Pārdomājot Dieva plānu ģimenes lokā

8. PSALMS
(Pamatā New Revised Standard Version (NRSV) angļu tulkojums ar dažiem labojumiem, pamatojoties uz ebreju oriģināltekstu.)

“Kungs, mūsu valdniek, cik goda pilns ir Tavs Vārds visā pasaulē!
Tu esi atklājis savu godību pār debesu augstumiem!
No bērnu un zīdaiņu mutes Tu Sev esi izveidojis aizsargvalni pret Saviem pretiniekiem, lai liktu apklust Saviem naidniekiem un atriebējiem.
Kad es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi veidojis,— kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka dēls, ka Tu rūpējies par viņu?
Tikai mazliet Tu viņu esi darījis mazāku par Dievu, ar godu un slavu Tu esi viņu vainagojis. Tu esi to darījis par valdnieku pār Saviem roku darbiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām: visas avis un vēršus, arī lauku zvērus, debesu putnus un jūras zivis, un ikkatru dzīvību, kas jūras dzelmju tekas lodā.
Kungs, mūsu valdniek, cik goda pilns ir Tavs Vārds visā pasaulē!”

8. psalms runā par Dieva varenību, par cilvēka attiecībām ar Dievu un apkārtējo pasauli. Juris Rubenis nesen rakstīja: “Reiz Dievam pietrūka tevis. Tā radās pasaule.” Šis psalms meklē atbildi uz jautājumiem, kāpēc Dievs radīja cilvēku, kas ir cilvēka pašapziņa un kāpēc Viņš mums deva to radošo dzirksti, ar ko mēs atšķiramies no pārējās radītās pasaules.

Psalms iesākas un noslēdzas ar Dieva godības atzīšanu — Dievs ir pārāks par jebko visā materiālajā pasaulē. Šī Dieva slavēšanas dziesma novelk ļoti uzskatāmu dalījumu starp Dievu un visu Viņa radīto pasauli. Mums jāatzīst, ka mēs neesam Dievs vai dievi un tas liek mums domāt par mūsu attiecībām ar Radītāju. Cik lielāks ir Dievs par visu radīto pasauli, tik lielāks ir cilvēks pār dzīvnieku pasauli, un tai pat laikā cik mazāka ir radītā pasaule attiecībā pret Dievu, tik mazāks ir cilvēks attiecībā pret visu pārējo, ko Dievs ir radījis.

Starp mums un Dievu ir milzīga atšķirība, un tieši šajā atšķirībā ienāk “cilvēka dēls”, par kuru Dievs rūpējas, kurš ir darīts mazāks par Dievu, ar godu un slavu vainagots. Šķiet, ka aprakstot cilvēka godību, psalma autors ir aizmirsis par grēkā krišanu. Kā mums gribētos šo godu un slavu attiecināt uz sevi! Bet tad, tāpat kā iepriekš pieminētajā stāstā par bērnu, kas pēkšņi pajautāja, kas ir “divi”, mēs Bībelē atrodam pārsteidzošu atsauci uz šo psalmu Jaunajā Derībā — vēstules ebrejiem 2. nodaļā:

“Ne eņģeļu varā Viņš atdevis nākamo pasauli, par ko mēs runājam. Bet kādā vietā gan kāds ir apliecinājis, sacīdams: kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, vai cilvēka dēls, ka Tu viņu uzlūko? Īsu laiku Tu viņu esi darījis mazāku par eņģeļiem; ar godu un slavu Tu esi viņu vainagojis. Visu Tu esi licis zem viņa kājām. — […] Mēs redzam Jēzu, kas īsu laiku bija padarīts mazāks par eņģeļiem, nāves ciešanu dēļ ar godu un slavu vainagotu, lai Dieva žēlastībā būtu baudījis nāvi par visiem.” (Ebr. 2:5–9)

Izrādās, ka nevis mēs, bet Jēzus ir tas Cilvēka Dēls, par kuru runā 8. psalms. Tieši pateicoties Viņa pilnīgai paklausībai Dievam, Viņš ir pilnīgs cilvēks. Un pieņemot Jēzus Kristus upuri, saņemot Svētā Gara dāvanu, mēs piedzimstam no jauna, mūsu dzīve pagriežas citā virzienā — no egocentriskā uz kalpošanu citiem.

Spēja raudzīties tālāk par sevi liek mums izjust to, ko nozīmē draudzība, mīlestība, mūzika, māksla, dzeja, ceļojumi, vēsture, filosofija un teoloģija. Meklējot un atklājot pašiem sevi, mēs varam nonākt pašizolācijā, bailēs par nākotni, eksistences bezmērķībā — pieņemot šīs zemākās definīcijas par sevi, mēs nododam sevi šo zemāko uzskatu kalpībā. Mēs esam piedzīvojuši pietiekami daudz šādu uzskatu kustību piedāvātos risinājumus pagājušajā gadsimtā: tie visi parasti beidzas ar apspiešanu, vardarbību un masu slaktiņiem šo mazāko dievu vārdā, kas solīja patvērumu no dzīves bezmērķības. Mēs tiekam kārdināti domāt, ka, ja dabūsim vairāk iekārojamu lietu, tad mums vairs nebūs tās pastāvīgās trūkuma sajūtas, kas nepamet mūs, mēs beidzot būsim laimīgi. Tomēr dzīves realitāte liecina, ka mums nekad nav gana, ka tas nav atrisinājums.

