«Adventist Review» mājas lapā lasīju stāstu par kāda vīra sarunu ar draugu, kas nesen bija mainījis dzīvesvietu. Piezvanījis draugam, viņš apvaicājās kā klājas jaunajā pilsētā, un cita starpā apvaicājās: “Kāda ir vietējā draudze?”

“Mēs vairs neapmeklējam adventistu draudzi,” viņš atbildēja. Pēc tam viņš paskaidroja, kā vairākus mēnešus ir centies tikt pieņemts vietējā nelielajā adventistu draudzē, kā pēc dievkalpojumiem juties garīgi tukšs, par dzēlīgām un nelaipnām piezīmēm, par biežu kritisku novērtējumu, kā arī par cīņu pēc varas un dziļu šķelšanos starp frakcijām šajā draudzē.

“Es jūtos briesmīgi pēc šādas izvēles,” viņš teica. “Es vienmēr esmu vēlējies sniegt savu ieguldījumu, lai draudzei būtu labums, ne tikai ņemt no tās. Bet pienāk kāds brīdis, kad tas vairs nav tā vērts. Es vēl aizvien sirdī esmu adventists, bet tagad mēs pielūdzam draudzē, kas pulcējas svētdienās.”

Šis cilvēks, kas zvanīja draugam, raksta: “Es nenorakstu cilvēkus, kad tie pamet mūsu draudzi, un nedomāju, ka tāpēc tie ir zaudējuši pestīšanu. Bet es mīlu šo draudzi, un mana ilgošanās ir, lai arī tie, kurus es mīlu, lai arī tie mīlētu draudzi. Šī iemesla dēļ man ir skumji, kad adventistu draudzes neciena domājošus, uzticīgus ļaudis.

“Es dzirdu līdzīgus stāstus draudžu savienības kalpotāju nodaļas sanāksmēs, kur esmu šo sanāksmju dalībnieks. Es dzirdu par draudzēm, kuras ir pazaudējušas visus jauniešus, par mācītājiem, kas meklē iespēju doties uz citām draudzēm, lai izbēgtu no nebeidzamas kritikas, par dvēseli stindzinošiem konfliktiem par pielūgsmes formu un teoloģiju. Draudzes ierindas locekļi parasti noveļ vainu par nedienām draudzē uz sliktiem draudzes ganiem. Bet kad redzi vienu mācītāju pēc otra aizejam no konkrētās draudzes zem negaisa mākoņiem, sāc saprast, ka problēma nav tikai vadītāju kalpošanā.

“Man šķiet, ka mazās draudzes ir īpaši lielās briesmās. Vairums Ziemeļamerikas adventistu draudžu, faktiski divas trešdaļas, ir draudzes, kurās ir mazāk par 100 draudzes locekļiem. (…) Draudzē, kur ir tik maz draudzes locekļu, pat viens nemiera cēlājs spēj mest garu ēnu. Ir arī mazāk cilvēku, kas spētu sniegt mierinājumu pat nelielās krīzes situācijās. Mazās draudzēs ir mazāk gan cilvēku, gan finanšu resursu, līdz ar to daudz ko ir grūtāk paveikt un mazāk iespēju izpatikt visiem.

“Man patīk apmeklēt draudzes savu ceļojumu laikā. (…) Un tomēr es pastāvīgi uzdodu sev jautājumu: “Ja es būtu svešinieks, bez jebkādas idejas par adventistu ticību, kas būt ienācis šai draudzē, vai es vēlētos tai pievienoties?”

