Jesajas 40:21–31 psalmā paveras skats uz Dievu un Viņa radīto pasauli plašākā panorāmā. Dziesminieks atgādina, cik liels ir Dievs un cik niecīgs ir cilvēks, salīdzinot viņu ar Dievu. Šis Dieva un cilvēku salīdzinājums, kā arī tam atbilstošās attiecības, ir pamats pareizai izpratnei par mūsu cerību. Tikai tad, kad apjaušam Dieva visvarenību un savu bezspēcību, parādās patiesa cerība, kas izteikta vārdos “bet, kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku.”

Protams, dzirdot šos psalma vārdus, mēs piekrītoši varam pamāt ar galvu. It sevišķi tad, ja viss ap mums notiek saskaņā ar mūsu gaidām un ieceri. Ja pasaule ap mums ir relatīvi mierīga un darbs un attiecības sniedz gandarījumu, mēs droši vien piekrītot māsim ar galvu. Jo Dievs taču ir mūsu pusē, Viņš mūs ir svētījis un svēta.

Tomēr šīs dziesmas vārdi nav adresēti cilvēkiem, kam dzīvē klājas labi, kuriem ir uzsmaidījusi veiksme. Šīs dziesmas pirmie klausītāji bija jūdu gūstekņi Bābeles trimdā. Viņiem Bābeles gūsts bija sūra realitāte. Viņi bija ar varu aizvesti no savām mājām uz 1100 km tālo Bābeli, un kā 137. psalma pirmajos pantos teikts, raudāja tur, atceroties Ciānu. Jesajas grāmatas 2. daļa, sākot no 40. nodaļas, runā par Bābeles krišanu.

Esot tik tālu prom svešumā un svešzemnieku kalpībā, “jaunekļi piekusa un pagura, un jauni vīri sabruka.” (30. p.) Redzot to, israēlieši secināja, ka “mūsu ceļš ir Tam Kungam apslēpts, mūsu tiesu Dievs neievēro.” (27. p.) Dievs šķita tāls un vienaldzīgs pret savas tautas likteni.

Kas bija par iemeslu šādam secinājumam? Vēlreiz izlasīsim Jesajas 40. nodaļas 1. pantu: “Vai tad jūs to nezināt? Vai tad jūs to neesat dzirdējuši? Vai tad jums jau no paša sākuma tas nav pasludināts? Vai tad jūs vēl neesat sapratuši, ko zemes pamati māca?”

Šķiet, ka problēmas sakne ir atmiņas trūkums. Israēlieši ir aizmirsuši savu pagātni, savu vēsturi—kā Dievs viņus ir aicinājis un vadījis pagātnē. Tieši šis atmiņas zudums ir pamats pašreizējai krīzei. Patiesā problēma ir tā, ka Israēls ir aizmirsis to, ko reiz ļoti labi zināja. Var šķist, ka Bābele ir liela un draudīga, tomēr vislielākais drauds ir Israēla aizmāršība. Kad cilvēki zaudē atmiņu, gan indivīda ticība, gan visas sabiedrības drošība ir apdraudēta. Mūsu Baznīcas pioniere Elena Vaita reiz rakstīja šādus vārdus:

“Mums nav nekā no kā baidīties nākotnē, kā vien ja mēs aizmirstam to ceļu, pa ko Dievs mūs vadījis un Viņa mācības pagātnē.” ¹

Ievērosim vārdus: “Mums nav nekā no kā baidīties nākotnē”. Ir cilvēki, kas nāk un baida mūs ar nākotni, ar šausmām, kas notiks nākotnē. Lūk, tūlīt, tūlīt notiks tas vai tas un tad tik sāksies vajāšanas un grūtības! Mūsu draudze, kas daudz uzmanības ir veltījusi Bībeles izpētei par gala laiku, ir ļoti pateicīga vide šādiem cilvēkiem, lai tie iegūtu lētu popularitāti. Jautājums tomēr paliek — vai grūtības un vajāšanas, ja tās sāksies, nodrošinās šiem “gala laika praviešiem” pestīšanu? Vai apvidus karte padara ceļotāju gatavu pārgājiena grūtībām, jeb tā ir tikai noderīgs palīglīdzeklis tad, ja esi gatavs ceļojumam? Tomēr Elenas Vaitas vārdi ir ļoti skaidri: “Mums nav nekā no kā baidīties nākotnē, kā vien ja mēs aizmirstam to ceļu, pa ko Dievs mūs vadījis un Viņa mācības pagātnē.”

Neaizmirsīsim to ceļu, pa kuru Dievs mūs ir vadījis līdz šim un neaizmirsīsim Viņa mācības, tad mums nebūs par ko baidīties arī nākotnē! Vai tie nav skaisti iedrošinājuma vārdi?

Bābeles trimda un ar to saistītā krīze cilvēku dzīvē ir likusi cilvēkiem aizmirst savu vēsturi, aizmirst Dieva rūpes un tuvo klātesamību ticīgo dzīvē. Tā kā viņi ir aizmirsuši, viņi sāk apšaubīt Dieva spēku un klātesamību. Bet tie, kas atceras savu pagātni, tie “dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst.” (31. p.)

Šeit 40. nodaļa stāsta gan par israēliešiem, gan arī par mums un par Dievu—ko Dievs dara, kad mēs esam zaudējuši cerības. Te atklājas gan tas, cik augstu ir Dievs pār visu radīto pasauli, gan arī Dieva klātbūtne un rūpes ar savu tautu.

