2. Ķēn. 5:1–14 (15–27)
Mūsu šīs dienas rakstvieta stāsta par Aramas ķēniņa Ben-Hadada II (2. Ķēn. 6:24) virspavēlnieku Naamanu. Stāsts norisinās 8 gadsimtus pirms Kristus, aptuveni 200 gadus pirms Israēla aizvešanas Bābeles trimdā. Tolaik Israēls un Jūda jau bija politiski vājas valstis. Tā kā Israēla ķēniņš Jorāms nevēlējās iesaistīties Sīrijas–Asīrijas konfliktā, tad, lai sodītu viņu par šādu atturēšanos, ik pa laikam ziemeļu zemē iebruka aramiešu karaspēks, kas siroja un laupīja visu, ko varēja sagrābt. (2. Ķēn. 6:8). Reiz kādā no šādiem veiksmīgiem sirojumiem Aramas ķēniņa virspavēlnieks Naamans bija aizvedis gūstā kādu mazu meitenīti, kas tagad kalpoja viņa sievai.
Par spīti saviem panākumiem karagājienos, Naamans sirga ar kādu ādas slimību. Bībeles latviešu tulkojumā tā nosaukta par spitālību. Citos tulkojumos tā nosaukta vienkārši par ādas slimību. Mazā meitene neturēja ļaunu prātu uz Naamanu, viņa vēlējās, lai viņas kungs tiktu dziedināts.
Viņa sacīja savai pavēlniecei: “Kaut mans kungs būtu nonācis tā pravieša priekšā, kas ir Samarijā, tas viņu atbrīvotu no viņa spitālības.” (3. pants)
Kā jūs justos, ja jums būtu tāda slimība, kāda bija Naamanam? Tekstā nav teikts, cik ilgi Naamans bija slims ar šo slimību, bet iespējams, ka ilgu laiku. Ja jums būtu šāda ādas slimība, jūsu karstākā vēlēšanās būtu tikt dziedinātam! Kā jūs justos, ja uzzinātu, ka šo slimību tiešām var dziedināt? Vai jūs nebūtu gatavi iet kaut līdz pasaules galam, lai tikai tiktu dziedināti? Tāpēc var saprast Naamana apņēmību, kad viņš uzzināja par iespējamo dziedināšanu.
Naamans dodas pie ķēniņa ar lūgumu atļaut viņam doties uz Israēla zemi. Ķēniņš atbalsta šo ideju un piešķir karaspēka virspavēlniekam atbilstošu apsardzi, bagātīgas dāvanas un pavadošo svītu, iedod viņam rekomendācijas vēstuli Israēla ķēniņam un Naamans dodas ceļā.
Bet tad stāstā notiek kaut kas dīvains. Tā vietā, lai dotos pie pravieša Elīsas uz Samariju, kā to ieteica mazā meitenīte, Naamans dodas pa taisno pie Israēla ķēniņa Jorāma. Kāpēc tā? Mēs varam tikai minēt iemeslus. Iespējams, ka ieradies Israēlā miermīlīgos nolūkos, Naamans vēlas darīt visu saskaņā ar tā laika diplomātisko etiķeti — kaimiņvalsts armijas virspavēlnieks vispirms dodas pie attiecīgās valsts ķēniņa ar savas valsts ķēniņa rekomendācijas un lūguma vēstuli. Tomēr vēstulē lūgums dziedināt ir adresēts ķēniņam, nevis pravietim. Dīvaini.
Izlasījis vēstuli, Israēla ķēniņš izmisumā saplēš drēbes. Viņš taču nav Dievs un nespēj dziedināt Naamanu! Ķēniņš uzskata, ka šādā veidā ķēniņš Ben-Hadads meklē ieganstu, lai atkal varētu atsākt karu ar Israēlu. Dīvaini, ka atšķirībā no mazās meitenītes, Israēla ķēniņš neko nezina par pravieti Elīsu un viņam pat prātā neienāk norādīt Naamanam ceļu pie pravieša.
