajus un deva tiem savu Garu Israēla vadīšanai uz Apsolīto zemi (4. Mozus 11:16,25). Šis skaitlis ir arī visu tā laika zināmo tautu skaits (1. Mozus 10:2–31). Ar to Lūka norāda gan uz Jēzu kā uz jaunu Mozu, gan uz priekšā stāvošo vispasaules misiju, lai vestu visas tautas uz Dieva valstību. Jēzus dod mācekļiem savu autoritāti dziedināšanā un liecināšanā par Dieva valstību.

Tad Lūkas evaņģēlija 10. nodaļā seko stāsts par labo samarieti, kurā Jēzus atklāj saviem klausītājiem, ka Dieva valstībā ir vieta arī tiem kaimiņiem, ar kuriem viņi nespēj sadzīvot. Šis stāsts skaidro to, ko nozīmē būt patiesam israēlietim, kas gaida Dieva valstību. (Savulaik amerikāņu rakstnieks Gilberts Čestertons ir teicis, ka Bībele aicināja mūs aizlūgt par mūsu kaimiņiem un arī ienaidniekiem, jo vairumā gadījumu tie ir vieni un tie paši ļaudis.)

Lasot šīs trīs Lūkas evaņģēlija nodaļas, redzam, ka Jēzum vissvarīgākā lieta bija Dieva valstība. Šodien mēs draudzē maz dzirdam par to. Kāpēc tā? Vai tas, kas Jēzum bija tik nozīmīgs un svarīgs, mums nav svarīgs? Kas ir mūsu uzmanības centrā?

Vai lūgšana pēc Dieva valstības ir ilgas par Dieva valstības nodibināšanos nākotnē? Diezin vai, jo Jēzus pats mācīja, ka līdz ar Viņa kalpošanu Dieva valstība ir ienākusi mūsu šodienas dzīvē:

“Uz farizeju jautājumu, kad nākšot Dieva valstība, Viņš tiem atbildēja: “Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā. Nevarēs arī sacīt: redzi, še viņa ir vai tur, — jo, redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū.” (Lūkas 17:20-21)

Tāpēc var teikt, ka Dieva valstība nav vieta, kur mēs nonākam pēc nāves. Lūgšanai pēc Dieva valstības ir gan tagadnes, gan nākotnes perspektīva.

Ja Dieva valstība ir klātesoša jau šodien, tad varbūt tā ir Dieva garīgā valstība mūsu domās un sirdī? Ja uzmanīgi lasām tekstu, tad jāsecina, ka arī tā nav — mēs tiekam aicināti lūgt, lai Dieva valstība nāk no debesīm uz šīs zemes, tātad, tā ietver arī Dieva radīto fizisko pasauli.

Debesis un zeme ir kā divas sfēras, kas sākumā bija vienotas, bet pēc cilvēku grēkā krišanas, ir šķirtas. Tagad debesis ir Dieva sfēra un zeme ir cilvēku sfēra. Debesis ir vieta, kur Dieva prāts tiek īstenots. Dieva plāns un mērķis ir atkal apvienot šīs abas sfēras.

Kam domāta Dieva valstība?
Jēzus savu kalpošanu bieži vien skaidroja līdzībās. Viņš piedalījās daudzās viesībās ar tolaik ticīgiem ļaudīm nepieņemamiem galda biedriem, kā rezultātā iemantoja vienu otru iesauku (Mat. 11:19; Lūk. 7:34), tāpēc Viņš stāstīja līdzību par labo samarieti. Šis stāsts norāda uz to, ka Dievs pieņem ikvienu grēcinieku un Dieva valstībā mēs satiksimies ar visnegaidītākajiem cilvēkiem.

Stāsts par pazudušo dēlu (Lūk. 15:1-2, 11-32) ir ne tikai skaists Dieva mīlestības attēlojums, bet pašreiz notiekošās situācijas raksturojums. Israēls Jēzus vadībā beidzot patiesi atgriežas no Bābeles gūsta, bet ne visi par to priecājas.