Cilvēka psihes attīstības eksperti ir noskaidrojuši, cik nozīmīgs ir atzinīgs novērtējums cilvēka psihes veselīgai attīstībai. Ne tikai izcilu sasniegumu novērtēšanai, bet pat vienkārši cilvēka eksistences novērtēšanai. Ja to ignorē, bērni izaug par cilvēkiem, kam ir grūti veidot nozīmīgas attiecības, jo bērnībā nav saņēmuši pienācīgu savas eksistences novērtējumu. Vai nav apbrīnojami, ka lielais Dievs pat visaizmirstāko bērnu sauc vārdā! Viņš vērtē katru indivīdu. Šī vērtības apziņa atbrīvo cilvēku no mazvērtības kompleksa, no vēlmes pierādīt sev un citiem savu vērtību, un atraisa Dieva aicinājumam pazemībā kalpot citiem.

Cietuma kapelāns S.Konča stāstīja par pārrunām ar diviem ieslodzītajiem, kas vēl aizvien lolo ilgas tikt pie lieliem luksus džipiem, lai pierādītu to, cik vareni viņi ir. Šie puiši izauga bez vecāku mīlestības, uz ielas. Lai arī viņi paši to neapzinās, šie cilvēki pastāvīgi mocās ar mazvērtības kompleksu, kas dzen tos uz arvien jauniem noziegumiem.

Šai sakarā es vēlos uzdot jautājumu: parasti mēs visu labo attiecinām uz Dievu, bet vai mēs spējam apliecināt arī citiem cilvēkiem viņu vērtību? Agrāk ļoti izplatīts bija uzskats, ka nekādā gadījumā nedrīkst teikt paldies, nedrīkst uzslavēt, jo citādāk cilvēks vēl kļūs lepns. Vai spējam pateikt paldies citiem cilvēkiem? Uzslavēt viņus par visu labo? Jeb visi labie vārdi tiek pietaupīti skaistai atvadu runai kapsētā, kad aizgājējos tos vairs nedzirdēs? Ir tāds teiciens: “Nepateicība — pasaules alga.” Brīžiem tā vien šķiet, ka ne tikai pasaules alga, bet arī draudzes. Vai tā tam vajadzētu būt?

Un no otras puses—vai mēs spējam un mākam pieņemt pateicību? Vai arī mēs esam audzināti visus ’paldies’ uzreiz pāradresēt Dievam un noraidīt savu nopelnu? “Ko nu es, es jau neko!” Psihoterapeiti to vērtē kā liekulību, jo katrs cilvēks klusībā tomēr gaida savu pūļu atzinīgu novērtējumu. Atzinības trūkums ar laiku izsauc depresiju, savukārt depresija izsauc nepamatotas bailes un neuzticību gan sev, gan Dievam.

Reiz kādai meitenītei bērnu namā kāds apmeklētājs uzdāvināja jauno skaistu rotaļlietiņu. Bērns bija galīgi samulsis un pēkšņi dāvinātājam iekoda rokā. Viņa nezināja kā tādos gadījumos uzvesties, ko darīt, un viņa izdarīja to vienīgo, ko viņa zināja…

Bet kā ir ar mums? Jūs teiksit — mēs gan tā nedarām! Vai tiešām? Kad sāku mācīties Bībeles stundas, man draudzes sludinātājs pastāstīja par kādu draudzes locekli, kas dziedāja korī. Pēc kādas solo dziesmas kāda cita raudzes māsa pienāca viņai klāt un izteica sirsnīgu pateicību un atzina, ka viņai ir ļoti skaista balss, uz ko pirmā sieviete atbildēja: “Paldies, māsa, man to sātans pateica pirms tevis.” Kā jūs justos pēc šāda salīdzinājuma? Jūs gribējāt pateikties cilvēkam, bet viņš, tēlaini izsakoties, iekoda par to jums rokā… Mēs tik daudz koncentrējamies uz “garīgām” lietām, ka nespējam vairs ne izteikt pateicību, ne pieņemt to. Mēs kļūstam par nepateicīgiem kalpiem. Un mēs pat baidāmies mēģināt.

Kāds mācītājs, atceroties savu jaunības dienu draudzi, raksta, ka tajā draudzē daudziem cilvēkiem šķita, ka nedrīkst skaļi runāt par savām problēmām. Ticīgus cilvēkus taču vada Dieva Gars, tāpēc viņiem nevar būt problēmas. Ģimenes, kas vairākus gadus ik nedēļu sēdēja vienā un tajā pašā solā, pēkšņi pārstāja nākt uz draudzi, jo starp laulātajiem bija radies nedziedināms konflikts. Tā vietā, lai nāktu uz draudzi un lūgtu palīdzību, aizlūgšanas un atbalstu, viņi izraudzījās bēgšanas ceļu, jo nejuta iespēju pateikt: “Mēs mīlam Jēzu, bet mūsu dzīvē viss ir šķērsām, kopdzīve ir sairusi. Mums vajadzīga palīdzība.”

Mūsu ticības problēmas lielā mērā ir saistītas ar atmiņas zudumu par mūsu aicinājumu. Maģistratūras klasē mēs pārrunājām jautājumus par mūsu draudzes aicinājumu. Mēs esam aizmirsuši savu aicinājumu, mēs vairs nezinām ko Dievs vēlas no mums. Dažreiz pat neatceramies kam mēs ticam un kāpēc. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka nemākam runāt par savu ticību ar tiem, kas nepazīst Dievu. Tad mēs aizmirstam slavēt Dievu par tām svētībām, kuras saņemam no Viņa ik dienas.

