Jāņa evaņģēlija 20. nodaļa noslēdzas ar skaistu epilogu:

“Vēl daudzas citas zīmes Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, par kurām šajā grāmatā nav rakstīts. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jums, kas ticat, būtu dzīvība viņa vārdā.” (30.–31. p.)

Varētu domāt — ko te vēl piebilst? Evaņģēlija stāsts ir izstāstīts — Jēzus atnāca pie mums, mācīja un dziedināja, tad mira par mūsu grēkiem un augšāmcēlās. Stāsts ir laimīgi beidzies. Teātra valodā runājot, priekškars nolaižas. Bet tad pēkšņi priekškars paveras un uz skatuves iznāk visi izrādes galvenie aktieri. Ir vēl kaut kas, kas palicis nepateikts.

Nakts Galilejā

21. nodaļa iesākas ar ainu Galilejā, Tiberijas jūras krastā. Ir pagājis zināms laiks, kopš mācekļu satikšanās ar Jēzu Jeruzalemē. Viņi ir atgriezušies Galilejā, aptuveni 150 km uz ziemeļiem no Jeruzalemes. Ir vakars. Mācekļi dodas zvejot. Pareizāk sakot, Pēteris paziņo, ka viņš dodas zvejot un pārējie piebalso, ka dosies viņam līdzi. Pēteris, varbūt pat pašam to neapzinoties, atkal ir mācekļu vadītājs.

Mums ikvienam dzīvē gadās notikumi, kas izrādās daudz spēcīgāki par mums, kas mūs satriec. Mācekļi to visu piedzīvoja — vispirms fantastiskā Jēzus iejāšana Jeruzālemē, tad spraigie notikumi templī, tad visneparastākais Pashas mielasts, tad pārdzīvojumi Ģetzemanes dārzā, tad Jēzus nodošana, arests un krustā sišana. Cik cilvēks var izturēt? Tas viss satrieca un iznīcināja mācekļu lepnumu un cerības. Viņi zaudēja dzīves mērķi un jēgu. Pēc tam tikpat negaidīts pavērsiens — Jēzus augšāmcelšanās, kas atkal bija “nezināma teritorija”.

Kad dzīvē notiek tik lielas pārmaiņas, cilvēki gluži nevilšus meklē kādu risinājumu, atgriežoties pie tā, ko viņi labi pārzina. Mūsdienās vieni meklē mierinājumu darbā, citi saldumos, citi bezmērķīgi stundām ilgi skatās televizoru vai mēģina noslīcināt realitāti alkoholā. Mācekļi atgriezās pie zvejas tīkliem. Un atkal par pārsteigumu viņi atklāj, ka Jēzus ir priekšā, lai kalpotu tiem un uzturētu viņus.

Tāpat kā toreiz, kalpošanas sākumā, mācekļi ir laivā un zvejo. Tāpat kā toreiz, kalpošanas sākumā, viņi neko nenozvejo. (Vai tā ir tikai sagadīšanās, ka visos evaņģēlijos bez Jēzus mācekļi neko nenoķer? Iespējams, ka arī te ir kāda mācība — lai izpildītu mums uzticēto uzdevumu, mums būs jāstrādā saskaņā ar Jēzus norādēm.) Aust jauna diena, bet visu mācekļu pūliņi ir bijuši neveiksmīgi. Loma nav. Un atkal, tāpat kā toreiz, Jēzus aicina mācekļus vēlreiz izmest tīklus un ir milzīgs loms. Tad 7. pantā lasām:

Māceklis, ko Jēzus mīlēja, Pēterim sacīja: Tas ir Kungs! Sīmanis Pēteris, izdzirdējis, ka tas ir Kungs, apvilka virsdrēbes, jo viņš bija kails, un iemetās jūrā.

Vai nav dīvaini, ka sliktos notikumos mēs saskatām Dievu? Piemēram, nesen masu mēdiji publicēja Čečenijas prezidenta Ramzana Kadirova uzskatus: “Groznijas augstceltnē ‘Olimps’ trešdien pieredzētais ugunsgrēks bija ‘Dieva griba’”. Kad mums dzīvē atgadās kas slikts, mēs vainojam Dievu. Bet vai mēs atpazīstam Dievu, kad mūsu dzīvē notiek kaut kas labs? Māceklis, ko Jēzus mīlēja, atpazina Viņu.

Atpazīt Jēzu…

Lai gan visi mācekļi redzēja Jēzu, tikai viens atpazina. Kāpēc tieši viņš? Par viņu Jāņa evaņģēlijā (13:25) lasām, ka viņš bija noliecies pie Jēzus krūts. Viņš veltīja laiku pārdomām par Jēzus dzīvi un kalpošanu, veltīja laiku, lai iepazītu Jēzu. Vai var būt tā, ka šie klusie brīži, ko pavadām kopā ar Dievu, lasot Bībeli, lūdzot un pārdomājot lasīto un notikumus mūsu dzīvē, ir atslēga Dieva atpazīšanai ikdienas dzīves notikumos un cilvēkos? Un arī otrādāk — mūsu apziņa, ka ir jāstrādā, nevis “jāiznieko laiks” Bībeles lasīšanai un Dieva lūgšanai, apslēpj mums Dieva klātbūtni mūsu dzīvē? Protams, ne visu atrisina Bībeles lasīšana vai lūgšana. Marija noteikti bija klausījusies Bībeles lasījumus sinagogā, viņa bija lūgusi Dievu, bet augšāmcelšanās svētdienā vienalga sajauca Jēzu ar dārznieku. Protams, mēs varam teikt, ka Marija bija pārāk nobēdājusies, asaras aizmigloja skatu, bet ko lai sakām par mācekļiem? Evaņģēlija epilogs atgādina, ka arī mācekļi atkārtoti nespēja atpazīt Jēzu pat pēc satikšanās aiz slēgtām durvīm (20:19–23), pēc tam, kad Jēzus atkal parādījās viņiem, kad viņi bija kopā ar Tomu (20:24–29). Ja mēs domājam, ka ar mums gan tā nenotiktu, tad šis evaņģēlija noslēgums liek mums būt uzmanīgiem ar šādiem apgalvojumiem. Var izrādīties, ka mēs esam tikpat neattapīgi kā mācekļi laivā.