Tāpat stāsts par sējēju nav tikai skaista aina par to, kā cilvēki pieņem Dieva Vārdu, bet aina par atgriešanos no Bābeles gūsta Apsolītajā zemē. Kam bija ausis, tie saklausīja šajos vārdos Dieva apsolīto Israēla atjaunošanu un jaunas derības slēgšanu. (Jes. 55:10-11; 6:9,13.)

Arī Jānis Kristītājs nepamodās kādu rītu un neizdomāja — sākšu visus grēkus nožēlojošos mērkt ūdenī. Nē, kad Jānis uzsāka savu kalpošanu, ikviens ebrejs ūdens kristībās saskatīja jaunas Iziešanas (gr. Exodos) simbolu.

Lasot šīs Jēzus līdzības, mēs parasti domājam par to, kā pastāstīt par Jēzus mīlestību mūsu paziņām un kaimiņiem. Bet raugoties šo stāstu sākotnējā kontekstā, pareizāk būtu nevis burtiski atkārtot šos stāstus, bet rīkoties tā, ka apkārtējā sabiedrība mums uzdotu jautājumus — kāpēc jūs tā dariet, uz ko mēs varētu atbildēt: “Reiz kādas firmas īpašnieks nolēma paplašināt savas rūpnīcas produkcijas klāstu. Viņš pieaicināja vislabākos padomdevējus, kādus vien savā valstī varēja atrast, un visi ķērās pie darba. Kad firmas vadītājs bija aplūkojis izstrādātos projektus …” — tālāk turpiniet stāstu paši! 🙂

Kā īstenot Dieva valstību dzīvē?
Tas, ko izdarīja Jēzus, ir vienreizējs notikums pasaules vēsturē, un tas vairs nav jāatkārto. Mūsu uzdevums ir nevis atkārtot to pašu, ko Jēzus darīja, jo to mēs nespējam, pat ja gribētu, bet īstenot Viņa norādījumus dzīvē.

Jūs variet pielīdzināt Jēzu zinātniekam vai ārstam, kas izgudrojis jaunas zāles pret kādu slimību. Jums tās vairs nav jāizgudro atkal un atkal. Jums tās ir jāizmanto savā ārsta praksē. Jūs satiekaties ar cilvēkiem, kam nepieciešama palīdzība, un jūs izrakstiem viņiem Lielā Ārsta zāles.

Jūs variet pielīdzināt Jēzu komponistam, kas uzrakstījis visskaistāko simfoniju vai oratoriju. Jūsu uzdevums ir, godbijīgi pret tās autoru, atskaņot šo simfoniju uz pasaules skaņu jūkļa fona. Dieva valstība nāk caur Jēzu pie ikkatra cilvēka, bet tā aptvers visu pasauli tad, kad pasaule tiks dziedināta, kad visa pasaule iesaistīties jaunā dziesmā.

Lūgt šo lūgšanu nozīmē raudzīties uz šo pasauli ar divējādu skatījumu vienlaicīgi. No vienas puses raudzīties pāri uz to godības pilno dienu, kad Dievs visu radīs jaunu, kad Viņš “pārradīs Jeruzālemi priekam un tās tautu līksmībai” (Jes. 65:18), bet no otras puses būt līdzi pasaulei tās sāpēs un ciešanās kā labajam ganam vai lielajam ārstam — šajās dienās mēs īpaši pieminam savās lūgšanās Japānas iedzīvotājus, kurus skārusi 8,9 balles stipra zemestrīce — visstiprākā zemestrīce, kādu Japāna piedzīvojusi, kopš tur reģistrē zemestrīču spēku.

