Vissvarīgākais dzīvē (1. daļa)

Stīvens R. Kovejs grāmatā “Ļoti veiksmīgu cilvēku 7 paradumi” piedāvā sekojošu domu vingrinājumu:

Aizveriet acis. Iedomājaties, ka jūs ierodaties uz kāda dārga cilvēka bērēm. Jūs ieejat kapličā. Lēnām jūs ejat gar tur sapulcējušamies cilvēkiem. Tur stāv jūsu ģimenes locekļi, draugi, darba kolēģi. Jūs lēnām paejat tiem garām.

Tad jūsu skatiens lēnām pārslīd pār kapličas zāli un pievēršas aizgājējam zārkā. Un zārka jūs ieraugāt sevi, pēc trīs gadiem no šīs dienas. Tās ir jūsu bēres. Jūs atverat bēru programmas lapiņu un redzat, ka programmā paredzēts runāt 4 cilvēkiem: jūsu dzīves draugam, jūsu bērnam, darba kolēģim un kādam draudzes loceklim.

• Ko jūs vēlētos, lai jūsu dzīves draugs teiktu par jums?
• Ko jūs vēlētos, lai jūsu bērns teiktu par jums?
• Ko jūs vēlētos, lai jūsu darba kolēģis/e teiktu par jums?
• Ko jūs vēlētos, lai jūsu draudzes loceklis teiktu par jums?

Kas šajā perspektīvā ir būtiskākais jūsu dzīvē? Kam jūs pašlaik veltāt savu laiku un ko vajadzētu mainīt, lai mainītu šo cilvēku atvadu vārdu saturu?

Šā gada janvārī Tukumā notika intensīvs Bībeles seminārs ar šim laikam piemērotu nosaukumu: “Brīvs no šaubām”. To organizēja adventistu Tukuma draudze. Semināru vadīja Latvijas draudžu Savienības bīskaps Viesturs Reķis un Baltijas Konferenču Ūnijas vadītājs Valdis Zilgalvis. Apmeklējums bija mazajai pilsētai netipiski labs — katru vakaru uz nodarbībām sapulcējās vidēji 70 klausītāju.

Pēc Bībeles semināra Valdis Zilgalvis dalījās gūtajā pieredzē un iespaidos: “Pašlaik ir laiks evaņģelizācijai. Pamats sekmēm ir draudzes locekļu sadraudzība ar draugiem ārpus baznīcas. Šodien drukātajām reklāmām ir ļoti maza efektivitāte, draudzība ir vienīgais efektīvais reklāmas veids. Šis laiks ir jāizmanto aktīvai evaņģelizācijai. Draudžu darbiniekiem jāpieliek visas pūles, lai notiktu īpaši pasākumi, kas sniedz cilvēkiem mierinājumu un cerību pašreizējā bezcerībā.”

Viņš izteica pārliecību, ka neskatoties uz cilvēku akūtajām vajadzībām pēc drošības un dzīves fiziskajām pamatvajadzībām, tādām kā iztikas līdzekļi, pārtika un darbs, cilvēki tiecas pēc garīgām vērtībām vairāk nekā iepriekš! Atcerēsimies Ābrahāma Maslova cilvēka vajadzību piramīdu:

Pamatvajadzības:
1. līmenis: fizioloģiskās vajadzības:
 Es jūtos pietiekošo komfortabli
2. līmenis: vajadzība pēc drošības:
 Es jūtos droši
Psiholoģiskās vajadzības:
3. līmenis: vajadzība pēc piederības un mīlestības:
Es piederu kādai grupai
4. līmenis: vajadzība pēc pašcieņas:
Es esmu pazīstams
Pašizteiksmes vajadzības:
5. līmenis: vajadzība pēc pašizteiksmes:
Es esmu ES!

Saskaņā ar šo teoriju, cilvēku garīgās intereses atraisās tad, kad ir apmierinātas mūsu fizioloģiskās pamatvajadzības un vajadzība pēc drošības. Realitāte rāda, ka ne vienmēr šīs zinātniskās teorijas patiesi atspoguļo realitāti. Mēs redzam, ka realitāte satriec Maslova piramīdas pamatus.

Bet tagad uzdosim sev jautājumu: kad mēs iepriekš iedomājāmies mūsu bēres, kas mums dzīvē šķita pats svarīgākais?

Vai tie bija mūsu sasniegumi un mūsu paveiktie darbi?

Vai esat kādreiz dzirdējuši, ka cilvēki, kas guļ uz mirstamās gultas, izteiktu vēlēšanos vēlreiz apskatīt savus sasniegumus? Lai viņiem atnes viņu sarakstītās grāmatas, viņu sakrāto naudu, vai vērtslietas? Varbūt lai atnes visus rakstus, kas par viņiem ir uzrakstīti presē? Vai lai atnes viņu izgatavotos priekšmetus? Nē. Bet tas viss attiecas uz Maslova piramīdas virsotni, uz mūsu pašizteiksmi.