Kas notiek tad, kad mēs aizmirstam par Dievu kā Radītāju, Uzturētāju, Glābēju un Draugu? Mirklī, kad sastopamies ar grūtībām, mēs zaudējam spēku un drosmi. Mūs pārņem nemiers un stress vai depresija. Atcerēsimies kā 1.Ķēn. 19. nodaļā Dieva pravietis Ēlija, nobijies līdz nāvei no Izebeles draudiem, slēpjas tuksnesī alā. Ēlija atzīstas Dievam, ka vēlas būt miris. Ja jau tā, tad kāpēc viņš bēg no Izebeles? — viņa nekavējoties piepildītu Ēlijas vēlēšanos! Mūsdienās šo stāvokli sauktu par depresiju. Interesanti ir pavērot, kā Dievs to ārstē. 40 dienas Dievs sūta kraukļus ar pārtiku un ļauj Ēlijam izgulēties. Acīm redzot normālas regulāras maltītes un netraucēts miegs ir vislabākās zāles pret depresiju! Pēc 40 dienām Dieva “balss griezās pie viņa un sacīja: “Ko tu šeit dari, Elija?” (13. p.) Dievs aicina Ēliju uz satikšanos, lai Viņš vienmēr būtu pravieša acu priekšā, un tad Ēlija ir gatavs doties jaunā uzdevumā.

Šī Jesajas rakstvieta māca, ka mēs nespējam pilnībā izprast to, kā Dievs pārvalda šo pasauli. Un tomēr mēs pamazām mācāmies par šo Dievu, apzinoties, ka pastāvīgi dzīvojam Viņa priekšā. Laikam ejot, lasot Bībeli, lūdzot, liecinot par savu ticību caur laipnību, piedošanu un kalpošanu, mēs iepazīstam Dievu arvien labāk un pieaugam paļāvībā uz Viņu.

17. gadsimta rakstnieks Francis de Sales ir salīdzinājis uzticību Dievam ar maziem bērniem, kas ar vienu roku ir pieķērušies tēvam, bet ar otru pa ceļam plūc zemenes vai zilenes no žogmales krūmiem. Jo tieši tāpat kā šim bērnam, arī mums ejot pa dzīves ceļu un darbojoties ar šīs pasaules lietām, ar otru roku vienmēr ir jābūt pieķērušamies Debess Tēva rokai, ik pa mirklim uzlūkojot Viņu, lai pārliecinātos, ka tas ko jūs darāt un kā jūs dzīvojat Kungam ir patīkami.²

1 Ellen G. White, “Life Sketches”, 196. lpp.
2 No Matthew Barker svētrunas “Busy-ness”, 2009. g. 11. janv.

Kāda leģenda vēsta, ka pirms daudziem gadiem kāds dievbijīgs ķēniņš bija noraizējies par sava galma nepateicīgo attieksmi. Viņš sagatavoja tiem lielas dzīres. Kad ķēniņš un viņa karaliskie viesi bija apsēdušies, kāds iepriekš nolīgts ubags ienāca ķēniņa troņa zālē un klusējot apsēdās pie ķēniņa galda. Viņš mielojās ar visiem ķēniņa ēdieniem, un tad, ne vārda neteicis, izgāja no zāles.

Viesi bija sašutuši par šādu nepieklājību un lūdza ķēniņa atļauju sagūstīt šo ubagu, lai tad par viņa nepateicību sarautu to gabalos. Ķēniņš tiem atbildēja: “Šis ubags izdarīja tikai vienreiz zemes ķēniņam to, ko jūs ik dienas darāt trīs reizes Dievam. Jūs sēžat pie galda un ēdat vislepnākos ēdienus līdz esat paēduši. Un tad jūs pieceļaties un aizejat, pat nepieminot Dievu un nepasakot Viņam neviena pateicības vārda par to.”

Nepateicība norāda uz garīga brieduma trūkumu. Bērni ne vienmēr novērtē to, ko vecāki dara viņu labā. Viņiem ir īsa atmiņa. Viņus neuztrauc tas, ko jūs devāt viņiem vakar, bet ko jūs dodat vai nedodat tiem pašlaik. Gan pagātnei, gan nākotnei nav nozīmes. Viņi dzīvo tikai tagadnē. Tie, kas ir sasnieguši briedumu, spēj novērtēt to cilvēku pūles, kas tiem ir palīdzējuši. Viņi vērtē arī tos, kas palīdz viņiem šodien un gādā par tiem, kas būs ar viņiem nākotnē.¹

Šodien pārdomāsim par to, ko mēs pieņemam par pašsaprotamu. Pievērsīsim uzmanību 5. Mozus 26:1–11, kas stāsta par pirmo augļu ražas upurēšanu Dievam un faktiski ir Mozus bauslības noslēguma vārdi.

5. Mozus 26:1–11
Un notiks, kad tu nonāksi tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod iemantot, un tu būsi to dabūjis un tur dzīvosi, tad tev būs ņemt no visiem zemes augļiem pirmo ražu, ko tu ievāksi no savas zemes, kuru Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod, un likt grozā un iet uz to vietu, ko Tas Kungs, tavs Dievs, Sev izraudzīs, lai tur mājotu Viņa Vārds. Un tev būs iet pie priestera, kas tanī laikā būs, un viņam sacīt:

Es šodien apliecinu Tā Kunga, tava Dieva, priekšā, ka es esmu ienācis tanī zemē, ko Tas Kungs, mūsu tēvu Dievs, mūsu tēviem ir apsolījis ar zvērestu dot.

