“Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien”

Kādas draudzes izdevumā bija publicēta rīta lūgšana. Tā skanēja šādi:

“Mīļais Dievs, Līdz šim brīdim es dzīvojis kā pienākas: es neesmu tenkojis, neesmu zaudējis savaldību, neesmu bijis nejauks, savtīgs vai pārāk iecietīgs. Bet jau pēc dažiem mirkļiem es celšos augšā no gultas, un tad man būs vajadzīga visa palīdzība, ko vien es no Tevis varu saņemt!”

Lūgšana ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa. Turpināsim iesākto tēmu par Kristus parauglūgšanu:

Mateja ev. 6
“Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen.”

Problēma ar Kunga parauglūgšanu ir tā, ka mēs pārāk ātri steidzamies pāri pirmajai daļai, lai varētu tikt pie “Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien”, un tad seko lūgumi, kas reizēm sāk līdzināties iepirkumu sarakstam. Mums vajag to un to un vēl kaut ko. Iespējams, ka vajag. Bet varbūt tikai ļoti gribās?… Cik vietas paliek Dieva žēlastībai?

Dieva slavēšana
Neveltot pienācīgi daudz laika, pārdomājot mūsu attiecības ar Dievu kā Tēvu, nenovērtējot visu to, par ko Viņu varam slavēt, mūsu lūgšanu centrā nonāk mūsu vajadzības, mūsu ērtības, viss kas, kas nepieciešams mūsu labsajūtai. Lūgšanas centrā nonākam mēs paši.

Protams, ir atšķirības tanī, par ko mēs varam slavēt Dievu šodien. Ja lasām Psalmos
“Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu. Diena dienai to pauž, un nakts naktij to dara zināmu” 
(Ps. 19:2-3), tad šodien, dzīvojot pilsētās, kur nekad neizdziest mākslīgais apgaismojums, mēs varbūt pat nespējam saskatīt zvaigznes. Labākajā gadījumā tās ir vārgi punktiņi debesīs — nekā tāda, par ko sajūsmināties. Tāpēc, kam ir iespēja, ieplānojiet vismaz dažas vasaras naktis pavadīt ārpus pilsētas. Bet kam šādas iespējas nav — par ko mēs pilsētnieki varam slavēt Dievu?

Protams, daba ir visuzskatāmākais Dieva godības liecinieks. Ja uzmanīgi palūkosimies apkārt, tad apbrīnas vērts ir pat ods! Bet ne jau tikai par odiem varam slavēt Dievu — tie, kas esat vecāki — kādas ir sajūtas, kad pirmo reizi uzlūkojat savu jaundzimušo bērniņu — kad aplūkojat bērniņa acis, rokas, pirkstiņus, visu pārējo? Tas viss ir apbrīnas vērts!

Un tad mēs palūkojamies apkārt un Dieva žēlastībā saskatām to, kā Dievs darbojas citu cilvēku dzīvē — arī tur ir tik daudz iespēju slavēt Dievu! Kāds uzņēmējs sācis godīgi maksāt nodokļus un algas strādniekiem. Kāds fermeris ir spējis atmaksāt kredītu. Kāda sieviete pēc 30 gadiem beidzot ir spējusi piedot savai mātei. Kāds ārsts ir izārstējis slimnieku, neprasot naudu konvertā. Kāds to var saukt par brīnumiem, bet tas ir Dieva Gars, kas ir darbojies pie šiem cilvēkiem. Saskatot Dieva rīcību citu dzīvē, mēs varēsim slavēt Dievu par Viņa lielajiem darbiem. Redzot šos Dieva žēlastības fragmentus citu cilvēku dzīvē, mēs pamazām varēsim sākt saskatīt kopainu, kas atklājas Dieva valstības svētkos:

Valstības svētki
Jesajas 25:6-9 lasām:

“Tas Kungs Cebaots sarīkos uz šī kalna visām tautām lepnu mielastu — mielastu ar vecu vīnu, ar trekniem ēdieniem, ar ilgi taupītu un labi nogulējušos vīnu. Un Viņš liks izzust šai kalnā tam ārējās čaulas plīvuram, kurā tērptas visas tautas, un tai segai, kas pārklāta pār visām tautām.
Nāvi Viņš izdeldēs uz mūžīgiem laikiem, un Dievs Tas Kungs nožāvēs visas asaras no ļaužu vaigiem un liks izzust Savas tautas negodam visā zemes virsū, jo Tas Kungs to ir runājis. Tanī dienā sacīs: “Redzi, tas ir mūsu Dievs, mēs paļāvāmies uz Viņu, ka Viņš mūs izglābs! Tas ir mūsu Kungs, uz Viņu mēs cerējām! Priecāsimies un līksmosimies par Viņa žēlastību!” (Jesajas 25:6-9)

