Māceklības cena

Ievadstāsts:

Izlasīsim dažas ieteikumu kartiņas, kuras pirms dažiem gadiem kādas brīvdabas atpūtas bāzes*1* īpašniekiem Amerikā rakstīja kempinga apmeklētāji:

• «Gājēju takas ir jāpārbūvē. Lūdzu, nebūvējiet takas, kas ved kalnā.
• Pārāk daudz kukaiņu un odu, zirnekļu un zirnekļu tīklu. Lūdzu, izpūtiet apkārtni, lai atbrīvotos no šiem kukaiņiem.
• Lūdzu, noasfaltējiet gājēju takas. … Ierīkojiet krēslu pacēlājus, lai mēs varam priecāties par brīnišķīgo panorāmu, nekāpjot kalnā.
• Koijoti naktīs ir pārāk skaļi, es pagājušajā naktī nevarēju aizmigt. Lūdzu izskaust šos traucējošos dzīvniekus.
• Kāds neliels briedis ielavījās mūsu nometnē un nozaga marinētos gurķus. Vai varu saņemt atlīdzību? Lūdzu, zvaniet …
• Stāvākās kalnupejošās taku daļās ļoti noderīgi būtu eskalatori.
• Būtu jauki, ja gājēju takas sākumā būtu MacDonald’s.
• Kalnos pārāk daudz akmeņu.»*2*

Lasot šos ieteikumus, šķiet, ka kempinga apmeklētājiem nav ne mazākās nojausmas, ko nozīmē brīvdabas kempings. Viņi vēlas to pašu komfortu, kāds tiem ir mājās, pilsētā. Viņi vēlas tos pašus komforta apstākļus, kur nav jāpiepūlē muskuļi, kur viss tiek pasniegts uz paplātes—automātiski. Iemet monētu un saņem pakalpojumu.

Diemžēl šie ieteikumi netieši atspoguļo arī mūsu vēlmi kristīgajā dzīves ceļā. Mēs vēlamies, lai mūsu dzīve ritētu bez aizķeršanās, bez sarežģījumiem.

Pagājušajā reizē mēs aplūkojām Jēzus viesošanos kāda farizeja namā, un ko Jēzus tur mācīja. Lūkas ev. 14. nodaļas saturu lielos vilcienos var iedalīt 2 daļās:

1. Jēzus uzrunā farizejus, atklājot viņu atsacīšanos no mesiāniskā mielasta (1–24), tas sadaļas 4 apakšsadaļas:
• Jēzus ierodas pusdienās un dziedina sabatā (1–6), norādot uz farizeju neieinteresētību līdzcilvēku vajadzībās.
• Jēzus māca par pazemību ielūgtajiem viesiem (7–11), atklājot, atklājot viņu savtību, ieņemot labākās vietas.
• Jēzus uzrunā nama tēvu (12–14), atklājot viņa divkosību, iztēlojot sevi par visas tautas reliģisko vadoni, bet biedrojoties tikai ar bagātniekiem.
• Jēzus stāsta līdzību par Dieva lielo mielastu (15–24), atklājot farizeju interesi par naudu un mantu, un vienaldzību par Dievu.
2. Jēzus uzrunā pūli, kas Viņam seko—kāda ir māceklības cena (25–35)

Šodien pārrunāsim otro sadaļu, kur Jēzus uzrunā pūli, kas Viņam seko, acīm redzot pēc mielasta farizeja namā.

Ja šodien kāds politiķis vēlētos sapulcināt sev atbalstītājus, un savā pirmsvēlēšanu kampaņā aicinātu:

• Sekojiet man, un jūs sanaidosieties ar saviem radiem un varbūt pat ar visiem ģimenes locekļiem!
• Sekojot man, jūs balsojiet par zemāku algu un augstākiem nodokļiem!
• Sekojot man, jums būs jācieš daudz pazemojumu manis dēļ! Nebēdājiet, jūs saņemsiet atalgojumu nākamajā dzīvē!
• Un tā — kurš ir ar mani?

