Saskatīt Jēzus atklāsmi

Marka ev. 6:30–56 (jaunais tulkojums)

“Tad apustuļi sapulcējās pie Jēzus un pavēstīja viņam visu, ko bija darījuši un mācījuši. Un viņš tiem sacīja: “Nāciet savrup nomaļā vietā un mazliet atpūtieties,” – jo daudzi nāca un gāja, tā ka tiem nebija pat laika paēst. Viņi laivā aizīrās uz kādu nomaļu vietu. Daudzi redzēja viņus aizbraucam un tos pazina, un saskrēja no visiem ciemiem, un nonāca galā pirmie. Jēzus, izkāpis krastā, ieraudzīja lielo ļaužu pūli un sirdī iežēlojās par tiem, jo tie bija kā avis, kam nav gana. Un viņš tos daudz mācīja.”

Stāsts iesākas gluži kā mūsdienās — “daudzi nāca un gāja, tā ka tiem nebija pat laika paēst.” Arī šodien mēs bieži vien esam tik aizņemti darba darīšanās, ka nav laika pat paēst.

Šeit aprakstītais notikums ir ļoti simbolisks. Jēzus aicina mācekļus uz kādu “nomaļu vietu”, tas ir, tuksnesi (gr. erēmos) , lai tur varētu atpūsties. Viņi dodas uz turieni laivā. Vai saskatāt šeit kādu līdzību ar Iziešanu no Ēģiptes? Trīs reizes Ap. Marks ir pieminējis “vientuļu” jeb “tukšu” vietu (Mk. 6:31,32,35 — grieķu valodā lietots tas pats vārds) — tā noteikti nav sagadīšanās!

Ieradušies otrā krastā, viņi neguva plānoto atpūtu, jo viņus sagaidīja liels ļaužu pulks, šķiet, pat lielāks par to, no kura viņi devās prom. Jēzus, šķiet, neskatoties uz paša un mācekļu no gurumu, šoreiz priekšroku dod pūļa vajadzībām. Marks norāda, ka Jēzus “sirdī iežēlojās par tiem, jo tie bija kā avis, kam nav gana.”

Šīs un citas rakstvietas, kas apraksta ļaudis kā Dieva avis un Dievu kā Ganu, ir pamats Israēla cerībai. Un tieši tas ir pamats tam, kas tūlīt notiks tālāk — ļaužu paēdināšanai tuksnesī! Ļaudis un mācekļi šeit “nomaļā vietā” atklājas kā jaunais Israēls, kas sapulcējies ap Dieva Ganu, Jēzu, kas ir iežēlojies par viņiem un “daudz māca” tiem par Dieva valstību. Drīz Viņš pabaros viņu miesu, bet vispirms Viņš sniedz barību viņu garam, kamēr mācekļi, šķiet, atpūšas:

Piecu tūkstošu paēdināšana (35.–40. p.)

“Bija jau vēla stunda, kad mācekļi, pie viņa piegājuši, sacīja: “Šī vieta ir nomaļa, un ir jau vēls, atlaid tos, ka tie, nogājuši apkārtējās sētās un ciemos, pirktu sev ēdamo.” Bet viņš tiem atbildēja: “Dodiet jūs viņiem ēst!” Tad viņi jautāja: “Vai lai ejam un pērkam maizi par divi simti denārijiem un dodam tiem ēst?” Tad viņš tiem sacīja: “Cik maizes jums ir? Ejiet raudzīt!” un uzzinājuši tie sacīja: “Piecas un divi zivis.” Un viņš visiem lika pa pulkiem nomesties zaļajā zālē. Un tie nometās pulciņos pa simt un pa piecdesmit.

Vai ievērojāt šeit tekstā kaut ko neparastu? Ne tikai to, ka ļaudis nometās pulciņos par simt un pa piecdesmit, kas israēliešiem noteikti atgādināja iziešanas no Ēģiptes notikumu un nometnes tuksnesī, bet arī to, ka tuksnesis, nomaļā vieta, pēkšņi ir pārvērtusies par zaļas zāles klātu lauku — Kānaānu?

Piecu tūkstošu paēdināšana (41.–44. p.)