Tāpat diezin vai jūs dzirdēsiet kādu sakām: “Cik žēl, kas es par maz sēdēju birojā”, vai “Žēl, ka es par maz skatījos televizoru.” Nē, tā vietā cilvēki parasti izsaka nožēlu, ka par maz laika veltījuši saviem mīļajiem. Un visbiežāk tā ir nožēla par to, ka pārāk maz laika esam veltījuši savam dzīves draugam, saviem bērniem vai mazbērniem.

Un tas satriec Maslova piramīdas smaili. Izrādās, ka svarīgākais cilvēka dzīvē nav viņa personīgie sasniegumi un pašizteiksme, bet viņa transcendence tuvāko cilvēku lokā un nākamajās paaudzēs.

Starp stimulu — to, kas ar mums notiek, — un mūsu atsauksmi, ir telpa, un šajā telpā ir mūsu brīvība un spēks kā mēs uz to reaģēsim. Un tur ir mūsu izaugsme un laime.

Austriešu neirologs un psihiatrs Viktor Emil Frankl M.D., Ph.D. (1905.03.26 – 1997.09.02) bija uzaudzināts Freida teoriju gaisotnē, kas noteica, ka cilvēks ir savas bērnības gūsteknis un neko daudz tur mainīt nevar. Kad viņš tika ieslodzīts koncentrācijas nometnē, viņš ievēroja, kā vienos un tajos pašos apstākļos dažādi cilvēki uzvedas pilnīgi pretēji. Vieni uzvedās kā zvēri, citi kā svētie. Kas bija iemesls šai atšķirībai?

Lūk, ko viņš raksta grāmatā “Man’s Search for Meaning”:

“Ja ieslodzītais juta, ka viņš vairs nespēj izturēt nometnes dzīves realitāti, viņš atrada izeju mentālajā dzīvē — tā ir nenovērtējama iespēja dzīvot garīgā jomā, tur, kur SS neko nespēja iznīcināt. Garīgā dzīve stiprināja ieslodzīto, palīdzēja pielāgoties un palielināja iespējas izglābties.” (123. lpp.)

Jāzeps izvēlējās kalpot godīgi un uzticīgi sava Dieva priekšā, neatkarīgi no ārējiem stimuliem, iespaidiem. Un neskatoties uz to, ka par šo principu ievērošanu viņam nācās 13 gadus pavadīt cietumā, beigu beigās viņš savas nesagrautās garīgās dzīves dēļ kļuva par Ēģiptes valdnieku. Viņa izvēle palikt uzticīgam taisnības principiem pārmainīja viņa dzīvi. Un tomēr, kā dēļ bija šie principi? Arī mēs dažkārt stingri pastāvam uz kādiem principiem, bet vai mēs jautājam sev, kā dēļ mēs turamies pie šiem principiem? Lūk, ko par to saka Jāzeps:

“Neesiet apbēdināti un nebīstieties, ka jūs mani esat šurp pārdevuši, jo Dievs mani šurp sūtījis, lai jums saglabātu dzīvību. … Dievs mani jums pa priekšu ir sūtījis, lai jums būtu palikšana virs zemes un jums saglabātu dzīvu lielu izglābto pulku. Tā ne jūs mani šurp esat sūtījuši, bet Dievs, un Viņš mani ir iecēlis faraonam par tēvu un par kungu visam viņa namam, un par valdnieku pār visu Ēģiptes zemi. Steidzieties atgriezties pie mana tēva un sakiet viņam: to tev liek teikt tavs dēls Jāzeps: Dievs mani ir nolicis par kungu visai Ēģiptes zemei.”

Jāzeps skaidri redzēja savu dzīves mērķi, dzīves uzdevumu. Kas Jāzepam bija vissvarīgākais dzīvē? Vai tās bija Ēģiptes bagātības? — zirgi, rati, zelts? Vai tā bija atriebība par viņam nodarīto pārestību? Nē, tās bija atjaunotas attiecības ar saviem brāļiem un tēvu.

Bet tagad vēlreiz izlasīsim Sal. Māc. 9:5-9. Par ko šeit runā Salamans? Vai ne par skaistām attiecībām starp laulātajiem, kamēr mēs esam dzīvi?

Kas ir svarīgākais mūsu dzīvē? Ko mēs vēlētos, lai par mums saka mūsu dzīves draugs, mūsu bērni, mazbērni, draugi, darba kolēģi, draudzes locekļi? Pārdomāsim un izraudzīsim savas prioritātes. Āmen.