Adventa pārsteigumu gaidot

Dienvidāfrikas bīskapam Desmondam Tutu reiz vaicāja, kāpēc viņš izvēlējās kļūt par anglikāni, nevis pievienoties kādai citai konfesijai. Viņš atbildēja, ka tolaik, kad vēl valstī bija aparteīds, kad baltais un melnais satikās uz takas, melnajam bija jāpakāpjas sāņus, grāvī, lai palaistu balto cilvēku, un vēl bija jāpaloka galva, ar šo žestu izrādot cieņu pretimnācējam.

“Kādu dienu,” Tutu turpināja, “kad es vēl biju pavisam mazs zēns, mēs ar māti gājām pa ielu, un mums pretim nāca kāds liela auguma baltais, ģērbies melnā tērpā. Pirms es vai māte paspējām paspert soli sāņus, kā tas mums pienāktos darīt, šis vīrs pirmais paspēra soli sāņus, un kad mēs pagājām viņam garām, viņš noņēma cepuri un palocīja galvu mātes priekšā! Es biju vairāk kā pārsteigts par notikušo un jautāju mātei: “Kāpēc baltais cilvēks tā darīja?” Māte paskaidroja: “Viņš ir anglikāņu priesteris. Viņš ir Dieva vīrs, tāpēc viņš tā darīja.” Kad viņa man pateica, ka viņš ir anglikāņu priesteris, es tajā pat mirklī nolēmu, ka arī es gribu būt anglikāņu priesteris. Un kas vēl vairāk — es gribēju būt Dieva vīrs.”

Adventa jeb Kristus otrās atnākšanas gaidīšana prasa pavisam citu gatavošanos, nekā to iesaka veikalu reklāmas un katalogi. Jo adventa teksti Bībelē ir tik atšķirīgi no tām adventa ainām, kuras rāda filmās vai grāmatu ilustrācijās. Šķiet, ka ļoti labi šo noskaņu ir izdevies attēlot slavenajam holandiešu post-impresionistam Vincentam van Gogam (1853–1890) gleznā “Zvaigžņotā nakts” (1889. g.). Van Gogs bija mācītāja dēls un, iespējams, pats būdams kādu laiku evaņģēlists, bija labi pazīstams ar Lk. 21. nodaļas tekstu. Gleznā ir attēlotas apokaliptiskas debesis, mutuļojoši mākoņi, milzīgas spožas zvaigznes un mēness uz tumši zilu debesu fona. Fonā ir pilsētiņa ar baznīcas torni un priekšplānā ciprese, kas savieno debesis ar zemi, liesmas formā, kas van Goga laikā simbolizēja kapus un sēras. Šī glezna izraisa dažās asociācijas skatītājos. Daži redz biedējošu priekšnojautu pilnas debesis, citi tajās redz kaut ko varenu un skaistu, vēl citi tur saskata Dieva tuvumu.

Tāpat kā van Goga glezna, arī Jēzus vārdi Lūkas evaņģēlija 21. nodaļā izraisa dažādu reakciju klausītājos:

Un zīmes būs uz saules un mēness, un zvaigznēm, un tautas uz zemes būs izmisumā un izbijušās, kālab jūra krāc un bango. Cilvēki pamirs no bailēm, gaidot, kas nāks pār pasauli, jo debesu spēki tiks satricināti. Un tad viņi redzēs Cilvēka Dēlu padebesīs nākam varenībā un lielā godībā. Kad tas sāksies, tad izslejieties un paceliet savas galvas, jo jūsu atpestīšana tuvojas.

Vieni visu uzmanību pievērš biedējošām ainām, citi drosmei pastāvēt briesmās, vēl citi saklausa Dieva tuvuma un aizsardzības garantiju.

Ko tad Jēzus vēlas pateikt mācekļiem? Jēzus brīdina, ka būs tik lielas politiskās pārmaiņas pasaulē, ka cilvēkiem zudīs pamats zem kājām, šķitīs, ka viss universs sabrūk — saule aptumst un mēness vairs nespīd. Un šajā vistumšākajā un visbezcerīgākajā laikā Viņš aicina droši pacelt galvu augšā, jo Viņa atnākšana ir tuvu. Viņš nesaka, ka tā jau ir notikusi, bet aicina būt nomodā, nezaudēt dūšu, zinot, ka Dievs ir uzticams. Visās šajās pārmaiņās nepazaudēt skatu uz Jēzu:

“Bet piesargieties, ka jūsu sirdis nenotrulinās dzerot un plītējot un dzīves rūpestos un tā diena nepārsteidz jūs pēkšņi – kā slazds. Tā nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Bet esiet nomodā, ik brīdi lūgdami, lai jūs spētu izbēgt no visa tā, kas notiks, un stāties Cilvēka Dēla priekšā.” (Lk. 21:34–36)

Jēzus aicina būt nomodā — no vienas puses nepadoties depresijai, krītot dzeršanā un plītēšanā, no otras — nepalikt tik aizņemtiem ar laicīgām lietām, ar materiālo lietu kārtošanu krīzes apstākļos, ka pārtrūkst attiecības ar Radītāju. Tāda attieksme pret realitāti var izrādīties liktenīga kļūda. Viņa padoms ir lūgšana — lai mēs spētu izbēgt no visa tā, kas notiks. Tātad, ir kāds Dievam zināms ceļš, kas spēj mūs pasargāt no šī atvara, kas ieraus visu pasauli! Un šis ceļš iesākas ar būšanu nomodā un ar lūgšanu. Bībeles 1965. gada revidētajā versijā 12 reizes un jaunajā tulkojumā 13 reizes izskan aicinājums “esiet nomodā”.

