Bībeliskā pasaules uzskata meklējumos

Efez. 3:3 “Ar atklāsmi man darīts zināms Dieva noslēpums…”

Pasaules uzskata ietekme uz mūsu dzīvi

Neviens cilvēks šajā pasaulē nedzīvo bez kāda pasaules uzskata jeb paradigmas. Mēs vienmēr domājam saskaņā ar to, kas ir ielikts mūsu pasaules uzskatu krājumā jeb mūsu “melnajā kastē”. Mēs visi esam kāda pasaules uzskata orientēti cilvēki. Tā ir daļa no mūsu kā cilvēku uzbūves, kas atšķir mūs no dzīvniekiem. Ja mums kaut kas kļūst “pats par sevi saprotams”, tad šī patiesība sāk mūs orientēt un vadīt. Rezultātā mēs visu redzam caur šīs patiesības “brillēm”.

Piemēram, Indijā vēzis būs jūsu iepriekšējās ļaunās dzīves sekas. Eiropā tas būs smēķēšanas vai gēnu problēma. Interpretācija atkarīga no tā, kas ir mūsu “melnajā kastē”.

Bet no kurienes mēs saņemam informāciju, kas tiek noglabāta šajā “melnajā kastē”? Mēs to saņemam no vecākiem, skolas, sabiedrības. Ikviens pasaules uzskats atbild uz 4 jautājumiem:
1. Izcelsme: Kas mēs esam un kas ir mums visapkārt?
2. Krišanas stāsts: Kur ir problēma?
3. Risinājums: Kā atrisināt šo problēmu?
4. Eshatoloģija jeb kāda būs dzīve pēc tam.

Platoniskais pasaules uzskats

Sensenos laikos, 4. gadsimtā pirms Kristus, grieķu filosofs Platons aizguva savus pasaules uzskatus no Indijas reliģijām. Viņš skaidroja, ka pasaule sastāv no divām sfērām: redzamās, fiziskās pasaules, un neredzamās jeb garīgās domu un ideju pasaules. Dievs vai dievi mājo domu un ideju pasaulē un viņiem nav nekādas daļas gar šo materiālo pasauli, kas neskaidrā veidā atspoguļo reālo un ideālo domu pasauli. Reiz vēstures gaitā pienāks brīdis, kad visa pasaule kļūs par šādu garīgo pasauli. Platonu uzskata par Rietumu filosofijas pamatlicēju.*1*

Šis pasaules uzskats darbojas ļoti veiksmīgi. Jūs aizverat acis un varat domāt. Domās jūs pārceļaties uz nemateriālo jeb ideju pasauli. Vienīgā problēma ir, ka šīs domas vēl aizvien ir iesprostotas jūsu miesā.

Apustuļu darbu grāmatas 17. nodaļā Pāvils saka grieķiem, ka jūs kalpojat Dievam, bet Dievam nav vajadzīgs lai jūs Viņam kalpotu. Tieši otrādi, Dievs kalpo jums!*2* Tas izriet no Pāvila pasaules uzskata, ka Dievs radīja universu. Bet grieķiem ir platoniskais pasaules uzskats.

“Kamēr Pāvils Atēnās viņus gaidīja, viņa gars iedegās dusmās, redzot, ka pilsēta ir pilna elku. Viņš sarunājās sinagogās ar jūdiem un dievbijīgajiem un ik dienas tirgus laukumā ar visiem, kas gadījās. Bet daži epikūriešu un stoiķu filozofi ar viņu sarunājās, un daži sacīja: “Ko šis pļāpa grib teikt? — un citi: šis šķiet esam svešu dievu sludinātājs.” Jo viņš sludināja Jēzu un augšāmcelšanos. Saņēmuši tie viņu veda uz areiopagu, sacīdami: “Vai mēs nevarētu dabūt zināt, kas tā par jaunu mācību, ko tu sludini? Jo tu runā mūsu ausīm svešas lietas; tāpēc mēs gribam zināt, kas tas ir.” Bet visiem atēniešiem un svešiniekiem, kas tur mita, nekas cits nerūpēja kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt. Pāvils, stāvēdams areiopaga vidū, sacīja: “Atēnieši, es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi. Jo, staigādams un aplūkodams jūsu svētumus, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamam Dievam. Ko jūs nepazīdami godājat, to es jums sludinu.

“Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu: Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu; Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums. Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: mēs arī esam Viņa cilts.

“Tāpēc mums, kas esam Dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam. Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem. Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem.”

“Par mirušo augšāmcelšanos dzirdēdami, citi zobojās, bet citi sacīja: “Par to mēs tevi vēl kādu citu reizi dzirdēsim.” Tā Pāvils aizgāja no viņu vidus.” (Ap. d. 17:16–33).

Redziet, atlika tikai Pāvilam pieminēt augšāmcelšanos no miroņiem, un visa saruna izjuka. Šiem cilvēkiem atgriešanās no ideālās ideju pasaules fiziskajā pasaulē bija kaut kas neiedomājams. Kurš gan gribēs atgriezties no turienes atpakaļ?!

Arī šodien daudz kristiešu dzīvo ar Platona pasaules uzskatiem. Piemēram, kad mēs nomirstam, mēs uzreiz pēc nāves dodamies uz debesīm un dzīvojam kopā ar Dievu, bez šīs grēka samaitātās miesas. Kas ir šī mācība? Tas ir vistīrākais platonisms, kam nav nekāda sakara ar Bībeles mācību! Jēzus runāja par Lācaru kā par aizmigušu jeb nomirušu, nevis kā par Paradīzē pie Dieva esošu būtni. Marija apliecināja Jēzum, ka brālis tiks augšāmcelts dzīvei pastarā dienā.*3* Jēzus solīja saviem sekotājiem mūžīgu dzīvību, ko viņi saņems — kad? — pastarā dienā, nevis tūlīt pēc nāves.*4* Vēstulē tesaloniķiešiem Pāvils raksta, ka “mēs, kas līdz mūsu Kunga atnākšanai paliksim dzīvi, ne ar ko nebūsim priekšā tiem, kas aizmiguši.”*5* Vēstulē Korintiešiem Pāvils raksta: “Ja mirušie neceļas augšām, tad: ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim.” Te nav ne jausmas par dzīvi ārpus miesas pie Dieva. Jo Dieva mērķis nav mūs paņemt no šīs pasaules, bet atjaunot šo pasauli! Tāpēc Pāvils raksta: “tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā.” Kad tas notiks? “Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti.”*6* Bībele runā par mirušo uzmodināšanu, tāpat kā Jēzus uzmodināja Lācaru, Jairus meitiņu. Bibliskā skatījumā cilvēks ir vienots gan dzīvē, gan nāvē, gan nākamā dzīvē jaunā miesā. Nav ārpus miesas dzīvojošas dvēseles, kā to vēlētos redzēt Platonisma sludinātāji.

Diemžēl kristīgā baznīca pārāk ilgi ir skaidrojusi Bībeli ar filosofijas metodēm un caur filosofijas prizmu. Sākoties reformācijai, Mārtiņš Luters izmeta filosofiju no baznīcas pa durvīm, bet diemžēl tā ļoti ātri atgriezās baznīcā pa logu. Pēc Lutera maz cilvēku ir pievērsuši uzmanību grieķu duālistiskās filosofijas nesaderībai ar Bībeles mācību kristieša pasaules uzskata veidošanā. Ticība tūlītējai aizkapa dzīvei ārpus mūsu miesas, misticisms, meditācija, lai uzzinātu Dieva prātu, kā arī uzsvērtais askētisms dažādu kristīgo kopienu vidē vēl aizvien skaidri liecina par to, ka platoniskais pasaules uzskats ir stingri iesakņojies kristīgajā baznīcā.

