Dzīvs ceļš pie Dieva

(Sv. Vakarēdiena dievkalpojums)

“Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.” To Viņš sacīja par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas Viņam ticēja; jo vēl nebija Gara, tāpēc ka Jēzus vēl nebija iegājis skaidrībā. Daudzi no tautas, kas šos vārdus dzirdēja, sacīja: “Šis tiešām ir gaidāmais pravietis.” Cits sacīja: “Šis ir Kristus.” Bet citi sacīja: “Vai gan no Galilejas jānāk Kristum? Vai nav sacīts rakstos, ka Kristus nāk no Dāvida dzimuma, no Betlēmes ciema, kur dzīvoja Dāvids?” Tā šķelšanās cēlās tautā Viņa dēļ. Daži no viņiem gribēja Viņu gūstīt, tomēr neviens rokas pie Viņa nepielika.”
(Jņ. 7:37–44)

Jēzus nostājās Templī un aicināja visus dievkalpojuma dalībniekus pie sevis. Tas, ko Jēzus piedāvāja klātesošajiem, bija tas, ko viņi sagaidīja no Tempļa. Tolaik priesteriem bija grūti izprast, kas Jēzum devis tādas tiesības. Kā lasījām šajā rakstvietā, ļaužu vidū bija šķelšanās. Kāpēc jūdiem, kas gadsimtiem ilgi gaidīja Mesiju, bija tik grūti pieņemt Viņu, ka Viņš atnāca?

Otrā Tempļa jūdaisms

Pēc Salamana dalītās valsts laikā, kad tauta aizvien vairāk iestiga elku kalpībā, atkāpās no Dieva un pieķērās apkārtējo tautu parašām, Dievam nekas cits neatlika kā atzīt derību ar Israēlu par lauztu un aizsūtīt viņus kā šķirtu sievu atpakaļ uz Ēģipti—t.i., uz Bābeli. Nebūs jaunas derības, kamēr šis atšķirtības laiks nebeigsies.

Lai gan neliela jūdu grupa atgriezās un sāka atjaunot templi, viņi vēl aizvien uzskatīja sevi par vergiem trimdā. Tas atklājas Ezras lūgšanā:

“Mans Dievs, es kaunos un bīstos pacelt savu vaigu uz Tevi, mans Dievs, jo mūsu noziegumi ir auguši pāri mūsu galvām un mūsu vaina sniedzas līdz debesīm. No mūsu tēvu dienām līdz pat šai dienai mēs apzināmies dziļi savu vainu Tavā priekšā par mūsu noziegumiem, un mēs paši, mūsu ķēniņi, mūsu priesteri, visi esam nodoti svešu zemju ķēniņu rokās, svešu zemju zobenam, gūstam, aplaupīšanai un mūsu apkaunošanai, kā tas ir šodien.

“Tagad uz īsu brīdi mums ir piešķirta žēlastība no Tā Kunga, mūsu Dieva, lai saglabātu mums atlikumu — tos, kas izglābušies, un lai dotu mums iespēju iedzīt kādu mītnes mietu savā svētajā vietā, lai mūsu Dievs mūsu acis darītu gaiši redzīgas un lai ļautu mums drusku attapties mūsu verdzībā.” (Ezras 9:6–8)

Arī Nehemijas grāmatas 9. nodaļā varam lasīt līdzīgu lūgšanu.*1* Apsolījumi nav piepildījušies un viņi dzīvo kā trimdā garīgā Ēģiptē.

Pravietis Daniēls, būdams trimdā Bābelē, pārdomājot pravietim Jeremijam doto atklāsmi par 70 gadiem izsūtījumā*2*, saprata, ka laiks tuvojas piepildījumam, tāpēc sirsnīgā un pazemīgā lūgšanā lūdza Dievu par tautas atgriešanos Israēlā un Dieva atgriešanos savas tautas vidū. Lai gan Dievs neaizkavēja tautas atgriešanos Apsolītajā zemē, tomēr Viņš sūtīja pie Daniēla eņģeli, kas paziņoja ne visai patīkamu ziņu — Mesija gan nāks, bet līdz tam vēl ir ilgs laiks:

“Ir nolemts par tavu tautu un tavu svēto pilsētu — dot tām septiņdesmit nedēļas laika, lai apgrēcība izbeigtos, grēku mērs taptu pilns, lai izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus un panāktu mūžīgo taisnību, lai piepildītos praviešu skatījumi un pasludinājumi par nākotni un lai iesvaidītu visusvētāko.” (Dan. 9:24)