Atšķirībā no iepriekšējām evaņģēlija nodaļām, kad stāsts nenovēršami virzījās Golgātas un kapa tumsas un Lieldienu virzienā, šoreiz tas virzās no Lieldienām tālāk spožā rīta gaismā. Šķiet, Jānis runā par jaunu radīšanu. Šķiet, Jēzus kalpošana, Viņa nāve un augšāmcelšanās ir nesusi rezultātu, kas tagad ir jāīsteno dzīvē. Jēzus uzvara pār grēku un nāvi paver jaunas iespējas Pēterim un pārējiem mācekļiem sākt jaunu dzīvi. Gleznieciski runājot, visur gaisā ir pavasara smarža — saullēkts, jūras krasts, brokastīs uz oglēm ceptas zivis. Viss it kā norāda uz jauniem apvāršņiem.

Izkāpuši krastā, viņi redzēja ogles kvēlojam un zivis uz tām un maizi. Jēzus viņiem sacīja: Nesiet no tām zivīm, ko tagad esat saķēruši! (9.–10. p.)

Krastā visus gaida pārsteigums — uz oglēm ir svaigi ceptas zivis. No kurienes Jēzus tās dabūja? Iespējams, ka tas ir vēl viens gandrīz nepamanīts brīnums. Ja tas ir tā, tad šī brīnuma mērķis, tāpat kā visā Jāņa evaņģēlijā, ir norādīt uz Jēzu kā Kungu.

Jāņa evaņģēlija epilogs liecina, ka arī pēc augšāmcelšanās Jēzus vēl aizvien rūpējas par saviem mācekļiem.

Tad Jānis apraksta visdīvaināko maltīti Bībelē — vai variet iedomāties maltīti kopā ar augšāmcelto Jēzu Kristu, kur visi ēd, neviens neteikdams ne vārda?! Šķiet ļoti neveikla situācija — pietrūkst svētku noskaņojuma, prieka un līksmības.

Jēzus viņiem sacīja: Nāciet uz rīta maltīti! Un neviens māceklis neiedrošinājās viņam jautāt: Kas tu esi? Jo viņi zināja, ka tas ir Kungs. Tad Jēzus nāca, ņēma maizi un deva viņiem un tāpat arī zivis. (12.–13. p.)

Kāpēc tik dīvaina noskaņa? No Jāņa sniegtā apraksta šķiet, ka Jēzus izskatījās mazliet citādāks, nekā pirms krustā sišanas. Vai arī varbūt Viņš katru reizi tiem parādījās mazliet citādākā izskatā? Ja viņi bija tikušies jau vismaz divas reizes ar augšāmcēlušos Kungu Jeruzalemē, tad nevienam taču vairs nevajadzētu šaubīties par Jēzus izskatu? Ievērosim Marka piezīmi: “Pēc tam viņš parādījās citā izskatā diviem no viņiem, kad tie gāja uz laukiem.” (Mk. 16:12) Šīs liecības un fakti vedina domāt, ka katru reizi mācekļiem bija jāatpazīst Jēzus Kristus no jauna. (Skat. Mt. 24:40). Ja tas ir tā, cik lielas ir mūsu izredzes ieraudzīt Jēzu? Vai var būt, ka Viņš ir nejaušs garāmgājējs uz ielas? Ubags pie lielveikala durvīm? Kāds, kas nelaimes brīdī pasniedz jums palīdzīgu roku?

Pētera saruna ar Jēzu: piedošana, izaicinājums, uzdevums

Jau no paša evaņģēlija iesākuma apustulis Jānis seko līdzi Pētera izaugsmei. Ja evaņģēlijs noslēgtos ar 20. nodaļu, kaut kas paliktu nepateikts. Mēs visi zinām, ka Jēzus deva Pēterim debesu valstības atslēgas, ka Pēteris solījās sekot Kungam līdzi nāvē, bet kas notika ar Pēteri pēc tam, kad viņš bija aizliedzis savu Kungu trīs reizes? Pēteris gan redzēja augšāmcelto Jēzu, kad viņš parādījās mācekļiem Jeruzālemē, bet viņam nebija iespējas pārrunāt notikušo.

Bet tagad, kad kopā ar viņu ir tikai 6 mācekļi, kad valda klusums un neviens nesteidzas, kad brokastis paēstas, Pēterim ir iespēja pārrunāt visu notikušo. Tā bija saruna, par kuru Pēteris ļoti uztraucās.

Lasot šo sarunu, mēs atceramies, ka Pēteris trīs reizes aizliedza Kungu, kā Jēzus to jau bija iepriekš paredzējis. (Mt. 26:34 un Mk. 14:72) Pēteris apgalvoja: “Ja arī visi apgrēkosies, es gan ne” (Mk. 14:29), tāpēc nav pārsteigums, ka Jēzus tagad Pēterim jautā, vai viņš mīl (agapaō) Jēzu vairāk nekā šie citi? Uz to Pēteris īsi atbild, ka viņš mīl Jēzu. Nav nekādu salīdzinājumu ar citiem mācekļiem. Un Pēteris pat neuzdrošinās apgalvot, ka viņš mīl (agapaō) Jēzu, grieķu tekstā Pēteris atbild, ka viņš fileō. Jēzus dod viņam uzdevumu barot Viņa jērus.

Jēzus vēlreiz jautā Pēterim, vai viņš mīl (agapaō) Viņu? Šoreiz bez salīdzinājuma ar citiem. Un atkal Pēteris atbild, ka viņš fileō Jēzu. Jēzus dod viņam uzdevumu ganīt Viņa avis.

Tad Jēzus trešo reizi jautā vai Pēteris mīl (fileō) Viņu? Pēteris noskumst. Mēs varam iedomāties kā viņš, nokārtu galvu, skatoties uz zemi, klusi saka: Kungs, tu zini visu, tu zini, ka es tevi fileō. Un Jēzus trešo reizi dod Pēterim uzdevumu barot Viņa avis. Pēc tam Jēzus pravieto par Pētera likteni.

Vai arī mums dzīvē nepienāk brīži, kad domājam — lai nu ko tie citi, es gan sekošu Dievam un kalpošu Viņam! Tas skan skaisti, bet būtībā mēs līdz ar Pēteri sakām: “Ja arī visi apgrēkosies, es gan ne.” Un tad dzīvē pienāk brīdis, kad mēs izdarām kaut ko pavisam aplamu, kaut ko tādu, kas ir pilnīgi pretējs šim solījumam. Kā dzīvot tālāk? Divas iespējas:

1) Mēs ieraujamies sevī, noslēdzamies, vairāmies no Dieva. Mēs rīkojamies tāpat kā Ādams pēc grēkā krišanas.