Ko nozīmē būt nomodā? Tas nozīmē īpaši piedomāt pie tā, lai arī Ziemassvētkos atvēlētu laiku Dievam. Lai nav tā, ka dāvanas, apsveikuma kartiņas un visas pārējās labās lietas, kuras mēs gādājam mūsu mīļajiem, gluži nemanot paņem mums tik daudz laika, ka Dievam tur vairs nav vietas. Visā notikumu un pasākumu burzmā vairs neiznāk laiks lūgšanām un pārdomām par notiekošo.

Mateja ev. 24. un 25. nodaļā Jēzus stāsta četras līdzības, kas ilustrē Viņa atnākšanas gaidīšanu. Un šeit atkal ir pārsteigums! — nevienā no līdzībām mēs neatrodam ne Jēzus atnākšanas laika noteikšanu, ne pasaules gala sludināšanu!

Pirmā ilustrācija ir par uzticamo un neuzticamo kalpu. Ļaunais kalps nospriedis, ka viņa kungs kavējas nākt, sāka sist savus līdzbiedrus, sāka rīt un dzert ar citiem plītniekiem. Šeit ir runa par attiecībām, kuras mums jāuztur ar citiem cilvēkiem, it sevišķi tiem, kas ir mūsu apgādībā vai pakļautībā.

Otrā ilustrācija ir par desmit jaunavām, kas noslēdzas ar līgavaiņa vārdiem “Patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu!” Te ir runa par Jēzus personīgu iepazīšanu. To nevar iemācīt ar grāmatām, to nevar mantot. Katram cilvēkam Jēzus ir jāiepazīst personīgi dzīves piedzīvojumos un pārbaudījumos. Ne velti ir tāds teiciens, ka Dievam nav mazbērnu, Viņam ir tikai bērni.

Trešā ilustrācija ir līdzība par uzticēto naudu. Kā mēs izlietojam tos talantus, līdzekļus, dāvanas un iespējas, kuras Dievs mums dāvājis, lai mēs ar tām kalpotu citiem? Vai arī viss ir paturēts sev pašam — savām izpriecām, sevis lutināšanai? Uz otru pusi — varbūt mēs savā kūtrumā sevi attaisnojam un sakām, ka mums nav nekādu spēju, tāpēc mēs nevaram uzņemties nekādas atbildības. Ja pielaidīsim kādas kļūdas, Dievs sodīs… Par šādiem cilvēkiem Jēzus saka: “Atņemiet viņam talantu un dodiet tam, kam ir desmit, jo tam, kam ir, tiks dots un tam būs pārpilnība, bet tam, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas tam ir.” (Mt. 25:28–29)

Ceturtā ilustrācija ir par pēdējo tiesu. Tās centrā ir mūsu rūpes par dzīves pabērniem. Vai mēs esam ievērojuši tos, kas ir trūkumā, neēduši, kam nav, kur palikt, kam trūkst apģērba vai kuri ir vientuļi slimnīcā vai cietumā? Vai esam pabarojuši, apģērbuši, devuši pajumti, apmeklējuši? Ne vienmēr visas šīs lietas ir iespējamas indivīdam, bet tas ir iespējams visiem kopā kā draudzei.

Tātad gaidīt Jēzus atnākšanu nozīmē modrību 4 virzienos:

• Rūpēties par mūsu savstarpējām attiecībām;
• Iepazīt Dievu;
• Lietot dāvanas, kuras Dievs devis kalpošanai;
• Rūpēties par dzīves pabērniem.

Ziemassvētki, adventa laiks, būtībā runā par Jēzus Kristus, par Dieva ienākšanu šai pasaulē bērna veidā, par Viņa piedzimšanu mūsos — par ticības iesākumu, un par Viņa otro atnākšanu — mūsu ticības noslēgumu. Viņš toreiz pārsteidza visu pasauli, ienākot tajā kā bērns. Kā rakstīja apustulis Pāvils (1.Kor. 2:9), neviens to nespēja iedomāties tā piepildāmies. Un nav šaubu, kad Viņš vēlreiz pārsteigs mūs visus, atnākot otrreiz Dieva godības spožumā. Nav ne mazāko šaubu, ka mēs visi atkal būsim pārsteigti.

Bet Dievs, kas mīl pārsteigt, vēlas, lai arī Viņa bērni ir tādi paši. Tāpēc Viņš aicina rūpēties par savstarpējām attiecībām, kad ne priekšnieki, ne prese, ne sabiedrība to neredz, izlietot saņemtās dāvanas citu labā, rūpēties par tiem, kuri citiem nešķiet rūpju vērti. Rīkoties nesavtīgi, kad neviens to neredz vai bez jebkāda personīgā labuma — tas daudzus var pārsteigt. Atceraties ievadā pieminēto Desmonda Tutu piedzīvojumu? Viņš izvēlējās kļūt līdzīgs tam cilvēkam, kas viņu pārsteidza. Arī mums ir šī iespēja. Tāpēc — esiet nomodā! Āmen.