Aristoteliskais pasaules uzskats

Aristotelis, Platona skolnieks, izvirzīja vairākus loģiskus jautājumus. Ja visiem cilvēkiem ir pieeja tiem pašiem universālajiem principiem, kā to apgalvoja viņa skolotājs Platons, tad kāpēc pasaulē nav vienota pasaules uzskata, kāpēc valda tik daudz dažādu uzskatu? Ja Platona pasaules uzskats bija pareizs, tam vajadzēja būt visstiprākajam pasaules uzskatam, bet realitāte apliecināja, ka tas ir vājš. Realitāte lika Aristotelim izvirzīt pašam savu realitātes versiju.

Tā kā mums domās ir tikai tās lietas, kas tur rodas mūsu piedzīvojumu rezultātā, kas ienāk caur maņu orgāniem, tad līdz ar to prātam nav tiešas pieejas universa pamatpatiesībām. Nav arī tādas lietas kā pārmantotas zināšanas vai idejas. Līdz ar to mums ir jāapkopo visi pieejamie dati un jāizdara secinājumi. Aristoteli uzskata par modernās zinātnes un mūsdienu Rietumu pasaules uzskata pamatlicēju.

Tomēr dažādu politisku iemeslu dēļ Aristoteli ātri vien aizmirsa un kristīgajā baznīcā aptuveni 1000 gadus valdīja platoniskā filosofija un pasaules uzskats.

Rafaēla slavenajā gleznā “Atēnu skola” vecais Platons vārgi rāda ar pirkstu augšup, uz debesīm,
bet jaunais Aristotelis izaicinoši norāda ar plaukstu uz zemi, norādot to kā visas izziņas avotu.

Tad nāca Apgaismības laikmets (1700–1750). Eiropa no jauna atklāja Aristoteli. Sāka valdīt uzskats, ka jebkuras autoritātes pamatā ir doma, zinātniska metode. Ja mēs visi izmantosim prātu, zināšanas, mēs nonāksim pie tā paša secinājuma. Zinātne ir tas objektīvais veids, kā mēs varam noskaidrot patiesību.

Teiskais pasaules uzskats

Svētdien, 1755. gada 1. novembrī, visu svēto dienā, plkst. 9:40 no rīta spēcīga zemestrīce satricināja Lisabonu. Tā bija svētdiena! Cilvēki tobrīd gāja no baznīcas, vai uz baznīcu, vai atradās baznīcā. No 270.000 cilvēku, kas tobrīd dzīvoja Lisabonā, aptuveni 50-60.000 tika aprakti zem māju drupām. Tolaik cilvēki ticēja, ka zemestrīces ir Dieva sods par nepaklausību Viņa baušļiem. Bet Lisabonā bordeļi bija palikuši neskarti, bet baznīcas sagruva. Kā tas var būt, ka Dievs nezina, kur atrodas grēcinieki? Pēc šīs zemestrīces radās seismogrāfijas zinātne un cilvēki mainīja uzskatus, ka zemestrīce nav Dieva sods. Radās jauns pasaules uzskats—deisms. Tas ir uzskats, ka Dievs ir radījis šo pasauli, bet nepārvalda to. Viņš vienkārši iegrieza Universu un atstāja to savā vaļā.

Zinātniskais materiālistiskais pasaules uzskats

• Izcelsme: atomi un molekulas.
• Krišanas stāsts: zināšanu trūkums, neizpratne, kā viss strādā. Izprotot šo universu, tā darbības mehānismu, mēs varēsim sākt manipulēt ar to. Ar laiku rodas molekulārā bioloģija, parādās idejas par iespējām ataudzēt novecojušas vai nefunkcionējošas ķermeņa daļas, kas ar laiku ļaus izskaust arī miršanu. Zinātnieki ir atraduši veidu, kā ar gēnu manipulācijas palīdzību var novērst pārmantoto krūts vēzi jaundzimušiem bērniem. Šis ir cerīgs pasaules uzskats.
• Risinājums: Vajag izglītot cilvēkus.
• Eshatoloģija: mūžīga dzīvība, jo varēsim ataudzēt novecojušos orgānus.