2) Nākt pie Dieva un pārrunāt notikušo. Dievs piedāvā mums brīnišķīgu risinājumu — Viņš ir samaksājis par mūsu grēkiem, Viņš var mūs ieģērbt tīrās drēbēs un atjaunot mūsu kalpošanu. Kā tas izskatās dzīvē? Tā kā nupat kā lasījām par mācekļu piedzīvojumu jūras krastā. Dzīvē pienāk brīdis, kad Dievs mūs katru uzrunā personīgi, kad apliecina grēku piedošanu un aicina sekot Viņam. Reizēm atmiņa izspēlē jokus ar mums — attiecībā par Pēteri mēs atceramies tikai to, ka Pēteris aizliedza Jēzu. Tomēr Jāņa evaņģēlija noslēgums vēlreiz atgādina, ka daudz pārāka par Pētera aizliegšanu ir Jēzus piedošana Pēterim un jaunas kalpošanas uzticēšana — pat tādam cilvēkam, kurš publiski aizliedzis savu Kungu! Tad atskan aicinājums: “Seko man!” Sekošana Jēzum bieži vien atklājas mūsu rūpēs par līdzcilvēkiem — “baro manus jērus” un “gani manas avis”.

Jauns rīts…

Epilogs atgādina Jāņa evaņģēlija sākumu. Gaisma spīd tumsībā, un gaisma uzvar tumsu. Evaņģēlija noslēgums atgādina par izmisuma tumsu mūsos, par mūsu nespēju atpazīst Jēzu. Bet tai pat laikā tas atgādina par gaismu, kas apspīd visu. Un tad viss mainās.

Kopā ar Jēzu nesekmīgais nakts darbs pēkšņi kļūst par rīta pārsteigumu. Smagā saruna par aizliegšanu kļūst par neveiklu mīlestības apliecinājumu, kur pat Jēzus jautājumi pārvēršas par uzdevumiem: baro manus jērus, gani manas avis, baro manas avis. Visbeidzot mainās pats aicinātais — Pēteris vairs nav bravurīgs Jēzus labā roka, kas gatavs mirt par savu Kungu, kā viņam pašam savā lepnībā un pašiedomībā tas šķita (Jņ. 13:37), bet, tā kā Jēzus ir atdevis savu dzīvību par Pēteri, viņš savukārt par to pagodinās Dievu, ejot pazemīgā mocekļa nāvē.

Cik vienkāršs un tai pat laikā izaicinošs ir Jēzus aicinājums Pēterim: “Seko man!” Vispirms Jēzus aicina Pēteri rūpēties par citiem Jēzus mācekļiem, tad pravieto par viņa mocekļa nāvi. Šķiet, ka mīlestība tomēr negarantē drošību. Un varbūt, ka pieņemot aicinājumu sekot Jēzum, mēs neesam aicināti pierādīt savu uzskatu taisnību, bet ar savu pazemību un mīlestību pret citiem atklāt, cik daudz Dievs spēj piedot?

Evaņģēlija sākumā mācekļi bija enerģijas pilni un uzreiz gatavi sekot Jēzum, daudz nedomājot par tālāko. Viņi gaidīja brīnumus un godību bez īpašas pašatbildības — Jēzus visu nokārtos. Ja sākotnējās mācekļu attiecības ar Kungu var raksturot kā romantisku draudzību, tad evaņģēlija noslēgumā ir pavisam cita noskaņa. Šeit sajūtam atbildību un nodošanos Jēzum “līdz nāve mūs šķirs.” Reiz Pēteris vēlējās kļūt par cilvēku zvejnieku, būt uz skatuves prožektoru gaismu krustugunīs, visu uzmanības centrā, bet tagad, piedzīvojis Jēzus krusta nāvi un augšāmcelšanos, viņš apzinās, ko maksā sekošana Jēzum. Tagad viņš ir gatavs uzņemties viņam uzticēto uzdevumu bez kādām ilūzijām. Viņš ir bijis liecinieks Kristus kalpošanai cilvēkiem un zina, ko tas maksās. Mēs esam gatavi saņemt Dieva mīlestību, bet vai mēs esam gatavi to pasniegt tālāk citiem? Tāpēc, kad Jēzus aicina Pēteri kalpošanā, Viņš nesaka: “Es mīlu tevi un uzticos tev”, bet “Vai tu mani mīli?” Tikai tad, kad Pēteris saprot, ka Dievu mīlēt nozīmē ne tik daudz iegūt kā atdot, viņš ir gatavs pildīt tam Dieva izraudzīto uzdevumu. Viņš ir gatavs ieiet gaismā.

Lieldienu gaismā viss mainās, pat mūsu izpratne par Dievu. Jūdu monoteisms tagad atklājas Trīsvienībā un Jēra uzvarā, kura paver jaunus apvāršņus visai radībai.

Gavēņa laiks. Šai laikā jāatbild jautājums — kas ir gavēnis? Vai varat pateikt, kas ir gavēnis?

Skots Maknaits piedāvā šādu gavēņa definīciju: ja definējot gavēni, mēs esam kārdināti to izskaidrot kā kaut ko tādu, ko mēs darām, “lai” dabūtu kaut ko, tad mums nepieciešams vēlreiz dziļāk ieskatīties kristīgā gavēņa akā — Bībelē. Šķiet, ka gavēšanā mēs esam novirzījušies kādā sānceļā.

Mēs esam pārvērtuši to par savas garīgās izaugsmes instrumentu, un to darot, pazaudējušo vienu no tās galvenajiem elementiem, ja ne pašu galveno elementu. Gavēšana nav tik daudz līdzeklis “lai…”, cik reakcija uz dzīves notikumiem.

Tā vietā, lai raudzītos uz gavēni kā disciplīnu, ar kuras palīdzību mēs kaut ko iegūstam — atbildes uz lūgšanām, labākas komunikācijas ar Dievu, kļūstam garīgāki, Bībeles akcents uz gavēni ir kā atbilde uz dzīves svētiem vai sērīgiem mirkļiem. Ja gavēšanas definīcijā jūs ātri nonākat pie “lai” elementa, tad, iespējams, mums atkal ir pienācis laiks ielūkoties Bībelē.

Bībele aicina mūs virzīties prom no uzskata par gavēni kā līdzekli, ar ko mēs iegūstam to, ko vēlamies, un aicina mūs pārliecināties, ka gavēnis ir atbilde svētam vai skumjam mirklim vai notikumam.