Lasot šo rakstvietu, mēs sākam saprast, kāpēc Jēzus piedalījās dažādos svētkos un svinībās. Tas nebija tikai jautrības dēļ vai lai labi paēstu. Jēzus saskatīja savā kalpošanā Dieva valstības piepildīšanos un svinēja to.

Problēma bija tā, ka Viņš to darīja ar nepareiziem cilvēkiem. Jēzus devās pie Caķeja, atstājot aiz ārdurvīm cienījamākos Jērikas iedzīvotājus. Tā rezultātā Jēzus iemantoja ne pārāk labu slavu — Mt. 11:19 un Lk. 7:34 Viņš ir nosaukts par “negausi un vīna dzērāju”. Lasot šādu apzīmējumu, mums rodas zināmas asociācijas, tomēr labāk ir atvērt Bībeli un noskaidrot, ko šie vārdi nozīmēja tā laika jūdiem. 5. Mozus 21:18-21 lasām:

“Ja kādam vīram ir spītīgs un nepaklausīgs dēls, kas neklausa ne sava tēva, ne savas mātes balsij un tie viņu ir pārmācījuši, un viņš tomēr tiem neklausa, tad viņa tēvam un viņa mātei to būs sagrābt un novest pie savas pilsētas vecajiem un pie savas pilsētas vārtiem, un tie lai saka savas pilsētas vecajiem: šis ir mūsu spītīgais un nepaklausīgais dēls, viņš neklausa mūsu balsij, viņš ir rijējs un dzērājs. (Citiem vārdiem — “negausis un vīna dzērājs”!)
Tad visiem viņa pilsētas iemītniekiem tas ir jānomētā ar akmeņiem, ka viņš mirst. Tā tev jāiznīdē ļaunums no sava vidus, ka viss Israēls to dzird un bīstas.”

Tātad, šāds apzīmējums būtība bija aicinājums uz nāves spriedumu par spītīgu nepaklausību pastāvošajām tradīcijām.

Kāpēc Jēzus tā riskēja? Tāpēc, ka savā kalpošanā saskatīja Dieva valstības piepildīšanos, kad piepildās Raksti par tautas atgriešanos pie Dieva. Kad cilvēki izvēlas rīkoties godīgi un taisnīgi. Jēzus teica, ka šādās situācijās Debesīs eņģeļi rīko svinības un tāpēc ir pareizi to darīt arī uz zemes. Jēzus to ainoja ar trīs līdzībām — ar līdzību par pazudušo grasi, pazudušo avi un pazudušo dēlu — kuras beidzas ar svētkiem. Svētki bija liecība, ka Dieva valstība ir atklājusies redzamā veidā. Muitnieks ir gatavs atmaksāt izkrāpto. Grēciniece izvēlas dzīvot godīgu dzīvi.

Cits skatu punkts
Filmas “Visvarenais Evanss” 59. minūtē ir interesanta aina: Evansa sieva nespēj izprast vīra rīcību, būvējot šķirstu. Viņa pamet vīru un kopā ar bērniem dodas prom. Pa ceļam viņi apstājas kādā restorānā, kur viņai oficianta izskatā pienāk Dievs un jautā, vai viņai viss ir kārtībā, jo viņa izskatoties satraukta. Viņa atbild, ka tas ir garš stāsts.

– “Man patīk stāsti,” Dievs oficianta izskatā atbild, “Es arī sevi uzskatu par interesantu stāstu stāstītāju.”

Sieva sāk stāstīt, ka vīrs būvē Noasa šķirstu. Saruna turpinās:

– Daudzi cilvēki pārprot šo stāstu, viņi domā, ka tas ir stāsts par Dieva dusmām.
– Par ko ir stāsts par Noasa šķirstu?
– Man šķiet, ka tas ir mīlestības stāsts. Par uzticēšanos cits citam. Viņi stāvēja viens otram blakus, plecu pie pleca. Visi iegāja šķirstā pa divi.

