Gudrības Avots

Ievads:
Reiz kāda meitenīte pārnāca mājās no skolas un teica mammai: “Māmiņ, šodien mani skolā sodīja par to, ko es neesmu izdarījusi.”
Māte bija sašutusi, viņa teica: “Tas ir šausmīgi! Kā var sodīt bērnu par to, ko viņš nemaz nav izdarījis? Vai tiešām skolotāji vairs nemaz nepārbauda, kas ko izdara, pirms uzliek sodu? Es tūlīt pat došos kārtīgi izrunāties ar klases audzinātāju! Jā… starp citu, par ko tevi, mīļumiņ, sodīja, ko tu neesi izdarījusi?”
“Savu mājasdarbu,” atbildēja meitene.1

Šajā pasaulē ir daudz dažādu faktu, ko mēs uzzinām, bet kā mēs tos spējam salikt kopā? Ko mēs ar tiem darām? Pēc nedēļas mūsu bērni uzsāks skolas gaitas un mēs vēlamies, lai viņiem sokas mācībās, lai viņi izaugtu gudri. Bet ko Bībele saka par zināšanām un gudrību? Aicinu izlasīt Ījaba 28. nodaļu:

Ījaba 28

1 Tiešām, sudrabam ir savas atradnes, kur to rok, un zeltam sava vieta, kur to skalo. Dzelzi rok no zemes, un vara iezi pārkausē tīrā varā.
3 Tumsai cilvēks nospraudis beigas, un līdz galējiem dziļumiem cilvēks meklē akmeņus, tumsas un nakts apslēptus. Viņš izlauzis ceļu turp, kur neviens nedzīvo un kur neviena kāja neved; tur viņi karājas un šūpojas virvēs tālu no cilvēkiem. Un zeme, tā pati, no kuras izaug zaļā labība, tagad tiek savos pamatos apgriezta otrādi kā uguns laikmetā. Iežos ir safīri, un zemes putekļos ir zelta graudi. Teku uz turieni nepazīst ērglis, tā apslēpta arī vērīgā vanaga acij. Lepnie zvēri neizmanto šo ceļu, un arī jauns lauva neiet pa to.
9 Tikai cilvēks pieliek savu roku cietajiem iežiem un apgāž kalnus — no pašiem to pamatiem. Klintīs viņš izcērt ejas, un visādi dārgumi atklājas viņa acij. Viņš aizver apakšzemes ūdens dzīslas, lai no tām nekas neraso un nesūcas cauri, un tā izceļ gaismā apslēptās bagātības.
12 Bet gudrība — kur to atrod, un kur mājo atziņa?
13 Neviens cilvēks nezina ceļus pie tās, un velti to meklēt dzīvo zemē. Un jūras dzelme saka: manī tās nav, — un jūras viļņi runā: ar mums kopā tā nedzīvo. Pat par tīrāko zeltu to nenopirkt, un sudrabs kā pretvērtība par to ir nesasverams. To nevar iegūt ne par Ofīras smalko zeltu, nedz arī pret vērtīgiem oniksiem un safīriem. To nevar salīdzināt ne ar zeltu, nedz ar spīdošiem akmeņiem, to nevar iemainīt pret augstvērtīga zelta izstrādājumiem. Par pērlēm un kristālu nav ko runāt, jo iegūta gudrība ir pārāka par pērlēm. To nevar pielīdzināt Etiopijas dzeltenajam topāzam, un tā nav pārdodama par vistīrāko zeltu.
20 Bet gudrība — no kurienes tā nāk, un kur mājo atziņa?
21 Tā ir apslēpta katra dzīva radījuma acīm, un pat debesu putniem tā paliek noslēpta. Elles un nāves dziļumi saka par to: tikai baumas par tās lielo slavu ir nonākušas līdz mūsu ausīm. Tikai vienīgi Dievam ir zināmi ceļi pie tās, un Viņš labi zina tās uzturēšanās vietu, jo tikai Viņš vienīgi redz līdz zemes galiem, un Viņš skata visu to, kas ir atrodams zem debesīm.
25 Kad Viņš reiz deva vējam sparu un kad Viņš lika noteiktu mēru ūdeņiem, kad Viņš deva Savus likumus lietum un ierādīja ceļu pērkonam un zibeņiem, tad Viņš to redzēja, iedarbināja to, nodibināja tās pamatus, attīstīja, izdibināja un arī izpētīja to. Bet cilvēkam Viņš teica tikai vienu: redzi, bijība Tā Kunga priekšā — tā ir gudrība, un vairīties no ļauna — tā ir atzīšana!”

