Dieva valstība—šodien

“Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs, lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu Savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību.” (Ef. 2:4–7)

Lieldienas ir laiks, kad visa kristīgā pasaule atceras šīs pasaules svarīgāko notikumu—Kristus upuri Golgātā un Viņa augšāmcelšanos, kas uz visiem laikiem izmainīja pasaules vēsturi. Mēs varam aplūkot augšāmcelšanos no dažādiem rakursiem, bet šoreiz vēlos pievērst uzmanību Kristus augšāmcelšanās nozīmei un kā tā iespaido mūsu dzīvi un misiju.

Pāvila 1. vēstules korintiešiem 15. nodaļa laikam ir Bībelē visgarākais skaidrojums par augšāmcelšanās nozīmi. Visu šajā nodaļā pausto Pāvils noslēdz ar vārdiem: “Tad nu, mani mīļie brāļi, topiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgāki Tā Kunga darbā vienumēr, zinādami, ka jūsu darbs Tā Kunga lietās nav veltīgs.” (1. Kor. 15:58).

Brīžiem mums daudzi mazi palīdzības un laipnības darbiņi var šķist nenozīmīgi, bet Ap. Pāvils raksta, ka tiem visiem ir kāda nozīme Dieva valstības attīstībā. Tas ir darbs ar mūžības vērtību. Kad palīdzam kādam, kas nonācis trūkumā vai grūtībās, mēs būtībā darām to, uz ko Kristus mūs ir aicinājis, gaidot Viņa atnākšanu (skat. Mt. 24–25). Mēs varbūt neizprotam, kā Dievs tos visus novedīs līdz jaunai radībai Kristū, bet Viņš to ir apsolījis izdarīt un reiz tas atklāsies visiem.

Augšāmcelšanās praktiskā nozīmē

Interesanti, ka Ap. Pāvils, beidzis skaidrot Korintas kristiešiem par augšāmcelšanos, turpina: “Bet attiecībā uz vācamajām dāvanām svētajo labā—darait tā, kā es esmu noteicis Galatijas draudzēm. Ikkatrā pirmajā nedēļas dienā lai ikviens, cik bijis iespējams atlicināt, tur gatavībā, ka dāvanas nav jālasa tikai tad, kad es nākšu.” (1. Kor. 16:1–2). Pāvilam izpratne par Kristus augšāmcelšanos saistās ar praktisko dzīvi. Ja Kristus ir augšāmcēlies, tad kā mēs izlietojam savus līdzekļus?

Reizēm mums šķiet, ka ar mūsu garīgumu viss ir vislabākajā kārtībā, vai tuvu tam, bet palūkosimies uz sevi godīgi—par ko liecina mūsu dokumenti?

Ja mēs ieskatīsimies telefona rēķinā, ko mēs tajā redzēsim? Cik minūtes ir veltītas, lai sniegtu iedrošinājumu citiem, cik—darba lietām un cik laika iztērēts tukšā pļāpāšanā?

Ja mēs palūkotos uz sava bankas konta izrakstu—cik mēs esam ziedojuši trūkumcietējiem, un cik — sevis apbalvošanai par to, ka esam bijuši tik laipni pret sevi?

Ja mēs izveidotu sava laika izlietojuma grafiku—cik tajā būtu atvēlēts TV kanālu vai Interneta pārlūkošanai, cik ar ticības brāļiem un māsām pārrunas par to, cik šausmīga ir šī pasaule, un cik—sarunas par garīgām lietām ar cilvēkiem, kas nepazīst Kristu? Kāda atklājas patiesā aina uz mūsu dzīves prioritātēm laika un līdzekļu izlietojumā? Atminos kādu asprātīgu jautājumu: Kāpēc lats šķiet tik liels, kad to noliekam uz ziedojumu trauka, bet tik niecīgs—veikalā?…
Kas var mainīt šo situāciju?

Jauns skatījums uz realitāti

Vairākkārt nācies dzirdēt, kā kristieši gaužas par šo pasauli un gaida labāku dzīvi debesīs. Ko mēs redzam ap sevi? Klausoties šādās sarunās, brīžiem ir sajūta, ka Dievs ir sen aizmirsis šo pasauli. Esmu bijis kādā draudzē, kur katra Bībeles izpētes stunda, lai ar ko tā sāktos un lai kāda būtu tās tēma, vienmēr beidzās ar apceri, cik briesmīga ir šī pasaule. Šķiet, ka Pāvilam bija cita izpratne par šo pasauli. Šeit minēšu divus citātus no 2. Kor. 5:17 un Gal. 6:15:

“Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.”
“Jo nedz apgraizīšana ir kas, nedz neapgraizīšana, bet jauns radījums.”