Kā zināt Dieva prātu?
Trešais lūgums parauglūgšanā ir par Dieva prāta jeb Viņa gribas piepildīšanos. Runa ir par Rakstos atklāto Dieva prātu jeb gribu: “Pārbaudiet, kas Tam Kungam patīkams”, “Centieties saprast, kāds ir jūsu Kunga prāts” (Efez. 5:10,17). “Noslēpumainās lietas visas pieder Tam Kungam, mūsu Dievam, bet atklātās lietas mums un mūsu bērniem mūžīgi — pildīt visus šīs bauslības vārdus.” (5. Mozus 29:29) Tas ietver tādu uzvedību, kāda ir atklāta Rakstos un kāda Dievam patīk. Vēl skaidrāk tas pateikts vēstulē kolosiešiem:

“Mēs […] pastāvīgi piesaucam Dievu savās lūgšanās, lai jūs, bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu Viņa gribu.” (Kol. 1:9)

Kāds tad ir rezultāts Dieva gribas izpratnei? Par to runā nākamie panti:

“Tad jūsu dzīve būs mūsu Kunga cienīga un Viņam viscaur patīkama, un jūs nesīsit augļus ar visāda veida labiem darbiem un pieaugsit Dieva atziņā. Bet Viņš Savā godības varenībā jūs bagātīgi apveltīs ar spēku būt izturīgiem un pacietīgiem, un jūs ar prieku pateiksities Tēvam, kas jūs darījis cienīgus dabūt savu tiesu pie svētajo mantojuma gaismā.” (Kol. 1:10–12)

Jēzus aicina lūgt ticīgos, lai Dieva griba, kas tiek īstenota Debesīs, tiek īstenota arī uz zemes, tas ir — vispirms mācekļu dzīvē, tad draudzes dzīvē un tad visā tālākajā apkārtnē. Šī lūgšana ir kā pretinde izplatītajai idejai par aizbēgšanu no šīs pasaules un platoniskām debesīm. Lūdzot pēc Dieva valstības, mēs izvēlamies paklausīt Kristum visās lietās, lai saņēmuši no Viņa dziedināšanu, spētu to piedāvāt citiem.

Valstības izpausmes
Kad mēs domājam par Dieva valstību, kā mēs to iztēlojamies? Varbūt var palīdzēt jautājums: kā izskatītos pasākums draudzē, dziesmu dievkalpojums, kalpošana maznodrošinātiem, — ja Dievs būtu vadītājs?

Kā Dieva valstība atklājas šodien? Tā atklājas mūsu savstarpējās attiecībās, mūsu kalpošanā sabiedrībai, nesot cerību un iedrošinājumu.

Es zinu, ka daudzi no jums ir iesaistījušies kalpošanā Zilākalnā un arī tepat Valmierā zupas virtuvē. Brāļi un māsas Rūjienas draudzē palīdz kādam politiskajam bēglim no Kotdivuāras. Šī kalpošana palīdz likteņa piemeklētajiem atkal atgūt cilvēka stāvokli. Tā atjauno un apliecina Dieva līdzības atspulgu mūsos. Tie visi ir Dieva valstības asni un ziedi. Domāsim par daudzajām iespējām, kā Dieva valstība var atklāties mūsu vidū!

Un tā — uz ko mēs koncentrējamies savā dzīvē? Kas vienmēr ir mūsu acu priekšā? Vai atceraties stāstu par ceļinieku, kas atskatoties uz iepriekšējo gadu, neredzēja neko citu kā vienīgi vienu nepadarīto lietu? Jēzus mūs aicina koncentrēties uz Viņa valstību. Vai Dieva valstība un Viņa taisnība ir mūsu dzīves vīzijas centrā?

Cilvēki bez konkrēta mērķa, konkrētas vīzijas, ir kā kuģis bez kompasa. Bez vīzijas ļaudis cenšas kaut ko darīt, cenšas būt nodarbināti. Viņi darbojas, “taisa” baznīcu, bet bez skaidra mērķa un virziena ātri novirzās no galvenā ceļa. Rezultātā cilvēki ātri nogurst, sadeg. Draudzē var būt daudz dažādu aktivitāšu, bet nav garīgās kustības uz priekšu.

