Dieva klātbūtne

Ko mēs izvēlamies, ja mums ir iespēja? Kad israēlieši bija izvesti no Ēģiptes, no verdzības, viņi varēja paši lemt par savu turpmāko rīcību. Viņi apspriedās un nolēma vai nu doties atpakaļ, vai arī uzcelt sev dievu zelta teļa izskatā.

Teju vai vienīgā reize, kad mācekļi rīkojās vienoti, bija tad, kad viņi visi bēga no Kristus, kad Viņu apcietināja.

Šajos Bībeles piemēros mēs redzam, cik trausla ir mūsu uzticība Dievam, cik bieži vien nepareizas ir mūsu izvēles. Kāpēc mēs tā rīkojamies? Kāpēc neejam pēc padoma pie Dieva? Ir kaut kas, kas mums traucē to darīt…

5. Mozus 5:1-5,23-28

1 Un Mozus sasauca visu Israēlu un tiem sacīja: “Klausies, Israēl, tos likumus un tiesas, ko es jums šodien esmu runājis, ka jūs tos mācāties un turat, lai tos darītu.
2 Tas Kungs, mūsu Dievs, ir ar mums noslēdzis derību Horeba kalnā. 3 Ne ar mūsu tēviem Tas Kungs ir šo derību noslēdzis, bet gan ar mums, kas visi esam šodien šeit dzīvi. 4 Vaigu vaigā Tas Kungs ir ar jums runājis tanī kalnā no uguns. 5 Es tai brīdī stāvēju starp To Kungu un starp jums, lai jums darītu zināmu Tā Kunga vārdu, jo jūs izbijāties no uguns un nekāpāt kalnā.
23 Kad jūs dzirdējāt no tumsas Viņa balsi, bet kalns dega vienās ugunīs, tad jūs nācāt pie manis — visi jūsu cilšu galvenie un jūsu vecaji — 24 un sacījāt: redzi, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir licis mums redzēt Savu godību un Savu varenību, un mēs esam no uguns Viņa balsi dzirdējuši: šodien mēs esam redzējuši, ka Dievs ar cilvēkiem ir runājis un ka tie tomēr paliek dzīvi.
25 Bet kāpēc mums tieši tagad būtu jāmirst? Šī lielā uguns mūs aprīs; ja mēs Tā Kunga, sava Dieva, balsi vēl turpmāk dzirdētu, tad mums ir jāmirst. 26 Jo kur ir kāds no cilvēka miesām dzimis, kas dzīvā Dieva balsi ir dzirdējis no uguns tā runājam kā mēs un būtu palicis dzīvs? 27 Bet tu ej tuvāk un uzklausi visu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, tev sacīs, un tad stāsti mums visu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, tev sacījis, tad mēs klausīsim un to darīsim.
28 Kad Tas Kungs dzirdēja šos jūsu vārdus, ko jūs man teicāt, tad Tas Kungs man sacīja: Es esmu dzirdējis tautu runājam, kad tā tev skaļā balsī teica šos vārdus; viss ir labi un pareizi, ko viņi runājuši.

Izraēlieši bija pārbijušies no Dieva klātbūtnes un Viņa varenā spēka atklāsmes. Tauta lūdza Mozum, lai tas viens pats iet pie Dieva un uzklausa Dieva prasības, un tad tās pasaka savai tautai.

Katram vadītājam ir vēlēšanās jeb kārdinājums pirms došanās pensijā sasniegt zināmus rezultātus, padarīt darbu līdz galam, lai tad mierīgi varētu atpūsties. Izraēlieši 40 gadus bija klaiņojuši pa tuksnesi un tagad tuvojās Apsolītās zemes robežām. Ikvienam vadītājam, kas 40 gadus būtu vadījis draudzi, būtu vēlēšanās “pielikt punktu uz i” — ievest draudzi Apsolītajā zemē. Vadītāja darbs būtu izpildīts un varētu domāt par aiziešanu pensiju.