Šīs abas rakstvietas runā par jaunu radījumu tagadnes formā, nevis nākotnes cerību dūmakā. Līdz ar to jāsecina, ka pēc Kristus augšāmcelšanās debesis un zeme ir kaut kādā veidā ir caurvijušās viena otrai.

“Uz farizeju jautājumu, kad nākšot Dieva valstība, Viņš tiem atbildēja: “Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā. Nevarēs arī sacīt: redzi, še viņa ir vai tur,—jo, redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū.”” (Lk. 17:20–21).

Atcerēsimies arī šī raksta ievadā citētos vārdus: “Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs”. Pāvils runā par dzīvi debesīs tagadnes formā.

Ja Dieva valstība ir mūsu vidū, tad kas ir nepieciešams, lai mēs to ieraudzītu? Bībelē ir sniegta skaidra un vienkārša atbilde—ir nepieciešama jaunpiedzimšana “no augšienes”.

Jauna cilvēka radīšana

Jāņa evaņģēlijs, tāpat kā pirmā Mozus grāmata, sākas ar vārdu “iesākumā”, un tā nav nejaušība. 1. Mozus grāmata apraksta pasaules un pirmā cilvēka radīšanu, Jāņa evaņģēlijs apraksta jauna cilvēka radīšanu “no augšienes”. Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka Jāņa evaņģēlija 3. nodaļā jaunpiedzimšana tiek skaidrota, atsaucoties uz radīšanas valodu 1. Mozus 1:2, kad Dieva Gars, jeb Dieva “dvaša” (ebr. “gars” un “vējš, elpa, dvaša” ir tas pats vārds) pārklāja ūdeņus, tos šķirdama un izsaucot esamībā sauszemi. Jēzus izmanto šo vārdu spēli: “Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.” (8. p.) Pēc tam Jānis piemin nedēļas sesto dienu—1. Mozus grāmatā sestajā dienā tika radīts pirmais cilvēks. Šeit Jāņa evaņģēlijā Jēzus tiek vests Pilāta priekšā un pils pagalmā atskan vārdi: “Redziet, kāds cilvēks!” (19:5). Dievs Kristū rada jaunu cilvēku. Piektdienas vakars beidzas ar skaļu saucienu: “Viss piepildīts!” (Jņ 19:30). Tad seko sabats, un tāpat kā radīšanas stāstā, arī šeit Dievs atdusas no sava darba, tikai šoreiz šī sabata dusa ir tik atšķirīga no pirmās!

Tad aust svētdienas rīts un Kristus tiek uzmodināts no miroņiem. Diena iesākas ar Jēzus pavēli Marijai iet un sākt sludināt Viņa augšāmcelšanos, bet noslēdzas augšistabā, aiz slēgtām durvīm, kad Jēzus parādās mācekļiem. Jāņa evaņģēlija 20. nodaļā lasām: “Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu!” (21., 22. p.) Šajā notikumā Jānis atkal runā radīšanas valodā, kad “Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.” (1. Mozus 2:7). Ap. Jānis norāda, ka augšāmceltais Kungs dveš uz mācekļiem Dieva Garu, radot jaunus, garīgus cilvēkus. “Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.” (Jņ. 1:12–13). Iesējams, ka tā ir Jēzus Kristus atklāsme, atspulgs Viņa ļaudīs, ko Dievs pasniedz Jēzum kā mantojumu Atklāsmes grāmatā? (Atkl. 1:1). Šie cilvēki ir Dieva valstības pilsoņi, viņi pazīst sava Kunga balsi un redz Viņa valstību sev visapkārt.

Augšāmceltajā Kristū Dievs radīja jaunu cilvēku. Arī mēs esam aicināti būt par šīs jaunās radības cilvēkiem Svētā Gara spēkā jau tagad.

Ieinteresēja šī tēma? Šeit publicēts raksta sākums. Viss raksts ir lasāms žurnālā «Adventes Vēstis» (2009.03), bet šeit to var lejupielādēt kā PDF dokumentu Dieva valstība—šodien.