Tāpēc lūgsim Dievu, lai Viņš paceļ mūsu skatu pāri pār ikdienas vajadzībām uz Viņa valstību. Viņa Dēls ir apsolījis, ka tad Dievs pārējās lietas piemetīs. Acīm redzot Jēzus skatījumā Dieva valstība ir svarīgāka par maizes kumosu un siltu jaku. Lai Dievs palīdz mums to saskatīt un nolikt pareizi prioritātes. Lai palīdz arī mums kā draudzei redzēt mērķi, uz ko mums jāiet, kad lūdzam: “Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” Āmen.

Problēma, ko mēs šodien aplūkosim, ir saistīta ar mūsu izpratni par Dieva gribu un garīgumu.
Vai varat atbildēt uz sekojošiem jautājumiem:

• Ja mēs vēlamies kaut ko panākt, un lūdzam Dievu par to, vai varam cerēt, ka Dievs uzklausīs mūsu lūgšanu?
• Ja mēs vēlamies kaut ko panākt, un sākam gavēt un lūgt Dievu par to, vai varam cerēt, ka Dievs uzklausīs mūsu lūgšanu?
• Kad vispār Dievs uzklausa mūsu lūgšanas?

Mūsu šīsdienas rakstvieta ir Jesajas 58. nodaļa.

Problēmas un to risinājumi
Kāpēc ļaudis gavēja? — viņi pildīja Toras prasību gavēt 4 reizes gadā (Cah. 8:19). Viņi gavēja, lai izpildītu bauslības prasību. Israēlieši gavē un vēlas, lai Dievs tos uzklausa. Bet Dievu nevar manipulēt ar gavēšanu un citiem reliģiskiem rituāliem. Problēma nav pašos rituālos, bet ļaužu attieksmē pret rituāliem un attieksmē pret citiem cilvēkiem. Jo gavēņa laikā viņi savā sirdī uztraucās nevis par savu attieksmi pret līdzcilvēkiem, bet par gavēņa radīto peļņas zaudējumu, tāpēc pat dūres tika laistas darbā, lai piespiestu kalpus strādāt arī par nama kungu, kurš tobrīd gavēja. Rezultātā Dievs neuzklausīja viņu lūgšanas.

Ja Dievs aicina mūs kaut ko darīt, tad mēs to darām. Bet vai mēs jautājam — kāpēc Dievs vēlas, lai mēs gavētu? Gavēt gavēšanas pēc? Vai arī, lai gavējot mēs varētu ietaupīt un tad šo ietaupīto varētu atdot tiem, kam ir vēl mazāk, nekā mums? Šķiet, ka Jesajas 58. nodaļa runā par šādu gavēšanas iemeslu un jēgu. Bet cik bija to, kas to pārdomāja? Cik bija, kas uzdeva jautājumu: kāpēc Dievs vēlas, lai es gavētu? Šķiet, ka neviens. Ja reiz Dievs liek gavēt, tad gavējam! Rezultātā viņi izpildīja pavēli burtiski, bet pēc būtības rīkojās pilnīgi pretēji!

Kā ir ar mums? Šodien mēs vērojam iedzīvotāju skaita pieaugumu pasaulē un adventistu draudzes pieaugumu, un secinām, ka jānotiek lielam brīnumam, lai mēs varētu noslēgt darbu uz šīs zemes un Kristus varētu nākt. Mēs uzlūkojam draudzi un secinām, ka mums trūkst spēka liecināšanai. Ko darīt? Mēs lasām Bībelē par Vasarsvētku notikumu, par Svētā Gara izliešanos, un tā vien gribās, lai Dievs to sūta atkal, bet vai mēs domājam līdzi tam, ko lasām un ko prasām no Dieva? Vai Dievs ir apsolījis vēl vienus Vasarsvētkus? Varbūt vēlais lietus līst jau kopš mūsu ēras 34. gada, tikai mēs savā dedzībā un aizņemtībā to neredzam?

