Dieva valstības asni

Pārdomas pirms Sv.Vakarēdiena

“Un, kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divi no saviem mācekļiem un lika Viņam sacīt: “Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?”
“Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: “Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas.”” (Mt. 11:2–6)

Jēzus jau vairāk kā gadu bija staigājis pa Jūdeju, mācīdams un dziedinādams. Viņš bija dziedinājis dēmonu apsēsto geraziešu novadā, Jaira meitiņu un Pētera sievasmāti, un daudzus citus. Ap Viņu jau ir vismaz 70 mācekļu, kad pēkšņi Jēzum uzdod jautājumu: “Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?”

Kas ir šis cilvēks, kas to jautā? Vai tas ir kāds, kurš ieceļojis no tālas zemes, vai kāds, kurš tikko sācis interesēties par garīgām lietām un ātri nonācis neizpratnē par kaut ko? Nē! Tas ir Jānis Kristītājs! Jānis, kurš būdams vēl mātes miesās priekā salēcās, kad dzirdēja sava brālēna, Jēzus, mātes balsi. Tas bija Jānis, kurš pirms gada Jardānas krastā norādīja uz Jēzu un skaļā balsī sauca apkārt stāvošajam pūlim: “Redzi, Dieva jērs, kas nes pasaules grēkus!” “Sataisiet Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas.” Viņš aicina cilvēkus atteikties no grēcīgās dzīves: Jau “cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī.” Arī šodien mēs nevainīgi sēdam baznīcas solā un līdz ar Jāni apliecinām, ka atpazīstam Jēzū Kristū Dieva sūtīto Mesiju jeb Glābēju. Viņš atrisinās visas šīs pasaules problēmas. Ja ir kāda problēma, mēs, tēlaini sakot, pasniedzam Jēzum cirvi, lai viņš nocirstu traucējošo “koku” mūsu dzīvē.

Kas bija noticis, ka Jānis bija sācis šaubīties? “Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?” Vai jūtiet emocijas, kas ir aiz šī jautājuma? Dusmas? Sāpes? Sarūgtinājums? “Vai Tu esi Tas?” Protams, Jānim neklājās viegli, viņš bija apcietinājumā cietumā. Nav grūti iedomāties, kādiem pārdzīvojumiem Jānim bija jāiet cauri savās domās. Un Mesija, kam bija jānodibina taisnības valstība, nesteidzās viņam palīgā. “Jēzu, es dzirdu par Taviem darbiem, un man šķiet, ka Tev vajadzēja rīkoties daudz radikālāk! Kur tad ir tas cirvis, kas jau pielikts pie koka saknes? Rīkojies taču! Es esmu neizpratnē. Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?” Cik no mums neesam uzdevuši līdzīgu jautājumu sāpju un bēdu brīžos?

Atkal un atkal mēs pasniedzam Jēzum cirvi, bet Viņš to atkal noliek malā, sūtot mūs atpakaļ uz mūsu mājām. Viņš sūta mūs ar mīlestības vārdiem būt klāt kādam viņa sāpēs, palīdzēt kādam paguruma brīdī, Viņš aicina mūs paēdināt un padzirdīt izsalkušos un izslāpušos. Viņš aicina uz vecajiem koku stumbriem saskatīt jaunus zaļus asnus. Pārāk bieži mēs tos neredzam vai nevēlamies redzēt. Reizēm vērojot mūsu vārgos centienus, šķiet, ka tie maz ko dod, salīdzinot ar to, ko varētu sniegt neliela atriebība no Dieva puses, kā ar cirvi izcērtot satrunējušos celmus. Un tomēr Dievs mums ir uzticējis mīlestības darbus, nevis ravēšanu, un mēs ikviens kristībās esam solījušies vismaz mēģināt to darīt. Iespējams, ka tieši šī kalpošana ir viesciešām saistīta ar Viņa raksturu — tā atspoguļo Dievu, kāds Viņš ir. Toreiz, pirms 2000 gadiem, Jānim bija grūti to saprast, un arī šodien maz kas ir mainījies. “Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?” Bet Jēzus atbildēja un tiem sacīja: “Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas.”

