Šogad Vasarsvētki bija maija pirmspēdējā nedēļā. Latvijas draudžu Savienības bīskaps V.Reķis bija atsūtījis apsveikumu visām adventistu draudzēm, kurā pieminēja Vasarsvētku nozīmi:

Vasarsvētki bija diena, kas sen bija apsolīta un kuru tik ilgi cilvēki bija gaidījuši, jo tajā notika pretējais tam, ko cilvēku grēcīgā pašpaaugstināšanās bija radījusi pie Bābeles torņa. Bābeles tornī cilvēki pārstāja saprast viens otru. Grēks noveda pie tā, ka valodas tika sajauktas un cilvēki pārstāja saprast viens otru. Bieži pat tad, ja tie runā vienā valodā vai dialektā.

Vasarsvētkos tie pēkšņi sāka saprast viens otru. Un nav jau svarīgi kādās
“mēlēs” apustuļi runāja, svarīgi ka cilvēki to saprata. Tie saprata ka DIEVS IR MĪLESTĪBA. Tie saprata ka katram vienam ir jauna iespēja atjaunot savas attiecības ar Dievu un kļūt Viņā Valstības bērniem. Tādēļ tie spēja nožēlot grēkus un pieņemt Jēzu par savu Kungu.

Šis apsveikuma fragments ierosināja dievkalpojumā pārrunāt Vasarsvētku notikumu, kas aprakstīts Bībelē, Apustuļu darbu 2. nodaļā.

Vasarsvētki bija trešie lielākie svētki Israēla reliģiskajā kalendārā (5. Mozus 16). Vasarsvētki bija priecīgi svētki, kad ticīgie pienesa Dievam jaunās ražas pirmos augļus un izlūdzās bagātīgu ražu. Bet Vasarsvētku svinēšanas iemesls bija Toras jeb bauslības saņemšana Sinaja kalnā, kad Dievs Mozum deva “desmit derības vārdus” jeb 10 baušļus. Kad izraēlieši pēc iziešanas no Ēģiptes un Sarkanās jūras šķērsošanas ieradās pie Sinaja kalna, Mozus kāpa Dieva kalnā un vēlāk atgriezās no kalna ar baušļu plāksnēm. Lūka norāda, ka līdzīgi Mozum, arī Jēzus ir uzkāpis Debesīs pie Dieva un tagad nāk pie mācekļiem nevis ar baušļiem, kas ierakstīti akmens plāksnēs, bet ar likuma dinamisko enerģiju, kas paredzēta Dieva likumu ierakstīšanai sirdī.

Dievs izvēlējās Vasarsvētkus Svētā Gara sūtīšanai draudzei, jo tanī laikā Jeruzālemē bija visvairāk viesu no apkārtējām zemēm. Pievērsīsim uzmanību pūlim, kas dzirdēja Kristus mācekļus sludinām Vasarsvētkos. Vispirms mums jāievēro, ka Lūka sniedz detalizētu klātesošo tautību pārstāvju uzskaitījumu. No Pontas tagadējās Turcijas ziemeļos, no Romas un Sicīlijas salas rietumos, līdz Partai un Ēlāmai austrumos, un Ēģiptei un Lībijai dienvidos, šie Jeruzālemē uz svētkiem atnākušie cilvēki pārstāv 3,9 miljonu km² lielu teritoriju. Kāpēc Lūka piemin šīs teritorijas? Tāpēc, ka šie cilvēki dzirdēja apustuļus sludinām Dieva varenos darbus katrs savā dzimtajā valodā! Viņi nesludināja evaņģēliju impērijas oficiālajā valodā — grieķu valodā, bet viņu dzimtajās valodās. (Kādus mēs no tā varam izdarīt secinājumus?)

Protams, ka Gara nākšana vēja rūkoņā un ugunij līdzīgās mēlēs ir brīnumains piedzīvojums. Tomēr atcerēsimies, ka vēlāk Apustuļu darbu grāmatā šis pats Gars darbojās arī klusi un mierīgi, pamazām pārveidojot ticīgo dzīves bez skaļa trokšņa un vizuāliem specefektiem.

