Mātes dienas dievkalpojums

Bībeles lasījums no Lūkas ev. 1:5–58.

Sieviete Bībelē
Kristietībā ir uzskats, ka Bībelē, it sevišķi Vecajā Derībā, sievietēm nebija nekādas lomas reliģiskajā kalpošanā. Daļēji tas pamatojas uz grēkā krišanas stāstu, kur Ieva pirmā tika pievilta, un daļēji tas saistās ar pagānu tautu elkdievības auglības rituāliem, kuros sievietēm bija nozīmīga loma. Līdz ar to ir uzskats, ka Vecā Derība centās izslēgt sievieti no aktīvas piedalīšanās reliģijā.

Tomēr palūkojoties uz Veco Derību kopumā, jāsecina, ka šis priekšstats ir maldinošs. Vecā Derība uzlūko Dieva izredzēto tautu kā jaunavu, kā saderināto, kā sievu. Daudzas sievietes Israēla tautas vēsturē ir iemiesojušas šos tēlus un kļuvušas par Dieva un Viņa tautas derības teoloģijas uzskates līdzekli. Šeit varam pieminēt pravietes Mirjamu, Deboru un Huldu, kā arī Annu, Naomiju, Ruti, Esteri u.c.

Dieva un Israēla tautas derība tiek attēlota kā laulību derība, kas aizkustina Dieva sirdi. Viņš ir iemīlējis Israēla jaunavu ar mūžīgu, bezgalīgu mīlestību. Viņš var dusmoties uz savu sievu par tās neuzticību laulībā, Viņš var sodīt to, tai pat laikā sāpīgi pārdzīvojot mīlestības sāpes.

Arī Jaunā Derība attēlo draudzi ar sievu saules tērpā.

Pretstati
Lūkas evaņģēlijs iesākas ar stāstu par divām mātēm. Abas necerēja uz bērniem. Vienai laiks, kad bērniņš varētu piedzimt, bija jau pagājis, otrai vēl nebija pienācis, viņa pat nebija vēl precējusies. Viena bija visu mūžu veltīgi lūgusi pēc bērna, otra, iespējams, vēl vispār nebija lūgusi.

Tikpat atšķirīgi iesākas stāsts par Jāņa Kristītāja un Jēzus Kristus piedzimšanu:

Jāņa Kristītāja piedzimšanu eņģelis pavēsta priesterim Caharijam dievkalpojuma laikā templī, tātad, Jeruzalemē. Vēsturiskie dokumenti liecina, ka tolaik Israēlā bija ap 18.000 priesteru, un katrs priesteris divreiz gadā vienu nedēļu kalpoja templī. Un tikai vienreiz mūžā priesteris kalpoja pie upurēšanas altāra, to izlozēja ar meslu mešanas palīdzību. Tobrīd, kad Caharija iespējams pirmo un vienīgo reizi mūžā kalpoja pie altāra, viņam parādījās eņģelis, kas viņam paziņoja par gaidāmo dēla piedzimšanu. Mēs šodien neanalizēsim Caharijas sarunu un saņemto sodu, jo šodien mūsu uzmanība būs veltīta sievietēm.

Tagad domās pārcelsimies uz Galileju, tālu no Tempļa un ievērojamām reliģiskas nozīmes vietām. Šajā necilajā vietā Dieva eņģelis paziņo Marijai par Dieva Dēla piedzimšanu. Šī necilā ģeogrāfiskā vieta atbilst Jēzus pazemīgajiem piedzimšanas apstākļiem un turpmākajai kalpošanai, kad Viņš “iztukšoja sevi”, pieņemdams cilvēka veidu (Filip. 2:5–11). Tā iesākas jauns ticības ceļš, kura centrā vairs nav templis Jeruzalemē, bet Jēzus Kristus vienkāršība. Viņš kļūst par patieso Templi.

“Marija sacīja eņģelim: “Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos.” Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls.” (Lk. 1:34–35).

Mazliet padomāsim par eņģeļa vārdiem. “Svētais Gars nāks pār tevi” atgādina pasaules radīšanas stāstu, kad Dievs radīja pasauli no nekā un Dieva Gars lidinājās virs ūdeņiem. Var teikt, ka Dievs iesāk jaunu radīšanas procesu vecajā radībā, Marijas miesā.