A (skumjš dzīves notikums, piemēram, nāve) → B (gavēšana) → C (ieguvums)

Bieži vien mēs dzirdam, ka mums vajag gavēt (B), lai kaut ko iegūtu (C). Šķiet, ka Bībele vairāk runā par A (skumju vai svētu notikumu), kas kā dabisku atsauksmi izraisa gavēni (B), neatkarīgi no tā, vai mēs kaut ko no tā iegūstam vai nē (C). Vēl vairāk gavēšana ir rīcība, ar kuru mēs pievienojamies Dieva skumjām par skumjo notikumu.

Piemēram, vai atceraties, kad Jēzus gavēja? Tūlīt pēc savām kristībām. Mēs parasti pēc kristībām rīkojam svinības pie bagātīgi klāta galda. Kāpēc Jēzus rīkojās citādāk? Ar kristībām Viņš bija uzsācis savu publisko kalpošanu, kas beigsies pie krusta. Svēts un skumju pilns dzīves mirklis.
Izlasīsim vēl kādu piemēru no Bībeles, Lk. 5:33–35:

“Tad tie viņam (Jēzum) sacīja: Jāņa mācekļi bieži gavē un lūdz – tāpat arī farizeju mācekļi, bet tavējie ēd un dzer. Jēzus tiem sacīja: Jūs nevarat likt kāzu viesiem gavēt, kamēr līgavainis ir kopā ar tiem. Nāks dienas, kad līgavainis tiks no tiem atņemts, tajās dienās tie gavēs.”

Kad, saskaņā ar Jēzus vārdiem, Viņa mācekļi gavēs? Tad, kad Viņš tiks piesists krustā, kad šķitīs, ka visas viņu cerības sagruvušas. Bet kas notiek pēc Jēzus augšāmcelšanās un Svētā Gara izliešanās?

Un šajā kontekstā mēs varam šodien domāt par gavēni. Nevis, lai mēs ar to kaut ko iegūtu — iztiksim bez visiem “lai” — bet vai mums šis laiks Jēzus dzīvē ir svēts, vai varbūt skumju pilns?

Runājot par gavēni, mēs parasti ar to saprotam atturēšanos no kaut kā, nevis to, ko Bībele sauc par gavēni — pilnīgu atturēšanos no barības (un dažreiz arī no dzēriena) uz noteiktu laika sprīdi. Vai ar to mēs nezaudējam gavēšanas pamatelementus — atbildi uz bēdīgiem vai svētiem dzīves mirkļiem.

Ir konfesijas, kuras stingri pieturās pie baznīcas kalendāra, kas izveidots tā, lai ik gadu no jauna pieminētu evaņģēlijos aprakstītos notikumus Jēzus dzīvē. Tas sākas ar Adventa laiku un Ziemassvētkiem — Mesijas piedzimšanu, tad seko Epifānijas jeb Dieva atklāsmes laiks, tad Gavēnis un klusā nedēļa, kas fokusējas uz Lielo piektdienu un Lieldienām — Kristus augšāmcelšanos, pēc tam seko Vasarsvētki un pārējais gads tiek saukts par parasto laiku. Parastais laiks ir domāts dažādiem kristīgās ticības un misijas aspektiem. Bet Gavēnis ir domāts, lai mēs pārdomātu evaņģēlija vēsti — Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos.

Kā mēs gatavojamies Gavēnim? Kā mēs dzīvojam gavēņa laikā? Vai arī — kāpēc mēs tam negatavojamies un ignorējam?

Ir cilvēki, kas saka, ka Jaunajā Derībā nav sniegts baznīcas kalendārs, tāpēc nav nekādas vajadzības pēc tā. Bet kas notiek, kad mums nav nekāda plāna? Ko mēs darām? Mēs darām to, ko mums gribās. Reizēm es domāju — kā būtu, ja mēs mazliet vairāk piedomātu pie tā, ko māca baznīcas kalendārs? Iespējams, mēs daudz vairāk laika veltītu Jēzus dzīves apcerei, vairāk laika būtu pārdomāt evaņģēlija būtību, un iespējams, ka mūsu dzīvē būtu vairāk kristīgās ticības gara augļu.

Jāatzīst, ka pati Bībele liek mums padomāt par kalendāra nozīmi ticības dzīvē. Dievs kārtoja Israēla tautas dzīvi un dievkalpošanu tādā veidā, ka tauta ik gadu no jauna pieminēja un iemiesoja Dieva glābjošo rīcību tās vēsturē.

Piemēram, israēliešiem liturģiskais gads sākās nevis ar ziemas vai vasaras saulgriežiem, bet ar to dienu, kad Dievs paziņoja par viņu izvešanu no Ēģiptes (2.Mozus 12:2). Tie ir Pashā svētki, kas saskaņā ar Gregoriāna kalendāru iekrīt martā vai aprīlī. Ik gadu viņiem bija jāpiemin arī tā diena, kad viņi saņēma bauslību Sinaja kalnā, mēs to saucam par Vasarsvētkiem. Pavisam israēliešiem bija septiņi gadskārtējie svētki: Pashas un Neraudzētās maizes svētki, Pirmās ražas svētki, Nedēļu svētki (Vasarsvētki), Tauru svētki, Izlīguma diena, Būdiņu svētki.

Acīm redzot Dievam bija svarīgi, lai tauta ik gadu no jauna atcerētos pestīšanas notikumus, un tāpēc Viņš izveidoja atbilstošu liturģisko kalendāru. Un arī kristieši jau samērā agri, pirmajos piecos gadsimtos, atbilstoši strukturēja Baznīcas gadu ap Jēzus dzīves notikumiem.

Ar šo ieskatu gada ritumā mēs atgriežamies pie gavēņa. Pirms pāris gadiem mēs lasījām un pārdomājām Jesajas grāmatas 58. nodaļu par patieso gavēni. Vai atceraties, kāda bija tā laika dievlūdzēju problēma? No vienas puses viņi gavēja, lai izpatiktu Dievam, bet no otras viņu gavēšana neko nemainīja līdzcilvēku dzīvē. No viņu atteikšanās ēst kādu maltīti neviens trūkumcietējs neko neieguva. Viņi negavēja tāpēc, lai ietaupīto iedotu kādam citam, kam nav nekā ko ēst. Par to variet lasīt Jes. 58:6-10. Tāpēc Dievs caur Jesaju jautā: ko tāds gavēnis dod? Vēl vairāk, Dievs gavēni saista ar atturēšanos no aprunāšanas, rādīšanas ar pirkstiem, ar atturēšanos no dūru palaišanas un ar patiesu sabata svētīšanu (13. un 14. p.).

