“Jānis Kristītājs nāca tuksnesī, sludinādams grēku nožēlas kristību uz grēku piedošanu. Un pie viņa izgāja visa Jūdejas zeme un visi Jeruzālemes ļaudis; un tie tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus.
Un Jānis bija ģērbies kamieļu spalvas drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un kameņu medu, un sludināja, sacīdams: “Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt Viņa kurpju siksnas. Es jūs esmu kristījis ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.”
Un notika, ka tanīs dienās Jēzus nāca no Nacaretes Galilejā un tika Jāņa kristīts Jordānā. Un tūdaļ, no ūdens izkāpdams, viņš redzēja debesis atveramies un Garu kā balodi uz Viņu nolaižamies. Un balss atskanēja no debesīm: “Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man ir labs prāts.”” (Marka ev. 1:4-11)

Kas, lasot šo rakstvietu, visvairāk piesaista jūsu uzmanību? Vai tuksnesis un Jāņa Kristītāja apģērbs? Aprakstot Jāņa Kristītāja izskatu, Marks netieši norāda uz viņu kā uz gaidāmo Eliju, kurš arī bija tērpies līdzīgā apģērbā (2.Ķēn. 1:8).

Pieminot Jāņa Kristītāja uzturēšanos tuksnesī un viņa ēdienkarti, Marks salīdzina Jāni ar israēliešiem tuksnesī pirms ieiešanas Apsolītajā zemē, kur piens un medus tek. Stāvot Jardānas upē viņš stāv it kā uz robežlīnijas starp likstu pilno pagātni un nezināmo nākotni. Viņa ēdienkarte nav atkarīga no cilvēka roku veikuma, tāpat kā toreiz tuksnesī tauta ēda mannu no debsīm. Kā toreiz tuksnesī pie Sinaja kalna, arī tagad Dievs (atkal) slēgs derību ar israēla tautu. Kad Jānis paziņo, ka tas, kas nāk pēc viņa kristīs ar Svēto Garu, viņš faktiski paziņo par gala laika iesākšanos un Dieva valdīšanas sākumu.

Varbūt mūsu uzmanību piesaista debesu atvēršanās un Dieva Gara nolaišanās baloža izskatā? Kā jūs to iedomājaties? Liegi nolaižamies kā dūnu uz pleca? Latviski ir teikts “viņš redzēja debesis atveramies un Garu kā balodi uz Viņu nolaižamies”, bet grieķu oriģinālā attiecībā uz debesu “atvēršanos” ir lietots vārds σχιζομένους (šizo), kas nozīmē “viņš redzēja debesis pārplīstam un Garu kā balodi uz Viņu nolaižamies.” Epifānija. Pēkšņa atklāsme. Atskanot balsij no debesīm (varbūt kā pērkonam? — skat. Jņ 12:29), varbūt arī putna nolaišanās vairāk līdzinās vanaga pikējumam? Varbūt mēs visu, kas saistās ar Dievu, tik ļoti “piegludinām”, ka aizmirstam par neērtībām, ko rada Dieva Gara ieaicināšana mūsu dzīvē? Bet Dieva Gara klātbūtne reizēm rada neērtības!

Šajā kristību mirklī debesis un zeme atveras viena otrai. Jēzus raugās debesīs ar mīlestības pilnu skatu un no debesīm atskan mīlestības pilna balss. Ir piepildījusies Jesajas lūgšana: “Ak, kaut Tu pāršķeltu debesis un nonāktu zemē” (Jes. 64:1)

Marka evaņģēlijā vēlreiz atvērsies debesis. Tas būs apskaidrošanas kalnā. (Mk. 9:2–8). Tur būs gan Elija, gan Mozus, gan atkārtos Dieva mīlestības apliecinājums savam Dēlam. Vēl viena epifānija jeb pēkšņa, negaidīta Dieva atklāsme.

Un vēl vienu reizi Marka evaņģēlijā debesis atvērsies (Mk. 15:33–39), kad pat ienaidnieka virsnieks atzīs Dieva mīlestību. Tomēr lielāko evaņģēlija daļu šī mīlestība paliek apslēpta mūsu acīm, kā sēkla, kas nemanāma aug dziļi zemē (4:27). Mācekļi Marka evaņģēlijā visu laiku aizmirst par to. Priekš viņiem debesis ir nevis pārplēstas, bet aizzīmogotas un klusas. Tāpat kā tās bieži raksturo ticīgie šodien.