“Tad viņš ņēma tās piecas maizes un divi zivis un, pacēlis acis uz debesīm, pateicās un lauza maizes un deva saviem mācekļiem, lai viņi liktu tiem priekšā, un arī tās divi zivis viņš visiem sadalīja. Un visi paēda un bija sāti. Un tie salasīja divpadsmit pilnus grozus ar maizes gabaliem,un paēdušo bija ap pieci tūkstoši vīru.”

Šie ļaudis bija nākuši ievērojamu attālumu. Atcerēsimies, ka viņi tā steidzās nokļūt gar ezera krastu Jēzum priekšā, ka daudziem steigā nebija paņemts līdzi nekas, ko ēst. Jēzus visu dienu bija sludinājis Dieva valstības principus un tagad tuvojās vakars.

Par pārsteigumu mācekļiem, Jēzus neatlaida ļaudis, bet lika viņiem tos pabarot. Arī mēs šodien būtu tikpat izbrīnīti, kā viņi toreiz. “Vai lai izdodam visu naudu, kas mums ir, par vienām vakariņām?” Lai cik arī mums būtu, tas nekad nebūs gana visiem. Reizēm mums šķiet, ka mums ir gana. Jēzum ir savs uzskats par mūsu bagātību:

“Tu saki: es esmu bagāts, un man bagātības papilnam, man netrūkst nekā, bet tu nezini, ka esi nelaimīgs un nožēlojams, nabags, akls un kails.” (Atkl. 3:17)

Pienāk brīdis dzīvē, kad saprotam, ka mūsu piecas maizes un divi zivis ir domātas ne tikai mums pašiem, bet vēl pieciem tūkstošiem. Un tad mēs paceļam skatus uz Jēzu, jo tikai Viņš spēj nodrošināt mūsu vajadzības, mūsu dienišķo maizi ceļā atpakaļ uz zaudēto Paradīzi.

“Viņš ņēma tās piecas maizes un divi zivis un, pacēlis acis uz debesīm, pateicās un lauza maizes un deva saviem mācekļiem, lai viņi liktu tiem priekšā, un arī tās divi zivis viņš visiem sadalīja.”

Iztēlojaties šo ainu — tauta sēž zālē, Jēzus stāv kājās, un pacēlis acis uz debesīm, pateicas un lauž maizi un izdala saviem mācekļiem. Viņi tās izdala tālāk un visi ir paēduši. Mazliet vēlāk Mk. 14:22 mēs redzam līdzīgu ainu —

“Un, tiem ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja to, pārlauza un tiem to deva un sacīja: “Ņemiet, tā ir Mana miesa.””

Šodien mēs neesam izsalkuši. Mēs visi esam paēduši, varbūt tikai retajam ir trūkums. Cik liela interese ir paēdušam cilvēkam par Dzīvības maizi? Šodien mēs nesteidzamies skriešus uz baznīcu, lai tur noteikti nonāktu pirms mācītāja. Jā, Sv. Vakarēdiena dievkalpojums piesaista mazliet vairāk uzmanības, bet arī ne tādā mērā, lai mēs būtu tur, neskatoties ne uz kādiem dzīves apstākļiem. Un tomēr — vai mēs neesam izsalkuši? Vai mēs neesam aizņemti ar daudzām lietām, bet mūsu resursi ir visai ierobežoti? Mēs domājam par dienišķo maizi, par iztiku ģimenei, bet bieži vien aizmirstam no kā tas viss nāk.

Mums bieži vien nav laika pārdomāt Dieva klātbūtnes un palīdzības brīžus, kas atgadās mūsu dzīvē. Mēs esam pārāk aizņemti ar dienišķajiem darbiem un pienākumiem. Kā mainītos mūsu dzīve, ja mēs rīkotos līdzīgi Jēzum, atvēlot vakarā kādu brīdi Dieva lūgšanai, kurā mēs lūgšanās pārdomātu šai dienā notikušo?

Mūsu ārdomas noslēgsim ar notikumu līdzīgu tam, ar ko iesākām Bībeles lasījumu:

Jēzus dziedina slimos Gennēsaretē (53.–56. p.)