Savukārt “Visuaugstākā spēks tevi apēnos” norāda uz pastāvīgo Dieva klātbūtni mākoņstabā virs saiešanas telts tuksnesī. Marija ir kā šī telts, pār kuru paceļas Dieva klātbūtnes mākoņstabs.

Tāpēc būt par kristieti nozīmē līdz ar Jēzu Kristu piedzīvot jaunpiedzimšanu no Dieva Gara, ko Kristus mums ir pavēris. Mēs piedzimstam no jauna līdz ar Kristu Garā un mirstam līdz ar Kristu kristībās, lai atkal augšāmceltos jaunai dzīvei kopā ar savu Glābēju.

Pats pārsteidzošākais ir tas, ka vēsti par Pestītāja dzimšanu Dieva eņģelis nepaziņo vīrietim — Jāzepam —, kā tas būtu pieņemams tā laika sabiedrībā, bet neprecētai meitenei! Tikpat pārsteidzoša ir Marijas atbilde: “Es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.” (38. p.) Marija apzinājās, ko nozīmē pieņemt Dieva vēsti. Tas nozīmēja palikt sabiedrības nesaprastai vai vēl ļaunāk — kļūt par sabiedrības izsmiekla objektu.

Mēs redzam, ka Dievs neuzlūko ne cilvēka stāvokli sabiedrībā, ne vecumu, ne dzimumu. Dievs rīkojas tā, kā uzskata par vajadzīgu.

Elizabete
Interesanti vērot Elizabetes reakciju uz notiekošo:

Kad viņa kalpošanas laiks izbeidzās, viņš (Caharija) aizgāja uz mājām. Un pēc šīm dienām Elizabete, viņa sieva, tapa grūta un nerādījās ļaudīs piecus mēnešus, sacīdama:

“To Tas Kungs man darījis; Viņš šīs dienas izraudzījis, lai atņemtu manu negodu ļaužu priekšā.” (Lk. 1:23–25)

Vai tiešām tas viss notika tādēļ, lai Elizabetei “atņemtu negodu ļaužu priekšā”? Vai arī Elizabete visu redz caur savu prizmu?

Protams, tā laika sabiedrībā auglība tika uzskatīta par Dieva svētību, bet neauglība par lāstu. Tomēr šoreiz viss ir otrādāk — Dievs uzlūko neauglīgo un tā izrādās patiesi svētīta, bet auglīgās paliek Dieva neievērotas, dažām varbūt pat jācīnās par vīra mīlestību. Šeit atklājas Kalna svētrunas otrādie gala iznākumi, kur pirmie paliek pēdējie, bagātie nabagi, bet nabagi izrādās Dieva svētīti. Jau no pašas pirmās nodaļas Lūkas evaņģēlijā viss ir apgriezts kājām gaisā — sievietes Dieva vēstij atsaucas ticībā, kamēr Caharija un Jāzeps meklē papildus pierādījumus vai arī vienkārši taisās bēgt.

Vēl viena ačgārnība ir nodaļas beigās, kur Elizabete nosauc bērnu par Jāni un Caharija tikai apstiprina to. Caharija atgūst spēju runāt tikai pēc tam, kad dēlam ir dots vārds. Tādā veidā Lūka izceļ Elizabeti un Mariju kā galvenās personas notikumos, kas noved pie Jāņa Kristītāja un Jēzus piedzimšanas. Pēc Jāņa piedzimšanas Elizabete paliek “aiz kadra”, jo Lūka nevēlas aizēnot Mariju un viņas bērnu.

Mēs nezinām, cik ilgi dzīvoja Caharija un Elizabete, bet spriežot pēc tā, ka bērna gaidīšanas laikā Elizabete bija jau gados un Caharija droši vien bija mazliet vecāks, viņi diezin vai piedzīvoja Jāņa Kristītāja publiskās kalpošanas sākumu. Varbūt arī tā ir Dieva žēlastība, jo kuri vecāki vēlētos piedzīvot tādu savu bērnu likteni, kāds gaidīja Jāni Kristītāju? Jāņa vecāki varēja aiziet dusēt ar skaistu vēsti no Dieva:

“Tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām. Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie Tā Kunga, viņu Dieva. Un viņš ies Viņa priekšā Ēlijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams Tam Kungam padevīgus ļaudis.” (Lk. 1:14–17)

Priekš Jāņa Kristītāja vecākiem tas bija pietiekami. Pārējais palika Dieva ziņā.