Kā ir ar mūsu dzīvi un darbu? Vai arī mums nav tādas domas, ka tagad es izdarīšu to un to, un pēc tam vēlāk vēl gribētos sasniegt kaut ko, kas sniegtu gandarījumu par paveikto. Tomēr reizēm pat panākumi nesniedz mieru mūsu sirdī:

Kāds dievbijīgs skotu sludinātājs savā dienasgrāmatā rakstīja sekojošus vārdus:

“Tieši šodien aprit 20 gadi, kopš es pirmo reizi sludināju kā ordinēts darbinieks. Ir apbrīnojami, ka Dievs mani ir saudzējis un ka Viņš mani vispār ir izmantojis savā darbā. Man nav iemeslu brīnīties, ka Viņš izmantojis citus daudz vairāk par mani. Un tomēr manī ir skaudība, un tā sāp, un tāpēc šodien es esmu nolēmis meklēt žēlastību, lai varētu no sirds priecāties par citu darbinieku panākumiem, pat tiem, kas atstāj mani ēnā. Kungs, atņem man skaudību!” (Andrew Bonar.)

Paldies Dievam, ka reizēm mēs saprotam savu situāciju, nākam pie Dieva grēku nožēlā un lūgšanā pēc žēlastības un Viņa Gara svaidījuma.

Neapšaubāmi arī Mozus vēlējās noslēgt savu vadītāja darbu ar tautas ievešanu Apsolītajā zemē. Bet Dievam reizēm ir citi plāni un cits skats uz lietām. Mozus neievedīs tautu Apsolītajā zemē. Dievs paziņo, ka Viņš cels jaunu pravieti, līdzīgu Mozum un tas turpinās un pabeigs Mozus iesākto darbu. Viņš sludinās tautai to, ko Dievs viņam teiks un būs uzticams savā kalpošanā.

5. Mozus 18:15-20

15 Pravieti, kāds es esmu, Tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu. 16 Gluži tā, kā tu to esi lūdzis no Tā Kunga, sava Dieva, Horeba kalnā dienā, kad bija sasaukta draudze, sacīdams: es negribu vairs dzirdēt Tā Kunga, sava Dieva, balsi, un es negribu vairs redzēt šo lielo uguni, ka nemirstu. 17 Tad Tas Kungs man sacīja: ir labi, ko tie runājuši.
18 Es viņiem celšu pravieti, kāds tu esi, no viņu brāļu vidus, un Es likšu Savus vārdus viņa mutē, un viņš runās uz tiem visu, ko Es tam pavēlēšu. 19 Un, ja kāds neklausīs Maniem vārdiem, ko viņš runās Manā Vārdā, no tā Es to prasīšu.
20 Bet, ja kāds pravietis kaut ko iedrošināsies runāt Manā Vārdā, teikt, ko Es neesmu pavēlējis tam runāt, vai ja tas runās kādu citu dievu vārdā, tad tādam pravietim ir jāmirst.

Praviešu kalpošana
Tautas lūgums 5. Mozus 18:16 “Es negribu vairs dzirdēt Tā Kunga, sava Dieva, balsi, un es negribu vairs redzēt šo lielo uguni, ka nemirstu” liek pamatu praviešu kalpošanai. Tauta apzinās, ka viņi nevar pastāvēt svētā Dieva klātbūtnē un lūdz sev vidutāju. Un Dievs atzīst, ka tas ir pareizi un apsola viņiem pravieti, kas līdzināsies Mozum. Dievs ievieš praviešu kalpošanu, jo ir svarīgi, lai ļaudīm būtu komunikācija ar Dievu. Un tāpēc ļaudis nevar aizbildināties, ka viņiem nav zināms Dieva prāts. Viņi ir lūguši sev praviešus un tāpēc viņiem būs ļoti rūpīgi jāieklausās praviešu teiktajā. Savukārt praviešiem ir jāapzinās, ka viņi nedrīkst neko ne pielikt, ne atņemt no tā, ko Dievs ir teicis. Viņi ir brīdināti, ka nevērīga attieksme pret savu pienākumu tiem var maksāt dzīvību.

Līdz ar to tautai ir jāsāk ieklausīties praviešu vēstī un jāmācās noskaidrot, vai Dievs tiešām to ir teicis. Dievs sniedz vairākus kritērijus kā noteikt, vai pravietis sludina to, ko Dievs teicis — viens no tiem ir, vai pravietis runā Dieva vārdā un vai pravieša teiktais piepildās. Bet arī šeit ir brīdinājums, ka pat pravietojuma piepildīšanās vēl neliecina par to, ka vēsts ir no Dieva. Ja pravietis aicina sekot citiem Dieviem, tad tas nav Dieva pravietis. Līdz ar to draudze tiek aicināta rūpīgi izvērtēt ikkatru vēsti, kuru tai pasniedz kā Dieva sniegtu.