Šodien daudzi runā par atmodas nepieciešamību, bet katram ir sava ideja, ko tas nozīmē. Ja nav skaidras izpratnes par to, ko mēs ar to saprotam, tad drīzi vien, lai neatpaliktu no citiem, mēs jebko sauksim par atmodu un reformāciju. Tāpēc ir svarīgi saprast uz ko mēs ejam. Nesen Rīgā viesojās Ģenerālkonferences viceprezidents Pārdons Muansa un atgādināja, ka patiesa atmoda sākas tikai tad, kad mūsu dzīves centrā ir Jēzus Kristus. Ko tas nozīmē? Vispirms tas nozīmē, ka Jēzus mums ir ceļš, patiesība un dzīvība. Jēzus rāda mums virzienu, Viņa vārdus mēs atzīstam par patiesu gaismu un Viņš ir mūsu spēka un dzīvības avots.

Atmoda Jēzus mācībā
Ja mēs tiekam aicināti uz atmodu un reformāciju, tad ko tas nozīmē un ko mums vajadzētu darīt? Kā patiesiem Bībeles studentiem mums vispirms vajadzētu uzdot jautājumu: vai Jēzus runāja kaut ko par atmodu un reformāciju? Man šķiet, ka runāja. To atrodam Viņa nakts sarunā ar Nikodēmu. Jēzus teica, ka Nikodēmam ir jāpiedzimst no augšienes:

“Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jņ 3:3)

Kā tas īstenojās Nikodēma dzīvē?—Nikodēms saskatīja Jēzū Kristū Dieva apsolītu Mesiju, atsacījās no darbu reliģijas un pieņēma Kristu par savu Glābēju. Man šķiet, ka mēs visi, kas esam kristīti, esam piedzīvojuši šo jaunpiedzimšanu. Tik tālu viss ir labi, varam spert nākamo soli:

Vai Jēzus ir kaut ko teicis, ka Viņa mācekļiem darot vienu vai otru lietu, Viņš nāks ātrāk? Ja vairāk lūgs vai vairāk gavēs, tad Viņš nāks ātrāk? Šķiet, ka nē. Tieši otrādi, Jēzus atgādināja mācekļiem, ka bez Viņa tie nenieka nespēs izdarīt. Dievs nav atkarīgs no cilvēku pūliņiem, Viņš ir tas, kas iesāk darbu un to arī noslēdz. Ap. Pāvils raksta:

“Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros, vienmēr katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūgdams, par jūsu līdzdalību evaņģēlijā no pirmās dienas līdz šim brīdim, būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.” (Filip. 1:3–6)

Tātad, te nav runa par mūsu pūliņiem, bet par Dieva darbu, ko Viņš iesāk un Viņš arī pabeidz. Cilvēka rakstura maiņa ir Dieva darbs, ne mūsu! Saskaņā ar šo rakstvietu, mūsu uzdevums ir līdzdarboties evaņģēlijā, kā arī raudzīties uz Kristu (2. Kor. 3:18).

Dieva dienas pasteidzināšana
Dažkārt mēs dzirdam idejas, ka atlokot piedurknes un čaklāk strādājot, mēs varam pasteidzināt Kunga dienas atnākšanu.

Piemēram, Elena Vaita rakstīja: “Ja Kristus draudze būtu paveikusi Kunga uzdoto darbu, tad visa pasaule jau tagad būtu brīdināta, un Kungs Jēzus ar spēku un lielu godību jau būtu atnācis uz mūsu zemi.” (”Pēdējo dienu notikumi” 38.2; tāpat arī “Laikmetu ilgas” 633.3; “Gods Amazing Grace” 353.3; tāpat arī “Maranatha” 19.1 un “Our Father Cares” 222.3).