Marija
Uzzinājusi jaunumus par Elizabeti, Marija “steigšus gāja kalnos uz pilsētu Jūdas novadā” (39. p.). Bībelē nav teikts, konkrēti kur, bet šis teksts sasaucas ar 1.Sam. 1:1, kur kalni apzīmē Efraimu, teritoriju uz ziemeļiem no Jeruzalemes. Tas nozīmēja, ka Marijai bija jāveic aptuveni 100 km garš ceļš vienai pašai, kājām!

Marijai ienākot pa durvīm, Bībele saka, ka “Elizabete tapa Svētā Gara pilna” un sveicināja Mariju šādiem vārdiem:

“Tu esi augsti teicama starp sievām, un augsti teicams ir tavas miesas auglis. No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Redzi, tikko tavas sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, tad bērniņš manās miesās ar līksmību sāka lēkt. Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies.”

Šī pazemība, kas atklājas Elizabetes vārdos, jūtoties pagodinātai būt pat vēl nedzimušā Jēzus bērna klātbūtnē, vēlāk atklāsies arī viņas dēlā. Jāņa 3:30 lasām: “Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.” Kad mēs katrs apzināmies savu vietu Dieva plānā, tad izzūd sāncensība un ienāk miers.

Pēc tam seko Marijas atbildes dziesma, kuru pazīstam ar nosaukumu “Magnifikats”, kas ir Marijas dziesmas pirmais vārds latīņu tulkojumā.

Starp citu, ka daudziem Bībeles zinātniekiem domas dalās par to, kas ir šīs dziesmas autore — Marija vai Elizabete. Agrīnākie grieķu manuskripti to pieraksta Marijai, kamēr mazliet vēlākie latīņu manuskripti — Elizabetei. Ņemot vērā Marijas godināšanas attīstību Rietumu baznīcā, tas ir diezgan neparasts fakts. Arī grieķu valodas gramatika pieļauj iespēju attiecināt dziesmu uz Elizabeti, kura pie tam ir Svētā Gara pilna, kamēr par Mariju tas nav teikts. Arī dziesmas saturs vairāk atbilst pieaugušas un neauglīgas sievietes vārdiem, kā to redzam līdzīgā gadījumā ar Annu (1 Sam 2:1–10). Neskatoties uz to ir pamats domāt, ka diezin vai Lūka vēlējās aizēnot Mariju ar Elizabeti, tāpat kā Jēzu ar Jāni Kristītāju. Šo apsvērumu dēļ vairums Bībeles pētnieku uzskata, ka dziesmas autore ir Marija.

Marijas dziesma iesākas ar Dieva slavēšanu par to, ka Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu un ir varenas lietas darījis viņas dzīvē. (Šī doma stipri vien atgādina Elizabetes “negoda atņemšana ļaužu priekšā”, bet varbūt tomēr šī ir Marijas dziesma…) Viņas gars slavē Dievu kā Pestītāju. Ja šī ir Marijas dziesma, tad šie vārdi ir būtiski — Marijai nav nekāda nopelna Dieva žēlastības saņemšanā: “No šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu, jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds.” Viss gods pienākas Dievam.

Ko nozīmē vārds “svētīgs”? Tas nozīmē ne tikai “laimīgs”, jo laimīgs var būt cilvēks pats par sevi, iekšēji. “Svētīgs” nozīmē īpašu Dieva labvēlību pret šo cilvēku no ārienes, tas ietver īpašas attiecības ar Dievu un Dieva rīcību šī cilvēka dzīvē.