Adventisms

Adventisms radās Amerikā 19. gadsimtā. Līdz ar agrīnajiem adventistiem, Viljamu Milleru un citiem, mūsu teoloģijā ienāca zinātniskais pasaules uzskats: savāc visus pieejamos datus, tad formulē savu teoriju. Tā ir zinātniskā pieeja.

Tolaik Amerikā bija puritāņu atmoda, kas mainīja daudzu cilvēku uzskatus par Bībeli, viņi sāka uzlūkot visu Bībeli kā vienotu stāstu, nevis kā tādu, kur viena daļa ir svarīgāka par citu. Līdz pat Viduslaikiem valdīja uzskats, ka Jaunā Derība ir svarīgāka par Veco Derību, kas domā tikai žīdiem. Tagad Jaunā Derība bija vienā līmenī ar Veco Derību. Šī puritāņu doma ienāca arī mūsu domāšanā. Adventisms radās kā pārdomāšanas kustība. Mūsu pionieri vēlējās vēlreiz izvērtēt savu Bībeles izpratni. Līdz ar to arī mēs sākām lasīt Bībeli kā vienotu apsolījuma piepildījuma stāstu. Pateicoties Elenas Vaitas iespaidam un atklāsmei par Lielo Cīņu, Baznīca lēnām atvirzījās nost no zinātniskā pasaules uzskata un pieejas Bībelei.

Adventistu pionieri paziņoja, ka Bībele ir mūsu vienīgā ticības apliecība. Tas ir skaidrs mūsu pasaules uzskata formulējums. Mēs raugāmies uz visu, izmantojot Bībelisko pasaules skaidrojumu, ko esam mantojuši no radikālajiem reformatoriem.

Iesākumā mūsu kustība bija anti dogmatiska, anti trinitariāna, anti-jebkas. Agrīniem adventistiem bija daudz jāmaina savos uzskatos, lai atbrīvotos no visa tā, kas nesaskanēja ar Bībeli. Mums daudzās lietās tas izdevās, izņemot soterioloģiju jeb mācību par pestīšanu. Šajā jautājumā mums aizvien vēl ir dažas problēmas.

Mēs nevaram atbrīvoties no pasaules uzskata, labākais, ko mēs varam, ir ņemt to vērā. Parasti mēs par to par nedomājam. Vienīgi tad, kad dzīvē ienāk krīze, un mūsu līdzšinējie pasaules uzskati nesakrīt ar realitāti, mēs sākam domāt par sava pasaules uzskata maiņu. Mēs varam mainīt savu pasaules uzskatu, bet vienalga kaut kas saglabāsies no iepriekšējā pasaules uzskata.

Piemēram, cik bieži mēs savācam visas Bībeles rakstvietas par kādu konkrētu tēmu un paziņojam par “skaidru Bībeles mācību”? Tā ir zinātniskā metode. Cik bieži mēs augāmies uz Bībeli kā uz vienotu stāstu, kas sākas ar 1. Mozus 1:1 un beidzas ar Atkl. 22:20, neaizmirstot uzdot jautājumus par Bībeles autoru uzskatiem vienā vai otrā jautājumā?…

Modernisms

Ja Dievs nevalda pār šo universu, reliģijai vairs nav ietekmes uz cilvēku morāli, tad varbūt taisnība ir Frīderikam Nīčem, kurš to skaidri noformulēja savā slavenajā teicienā “Dievs ir miris”? Ja Dievs ir miris vai ja Viņa varbūt vispār nav, tad mums jāpārņem rīcība savās rokās. Ar zinātnes palīdzību mēs varēsim atrisināt visas problēmas!