Saruna turpinās. Dievs skaidro:

– Ja kādi cilvēki lūdz Dievam pēc pacietības, vai tev šķiet, ka Dievs dos viņiem pacietību? Vai arī dos viņiem iespēju būt pacietīgiem?
– Ja lūdz pēc drosmes, vai Dievs dos drosmi, vai arī dos iespēju rīkoties drosmīgi?
– Ja kāds pāris lūgs, lai viņiem būtu ciešāka ģimene, vai tev šķiet, ka Dievs sūtīs saldas, maigas jūtas? Vai arī dos viņiem iespēju mīlēt vienam otru?

Maize ne tikai sev
Ar šo domu atgriezīsimies pie mūsu šīsdienas tēmas. Ja lūdzam Dievam pēc dienišķās maizes (vai jebkā cita, kas mums ikdienā ir nepieciešams), vai šī maize būs domāta tikai mums? Kā ar tiem cilvēkiem, kam vakar nebija maizes? Kam tās nav šodien un varbūt nebūs arī rīt? Kad esam saņēmuši dienišķo maizi, pateikušies par to, kas tālāk?…

Vai mēs esam gatavi lūgt ne tikai par savu dienišķo maizi, ne tikai par to, lai citiem pietiek dienišķās maizes, bet arī kopā ar tiem, kam tās pietrūkst? Ja mēs rīkosimies šādi, var izrādīties, ka mēs esam kavējušies ar šo lūgšanas daļu. Saredzot citu vajadzības, mēs ir jālūdz par viņiem, kopā ar viņiem, plecu pie pleca, kā pāri, kas iegāja Noas šķirstā, kā ģimenes, kas kopā devās no Ēģiptes uz Apsolīto zemi. Un saskaņā ar Jes. 58:6-7 reizēm mēs varam izvēlēties arī gavēni, lai ietaupīto mazumiņu ziedotu tiem, kam ir vēl mazāk…

Un ja tā padomājam — vai lūgšana pēc maizes neapliecina lūdzēja nabadzību? Tā ir tādu cilvēku lūgšana, kas atsacījušies no pārliecības, ka paši spēj nodrošināt visu sev nepieciešamo, un paļaujas uz Dievu kā dienišķā uztura Avotu.

Dienišķā maize…
Jēzus aicina mācekļus lūgt maizi, kas nepieciešama šodien. Vai esat ievērojuši, ka turpat dažus pantus tālāk Jēzus māca, lai mēs neuztraucamies par to, ko ēdīsim vai dzersim?

“Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdieties nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu.” (Mt. 6:31-34)

Par ko tādā gadījumā šeit ir runa? Un kāpēc Jēzus atkārtojas? Kāpēc Viņš nesaka ‘Dod mums dienišķo maizi’ vai ‘Dodi mums maizi šodien’? Kāpēc “dienišķo maizi dodi mums šodien”? Kāpēc Viņš uzsver maizes dienišķo dabu?

Lai gan latviski un angliski vārdi dienišķais un diena ir lingvistiski savstarpēji saistīti, grieķu valodā diena ir hemera, bet attiecībā uz dienišķo šeit ir lietots cits vārds — ἐπιούσιος (epiousios) — pie tam tikai divas reizes visā Jaunajā Derībā — šeit un Lūkas 11:3, kur arī ir parauglūgšana.

Bet atgriezīsimies pie jautājuma par vārda ‘dienišķā maize’ nozīmi. Arī ārpus Jaunās Derības līdz 6. gadsimtam nav atrasts neviens dokuments, kur būtu lietots šis grieķu vārds, līdz ar to Bībeles teksta tulkotājiem ir lielas problēmas atrast piemērotu tulkojumu.

Tātad šeit mums ir vissvarīgākā lūgšana visā Bībelē, kur Jēzus māca mums ko un kā lūgt, un šajā lūgšanā ir izmantots vārds epiousios, kuram nav skaidri zināma nozīme! Bībeles tulki šeit ir neapskaužamā situācijā. Ko jūs darītu šādā situācijā?

Par laimi ir kāds risinājums. Valodnieki uzskata, ka šis vārds būtībā ir saliktenis. Ja sadalām šo vārdu pa sastāvdaļām, tad iegūstam sekojošo: (1) epi nozīmē “uz, virs, pāri,” un (2) ousia nozīmē “būtne, būtība vai daba.” Saliekot šos divus kopā, mēs iegūstam aptuveni šādu nozīmi: “Mūsu pārdabīgo maizi dodi mums šodien.”