“Es nezinu, kāpēc mēs esam šādā situācijā. Iespējams, tas ir tāpēc ka vairāk uzmanības esam veltījuši ticības jautājumiem nekā attiecībām, vairāk rūpējamies par dogmām nekā par cilvēkiem. Iespējams, ka esam fokusēti paši uz sevi, kam vairāk rūp mūsu pašu ortodoksija (ticības pareizība), nekā kalpošana citu vajadzībām. Varbūt organizatoriski esam novecojuši un neesam vairs tik elastīgi, lai pielāgotos laika maiņām. (…)

“Mēs varam protestēt: “Jā, bet ļaudīm vajadzētu nākt uz mūsu draudzi neskatoties uz to, vai tiem patīk, vai nē.” Viņiem vajadzētu — bet viņi varbūt domā citādāk. Daudzās pilsētās un ciemos adventistu skaits ir nemainīgs vai samazinās, pat daudzās galvaspilsētās. Ļoti daudzi jaunie pieaugušie draudzes locekļi atstāj draudzi: vidējais adventistu draudzes locekļu vecums vairumā ASV pilsētu ir ap 50 gadu.
“Interesanti, kāda būs mūsu draudze, kad tikai dažas lielākās adventistu draudzes Ziemeļamerikā spēj uzturēt savu jauno pieaugušo draudzes locekļu lojalitāti?”¹

Kādā citā mājas lapā lasīju par iemesliem, kāpēc jauni pieaugušie cilvēki nevēlas apmeklēt dievkalpojumus. Saskaņā ar veikto aptauju, problēma Nr. 1 nav ne mūzikā, ne teoloģijā.

Vairums jauno cilvēku vēl aizvien tic sabatam kā Dieva svētajai dienai, mūsu mācībai par mirušo stāvokli, par Kristus otro nākšanu, tic veselības vēstij un trīs eņģeļu vēstīm. Mēs esam tik pareizi, bet tai pat reizē tik aplami. Problēma nav teoloģiska, bet attiecībās — mēs neesam jauki, atvērti, pieņemoši, piedodoši. Veids, kā esam pasnieguši savu teoloģiju, ir ievainojis cilvēkus. Bet tagad tam pievienojies vēl viens milzis — tas ir “kā”, metodoloģija, kā mēs darbojamies draudzē. Cilvēkiem tas vairs nav pieņemams.

Jautājums par mūsu metodoloģiju ir gan labā, gan sliktā vēsts. Labā tā ir tādā ziņā, ka mums nav jāiziet uz kompromisiem doktrīnu jomā, lai atgrieztu cilvēkus draudzē. Bet sliktā ziņa ir tā, ka mums pašiem negribas mainīties… Un tas ir saprotami, jo mums šī draudze patīk tāda, kāda tā ir. Priekš mums tā ir laba. Mūsu uzmanības centrā esam mēs paši. Es vēlos dievkalpojumu, kas man patīk, kas palīdz man tikt cauri darba nedēļai. Es vēlos mūziku, kas sniedz svētības man, es vēlos dzirdēt svētrunas, kas uzrunā mani, un atmosfēru, kas man ļauj “sajust” Dieva tuvumu. Man, man, man… Bet vai mēs visi to nevēlamies? Varbūt mēs visi ilgojamies pēc tādas draudzes un šī iemesla dēļ zaudējam interesi par evaņģelizāciju un vēlmi redzēt citus izglābtus? Varbūt ir pienācis laiks uzdot jautājumu, kam mēs īsti kalpojam — ja mēs turpināsim darīt visu pa vecam, mēs jutīsimies svētīti un būsim apmierināti, bet jaunieši atstās draudzi. Savukārt, ja atteiksimies no tā, kas mums patīk, un radīsim dievkalpojumus, kādi viņiem ir vajadzīgi, viņi atgriezīsies, bet mēs vairs nebūsim laimīgi? Kas ir svarīgāk — mēs vai viņi? Vai ir jāizdara šāda izvēle? Vai iespējams izveidot dievkalpošanu, kas pieņemama visiem, un tai pat reizē pagodina Dievu? Vai arī jāupurē viss, lai tikai jaunieši atgrieztos draudzē?