Un tomēr… Neskatoties uz daudziem sasniegumiem, zinātne nesēj mainīt cilvēka grēcīgo dabu. Nekādi tehnoloģiskie sasniegumi nespēja atrisināt šo problēmu.

Mašīnpistoles izgudrotājs bija pārliecināts, ka ar šī ieroča izgudrošanu pasaulē vairāk nebūs karu, jo kurš gan gribēs iet drošā nāvē. Kā pierāda vēsture, šis jaunais ierocis desmitkārtīgi un simtkārtīgi palielināja nogalināto skaitu, bet kari ir kļuvuši aizvien biežāki un postošāki.

Postmodernisma skepticisms

Modernisma pasaules uzskats pauda pārliecību, ka ar zinātnes palīdzību mēs varam visu izmainīt un pielāgot mūsu vajadzībām un labklājībai. Tad nāca 1. un 2. pasaules karš, kam sekoja skepse par cilvēka iespējām mainīt šo pasauli uz labo pusi.

Šodien mēs dzīvojam ar varbūtībām un iespējamībām, bez konkrētības. Mēs neko nevaram skaidri zināt. Kas nosaka to, vai kāda ideja ir pareiza? Tā ir vairuma vienprātība kādā jautājumā, bez jebkādas objektīvas noteiktības. Kas nosaka to, kas ir pareizs un kas nepareizs? Atkal vairuma vienprātība. Tādējādi mēs esam nolemti savai subjektivitātei, un vairuma vienprātība ir vienīgais līdzeklis likumu normu pamatam.

Postmodernisma vājā vieta ir tā, ka ja sabiedrībai trūkst stingra morāles mugurkaula, tas paver durvis stingrai autoritārai varai, kas noteiks, kam mums ticēt un ko mēs drīkstam darīt un ko nē.

Bībeliskais pasaules uzskats

Kā jau mēs noskaidrojām, postmodernisms netic konkrētiem apgalvojumiem un cenšas izvairīties no tiem. Bet Bībele sniedz ļoti konkrētu trešo pasaules uzskatu jau no pirmā panta!

“Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” Šis teikums ir pasaules uzskats. Ir Radītājs Dievs un ir radība, kas nav Dievs.

Atklāsme pieņem, ka ir kaut kas, ko mēs nespējam uztvert ar saviem maņu orgāniem. Dievs nav radības daļa, līdz ar to mēs nevaram Viņu uztvert. Radība var uztvert tikai radību. Ja Dies nav radība, mēs nevaram Viņu uztvert. Tāpēc es nevaru ne ar meditāciju, ne ar zinātnisku pieeju izzināt Dieva gribu, ja Viņš man to neatklāj ar īpašas atklāsmes palīdzību.

5. Mozus 18. nodaļā Dievs atklāj, kā šī atklāsme darbojas—caur īpašu kanālu—praviešiem. “Pravieti, kāds es esmu, Tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu.” Tad jūs zināsiet, ka tas nāk no Dieva. Līdz ar to pravieša amats nav katra ticīgā tiesības.

Jēzus atklāj Dievu, Viņa raksturu. Jāņa 1:18 ir ļoti spēcīgi teikts: “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir izskaidrojis (gr. ἐξηγέομαι, exēgeomai).”

Tātad absolūtā realitāte ir ārpus manas iespēja to aizsniegt. Mēs varam izpētīt tikai atomus un molekulas, bet Dievs ir atšķirīgs, Viņš nav šīs pasaules daļa. Viņš nav ne manās domās, ne šajā dabā, ko es varu pētīt. Viņš ir ārpus manām spējām Viņu aizsniegt, ja vien Dievs pats neizvēlas sevi atklāt.

Pāvils vēstulē Efeziešiem 3:3 raksta: “Ar atklāsmi man darīts zināms Dieva noslēpums…” Tātad, to neizdomāja Pāvils, to viņam deva Dievs. Bez Dieva viņš to nekad nezinātu.

