Uzticība Dievam

Jesajas 40:21–31 psalmā paveras skats uz Dievu un Viņa radīto pasauli plašākā panorāmā. Dziesminieks atgādina, cik liels ir Dievs un cik niecīgs ir cilvēks, salīdzinot viņu ar Dievu. Šis Dieva un cilvēku salīdzinājums, kā arī tam atbilstošās attiecības, ir pamats pareizai izpratnei par mūsu cerību. Tikai tad, kad apjaušam Dieva visvarenību un savu bezspēcību, parādās patiesa cerība, kas izteikta vārdos “bet, kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku.”

Protams, dzirdot šos psalma vārdus, mēs piekrītoši varam pamāt ar galvu. It sevišķi tad, ja viss ap mums notiek saskaņā ar mūsu gaidām un ieceri. Ja pasaule ap mums ir relatīvi mierīga un darbs un attiecības sniedz gandarījumu, mēs droši vien piekrītot māsim ar galvu. Jo Dievs taču ir mūsu pusē, Viņš mūs ir svētījis un svēta.

Tomēr šīs dziesmas vārdi nav adresēti cilvēkiem, kam dzīvē klājas labi, kuriem ir uzsmaidījusi veiksme. Šīs dziesmas pirmie klausītāji bija jūdu gūstekņi Bābeles trimdā. Viņiem Bābeles gūsts bija sūra realitāte. Viņi bija ar varu aizvesti no savām mājām uz 1100 km tālo Bābeli, un kā 137. psalma pirmajos pantos teikts, raudāja tur, atceroties Ciānu. Jesajas grāmatas 2. daļa, sākot no 40. nodaļas, runā par Bābeles krišanu.

Esot tik tālu prom svešumā un svešzemnieku kalpībā, “jaunekļi piekusa un pagura, un jauni vīri sabruka.” (30. p.) Redzot to, israēlieši secināja, ka “mūsu ceļš ir Tam Kungam apslēpts, mūsu tiesu Dievs neievēro.” (27. p.) Dievs šķita tāls un vienaldzīgs pret savas tautas likteni.

Kas bija par iemeslu šādam secinājumam? Vēlreiz izlasīsim Jesajas 40. nodaļas 1. pantu: “Vai tad jūs to nezināt? Vai tad jūs to neesat dzirdējuši? Vai tad jums jau no paša sākuma tas nav pasludināts? Vai tad jūs vēl neesat sapratuši, ko zemes pamati māca?”

Šķiet, ka problēmas sakne ir atmiņas trūkums. Israēlieši ir aizmirsuši savu pagātni, savu vēsturi—kā Dievs viņus ir aicinājis un vadījis pagātnē. Tieši šis atmiņas zudums ir pamats pašreizējai krīzei. Patiesā problēma ir tā, ka Israēls ir aizmirsis to, ko reiz ļoti labi zināja. Var šķist, ka Bābele ir liela un draudīga, tomēr vislielākais drauds ir Israēla aizmāršība. Kad cilvēki zaudē atmiņu, gan indivīda ticība, gan visas sabiedrības drošība ir apdraudēta. Mūsu Baznīcas pioniere Elena Vaita reiz rakstīja šādus vārdus:

“Mums nav nekā no kā baidīties nākotnē, kā vien ja mēs aizmirstam to ceļu, pa ko Dievs mūs vadījis un Viņa mācības pagātnē.” 1

Ievērosim vārdus: “Mums nav nekā no kā baidīties nākotnē”. Ir cilvēki, kas nāk un baida mūs ar nākotni, ar šausmām, kas notiks nākotnē. Lūk, tūlīt, tūlīt notiks tas vai tas un tad tik sāksies vajāšanas un grūtības! Mūsu draudze, kas daudz uzmanības ir veltījusi Bībeles izpētei par gala laiku, ir ļoti pateicīga vide šādiem cilvēkiem, lai tie iegūtu lētu popularitāti. Jautājums tomēr paliek — vai grūtības un vajāšanas, ja tās sāksies, nodrošinās šiem “gala laika praviešiem” pestīšanu? Vai apvidus karte padara ceļotāju gatavu pārgājiena grūtībām, jeb tā ir tikai noderīgs palīglīdzeklis tad, ja esi gatavs ceļojumam? Tomēr Elenas Vaitas vārdi ir ļoti skaidri: “Mums nav nekā no kā baidīties nākotnē, kā vien ja mēs aizmirstam to ceļu, pa ko Dievs mūs vadījis un Viņa mācības pagātnē.”