Nesen tika veikta 86 augstskolas studentu aptauja — vai viņi saskata sevi nākotnē draudzē? Vairums atbildēja ar kategorisku NĒ. Viņi nespēja saskatīt sevi piederīgus draudzei, nesaskatīja iespēju kaut ko mainīt, lai varētu piederēt. Pārāk daudz cilvēku bija sāpinājuši draudzē, jau sperot kāju pār draudzes slieksni bija sajutuši nosodījumu, un cilvēki, kuriem bija jāizrāda viņiem mīlestība, bija sagādājuši tikai vilšanos.

Zaudējis drosmi un cerības, aptaujas rīkotājs mainīja jautājumu un rīkoja atkārtotu aptauju: “Kāds, jūsuprāt, izskatītos ideāls adventistu draudzes dievkalpojums?” Rezultāti bija pārsteidzoši — kritiķi pārvērtās par sapņotājiem, kas atplauka un visu atlikušo klases laiku centās izlikt uz papīra savus sapņus. Kas atklājās šajā aptaujā? Viņi skaidri apzinās, kā viņiem pietrūkst, kā arī to, kāpēc tas netiek sniegts. Ir laiks apstāties un ieklausīties tanī, ko viņi zina, ko mēs nezinām…

Vislabākais ir tas, ka lietas, kas viņus interesē, ir iespējamas! Tas, pēc kā studenti visvairāk ilgojās un par ko vecākie draudzes locekļi jau laicīgi satraucas, nebija mūzika. Tas bija kaut kas daudz vienkāršāks — viņi ilgojās pēc patiesiem stāstiem par piedzīvojumiem ar Dievu. Tam piekrita visi studenti. Viņi vēlas dzirdēt personīgas liecības par to, kāpēc ticība mums ir svarīga, kā tā ir palīdzējusi, kā mēs varam piedzīvot Dievu un kāda tam ir praktiska nozīme ikdienas dzīvē. Ir pienācis laiks saprast, ka stāsti ir tauva, kas velk postmodernos prātus patiesu ticības piedzīvojumu jūrā. Un tas ir kaut kas tāds, ko mēs varam piedāvāt un ko varam nodrošināt — ja esam pietiekoši drosmīgi, godīgi un labprātīgi. Mēs varam stāstīt savus piedzīvojumus, jā, pat tos, kas nav tie skaistākiem. (Vai tas nav tas, ko Bībeles sarakstītāji darīja?) Kāds no studentiem iesāka liecināt par piedzīvojumiem ar Dievu un tagad studenti gaida pat stundu rindā, lai varētu tos dzirdēt un varētu pastāstīt par saviem piedzīvojumiem. Tas darbojas!

Protams, ir arī citas lietas, ko jaunieši vēlas. Otra pieprasītākā lieta bija iekļaut dabu — vakara lūgšanas ārā, brīvdabas dievkalpojums vai vismaz prezentācija. Jaunieši vēlējās mazāk strukturētu dievkalpojumu, kas vairāk balstās uz iespēju sadraudzībai un sabiedrībai. Attiecības ir šīs paaudzes vadmotīvs. Viņu vīzija bija intīma gaisotne, nelieli krēsli ap galdu, uz kura ir augļi, nevis garas solu rindas. Viņi raugās uz draudzi kā uz ģimenes mājvietu, uz drošu vietu, kur viņus pazīst, un kur var tuvāk iepazīties ar citiem. Vai jūs to vēlaties? Viņi vēlas piedalīties dievkalpojumā, un lai katru nedēļu tas ir citādāks. Viņi vēlas, lai mēs esam laipni: lai mēs esam cilvēki, kas vienkārši pieņem viņus tādus, kādi viņi ir, nevis tiesā, lai mēs būtu ļaudis, kas saskata viņos patiesu vēlmi sastapt Dievu. Viņi nevēlas celties plkst. 7:00, lai paspētu nokļūt uz dievkalpojumu (kāds pasakiet “Āmen”!). Un jā, labi, viņi vēlas mūziku, kas viņus uzrunā. Bet par to mēs varēsim cīnīties citreiz, kad viņi būs atgriezušies.