Redziet, Markam svarīgāk par kristībām ir atvērto debesu aina un balss, kas atskan no tām. Marks vēlas, lai viņa lasītājiem jau no paša sākuma būtu skaidrs, kas ir Jēzus Kristus. Viņa evaņģēlijā pieminētie cilvēki tikai pamazām nonāk pie šīs atziņas. Šī tēma savu kulmināciju sasniedz Golgātas kalnā, kad Romiešu virsnieks paziņo: “Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls.” (15:39).

Toreiz Jēzus kristību laikā balss no debesīm apliecināja Viņu par Dieva mīļoto Dēlu. (11. p.) Turpmākais evaņģēlijs apraksta kā šis mīļotais Dēls izpildīja Viņam uzticēto uzdevumu.
Caur kristībām arī mēs esam kļuvuši par Dieva dēliem un meitām. Vai arī mēs nodosim sevi Dievam Viņa darba veikšanai tikpat pilnīgi cik Kristus, neskatoties uz cenu? Vai mēs esam piedzīvojuši Dieva mīlestības atklāsmi? Vai saskatām savu aicinājumu Dieva darbā?
Epifānija. Dieva parādīšanās, pēkšņa atklāsme. Vai arī mūsu dzīvē?

Cerības Dievs,
Tu aicini mūs atgriezties no savtības trimdas
Tavas taisnības brīvībā,
Tavas mīlestības dziedināšajā balzāmā
un dalīšanās priekā ar citiem.
Stiprini mūs līdzdalībai Tavā svētajā darbā
Lai mēs kļūtu draugi svešiniekiem un likteņa pabērniem,
Ceļabiedri tiem, no kuriem citi novēršas,
Lai mēs kļūtu par prieku tiem, kam sagrauzta sirds.
Mēs to lūdzam Jēzus Kristus vārdā. Āmen.

Turpinās Adventa gaidīšanas laiks. Tas ir laiks, kad mēs atceramies Jēzus Kristus ienākšanu šajā pasaulē. Tas ir laiks, kad mēs pārdomājam Viņa misiju un kalpošanu, kad Dievs vispilnīgāk atklāja Sevi Jēzū Kristū.

Jesajas 61:1-4, 8-11

Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos; tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā, lai viņus varētu saukt par taisnības kokiem, kas Tā Kunga dēstīti Viņam par godu. Viņi liks atzelt vecajām posta vietām, uzcels, kas agrākos laikos sagrauts, atjaunos izpostītās pilsētas, kas jau no cilšu ciltīm bijušas pamestas postā.

(…) jo Es, Tas Kungs, mīlu taisnību un ienīstu laupījumu; Es tiem došu viņu algu pēc taisnības un derēšu ar tiem mūžīgu derību. Un viņu dzimums būs pazīstams ļaužu starpā un viņu pēcnācēji tautu vidū. Visi, kas viņus redzēs, tos pazīs un atzīs, ka viņi ir Tā Kunga svētīts dzimums.

Es priecājos lielā priekā par To Kungu, mana dvēsele ir līksma par manu Dievu! Jo Viņš mani ģērbj pestīšanas drēbēs un mani apsedz ar taisnības apsegu kā līgavaini, kas sev uzliek priestera cepurei līdzīgu galvas rotu, un kā līgavu, kas mirdz un lepojas savu aplikto rotu košumā.

Jo, kā zeme izdod savus augļus un kā dārzs liek sazelt saviem dēstiem, tā Tas Kungs liks zelt taisnībai un slavai visu tautu priekšā.

Šis teksts raksturo Jēzus kalpošanu, Viņa misiju. Bieži vien mēs domājam par pestīšanu kā par pārcelšanos no šīs zemes uz Debesīm. Nāks Kristus un paņems mūs uz Debesīm. Tomēr šī rakstvieta runā par pestīšanu kā par citu dzīves kvalitāti šeit un tagad, kas atspoguļo Dieva vēlmi izveidot citādāku cilvēku sabiedrību.

Šīs nodaļas vēsts pamatā ir jubilejas gads, kas aprakstīts 3. Mozus 25. nodaļā, kur dienaskārtībā ir pagātnes kļūdu un dažādu likstu novēršana.

Ja šajā nodaļā Jesaja apraksta pestīšanu, kāda tā izskatās, raugoties no Dieva skatu punkta, tad kādai vajadzētu būt draudzes misijai, kas atbilst Dieva izstrādātajam pestīšanas plānam?

