Ievads:
Reiz kāda meitenīte pārnāca mājās no skolas un teica mammai: “Māmiņ, šodien mani skolā sodīja par to, ko es neesmu izdarījusi.”
Māte bija sašutusi, viņa teica: “Tas ir šausmīgi! Kā var sodīt bērnu par to, ko viņš nemaz nav izdarījis? Vai tiešām skolotāji vairs nemaz nepārbauda, kas ko izdara, pirms uzliek sodu? Es tūlīt pat došos kārtīgi izrunāties ar klases audzinātāju! Jā… starp citu, par ko tevi, mīļumiņ, sodīja, ko tu neesi izdarījusi?”
“Savu mājasdarbu,” atbildēja meitene.¹

Šajā pasaulē ir daudz dažādu faktu, ko mēs uzzinām, bet kā mēs tos spējam salikt kopā? Ko mēs ar tiem darām? Pēc nedēļas mūsu bērni uzsāks skolas gaitas un mēs vēlamies, lai viņiem sokas mācībās, lai viņi izaugtu gudri. Bet ko Bībele saka par zināšanām un gudrību? Aicinu izlasīt Ījaba 28. nodaļu:

Ījaba 28

1 Tiešām, sudrabam ir savas atradnes, kur to rok, un zeltam sava vieta, kur to skalo. Dzelzi rok no zemes, un vara iezi pārkausē tīrā varā.
3 Tumsai cilvēks nospraudis beigas, un līdz galējiem dziļumiem cilvēks meklē akmeņus, tumsas un nakts apslēptus. Viņš izlauzis ceļu turp, kur neviens nedzīvo un kur neviena kāja neved; tur viņi karājas un šūpojas virvēs tālu no cilvēkiem. Un zeme, tā pati, no kuras izaug zaļā labība, tagad tiek savos pamatos apgriezta otrādi kā uguns laikmetā. Iežos ir safīri, un zemes putekļos ir zelta graudi. Teku uz turieni nepazīst ērglis, tā apslēpta arī vērīgā vanaga acij. Lepnie zvēri neizmanto šo ceļu, un arī jauns lauva neiet pa to.
9 Tikai cilvēks pieliek savu roku cietajiem iežiem un apgāž kalnus — no pašiem to pamatiem. Klintīs viņš izcērt ejas, un visādi dārgumi atklājas viņa acij. Viņš aizver apakšzemes ūdens dzīslas, lai no tām nekas neraso un nesūcas cauri, un tā izceļ gaismā apslēptās bagātības.
12 Bet gudrība — kur to atrod, un kur mājo atziņa?
13 Neviens cilvēks nezina ceļus pie tās, un velti to meklēt dzīvo zemē. Un jūras dzelme saka: manī tās nav, — un jūras viļņi runā: ar mums kopā tā nedzīvo. Pat par tīrāko zeltu to nenopirkt, un sudrabs kā pretvērtība par to ir nesasverams. To nevar iegūt ne par Ofīras smalko zeltu, nedz arī pret vērtīgiem oniksiem un safīriem. To nevar salīdzināt ne ar zeltu, nedz ar spīdošiem akmeņiem, to nevar iemainīt pret augstvērtīga zelta izstrādājumiem. Par pērlēm un kristālu nav ko runāt, jo iegūta gudrība ir pārāka par pērlēm. To nevar pielīdzināt Etiopijas dzeltenajam topāzam, un tā nav pārdodama par vistīrāko zeltu.
20 Bet gudrība — no kurienes tā nāk, un kur mājo atziņa?
21 Tā ir apslēpta katra dzīva radījuma acīm, un pat debesu putniem tā paliek noslēpta. Elles un nāves dziļumi saka par to: tikai baumas par tās lielo slavu ir nonākušas līdz mūsu ausīm. Tikai vienīgi Dievam ir zināmi ceļi pie tās, un Viņš labi zina tās uzturēšanās vietu, jo tikai Viņš vienīgi redz līdz zemes galiem, un Viņš skata visu to, kas ir atrodams zem debesīm.
25 Kad Viņš reiz deva vējam sparu un kad Viņš lika noteiktu mēru ūdeņiem, kad Viņš deva Savus likumus lietum un ierādīja ceļu pērkonam un zibeņiem, tad Viņš to redzēja, iedarbināja to, nodibināja tās pamatus, attīstīja, izdibināja un arī izpētīja to. Bet cilvēkam Viņš teica tikai vienu: redzi, bijība Tā Kunga priekšā — tā ir gudrība, un vairīties no ļauna — tā ir atzīšana!”

Ījaba grāmatā daudz uzmanības ir veltīts gudrības tēmai. Protams, mēs varam vēl pielikt arī Sal. pam. 9:10 “Gudrības sākums ir Tā Kunga bijāšana, un izprast, kas svēts, tā ir atzīšana.”