Tad lai priesteris ņem grozu no tavas rokas un lai viņš to noliek Tā Kunga, tava Dieva, altāra priekšā. Un tev jāatbild un jāsaka Tā Kunga, sava Dieva, priekšā:

Mans ciltstēvs bija aramiešu klejotājs, un viņš nogāja uz Ēģipti un mita tur kā svešinieks ar nedaudz ļaudīm, kas tur pieauga par varenu, stipru un lielu tautu. Bet ēģiptieši darīja mums ļaunu, tie mūs apspieda un mums uzlika smagus darbus, un tad mēs sākām brēkt uz To Kungu, savu tēvu Dievu, un Tas Kungs paklausīja mūsu balsij un ieraudzīja mūsu bēdas, mūsu grūtumu un mūsu nomāktību; un Tas Kungs mūs izveda no Ēģiptes ar stipru roku un ar izstieptu elkoni, ar lielām izbailēm, ar zīmēm un brīnumiem; un Viņš mūs ir vedis uz šo vietu un mums ir devis šo zemi — zemi, kur piens un medus tek.

Un nu tagad, redzi, es esmu atnesis zemes pirmos augļus no tās zemes, ko Tas Kungs ir man devis. Tad tev tos būs atstāt Tā Kunga, sava Dieva, priekšā un pielūgt To Kungu, savu Dievu, un tev jābūt priecīgam par visu to labo, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev un tavam namam ir devis, tev un tavam levītam, un tavam svešiniekam, kas ir tavā vidū.

Šī rakstvieta ir iziešanas no Ēģiptes stāsta kulminācija. Pēc gandrīz 40 gadu ilgas klejošanas bez pastāvīgas dzīves vietas, dzīvojot teltīs tuksnesī, tauta raugās uz Jardānas ieleju un apjauš, ka drīz tur būs viņu mājas! Viss, ko viņi ir pārcietuši šī garā ceļojuma laikā drīzi būs pagātne, un viņi varēs netraucēti dzīvot zemē, kur piens un medus tek.

Pirmās ražas nešana Dievam nozīmē ne tikai to, ka tur ir auglīga augsne, bet arī to, ka beidzot viņi ir apmetušies uz pastāvīgu dzīvi. Garais ceļojums ir beidzies. Kas reiz sākās ar kādu aramiešu klejotāju, kam nav savas zemes, tagad noslēdzas ar lielu tautu, kas apmetas Dieva ierādītā zemē. Līdz ar to pirmās ražas upurēšanai ir liela emocionāla un garīga nozīme.

Šeit aprakstīta israēla dievkalpojuma liturģija, kas ietver ticības apliecību un Dieva slavēšanu. Šeit ir gan indivīda ticība, gan visas tautas kolektīva atmiņa par Dieva žēlastību pagātnē, kam jāaptver ne tikai israēla tauta, bet arī visi sveštautieši, kas dzīvo Israēlā.

Faktiski šī ticības apliecība liek atcerēties Dieva uzticību savai tautai. Šīs atmiņas ir ticības pamats, iespēja pārdomāt Dieva apsolījumus un paļauties uz to piepildīšanos. Šīs atmiņas stiprina un uztur ticību. Šīs atmiņas par Dieva vadību un glābšanu pagātnē ir vairāk nekā tikai tāla atbalss no vārdiem, ar kuriem tiek svinēta cita maltīte, kas uztur Dieva ļaudis: “To dariet … Mani pieminēdami.” (1. Kor. 11:25) Ir vērts pārdomāt, vai šīs atmiņas 5. Mozus 26. nodaļā nav ceļa sākums uz maltīti pie Kunga galda?

Šeit varam uzdot sev jautājumu — ko nozīmē pārdomāt mūsu pagātni? Vai tas nozīmē pētīt mūsu draudzes un Baznīcas vēsturi un tad strādāt pie pašdisciplīnas pastiprināšanas, vairāk pūļu veltīt tam, lai mēs būtu labi kristieši, vairāk ziedot citiem, mazāk paturēt pašiem sev? Vai uz to mudina šī rakstvieta?

Vai arī šī rakstvieta aicina svinēt Dieva pārpilnību? Klejotājiem un citiem vientuļniekiem; cilvēkiem, kas dzīvo svešās zemēs un nonāk apspiestībā, cilvēkiem, kuri nonāk dažādu politisko vai ekonomisko notikumu slazdā, un kurus tomēr Dievs brīnumainā kārtā izglābj; cilvēkiem, kas pēc tam kaut kādā veidā ar savu dzīvi cenšas pateikt Dievam “paldies”, ir jāsvin Dieva pārpilnība!

Šī rakstvieta 5. Mozus 26. nodaļā beidzas ar Dieva slavēšanu un dziesmām. Protams, dziedāšana nav obligāta. Daudzi ticīgie atrod svarīgākas lietas. Un tomēr — ja Dievs mūsu ir atbrīvojis, lai varam dziedāt, ja Dievs mūs ir atbrīvojis, lai varam teikt Viņu, ja Dievs ir patiešām pienācis pavisam tuvu klāt, piedāvājot priekpilnu sirdi un patiesu mieru — nedziedāt šāda Dieva klātbūtnē nozīmē smagu izgāšanos un savas nejūtības publisku izrādīšanu. Tas nozīmē Dieva sagādātā svētku mielasta vietā pārtikt no drupačām uz sava virtuves galda. Kas mūs traucē nākt ar prieku un pateicību pie Kunga galda?

