Pateicība

Kāda leģenda vēsta, ka pirms daudziem gadiem kāds dievbijīgs ķēniņš bija noraizējies par sava galma nepateicīgo attieksmi. Viņš sagatavoja tiem lielas dzīres. Kad ķēniņš un viņa karaliskie viesi bija apsēdušies, kāds iepriekš nolīgts ubags ienāca ķēniņa troņa zālē un klusējot apsēdās pie ķēniņa galda. Viņš mielojās ar visiem ķēniņa ēdieniem, un tad, ne vārda neteicis, izgāja no zāles.

Viesi bija sašutuši par šādu nepieklājību un lūdza ķēniņa atļauju sagūstīt šo ubagu, lai tad par viņa nepateicību sarautu to gabalos. Ķēniņš tiem atbildēja: “Šis ubags izdarīja tikai vienreiz zemes ķēniņam to, ko jūs ik dienas darāt trīs reizes Dievam. Jūs sēžat pie galda un ēdat vislepnākos ēdienus līdz esat paēduši. Un tad jūs pieceļaties un aizejat, pat nepieminot Dievu un nepasakot Viņam neviena pateicības vārda par to.”

Nepateicība norāda uz garīga brieduma trūkumu. Bērni ne vienmēr novērtē to, ko vecāki dara viņu labā. Viņiem ir īsa atmiņa. Viņus neuztrauc tas, ko jūs devāt viņiem vakar, bet ko jūs dodat vai nedodat tiem pašlaik. Gan pagātnei, gan nākotnei nav nozīmes. Viņi dzīvo tikai tagadnē. Tie, kas ir sasnieguši briedumu, spēj novērtēt to cilvēku pūles, kas tiem ir palīdzējuši. Viņi vērtē arī tos, kas palīdz viņiem šodien un gādā par tiem, kas būs ar viņiem nākotnē.¹

Šodien pārdomāsim par to, ko mēs pieņemam par pašsaprotamu. Pievērsīsim uzmanību 5. Mozus 26:1–11, kas stāsta par pirmo augļu ražas upurēšanu Dievam un faktiski ir Mozus bauslības noslēguma vārdi.

5. Mozus 26:1–11
Un notiks, kad tu nonāksi tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod iemantot, un tu būsi to dabūjis un tur dzīvosi, tad tev būs ņemt no visiem zemes augļiem pirmo ražu, ko tu ievāksi no savas zemes, kuru Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod, un likt grozā un iet uz to vietu, ko Tas Kungs, tavs Dievs, Sev izraudzīs, lai tur mājotu Viņa Vārds. Un tev būs iet pie priestera, kas tanī laikā būs, un viņam sacīt:

Es šodien apliecinu Tā Kunga, tava Dieva, priekšā, ka es esmu ienācis tanī zemē, ko Tas Kungs, mūsu tēvu Dievs, mūsu tēviem ir apsolījis ar zvērestu dot.

Tad lai priesteris ņem grozu no tavas rokas un lai viņš to noliek Tā Kunga, tava Dieva, altāra priekšā. Un tev jāatbild un jāsaka Tā Kunga, sava Dieva, priekšā:

Mans ciltstēvs bija aramiešu klejotājs, un viņš nogāja uz Ēģipti un mita tur kā svešinieks ar nedaudz ļaudīm, kas tur pieauga par varenu, stipru un lielu tautu. Bet ēģiptieši darīja mums ļaunu, tie mūs apspieda un mums uzlika smagus darbus, un tad mēs sākām brēkt uz To Kungu, savu tēvu Dievu, un Tas Kungs paklausīja mūsu balsij un ieraudzīja mūsu bēdas, mūsu grūtumu un mūsu nomāktību; un Tas Kungs mūs izveda no Ēģiptes ar stipru roku un ar izstieptu elkoni, ar lielām izbailēm, ar zīmēm un brīnumiem; un Viņš mūs ir vedis uz šo vietu un mums ir devis šo zemi — zemi, kur piens un medus tek.

Un nu tagad, redzi, es esmu atnesis zemes pirmos augļus no tās zemes, ko Tas Kungs ir man devis. Tad tev tos būs atstāt Tā Kunga, sava Dieva, priekšā un pielūgt To Kungu, savu Dievu, un tev jābūt priecīgam par visu to labo, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev un tavam namam ir devis, tev un tavam levītam, un tavam svešiniekam, kas ir tavā vidū.