Protams, visgudrākais cilvēks, kāds jebkad uz šīs zemes ir dzīvojis, ir Salamans. Tolaik ļaudis no pasaules malām nāca, lai ieklausītos viņa gudrībā.

Bet Salamana gudrība bija divējāda. No vienas puses tā raudzījās uz kvantitāti, uz to, cik ķēniņš var iegūt koku, dzelzs, ieroču, dzīvnieku, putnu, cik viņš var savākt un izlasīt literatūras, cik izteiksmīga ir viņa arhitektūra, cik efektīva ir medicīna. No otras puses šī gudrība priecājās par visu šo lietu nozīmi kāda tām katrai ir, un par šo lietu savstarpējo mijiedarbību labirintu, un līdz ar to par gudru spriedumu visās šais lietās, ne tikai par zināšanām kā tādām.

Bībeliskā gudrība ietver šos enciklopēdiskos datus par visām lietām un visu dzīvo, par pierādījumiem un faktiem, bet tā iet vēl tālāk un jautā: “Ko tas viss nozīmē? Priekš kā tas viss? Ko mums ar to visu darīt?”

Mēs varam doties uz skolu, mēs varam mācīties daudz dažādus faktus un krāt zināšanas. Daudzreiz šī kāre pēc zināšanām cilvēku aizved uz tādām vietām, kur vēl neviens cilvēks nekad kāju nav spēris. Kā lasījām Ījaba grāmatas 28. nodaļas 4. pantā “Viņš izlauzis ceļu turp, kur neviens nedzīvo un kur neviena kāja neved” un tālāk 9. un 10. pantā: “Tikai cilvēks pieliek savu roku cietajiem iežiem un apgāž kalnus — no pašiem to pamatiem. Klintīs viņš izcērt ejas, un visādi dārgumi atklājas viņa acij.”

Bet pareizi Ījabs vaicā — ko dod visas šīs bagātības, visi enciklopēdiskie dati, ja mēs neapzināmies priekš kā visa tas ir un ko ar to darīt? Tur ir vajadzīga gudrība, bet kur to iegūt?

Jūdiem gudrības centrs bija Jeruzāleme, jo tā bija vieta, kur viņi devās pielūgt Israēla Dievu un visas pasaules Radītāju. Tur, pielūdzot Dievu, iegūtās zināšanas par pasauli, mijās ar dziļāku ieskatu par Israēla un visas pasaules likteni, kura centrā bija Israēla Dievs.

Mēs varam aplūkot komponista sarakstītās notis un atklāt, ka nav tajās nekā īpaša — visi komponisti būtībā izmanto vienas un tās pašas notis. Tomēr aiz katra nošu salikuma, aiz katra nošu krājuma atklājas kāda pavisam atšķirīga aina, noskaņa, pasaule. Rodas mūzika, kas ir kaut kas daudz vairāk nekā visu tās nošu kopsumma. Un šajā mūzikā, vai varbūt pareizāk sakot, aiz šīs mūzikas, mēs sajūtam, mēs apjaušam kādu, kura dēļ tas viss pastāv un savienojas harmonijā un liecina mums par kaut ko vairāk. Vai mēs cenšamies iet šo ceļu tālāk par notīm, tālāk par matemātikas vienādojumiem, tālāk par faktiem?

Pēdējā desmitgade šai pasaulē ir vairākkārt demonstrējusi mūsu nespēju rīkoties ar faktiem tā, lai šīs zināšanas nestu labumu visiem. Mēs esam uzzinājuši ļoti daudz jaunu faktu, bet pieņemtie lēmumi ir nesuši daudz nelaimju un postošu seku. Te varētu pieminēt banku kredītus, kas daudzus noveda pie dzīves uz kredīta. Tad vienā brīdī fakti mainījās un saskaņā ar jaunajiem faktiem daudziem nācās meklēt darbu ārzemēs. Ījaba grāmata pareizi saka, ka jūs nevarat iegūt gudrību, tikai izrokot vairāk un vēl vairāk faktu. Gudrību var iegūt tikai pielūdzot Dievu, kura fakti tie ir. Mums ir vajadzīgas gan zināšanas, gan gudrība.

“Sūtot bērnus uz skolu, būtiskākais nav tas, cik izcili būs skolotāji, cik labas būs skolas grāmatas vai mācību programma. Svarīgākais ir bērnība, un mēs nekad neieraudzīsim ilgstošu izglītības reformu kamēr mums nebūs vecāku reformas.”²

Jūs visi droši vien esat dzirdējuši teicienu, ka patiesa izglītība sākas mājās, ģimenē, kur mēs mācām bērniem ne tikai ņemt, bet arī dot, kur mēs mācām bērniem patiekties Debess Tēvam par visu labo, ko Viņš mums ik dienas dod.