Uzzinājis par notikušo, pravietis Elīsa sūta Naamanam aicinājumu ierasties pie viņa. Tomēr arī šeit Naamanu gaida pārsteigums — pravietis pat neiziet laukā satikties ar viņu, bet izsūta viņam pretim savu kalpu! Naamans ir pieradis, ka pret viņu izturas kā pret ievērojamu armijas virsnieku. Viņš ir cerējis uz karalisku uzņemšanu, tāpēc šāda attieksme Naamanam ir aizvainojoša. Bet aizvainojums kļūst vēl lielāks, kad pravieša kalps pat neieaicina Naamanu sava kunga namā, bet tikai norāda uz duļķainu upi, kurā mazgājoties Naamans var tikt dziedināts. Mazgāties kādā lielā upē vēl nebūtu nekas slikts, bet mazgāties kaut kādā nelielā duļķainā upītē?! Tas ir par daudz. Naamans dusmās apcērtas un dodas prom. “Es domāju, ka viņš taču iznāks pie manis ārā un stāvēs manā priekšā, un piesauks Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu, un ar savu roku braucīs slimo vietu un atņems spitālību.” Bet nekas nenotiek tā, kā Naamans iedomājies.
Kad mums kas kaiš, vai arī mēs nevēlamies, lai kāds pavicinātu burvju nūjiņu pār slimo vietu, un piesaucis Dieva Vārdu, mūs izdziedinātu? Kā jūtamies, kad Dievs nerīkojas saskaņā ar to, kā mēs esam iedomājušies? Kā mēs tad rīkojamies? Vai reizēm mūsu domas un rīcība nelīdzinās Naamana rīcībai? — ja nav, tad nav, es eju meklēt palīdzību citur!
Pravietis sūta vēsti, lai Naamans septiņas reizes mazgājas Jordānas upē. Tas nozīmē, ka dažreiz nekas nenotiek momentā, vajadzīgs laiks un atkārtota palīdzība, pirms cilvēks ir dziedināts. Kad cilvēks ir piedzīvojis smagus pārbaudījumus vai ciešanas, ir vajadzīgs vairākas reizes ienirt tajā upē, kas nošķir mūsu dzīves tuksnesi no Apsolītās zemes.
Būtībā viss šis stāsts ir pilns ar neiedomājamām lietām. Pirmkārt, Dievs rūpējas ne tikai par saviem ļaudīm, bet pat par Dieva tautas ienaidnieku armijas virspavēlnieka veselību! Par tā cilvēka veselību, kas nesen vēl siroja Israēlā un aizveda gūstā pat bērnus. Tas, kas mums cilvēcīgi raugoties, šķiet traģēdija — mazas meitenītes aizvešana verdzībā — izrādās Dieva rūpes jeb providence Naamana dziedināšanai. Tad atklājam, ka Israēla ķēniņš neko nezina par Dieva pravieti un viņa spējām dziedināt. Lai nu kam, bet ķēniņam vajadzēja to zināt!
Mērojis garo ceļu uz Israēlu, Naamans gandrīz divreiz zaudē iespēju tikt dziedināts — pirmoreiz, kad ierodas pie ķēniņa nopirkt dziedināšanu un otrreiz, kad dusmās dodas prom no pravieša, rūkdams par to, ka Damaskas upes ir labākas par Jordānu.
Tomēr Naamana kalpiem izdodas pierunāt virspavēlnieku izmēģināt pravieša ieteikto dziedināšanas metodi, lai cik vienkārša tā būtu. Un notiek brīnums — pēc septītās ieniršanas Jordānas upē Naamans tiek dziedināts! Bībelē teikts, ka “viņa miesa kļuva tik vesela kā maza bērna miesa, un viņš bija šķīsts.” Varbūt šis ir tikai salīdzinājums, bet varbūt stāsta autors lasītājam netieši norāda uz kādu bērnu, kas bija garīgi šķīsts, atgādina par kādu meitenīti, kas pazina Dievu?