Šī rakstvieta ir iziešanas no Ēģiptes stāsta kulminācija. Pēc gandrīz 40 gadu ilgas klejošanas bez pastāvīgas dzīves vietas, dzīvojot teltīs tuksnesī, tauta raugās uz Jardānas ieleju un apjauš, ka drīz tur būs viņu mājas! Viss, ko viņi ir pārcietuši šī garā ceļojuma laikā drīzi būs pagātne, un viņi varēs netraucēti dzīvot zemē, kur piens un medus tek.

Pirmās ražas nešana Dievam nozīmē ne tikai to, ka tur ir auglīga augsne, bet arī to, ka beidzot viņi ir apmetušies uz pastāvīgu dzīvi. Garais ceļojums ir beidzies. Kas reiz sākās ar kādu aramiešu klejotāju, kam nav savas zemes, tagad noslēdzas ar lielu tautu, kas apmetas Dieva ierādītā zemē. Līdz ar to pirmās ražas upurēšanai ir liela emocionāla un garīga nozīme.

Šeit aprakstīta israēla dievkalpojuma liturģija, kas ietver ticības apliecību un Dieva slavēšanu. Šeit ir gan indivīda ticība, gan visas tautas kolektīva atmiņa par Dieva žēlastību pagātnē, kam jāaptver ne tikai israēla tauta, bet arī visi sveštautieši, kas dzīvo Israēlā.

Faktiski šī ticības apliecība liek atcerēties Dieva uzticību savai tautai. Šīs atmiņas ir ticības pamats, iespēja pārdomāt Dieva apsolījumus un paļauties uz to piepildīšanos. Šīs atmiņas stiprina un uztur ticību. Šīs atmiņas par Dieva vadību un glābšanu pagātnē ir vairāk nekā tikai tāla atbalss no vārdiem, ar kuriem tiek svinēta cita maltīte, kas uztur Dieva ļaudis: “To dariet … Mani pieminēdami.” (1. Kor. 11:25) Ir vērts pārdomāt, vai šīs atmiņas 5. Mozus 26. nodaļā nav ceļa sākums uz maltīti pie Kunga galda?

Šeit varam uzdot sev jautājumu — ko nozīmē pārdomāt mūsu pagātni? Vai tas nozīmē pētīt mūsu draudzes un Baznīcas vēsturi un tad strādāt pie pašdisciplīnas pastiprināšanas, vairāk pūļu veltīt tam, lai mēs būtu labi kristieši, vairāk ziedot citiem, mazāk paturēt pašiem sev? Vai uz to mudina šī rakstvieta?

Vai arī šī rakstvieta aicina svinēt Dieva pārpilnību? Klejotājiem un citiem vientuļniekiem; cilvēkiem, kas dzīvo svešās zemēs un nonāk apspiestībā, cilvēkiem, kuri nonāk dažādu politisko vai ekonomisko notikumu slazdā, un kurus tomēr Dievs brīnumainā kārtā izglābj; cilvēkiem, kas pēc tam kaut kādā veidā ar savu dzīvi cenšas pateikt Dievam “paldies”, ir jāsvin Dieva pārpilnība!

Šī rakstvieta 5. Mozus 26. nodaļā beidzas ar Dieva slavēšanu un dziesmām. Protams, dziedāšana nav obligāta. Daudzi ticīgie atrod svarīgākas lietas. Un tomēr — ja Dievs mūsu ir atbrīvojis, lai varam dziedāt, ja Dievs mūs ir atbrīvojis, lai varam teikt Viņu, ja Dievs ir patiešām pienācis pavisam tuvu klāt, piedāvājot priekpilnu sirdi un patiesu mieru — nedziedāt šāda Dieva klātbūtnē nozīmē smagu izgāšanos un savas nejūtības publisku izrādīšanu. Tas nozīmē Dieva sagādātā svētku mielasta vietā pārtikt no drupačām uz sava virtuves galda. Kas mūs traucē nākt ar prieku un pateicību pie Kunga galda?

Varbūt kādas neērtības? Vai prieku var sabojāt trūcīgi klāts pusdienu galds? Vai prieku var sabojāt neērti dzīves apstākļi?