Tas viss liek vēlreiz pārdomām mūsu misiju un aicinājumu. Pārdomāsim, kā mēs izturamies pret cilvēkiem, kas strādā mūsu labā, kā mēs izturamies pret citām konfesijām, pret valsti, un ko mēs varam darīt to cilvēku labā, kam ir mazāk, nekā mums.

Dievs aicina mūs uz mieru ar visiem un uz praktisku Viņa mīlestības atklāšanu pat mūsu ienaidniekiem. Kā mums veicas šajās jomās?

Jāņa ev. 2:1–11

1 Trešajā dienā bija kāzas Galilejas Kānā, un Jēzus māte bija tur. 2 Arī Jēzu un viņa mācekļus uzaicināja uz kāzām.
3 Kad pietrūka vīna, Jēzus māte viņam sacīja: Tiem nav vīna. 4 Tad Jēzus viņai atbildēja: Sieviete, kāda man daļa par to? Mana stunda vēl nav atnākusi. 5 Viņa māte sacīja kalpotājiem: Ko vien viņš jums saka, to dariet!
6 Tur bija nolikti seši akmens trauki ūdenim, pēc jūdu šķīstīšanās paražas, katrs no tiem divi vai trīs mēru tilpumā. 7 Jēzus viņiem sacīja: Piepildiet traukus ar ūdeni! Un viņi tos piepildīja līdz pat malai. 8 Tad viņš tiem sacīja: Tagad smeliet un nesiet mielasta pārraugam. Un viņi to aiznesa.
9 Kad mielasta pārraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija tapis par vīnu, – viņš nezināja, no kurienes tas ir, bet kalpotāji, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad mielasta pārraugs sauc līgavaini 10 un viņam sacīja: Ikviens cilvēks vispirms liek priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, tad sliktāko, bet tu esi pataupījis labo vīnu līdz šim.
11 Tā Galilejas Kānā Jēzus sāka darīt zīmes, atklādams savu godību, un viņa mācekļi ticēja viņam.

Kāzās Kānā laikam ir visslavenākais evaņģēlijos aprakstītais notikums (lai arī to pieminējis tikai Jānis). Šis notikums iesākas tik skaisti — ar kāzām. Droši vien mēs visi esam bijuši kāzās. Ja vēl ne savās, tad draugu vai radu kāzās noteikti. Tas ir skaists notikums. Mēs zinām, ka tolaik nebija medusmēnesis, bet kāzas parasti svinēja septiņas dienas līgavaiņa namā.

Bet kā jau katrās kāzās, arī šajās kaut kas sagāja greizi. Galīgi greizi. Tekstā nav teikts, cik dienas bija pagājušas kopš kāzu sākuma, kad notika kaut kas neiedomājams — kāzu rīkotājiem pietrūka vīna. Tuvo Austrumu kontekstā tas nozīmētu apkaunojumu uz visu mūžu! Visi kāzu viesi gadiem ilgi atcerētos šīs kāzas un smīkņātu par tām — “viņiem pietrūka vīna.” To pamana Jēzus māte un saka Jēzum: “Tiem nav vīna.”

Jēzus viņai atbildēja: Sieviete, kāda man daļa par to? Mana stunda vēl nav atnākusi.
Vai nav dīvaina atbilde? Vai Jēzu nezina, ko tas nozīmē jaunajam pārim? Vai viņu neinteresē mūsu likstas? Šķiet, atslēga Jēzus šķietamai vienaldzībai ir atrodama Viņa vārdos “Mana stunda vēl nav atnākusi.” Jāņa evaņģēlijā laikam ir ļoti liela nozīme. Viss laiks ir Dieva pārziņā un kontrolē. Un tomēr šķiet, ka reizēm cilvēkiem izdevās pierunāt Jēzu mainīt plānus. To redzam Jēzus sarunā ar grieķu sievieti Tīras apgabalā (Mk. 7:24–30), to redzam šeit kāzās. Jēzus māte viņam sacīja: “Tiem nav vīna.”

Viņa raudzījās uz Jēzu un bija pārliecināta, ka Jēzus var un viņam ir kaut kas jādara lietas labā. Kad mēs raugāmies uz ļaužu vajadzībām, vai arī mēs nevaram nākt ar lūgumu pie Jēzus, kurš nāca, lai mums būtu dzīvība un pārpilnība? (Jņ. 10:10). Pasaulē, kur vēl tik daudziem cilvēkiem (pat tepat Latvijā!) vakarā jāsaka bērniem — “mums šovakar nav ko ēst” — kāpēc tā stunda vēl nav atnākusi? Lai arī kā mēs necenstos izdibināt Dieva rīcību, mēs varam nākt pie Viņa ar lūgumu: “viņiem nav.”

Bet Jēzus negribēšana rīkoties ir puse no problēmas. Otra puse ir Jēzus mātes lūgums, kas liek Jēzus rīkoties tik dāsni. Jo būtībā viņai tas rūpēja pirms tas rūpēja Jēzum. Lai arī Jāņa evaņģēlijā viss ir Tēva ziņā un rokās, nevar nepamanīt to, kā šī situācija attīstās:
— “Tiem nav vīna.”
— “Sieviete, kāda man daļa par to?”
— “Ko vien viņš jums saka, to dariet!”
— “Piepildiet traukus ar ūdeni!”
Kas lika Jēzum rīkoties? Tas laikam paliks noslēpums. Bet šeit redzam, ka godīgs cilvēka lūgums, kas nāk no sirds, reizēm maina Dieva plānus.

Šis notikums aino arī cilvēka atsaucību Dieva pavēlēm un kas no tā iznāk. Bībelē teikts: “Un viņi tos piepildīja līdz pat malai.” Reizēm es domāju, kā būtu bijis, ja šie kalpi būtu piepildījuši traukus mazliet pāri pusei, nevis līdz malām? Katra ūdens trauka tilpums bija vismaz 75 litri, tātad, kopā ap 450 litru.

Kad viss top jauns…
Jēzus pirmā zīme ir Kānās, kas ir padsmit kilometrus uz ziemeļiem no Nācaretes. Interesanti, ka šī sadaļa Jāņa evaņģēlijā iesākas un noslēdzas ar Kānu Galilejā. Starp šiem diviem notikumiem Kānas pilsētiņā jeb ciematā Jēzus pārvērš ūdeni vīnā, paskaidro, ka Viņa miesa ir jaunais templis (2:13–35), izaicina Nikodēmu piedzimt no augšienes (3:1–21), piedāvā dzīvo ūdeni sievietei pie akas Samarijā (4:1–42), un atgriežas Kānā, lai dziedinātu mirstošo galminieka dēlu (4:43–54).