Vai tas ir nepiepildījies pravietojums, vai tikai pastorāls pamudinājums čaklāk strādāt misijas darbu? Kā mēs saprotam šādus citātus? Parasti mēs tos lasām ar vīrieša loģiku, aizmirstot, ka tos ir rakstījusi sieviete. Aizmirstot, ka sievietes izsakās citādāk, nekā vīrieši. Piemēram: “Ja tu visu naudu neizdotu par kaut kādām tur grāmatām, mēs jau sen dzīvotu kārtīgā mājā!” Vai tiešām par grāmatu naudu var uzcelt māju? Bet sieviete ar to pasaka: “Es vēlos, lai tu vairāk domā par mūsu dzīves apstākļiem, nevis tikai savām vajadzībām.” Vai arī: “Ja tu nebūtu tik ilgi pļāpājis ar saviem draugiem, mēs jau sen būtu mājās!” Vai būtu? Ko sieviete ar to vēlējās pateikt? — “Man bija garlaicīgi jūsu sarunu laikā un es vēlējos ātrāk būt mājās, divatā kopā ar tevi.” Tāpēc ir vērts domāt līdzi tam, ko lasām, un pārdomāt, vai viss lasītais jāsaprot burtiski. Un vēl der noskaidrot, kas to rakstīja, kad rakstīja, kam rakstīja, un kādā kontekstā rakstīja. Ja nevēlamies pievilties, tad lasot ir jādomā par šīm lietām.

Bet kas par Dieva dienas pasteidzināšanu ir rakstīts Bībelē? Vai Kristus vārdos “Šis Valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals” (Mt 24:14) evaņģelizāciju var uzskatīt par Viņa atnākšanas pasteidzināšanu? Vai arī šie vārdi “evaņģēlija sludināšana visā pasaulē” ir tikai fakta konstatācija? Drīzāk gan otrais. Par Kunga atnākšanas pasteidzināšanu konkrēti runā tikai Ap. Pēteris, pie tam tikai vienā rakstvietā:

“Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās. Bet Tā Kunga diena nāks kā zaglis, tanī debesis ar lielu troksni zudīs, un pasaules pamati degdami izjuks un zeme un viss, kas uz tās radīts.

Kad nu viss tas tā iznīks, cik stipriem tad jums jābūt svētā dzīvē un dievbijībā, gaidot un pasteidzinot Dieva dienas atnākšanu, kuras dēļ debesis ugunī sadegs un pasaules pamati karstumā izkusīs. Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo.” (2.Pēt. 3:9–13)

Vai esat kādreiz uzdevuši jautājumu, ko Pēteris gribēja pateikt, rakstot par Dieva dienas pasteidzināšanu? Un vai esat domājuši, kāpēc Dievs nesteidzas, bet pacietīgi gaida? Un kāpēc uzreiz pēc teikuma par Dieva dienas pasteidzināšanu, Pēteris runā par apsolījuma gaidīšanu (nevis pasteidzināšanu)? Veltīsim laiku nopietnai Bībeles izpētei!

Ieklausīsimies Pētera teiktajā, kā mēs pasteidzinām Dieva dienas atnākšanu, kura tomēr nāk kā zaglis, tātad, neatkarīgi no mūsu pūliņiem:

“Cik stipriem tad jums jābūt svētā dzīvē un dievbijībā.”

Mēs pasteidzinām Dieva dienu ar ko?—ar svētu dzīvi un dievbijību. Apustuļu darbu grāmatā Pēteris svētrunā izsaka līdzīgu domu:

“Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti un Tas Kungs liktu nākt atspirgšanas laikiem un sūtītu jums izredzēto Kristu Jēzu, kas debesīm jāuzņem līdz tam laikam, kad viss būs panākts, par ko Dievs jau kopš seniem laikiem runājis ar svēto praviešu muti.” (Ap. d. 3:19–21).

Šeit mēs pasteidzinām ar grēku nožēlu un atgriešanos. Ko nozīmē “nožēlot grēkus un atgriezties”? Latviski mēs ar šiem vārdiem saprotam, ka mums jāatsakās no dažiem mīļiem grēkiem un jāpieņem kāda reliģijas forma.