Jeruzālemes Templis tolaik bija vieta, kur Debesis satikās ar zemi, kur Radītājs Dievs bija klātesošs, lai tiesātu un palīdzētu, lai piedotu grēkus un dziedinātu, lai apgaismotu un pārveidotu šo pasauli. Jeruzāleme bija pilsēta, kas uzcelta kalnā, 750 m virs jūras līmeņa. Blakus esošā nāves jūra ir 415 m zem jūras līmeņa. Tātad, pilsēta vairāk kā kilometru augstu kalnā. Jēzus, savukārt, teica saviem mācekļiem un klausītājiem: “Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta.” (Mat. 5:14).

Vai mēs spējam salikt visus šos faktus kopā un izveidot kādu kopainu? Ja reiz Jēzus saka, ka mēs esam pilsēta, kas stāv kalnā, un ja Pāvils raksta Galatijas draudzei “Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani” (Gal. 2:20), tad iznāk, ka šodien mēs esam tā vieta, kur Debesis un zeme satiekas, ka mūsos Dievs ir klātesošs apkārtējiem cilvēkiem, lai tiesātu un palīdzētu, lai piedotu grēkus un dziedinātu, lai apgaismotu un pārveidotu šo pasauli.

Jēzus Kristus, kuru mēs sastopam Jaunās Derības lappusēs, ir klātesošs ikvienam, kas viņu meklē, pat no attāluma. Viņš iemieso sevī Jeruzalemes Templī sastopamo piedošanu un dziedināšanu, kā arī Salamana gudrību. Jēzus šodien ir sastopams tūkstošiem cilvēkos, kas pasniedz palīdzīgu roku, kas aizlūdz un novēl Dievpalīgu. Jēzus to nedara, skraidīdams no vienas vietas uz citu, bet izlejot savu Gudrības Garu pār saviem bērniem, pār saviem ļaudīm, draudzēm, lai šie ļaudis kļūtu par augšāmceltā Kristus lieciniekiem un pasauli pārveidojošiem kristiešiem.

Šī doma atspoguļojas arī Gerard Manley Hopkins soneta rindās:

Kristus spēlē desmit tūkstoš vietās

Tik skaisti ar rokām un acīm, ne viņa

Priekš Tēva caur cilvēku sejas vaibstiem.

Vai arī mēs nevēlamies atļaut Kristum spēlēt mūsu dzīvē? Saprast, ka mums nepietiks visa mūža, lai apgūtu pat tūkstošo daļu no visas pasaules zināšanām, bet tas, kas mums ir, jau ir pietiekoši, lai atskanētu Radītāja mūzikas pirmās taktis mūsu dzīvē, un varbūt ne tikai mūsu, bet arī apkārtējo cilvēku dzīvē.

Protams, Dieva pilsēta, Jaunā Jeruzāleme, vēl aizvien paliek Dieva apsolījums nākotnē, bet līdz ar Kristus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos šajā pasaulē ir kāds krustpunkts, kurā ir īstenojušies Kristus parauglūgšanas vārdi: “Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” Ticībā pieņemot Jēzu Kristu, mēs apjaušam savu dubulto pilsonību, un ļaujot Kristum mājot mūsos, mūsu zināšanas un informācijas fragmenti tiek ielikti kādā lielākā formā — Dieva pagodināšanā — un šī gudrība vairs nav tikai mūsu, bet visas sabiedrības labā.

Un mums ir vajadzīgi cilvēki, kas spēj saskatīt vairāk par īsa mirkļa peļņas labumu, mums ir vajadzīgi cilvēki, kas spēj redzēt tālāk par mirkļa ieguvumu, kas spēj saskatīt to, kādēļ Dievs ir šo pasauli radījis un kāpēc Viņš mums ir devis tik daudz dažādības. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kas spēj saskatīt Dieva valstības pamatus: žēlastību un taisnību, un kas spēj iekļaut tās zināšanas, kas mums ir, Dieva lielākajā plānā šīs pasaules pārveidošanai pēc Viņa tēla un līdzības. Kas nebaidīsies uzdot jautājumu: “Kāda izskatītos šī pasaule, ja Dievs to vadītu?” Vai vēl konkrētāk: “Kāda izskatītos mana ģimene, mana firma, mana māja, ja Dievs to vadītu?” “Kas ļautu Dieva piedošanai un pārveidojošajai mīlestībai appludināt apkārtējo pasauli?”

Mēs varam lūgt, lai mēs kā vecāki nekad nepagurtu būt kopā ar saviem bērniem, kad esam viņiem vajadzīgi, lai spētu saprast viņus un palīdzēt viņiem, lai aizlūgtu par viņiem un tos dziedinātu. Lai viņi varētu apgaismot un pārveidot šo pasauli pēc tās pilsētas līdzības, kas uzcelta kalnā.