Tas noved pie jautājumiem, kurus psalma autors uzdod — pie jautājumiem, no kā vairums cilvēku izvairās, bet uz kuriem vienalga nāksies sev atbildēt:

• Kas es esmu?
• Kāpēc es eksistēju?
• Kāds ir manas dzīves mērķis vai nolūks?

8. Psalms sniedz atbildi uz šiem jautājumiem — mēs esam radīti mazliet zemāki par Dievu, Dievs mums devis Viņam līdzīgas rakstura īpašības: spēju lūkoties plašāk par sevi, pašapziņu, ir uzticējis rūpēties par šo pasauli. Tas nozīmē, ka mūsu attiecības ar šo pasauli ir nevis kā īpašniekiem, bet kā pārvaldniekiem. Tas nozīmē mūsu atbildību bērnu audzināšanā, sniedzot viņiem savu mīlestību, rūpes, lai viņi varētu augt un varētu iekļauties Kristus miesā, draudzē, atklājot citiem Dieva mīlestību un klātbūtni.

Jēzū Kristū mēs esam savienoti ar Dievu. Tikai evaņģēliju un vēstules ebrejiem kontekstā mēs saprotam, uz ko attiecas vārdi “Tu esi to darījis par valdnieku pār Saviem roku darbiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām.” Tas nozīmē, ka Jēzus Kristus ir cilvēks pēc Dieva prāta, Viņš ir valdnieks, viss ir nolikts pie Viņa kājām. Atdzimstot Garā mēs Jēzū Kristū kļūstam par līdz-valdītājiem.

“Tikai mazliet Tu viņu esi darījis mazāku par Dievu, 
ar godu un slavu Tu esi viņu vainagojis.”

Šis teksts ir interesants ar to, ka pirmās rindas pēdējo vārdu var tulkot gan kā “Dievu”, gan kā “dieviem”, gan kā “eņģeļiem”. Ebreju vārda ’elohim daudznozīmība šajā kontekstā var būt mazliet kaitinoša, bet uz otru pusi tā pietuvina mūs gan Trīsvienības, gan draudzes, gan laulības attiecību noslēpumam: cik grūti ir izskaidrot Dievu, tikpat grūti ir izskaidrot laulību — tikai dzīvojot laulībā mēs sākam tā pa īstam to saprast, tikai veidojot personīgas attiecības ar Dievu, mēs sākam iepazīt Dievu. Šajās attiecībās mēs mācāmies saskatīt savu vietu, savu uzdevumu, mēs redzam Dieva rūpes par mums, mēs sākam apjaust, kā Viņš mūs vērtē. Par to varam lasīt Pāvila vēstulē efeziešiem:

“Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā, lai to darītu svētu, šķīstot ar mazgāšanu ūdenī caur vārdu, Sev Savu draudzi sagatavodams cienīgu, bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas. Tā arī vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu. Kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu. […] “Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai un abi kļūs par vienu miesu.” Šis noslēpums ir liels: es to attiecinu uz Kristu un draudzi. Bet arī katram no jums būs savu sievu mīlēt kā sevi pašu, bet sieva lai jūt bijību pret savu vīru.” (Ef. 2:25–28, 31–33)

8. psalma pirmais un pēdējais pants norāda uz Dievu kā visa valdnieku, bet 6. pants norāda uz cilvēku kā Dieva roku darbu. Šis psalms attēlo cilvēkus kā ķēniņus un ķēniņienes, kam jārūpējas par visu, kas nodots viņu pārziņā ar tādām pat rūpēm, kā Dievs rūpējas par viņiem pašiem. Jebkas mazāks par to būtībā ir Dieva virsvaldības noraidīšana un atteikšanās no tā plāna, kāds Dievam bija, radot cilvēku. Atsakoties mīlēt vienam otru, mēs būtībā iznīcinām Dieva tēlu un līdzību mūsos, ar kādu mēs esam radīti. Šis psalms norāda uz Dievu kā mīlestību, kas veidojis cilvēkus pēc savas līdzības — spējīgus mīlēt un rūpēties.

Šeit es vēlos jums jautāt — vai esat kādreiz kaut ko izveidojuši paši savām rokām? Izveidojuši kādu figūriņu vai izgatavojuši kādu mēbeli vai uzšuvuši apģērbu? Varbūt uzrakstījuši kādu dzejoli, dziesmu, varbūt uzgleznojuši gleznu vai iestādījuši dārzu? Kāds prieks ir mūsos, kad mēs varam dalīties savā roku veikumā ar citiem! Un kāds ir vecāku prieks, kad viņiem piedzimst mīļš un gaidīts bērniņš? Laikam tikai tad mēs tā pa īstam varam dziedāt Dievam slavas dziesmu par to, ka Viņš ir radījis šo pasauli un mūs tajā.

Tikai tad mēs spējam tā pa īstam aptvert mums uzticētās rūpes un pienākumu, ar kādu mums jārūpējas par mūsu bērniem, vienam par otru un apkārtni. Tas nozīmē ne tikai atcerēties pagātni un novērtēt tagadni, bet raudzīties arī nākotnē, kad Dievs apvienos visu Jēzū Kristū. Tas nozīmē dzīvot saskaņā ar Jēzus Kristus mācību, ar Viņa pavēli mīlēt citam citu, tas nozīmē piedzīvot jaunpiedzimšanu un kļūt par jaunu radījumu Jēzū Kristū un iekļauties Dieva valstības noslēpumā.