Kā jums šķiet, cik lielu sekotāju pūli šis politiķis sev iegūs? Un tagad palūkosimies, ko mums piedāvā Jēzus Kristus.

Mācekļa 5 pazīmes

1. “Bet daudz ļaužu gāja Viņam līdzi, un apgriezdamies Viņš tiem sacīja: “Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis. (Tā ir mācekļa 1. pazīme).
2. “Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis.” (Mācekļa 2. pazīme).
3. “Jo kurš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai, lai vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz, nesāktu zoboties par viņu, sacīdami: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam.” (Mācekļa 3. pazīme).
4. “Vai arī — kurš ķēniņš, kas grib iet karot pret otru ķēniņu, papriekš neapsēdīsies, lai apspriestos, vai viņš ar saviem desmit tūkstošiem varēs stāties pretim tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem; un, ja ne, viņš, kamēr tas vēl ir tālu, sūtīs vēstnesi, lai lūgtu mieru. Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis.” (Mācekļa 4. pazīme).
5. “Sāls gan ir laba lieta. Bet, kad pat sāls maitājas, ar ko to atkal varēs uzlabot? Tā tad vairs neder pat ne zemei, ne mēsliem: tā ārā metama.” (Mācekļa 5. pazīme).
   “Kam ir ausis dzirdēt, tas lai dzird!”*3*

Ko tas nozīmē:

1. Ienīst kādu ebreju valodā ne vienmēr nozīmē to pašu, ko mūsējā. Piemēram, “Jēkabu Es mīlēju un Ēsavu Es ienīdu” (Rom. 9:13) nozīmē to, ka dodot priekšroku vienam, otram tas nozīmē zaudējumu. Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē — mīli Kristu vairāk par savu ģimeni. Ja mums šie Kristus vārdi reti kad ir problēma, tad daudziem musulmaņiem izvēlēties Kristu nozīmē uz visiem laikiem atvadīties no savas ģimenes, kas uzzinājusi par jaunās atvases kristībām, rīko bēres un izslēdz to no ģimenes.
2. Krusts. Daudzi šodien runā par krusta nešanu — “man tāds krusts jānes”, par Golgātas ceļu, u.t.t. Mūsdienās krusts ir zaudējis savu sākotnējo atbaidošo būtību. “Tev tik skaists krustiņš kaklā, kur tu to nopirki?” Bet krusts ir nāvessoda instruments! Iekariet kaklā karātavas vai elektrisko krēslu un redzēsim, kāda tad būs apkārtējo cilvēku reakcija! Kad uz nāvi notiesātais dodas savā pēdējā gājienā uz soda izpildes vietu — visu apkārtējo cilvēku acīs viņš jau ir staigājošs mironis. Tieši tā Kristus aicinājumu saprata Viņa laikabiedri. Ja jūs piedāvātu uz nāvessodu ejošajam pavizināties karuselī vai noskatīties komēdiju, vai iegādāties skaistu kreklu vai blūzi — vai viņu tas interesētu? Vācu teologs un nacistu moceklis Dītrihs Bonhēfers rakstīja: “Krusts nav dievbijīgas un laimīgas dzīves briesmīgas beigas. Kad Kristus aicina cilvēku, Viņš liek nākt un mirt.”*4*
3. Celtnes celšana. Kristus aicina mūs pārdomāt, vai mēs spēsim pabeigt to, ko esam iecerējuši uzcelt. Ja mums jāatbild godīgi, tad jāsaka: “Nē.” Bet tomēr Pāvils vēstulē filipiešiem 1:6 raksta, ka viņš ir “pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.” Darba pabeigšana nav atkarīga no mums, bet no Dieva. Un tomēr tā ir atkarīga arī no mums — no mūsu izvēles būt mirušiem vai dzīviem, kas ļaus vai neļaus Dievam pabeigt iesākto darbu mūsos. Bībelē ir daudz piemēru, kur cilvēks ir skaisti sācis, bet diemžēl nav beidzis skrējienu, vai arī beidzis bez spožiem rezultātiem. (Noa, Salamans).
4. Padošanās. Par kādiem ķēniņiem šeit ir runa? Acīm redzot viens no ķēniņiem esam mēs, otrs ir Dievs. Mēs nevaram būt Kristus mācekļi, ja neatsakāmies no savas varas un dzīves pārvaldes. Kamēr vien mēs lolojam ilūzijas, ka paši tiksim ar visu galā, ka mūsu “armija” ir pietiekoši stipra, mēs zaudēsim cīņas. Mums visa dzīve pazemīgi jānodod Kristus rokās.
5. Sāls. Kristus aicina mūs būt par zemes sāli. Sāls ir laba lieta, bet vai esat ievērojuši, kā sāls kož, kad tā nokļūst brūcē? Tieši tāda ir šīs pasaules reakcija uz taisnības un šķīstības standartiem, uz kuriem aicina Jēzus Kristus. Mums ir jābūt tīrai sālij, bez piemaisījumiem. Bībele māca, ka Kristus asinis mazgā mūs tīrus, un Viņa Vārds uztur mūs tīrus.