Tuvojoties šai pilsētai, viņi sastaps gudrību, kuru “pat par tīrāko zeltu nenopirkt, un sudrabs kā pretvērtība par to ir nesasverams.” Kuru “nevar iegūt ne par Ofīras smalko zeltu, nedz arī pret vērtīgiem oniksiem un safīriem.” Jo gudrība nav zināšanu daudzums, tā nav jēdziens, kas prasa definīciju, Dieva gudrība ir persona — cilvēks Jēzus Kristus. Tikai Viņš, kas radījis visu pasauli, zina visas kopsakarības un to nolūkus: “Tikai vienīgi Dievam ir zināmi ceļi pie tās, un Viņš labi zina tās uzturēšanās vietu, jo tikai Viņš vienīgi redz līdz zemes galiem, un Viņš skata visu to, kas ir atrodams zem debesīm.”

Un varbūt tāpēc Ījabs noslēdz gudrības meklējumus ar vārdiem: “Bet cilvēkam Viņš teica tikai vienu: redzi, bijība Tā Kunga priekšā — tā ir gudrība, un vairīties no ļauna — tā ir atzīšana!”

Lūgsim Dievam gudrību bērnu audzināšanā, skološanā, palīdzēšanā, aizlūgšanās, ļausim Dievam atklāt Viņa nodomus un mērķus, lai augšāmceltais Kristus varētu atklāties mūsos un caur mums arī mūsu bērnos, un caur tiem — vēl daudz citos cilvēkos. Āmen.
_______________________
¹ http://www.broadcaster.org.uk/section2/jokes/schooljokes.html
² Richard Kauffman, “Reflections: Teaching and Learning,” Christianity Today magazine (December 2006)

Ievads:
Šoreiz pārrunāsim par Dieva valstības atklāsmi mūsu dzīvē, par jaunu cilvēku Jēzū Kristū.

Lūkas 10:1–11,16–20

1 Pēc tam Tas Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit citus un izsūtīja tos pa divi un divi Savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp Viņš gribēja iet.
2 Un Viņš tiem sacīja: “Pļaujamā daudz un strādnieku maz: tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā.
3 Ejiet! Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā. Neņemiet līdzi nedz naudas maku, nedz ceļasomu, nedz kurpes un ceļā nesveiciniet neviena. Un, ja jūs ieejat kādā namā, tad sakait vispirms: miers šim namam! Un, ja tur būs kāds miera bērns, tad uz viņa dusēs jūsu miers; bet, ja ne, tad tas atgriezīsies pie jums atpakaļ.
7 Tanī pašā namā palieciet un ēdiet un dzeriet to, kas tiem pie rokas, jo strādnieks ir savas algas cienīgs; bet neejiet no vienas mājas uz otru. Un, kurā pilsētā jūs ieiesit un jūs tur uzņem, tur ēdiet, ko jums ceļ priekšā. Un dziediniet slimniekus, kas tur ir, un sakait viņiem: tuvu pie jums ir nākusi Dieva valstība.
10 Bet, ja jūs ieiesit pilsētā un jūs tur neuzņem, tad izejiet uz viņas ielām un sakait: pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs še nokratām, bet to zinait, ka Dieva valstība ir tuvu klāt!
16 Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis.”
17 Un tie septiņdesmit pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: “Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā!”
18 Bet Viņš sacīja: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam! Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs. Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.”

Ievads
Lūkas ev. 8.–10. nodaļa ir interesanta ar misijas stāstiem:

1. Lūkas 8. nodaļā lasām kā Jēzus apstaigā vietējos Galilejas ciemus un pilsētas, dziedinot slimos, mācot un sludinot Dieva valstību. (1. un 10. p.)
2. Lūkas 9. nodaļā Jēzus izsūta 12 mācekļus sludināt Dieva valstību un dziedināt. (2. p.) Pēc viņu pārnākšanas Jēzus atkal sludina Dieva valstību (11., 27. p.) un aicina to darīt arī citus (60. p.)
   51. pantā Lūka raksta, ka Jēzus nolemj doties uz Jeruzālemi, līdz ar to viss tālāk rakstītais līdz pat 19. nodaļai ir Jēzus pēdējā ceļojuma apraksts.
3. Lūkas 10. nodaļā Jēzus izsūta 70 mācekļus sludināt miera vēsti un Dieva valstību. (9., 11. p.)

Vai varamt šajos Bībeles tekstos saskatīt kaut to, kas atkārtojas, un to, kas atšķirās? Atkārtojas dziedināšana un vēsts par Dieva valstību, atšķiras misijas apjoms un cilvēki, kas to veic.