15. pantā lasām Naamana atgriešanos ticībā Israēla Dievam: “Redzi, tagad es gan zinu, ka nav neviena cita Dieva visā pasaulē, vienīgi Israēlā!” Līdzīgi Rahābai (Joz. 2:9-13), Rutei (Rutes 1:16-18) un jūrniekiem un Ninives iedzīvotājiem Jonas grāmatā (Jonas 1:16; 3:6–10), Naamans tic Kungam. Jau no 1. Mozus grāmatas 12:2–3 Dievs vēlas svētīt visas tautas caur Israēlu. Pateicoties meitenei–kalponei un Israēla pravietim, šis ideāls kļūst par realitāti.
Tolaik daudzās tautās bija ticējums, ka dievi ir piesaistīti kādai konkrētai teritorijai, tāpēc Naamans lūdz atļauju ņemt līdzi uz savu zemi divas mūļu kravas zemes, lai uz Israēla zemes uzceltu altāri Kungam. Kad viņš zemosies pielūgsmē, apkārtējiem nezinot, viņš zemosies Israēla Dieva priekšā.
Stāsts noslēdzas ar pretmetu iepriekšējiem notikumiem. Elīsas kalps Gehazis nespēj saprast kāpēc viņa kungs Elīsa nepieņem sīriešu karaspēka virspavēlnieka piedāvāto milzu samaksu par dziedināšanu un nolemj iegūt kaut daļu piedāvātās samaksas sev. Viņš nav tik bagāts, lai ļautu tik milzīgai naudas summai vienkārši aizceļot atpakaļ uz Sīriju! Mēs redzam kontrastu starp kalpa mantkārību un dziedinātā Naamana dāsnumu, kurš vēl aizvien vēlas patiekties pravietim par dziedināšanu. Lai iegūtu samaksu, Gehazis melo Naamanam, tad dodas mājup un paslēpj iegūtās dāvanas, lai Elīsa tās neredzētu.
Šķiet dīvaini, ka zinot visu to, ko Elīsa darīja, kalpam pat prātā neienāk, ka Elīsa zinās visu, ko viņš slepenībā ir darījis. Elīsa jautā kalpam, no kurienes viņš nāk. Kalpam ir iespēja atzīties grēkā, bet viņš atkal melo — viņš nekur neesot bijis.
“Tad Elīsa viņam sacīja: “Vai garā es tev negāju līdzi, kad tas vīrs griezās atpakaļ no saviem ratiem tev pretī? Vai tad tagad ir laiks ņemt sudrabu un drēbes, eļļas kokus un vīna dārzus, sīklopus un liellopus, kalpus un kalpones?”
Elīsa atgādina kalpam par savām pravieša spējām, par to, ka nav jēgas izlikties viņa priekšā. Tad viņš norāda uz iemeslu, kāpēc nedrīkst pieņemt dāvanas ne no svešzemju karotāja, ne arī domāt par materiālo labklājību. Un tad pravietis paziņo bargu spriedumu — “Tāpēc Naamana spitālība pielips tev un taviem pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem!” Šis spriedums nozīmē, ka Gehazis ir pārkāpis robežu aiz kuras vairs nav dziedināšanas. Kalps aiziet no Kunga, klāts ar spitālību, balts kā sniegs.
Vēl viens israēlietis ir izdarījis traģisku kļūdu, Kunga vietā izvēloties mantu, kamēr sveštautietis dodas atpakaļ uz savu zemi, iemantojis ticību Kungam un vezdams līdzi divas mūļu kravas zemes Kunga altārim.