Četri maldu ceļi un Jēzus ceļš

Šķiet, ka salīdzinot ar tā laika četriem galvenajiem virzieniem Israēla valsts atjaunošanā, Jēzus piedāvā pilnīgi atšķirīgu ceļu.

Tolaik esēņi nošķīrās no sabiedrības, aizgāja tuksnesī, svētojās tur un centās izvairīties no jebkādas saskares ar apkārtējo samaitāto pasauli, gaidot, kad Dievs rīkosies un atjaunos Israēlas valsti. Arī šodien ir cilvēki, kas nošķiras no sabiedrības, aiziet uz klosteriem un cenšas tādā veidā dzīvot Dievam patīkamu dzīvi, gaidot, kad Dievs rīkosies un nodibinās savu valstību. Šis ir duālisms, garīgās dzīves nošķiršana no normālās dzīves normālā cilvēku sabiedrībā.

Saduķeji un priesteri centās kaut kā sadzīvot ar Romu, meklējot kaut kādu kompromisu un savstarpēju izdevīgumu. Arī šodien ir garīdznieki, kas uzskata, ka jādodas politikā un ar valsts varas palīdzību jārisina baznīcas problēmas.

Farizeji uzskatīja, ka jāatjauno Dieva Templis un jāpadzen romiešu okupācijas karaspēks. Tieši tobrīd Hērods atjaunoja Jeruzalemes templi, cerot ar to kaut kā leģitimizēt savu ķēniņa varu ebreju acīs.
Zeloti uzskatīja, ka vajag lūgt Dievu, uzasināt dunčus un zobenus, un doties uzbrukumā. Dievs sniegs politisku uzvaru, kas reizē būs arī teoloģiska uzvara. Arī šodien netrūkst reliģisko fanātiķu, kas gatavi ar ieročiem rokās un ar teroru nodibināt, kā viņi uzskata, Dieva valstību.

Šķiet, ka Kristus nepieņēma nevienu no šiem ceļiem. Kristus ebreju Bībelē saskatīja aicinājumu, ko Israēls nebija piepildījis: būt par visas pasaules gaismu, par sāli, kas dod garšu—būt par Ābrahāmam apsolīto svētību visām tautām.

Līdz ar to diezin vai tā ir vienkārši sagadīšanās, ka tieši tobrīd, kad liels ļaužu pulks sekoja Viņam, Kristus runā par torņa celtniecību—vai cēlājs spēs to pabeigt. Un vai ķēniņš spēs uzvarēt karu.