Lūkas 10. nodaļā Jēzus dodas pēdējo reizi uz Jeruzālemi, vairāk Viņš neatgriezīsies ne Galilejā, ne Samarijā, tāpēc šo misiju raksturo trauksme. Jēzus izsūta 70 mācekļus sev pa priekšu, kur pats vēlāk gatavojās iet.

Šis stāsts ir ļoti interesants ar to, kas šeit ir pateikts un ar to, kas šeit nav pateikts:

• Jēzus norāda uz to, ka raža ir nogatavojusies un laiks to ievākt. (Kas audzējis ražu? Kas to ievāc? Kāpēc maz pļāvēju?)
• Viņš izsūta mācekļus kā avis vilku barā. Kaut ko tādu var izdomāt tikai Viņš — Dieva Dēls, kas ir visas pasaules Radītājs, un kas tomēr ir tik neaizsargāts šai pasaulē!
• Jēzus aizliedz tiem ņemt līdzi elementāras lietas, kas nepieciešamas tādam ceļojumam: naudas maku, ceļasomu un kurpes. Un tas ir tik steidzami, ka Jēzus pat aizliedz sveicināt pretimnācējus uz ceļa! Tagad nav laika apmainīties ar laipnībām. Kā jūs justos, ja jūs tiktu izsūtīti šādā misijā?

Jēzus vēsts ir par Dieva valstību un mieru. Ko tas nozīmē? Kas ir Dieva valstība? Par kādu mieru Viņš runā?

Piemērs

Pirms divām nedēļām gatavojos doties uz Ģenerālkonferences sesiju ASV uz 10 dienām. Tas nozīmēja sagatavot visu nepieciešamo ceļam. Sastādīju sarakstu ar visu, ko nepieciešams ņemt līdzi:

• Higiēnas piederumi: šampūns, ziepes, skūšanās piederumi, zobu pasta, zobu birstīte, nagu šķērītes, dvielis.
• Apģērbs: veļa, krekli ar garām piedurknēm, krekli ar īsām piedurknēm, kaklasaites, šorti un garās bikses, uzvalks, treniņtērps, peldbikses (katram gadījumam!), zeķes.
• Apavi: kurpes, sandales, čības.
• Elektronika: Telefons, piezīmjdators, pārejas priekš ASV kontaktiem, vadi, atmiņas karšu lasītājs, u.t.t.

Kopā sanāca viens paliels koferis (13 kg) un datorsoma (8 kg).

Mēs vēlamies būt sagatavoti visiem neparedzētiem gadījumiem. Mēs vēlamies, lai mūs negaidītu nepatīkami pārsteigumi. Tas ir tik cilvēcīgi…

Kad ieradāmies ASV, uzreiz nācās novilkt žaketi, jo ārā bija +36°C. Džinsa audekla krekls drīzi vien bija slapjš. Labi, ka viesnīcā bija gaisa kondicionēšanas sistēma. Nākamajā dienā pārcilāju kofera saturu un sapratu, ka izņemot pāris kreklus, visas pārējās drēbes te būs liekas. Viesnīcā bija gan TV, gan kafijas automāts ar visiem nepieciešamajiem piederumiem, gan matu šampūns, dušas gēls, un pat glāzes mutes skalošanas ūdenim.

Lietas, kas traucē

Vēlēdamies izsargāties no neparedzētiem gadījumiem, mēs apkraujam sevi ar dažādām lietām. Ne tikai fiziskām lietām, bet arī neziņu, uztraukumiem, bailēm, šaubām, nogurumu…

Lai cik daudz mēs neņemtu līdzi, mēs nekad nespēsim nodrošināties pret visu, kas dzīvē var gadīties. Uz otru pusi var izrādīties, ka daudz kas no līdzi paņemtā ir vienkārši lieka nasta.

Reizēm vajag nolikt malā visus uztraukumus un uzticēties, ka lai cik nesagatavoti mēs esam, Dievs rūpējas par mums.

Lūkas ev. 10. nodaļā Jēzus izsūta mācekļus bez kāda nodrošinājuma ceļā: “Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā. Neņemiet līdzi nedz naudas maku, nedz ceļasomu, nedz kurpes un ceļā nesveiciniet neviena.”

Ceļojums nebūs viegls, viņi būs kā avis vilku barā. Mācekļiem nebūs ne maka, no kura kaut ko izvilkt grūtā brīdī, ne kurā kaut ko ielikt, kad viņi nonāks labās mājās. Viņi tiek brīdināti, ka ne visos namos viņus uzņems. Pat ja cilvēki nepieņems miera vēsti, viņi nedrīkstēs atbildēt ar ļaunu, kā viņi to iepriekš vēlējās darīt Samarijā (Lukas ev. 9:52–56). Viņiem jānokrata putekļi no sandalēm un jādodas tālāk. Un tomēr būs arī “miera bērni”, kas viņus uzņems un sniegs pajumti un pārtiku.