Varbūt mēs šodien teiktu, ka viņi varēja būt laimīgi, ka Dievs viņus uzrunāja tieši. Mums, līdzīgi jūdiem 6. g.s. p.m.ē., kurus aizveda uz Bābeli trimdā, ir cita problēma — daudzi nejūt savā dzīvē nekādu Dieva klātbūtni. Kur ir Dievs šodien? Atbilde tam saskaņā ar šo rakstvietu ir — Dievs ir atrodams praviešu vēstī. Atklāsmes grāmatā 19. nodaļā lasām:

“Un viņš man saka: “Raksti! Svētīgi ir tie, kas aicināti Jēra kāzu mielastā!” Viņš man saka: “Šie ir patiesie Dieva vārdi.” 
Tad es kritu pie viņa kājām, gribēdams viņu pielūgt. Bet viņš man saka: “Nedari to! Es esmu tāds pats kalps kā tu un tavi brāļi, kam ir Jēzus liecība. Pielūdz Dievu!” Proti, Jēzus liecība ir praviešu gars.” (Atkl. 19:9-10)
Pravieši (jeb praviešu gars) norādīja uz Jēzus Kristus sniegto vēsti, uz Viņa liecību. Jēzus liecināja par Dievu.
Dievs apsolīja pravieti, līdzīgu Mozum, tomēr 5. Mozus grāmata noslēdzas ar vārdiem “Un tāds pravietis Israēlā vairs necēlās kā Mozus, ko Tas Kungs būtu atzinis vaigu vaigā.” (5. Mozus 34:10). Šis pravietojums gaidīja savu piepildīšanos aptuveni 15 gadsimtus, kad beidzot visi Dieva apsolījumi piepildījās Jēzū Kristū.

Jēzus Kristus — otrais Mozus
Tāpat kā Mozu, arī Jēzu tūlīt pēc piedzimšanas attiecīgās zemes valdnieks pavēlēja nogalināt, bet Viņš brīnumainā veidā izglābās.

Tāpat kā Mozus, Jēzus atteicās no savas godības un valdnieka troņa, nāca no Ēģiptes, gāja caur kristību ūdeni, 40 dienas pavadīja tuksnesī, kur tika kārdināts, bet izturēja kārdināšanas.

Tāpat kā Mozus, Jēzus bija pravietis un priesteris. (Domas dalās, vai Mozus bija priesteris — nav liecību, ka viņš būtu ticis iesvētīts par priesteri, bet viņš regulāri devās uz svētnīcu, kur satikās ar Dievu). Tāpat kā Mozus, Viņš pārdabiskā veidā pabaroja tautu.

Mozus bija gans, Jēzus bija Labais gans, kas iežēlojās par ļaudīm. Tāpat kā Mozus, Viņš stājās pretim dēmoniskiem spēkiem (2.Mozus 7:11)

Tāpat kā Mozus, Viņš izraudzīja 12 vadītājus, tāpat kā Mozus izsūtīja 12 izlūkus, Viņš izsūtīja 12 mācekļus misijā.

Tāpat kā Mozus, Jēzus kāpa kalnā, lai sludinātu tautai bauslības principus. Pēc nokāpšanas no kalna Mozus seja staroja (2.Mozus 34:29), tāpat arī Jēzus seja staroja Apskaidrošanas kalnā.

Tāpat kā Mozus, Viņš mācīja tautu lūgt Dievu. Tāpat kā Mozu, Viņu noraidīja Viņa paša tauta.

Mozus apprecējās ar sveštautieti, Jēzus līgava ir draudze, kura tiek sapulcināta no visām tautām.

Iespējams, ka ir vēl vairāk līdzību starp Mozu un Jēzu Kristu, bet šīs ilustrē pravietojuma piepildīšanos. Kā Mozus bija pravietojis, Jēzus nāca no israēliešu vidus. Viņš nāca no viņu pašu vidus. Viņš auga starp viņiem, iepazina viņu vēsturi, grūtības, viņu attiecības ar Dievu.