“Pārcēlušies tie nonāca Gennēsaretes zemē un piestāja krastā. Viņiem no laivas izkāpjot, ļaudis tūdaļ viņu pazina un, apskrējuši visu apvidu, sāka nest slimos nestuvēs uz vietu, kur tie dzirdēja viņu esam. Un, kur vien viņš iegāja kādā ciemā vai pilsētā, vai laukos, tur tie neveselos izlika tirgus laukumos un lūdza viņu, lai kaut viņa drēbju malai varētu pieskarties, un, kas viņam pieskārās, kļuva veseli.”

Gennēsarete bija pilsēta atradās Galilejas jūras jeb ezera rietumkrastā, starp Magdalu un Kapernaumu, kur neskaitāmi minerālūdens avoti jau gadsimtiem ilgi bija piesaistījuši slimos ar savām dziednieciskajām īpašībām. Tāpēc nav brīnums, ka Jēzus dziedinošā kalpošana tik ātri piesaista apkārtējo ļaužu uzmanību. Marks ziņo, ka visi, kas pieskārās Viņam vai kaut vai tikai Viņa drēbju malai, tika dziedināti.

Šī ir tik atšķirīga pasaule no mūsējās! Ja mēs vēlamies dziedināšanu, mēs dodamies pie ārsta. Mēs saņemam kārtas numuru un gaidām savu rindu. Bet šeit viss ir citādāk — ļaudis skrien, drūzmējas, spiežas cauri pūlim, lai tikai varētu aizskart Jēzus drēbju malu. Viņi jau laicīgi novēro, kurp Jēzus dodas laivā, un tad skriešus gar krastmalu dodas turp, lai būtu Viņam priekšā!

Starp diviem dziedināšanas un kalpošanas notikumiem (Mk. 6:30–34, 53–56) Marks ir iestarpinājis divus brīnumus — 5000 paēdināšanu un Jēzus staigāšanu pa ūdens virsu. Kā mēs jau zinām, Marks bieži vien kārto notikumus savā evaņģēlijā “sendviča” veidā, kur starp diviem līdzīgiem notikumiem ievieto trešo notikumu, kas ir atšķirīgs, bet būtībā kalpo kā sākuma un beigu notikuma skaidrojums. Tāpat arī šeit. Stāsta iesākumā lasām, ka “Daudzi redzēja viņus aizbraucam un tos pazina” (Mk. 6:33) un noslēgumā lasām, ka “Viņiem no laivas izkāpjot, ļaudis tūdaļ viņu pazina” (Mk. 6:54), bet pa vidu ir 5000 pabarošana, kurā atklājas, ka mācekļi būtībā nepazīst Jēzu, un nākamā notikumā tas ir vēl skaidrāk pateikts:

“Tie domāja, ka tas ir spoks, un sāka kliegt, jo visi viņu ieraudzīja un ļoti izbijās. Bet viņš tūlīt tos uzrunāja un sacīja: “Turiet drošu prātu, es tas esmu; nebīstieties!” […] un tie bija pagalam satricināti, jo nebija sapratuši par tām maizēm, un viņu sirds vēl bija nocietināta.” (49.–52. p.)

Lūk, te atklājas mācekļu problēma. Viņi visi bija aizņemti kalpošanas darbā, bet atšķirībā no Jēzus, neveltīja laiku pārdomām par notikušo un līdz ar to nesaprata, ko tas viss nozīmē. Rezultātā būdami vistuvāk Jēzum, viņi nepazina Jēzu, kamēr pūlis, kas bija tālāk, uzreiz atpazina Viņu (33. un 54. p.). Cik laika mēs veltām pārdomām un lūgšanām par notikumiem mūsu dzīvē? Šodien mums ir iespēja veltīt dažus brīžus klusās pārdomās par Dieva klātbūtni mūsu dzīvē, lai nenotiktu tā, ka esot vistuvāk Dievam un darot Viņa darbu, mēs tomēr paliekam svešinieki, kamēr tie, kas ir tālāk, atpazīst Viņu. Veltīsim laiku lūgšanām un pārnākuši mājās, pārdomāsim par Dieva klātbūtni mūsu dzīvē! Āmen.

Kategorijas: Dievkalpojumi, Mācītāja viedoklis, Svētrunas. Ielieciet grāmatzīmi permalink.