Kā jau iepriekš pieminēju, tolaik farizeju uzskats bija, ka jāatjauno Dieva Templis Jeruzālemē un jāatbrīvojas no romiešu okupācijas. Jēzus šeit netieši jautā—vai jūs esat pārliecināti, ka spēsiet atjaunot Templi? Vēl vairāk—vai tas ir saskaņā ar Dieva plānu? Atcerēsimies, ka Lūkas evaņģēlija iepriekšējā, 13. nodaļā, Jēzus apmeklēja Templi un izteica savu spriedumu par to: “Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti, cik reižu Es esmu gribējis tavus bērnus pulcināt ap Sevi, kā vista pulcina zem spārniem savus cālīšus, bet jūs negribējāt. Redziet, jūsu nams būs atstāts, un Es jums saku: jūs Mani neredzēsit, tiekāms nāks diena, kad jūs sacīsit: svētīts, kas nāk Tā Kunga Vārdā!””. Jāņa evaņģēlijā 2:19 Kristus teica, ka patiesais Dieva templis nav ēka, bet cilvēka miesa: “Noplēsiet šo Templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu.” Faktiski Dieva mājoklis savas tautās vidū cilvēka miesā bija noenkurots ebreju Rakstu pašā centrā—Dieva apsolījumā Dāvidam. Kad Dāvids vēlējās uzcelt Jeruzalemē Templi Dievam, Dievs atbildēja, ka svarīgāk par to, ko Dāvids vēlas celt Dievam, ir tas, ko Dievs vēlas celt Dāvidam:

“Noej un saki Manam kalpam Dāvidam: tā saka Tas Kungs: tu nedrīksti Man celt dzīvojamo namu! Jo Es neesmu dzīvojis nevienā namā, sākot no tās dienas, kopš Es Israēla tautu esmu izvedis laukā no Ēģiptes, līdz šai dienai, bet Es esmu gājis no telts uz telti un no mājokļa uz mājokli. Un vai Es esmu visu to laiku, kamēr Es esmu staigājis ar visu Israēlu, runājis vārdu uz kādu no Israēla soģiem, kam Es esmu pavēlējis ganīt Savu tautu, sacīdams: kādēļ jūs Man neesat uzcēluši ciedru namu?” (1.Laiku 17:4–6)

“Es tev daru zināmu, ka Tas Kungs tev cels namu. Un notiks, kad tavu dienu skaits būs piepildījies un tev būs jāiet pie saviem tēviem, tad Es celšu kādu no taviem pēcnācējiem pēc tevis, kas būs no taviem dēliem, tam Es nostiprināšu viņa ķēniņa valsts varu. Tas Man uzcels namu, un Es viņa troni nostiprināšu uz mūžīgiem laikiem.” (1.Laiku 17:10b–12)

Dievs paziņo, ka Viņa celtais “nams” Dāvidam būs kāds no Dāvida pēcnācējiem, cilvēks. Interesanti, ka ebreju Bībeles Septuagintas (LXX) grieķu tulkojumā teikumā “Es celšu kādu no taviem pēcnācējiem pēc tevis” ebreju vārds celšu (ebr. hakimoti, sakne qûm — ‏קוּם) ir tulkots kā “Es augšāmcelšu (gr. ἀναστήσω) kādu no taviem pēcnācējiem pēc tevis”. Līdz ar to var teikt, ka no mirušiem augšāmcelts Dieva nams cilvēka miesā ir ebreju Rakstu pašā centrā. Interesanti, cik daudz ebreju to bija pamanījuši tolaik, un cik to ir ieraudzījuši šodien?

Tāpat arī attiecībā par atbrīvošanos no romiešu okupācijas—vai esat pārliecināti, ka spēsiet uzvarēt romiešus? Vai esat parēķinājuši, cik karaspēka priekš tā ir vajadzīgs? Ja nespēsiet—kas notiks tad? Jēzus brīdināja—ja tauta neatteiksies no farizeju nacionālistiskajām idejām par tempļa atjaunošanu un atbrīvošanās no romiešu okupācijas, un nepieņems Kristus piedāvāto ceļu, jūdu tautu sagaida tikai posts un iznīcība. Diemžēl toreiz bija maz cilvēku, kas saklausīja Jēzus izmisuma pilno aicinājumu uz mieru… “Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.”” (Lk. 19:41–44).