Kad Romas armijas ģenerālis Jozefs Flāvijs Jūdejas tuksnesī satika dažus jūdu dumpiniekus, viņš centās tos atrunāt no partizānu kara, kas bija bezjēdzīga asinsizliešana. Viņš tiem teica tieši šos pašus vārdus: μετανοήσατε οὖν καὶ ἐπιστρέψατε. Jozefs Flāvijs necentās pierunāt dumpiniekus pieņemt romiešu reliģiju—viņš centās atrunāt viņus no karošanas! Jo grieķu valodā šie vārdi, kas Bībelē tulkoti “nožēlo grēkus un atgriezies”, būtībā nozīmē “mainiet domas”, “atsakieties no sava ceļa un pieņemiet manējo” un tad “ejiet pretējā virzienā”.

Pēteris raksta, ka pieņemot Dieva piedāvāto plānu — pieņemot Jēzus Kristus upuri un Viņa nopelnu, un atsakoties no saviem plāniem un saviem nopelniem, un tad dzīvojot svētu dzīvi — pilnīgi pretēju iepriekšējai, mēs gaidām un pasteidzinām Dieva dienas atnākšanu! Tā ir Bībeles mācība par Dieva dienas pasteidzināšanu. Un tomēr—Kristus nāks tad, kad Dievs to pavēlēs, nevis kad mēs to gribēsim! Uzmanīsimies no ārēji skaistām un svētulīgām idejām, ka mēs varam kontrolēt Jēzu Kristu, kad Viņam nākt! Pat Ap. Jānis, Kristus mīļotais māceklis, noslēdzot Atklāsmes grāmatu ar kvēlpilnu ilgu vārdiem “Nāc, Kungs Jēzu!” nav uzrakstījis ne vārda, kā mēs varētu kaut kā mainīt Dieva plānus un pasteidzināt Dievu. Būsim sabalansēti un izvairīsimies veidot doktrīnas, kuras pamatojas tikai uz vienu Bībeles rakstvietu! (Skat. 2. Kor. 13:1).

Dieva apsolījumi
Pamatojoties uz Rakstiem, mēs varam būt pārliecināti, ka Dievs atbildēs tās lūgšanas, kurās mēs lūgsim Viņa apsolījumu piepildīšanos. Un tikpat droši varam teikt, ka Viņš neatbildēs tās mūsu lūgšanas, kurās mēs lūdzam pēc tā, ko Viņš nav apsolījis:

• Vai Dievs ir apsolījis vēlo lietu pirms Kristus otrās atnākšanas? — Jā. Kad? — Jau sākot ar Vasarsvētkiem, mūsu ēras 34. gadu, kad sākās “pēdējās dienas”! (Skat. Ap.d. 2:14–21)
• Vai Dievs ir apsolījis vēl vienus Vasarsvētkus? — Nē. Kristus jau ir Debesīs. Vasarsvētki bija Kristus uzņemšanas Debesīs atbalss uz Zemes (Ef. 4:8). Kristus nav jāuzņem Debesīs vēlreiz, tieši tāpat kā nav nepieciešams otrs Golgātas upuris.
• Dievs nav apsolījis, ka mēs negrēkosim un sasniegsim bezgrēcīgu pilnību pirms Kristus otrās atnākšanas:
  

  “Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā — Jēzus Kristus, kas ir taisns.” (1.Jņ 2:1)
  “To mēs jums sakām, balstoties uz mūsu Kunga vārdu: mēs, kas līdz mūsu Kunga atnākšanai paliksim dzīvi, ne ar ko nebūsim priekšā tiem, kas aizmiguši.” (1.Tes. 4:15)

Pilnība, kuru mēs esam aicināti sasniegt tagad, pirms Kristus otrās atnākšanas, ir vienlīdzīga attieksme pret visiem cilvēkiem.

“Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” (Mt 5:48).

Kādā veidā? Lasīsim 44. un 45. pantu:

“Mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.”