Nesen lasīju internetā par holandiešu māsām Koriju un Betsiju. Korija ielūdza Jēzus savā sirdī, kad viņai bija tikai kādi 5 gadiņi. Un Jēzus neatraidīja šo ielūgumu ar aizbildināšanos, ka viņa ir pārāk jauna. Kad māsas izauga, viņas palīdzēja tēvam pulksteņdarbnīcā. Korija kļuva par pirmo licencēto pulksteņmeistari Holandē. Tad sākās 2. pasaules karš. Nacistu karaspēks arestēja ebrejus. Korija ar tēvu noskatījās kā vācu kareivji sadzen mašīnās vietējos ebrejus un aizved. “Man ir žēl vāciešu,” teica Korijas tēvs. “Viņi ir aizskāruši Dieva acuraugu.” Ģimene sāka pārdomāt, kā viņi varētu glābt ebrejus. Drīz vien viņu mājās slepenā istabā patvērumu atrada 6 ebreji. 2 gadus Gestapo nebija ne jausmas, ka šajā dzīvoklī mitinās ebreji. Bet tad kaut kas samisējās un Koriju, viņas māsu un tēvu arestēja un aizveda uz cietumu Ševeningenā. Tēvs pēc 10 dienām cietumā nomira. Korija pavadīja vairākus mēnešus ieslodzījumā, paslepus lasot Bībeli, ko viņai slepeni bija iedevusi medmāsa veselības pārbaudes laikā. 1944. gadā viņu ar māsu pārveda uz Vuhtas darba nometni, bet vēl pēc pāris mēnešiem viņu pārveda uz vienu no visšausminošākajām vietām — uz Ravensbrukas koncentrācijas nometni Vācijā.

Korija uztraucās par savu Bībeli — vai viņa spēs to ienest nometnē. Viņa lūdza Dievu, lai Viņš padara viņu neredzamu kad pienāks viņas kārta tikt pārmeklētai. Vēlāk ar starojošu seju viņa atcerēsies, ka Dievs atbildēja viņai ar brīnumu! Viņa pagāja garām sargiem neaizskarta!

Koriju ievietoja komerā kopā ar viņas māsu Betsiju. Tagad viņa uztraucās kaut tikai sargi viņām neatņemtu Bībeli, kas bija viņu vienīgais mierinājuma un cerības avots. Kamera bija blusu pilna. To bija tik daudz, ka viņas uzreiz bija noklātas ar blusām. Betsija teica Korijai, ka viņām vajag par visu būt pateicīgām Dievam, arī par blusām. Korija nebija pārliecināta, ka viņa to spēs. Tomēr abas māsas nolieca galvas lūgšanā un pateicās Dievam arī par blusām.

Pēc dažām nedēļām Koriju pārsteidza viņas paklausības visos apstākļos slavēt Dievu rezultāts. Izrādījās, ka blusas patiešām bija Dieva svētība! Betsija bija dzirdējusi, ka koncentrācijas nometnes uzraugs bija teicis, ka blusu dēļ ne viņš pats, ne sargi nekad nenāks uz viņu kameru. Tieši blusu dēļ Korija un Betsija varēja turpināt lasīt Bībeli, nebaidoties, ka sargi viņām to atņems.²

Kā ir ar mūsu pateicību Dievam par visu, kas notiek mūsu dzīvē?

Kad mēs nesam uz draudzi ražas svētku dāvanas — cik bieži mēs atceramies savu, savas ģimenes pagātni un draudzes vēsturi? Šeit 5. Mozus 26. nodaļā dāvanu nešana un pagātnes atkārtošana ir divas nesaraujamas lietas, jo pateicība izriet no Dieva glābšanas darba. Svētki un pagātnes notikumu atkārtošana ir ceļš, kas mūs veido par Dieva ļaudīm.