Vasarsvētkos Svētā Gara iedvesmotā sludināšana visiem saprotamās valodās, kad “viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem” iesāka Bābeles lāsta seku likvidāciju, kuru arī raksturoja sadalītās mēles jeb valodas. Interesanti, ka Apustuļu darbu 2:7,8 netieši norāda, ka mācekļi, iespējams, runāja savā dzimtajā valodā, bet apkārtējo tautu pārstāvji tos dzirdēja katrs savā valodā. Šeit mēs varētu runāt par “dzirdēšanas dāvanu”, kaut arī Bībelē tāda nav pieminēta.

Kāds mans paziņa no adventistu Cēsu draudzes nesen stāstīja, ka arī viņš pirms 10 gadiem klausoties amerikāņu evaņģēlistu Tomasu Neslundu pēkšņi dzirdēja viņu runājam latviski! No sākuma viņam šķitis, ka viņš jūk prātā, jo evaņģēlists nezināja vairāk par 2-3 vārdiem latviešu valodā un viņš apmēram tikpat angliski. Viņš pārrunāja piedzīvoto ar vietējo mācītāju, kas norādīja viņam uz Ap.d. 2. nodaļu. Viņam tā bija spēcīga zīme, ka Dievs uzrunā viņu un viņš izšķīrās sekot Kristum un pievienoties draudzei.

Šīs mēles, lai cik arī dīvainas mums tās neliktos, nav tikai atsevišķa dīvaina epizode agrīnas draudzes vēsturē. Tās netieši skaidro kādu citu stāstu, kas iesākās Ap.d. 1. nodaļā. Proti, tās sniedz netiešu atbildi uz jautājumu par Dieva valstību.

“Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” (Ap.d. 1:6)

Jautājums ir par to, kad Dievs paplašinās Israēlu. Kad Dievs caur Israēlu paplašinās savu valstību līdz pasaules galam?

Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Ap.d. 1:7–8)

Kā mēs saprotam šo rakstvietu, kā saprotam Jēzus atbildi? Daudzi cilvēki to saprot kā negatīvu atbildi mācekļu jautājumam. Bet vai tas ir tā? Jautājums: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” Atbilde: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus … Bet jūs dabūsit spēku … un būsit Mani liecinieki”. Šķiet, ka atbilde tomēr ir pozitīva! Jā, Jēzus uzcels Dieva valstību, bet tas nenotiks gluži tā, kā mācekļi ir iedomājušies. Viņi nebūs tikai pasīvi skatītāji, arī viņiem būs jāpiedalās šīs valstības tapšanā. Viņiem būs jābūt Kristus lieciniekiem. Ap.d. 2. nodaļa atklāj kā Dievs caur saviem mācekļiem uzrunā visas apkārtējās tautas tām saprotamā valodā. Izklīdinātās tautas atkal dzird Dieva vārdu katra savā valodā un var teikt, ka sākot ar Vasarsvētkiem Bābeles lāsts tiek atcelts.

Noslēgumā vēlos vaicāt: Vai kaut kas ir noticis mūsu dzīvē tāds, kas liktu citiem cilvēkiem domāt, ka mēs esam piedzērušies? Ja nē, vai tas ir tāpēc, ka Dieva Gars darbojas citos veidos, vai arī tāpēc, ka esam veiksmīgi apspieduši Garu un nekas nenotiek? Lūgsim Dieva Gara izliešanos arī mūsu dzīvē, mūsu draudzē, un spēku no augšienes liecināšanas darbam. Iespējams, ka arī šodien Dievs vēlas darīt kaut ko jaunu, lai aizsniegtu cilvēkus, kas vēl ir tālu no Dieva. Vai mēs turpināsim izmantot metodes, kas garantēja rezultātus pagātnē, vai arī esam atvērti Dieva Gara balsij un vadībai? Lai arī caur mums piepildās Dieva apsolījums Ābrahāmam: “Tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” Āmen.