Ko nozīmē Marijas vārdi “No šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu”? Vai tas ir iemesls īpašai Marijas godāšanai? Pirmkārt, ievērosim, ka Marija šeit neizceļ savu nopelnu. Viņa nesaka, ka tas noticis viņas dievbijības vai svētuma dēļ. Visa slava pieder Dievam:

“Jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu, jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds.” (Lk. 1:47–49)

Tālāk dziesma ietver visu Israēla tautu, līdz ar to Marijas atziņa par Dieva svētību sasaucas ar un turpina Ābrahāmam izteikto svētību, ka viņā “būs svētītas visas zemes ciltis.” (1.Mozus 12:3):

“Viņš gādājis par Savu kalpu Israēlu un pieminējis Savu žēlastību, kā viņš runājis uz mūsu tēviem, uz Ābrahāmu un viņa dzimumu mūžīgi.”

Lasot evaņģēlijus, mēs redzam, ka Jēzus mātei nav nozīmīgas lomas Jēzus publiskajā kalpošanā un saskaņā ar Mt. 12:46–50 (Lk. 8:19–21) un Mk. 3:21, viņa pat neizprot Jēzus sūtību.

Evaņģēlijos lasām, ka Marijai un Jēzus brāļiem ierodoties pie Jēzus, Pestītājs novelk skaidru robežu starp sevi un Mariju kā miesīgo māti, tādējādi neļaujot Marijai palikt ar Viņu visu mūžu mātes–dēla attiecībās. Marijai turpinot sekot Jēzum līdz krusta pakājei, tad uz kapu un beidzot pēc Jēzus augšāmcelšanās līdzi mācekļiem augšistabā, mēs redzam, kā Marija pakāpeniski kļūst par Jēzus mācekli. No pazemīgas ebreju meitenes līdz Imanuēla mātei, līdz Kristus māceklim.

Mēs redzam, kā Marijas dzīvē piepildās Sīmeana vārdi: “Tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas.” (Lk. 2:35). Šie vārdi sasniedza kulmināciju Golgātas kalnā, kad Marija piedzīvoja Jēzus krustā sišanu. Šī epizode atklāj Mariju kā stipru sievieti, kura palika kopā ar savu dēlu līdz pēdējam, kamēr gandrīz visi Jēzus mācekļi šausmās par notikušo aizbēga.

Mācības
Ko mēs varam mācīties no Elizabetes? — novērtēt Dieva svētības un priecāties par tām. Būt pazemīgiem un apzināties savu vietu Dieva plānā. Priecāties par to, ko Dievs dara mūsu dzīvē. (Uzrakstiet 10 svētības!)

Ko mēs varam mācīties no Marijas? Mums nav lemts kļūt par ģimeni, kurā piedzimst Mesija, pasaules Glābējs, bet Dieva žēlastībā mēs varam kļūt par Dieva bērniem, par Jēzus Kristus brāļiem un māsām. Mēs varam saņemt visus tos apsolījumus, ko Dievs dāvāja caur savu pazemīgo kalponi Mariju. Bieži pasaules vēsturē Marijas dziesma ir izmantota, lai atbrīvotos no apspiestības, taču ņemsim vērā to, ka Dievs nekaro ar ieročiem, bet pārveido sirdis. Te mums paveras plašs kalpošanas un misijas lauks.

Marija apzinās, kāds gods viņai izrādīts, kad Dievs aktīvi iesaistās viņas dzīvē. Šī nepelnītās privilēģijas apziņa atraisās pateicības dziesmā, kas gaida, lai kļūtu arī par mūsu dziesmu.

Mēs redzam, cik trauslas ir cilvēku dzīves. No vienas puses ir Dieva žēlastība, par kuru mēs priecājamies, bet no otras puses ir dzīves realitāte, kas daudz ko izmaina. Tas prasa uzticēšanos Dievam, lai līdz ar Ap. Pāvilu mēs varam teikt:

“Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros, vienmēr katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūgdams, par jūsu līdzdalību evaņģēlijā no pirmās dienas līdz šim brīdim, būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.” (Filip. 1:3–6)

Mēs ticam, ka Dievs iesākto novedīs līdz galam un mēs visi kopā varēsim priecāties. Ir lietas, par ko mēs varam priecāties jau tagad un ir lietas, par ko mēs priecāsimies vēlāk—Dieva valstībā. Apziņa par to, ka mums nav nekādu nopelnu Dieva labvēlībai un žēlastībai, prasa pazemību Viņa priekšā. Tādu pazemību, kāda bija Elizabetei un Marijai. Āmen.