Šeit vajag pievērst uzmanību trim lietām:

• Pestīšanas piedzīvojums un pateicības izteikšana. Mums ir jāpalūkojas uz savu dzīvi un jāpārdomā cik daudz mēs uztveram visu kā pelnītu vai pašsaprotamu un cik daudz uztveram kā nepelnītu Dieva dāvanu. Varbūt ir iemesls nožēlot savu pašpaļāvību un lepnību, kas kaut ko sāk pieprasīt kā tādu, kas mums pienākas?
• Šajā rakstvietā ir minēti senči, kas pirms mums ir iepazinuši Dievu. Ticības apliecība sākas ar vārdiem “Mans ciltstēvs bija aramiešu klejotājs…” Vai mēs atceramies tos cilvēkus, caur kuriem mēs iepazinām Dievu? Vai esam pateikušies par viņiem Dievam un vai esam viņiem pašiem pateikuši par to paldies?
• Trešā lieta ir vēstures atkārtošana. Kad mēs ignorējam vēsturi vai arī pavirši izturamies pret vēstures mācībām, tad ļoti iespējams, ka atkārtosim pagātnes traģēdijas, tikai jau citā līmenī. Kāds cilvēks ir teicis, ka ja mēs nemācamies no pagātnes, tad nākotne kļūst par no jauna apciemotu pagātni. Tas liek mums no jauna pārdomāt tās grūtības, kam esam gājuši cauri un kā tās ir atstājušas iespaidu uz mums. Dievs prasa, vai cilvēks, kas ir piedzīvojis pāridarījumu, var tāpat rīkoties pret citiem? Un tomēr tieši tas tā notiek, ja mēs ignorējam pagātni vai to noniecinām. Atstāti novārtā, pagātnes notikumi var diktēt mūsu šodienu un noteikt nākotni, mums pat nedomājot par to. (Bērnu audzināšana ģimenē, notikumi armijā, starpvalstu politikā).

Es vēlētos mazliet pakavēties pie 9. panta vārdiem “Viņš mūs ir vedis uz šo vietu un mums ir devis šo zemi — zemi, kur piens un medus tek.” Šie vārdi atsauc atmiņā Dieva sākotnējo apsolījumu Mozum “Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām un tos izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek.” (2. Mozus 3:8). Šie vārdi ir dzejiski simboli pilnībai un auglībai. Medu vāc bites, un tās ir tikai tur, kur ir pietiekoši daudz ziedu un augļu. Piens, ko slauc no govīm vai kazām, norāda uz zālainām ganībām. Gadsimtiem ilgi piens ir simbolizējis īpašas svētības un privilēģijas: debesu lietu atziņas. Medus ir prieka un baudas dāvana, kas pavada šīs atziņas. Interesanti, ka vieni no pirmajiem kristiešu simboliem bija bites. Stropa aktivitātes simbolizēja draudzi, ziemas guļa simbolizēja augšāmcelšanos un medus simbolizēja dzīves pārpilnību Kristū.³

Piens, medus un pirmie augļi visi apzīmē Dieva žēlastību. Mums ir tendence šos vārdu uztvert burtiski, nedomājot kas aiz tiem stāv, tādējādi zaudējot dziļāku ieskatu šo vārdu nozīmē.

Šai rakstvietai ir būtiska nozīmē mūsu ticības dzīvē. Neskatoties uz mūsu garīgajiem klaiņojumiem pa tuksnesi, Dievs ir palicis uzticīgs saviem apsolījumiem un pateicoties Kristus upurim mūs savā žēlastībā ir atvedis uz tās zemes robežu, kur piens un medus tek. Mēs gaidām, kad varēsim to iemantot. Bet stāvot mēs varam atcerēties savu ceļojumu, grūtības un arī svētības. Mēs varam būt pateicīgi Dievam par visām grūtībām, kas mūsu dzīves ceļā ir bijušas, lai sasniegtu šo robežlīniju.

Dievs, kā Tu reiz pagātnē mācīji israēliešus visās lietās būt pateicīgiem
un apzināties, ka viss nāk no Tavas labās rokas,
tā tagad stiprini mūsu ticību, lai varam pretoties kārdinājumiem domāt,
ka mums kaut kas pienākas un mēs esam kaut ko nopelnījuši.
Lai pārbaudījumu krustugunīs
par visu varam būt pateicīgi savam Kungam Jēzum Kristum.
Tagad un mūžīgi. Āmen.

1 http://www.sermonillustrations.com
2 http://www.hyperhistory.net
3 Suzetta Tucker, “ChristStory Bestiary” http://ww2.netnitco.net