Mācekļu misijas vēsts

70 mācekļu misijas centrā ir miera vēlējums — ebr. Šalom. Mācekļiem ir jāuzmeklē “miera bērni” un jāpaliek pie tiem. Uņemti kādās mājās un pacienāti, viņi nedrīkst sākt staigāt apkārt no mājas uz māju, lai gūtu vēl kādu labumu. Viņiem aizliegts ņemt līdzi maku, lai uzturētu sevi vai ievāktu ziedojumus. Visa centrā ir vēsts par Dieva valstību. Jēzus ir ceļā uz Jeruzālemi, uz Golgātas krustu, un cilvēki ir jāsagatavo pēdējai iespēja satikties ar Viņu. Mācekļiem nav laika pierunāt cilvēkus pieņemt Jēzus vēsti — ja tie noraida miera vēsti, mācekļiem jādodas tālāk pie citām durvīm.

Problēma bija tā, ka tā laika sabiedrības lielākā daļa nemeklēja mieru ne ar saviem tradicionālajiem ienaidniekiem — kaimiņu tautu samariešiem, ne ar nīstamajiem romiešu okupantiem. Viņi gaidīja karu, kas uz visiem laikiem atbrīvos tos no visiem viņu ienaidniekiem. Jēzus izpratnē ļaunuma iznīcināšana ar ļaunumu līdzinājās israēliešu vēlmei pēc viņu atbrīvošanas no Ēģiptes verdzības, atgriezties atpakaļ Ēģiptē. Varbūt tieši tāpēc pēc miera vēsts nodaļas sākumā seko stāsts par labo samarieti — tā ir Jēzus vēsts par radikāli jaunām attiecībām to cilvēku starpā, kas uzskatīja viens otru par ienaidniekiem, tas ir stāsts par to, kāds ir Dieva tautas aicinājums — nest mieru un mīlestību visu cilvēku attiecībās. Šajās pārveidotajās attiecībās atklājas Dieva valstība — Dieva griba mūsu dzīvē.

Lietas, kas noder

Neskatoties uz tām lietām, kas mācekļiem jāatstāj pie sava Meistara, viņi ies misijas ceļojumā ar trim lietām:

1. Viņi ies ar atvērtu sirdi, vēlmi pastāstīt citiem par Dieva mīlestību.
2. Viņi nesīs līdzi savu dzīvesstāstu, savu piedzīvojumu ar Dievu, ar Jēzu Kristu. Viņi varēs stāstīt citiem par to, ko piedzīvojuši kopā ar Dievu.
3. Viņi nesīs miera vēsti par jaunām attiecībām tiem, kas ir dzirdējuši par Dievu, kā arī tiem, kas ar Viņu vēl nav dzirdējuši.

Jēzus saka mācekļiem: “Neņemiet līdzi nedz naudas maku, nedz ceļasomu, nedz kurpes.” Tātad, neņemiet neko, kas nošķir jūs no cilvēkiem.

Mūsu misija

Mēs visi esam dzirdējuši par misijas darbu, daži esam piedzīvojuši, kā mācītājs aicina iznākt baznīcā priekšā uz paaugstinājuma tos, kuri nolēmuši atsaukties evaņģēlija vēstij. Esam satikuši cilvēkus, kas uz ielas vai pie mājas durvīm piedāvā iegādāties garīgo literatūru, vai paši esam piedāvājuši garīgo literatūru citiem. Dažam tas prasa drosmi — paņemt Bībeli vai kādu garīga rakstura grāmatu un doties no durvīm pie durvīm, piedāvājot šo literatūru. Citam ir pavisam viegli uz ielas garāmgājējiem uzdot jautājumu: “Vai tu esi glābts?” un tad visiem, kas nav absolūti pārliecināti, piedāvāt Bībeles stundas. Parasti domājot par misijas darbu, mēs atceramies Kristus vārdus:

“Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:18-20).

Tie, kas esam draudzes locekļi, esam domājuši, kā mēs šo Kristus pavēli varam īstenot dzīvē, kā varam pasludināt evaņģēlija vēsti visā pasaulē. Parasti ar to saprotam Bībeles stundas, garīgās literatūras izplatīšanu, evaņģelizācijas seminārus, u.tml. pasākumus. Tomēr šī rakstvieta Lūkas evaņģēlijā sniedz atšķirīgu perspektīvu misijas darbam.

Nav grūti kaut ko tikai pastāstīt par Jēzu Kristu, nav grūti atšķirt Bībeli vai kādu grāmatu un nolasīt kādu citātu. Bet ar to jūs nekļūstat tuvāki. Ne vienmēr mums jānēsā līdzi grāmatas. Arī labas lietas reizēm var kļūt par nastu un šķērsli. Reizēm vajadzīga tikai mīloša sirds, Dieva tuvums, ticība, miera un Dieva svētību vēlējuma vārdi.