Varbūt kādas neērtības? Vai prieku var sabojāt trūcīgi klāts pusdienu galds? Vai prieku var sabojāt neērti dzīves apstākļi?

Nesen lasīju internetā par holandiešu māsām Koriju un Betsiju. Korija ielūdza Jēzus savā sirdī, kad viņai bija tikai kādi 5 gadiņi. Un Jēzus neatraidīja šo ielūgumu ar aizbildināšanos, ka viņa ir pārāk jauna. Kad māsas izauga, viņas palīdzēja tēvam pulksteņdarbnīcā. Korija kļuva par pirmo licencēto pulksteņmeistari Holandē. Tad sākās 2. pasaules karš. Nacistu karaspēks arestēja ebrejus. Korija ar tēvu noskatījās kā vācu kareivji sadzen mašīnās vietējos ebrejus un aizved. “Man ir žēl vāciešu,” teica Korijas tēvs. “Viņi ir aizskāruši Dieva acuraugu.” Ģimene sāka pārdomāt, kā viņi varētu glābt ebrejus. Drīz vien viņu mājās slepenā istabā patvērumu atrada 6 ebreji. 2 gadus Gestapo nebija ne jausmas, ka šajā dzīvoklī mitinās ebreji. Bet tad kaut kas samisējās un Koriju, viņas māsu un tēvu arestēja un aizveda uz cietumu Ševeningenā. Tēvs pēc 10 dienām cietumā nomira. Korija pavadīja vairākus mēnešus ieslodzījumā, paslepus lasot Bībeli, ko viņai slepeni bija iedevusi medmāsa veselības pārbaudes laikā. 1944. gadā viņu ar māsu pārveda uz Vuhtas darba nometni, bet vēl pēc pāris mēnešiem viņu pārveda uz vienu no visšausminošākajām vietām — uz Ravensbrukas koncentrācijas nometni Vācijā.

Korija uztraucās par savu Bībeli — vai viņa spēs to ienest nometnē. Viņa lūdza Dievu, lai Viņš padara viņu neredzamu kad pienāks viņas kārta tikt pārmeklētai. Vēlāk ar starojošu seju viņa atcerēsies, ka Dievs atbildēja viņai ar brīnumu! Viņa pagāja garām sargiem neaizskarta!

Koriju ievietoja komerā kopā ar viņas māsu Betsiju. Tagad viņa uztraucās kaut tikai sargi viņām neatņemtu Bībeli, kas bija viņu vienīgais mierinājuma un cerības avots. Kamera bija blusu pilna. To bija tik daudz, ka viņas uzreiz bija noklātas ar blusām. Betsija teica Korijai, ka viņām vajag par visu būt pateicīgām Dievam, arī par blusām. Korija nebija pārliecināta, ka viņa to spēs. Tomēr abas māsas nolieca galvas lūgšanā un pateicās Dievam arī par blusām.

Pēc dažām nedēļām Koriju pārsteidza viņas paklausības visos apstākļos slavēt Dievu rezultāts. Izrādījās, ka blusas patiešām bija Dieva svētība! Betsija bija dzirdējusi, ka koncentrācijas nometnes uzraugs bija teicis, ka blusu dēļ ne viņš pats, ne sargi nekad nenāks uz viņu kameru. Tieši blusu dēļ Korija un Betsija varēja turpināt lasīt Bībeli, nebaidoties, ka sargi viņām to atņems.²

Kā ir ar mūsu pateicību Dievam par visu, kas notiek mūsu dzīvē?

Kad mēs nesam uz draudzi ražas svētku dāvanas — cik bieži mēs atceramies savu, savas ģimenes pagātni un draudzes vēsturi? Šeit 5. Mozus 26. nodaļā dāvanu nešana un pagātnes atkārtošana ir divas nesaraujamas lietas, jo pateicība izriet no Dieva glābšanas darba. Svētki un pagātnes notikumu atkārtošana ir ceļš, kas mūs veido par Dieva ļaudīm.

Šeit vajag pievērst uzmanību trim lietām:

• Pestīšanas piedzīvojums un pateicības izteikšana. Mums ir jāpalūkojas uz savu dzīvi un jāpārdomā cik daudz mēs uztveram visu kā pelnītu vai pašsaprotamu un cik daudz uztveram kā nepelnītu Dieva dāvanu. Varbūt ir iemesls nožēlot savu pašpaļāvību un lepnību, kas kaut ko sāk pieprasīt kā tādu, kas mums pienākas?
• Šajā rakstvietā ir minēti senči, kas pirms mums ir iepazinuši Dievu. Ticības apliecība sākas ar vārdiem “Mans ciltstēvs bija aramiešu klejotājs…” Vai mēs atceramies tos cilvēkus, caur kuriem mēs iepazinām Dievu? Vai esam pateikušies par viņiem Dievam un vai esam viņiem pašiem pateikuši par to paldies?
• Trešā lieta ir vēstures atkārtošana. Kad mēs ignorējam vēsturi vai arī pavirši izturamies pret vēstures mācībām, tad ļoti iespējams, ka atkārtosim pagātnes traģēdijas, tikai jau citā līmenī. Kāds cilvēks ir teicis, ka ja mēs nemācamies no pagātnes, tad nākotne kļūst par no jauna apciemotu pagātni. Tas liek mums no jauna pārdomāt tās grūtības, kam esam gājuši cauri un kā tās ir atstājušas iespaidu uz mums. Dievs prasa, vai cilvēks, kas ir piedzīvojis pāridarījumu, var tāpat rīkoties pret citiem? Un tomēr tieši tas tā notiek, ja mēs ignorējam pagātni vai to noniecinām. Atstāti novārtā, pagātnes notikumi var diktēt mūsu šodienu un noteikt nākotni, mums pat nedomājot par to. (Bērnu audzināšana ģimenē, notikumi armijā, starpvalstu politikā).