Marka 1:21-28

21 Un viņi nonāca Kapernaumā. Un tūdaļ sabatā Viņš iegāja sinagogā un mācīja. 22 Un tie izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā rakstu mācītāji.
23 Un viņu sinagogā bija cilvēks ar nešķīstu garu, un tas brēca, 24 sacīdams: “Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais.” 25 Un Jēzus viņu apsauca, sacīdams: “Paliec klusu un izej no tā.” 26 Un, to raustīdams un ar stipru balsi brēkdams, nešķīstais gars no tā izgāja.
27 Un tie visi iztrūcinājās, tā ka tie savā starpā sprieda, sacīdami: “Kas tas ir? Jauna mācība ar spēku! Pat nešķīstiem gariem Viņš pavēl, un tie Viņam paklausa.” 28 Un tūdaļ Viņa slava izpaudās visapkārt pa visu Galilejas apkaimi.

Marks savā evaņģēlijā uzsver Jēzus spēku dziedināt un atbrīvot ļaudis no ļauniem gariem — no 18 brīnumiem, kas pieminēti Marka evaņģēlijā, 13 ir saistīti ar dziedināšanu un 4 no tiem ar ļaunu garu izdzīšanu, kas netiešā veidā liecina par reliģijas un veselības savstarpējo saistību.

Marka evaņģēliju raksturo arī steiga — daudzi teikumi sākas ar “un” vai “un tūdaļ”. Arī šeit pirmajā nodaļā. Jēzus ierodas Kapernaumā un ieiet sinagogā, lai mācītu. Marks nestāsta par to, ko Jēzus sludināja. To mēs dzirdam Mateja evaņģēlijā. Marka evaņģēlijā mēs redzam Jēzus sludināšanu. Ļaudis brīnās par Jēzus mācību un Viņa autoritāti. Bet tad pēkšņi dievkalpojumu pārtrauc kāds cilvēks, kuru varētu raksturot kā “nešķīstu” — viņš ir ļauna gara apsēsts. Acīm redzot neviens to pat nenojauš, jo viņš ir pārkāpis visas svētuma robežlīnijas un atrodas tur, kur var atrasties tikai ceremoniāli “tīrs” dievlūdzējs.

Kā jau iepriekš redzējām, tautai bija jāmācās atpazīt vēstis no Dieva. Mēs neesam pacietīgi mācīties. Nav brīnums, ka tad, kad Jēzus sāka sludināt, nevienam nebija ne mazākās nojausmas, kā vērtēt Jēzus vēsti un rīcību. Apustulis Jānis raksta, ka “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.” (1:11).

Marks sava evaņģēlija pirmajā nodaļā apliecina to pašu, aprakstot Jēzus kalpošanas sākumu. Te vienīgi ļauna gara apsēstais atpazīst Jēzu. Tāpat kā izraēlieši pie Horeba kalna, viņš ir pārbijies. Kad Jēzus dziedina viņu, viņš tiek atjaunots sabiedrībā un — ak ironija! — līdzīgi visiem apkārtējiem ļaudīm zaudē spēju saskatīt Dieva tiešo klātbūtni… Mūsu kritušajā stāvoklī ir “normāli” neredzēt Dieva klātbūtni. Reizēm mēs redzam tikai slikto sev apkārt un kļūstam “apsēsti” ar ļaunuma atmaskošanu, pat neredzot Dieva klātbūtni un to, ko Viņš dara.

Svētība
Reiz kādam mācītājam lūdza izdzīt ļauno garu. Viņš kalpoja kādā lielā un pavecā draudzē. Sekretāre pieteica viesi — kāds jauns cilvēks vēloties, lai mācītājs viņu svētī. Viņš neesot draudzes loceklis, viņš tikai vēloties svētību. Bija 10 dienas līdz Ziemassvētkiem un mācītājs bija jau pieradis, ka cilvēki izdomā visādus iemeslus, lai pārvarētu sekretāres slieksni un nokļūtu līdz mācītājam un tad palūgtu kādu finansiālu atbalstu. Tā kā sociālās palīdzības dienests tobrīd nestrādāja, mācītājs piekrita. Pa durvīm ienāca kāds jauns cilvēks, mazliet pāri divdesmit gadiem, labi ģērbts, skuvies, viņa gaitā varēja saskatīt pat tādu kā cieņu. Nekas neliecināja par to, ka viņš būtu trūkumcietējs.