Ņemiet līdzi misijas darbā to, ko jūs varat dot citiem — jūsu sirdi, jūsu dzīvesstāstus un piedzīvojumus, jūsu ticību. Tieši tāpēc Jēzus izsūta mācekļus bez tām lietām, kas var traucēt vēstij par Viņu.

Kā mēs justos Jēzus mācekļu vietā? Ja mums nebūtu nekā cita ko parādīt, kā vien mūsu sirds, mūsu dzīve? Ja mums nebūtu līdzi ne maka, ne lieku drēbju, nekā tāda, uz ko mēs varam paļauties paši, un liecībai par Jēzu Kristu būtu jātop redzamai, uzlūkojot mūs un mūsu dzīvi?

Kādu mēs redzam savu misiju? Kad jūs apmeklējat slimos, vai vecos un vientuļos ļaudis, vai nelaimē nonākušos, jūs dāvājat tiem savu mīlestību, rūpes un uzmanību. Jūs pasludinat tiem Dieva valstību. Esot šajā vietā kā sabiedrība, kas dzīvo pēc Dieva mīlestības un miera likuma, jūs pasludinat Dieva valstību. Ejot uz Golgātas krustu, Jēzus mācekļiem uzdeva sagatavot ļaudis satikties ar Viņu, pasludinot mieru un Dieva valstību. Tagad gaidot Jēzus Kristus otro atnākšanu un sagatavojot ļaudis uz šo satikšanos, vai miers un Dieva valstība ir arī mūsu vēsts centrā?

Misijas rezultāts

Jēzus mācekļi atgriezās iepriecināti. Viņi vēlējās pastāstīt par iespaidīgajiem misijas rezultātiem, par to, ka pat ļaunie gari paklausa viņu pavēlēm. Mēs vēlētos uzzināt kaut ko vairāk, bet Jēzus tos pārtrauca, paziņodams:

“Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam! Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs. Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.”

Kā mēs raugāmies uz evaņģelizāciju — kā uz iespēju kaut ko iegūt sev un kā iespēju dižoties ar iespaidīgiem rezultātiem — vai kā iespēju atdāvināt savu mīlestību, savus piedzīvojumus ar Dievu — bez peļņas, bez sava labuma, un priecāties, ka mūsu vārdi ir rakstīti Debesīs un esam Jēzus Kristus līdzstrādnieki?

Perspektīva

Viss ir atkarīgs no mūsu skata perspektīvas. Savulaik pravietis Elīsa saprata, ka ja izdosies pierunāt ienaidnieka karaspēka ģenerāli Naāmanu atteikties no augstprātības, un ja Israēla Dievs viņu dziedinās no spitālības, tad, neskatoties uz dažiem kompromisiem (elka pielūgsme templī kopā ar viņa ķēniņu), Naāmans diezin vai cīnīsies pret tautu, kuras Dievs to ir dziedinājis. Pravietis atteicās no Naāmana pateicības dāvanas, lai Naāmans uz mūžu paliktu parādā Israēla Dievam.

Turpretim Elīsas kalps visā notikumā saskatīja tikai iespēju iegūt necerētu labumu… Jūs droši vien zināt stāsta iznākumu — Gehazis aizgāja prom, aplipis ar Naāmana spitālību, “balts kā sniegs”.

Kā būtu ar evaņģelizāciju, ar Kristus sludināšanu, ja mēs ietu pie cilvēkiem vispirms ar atvērtu sirdi, tad ar savu stāstu par Kristus mīlestību un ar ticību, ko Kristus mums dāvinājis, un tikai tad ar grāmatām? Jo sirds runā uz sirdi — mīlestība iet no sirds uz sirdi.

Vai mēs nesam miera vēsti, kā Kristus lika to darīt septiņdesmit mācekļiem? Vai esam ‘miera bērni’? Kā to uzzināt? Kāda ir mūsu pieredze — vai cilvēki nāk pie mums, kad meklē mieru, kad ir uztraukušies vai nonākuši dzīves grūtībās, vai arī met mums līkumu? Vai viņi piezvana mums, kad ir problēmas, vai arī tikai mēs esam zvanītāji? Evaņģēlijos lasām, ka Jēzum nebija glābiņa no ļaudīm, kas vēlējās satikt Viņu. Kā ir ar mums?

Vai mēs lasām Lūkas ev. 8., 9., 10. nodaļā aprakstītos notikumus tikai kā stāstu savirknējumu, vai arī redzam tur kādu progresiju? Gan 8. gan 9. un 10, nodaļā tūlīt pēc attiecīgā misijas stāsta tiek pieminēti daži notikumi, tie nav uzrakstīti tāpat vien, bet lai ilustrētu attiecīgās misijas nozīmi, kas aprakstīta iepriekš, nodaļas sākumā.