Tātad, lai gan tauta var atgriezties no trimdas pēc 70 gadiem, līdz Mesijas atnākšanai vēl ir jāgaida aptuveni 70×7 gadi. Kad šis pravietim Daniēlam sniegtais laiks tuvojās noslēgumam, daudzi jūdi uzdeva jautājumu, kad tieši ieradīsies Mesija. Jūdaismā domas par to dalījās. Zeloti uzskatīja, ka jāsāk rīkoties, un kad tauta darīs savu daļu, tad arī Dievs nāks un darīs savējo. Farizeji uzskatīja, ka vairāk uzmanības jāpievērš bauslības izpildei. Kad Dieva tauta precīzi izpildīs Dieva sniegtos likumus, tad Viņš nāks un atbrīvos tautu no apspiedējiem. Bija vēl trešie, kas uzskatīja, ka Dievs rīkosies tad, kad pats to gribēs un nekas īpašs šai lietā nav jādara. Līdz ar to nebija skaidrības, kā sāksies Dieva valstības nodibināšanās.

Patiesas izsūtījuma beigu gaidas: Jauna derība

Līdz ar Israēla tautas aizvešanu Bābeles trimdā Sinaja kalnā slēgtā derība ar tautu bija lauzta un Dievs Israēla tautu kā neuzticīgu sievu bija atlaidis. Derības attiecības bija pārtrauktas. Par vienu lietu visi bija vienisprātis: kaut arī viņi bija atgriezušies no izsūtījuma Bābelē, viņi vēl aizvien bija trimdā. Kā kādreiz Dievs bija izvedis tautu no Ēģiptes zemes cauri jūrai, tā tagad bija nepieciešama jauna iziešana no garīgā verdzības nama. Bija nepieciešama jauna derība ar Dievu. Pravietis Jesaja to attēloja šādiem vārdiem:

““Ieprieciniet, ieprieciniet Manu tautu!” saka jūsu Dievs. “Runājiet sirsnīgi ar Jeruzālemi un sakait tai, ka tās ciešanu laiks ir piepildīts, ka tās noziegums salīdzināts, jo tā ir no Tā Kunga rokas saņēmusi divkārtīgu sodu par visiem saviem grēkiem.” Klau! Kaut kur atskanēja sauciens: “Ierīkojiet tuksnesī Tam Kungam ceļu, dariet klajumā kādas līdzenas tekas mūsu Dievam! Visas ielejas lai piepilda un visus kalnus un pakalnus lai nolīdzina; kas ir nelīdzens, lai top par līdzenu ceļu, un, kas paugurains, lai top par klajumu, lai parādītos Tā Kunga godība un lai visa cilvēce kopā to redzētu, jo Tā Kunga mute to tā ir runājusi.”” (Jes. 40:1–5)

“Izeita, izeita pa vārtiem! Sataisiet ceļu tautai, dariet līdzenu, dariet līdzenu staigājamo ceļu! Novāciet akmeņus, uzvelciet karogu tautām!” (Jes. 62:10)

Viņi visi gaidīja nākamo Dieva apsolīto valdnieku, kas slēgs jaunu derību ar atlikušo Israēla tautu:

““Redzi, nāks dienas,” saka Tas Kungs, “kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu, ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem, tā saka Tas Kungs. Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta. Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: atzīstiet To Kungu! — jo visi Mani pazīs, lielie un mazie, tā saka Tas Kungs, jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!”” (Jer. 31:31–34)

Jūdi nebija pievērsuši pietiekami daudz uzmanības Mesijas personībai—kas īsti būs Mesija—cilvēks, vai kas vairāk? Viņi gaidīja spēcīgu un gudru cilvēku, tādu kā Dāvids vai Salamans.

Dieva atgriešanās Templī

Vispārsteidzošākais Dieva rīcībā bija tas, ka Dievs izvēlējās ierasties savā Templī nevis mākoņa stabā, kā tas bija Salamana laikā, bet cilvēka miesā. Dievs kļuva miesa un cilvēka miesā mājoja mūsu vidū. Jēzus personā Dievs ieradās Templī un izdzina no tā naudas mijējus un upurdzīvnieku pārdevējus, tādējādi faktiski apturot tur notiekošo dievkalpojumu. Savu izpratni par dievkalpošanu Jēzus atklāja samarietei: ““Tici Man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē. Jūs pielūdzat, ko nezināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem. Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā.”” (Jņ. 4:21–24)

Pēc gada Jēzus vēl otrreiz apmeklēja Templi. “Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!”” (Jņ. 7:37)

Jēzus aizvieto Templi ar sevi

Tā kā Israēls bija aizvests trimdā, Templis izpostīts un derība anulēta, Dievs vēlējās radīt jaunu Israēlu. Jēzus ieradās un aizvietoja Templi ar sevi. Tas, protams, radīja konfliktu starp Kristu no vienas puses, un farizejiem un priesteriem no otras, jo pēdējiem visa izpratne par reliģiju un izredzēto tautu centrējās ap Templi.