Dievs Kristū ieradās Templī, lai piepildītu praviešu apsolīto Jahves atgriešanos Templī pēc jūdu atgriešanās no Bābeles gūsta un slēgtu jaunu derību ar Israēla namu.*5* Kristus ieradās, tiesāja visu šo sistēmu un aizstāja šo celtni ar savu miesu, tā piepildot Dieva doto apsolījumu Dāvidam. Viņš slēdza jaunu derību savās asinīs. Diemžēl tolaik ļaudis Jeruzalemē bija tik akli, ka neredzēja savu apžēlošanas laiku.

Noslēgums: mācekļa ciešanas Kristus dēļ

Kur palicis mūsu prieks grūtībās un vajāšanās mūsu ticības dēļ, Kristus dēļ? “Svētīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīst, izslēdz no sava vidus, lamā un zaimo jūsu vārdu Cilvēka Dēla dēļ.” (Lūk. 6:22). Pirmkristieši šos Jēzus Kristus vārdus uztvēra ļoti nopietni, daudzi izvēlējās kļūt par upuriem Kristus dēļ, nevis upurēt imperatoram. Pateicoties šo pirmkristiešu stingrajai ticībai, kristietība ātri uzplauka un izplatījās visā Romas impērijā, neskatoties uz ārkārtīgi nežēlīgajām vajāšanām.

Ap. Pēteris raksta: “Bet, ja arī jūs ciestu taisnības dēļ, svētīgi jūs esat.” (1. Pēt. 3:14). Turpat mazliet tālāk viņš raksta: “Bet, tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties, lai jūs arī, Viņam godībā parādoties, varētu līksmoties un priecāties. Ja jūs nievā Kristus Vārda dēļ, svētīgi jūs esat! Jo apskaidrošanas un Dieva Gars dus uz jums.” (1. Pēt. 4:13–14).

Pēdējo gadu laikā neesmu dzirdējis, kad kāds kristietis būtu izteicis gandarījumu par pārbaudēm, it sevišķi par ciešanām. Kas noticis ar šo kristietības aspektu?

Mēs gribam ne tikai asfaltētus celiņus, eskalatorus un krēslu pacēlājus laicīgā dzīvē, bet kaut ko līdzīgu arī garīgajā. Mēs, kristieši, arvien vairāk runājam par cilvēktiesībām, par taisnīgumu un vienlīdzību, bet brīžiem šķiet, ka to darot, pamazām aizmirstam uzupurēšanos un ciešanas Kristus dēļ. Tās mēs labāk atstājam vēstures stāstu un misijas grāmatām. Ja mēs dzīvotu tolaik, mēs ieteiktu Kristum doties uz Romu un tur Senātā panākt likuma izdošanu par kristiešu neaizskaramību. Vēstures gaitā ar vairāk vai mazāk kristīgām metodēm tas ir panākts. Kāpēc Jēzus neizvēlējās ceļu uz Romu, bet uz Golgātu? Jā, mēs visi vēlamies sēdēt uz Kristus goda krēsla, kā Viņš sēd uz sava Tēva goda krēsla, bet kurš šodien vēl ir gatavs ciest Kristus dēļ? Un cik ilgi, un cik daudz? Kas notiek, ja kāds aizskar mūsu ticību? Lai tā mums ir viela pārdomām, mājās vēlreiz pārlasot Lūkas ev. 14. nodaļu. Āmen.

Atsauces tekstā:
*1* Bridger Wilderness Area.
*2* Mike Neifert, Light and Life (February 1997), 27. lpp.
*3* David O. Dykes, Five Marks of a Real Disciple. http://www.sermoncentral.com/sermon.asp?SermonID=56971
*4* Dietrich Bonhoeffer, The Cost of Discipleship, 99. lpp.
*5*Skat. Jes. 55:3; Jeremijas 31:27–34; Ec. 16:60; 37:26; Ebr. 8:8.