Pielūgsme ir pastāvīgas uzticēšanās Dievam izpausme. Ar Dieva Vārda un Sv.Vakarēdiena liturģiju mēs izpildām to, uz ko esam aicināti — mēs lūdzam Dievu, klausāmies Dieva Vārdu, nožēlojam grēkus, izlīgstam ar citiem cilvēkiem, paceļam sirdis un lūgšanu rokas pretī Dievam, tiekam pabaroti, tad mēs pateicamies un ejam tālāk kopā ar Dievu savās dzīves gaitās.
Dieva Vārda liturģijā mēs uzzinām vairāk par Dievu, kurš ir bijis kopā ar mums no mūsu pirmā sirdspuksta, ir ar mums tagad un vēlas būt kopā ar mums visā mūžībā.
Sv. Vakarēdiens
Svētā Vakarēdiena liturģijā mēs pārdomājam Kristus ienākšanu šajā pasaulē, pārdomājam par Viņa ciešanām par mūsu grēkiem, piedzīvojam to, kā Viņš mums piedod, pabaro mūsu dvēseli un tad Viņš aicina sekot Viņam šajā pasaulē.
Lai piedalītos Svētajā Vakarēdienā, mēs tiekam aicināti pārbaudīt paši sevi:
“Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm. Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu.” (1. Kor. 11:27–29)
1. Korintiešiem 11. nodaļas kontekstā Pāvils norāj korintiešus par savtīgo un nevērīgo uzvedību, kad viņi sapulcējas kopā kā draudze: “Kad jūs sanākat kopā, tad nav iespējams turēt Tā Kunga mielastu. Jo, mielastam notiekot, katrs steidzas paņemt savu paša ēdienu, un tā cits paliek neēdis, cits piedzeras.” (1. Kor. 11:20–21).
Ko tad nozīmē ēst un dzert “necienīgi” (1. Kor. 11:27). Virspusēji skatoties, šie vārdi attiecas šauri uz mūsu uzvedību, kad ēdam lauzto neraudzēto maizi un dzeram neraudzēto vīnu. Bet kad Pāvils paskaidro, ka necienīga piedalīšanās nozīmē “neizšķirt Kunga miesu”, tad tas aicina mūs pārdomāt visas mūsu attiecības Kunga miesā: vai mūsu rīcība skaidri nenorāda nevis uz vienas maizes un vienas miesas vienotību, bet sašķeltību?…
Šajā kontekstā vajadzētu pieminēt Jēzus pamatmācību par nākšanu Dievu pielūgt:
“Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu.” (Mt. 5:23–24).
Jēzus saka, ka tad, kad mēs nākam Dievu pielūgt, mums jābūt pārliecinātiem, ka mūsu attiecības ar citiem ir kārtībā, un ja tā nav, mums steigšus jārīkojas, lai tās nokārtotu, un tikai tad varam nākt Dievu pielūgt. Šo Jēzus aicinājumu vajadzētu īpaši pārdomāt pirms Svētā Vakarēdiena. Kā sagatavošanos tam Kristus ir iestādījis kājmazgāšanas rituālu.
Sv. Vakarēdiena sakramentālā nozīme
Vispirms šis sakraments atgādina par Kristus upuri Golgātā, par to, ka Viņš mira mūsu vietā. Kristus pats par to teica: “Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk.” (1. Kor. 11:26)
Otrkārt tas māca, ka mēs nepielūdzam Dievu vieni. Mums nepieciešami citi cilvēki mūsu dzīvē, kas pasludina mums labo vēsti, kas mūs pabaro, kas mums piedod, kas mūs svēta, kas mūs stiprina, noliecas pie mūsu kājām un nomazgā tās, iedrošina un sniedz pajumti grūtos dzīves brīžos.
Trešā lieta, ko šis sakraments māca, ir tas, ka Dievs izmanto materiālas lietas, lai mūs aizsniegtu. Svētā Vakarēdiena dievkalpojumā mēs ticam, ka Kristus ir mūsu vidū. Ja saskaroties ar šīm materiālajām lietām mēs ticam, kas esam satikušies ar Dievu, tad it viss mūsu dzīvē iegūst arī garīgu dimensiju, kas tieši vai netieši norāda uz mūsu attiecībām ar Dievu. Vai mēs to saskatām? Vai mēs aizejam no Svētā Vakarēdiena dievkalpojuma, saņēmuši visu nepieciešamo, lai spētu sadzirdēt Dieva balsi, kas uzrunā mūs šajā konkrētajā dzīves brīdī?
Svētais Vakarēdiens ir brīdis, kad mēs gan vēlamies uzņemt barību, kas sniedz mūžīgo dzīvību, gan saprotam, ka arī mēs paši tiekam aicināti ņemt, svētīt, atlauzt un sniegt daļu savas dzīves kādam citam.
Svēto Vakarēdienu mums pasniedz Dievs, tā ir īstā Debesu Manna, kas sniedz mūžīgu dzīvību Kristū Jēzū. Lai to saņemtu, mums ir jābūt ar pazemīgu sirdi un nokārtotām savstarpējām attiecībām. Lai Dievs palīdz mums tā nākt pie Viņa galda! Āmen.
G. Bukalders