Pirmām kārtām mums jāpievērš uzmanība tiem, kas šeit nosaukti vārdā — nelaimīgajiem, tiem, kam sagrauzta sirds, apcietinātiem, saistītiem un visiem, kam noskumis gars. Šī rakstvieta atklāj Dieva īpašās rūpes par sociāli mazākaizsargāto sabiedrības slāni. Lai piedalītos Dieva atjaunošanas misijā, mēs tiekam sūtīti pie tiem, kam visvairāk nepieciešam dzirdēt, ka Dievs nav viņus aizmirsis un atlīdzinās viņu zaudējumus.

Mūsu misija nav tik daudz tas, ko mēs dodam—ziedojot naudu vai sūtot misionārus—cik tas, kas raksturo mūs kā Dieva ļaudis, kuri dzīvo, lai “sludinātu nelaimīgajiem prieka vēsti, sūtītu dziedināt sagrauztas sirdis, pasludinātu apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, lai pasludinātu Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecinātu visus noskumušos.” Vai mēs saskatām šeit savu misiju un saskatām šeit sevi? Otrkārt, mūsu misija ir devusi rezultātus, ja “Visi, kas viņus redzēs, tos pazīs un atzīs, ka viņi ir Tā Kunga svētīts dzimums.” (9. p.)

Atjaunotais Israēls, Dieva ļaudis, kas dzīvo kā jubilejas gada sabiedrība, būs kā Dieva svētības redzama zīme visām apkārtējām tautām, kā sakramentāls tēlojums mērķim, uz ko tas norāda—tas ir, uz pestīšanu. Piedalīties šajā misijā nozīmē dzīvot kā labās vēsts, atbrīvošanas, taisnības un mierinājuma ļaudīm tā, ka apkārtējie jūs ievēro un sajūt Dieva pievilcību.

Reiz kāds mācītājs, kad viņu pārcēla uz citu draudzi, jaunajā draudzē runāja ar draudzes locekļiem par misijas darbu. Viņš juta negatīvo noskaņojumu draudzē un tāpēc draudzes sapulcē uzdeva jautājumu: cik no jums pēdējo 10 gadu laikā ir atveduši sev līdzi kādu cilvēku uz baznīcu? Bēdīgi, bet neviens nepacēla roku. Kādi iemesli? Draudzes locekļi bija kļuvuši tik negatīvi un kritizējoši, ka neviens normāls cilvēks negribēja būt kopā ar tādiem!

Tik ilgi, kamēr mūs pasaule pazīs kā ļaudis, kas tiesā, nosoda, savstarpēji karo un izslēdz no sava vidus, draudze nespēs izpildīt savu uzdevumu, neskatoties cik dāvanas vai ziedojumus tā dos vai cik evaņģēlistus tā sūtīs. Cik atšķirīga no tā ir Jesajas vēsts un Jēzus kalpošana!

Dzīvojot šajās adventa laikā, domāsim ne tikai par to, ka Jēzus nāca uz šo pasauli, un nāks vēlreiz, bet kāpēc Viņš nāca—lai paziņotu par jubilejas gada sākumu, kam nav gala. Ko tas nozīmē mums kā draudzei? To atrodam, lasot Lūkas evaņģēlija 4:14–30. Šī ir interesanta rakstvieta. Kamēr Jēzus lasīja Jesajas grāmatu, ir teikts, ka “visi Viņam piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār Viņa lūpām.” Visi priecājās par Dieva vārdu, par žēlastību.

Bet tad Jēzus skaidroja šo rakstvietu. Vispārējo kategoriju vietā — apspiesto un sagrauzto siržu un gūstekņu vietā — Viņš norādīja uz Dieva žēlastības plašumu un nosauca konkrētus cilvēkus, kas saņēma Dieva žēlastību. Un tad ir teikts, ka “to dzirdēdami, visi sinagogā tapa dusmu pilni un cēlās un izdzina Viņu no pilsētas ārā līdz kalna malai, uz kura pilsēta bija celta, lai nogāztu To zemē.” Draudze ienīda ne tikai Jesajas rakstīto vēsti, bet arī to, kas to uzdrīkstējās lasīt… Kā šī vēsts šodien skan mums? Vai mēs varam ievietot šajos Jesajas vārdos konkrētu cilvēku vārdus, vai arī mēs labprātāk nodziedam dažas Ziemassvētku dziesmas? Cik atšķirīga ir Bībeles Ziemassvētku vēsts no tās, ko piedāvā pasaule un — jā, pat kristīgā tradīcija!