Neaizmirsīsim to ceļu, pa kuru Dievs mūs ir vadījis līdz šim un neaizmirsīsim Viņa mācības, tad mums nebūs par ko baidīties arī nākotnē! Vai tie nav skaisti iedrošinājuma vārdi?

Bābeles trimda un ar to saistītā krīze cilvēku dzīvē ir likusi cilvēkiem aizmirst savu vēsturi, aizmirst Dieva rūpes un tuvo klātesamību ticīgo dzīvē. Tā kā viņi ir aizmirsuši, viņi sāk apšaubīt Dieva spēku un klātesamību. Bet tie, kas atceras savu pagātni, tie “dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst.” (31. p.)

Šeit 40. nodaļa stāsta gan par israēliešiem, gan arī par mums un par Dievu—ko Dievs dara, kad mēs esam zaudējuši cerības. Te atklājas gan tas, cik augstu ir Dievs pār visu radīto pasauli, gan arī Dieva klātbūtne un rūpes ar savu tautu.

Cilvēka psihes attīstības eksperti ir noskaidrojuši, cik nozīmīgs ir atzinīgs novērtējums cilvēka psihes veselīgai attīstībai. Ne tikai izcilu sasniegumu novērtēšanai, bet pat vienkārši cilvēka eksistences novērtēšanai. Ja to ignorē, bērni izaug par cilvēkiem, kam ir grūti veidot nozīmīgas attiecības, jo bērnībā nav saņēmuši pienācīgu savas eksistences novērtējumu. Vai nav apbrīnojami, ka lielais Dievs pat visaizmirstāko bērnu sauc vārdā! Viņš vērtē katru indivīdu. Šī vērtības apziņa atbrīvo cilvēku no mazvērtības kompleksa, no vēlmes pierādīt sev un citiem savu vērtību, un atraisa Dieva aicinājumam pazemībā kalpot citiem.

Cietuma kapelāns S.Konča stāstīja par pārrunām ar diviem ieslodzītajiem, kas vēl aizvien lolo ilgas tikt pie lieliem luksus džipiem, lai pierādītu to, cik vareni viņi ir. Šie puiši izauga bez vecāku mīlestības, uz ielas. Lai arī viņi paši to neapzinās, šie cilvēki pastāvīgi mocās ar mazvērtības kompleksu, kas dzen tos uz arvien jauniem noziegumiem.

Šai sakarā es vēlos uzdot jautājumu: parasti mēs visu labo attiecinām uz Dievu, bet vai mēs spējam apliecināt arī citiem cilvēkiem viņu vērtību? Agrāk ļoti izplatīts bija uzskats, ka nekādā gadījumā nedrīkst teikt paldies, nedrīkst uzslavēt, jo citādāk cilvēks vēl kļūs lepns. Vai spējam pateikt paldies citiem cilvēkiem? Uzslavēt viņus par visu labo? Jeb visi labie vārdi tiek pietaupīti skaistai atvadu runai kapsētā, kad aizgājējos tos vairs nedzirdēs? Ir tāds teiciens: “Nepateicība — pasaules alga.” Brīžiem tā vien šķiet, ka ne tikai pasaules alga, bet arī draudzes. Vai tā tam vajadzētu būt?

Un no otras puses—vai mēs spējam un mākam pieņemt pateicību? Vai arī mēs esam audzināti visus ’paldies’ uzreiz pāradresēt Dievam un noraidīt savu nopelnu? “Ko nu es, es jau neko!” Psihoterapeiti to vērtē kā liekulību, jo katrs cilvēks klusībā tomēr gaida savu pūļu atzinīgu novērtējumu. Atzinības trūkums ar laiku izsauc depresiju, savukārt depresija izsauc nepamatotas bailes un neuzticību gan sev, gan Dievam.

Reiz kādai meitenītei bērnu namā kāds apmeklētājs uzdāvināja jauno skaistu rotaļlietiņu. Bērns bija galīgi samulsis un pēkšņi dāvinātājam iekoda rokā. Viņa nezināja kā tādos gadījumos uzvesties, ko darīt, un viņa izdarīja to vienīgo, ko viņa zināja…

Bet kā ir ar mums? Jūs teiksit — mēs gan tā nedarām! Vai tiešām? Kad sāku mācīties Bībeles stundas, man draudzes sludinātājs pastāstīja par kādu draudzes locekli, kas dziedāja korī. Pēc kādas solo dziesmas kāda cita raudzes māsa pienāca viņai klāt un izteica sirsnīgu pateicību un atzina, ka viņai ir ļoti skaista balss, uz ko pirmā sieviete atbildēja: “Paldies, māsa, man to sātans pateica pirms tevis.” Kā jūs justos pēc šāda salīdzinājuma? Jūs gribējāt pateikties cilvēkam, bet viņš, tēlaini izsakoties, iekoda par to jums rokā… Mēs tik daudz koncentrējamies uz “garīgām” lietām, ka nespējam vairs ne izteikt pateicību, ne pieņemt to. Mēs kļūstam par nepateicīgiem kalpiem. Un mēs pat baidāmies mēģināt.