Kopsavilkums
Šajos notikumos mums visiem ir mācība: Dievs neizmanto ķēniņu, lai ieteiktu Naamanam dziedināšanu, bet gan kalpu meiteni, sveštautieti. Lai tiktu dziedināts, Naamanam ir jāpazemojas. Mums nākas mācīties uzticēties, ka tas, ko Dievs iesaka, ir labāks par to, ko mēs paši esam izdomājuši, kaut arī reizēm neizprotam Dieva rīcību. Naamans bija karavīrs, varonis, un viņš vēlējās varonim atbilstošu dziedināšanas metodi. Lepnības un paštaisnības pārpilns, Naamans nespēja pieņemt dziedināšanu, kas prasīja vienkārši ticību Dieva pravieša vārdam. Reizēm mēs atsakāmies no Dieva piedāvātās dziedināšanas tā paša iemesla dēļ kā Naamans — tas šķiet pārāk vienkāršs. Paklausīt Dieva pavēlēm vai baušļiem nešķiet varoņa cienīgi. Tas, kas Naamanam bija jādara, lai varētu tikt dziedināts no savas slimības, ir līdzīgi tam, kas mums jādara, lai Dievs mūs dziedinātu no grēka — mums pazemībā jāpieņem Dieva žēlastība. Pravietis nepieņēma samaksu par dziedināšanu. Mēs tiekam glābti vienīgi ticībā Kristum, mūsu bankas konts tur ir bezspēcīgs.
Gehazis nesaprata kalpošanu Dievam. Viņš vēlējās saņemt naudu, kas bija domāta citam. Viņš kļūdījās, domādams, ka Dieva dziedināšanas un žēlastības dāvanu var iemainīt pret naudu un beigās viņš meloja, cenšoties slēpt savus savtīgos motīvus. Lai arī Gehazis bija labs un izpalīdzīgs kalps, personīgais labums viņam kļuva svarīgāks par kalpošanu Dievam. Šeit nav runa par to, ka nauda ir kas ļauns, bet par to, ka patiesai kalpošanai Dievam pamatā ir mīlestība un nodošanās, bez raudzīšanās uz personīgo labumu. Tāpēc — pārbaudīsim savus motīvus, vai mēs no tīras sirds kalpojam Dievam! Jo kā teikts Mt. 6:24, mēs nevaram ar nedalītu sirdi kalpot diviem kungiem — Dievam un mantai.
Vai var būt vēl labāks paraugs tam, kā nesavtīgi kalpot Dievam, kā to atklāja mūsu Kungs Jēzus Kristus? Tāpēc atvērsim Marka evaņģēlija 1. nodaļu un lasīsim 39.–45. pantu.
Marka ev. 1:39-45
39 Viņš gāja sludinādams viņu sinagogās pa visu Galileju un izdzina ļaunus garus. 40 Un kāds spitālīgs nāk pie Viņa, Viņu lūgdams, un, Viņa priekšā ceļos mezdamies, Viņam saka: “Ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt.”
41 Un Viņš, sirdī kustināts, roku izstiepa, to aizskāra un uz to saka: “Es gribu, topi šķīsts.” 42 Un tūlīt spitālība nogāja no tā, un viņš tapa šķīsts.
43 Un Viņš to apdraudēja un to tūlīt aizdzina, 44 un uz to sacīja: “Raugi, nesaki nevienam neko, bet ej, rādies priesterim un atnes par savu šķīstījumu upuri, ko Mozus ir pavēlējis, viņiem par liecību.”
45 Bet tas izgājis iesāka daudz runāt un šo lietu izpaust, tā ka Jēzus, ļaudīm redzot, vairs nevarēja ieiet pilsētā. Bet Viņš bija laukā vientuļās vietās, un no visām malām tie nāca pie Viņa.
Šeit aprakstītais notikums visticamāk notika kādā Galilejas sinagogā. Neskatoties uz visiem aizliegumiem spitālīgam atrasties sabiedriskā vietā, šis vīrs šķērso visas Mozus bauslībā noteiktās barjeras un tuvojas Jēzus ar jautājumu un lūgumu: “Ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt.”