Ūdens, templis, vējš, dzimšana, veca aka — Jēzus visam piešķir jaunu nozīmi. Seši ūdens trauki atklāj vecās reliģijas tukšo formu, kam trūkst satura. Tajos ir tikai ūdens. Drīz Jēzus to pārvērtīs par tik lielu daudzumu vīna, ka kāzu visiem tas nekad nebeigsies. Viņiem ir pārpilnība. Šo trauku patiesais nolūks būs piepildīts. Vīns Bībelē ir eshatoloģisks labklājības un pārticības simbols. (Amosa 9:13; Joēla 4:18). Jānis raksta, ka ūdens pārvēršana vīnā bija “zīme”, kas norādīja uz to, kas ir Jēzus. Zīmes nozīme ir norādīt uz kaut ko tālāk aiz sevis, norādīt uz Kristu. Rezultāts ir tāds, ka daži redz to, saprot un sāk ticēt.

Bet šodien šis notikums Kānā daudziem liek saraukt uzacis. Mēs neesam pieraduši, ka mūsu problēmas atrisinās ar brīnumu starpniecību. Piemēram, diezin vai kāds tic un cer, ka dabasgāzes sadārdzināšanās dēļ mums ūdens mucās pārvērtīsies sašķidrinātā dabasgāzē. Tā tas nav šodien un tā nebija arī toreiz.

Ievērojiet, kad mielasta pārraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija tapis par vīnu, – viņš nezināja, no kurienes tas ir, — viņš neteica: “Jauki, kāds brīnumdaris ir pārvērtis ūdeni vīnā. Tā tas bieži notiek.” Viņš ir pārliecināts, ka līgavainis ir atnesis vīnu no saviem krājumiem, kas tam bija, tikai viņš nesaprot, kāpēc viņš ir taupījis tik labu vīnu vēlākam laikam. Tas norāda, ka arī šodien mēs varam neievērot daudzas lietas, kas būtībā ir Dieva brīnums. Tikai Jēzus mācekļi zināja, ka Jēzus ūdeni to pārvērta vīnā, un sāka ticēt Viņam.
Mielasta pārraugs atzīst, ka vīns tiešām ir labs, bet nezina, ka tā avots ir Jēzus, un ka tas norāda uz Dieva žēlastību. Tāpat arī mēs bieži vien dzīvē varam atzīt labas lietas, neatskārstot, no kā tas viss nāk. Pārraugs arī atzīst, ka viesiem ieskurbstot, viņu spēja atpazīt labo vīnu no parastā, mazinās. Tas norāda, ka mēs varam notrulināt gan savu fizisko, gan garīgo uztveri tā, ka vairs neatšķiram labo no sliktā. Bet te ir vēl viena mācība — netiekties tikai pēc labām un vēl labākām lietām dzīvē, bet tiekties pēc visu šo labo lietu Avota — pie Jēzus Kristus!

Dienvidāfrikas bīskapam Desmondam Tutu reiz vaicāja, kāpēc viņš izvēlējās kļūt par anglikāni, nevis pievienoties kādai citai konfesijai. Viņš atbildēja, ka tolaik, kad vēl valstī bija aparteīds, kad baltais un melnais satikās uz takas, melnajam bija jāpakāpjas sāņus, grāvī, lai palaistu balto cilvēku, un vēl bija jāpaloka galva, ar šo žestu izrādot cieņu pretimnācējam.

“Kādu dienu,” Tutu turpināja, “kad es vēl biju pavisam mazs zēns, mēs ar māti gājām pa ielu, un mums pretim nāca kāds liela auguma baltais, ģērbies melnā tērpā. Pirms es vai māte paspējām paspert soli sāņus, kā tas mums pienāktos darīt, šis vīrs pirmais paspēra soli sāņus, un kad mēs pagājām viņam garām, viņš noņēma cepuri un palocīja galvu mātes priekšā! Es biju vairāk kā pārsteigts par notikušo un jautāju mātei: “Kāpēc baltais cilvēks tā darīja?” Māte paskaidroja: “Viņš ir anglikāņu priesteris. Viņš ir Dieva vīrs, tāpēc viņš tā darīja.” Kad viņa man pateica, ka viņš ir anglikāņu priesteris, es tajā pat mirklī nolēmu, ka arī es gribu būt anglikāņu priesteris. Un kas vēl vairāk — es gribēju būt Dieva vīrs.”

Adventa jeb Kristus otrās atnākšanas gaidīšana prasa pavisam citu gatavošanos, nekā to iesaka veikalu reklāmas un katalogi. Jo adventa teksti Bībelē ir tik atšķirīgi no tām adventa ainām, kuras rāda filmās vai grāmatu ilustrācijās. Šķiet, ka ļoti labi šo noskaņu ir izdevies attēlot slavenajam holandiešu post-impresionistam Vincentam van Gogam (1853–1890) gleznā “Zvaigžņotā nakts” (1889. g.). Van Gogs bija mācītāja dēls un, iespējams, pats būdams kādu laiku evaņģēlists, bija labi pazīstams ar Lk. 21. nodaļas tekstu. Gleznā ir attēlotas apokaliptiskas debesis, mutuļojoši mākoņi, milzīgas spožas zvaigznes un mēness uz tumši zilu debesu fona. Fonā ir pilsētiņa ar baznīcas torni un priekšplānā ciprese, kas savieno debesis ar zemi, liesmas formā, kas van Goga laikā simbolizēja kapus un sēras. Šī glezna izraisa dažās asociācijas skatītājos. Daži redz biedējošu priekšnojautu pilnas debesis, citi tajās redz kaut ko varenu un skaistu, vēl citi tur saskata Dieva tuvumu.

Tāpat kā van Goga glezna, arī Jēzus vārdi Lūkas evaņģēlija 21. nodaļā izraisa dažādu reakciju klausītājos:

Un zīmes būs uz saules un mēness, un zvaigznēm, un tautas uz zemes būs izmisumā un izbijušās, kālab jūra krāc un bango. Cilvēki pamirs no bailēm, gaidot, kas nāks pār pasauli, jo debesu spēki tiks satricināti. Un tad viņi redzēs Cilvēka Dēlu padebesīs nākam varenībā un lielā godībā. Kad tas sāksies, tad izslejieties un paceliet savas galvas, jo jūsu atpestīšana tuvojas.

Vieni visu uzmanību pievērš biedējošām ainām, citi drosmei pastāvēt briesmās, vēl citi saklausa Dieva tuvuma un aizsardzības garantiju.