Pirmā gadsimta jūdaisma kontekstā tas nozīmēja tikai vienu: jaunu mannu no debesīm! Jebkuram pirmā gadsimta jūdam, dzirdot lūgšanu pēc pārdabiskas maizes ik dienas, bija skaidrs, ka runa ir par Iziešanu. Tas pieņem vēl skaidrākas aprises lūgšanas beigās, kad lūdzam pēc Dieva valstības. Un dažus pantus tālāk Mateja evaņģēlijā Jēzus māca neuztraukties par to, ko ēdīsim vai dzersim, bet meklēt Dieva valstību un Viņa taisnību (Mt. 6:25–34; Lk. 12:22–31). Savukārt Lūkas evaņģēlijā Tēvreize (Lk. 11:2-4) seko tieši pēc Martas šķendēšanās, ka Marija viņai nepalīdz gatavot maltīti Jēzum, bet apsēdusies pie Jēzus kājām klausās Viņa vārdos (Lk. 10:41-42).

Ja viss Kunga lūgšanā ir fokusēts uz “debesu” jeb Dieva lietām, tad ir pamats domāt, ka tas pats attiecas arī uz noslēpumaino epiousios maizi. Līdz ar to pārdabiskā maize no debesīm atsauc atmiņā mannu tuksnesī, ar ko Dievs baroja israēliešus 40 gadus, ceļojot uz Apsolīto zemi. 16:16–22). Kristus mācekļi tiek aicināti paļauties uz Dieva mīlestību un gādību ik dienas kā israēlieši tuksnesī, līdzīgi Mozum atsakoties no pasaules bagātībām un paļaujoties uz Dievu, kurš “par lielāku bagātību turēja Kristus negodu nekā Ēģiptes mantas, jo viņš raudzījās uz atmaksu.” (Ebr. 11:26)

Līdz ar to lūgšanā pēc pārdabiskās maizes atklājas eshatoloģiskais horizonts, kas norāda uz nākotni, kas ir daudz svarīgāka un reālāka par šodienu. Tas nozīmē no šodienas raudzīties nākotnē, un dzīvot ar skatu no nākotnes šodienā. Tas nozīmē dzīvot tādās attiecībās ar līdzcilvēkiem, kādas raksturos Valstības piepildījums. Kristus aicina mūs lūgt pēc pārdabiskās Debesu maizes, pēc Viņa klātbūtnes, ik dienas, ejot uz Dieva Apsolīto zemi kopā ar Viņu. Tas sasaucas arī ar Jēzus sarunu ar jūdiem Jāņa ev. 6. nodaļā, kur Jēzus runā par šo maizi Sv. Vakarēdiena perspektīvā.

Noslēgums
Kāda ir mūsu ticības dzīve?—vai esam iepazinuši Dievu kā Tēvu? Vai mums ir par ko Viņu slavēt, pirms nākam Dieva priekšā ar lūgumiem?

Vai mēs gaidām Dieva valstību kaut kad nākotnē, vai arī jau redzam to sev apkārt? Vai apjaušam, ka debesis ir tepat blakus, tuvu klāt — kā par to dzied kādā dziesmā? Jēzus svinēja grēcinieku atgriešanos pie Dieva — kā ir ar mums? Vai mēs svinam grēcinieku atgriešanos pie Dieva? Vai lūdzam kopā ar tiem, kam ir mazāk, nekā mums, vai izmantojam gavēni, lai palīdzētu citiem?
Dievs zina visu, kas mums ir vajadzīgs un kādas ir mūsu sirds ilgas, tāpēc mēs varam visu to izteikt Dievam lūgšanā, lai izvērtētu prioritātes, sakārtotu mūsu vajadzības un sniegtu mums to, kas mums nepieciešams.

Kad lūgsim pēc dienišķās jeb pārdabiskās Debesu maizes, iedomāsimies kādu sev tuvu cilvēku, kas vēl nepazīst Dievu. Jūs variet uzdāvināt šim cilvēkam jauno misijas grāmatiņu “Pārsteidzošā mīlestība” un iepazīstināt ar Jēzu Kristu, vadīt pirmajā lūgšanā. Un tad lūdziet Dieva gudrību izprast, kā jūs varētu iederēties kā Dieva atbilde šajā lūgšanā. Jo Viņš ir apsolījis Debesu maizi tiem, kas lūdz. Āmen.