Pie Rakstiem
Un tagad vajadzētu kādu rakstvietu, vai ne? R.Blaumaņa stāstā par saimnieku, kas izjokoja baronu (Kopoti raksti, 3. sējums), bija tāda epizode, kur barons lika mācītājam norāt latvju saimniekus, kuri kļuvuši tik bezkaunīgi, ka taisa tādus pat braucamos ratus kā baronam. Mācītājs arī pūlējās izpatikt baronam kā vien mācēdams — bija skaļš un draudīgs sprediķis par pasaulīguma ienākšanu draudzē. Pēc dievkalpojuma saimnieks, uz ko zīmējās sprediķis, pienāca pie mācītāja un teica, ka viņš tikmēr neticēs teiktajam, kamēr šis nepievedīs pa pantiņam no Vecās un no Jaunās Derības. Kā ir ar mums?

Šoreiz nebūs runa ne par pasaulīguma ienākšanu draudzē, ne arī par to, kā jaunieši atstāj draudzi. Runa būs par Dieva apsolījumu atjaunot savu draudzi, slēdzot jaunu derību ar savu tautu un ļaujot ikvienam iepazīt Dievu personīgi.

Iesāksim ar Veco Derību. Lasīsim Jeremijas 31:3-7,27-34 un skatīsimies, kādu perspektīvu Dievs piedāvā uz Bābeli aizvestajiem trimdiniekiem:

Jeremijas 31

3 Tas Kungs man parādījās no tālienes: “Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību, tādēļ Es pret tevi tik uzticīgi esmu saglabājis Savu žēlastību. 4 Es tevi atkal uzcelšu, ka tu stāvēsi atjaunota, Israēla jaunava! Tu greznosies vēlreiz ar savām roku bungām un iziesi riņķa dejā, priecīgi diedama!
5 Tu atkal dēstīsi vīnadārzus Samarijas kalnos, un dēstītāji arī baudīs to augļus. 6 Jo nāks diena, kad sargi sauks Efraima kalnos: celieties, iesim uz Ciānu pie Tā Kunga, mūsu Dieva! 7 Jo tā saka Tas Kungs: priecājieties ar skaļiem kliedzieniem par Jēkabu un gavilējiet par tautu galvu — pašu pirmo starp tautām! Skandiniet slavas dziesmas un sakiet: izglāb, Kungs, Savu tautu, Israēla pārpalikumu!
27 “Redzi, nāks dienas,” saka Tas Kungs, “kad Es stiprināšu Israēla un Jūdas namu un likšu spēcīgi pieaugt tiklab cilvēku, kā arī lopu skaitam, 28 un, kā Es turēju vaļā Savas acis pār viņiem, lai tos izrautu ar visām saknēm, tos sagrautu, tiem visu noplēstu un iznīcinātu un sagādātu nelaimi, tā Es tagad būšu pār tiem nomodā, lai tiem uzceltu un dēstītu visu par jaunu!” — tā saka Tas Kungs.
29 Tanīs dienās vairs nesacīs: tēvi ēduši skābas vīnogas, un bērniem no tā zobi apmizējuši. 30 Ikvienam jāmirst sava nozieguma dēļ: kas ēd skābas vīnogas, tam zobi tiešām apmizēs.
31 “Redzi, nāks dienas,” saka Tas Kungs, “kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu, 32 ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem, tā saka Tas Kungs.
33 Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta. 34 Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: atzīstiet To Kungu! — jo visi Mani pazīs, lielie un mazie, tā saka Tas Kungs, jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!”

Skaidrojums:
Israēla tautas vistumšākajā stundā, Jeruzalemes izpostīšanas laikā (586. g. p.m.ē.) un Bābeles gūstā aizvešanas brīdī, atspīd visspožākais apsolījums par tautas atjaunošanu! Šis apsolījums nāk laikā, kad tauta ir svešumā, ticības centrs — Jeruzālemes templis — ir izpostīts drupās, un kad apkārt esošo pagānu dzīvesveids liek domāt, ka nekam vairs nav nekādas jēgas. Tieši tad atskan visskaistākais Vecās Derības apsolījums draudzei — “Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu… Šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta.”