Ko tad Jēzus vēlas pateikt mācekļiem? Jēzus brīdina, ka būs tik lielas politiskās pārmaiņas pasaulē, ka cilvēkiem zudīs pamats zem kājām, šķitīs, ka viss universs sabrūk — saule aptumst un mēness vairs nespīd. Un šajā vistumšākajā un visbezcerīgākajā laikā Viņš aicina droši pacelt galvu augšā, jo Viņa atnākšana ir tuvu. Viņš nesaka, ka tā jau ir notikusi, bet aicina būt nomodā, nezaudēt dūšu, zinot, ka Dievs ir uzticams. Visās šajās pārmaiņās nepazaudēt skatu uz Jēzu:

“Bet piesargieties, ka jūsu sirdis nenotrulinās dzerot un plītējot un dzīves rūpestos un tā diena nepārsteidz jūs pēkšņi – kā slazds. Tā nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Bet esiet nomodā, ik brīdi lūgdami, lai jūs spētu izbēgt no visa tā, kas notiks, un stāties Cilvēka Dēla priekšā.” (Lk. 21:34–36)

Jēzus aicina būt nomodā — no vienas puses nepadoties depresijai, krītot dzeršanā un plītēšanā, no otras — nepalikt tik aizņemtiem ar laicīgām lietām, ar materiālo lietu kārtošanu krīzes apstākļos, ka pārtrūkst attiecības ar Radītāju. Tāda attieksme pret realitāti var izrādīties liktenīga kļūda. Viņa padoms ir lūgšana — lai mēs spētu izbēgt no visa tā, kas notiks. Tātad, ir kāds Dievam zināms ceļš, kas spēj mūs pasargāt no šī atvara, kas ieraus visu pasauli! Un šis ceļš iesākas ar būšanu nomodā un ar lūgšanu. Bībeles 1965. gada revidētajā versijā 12 reizes un jaunajā tulkojumā 13 reizes izskan aicinājums “esiet nomodā”.

Ko nozīmē būt nomodā? Tas nozīmē īpaši piedomāt pie tā, lai arī Ziemassvētkos atvēlētu laiku Dievam. Lai nav tā, ka dāvanas, apsveikuma kartiņas un visas pārējās labās lietas, kuras mēs gādājam mūsu mīļajiem, gluži nemanot paņem mums tik daudz laika, ka Dievam tur vairs nav vietas. Visā notikumu un pasākumu burzmā vairs neiznāk laiks lūgšanām un pārdomām par notiekošo.

Mateja ev. 24. un 25. nodaļā Jēzus stāsta četras līdzības, kas ilustrē Viņa atnākšanas gaidīšanu. Un šeit atkal ir pārsteigums! — nevienā no līdzībām mēs neatrodam ne Jēzus atnākšanas laika noteikšanu, ne pasaules gala sludināšanu!

Pirmā ilustrācija ir par uzticamo un neuzticamo kalpu. Ļaunais kalps nospriedis, ka viņa kungs kavējas nākt, sāka sist savus līdzbiedrus, sāka rīt un dzert ar citiem plītniekiem. Šeit ir runa par attiecībām, kuras mums jāuztur ar citiem cilvēkiem, it sevišķi tiem, kas ir mūsu apgādībā vai pakļautībā.

Otrā ilustrācija ir par desmit jaunavām, kas noslēdzas ar līgavaiņa vārdiem “Patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu!” Te ir runa par Jēzus personīgu iepazīšanu. To nevar iemācīt ar grāmatām, to nevar mantot. Katram cilvēkam Jēzus ir jāiepazīst personīgi dzīves piedzīvojumos un pārbaudījumos. Ne velti ir tāds teiciens, ka Dievam nav mazbērnu, Viņam ir tikai bērni.

Trešā ilustrācija ir līdzība par uzticēto naudu. Kā mēs izlietojam tos talantus, līdzekļus, dāvanas un iespējas, kuras Dievs mums dāvājis, lai mēs ar tām kalpotu citiem? Vai arī viss ir paturēts sev pašam — savām izpriecām, sevis lutināšanai? Uz otru pusi — varbūt mēs savā kūtrumā sevi attaisnojam un sakām, ka mums nav nekādu spēju, tāpēc mēs nevaram uzņemties nekādas atbildības. Ja pielaidīsim kādas kļūdas, Dievs sodīs… Par šādiem cilvēkiem Jēzus saka: “Atņemiet viņam talantu un dodiet tam, kam ir desmit, jo tam, kam ir, tiks dots un tam būs pārpilnība, bet tam, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas tam ir.” (Mt. 25:28–29)

Ceturtā ilustrācija ir par pēdējo tiesu. Tās centrā ir mūsu rūpes par dzīves pabērniem. Vai mēs esam ievērojuši tos, kas ir trūkumā, neēduši, kam nav, kur palikt, kam trūkst apģērba vai kuri ir vientuļi slimnīcā vai cietumā? Vai esam pabarojuši, apģērbuši, devuši pajumti, apmeklējuši? Ne vienmēr visas šīs lietas ir iespējamas indivīdam, bet tas ir iespējams visiem kopā kā draudzei.

Tātad gaidīt Jēzus atnākšanu nozīmē modrību 4 virzienos:

• Rūpēties par mūsu savstarpējām attiecībām;
• Iepazīt Dievu;
• Lietot dāvanas, kuras Dievs devis kalpošanai;
• Rūpēties par dzīves pabērniem.

Ziemassvētki, adventa laiks, būtībā runā par Jēzus Kristus, par Dieva ienākšanu šai pasaulē bērna veidā, par Viņa piedzimšanu mūsos — par ticības iesākumu, un par Viņa otro atnākšanu — mūsu ticības noslēgumu. Viņš toreiz pārsteidza visu pasauli, ienākot tajā kā bērns. Kā rakstīja apustulis Pāvils (1.Kor. 2:9), neviens to nespēja iedomāties tā piepildāmies. Un nav šaubu, kad Viņš vēlreiz pārsteigs mūs visus, atnākot otrreiz Dieva godības spožumā. Nav ne mazāko šaubu, ka mēs visi atkal būsim pārsteigti.