Kas notiktu, ja mēs uzdrīkstētos šodien nosaukt konkrētus vārdus, konkrētus cilvēkus, kam atteiktas privilēģijas un palīdzība? Kurus sabiedrība un varbūt arī baznīca uzskata par “savādiem” vai “nepareiziem”? Vai Jesajas sludinātie vārdi nav domāti tieši viņiem? Vai mēs varam uzskatīt sevi par vēstnešiem un priesteriem, kas sūtīti tieši viņiem? Jo tieši šiem cilvēkiem ir jādzird prieka vēsts, ka Dievs viņus nav aizmirsis, ka Dievs nav viņus atstājis, ka Dievs atjaunos viņu zaudējumus!

Šajā Jesajas tekstā ir vairākas balsis. No 1. panta līdz 4. pantam ir pravieša balss, tad no 8. līdz 9. pantam runā Dievs, un no 10. līdz 11. pantam skan Ciānas balss. Pirmajā pantā lietotais vārds “atsvabināt” (ebr. deror), citviet Bībelē lietots, lai apzīmētu vergu atbrīvošanu sabata gadā, tam radnieciskais vārds akadiešu valodā apzīmē atbrīvošanu no nodokļiem. Līdz ar to “atsvabināšana” par ko šeit runā Jesaja, ir vairāk nekā tikai politiska vai ekonomiska brīvība, te ir runa par visas sabiedrības pārkonfigurēšanu. Ir runa par jaunas sabiedrības izveidi, kas rūpējas cits par citu, kur atklājas Dieva valstības pamatprincipi.

Kā Ciāna tiek apģērbšana jaunās drānās, tā visu pasauli aptver jauna dzīvība. Auglības atjaunošanās ērkšķu un dadžu vietā nozīmē taisnības atgriešanos uz zemes. Dievs ir iestādījis pestīšanas un taisnības stādu, un tas dzen asnus un pārtop par kuplu dārzu.

“Lieciet mirgot, jūs debesis, no augšas svētībai, un mākoņi lai izlej taisnību pār zemi! Lai zeme atver savu klēpi, lai uzplaukst pestīšana, un lai tai līdzi izaug taisnība! Es, Tas Kungs, pats to tā esmu radījis.” (Jesajas 45:8)

Vai Dieva Tā Kunga Gars ir tikai uz Jesajas un Jēzus, vai arī uz mums? Pārdomāsim, kas mums katram jādara, lai Dievs varētu ienākt mūsu un mūsu līdzcilvēku dzīvē un lai varētu pārmainīt pasauli caur mums. Kaut vai ar vienu nelielu dāvanu tam, kam tā patiesi nepieciešama. Āmen.

* * *
Augstais Dievs,
Kas stiprini tos, kas paguruši,
Kas dari bagātus nabagos
Un dāvā cerību tiem, kas dzīvo bailēs un izmisumā.
Uzlūko mūsu vajadzības šodien.
Palīdzi mums būt pateicīgiem par Tevis sagādāto pestīšanu
Un dari mūs uzticamus Tavā kalpošanā:

Dāvā savu žēlastību tā dzīvot un strādāt kopā ar Tevi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai.

“Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.” Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt, bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu.” (Lūkas evaņģēlijs 19:45–48)

Šajā rakstvietā lasām, ka Jēzus apraud Jeruzālemes pilsētu. Atkal un atkal Jēzus ir aicinājis šo pilsētu uz mieru, vairākkārtīgi brīdinājis to par sekām, ja tā neuzklausīs Viņa padomu (piem., Lk. 13:2–5), bet tā nav pieņēmusi miera vēsti, un tagad Viņš skaidri apzinās tās likteni. Viņš ir pilsētā, kur Pilāts ir nogalinājis galilejiešus un drīz nogalinās vēl vienu. Viņš ir pilsētā, kur nesen sabruka Ziloas tornis un kur drīzumā bruks Dieva Tempļa mūri. Ja ieklausāmies Jēzus balsī, tad tā nav ledaini auksta, kas izsaka tikai spriedumu par nepaklausību. Tā nav balss, kas pārmetuma tonī saka: “Re, es jau jums teicu, ka tā būs!” vai “to jūs esat pelnījuši.” Tās ir mīlestības asaras, tās ir Dāvida asaras par savu dēlu Absalomu (2. Sam. 15), kuru viņš nespēja izglābt.