Jeremija sūta vēstuli uz Bābeli tur aizvestajiem ļaudīm ar gandrīz vai neticamām ziņām — Dievs nav jūs atstājis, kaut arī jūs tik smagi grēkojāt pret Viņu! Un tās ir labās vēstis jeb evaņģēlijs visu laikmetu ļaudīm, kas attālinās no draudzes, sirdsapziņas vai vainas mocīti. Dieva Vārds saka: “Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!” Par spīti mūsu neuzticībai, Dievs ir uzticīgs. Viņš ir šo jauno attiecību iniciators. Šīs attiecības ir iespējamas tikai pateicoties tam, ka Dievs izvēlas piedot mūsu grēkus.

Piedošana paver ceļu jaunām attiecībām, jo piedošana paver atpakaļceļu pārkāpējam, kura prātā viņa paša grēki ir kļuvuši par nepārvaramu šķērsli attiecībām.

Ar ko jaunā derība atšķirsies no Sinaja derības? Daudziem šķiet ar to, ka baušļi vairs nebūs ārēji, bet sirdī. Taču par to runāja jau Vecā Derība (skat. 5.Mozus 30:6,14). Šī derība atšķirsies ar to, ka ikviens pazīs Dievu, kas piedevis viņu grēkus. Dievs ne tikai piedos grēkus un sniegs jaunu sirdi un savu Garu, kā Viņš to apsolīja caur pravieti Ecēhiēlu (Ec. 36:24-28), bet dos iespēju ikvienam iepazīt Viņu personīgi. Te ir virzība no bauslības uz sarunām, no likumiem uz attiecībām. Israēls pazīs Dievu ne tikai pēc Viņa likumiem, bet ar visu savu būtību. Šī derība uz visiem laikiem nomainīs pastāvīgo neizdošanos un pārveidos visu piedošanas un jaunas dzīves attiecībās.

Dievs izvēlas ne tikai piedot grēkus, bet arī tos aizmirst:
Dievs redz, ka piedošana paver ceļu nožēlai, bet aizmiršana atbrīvo no sāpēm.
Dievs redz, ka piedošanai atbilde ir atvainošanās, bet aizmiršana aizver brūces un dziedē rētas.
Dievs redz, ka piedošana dzēš sarūgtinājumu, bet aizmiršana mudina mainīt attieksmi nākotnē.
Dievs redz, ka piedošana ir līdzjūtības izrādīšana, kas izceļ otras puses vērtību, bet aizmiršana ir mīlestība, kas pastiprina vēlmi nekad vairs nenonākt attiecību krīzē.

Tāpēc Dievs izvēlas piedot un aizmirst. Šī derība virzīs draudzi jaunās attiecībās — “Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta.” Tās būs attiecības, kurās dzīvo, nevis standarts, saskaņā ar kuru dzīvo. Šeit atklājas jauns radījums: “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” (2. Kor. 5:17).

Un tagad, saskaņā ar R.Blaumaņa stāstā prasīto, kāds pantiņš arī no Jaunās Derības:

Lūkas 18:1-8
1 Vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt.
2 “Kādā pilsētā dzīvoja tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās. 3 Bet tai pašā pilsētā bija atraitne, tā nāca pie viņa un sacīja: izlem manu lietu pret manu pretinieku.
4 Tas ilgu laiku negribēja. Bet tad viņš sāka spriest sevī: lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos, 5 tomēr, lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl beigās nāks un man sitīs vaigā.
6 Un Tas Kungs sacīja: vai dzirdējāt, ko netaisnais tiesnesis saka? 7 Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās?
8 Es jums saku: Viņš viņu lietu izlems visai drīz. Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?”