Bet Dievs, kas mīl pārsteigt, vēlas, lai arī Viņa bērni ir tādi paši. Tāpēc Viņš aicina rūpēties par savstarpējām attiecībām, kad ne priekšnieki, ne prese, ne sabiedrība to neredz, izlietot saņemtās dāvanas citu labā, rūpēties par tiem, kuri citiem nešķiet rūpju vērti. Rīkoties nesavtīgi, kad neviens to neredz vai bez jebkāda personīgā labuma — tas daudzus var pārsteigt. Atceraties ievadā pieminēto Desmonda Tutu piedzīvojumu? Viņš izvēlējās kļūt līdzīgs tam cilvēkam, kas viņu pārsteidza. Arī mums ir šī iespēja. Tāpēc — esiet nomodā! Āmen.

Marka evaņģēlija 7. nodaļa iesākas ar ainu Galilejas ezera ziemeļrietumu krastā, kaut kur Ģenecaretes apvidū (skat. Mk. 6:53–56). Mēs lasām, ka farizeji un rakstu mācītāji nāk pie Jēzus un jautā, kāpēc Jēzus mācekļi ēd ar nemazgātām (gr. koine, “parastām”) rokām. Tātad, ar parastām, rituāli nesvētītām rokām. Farizeji zināja, ka Dievs nav prasījis pirms ēšanas rituāli mazgāt rokas, šāda prasība bija tikai priesteriem pirms upura ēšanas. To varam izlasīt 2. Mozus 30:17–21. Bet farizeji labi zināja Dieva ilgas visu Israēlu padarīt par svēta priesteru tautu. Dievs caur Mozu teica: “Jūs man būsiet priesteru valsts un svēta tauta!” (2. Mozus 19:6). Tāpēc farizeji uzskatīja, ka visai tautai ir rituāli jāmazgā rokas, jāsvēto tās, pirms katras maltītes. Vai tas nebija cēls mērķis? Kāpēc Jēzus neuzslavē viņus?

Šo pašu notikumu ir aprakstījis arī Matejs (15:1–20). Pateicis Jēzus atbildi farizejiem (“Klausieties un saprotiet! Ne tas, kas caur muti ieiet, sagāna cilvēku, bet gan tas, kas no mutes iziet, sagāna cilvēku.”), Matejs notikuma aprakstu ir papildinājis ar kādu interesantu detaļu:

“Tad mācekļi pienāca pie Viņa un Tam sacīja: “Vai Tu zini, ka farizeji, Tavus vārdus dzirdēdami, ņēma apgrēcību?”
Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm. Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji; bet, ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi iekritīs bedrē.”” (Mt. 15:12–14)

Un tad Matejs paskaidro, ka tas bija Pēteris, kas lūdza Jēzum izskaidrot līdzību. Ievērojiet 17. pantu — “mācekļi izjautāja viņu par šo līdzību.” Atšķirībā no farizejiem, kas burtiski uztvēra Jēzus vārdus, ka nu viss ir ēdams, un ņēma apgrēcību, viņi šoreiz saprata, ka Jēzus teiktais ir līdzība, tas nav jāsaprot burtiski. Līdzība nav uztverama burtiski, tā ar analoģiju skaidro kaut ko citu. Tātad runa nav par to, ka ēdot ar nesvētītām rokām cilvēks apgānās, vai ka Jēzus šeit pasludina jebkuru barību par šķīstu, kā to burtiski saprata farizeji, bet par to, kas tad patiesi apgāna cilvēku — ne rituālā, bet morālā nozīmē.

Struktūra
Šajā sadaļā atkal atrodam Marka iemīļoto “sendviča” struktūru — Stāsts iesākas ar jautājumu par nemazgātām rokām (1.–5. p.), tad Jēzus skaidro, kas ir liekulība Dieva acīs (6.–13. p.), un beigās mēs atkal atgriežamies pie jautājuma par nemazgātām rokām (14.–23. p.). No tā saprotam, ka vissvarīgākais ir pa vidu — kādai ir jābūt mūsu attieksmei pret Dievu vai svētumu un pret līdzcilvēkiem, pirms mēs sākam tiesāt citus.

Būtiskais
Lūk, šeit ir jautājums par būtību — kas tad mūs patiesi sagāna? Vai ārējās lietas, kā roku nemazgāšana vai reliģiskās tradīcijas, vai tas, kas nāk no mūsu sirds? Jēzus aicina domāt par to, kāds gars aiz tā visa stāv. Atcerēsimies Jer. 17:9 “Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?”

Šajā epizodē farizeji jautā Jēzum par motīviem, kāpēc mācekļi ēd ar “parastām” rokām. Mēs varētu priecāties, ka viņi nespriež tikai pēc ārējā un neaprunā Jēzus mācekļus aizmuguriski. Bet Jēzus diezgan agresīvi “atšuj” viņus ar pretjautājumu: kāpēc viņi ievēro savus likumus uz Dieva likumu rēķina? Kāda te morāle? Pirms tiesā otru, labi pārdomā, vai pats dzīvo pilnīgā saskaņā ar Dieva likumiem!

Varbūt šodien mēs tikai pasmaidām vai pavīpsnājam par tā laika farizeju problēmām, bet būtībā mūsos maz kas ir mainījies kopš tā laika. Arī šodien mēs bieži vien jaucam to, kas mūsu acīs ir svarīgs un tātad arī Dievam, un kas patiesībā Dievam ir svarīgs. Vai nav reizēm tā, ka raugoties uz kāda ienācēja netīro apģērbu vai melnajiem nagiem, mēs klusībā domājam — viņš neiederas mūsu dievkalpojumā? Kad dzirdam, kā bērni trokšņo dievkalpojuma laikā, mēs pie sevis pukojamies — kāpēc vecāki ņem viņus līdzi un traucē mums? Mēs daudz laika un enerģijas tērējam, pārdomājot, kā citus atturēt no dalības dievkalpojumā, nepārmeklējot savu sirdi un savus grēkus.

Marka evaņģēlija 7. nodaļā lasām, ka Dievs atsakās no Vecās Derības rituāliem, kas tikai norādīja uz morālo (sirds) šķīstību, un aicina pievērst uzmanību būtiskākajam — problēmai katra cilvēka sirdī, no kuras nāk ļaunais. Jautājums ir par sirds šķīstīšanu. Un to var veikt tikai Dieva Dēls Jēzus Kristus, atklājot mums Dieva spēku, Dieva mīlestību un Dieva žēlastību katrā savā solī un Viņa upurī par mūsu grēkiem pie krusta. Raugoties uz Jēzu, mēs sākām apjaust Dieva spēku izmainīt mūsu dzīvi, mēs sākam ticēt Jēzus vārdiem. Un tad, kā ir teicis kāds teologs — laiks pienācis nopūst sveces un pacelt acis, lai redzētu saullēktu. Āmen.