Šīs asaras atbilst tam, kas notiek Templī. Tā nav tikai reakcija pret komerciju Dieva namā. Tas ir brīdinājums, ja Dieva nams kļūst par patvērumu nacionālistiem un dumpiniekiem, tad agrāk vai vēlāk tas nāks Dieva tiesā. Un šķiet, ka pašlaik tieši šie dumpinieki ir pārņēmuši Tempļa vadību. Interesanti, ka Lūka šeit nelieto vārdu ἅρπαξ (harpax), kas apzīmē finanšu blēžus un krāpniekus, bet λήστής (lēstēs), kas apzīmē lielceļa laupītājus, bandītus un revolucionārus.* Interesanti, ka arī jūdu vēsturnieks Jozefs Flāvijs piemin šādas “laupītāju bedres”—alas Jūdejas kalnos, kurās slēpās zeloti, kas cīnījās pret Romu. Līdz ar to var teikt, ka Jēzu tik daudz neuztrauca tirgoņi, kas mēģināja iegūt dažus šekeļus no upurdzīvnieku tirdzniecības**, jo viņu rīcība bija sīkums, salīdzinot ar to, ko plānoja augstie priesteri un viņu pavadoņi.

Tāpat kā Jesajas dienās, Templis tautas apziņā bija kļuvis par nesatricināmu Dieva apsolījumu saudzēt Israēlu visos apstākļos un situācijās. Un tāpat kā Jesajas laikos, tautai nāksies vēlreiz pārliecināties, ka ja pamatā visam nav ticība un paklausība, tad Templis nevienu neglābs. Ja esat savienībā ar svēto Dievu, tad nepaklausība neatgriež jūs izejas lauciņā kā tas ir tādās galda spēlēs kā “Cirks” un dažās citās. Nepaklausība izsauc Dieva sodu, ko Dievs skumjās izlej pār ļaudīm, kas noraida Viņu un Viņa mērķus.

Pārdomājot Jēzus brīdinājumus par tiesu, neaizmirsīsim Viņa asaras! Ja Lūkas 19. nodaļa aino ilgi gaidīto un praviešu sludināto Dieva atgriešanos Ciānā, savā Templī, tad šīs asaras nav vienkārši cilvēka reakcija uz bēdīgo situāciju, tās ir mīlestības Dieva asaras par to, ka tauta atsakās no tā, kas varētu tai nest mieru un svētības. Lasot to, pārdomāsim, kas mums katram ir vajadzīgs mūsu mieram un patiesai sadraudzībai ar Dievu.

Tuvojas 18. novembris, Latvijas valsts proklamēšanas svētki. Pārdomāsim, kas Latvijai vajadzīgs mieram. Lūdzot vai dziedot “Dievs, svētī Latviju!”, pārdomāsim, cik patiesa ir mūsu lūgšana, un vai mūsu lūgšanas un ticības pamatā ir Dievs vai kas cits—varbūt mūsu pašu spējas vai paļāvība uz mūsu institūcijām? Svētība nāk no Dieva tiem, kas izvēlas Viņu par savas dzīves pamatu. Bet svētība nav kaut kas tāds, kas kļūst par privātīpašumu. Tā sniedzas tālāk un meklē ceļu pie tiem, kas vēl nepazīst Dievu—neatkarīgi no viņu tautības, sociālā vai ekonomiskā stāvokļa. Tāpēc lai Dievs palīdz mums dzīvot šajā valstī par svētību visiem līdzcilvēkiem. Lai Latviju nekad nepiemeklē “laupītāju bedres” raksturojums, kur dzīšanās pēc naudas, nekustamiem īpašumiem un politiskās neatkarības padara cilvēkus aklus un kurlus pret Dieva piedāvāto ceļu! Lai Dieva svētība skar katru cilvēku šai zemē, lai tā ļauj visiem iepazīt patieso svētību avotu un lai Dieva svētība un miers ir ar katru Latvijas iedzīvotāju. Āmen.

__________________________
* ἅρπαξ (harpax), alkatīgs, rijīgs, laupītājs, blēdis, krāpnieks. 
κλέπτης (kleptēs), zaglis.
** Word Biblical Commentary 35.c sējumā 938. lpp. skaidrots, ka pēc vēsturniekiem pieejamās informācijas upurdzīvnieku tirdzniecība templī bija labi organizēta un nav iemeslu domāt par krāpniecību vai izspiešanu.