Skaidrojums:
Stāsts iesākas ar divu absolūti pretēju cilvēku interešu konfliktu. No vienas puses ir vīrietis, kas iecelts par tiesnesi, kam būtu jārūpējas par taisnību, bet kuram tā nemaz nerūp, kurš dzīvo tikai savam labumam un vēlas mierīgi, komfortabli baudīt dzīvi. No otras puses ir neviena neaizsargāta atraitne, kurai nav vīra, kas varētu viņu aizstāvēt, un kura ir gatava pastāvēt par taisnīguma principiem, lai arī ko tas viņai maksātu. Sieva ir tik uzstājīga, ka tiesnesis beidzot nolemj apmierināt viņas prasību, lai beigās nedabū vēl zilu aci. Bet visa stāsta sāls ir pēdējā teikumā: “Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?”

Ko nozīmē šie vārdi? Ne tikai vienkārši teikums kā tāds, bet konkrēti šī stāsta kontekstā? — Kā jūs domājat?…

Jēzus jautā: kuru no šīm divām attieksmēm Viņš atradīs draudzē, kad nāks otrreiz uz šo zemi? Vai draudze ieslīgs komfortablā dzīvē, jaukos, sev domātos dievkalpojumos, un aizmirsīs par evaņģēlija prasībām nest gaismu citiem, glābt zudušos, meklēt nomaldījušās avis? — Vai arī draudze vēl aizvien būs neatlaidīga, strādīga, tāda, kas iestājas par taisnību, kas lūdz Dievu ik brīdi, kā atraitne šajā stāstā?

Kopsavilkums:
Šodien pārrunājām jautājumus, kāpēc cilvēki atstāj draudzi un ko tie sagaida no draudzes, lai tā viņiem būtu vajadzīga. Mēs uzzinājām, ka viss nepieciešamais ir iespējamības robežās. Jautājums ir, cik daudz mēs esam gatavi kaut ko mainīt, lai otrs gūtu kādu labumu no dievkalpojuma.

Mēs lasījām Jeremijam sniegto Dieva apsolījumu par jaunas derības celšanu ar Israēla namu, kur Dieva baušļi būs ierakstīti sirdī un visi personīgi pazīs Dievu.

Zinot, ka Jaunajā Derībā draudze ir ainota gan kā Dieva nams, gan kā labības lauks, gan kā Dieva līgava — mēs saprotam, kāpēc pirmie kristieši ticēja, ka Jeremijam sniegtie iedrošinājuma vārdi ir piepildījušies Jēzū Kristū.

Ja tas ir tā, tad kāpēc mēs vēl aizvien nākam pie Dieva kā pie netaisnā tiesneša līdzībā, ar atraitnes neatlaidību, raudot, ka draudze neaug? (Izlasiet R.Blaumaņa “Andara lūgšanu”! Ja tas kādam par apgrūtinājumu, tad izlasiet 2.Ķēn. 6:8-23.)

Vai mums vēlreiz nav jāatgriežas pie Jeremijam dotā apsolījuma un jālūdz Dievs, lai tas piepildās arī mūsu dzīvē? Lai Dievs ieraksta savu mīlestības likumu mūsu sirdī un lai sniedz mums ikvienam pestīšanas piedzīvojumu? Un tad, kad esam piedzīvojuši piedošanu un pestīšanu, nesīsim to tālāk citiem, saprotot, ka mēs neesam vienīgie, par kuriem Dievs ir apžēlojies. Lai arī citi var atrast grēku piedošanu un svētības mūsu draudzē, mūsu dievkalpojumos. Tas prasa vēlreiz pārbaudīt katram savu nostāju, kā tas ir nākot pie Kunga galda. Un te noslēgumā derēs vēl viens pantiņš no Jaunās Derības: “Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt!” (Jņ. 13:17) Āmen.

_________________
¹ Loren Seibold, “Our Biggest NAD Crisis Isn’t Theological—It’s Relational” www.adventistreview.org