Bet tai pat laikā Jēzus veidoja jaunu simbolu sistēmu ap sevi, uzņemot grēciniekus un ēdot kopā ar tiem, dziedinot slimos, aicinot 12 mācekļus, un daudzos citos veidos Viņš paziņoja, ka Viņš veido jaunu Israēlu, kas koncentrējas ap Viņu.

Arī tas radīja problēmas, jo daudziem šķita, ka Viņš ir viens no tiem viltus praviešiem, no kuriem brīdināja 5. Mozus grāmata.

Katru gadu jūdi svinēja Pashā svētkus ar svētku maltīti, pieminot derības slēgšanu ar Israēla tautu Sinaja kalnā, ar ko Israēls kļuva par Dieva izredzēto tautu un Viņa īpašumu. Šis Pashā mielasts savienoja svētku dalībniekus ar Iziešanu no Ēģiptes. Tā nebija vienkārši šī notikuma pieminēšana, šis mielasts faktiski pasludināja viņus par Dieva atbrīvotiem ļaudīm, par Jahves derības ļaudīm. Sevišķi pēc Bābeles gūsta Pashā mielasts kļuva kā revolūcijas karogs ļaudīm, kas gaida patiesu brīvību, jo sevišķi 1. gadsimta sākumā, kad Palestīna bija okupēta un bija Romas impērijas sastāvdaļa. No otras puses Pashā svētki izteica arī Dieva žēlastību un grēku piedošanu, Viņa vēlmi uzturēt derības attiecības ar savu tautu.

Tieši šajā dienā Jēzus nodibināja Svēto Vakarēdienu kā Dieva valstības svētku mielastu, kā jaunu Pashā jeb Iziešanas mielastu. Un tāpat kā Templis ainoja derību starp Dievu un Viņa ļaudīm caur upuri, un Dieva klātbūtni savu ļaužu vidū, tāpat Jēzus tagad paziņoja, ka Viņa lauztajā miesā, Viņa upurī, būs grēku piedošana un jauna derība ar tiem, kas ticībā pieņem šo patieso grēku upuri, uz ko norādīja visi Vecās Derības Tempļa upuri.

Saskaņā ar Vecās Derības praviešu sludināto vēsti un tautas mesiāniskajām gaidām, Mesijas uzdevums bija patiesi atbrīvot Israēlu, noslēgt jaunu derību ar tautu, jo Sinaja kalnā slēgtā derība anulēta ar tautas aizvešanu Bābeles trimdā, un atjaunot Templi, kurā varēs atgriezties Dieva godība jeb šekina visiem redzamā veidā, kur Dievs atkal var satikties ar saviem ļaudīm, lai sniegtu tiem žēlastību un grēku piedošanu.

Pārsteidzoši, kā Dievs to visu īstenoja Jēzus Kristus dzīvē un kalpošanā. Jēzus piedāvāja patiesu brīvību no grēka verdzības, Viņš aizvietoja Templi un tā upuru sistēmu ar savas miesas Templi un vienu pilnīgu upuri, Viņš noslēdza jaunu derību savās asinīs un ar Svētā Gara izliešanos draudzē Dievs redzamā veidā atgriezās savas tautas vidū.

Ja jūs vēlaties izprast Jēzus izpratni par krustu, tad Vakarēdiens to izskaidro. Jēzus izvēlējās šo simbolu, lai krusts atbalsotos ticīgo dzīvē cauri visiem laikmetiem. Jēzus rīcība ar maizi un kausu līdzinājās Ecēchiēla rīcībai ar ķieģeli*3*, Jeremijas rīcībai ar sadragāto māla trauku*4*. Maize un kauss kalpoja kā pravietisks simbolisms, norādot uz tiesu un glābšanu, ko Jahve īstenos caur savu Kalpu.

Sv.Vakarēdiens—Jaunās derības piemiņas zīme

Iedibinot Svēto Vakarēdienu, Jēzus rīkojās tāpat kā Vecās Derības pravieši, kas ar uzskatāmu rīcību demonstrēja kādu pravietojumu (piem., Jer. 19:10-11; Ec. 4:9). Laužot maizi mācekļu priekšā, Jēzus pravietoja par savu upuri Golgātā. Vārdos, ko Jēzus izvēlējās tovakar: “Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota … Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas” (Lk. 22:18–19), ir redzams, ka Jēzus nāve ir skatāma plašākā kontekstā—nevis kā nelaimes gadījums, bet kā Dieva izraudzīts ceļš jaunas derības nodibināšanai ar savu tautu. Tātad tie, kas baudīs mielastu kopā ar Viņu, būs Jaunās derības ļaudis, ļaudis, kas saņems grēku piedošanu, kam Bābeles trimda būs beigusies, pie kuriem Dievs būs atgriezies un mājos viņu vidū. Jēzus mācekļi būs patiesais gala laika Israēls.