“Atvainojos, ka aizņemu jūsu laiku,” teica jauneklis. “Es tikai vēlos jūsu svētību.” Viņš īsos vārdos raksturoja savu dzīvi un kā viņš nespējot tikt vaļā no ļaunā, kas viņam visu laiku iet pa pēdām. Viņš ir visvisādi izmēģinājies, bet nekā. Tad viņš iedomājies, ka varbūt, ja mācītājs viņu svētītu, viņa dzīve mainītos. Viņš neizskatījās ne depresijā, ne izmisis. Mācītājs sāka skaidrot, ka viņš nenodarbojas ar ļauno garu izdzīšanu, bet pēc kāda laika jauneklis viņu pārtrauca — viņš neesot atnācis mācīties par mācītāja darba pienākumiem draudzē. Viņš vēloties tikai viņa svētību. Labi, nodomāja mācītājs. Tuvojas Ziemassvētki, saki, kāds ir tavs vārds? “Andis,” viņš teica, un nometās ceļos. Mācītājs sāka lūgt, vairāk gan pateikties Dievam par Viņa klātbūtni Anda dzīvē, par Viņa rūpēm par Andi un pieminēja Anda lūgumu, lai atbrīvo viņu no visa, kas traucē Andim būt par tādu cilvēku, kā Dievs vēlas viņu redzēt. Mācītājam noslēdzot lūgšanu ar “Āmen”, Andis piecēlās, paspieda roku un aizgāja. Ne vārda par naudu vai pārtiku vai naktsmājām. “Es tikai vēlējos svētību.”

“Es bieži esmu domājis par Andi,” atzīstas mācītājs. “Vai mani vārgie centieni nesa kādus rezultātus? Un es domāju — vai Jēzus arī kādreiz izsekoja līdzi tam, kas vēlāk notika ar tiem, kurus Viņš bija atbrīvojis no ļaunajiem gariem?”

Jēzus sludinātie vārdi ir dziedinoši. Tie atjauno cilvēku. Kādi ir mūsu vārdi? Cik bieži mūsu vārdi sniedz citiem dziedinājumu? Cik bieži tie nodara pretējo?

Jēzus, Svētā Gara pilns, sastop ļauna gara apsēstu jeb piepildītu cilvēku. Viņš atbrīvo to. Bet mēs nedzirdam skaļa prieka gaviles atbalsojamies sinagogas sienās. Klusums. Viņu acu priekšā piepildās Jesajas 58:6 rakstītie vārdi:

“Vai drīzāk tā nav gavēšana, kāda Man patīk, proti: kad atraisa jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž svabadībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu?”

Sinagogas apmeklētāji brīnās par Jēzus mācību. Šajos vārdos ir spēks. Tā nav tikai sludināšana, šie vārdi pārmaina cilvēku. Jēzus vārdi atbrīvo šo pasauli no ļaunajiem gariem, kas to apsēduši un padara to atkal apdzīvojamu cilvēkiem. Jēzus piemērs liek mums kā draudzei domāt par tām iespējām, kas mums paveras — nest dziedināšanas un miera vēsti apkārtējiem cilvēkiem.

Dievs, kuru ļaudis tik ļoti bijās Horeba kalnā, ir pienācis mums tuvu klāt Jēzū Kristū, atklājot savu mīlestību un rūpes par mums. Vai mēs redzam Viņa vārdus īstenojamies dzīvē? Vai redzot mēs dzirdam to, ko Viņš mums saka?

Noslēguma lūgšana

Svētais un varenais Dievs,
Tava Dēla autoritāte pamatojas godīgumā, patiesībā un savienībā ar Tevi. Tā neizmanto varu, lai piespiestu paklausīt.
Redzot Jēzus raksturu, atver mūs jaunām Tavas mīlestības dimensijām,
un dziedini mūs no visām mūsu vainām, kas šķir mūs no Tevis un vienu no otra,
lai varam pieaugt atziņā par Tevi un mīlestībā cits pret citu. Āmen.