Es vēlētos mazliet pakavēties pie 9. panta vārdiem “Viņš mūs ir vedis uz šo vietu un mums ir devis šo zemi — zemi, kur piens un medus tek.” Šie vārdi atsauc atmiņā Dieva sākotnējo apsolījumu Mozum “Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām un tos izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek.” (2. Mozus 3:8). Šie vārdi ir dzejiski simboli pilnībai un auglībai. Medu vāc bites, un tās ir tikai tur, kur ir pietiekoši daudz ziedu un augļu. Piens, ko slauc no govīm vai kazām, norāda uz zālainām ganībām. Gadsimtiem ilgi piens ir simbolizējis īpašas svētības un privilēģijas: debesu lietu atziņas. Medus ir prieka un baudas dāvana, kas pavada šīs atziņas. Interesanti, ka vieni no pirmajiem kristiešu simboliem bija bites. Stropa aktivitātes simbolizēja draudzi, ziemas guļa simbolizēja augšāmcelšanos un medus simbolizēja dzīves pārpilnību Kristū.³

Piens, medus un pirmie augļi visi apzīmē Dieva žēlastību. Mums ir tendence šos vārdu uztvert burtiski, nedomājot kas aiz tiem stāv, tādējādi zaudējot dziļāku ieskatu šo vārdu nozīmē.

Šai rakstvietai ir būtiska nozīmē mūsu ticības dzīvē. Neskatoties uz mūsu garīgajiem klaiņojumiem pa tuksnesi, Dievs ir palicis uzticīgs saviem apsolījumiem un pateicoties Kristus upurim mūs savā žēlastībā ir atvedis uz tās zemes robežu, kur piens un medus tek. Mēs gaidām, kad varēsim to iemantot. Bet stāvot mēs varam atcerēties savu ceļojumu, grūtības un arī svētības. Mēs varam būt pateicīgi Dievam par visām grūtībām, kas mūsu dzīves ceļā ir bijušas, lai sasniegtu šo robežlīniju.

Dievs, kā Tu reiz pagātnē mācīji israēliešus visās lietās būt pateicīgiem
un apzināties, ka viss nāk no Tavas labās rokas,
tā tagad stiprini mūsu ticību, lai varam pretoties kārdinājumiem domāt,
ka mums kaut kas pienākas un mēs esam kaut ko nopelnījuši.
Lai pārbaudījumu krustugunīs
par visu varam būt pateicīgi savam Kungam Jēzum Kristum.
Tagad un mūžīgi. Āmen.

1 http://www.sermonillustrations.com
2 http://www.hyperhistory.net
3 Suzetta Tucker, “ChristStory Bestiary” http://ww2.netnitco.net

Reizēm kādam neveicas. Galīgi neveicas. Droši vien mums visiem ir bijušas tādas dienas, kad nekas neiet kā iecerēts. Viena nelaime seko otrai.

Arī Jonam bija tādas dienas. Dievs aicināja Jonu doties uz Asīrijas galvaspilsētu Ninivi — Israēla visnežēlīgāko ienaidnieku galvaspilsētu, norāt to un paziņot tai, ka tās ļaunie darbi jau nonākuši Dieva vaiga priekšā.

Sludināt ienaidniekam, ka Dievs nav apmierināts ar viņiem? Kas notiks, ja viņi ņems to vērā? Tas bija par daudz prasīts! Tā vietā, lai dotos uz austrumiem uz Ninivi, Jona izvēlējās doties pa jūras ceļu virzienā uz Rietumiem.

Bet tas viss bija tikai lielo bēdu iesākums… Jūrā sacēlās vētra un jūrnieki centās atbrīvoties no kuģa kravas, lai noturētu kuģi virs ūdens. Visbeidzot, lai noskaidrotu stihijas iemeslu, viņi meta meslus un tie norādīja uz Jonu. Jona atzinās savā vainā un kā vienīgo risinājumu piedāvāja izmest viņu pār bortu. Negribīgi, jūrnieki paklausīja un vētra jūrā tūlīt norima.

Bet Jonam ar to viss vēl nebeidzās. It kā tā vēl būtu par maz, liela zivs aprija Jonu. Šķiet, nu gan ir gals, bet nekā. Dīvainā kārtā viņš vēl aizvien ir dzīvs. Mēs tikai savās fantāzijās varam iztēloties, kā Jonam klājās zivs vēderā. Kur viņš tur sēdēja vai stāvēja un ko elpoja.

Esot zivs vēderā, Jona beidzot piesauca Dievu. Šo lūgšanu nevar nosaukt gluži par psalmu — Dieva slavēšanu. Jona gan atzīst Dieva visvarenību un žēlastību, gan arī vaino Viņu visā notikušajā. Beigu beigās Jona solās ar pateicības prieku nest savus solījuma upurus un apliecina Dievu kā savu glābēju. Rezultātā Dievs liek zivij izspļaut, jeb laikam pareizāk būtu teikt — izvemt viņu laukā. Tā nu šķīstais pravietis tagad ir kļuvis ceremoniāli nešķīsts. Kad ūdenszāles un zivs kuņģa saturs nokasīts un noskalots no apģērba un drēbes mazliet apžuvušas, Jonam nekas cits neatliek kā iet uz Ninivi.