Par ko tad šeit ir runa? Par godīgu attieksmi pret visiem cilvēkiem, par atteikšanos šķirot cilvēkus “savējos” un “svešos”. Te vairs nav kategorijas “mēs” un “viņi”. Un vai kaut ko līdzīgu Dievs nevēlas redzēt arī mūsu gavēšanā, kad vēlamies nākt tuvāk Dievam, kad lūdzam pēc atmodas?

Secinājums
Tuvojas Lieldienas un daudzi ticīgie šajā laikā ievēro gavēni. Pārdomāsim gavēņa būtību un ļausim gavēņa dienām būt patiesi veltītām Dievam un līdzcilvēku vajadzībām, nevis savam labumam. Lai Dievs ir mūsu prieks:

Kad tu sauksi, Tas Kungs tev atbildēs; kad tu sauksi pēc palīdzības, Tas Kungs sacīs: redzi, še Es esmu! Kad tu izbeigsi savā vidū visu varmācību, zemiskuma pilno norādīšanu ar pirkstiem un visas ļaunās runas, kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava tumsa būs kā gaiša pusdiena. (Jes. 58:9–10)

Vai šī rakstvieta neaicina mūs pārdomāt mūsu attieksmi pret tiem, kuriem mēs nepiekrītam? Varbūt mēs burtiski nerādām ar pirkstiem, bet kā ar sarunām, kas līdzinās pirkstu rādīšanai? Kā ar tenkošanu? Domāsim, kā Dieva žēlastības spēkā varam atjaunot labas attiecības ar tiem cilvēkiem, ar kuriem esam sastrīdējušies. Dieva Vārds apsola, ka tad mēs varam cerēt uz Viņa svētībām:

Un Tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst. Tu uzcelsi vecās posta vietas, tu atjaunosi agrāko cilšu pamatus, un tevi sauks par plaisu pielīdzinātāju un par apdzīvojamu vietu atjaunotāju. (Jes. 58:11–12)

Vai nav jauki, kad varam novērst plaisas mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem, un atjaunot sadraudzību, no jauna uzcelt sadraudzības ēku? Arī tāds ir patiesa gavēņa mērķis!

Arī sabats ir simbolisks gavēnis, jo šajā dienā mēs atturamies no savu darba lietu kārtošanās, un veltam to Dievam un līdzcilvēkiem.
Patiesa gavēšana nav tikai atturēšanās no ēdiena. Gavēšana nozīmē pazemot sirdi Dieva priekšā, atzīties savos grēkos un atkal izvēlēties sekot Dieva aicinājumam. Gavēšana nozīmē vairot mūsu ilgas pēc Dieva tuvuma, šajā laikā atsakoties no daudzām citām lietām. Gavēšana nozīmē raudzīties uz pasauli no Dieva skatu punkta, redzot visu mūsu līdzcilvēku bēdas un vajadzības, un tad Dieva mīlestības spēkā dāvāt citu vajadzībām no savas rocības. (Līdz ar to var teikt, ka mēs varam patiesi gavēt pat tad, ja kaut ko ēdam, jo ne jau tikai atturēšanas no ēdiena ir tas, kas nosaka gavēni.) Tāpat arī patiesa sabata svētīšana aicina mūs tuvoties Dievam, uz brīdi atsakoties un aizmirstot visas mūsu darba darīšanas un sadzīves rūpes:

Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku un par Tā Kunga svēto dienu un to turi godā, neizlietodams to saviem ceļiem, sava veikala nokārtošanai un tukšām valodām, tad Tas Kungs būs tavs prieks, Es tevi vadīšu zemes augstumos un tev došu tava tēva Jēkaba mantojumu, jo Tā Kunga mute tā ir runājusi.” (Jes. 58:13–14)

Jēzus Kalna svētrunā mācīja: “Kad jūs gavējat…”, jo Viņš bija pārliecināts, ka mēs to darām un darīsim. Bet darīsim to Dievam par godu un līdzcilvēkiem par svētību, saskaņā ar Viņa Vārdu, un ar Dieva mīlestību sirdī. Āmen.