Ja mums uzdotu līdzīgu jautājumu — kāda būtu mūsu atbilde? Vai mēs necenstos pierādīt, kas mēs esam? Mēs uzreiz uzskaitītu virkni sasniegumu, ko esam veikuši! Redziet, kas mēs esam! Bet Jēzus atbildēja: “Atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat”. Akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām, bet kurš tad ir atbildīgs par to visu? Jēzus it kā nemaz nepretendē uz šī brīnumdara godu. Ko Jēzus saka? To, ka Mesija nav nācis, lai būtu uzmanības centrā? To, ka Viņš nav nācis, lai ķertos pie cirvja, lai piepildītu ļaužu tūlītējās cerības? Pēc tā izklausās. Izklausās, ka Viņš nav nācis, lai ņemtu varu savās rokās, bet lai to atdotu prom, lai pagodinātu Dievu un visbeidzot izgaistu to cilvēku pūlī, kas atraduši Viņa mīlestību par tik aizraujošu, ka tā piepilda visu viņu būtību.

Barbara B. Teilore raksta: “Izklausās, ka Jēzus saka: “Ejat un sakiet Jānim, ka ikviens, kas ir gaidīts, ir jau atnācis. Ejiet un pastāstiet, ko jūs redzat un dzirdat. Varbūt lietas nenotiek tā, kā viņš tās iedomājies, bet ik pa laikam šur un tur, vispārsteidzošākajās vietās notiek visbrīnumainākās lietas. Cilvēki, kas pasaulē bija akli pret mīlestību, pēkšņi to ierauga, baiļu paralizētie atkal skrien ar cerību, cilvēki, kas bija kurli, tagad skaļi dzied slavas dziesmas Dievam. Bet pāri visam, pastāstiet Jānim, ka visbrīnumainākais ir tas, ka tas nav kāda vientuļa Mesijas darbs, bet Dieva darbs, ko dara visi, kas tic, un ka šim darbam nav redzams gals. Pastāstiet viņam, ka ja viņam tā vajag, tad es tas esmu, bet viņš var gaidīt vēl citu un vēl citu, un vēl citu. Sakiet Jānim, lai viņš katrā sejā meklē Dieva seju un lai nepaklūp ar Mani, jo tas, kas te notiek, ir kaut kas daudz lielāks par ikvienu no mums. Jo pašlaik veidojas Dieva valstība.”

Vai šie nav brīnišķīgi vārdi? Šodien, kad pasaulē ir tik daudz dažādu problēmu, karu, nesaskaņu, Dievs ceļ savu valstību. Kurā valstībā tu vēlies būt? Cilvēku celtajā vai Dieva? Kad mēs pieminām mūsu Kunga Jēzus Kristus upuri Svētajā Vakarēdienā, kāpēc mēs to darām? Tāpēc, ka tā ir Jēzus Kristus pavēle vai lūgums? Varbūt ir kaut kas dziļāks? Ko mēs vēlamies piedzīvot? Svētības? Prieku par Viņa klātbūtni? Pieminēt Viņa sāpes un brūces mūsu grēku dēļ? Pieminēt Viņa mīlestību uz mums, kad Viņš atdeva savu dzīvību par mums, kad vēl nepazinām Dievu? Cerību būt mūžam kopā ar Viņu? Ticības stiprinājumu? Tie visi ir labi mērķi. Tomēr aiz visa tā ir vēl kaut kas.

Kad mēs pieņemam Jēzus miesu un asinis, mēs pieņemam Viņu visu. Mēs pieņemam arī Svēto Garu, kas mūs pārveido Kristus līdzībā. Gluži kā rakstīts — “Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.” (2.Kor. 3:18) Pieņēmuši Kristus miesu un asinis, mēs kļūstam par Viņa atspulgu šajā pasaulē. Tas nozīmē, ka arī mums ir jākļūst par miera nesējiem. Ir jānoliek cirvis un ir jāsaskata tas darbs, ko Dievs dara visapkārt. Un ja Dievs tā gribēs, tad pateicoties mīlestībai, kas atklājusies jūsu dzīvē, arī vēl kāds Jānis vai Juris, vai Zanda, vai Marija, ieraudzīs ne tikai sakaltušus koku stumbrus, bet jaunu, zaļu asnu, kas tiecas pretī jaunai dzīvībai Kristū. Lai Dievs mums palīdz kļūt par Viņa atspulgu šajā pasaulē, lai “akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird” — lai visi apliecina, ko Dievs var darīt mūsu dzīvē. Āmen.