Jonas 3:1–10
“Un otrreiz nāca Tā Kunga vārds pār Jonu: “Celies un ej uz lielo pilsētu Ninivi un sludini tai, ko Es tev teikšu!” Tad Jona cēlās un gāja uz Ninivi, kā Tas Kungs bija teicis.
Ninive bija liela pilsēta Dieva priekšā; lai tai apietu apkārt un to kurmet izstaigātu, bija vajadzīgas trīs dienas. Jona iesāka staigāt pa pilsētu un paveica veselas dienas gājumu, viņš sludināja un teica: “Vēl tikai četrdesmit dienas, tad Ninive tiks galīgi nopostīta!”
Tad Ninives ļaudīs radās ticība Dievam, viņi izsludināja gavēni, un liels un mazs uzvilka mugurā maisu. Un, kad tas kļuva zināms Ninives ķēniņam, viņš uzcēlās no sava troņa, novilka savu purpuru, ietērpa savu miesu maisa drānās, sajozās un apsēdās pelnos.
Tad viņš lika Ninivē ar uzsaukumu zināmu darīt: “Pēc ķēniņa un augstāko varas nesēju pavēles stājas spēkā šāds rīkojums: ne cilvēki, ne lopi, ne vērši, ne avis nedrīkst nekādu ēdienu, nedz ēdamo baudīt; lopus nedrīkst dzīt ganos, nedz arī viņus dzirdīt ar ūdeni; bet cilvēki un lopi lai tērpjas maisu drānās un lai jo gauži piesauc Dievu, un lai ikviens atgriežas no sava ļaunā ceļa un no varasdarba, ko tas ar savām rokām dara! Kas gan lai zina? Varbūt Dievam paliek mūsu žēl un Viņš ļaujas novērst Sevi no Savām bargajām dusmām, tā ka mēs nepazūdam!”
Un, kad Dievs redzēja viņu darbus, redzēja, ka viņi atgriezušies no sava ļaunā ceļa, tad Viņam kļuva žēl tā ļaunuma, ko Viņš bija teicies viņiem nodarīt, un Viņš viņiem to nenodarīja.”

Jonas grāmata ir savdabīga ar to, ka tā nerunā daudz par pravietisko vēsti kā tas ir Hozejas vai Jesajas grāmatā, bet par paša pravieša piedzīvoto. Šī grāmata velta maz uzmanības arī Dieva vēsts iemeslam, bet vairāk cilvēka atsauksmei uz Dieva aicinājumu—gan no Dieva aicinātā pravieša, gan no pagānu puses.

Un tā, kad drēbes bija apžuvušas, zivs vēdera smaržas mazliet izvējojušās, Jona devās uz Ninivi. Viņš izpildīs Dieva doto uzdevumu.

Pirmajā dienā viņš dosies uz tirgus laukumu un sludinās tur. Saskaņā ar protokolu, otrajā dienā ārzemju pravietis uzrunās pilsētas koncilu un vecajos. Trešajā dienā, ja palaimēsies, viņu aizvedīs pie Ninives valdnieka un viņš varēs nodot vēsti no Jahves. Tolaik svešzemju pravieši mēdza nest dāvanas ķēniņam un reizēm arī sniedza vēsti no svešzemju dieviem.

Un tā Jona devās ceļā. Viņš nebija priecīgs, bet šoreiz apņēmības pilns izpildīt Dieva doto uzdevumu. Jona sāka sludināt. Vēsts bija ļoti īsa: “Vēl 40 dienas un šī pilsēta būs grauzdiņš!” Vēl 40 dienas un jūsu te vairs nebūs! Te nav neviena cerības vārda. Tā bija “labā vēsts” saskaņā ar Jonu. Šķiet, ka Jona pats priecājās par šo vēsti.

40 dienas. Šim skaitlim ir reliģiska nozīme. 40 dienas Dievs ļāva līt lietum plūdu laikā. 40 gadus Israēls klejoja tuksnesī.¹ 40 dienas Mozus bija Sinaja kalnā. 40 dienas izlūki izlūkoja Apsolīto zemi. 40 dienas Jēzus bija kārdināšanu tuksnesī. Bībelē tas parasti ir laiks, kad jāgaida uz Dieva rīcību.

Ieradies Ninivē, Jona sludināja, ka pēc 40 dienām lielās pilsētas vairs nebūs. Bet arī šeit viņu gaidīja kārtējā neveiksme. Viņš nespēja izpildīt līdz galam pat pirmās dienas protokolu. Ķēniņš uzreiz dzirdēja Jahves vēsti un ļaudis kļuva par Jahves vēstnešiem. Atšķirībā no Jonas, viņi uzreiz atsaucās Dieva vēstij. Ignorējot Jonu, viņi sludināja Dieva pravietisko vēsti cits citam. Jona te bija lieks… Ar smagu zaudējuma apziņu viņš devās prom no pilsētas. Šie elkus pielūdzošie pagāni, Israēla ienaidnieki, bija piesavinājušies viņa amatu, vēsti, un tagad aicināja ikvienu pelnos un maisu drānās nožēlot savus grēkus!²

4. nodaļā lasām, kā Jona apraud savu likteni, kā pārdzīvo par ricinus koka nokalšanu, bet nejūt ne mazāko līdzjūtību pret Ninives iedzīvotājiem. Šeit uzskatāmi atklājas cilvēcisko vēlmju un Dieva gribas kontrasts, cilvēka grēcīgā daba un Dieva žēlastība.