Kāds mācītājs, atceroties savu jaunības dienu draudzi, raksta, ka tajā draudzē daudziem cilvēkiem šķita, ka nedrīkst skaļi runāt par savām problēmām. Ticīgus cilvēkus taču vada Dieva Gars, tāpēc viņiem nevar būt problēmas. Ģimenes, kas vairākus gadus ik nedēļu sēdēja vienā un tajā pašā solā, pēkšņi pārstāja nākt uz draudzi, jo starp laulātajiem bija radies nedziedināms konflikts. Tā vietā, lai nāktu uz draudzi un lūgtu palīdzību, aizlūgšanas un atbalstu, viņi izraudzījās bēgšanas ceļu, jo nejuta iespēju pateikt: “Mēs mīlam Jēzu, bet mūsu dzīvē viss ir šķērsām, kopdzīve ir sairusi. Mums vajadzīga palīdzība.”

Mūsu ticības problēmas lielā mērā ir saistītas ar atmiņas zudumu par mūsu aicinājumu. Maģistratūras klasē mēs pārrunājām jautājumus par mūsu draudzes aicinājumu. Mēs esam aizmirsuši savu aicinājumu, mēs vairs nezinām ko Dievs vēlas no mums. Dažreiz pat neatceramies kam mēs ticam un kāpēc. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka nemākam runāt par savu ticību ar tiem, kas nepazīst Dievu. Tad mēs aizmirstam slavēt Dievu par tām svētībām, kuras saņemam no Viņa ik dienas.

Kas notiek tad, kad mēs aizmirstam par Dievu kā Radītāju, Uzturētāju, Glābēju un Draugu? Mirklī, kad sastopamies ar grūtībām, mēs zaudējam spēku un drosmi. Mūs pārņem nemiers un stress vai depresija. Atcerēsimies kā 1.Ķēn. 19. nodaļā Dieva pravietis Ēlija, nobijies līdz nāvei no Izebeles draudiem, slēpjas tuksnesī alā. Ēlija atzīstas Dievam, ka vēlas būt miris. Ja jau tā, tad kāpēc viņš bēg no Izebeles? — viņa nekavējoties piepildītu Ēlijas vēlēšanos! Mūsdienās šo stāvokli sauktu par depresiju. Interesanti ir pavērot, kā Dievs to ārstē. 40 dienas Dievs sūta kraukļus ar pārtiku un ļauj Ēlijam izgulēties. Acīm redzot normālas regulāras maltītes un netraucēts miegs ir vislabākās zāles pret depresiju! Pēc 40 dienām Dieva “balss griezās pie viņa un sacīja: “Ko tu šeit dari, Elija?” (13. p.) Dievs aicina Ēliju uz satikšanos, lai Viņš vienmēr būtu pravieša acu priekšā, un tad Ēlija ir gatavs doties jaunā uzdevumā.

Šī Jesajas rakstvieta māca, ka mēs nespējam pilnībā izprast to, kā Dievs pārvalda šo pasauli. Un tomēr mēs pamazām mācāmies par šo Dievu, apzinoties, ka pastāvīgi dzīvojam Viņa priekšā. Laikam ejot, lasot Bībeli, lūdzot, liecinot par savu ticību caur laipnību, piedošanu un kalpošanu, mēs iepazīstam Dievu arvien labāk un pieaugam paļāvībā uz Viņu.

17. gadsimta rakstnieks Francis de Sales ir salīdzinājis uzticību Dievam ar maziem bērniem, kas ar vienu roku ir pieķērušies tēvam, bet ar otru pa ceļam plūc zemenes vai zilenes no žogmales krūmiem. Jo tieši tāpat kā šim bērnam, arī mums ejot pa dzīves ceļu un darbojoties ar šīs pasaules lietām, ar otru roku vienmēr ir jābūt pieķērušamies Debess Tēva rokai, ik pa mirklim uzlūkojot Viņu, lai pārliecinātos, ka tas ko jūs darāt un kā jūs dzīvojat Kungam ir patīkami.2

1 Ellen G. White, “Life Sketches”, 196. lpp.
2 No Matthew Barker svētrunas “Busy-ness”, 2009. g. 11. janv.

Kategorijas: Dievkalpojumi, Mācītāja viedoklis, Svētrunas. Ielieciet grāmatzīmi permalink.