Runājot par lepru…
Atcerēsimies, ka tolaik saskaņā ar Mozus bauslību visiem lepras slimniekiem bija jādzīvo “ārpus nometnes” — ārpus sabiedrības (3.Mozus 13:45–52; 4.Mozus 5:2–4). Izraidīšana no sabiedrības nebija domāta, lai izvairītos no slimības pārnešanas, bet lai izvairītos no citu aplipināšanas ar ceremoniālo nešķīstību. Lepras slimnieks, līdzīgi līķim, aplipināja visus ar viņu kontaktā nonākušos, ar ceremoniālu nešķīstību, kas padarīja tos nederīgus dievkalpošanai. Līdz ar to viņus uzskatīja par dzīviem apkārt staigājošiem līķiem, un dziedināšanu pielīdzināja uzmodināšanai no miroņiem. Vēl jāatceras, ka jūdaismā lepru pielīdzināja grēkam. No lepras nekad neārstēja, no lepras šķīstīja, tāpat kā no grēka. Un to varēja darīt tikai Dievs. Tāpēc jautājums “Ja Tu gribi” (nevis “Ja Tu lūgsi Dievu”), netieši apliecināja spitālīgā pārliecību, ka Jēzus ir Dievs, kurš var darīt tā, kā vēlas.
Jēzus dziedina!
Jēzus varēja atbildēt uz lepras slimnieka lūgumu dažādi. Piemēram, Viņš varēja izsaukties līdzīgi Israēla ķēniņam Jorāmam: “Vai tad es esmu Dievs, ka varu nokaut un atkal atdzīvināt, ka viņš pie manis atsūta kādu vīru, lai es to atbrīvoju no viņa spitālības!” (2. Ķēn. 5:7) Viņš varēja aizlūgt par spitālīgo, kā Mozus brēca uz Dievu par Mirjamas dziedināšanu no spitālības (4.Mozus 12:13). Viņš varēja likt tam mazgāties septiņas reizes Jordānā, cerot, ka Dievs piedos viņa grēkus un dziedinās. Tā vietā Jēzus izstiepj roku un paziņo: “Es gribu, topi šķīsts.” Starp citu, šī dziedināšana Galilejā ved pie nākamā notikuma Kapernaumā, kur Jēzus tiešām piedod grēkus (Mk. 2:1–12). Jēzus var šķīstīt šo vīru no lepras, kuru pielīdzināja grēkam, jo Viņam ir vara piedot grēkus!
Jēzus — dusmīgs?
Šai rakstvietā 41. pantā latviešu valodā ir teikts, ka “Viņš, sirdī kustināts, izstiepa roku”, bet ir kāds manuskripts, kurā teikts “Viņš dusmās izstiepa roku”. Daudziem Bībeles pētniekiem tas sagādā problēmas, it sevišķi tāpēc, ka otrais variants ir mazliet vēlākā manuskriptā. Tas, ka Bībeles teksta pārrakstītājs vārdu “dusmīgs” varētu aizvietot ar “iežēlojies”, ir kaut cik ticami, bet otrādāk — grūti noticēt. Kāpēc tad radies šāds variants? Viens risinājums ir, ka aramiešu valodā abi vārdi ir samērā līdzīgi. (Ebr. “Viņš iežēlojās” — ethraḥm, “viņš bija dusmīgs” — ethra’em.) Bet teksts ir grieķu valodā. Tāpēc Bībeles zinātnieki sliecas to skaidrot ar to, ka Jēzus zināja, ka dziedinātais vīrs neklusēs par notikušo un ar savu liecināšanu par Jēzus veikto brīnumdarbu saasinās priesteru un Rakstu mācītāju uzmanību pret Viņu un tādējādi aizslēgs durvis Viņa kalpošanai apkārtējās pilsētās. Arī Elena G. Vaita piekrīt šim uzskatam:
“Svēto Rakstu vārdi rāda, cik neatlaidīgi Kristus šim cilvēkam piekodināja, ka nepieciešams klusēt un rīkoties ātri. […] Ja priesteri būtu uzzinājuši par spitālīgā dziedināšanu, viņu ienaids pret Kristu varētu tos pamudināt izteikt netaisnu spriedumu. Jēzus gribēja, lai šis cilvēks paspēj parādīties dievnamā, pirms ziņas par brīnumdarbu būtu aizsniegušas priesterus. Tā tiktu nodrošināts objektīvs spriedums, un dziedinātajam spitālīgajam tiktu atļauts atkal pievienoties savai ģimenei un draugiem. […]
Katram Kristus darbam Viņa kalpošanas laikā bija tālejošs mērķis. Tas nozīmēja daudz vairāk, nekā varēja saprast no pašas darbības. Tā bija arī notikumā ar spitālīgo. Kalpodams visiem, kas nāca pie Viņa, Jēzus karsti ilgojās svētīt arī tos, kas nenāca. Vilkdams pie sevis muitniekus, pagānus un samariešus, Viņš ilgojās aizsniegt arī priesterus un rakstu mācītājus, kas bija ieslīguši aizspriedumos un tradīcijās. Viņš izmēģināja visus līdzekļus, ar kuriem tos varētu ietekmēt. Nosūtīdams dziedināto spitālīgo pie priesteriem, Viņš tiem sniedza liecību, kurai vajadzēja atbruņot viņu aizspriedumus.” (Elena G. Vaita, “Laikmetu ilgas”, 27. nodaļa). Izlasiet visu 27. nodaļu!
Ar stingro brīdinājumu nevienam neteikt par dziedināšanu Jēzus norādīja uz savas kalpošanas galveno misiju — glābšanu, nevis dziedināšanu.
Lasot šos dziedināšanas notikumus, dažiem rodas vēlēšanās, kaut arī viņiem cilvēki sekotu tā, kā tie sekoja Jēzum. Lai arī par viņiem saka to pašu, ko teica par Jēzu — lūk, viņš vai viņa runā kā tāds, kam ir autoritāte, vara.
Šie cilvēki ir jāizvērtē pēc tiem pašiem kritērijiem pēc kuriem mēs vērtējam Jēzu. Vai viņi izvairās no slavas sabiedrībā kā vairījās Pestītājs, vai arī viņi vēlas saņemt godu par to, ko paveikuši? Vai viņu galvenais mērķis nav tieksme pēc varas un tādu struktūru veidošana, kas kalpo viņu pašu mērķiem — vai viņi vieno draudzi vai šķeļ? Vai viņi sludina Kunga vārdu nesavtīgu motīvu vadīti? Vai viņi ir pieejami ne tikai bagātniekiem, bet arī tiem, kam nav ko maksāt? Atcerēsimies Gehazi un salīdzināsim ar Kristus piemēru.
Ja Jēzus ir kalpošanas paraugs, tad mēs redzam, ka Viņš nekad nenosodīja slimības nomocītos. Viņš nekad neteica cilvēkiem, ka viņi ir grēcinieki vai ka viņi ir ļaunu garu apsēsti. Tā vietā mēs redzam Viņa ticību Dieva spēkam, kas pieskaroties nešķīstam, spēj to dziedināt un atjaunot sabiedrībā. Pieskāriens ir pieņemšanas žests. Es neesmu Dievs un nevaru dziedināt ar pieskārienu, ja tā ir kāda lipīga slimība, tad visdrīzāk tā pielips arī man. Bet mēs varam izrādīt pretimnākšanu un pieņemšanu daudz dažādos veidos, ne tikai ar pieskārienu. Jēzus neattiecās pret šiem cilvēkiem kā nekam nederīgiem, no sabiedrības izstumtiem, vai kā tādiem, kas tikai piesārņo apkārtni. Viņš spēj izdzīt ļaunos garus, Viņš spēj dziedināt drudzi un viņš spēj šķīstīt no lepras.
Kad jūs pēdējo reizi pastiepāt roku kādam, kuru sabiedrība (vai varbūt jūs paši?) uzskata par nešķīstu? Varbūt ir iespēja?
G. Bukalders