Lai gan Jonas grāmatas centrā ir Ninives pilsētas iedzīvotāju atsaucība Dieva brīdinājumam, pravieša Jonas rīcībā atklājas visas Israēla tautas attieksme pret citām tautām. Kā Dieva izraudzītai tautai viņai bija jābūt par gaismu apkārtējām tautām, jāpriecājas par tai uzticēto misiju ne tikai no savu šauri personīgo interešu loka, bet piepildot dievišķo aicinājumu.

Reiz kāds draugs žēlojās otram: “Jūtos galīgi izdedzis,” uz ko otrs atbildēja: “Tu jau neesi pat iededzies.” Tas noveda pirmo pie viņa paša Ninives. Viņam šķita, ka atlikušas vēl 40 dienas, lai sakārtotu dzīvi un savienotu to ar Dievu.

Droši vien katram no mums mājās pagultē vai durvju priekšā ir paklājiņš. Mēs nepievēršam viņam īpašu uzmanību, bet tur tas ir. Tieši tāpat ir ar mūsu ticību, ar ticības apliecību. Katram no mums ir kāda ticības apliecība. Viena no vispazīstamākajām ticības apliecībām ir Nīkajas ticības apliecība, ko apstiprināja 381. gadā. Šajā ticības apliecībā ir kāds kuriozs. Lai gan Nīkajas ticības apliecība apliecina ticību Trīsvienībai, Jēzus Kristus dievišķumam, Viņa nāvei un augšāmcelšanai, tajā nav ne vārda par Kristus dzīvi un kalpošanu. Varbūt vienīgi tas, ka Viņš ir cietis. Tāpēc ir interesanti, kā savu ticību Dievam izteica Austrumnigērijas Masai cilts kristieši. 1960. gadā vietējā koncilā viņi pieņēma šādu ticības apliecību:

“Mēs ticam vienam Visaugstam Dievam, kas mīlestībā radīja skaistu pasauli. Mēs ticam, ka Dievs atklāja savu labo apsolījumu, sūtot savu Dēlu Jēzu Kristu, cilvēku miesā, no jūdu cilts, trūcībā dzimušu nelielā ciematā, kurš atstāja mājas un vienmēr bija safari ekspedīcijā, darot labu, Dieva spēkā dziedinot ļaudis, mācot par Dievu un cilvēku, un rādot, ka reliģijas būtība ir mīlestība. Viņu nepieņēma viņa paša ļaudis, viņu mocīja un pienagloja rokas un kājas pie krusta, un viņš nomira. Viņš tika apglabāts kapā, bet hiēnas neaiztika viņu un trešajā dienā viņš piecēlās no kapa.”

Kāpēc ir svarīgi, lai dzīves pamatā ir kāda ticības apliecība? Tāpēc, ka tas, kam mēs ticam un kāpēc, nosaka mūsu rīcību, nosaka mūsu vērtību šai pasaulē. Tas nosaka vai mēs dzīvojam pasaulē, kuru paši veidojam, vai arī pasaulē, kuru citi veido priekš mums. Ja mūsu dzīves centrā nav skaidra pārliecība par mūsu ticību — visplašākajā un stratēģiskā nozīmē, tad citi ar prieku domās mūsu vietā un mums nekas cits neatliks kā pieņemt viņu ticību un pārliecību. Kas ir mans aicinājums? Kas ir mūsu kopējais (draudzes) aicinājums? Kas ir mūsu Baznīcas aicinājums?

Kā mēs varam dzīvot ar pārliecību, ka mūsu dzīve, lai cik gara vai īsa tā būtu, būs saskaņā ar Dieva prātu? Kā mēs varam dzīvot kopā ar Dievu visos dzīves straujajos pavērsienos? Dzīvē ir daudz strauju pavērsienu un to apliecina arī Jonas grāmata. Jona dodas uz Taršišu un nonāk Ninivē. Reiz varenais un valdonīgais ķēniņš novelk ķēniņa purpura tērpu, apvelk maisa drānas un apsēžas pelnos. Pat Dievs maina savas domas par pilsētas likteni. Ikviens šajā stāstā maina savas domas, pat Dievs. Ikviens piedzīvo pēkšņu virziena maiņu. Šķiet, ka vispiemērotākā frāze šai grāmatai ir 9. pantā izteiktie vārdi “Kas gan lai zina?”

Tāpēc apzināsimies Dieva vēsti šīs grāmatas lappusēs: Dievs vēlas glābt visus cilvēkus. Un ja tas ir tā, tad iespējams, ka mums vairāk laika jāveltī sarunām ar mūsu ienaidniekiem.

Kur ir mūsu Ninive? — vieta, kur mēs nevēlamies doties, kur mēs nevēlamies dzīvot? Mūsu draudzē viesojās sieviešu cietuma kapelāne Rudīte Losāne. Dievs viņu ir aicinājis doties uz mūsdienu Ninivi — cietumu — un kalpot tur, kur mēs neviens nēvēlamies nokļūt. Dievs viņu ir sūtījis sludināt Dieva vēsti, piedāvāt Dieva žēlastību un piedošanu. Kas ir mūsu Ninive? Varbūt tā ir tālu, bet varbūt mūsu koridora pretējās durvīs vai varbūt pat vēl tuvāk? Kā mēs varam dzīvot saskaņā ar Dieva prātu un izpildīt savu aicinājumu?

1 http://www.sermoncentral.com
2 http://www.theotrek.org/sermons