Kad Dievs radīja cilvēku, Viņš pirmajiem cilvēkiem iedeva arī konkrētu pasaules uzskatu, kas bija patiess un atbilstošs realitātei. Līdzīgi kā datoros ir BIOS mikroshēma ar pamatprogrammu, kas nodrošina datora “apziņu”, kas ir kas un ko kur pieprasīt un ko no kurienes var saņemt.

Grāmatā “Atpestīšanas stāsts” (32.–33. lpp) Elena Vaita raksta: “Sātans paziņoja ideju, ka ēdot no aizliegtā koka, viņi [Ādams un Ieva] saņems jaunas un cēlākas zināšanas, nekā tās, kas viņiem bija. Tas bija viņa īpašais darbs, kas sniedza labus rezultātus kopš viņa krišanas—pavedināt cilvēkus ziņkārē pētīt Visvarenā noslēpumus, un nebūt apmierinātiem ar to, ko Dievs ir atklājis, un nerūpēties par paklausību Dieva dotajām pavēlēm. Viņš vadīs uz Dieva pavēļu pārkāpšanu, un tad liks noticēt, ka viņi ieiet brīnišķā zināšanu laukā. Tā ir vistīrākā māņticība un nožēlojams apmāns. Viņi nespēj saprast to, ko Dievs ir atklājis, un neklausa Dieva skaidrajām pavēlēm, viņi neatkarīgi no Dieva tiecas pēc zināšanām, un cenšas izprast to, ko Dievam ir labpaticis paturēt noslēpumā no mirstīgajiem. Viņi ir sajūsmināti ar savām progresa idejām un apburti ar savu tukšo filosofiju, bet salīdzinot ar patieso gudrību, viņi iet kā taustīdamies pa pusnakts tumsu. Viņi vienmēr mācās un nekad nespēj nonākt pie patiesības atziņas.” {SR 33.2}

Kad velns kārdināja Ievu, viņš sāka tieši ar pasaules uzskata maiņu. “Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?” Sieva iesaistās sarunā un velns turpina: “Jūs mirt nemirsit, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.”

Un tālāk teikti sekojoši vārdi: “Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru. Un viņa ņēma no tā augļiem un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija ar viņu, un viņš ēda.”

Tekstā teikts, ka sieva redzēja, ka “koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo acīm tīkams un iekārojams.” To mēs varam saprast. Arī mēs bieži vien paskatoties uz kādu skaistu lietu to uzreiz novērtējam un varbūt arī iekārojam.

Bet sakiet, vai ir iespējams redzēt, ka auglis dara gudru? Kā to var redzēt? Ja to nevar redzēt ar acīm, tas nozīmē, ka kaut kas cilvēka pasaules uztverē ir mainījies, viņš redzot to pašu lietu, ko redzam mēs, uztver to citādāk. Viņa pasaules uzskats ir mainījies, un tagad viņš “redz”, ka šis auglis spēj darīt gudru.

Kā ir ar tavu un manu pasaules skatu? Vai arī es “redzu” to, ko līdz šim neredzēju? Vai arī mūsu pasaules skats balstās uz zinātnes atklājumiem un likumiem? Lai Dievs palīdz mums atgriezties pie Bībeliskā pasaules uzskata, kas palīdzēs labāk iepazīt Viņu un pasauli mums visapkārt! Par to arī runāsim nākamo sestdien. Āmen.

Piezīmes:
*1* “The safest general characterisation of the European philosophical tradition is that it consists of a series of footnotes to Plato.” (Alfred North Whitehead, Process and Reality, 1929).
*2* Mat. 20:28 “Tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.”
*3* Jāņa ev. 11:11–26.
*4* Jāņa 6:39, 40, 44, 54 (netieši arī 12:48).
*5* 1. Tes. 4:15–18. Īpaši pievērsiet uzmanību 17. pantā norādītajai secībai.
*6* 1. Kor. 15:51–52