Jēzus aicināja savus sekotājus ienākt Dieva valstībā. Ne ar ieročiem, kā to vēlējās zeloti, ne ar likumu skrupulozu izpildi, kā to vēlējās farizeji, bet uzņemoties krustu, pagriežot otru vaigu, mirdzot kā pilsētai kalnā. Un Viņš pats apņēmās iet šo ceļu: Viņš nesīs savu krustu uz Golgātu, Viņš pagriezīs otru vaigu, Viņš izgaismos vistumšākos laužu sirds nostūrus. Viņš būs Israēls Israēla glābšanai. Mat. 23:37 Jēzus saka: “Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap Sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt.”

Tā ir ugunsgrēka aina, kur vista sapulcina cālīšus zem saviem spārniem, un kad uguns ir pārgājusi pāri, tad zemē guļ miris putns, zem kura apsvilušajiem spārniem ir dzīvi cālīši. Viņš vēlas paņemt uz sevi grēku sodu, kas nāks pār Israēlu. Jēzus uzņemsies Israēla likteni, lai varētu notikt patiesā iziešana no grēka verdzības.

Jēzus vārdos atklājas, ka Viņa upuris ir cieši saistīts ar Israēla likteni. Kāds teologs ir teicis, ka krustā sisti mesijas ir zaudētāji, bet Dieva augšāmcelts Mesija ir uzvarētājs. Ar savu augšāmcelšanos Jēzus paziņoja par jaunu ceļu pie Dieva caur Viņu. Dievs Kristū ir sagādājis grēku piedošanu, jaunas derības attiecības un mūžīgās dzīvības apsolījumu.

““Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā, gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu” (Titam 2:11–13).

Āmen.

Piezīmes:
*1* “Lūk, tieši tāpēc mēs esam vergi šodien šai zemē, ko Tu devi mūsu tēviem, lai viņi ēstu tās augļus un baudītu tās labumu, — lūk, tajā mēs tagad esam vergi! Un tās bagātīgā raža paliek ķēniņiem, ko Tu esi iecēlis pār mums mūsu grēku dēļ. Arī pār mūsu miesu un mūsu lopiem viņi valda pēc savas patikas, un mēs esam lielās bēdās!” (Neh. 9:36–37)

*2* “Un Es izbeigšu viņu vidū visu prieku un līksmību, līgavaiņa gaviles un līgavas priecīgās dziesmas, roku dzirnavu klaboņu un gaismekļu gaismu. Visai šai zemei jāpaliek par izkaltušu kailatni un tuksnesi, un visas šīs tautas kalpos Bābeles ķēniņam septiņdesmit gadus. Bet, kad šie septiņdesmit gadi būs pagājuši, Es sodīšu Bābeles ķēniņu un viņa tautu, tā saka Tas Kungs, viņu pārkāpumu dēļ, arī kaldeju zemi un visu apvidu darīšu par mūžīgu tuksnesi.” (Jer. 25:10–12)

*3* ““Bet tu, cilvēka bērns, ņem ķieģeli, liec to savā priekšā un uzzīmē uz tā, tajā iegrebdams, pilsētu Jeruzālemi. Attēlo tās ielenkšanu: uzcel pret to ielenkšanas torņus, uzmet valni ap to, novieto karaspēku pret to un mūru grāvējus visapkārt. Tad ņem dzelzs plāksni un noliec to kā mūri starp sevi un pilsētu. Un pievērs tai nepārtraukti savu skatu, tad tā būs aplenkta, un tu būsi tās aplencējs. Tā būs zīme Israēla namam.” (Ec. 4:1–3 un tālāk).

*4* “Tas Kungs man sacīja tā: “Ej un nopērc no podnieka māla krūzi, tad ņem kādus no tautas vecajiem un ievērojamākiem priesteriem un ej uz Ben–Hinomas ieleju, kas ir pie Šķembeļu vārtiem, un sludini tur tos vārdus, ko Es tev sacīšu. … Tad sadauzi krūzi to vīru acu priekšā, kas tevi pavadīja, un saki tiem: tā saka Tas Kungs Cebaots: tāpat Es satriekšu šo tautu un šo pilsētu, kā sasit māla trauku, kas tad vairs nav labojams. Un Tofetā apraks miroņus, tāpēc ka citur kapa vietas nebūs. ” (Jer. 19:1–2, 10–11).