• 8. nodaļā Jēzus apstaigā vietējos Galilejas ciemus un pilsētas, dziedinot slimos, mācot un sludinot Dieva valstību. (1. un 10. p.)
• 9. nodaļā Jēzus izsūta 12 mācekļus sludināt Dieva valstību un dziedināt. (2. p.).
• 10. nodaļā Jēzus izsūta 70 mācekļus, dodot tiem varu izdzīt ļaunos garus, dziedināt un pasludināt Dieva valstību.

Šeit vērojama progresija — vispirms Jēzus viens pats, tad 12 mācekļi, tad 70 mācekļi. Skaitlis 12 ir simbolisks skaitlis — tas simbilizē 12 Israēla ciltis, tas simbolizē jaunu Israēlu. Arī skaitlis 70 ir simbolisks skaitlis — tas atgādina notikumus Mozus dienās, kad Dievs izraudzīja 70 vecajus un deva tiem savu Garu Israēla vadīšanai uz Apsolīto zemi (4. Mozus 11:16,25). Šis skaitlis ir arī visu tā laika zināmo tautu skaits (1. Mozus 10:2–31). Ar to Lūka norāda gan uz Jēzu kā uz jaunu Mozu, gan uz priekšā stāvošo vispasaules misiju, lai vestu visas tautas uz Dieva valstību. Jēzus dod mācekļiem savu autoritāti dzidināšanā un liecināšanā par Dieva valstību.

Tad seko stāsts par labo Samarieti, kurā Jēzus atklāj saviem klausītājiem, ka Dieva valstībā ir vieta arī tiem kaimiņiem, ar kuriem viņi nespēj sadzīvot. Šis stāsts skaidro to, ko nozīmē būt patiesam israēlietim.

Nodaļa noslēdzas ar stāstu par Martu un Mariju, kuru mēs parasti skaidrojam kā divu māsu strīdu par to, vai svarīgāk ir klausīties Jēzus vārdos vai rūpēties par Jēzus ērtībām. Vai arī raugāmies uz vienu māsu kā romantiķi, bet uz otru kā praktiķi.

Tomēr būtībā šis stāsts ir par pavisam ko citu: par to, vai sieviete var ieņemt līdzvērtīgu vietu vīrietim reliģiskajā dzīvē. Tolaik jūdu sabiedrībā bija stingri noteiktas vietas, kur sieviete varēja atrasties kopā ar vīrieti. Tā bija iela un guļamistaba. Mājās sievietes teritorija bija virtuve, bet viesistaba — vīrieša teritorija. Apsēžoties pie Jēzus kājām, Marija ieņēma vīrieša vietu. Tikai vīrietis tā laika sabiedrībā varēja sēdēt pie rabīna kājām. Un lasot Pāvila vēstules, mēs uzzinām, ka arī apustulis Pāvils savā laikā ir sēdējis pie Gamaliēla kājām (Ap. d. 22:3) — tolaik tas nenozīmēja tikai uzmanīgi klausīties runātājā — tas nozīmēja mācīties, lai kļūtu par tādu pat rabīnu kā skolotājs! Marija bija ieņēmusi Dieva valstības mācītājas un sludinātājas mācekļa vietu un tieši šī iemesla dēļ Marta eksplodēja. Jēzus norāja Martu un pieņema Mariju kā savu mācekli. Visiem, kam ir problēmas ar sieviešu ordināciju kalpošanai, der rūpīgi pārdomāt šo epizodi…

Kristus devās uz Jeruzālemi, uz Golgātas krustu, visur aiz sevis atstādams cilvēkus ar jaunu Dieva valstības piedzīvojumu, ar jaunu attiecību piedzīvojumu.

• Jēzus atklāja Dieva Vārda un Dieva baušļu patieso nozīmi,
• Jēzus atklāja Dieva valstību uz šīs zemes,
• Viņš lauza maizi izsalkušiem,
• Viņš piedeva grēciniekiem un
• atbrīvoja ļaudis no tumsas spēku varas.

Šīs ir tēmas, kuras Lūka ir aplūkojis sava evaņģēlija 8., 9. un 10. nodaļā. Tāpēc nav brīnums, ka 11. nodaļa iesākas ar visu šo tēmu summējumu — ar lūgšanu, ko mēs pazīstam kā Tēvreizi:

“Tēvs!
Svētīts lai top Tavs Vārds,
lai nāk Tava valstība.
Mūsu dienišķo maizi dodi mums katru dienu
un piedodi mums mūsu grēkus,
jo arī mēs piedodam katram, kas mums ir parādā,
un neieved mūs kārdināšanā.”

Šī lūgšana nav tikai dažādu vajadzību saraksts, tā ir tādu cilvēku lūgšana, kas seko Jēzum Kristum uz Dieva valstību. Āmen.