Ījaba grāmatā daudz uzmanības ir veltīts gudrības tēmai. Protams, mēs varam vēl pielikt arī Sal. pam. 9:10 “Gudrības sākums ir Tā Kunga bijāšana, un izprast, kas svēts, tā ir atzīšana.”

Protams, visgudrākais cilvēks, kāds jebkad uz šīs zemes ir dzīvojis, ir Salamans. Tolaik ļaudis no pasaules malām nāca, lai ieklausītos viņa gudrībā.

Bet Salamana gudrība bija divējāda. No vienas puses tā raudzījās uz kvantitāti, uz to, cik ķēniņš var iegūt koku, dzelzs, ieroču, dzīvnieku, putnu, cik viņš var savākt un izlasīt literatūras, cik izteiksmīga ir viņa arhitektūra, cik efektīva ir medicīna. No otras puses šī gudrība priecājās par visu šo lietu nozīmi kāda tām katrai ir, un par šo lietu savstarpējo mijiedarbību labirintu, un līdz ar to par gudru spriedumu visās šais lietās, ne tikai par zināšanām kā tādām.

Bībeliskā gudrība ietver šos enciklopēdiskos datus par visām lietām un visu dzīvo, par pierādījumiem un faktiem, bet tā iet vēl tālāk un jautā: “Ko tas viss nozīmē? Priekš kā tas viss? Ko mums ar to visu darīt?”

Mēs varam doties uz skolu, mēs varam mācīties daudz dažādus faktus un krāt zināšanas. Daudzreiz šī kāre pēc zināšanām cilvēku aizved uz tādām vietām, kur vēl neviens cilvēks nekad kāju nav spēris. Kā lasījām Ījaba grāmatas 28. nodaļas 4. pantā “Viņš izlauzis ceļu turp, kur neviens nedzīvo un kur neviena kāja neved” un tālāk 9. un 10. pantā: “Tikai cilvēks pieliek savu roku cietajiem iežiem un apgāž kalnus — no pašiem to pamatiem. Klintīs viņš izcērt ejas, un visādi dārgumi atklājas viņa acij.”

Bet pareizi Ījabs vaicā — ko dod visas šīs bagātības, visi enciklopēdiskie dati, ja mēs neapzināmies priekš kā visa tas ir un ko ar to darīt? Tur ir vajadzīga gudrība, bet kur to iegūt?

Jūdiem gudrības centrs bija Jeruzāleme, jo tā bija vieta, kur viņi devās pielūgt Israēla Dievu un visas pasaules Radītāju. Tur, pielūdzot Dievu, iegūtās zināšanas par pasauli, mijās ar dziļāku ieskatu par Israēla un visas pasaules likteni, kura centrā bija Israēla Dievs.

Mēs varam aplūkot komponista sarakstītās notis un atklāt, ka nav tajās nekā īpaša — visi komponisti būtībā izmanto vienas un tās pašas notis. Tomēr aiz katra nošu salikuma, aiz katra nošu krājuma atklājas kāda pavisam atšķirīga aina, noskaņa, pasaule. Rodas mūzika, kas ir kaut kas daudz vairāk nekā visu tās nošu kopsumma. Un šajā mūzikā, vai varbūt pareizāk sakot, aiz šīs mūzikas, mēs sajūtam, mēs apjaušam kādu, kura dēļ tas viss pastāv un savienojas harmonijā un liecina mums par kaut ko vairāk. Vai mēs cenšamies iet šo ceļu tālāk par notīm, tālāk par matemātikas vienādojumiem, tālāk par faktiem?

Pēdējā desmitgade šai pasaulē ir vairākkārt demonstrējusi mūsu nespēju rīkoties ar faktiem tā, lai šīs zināšanas nestu labumu visiem. Mēs esam uzzinājuši ļoti daudz jaunu faktu, bet pieņemtie lēmumi ir nesuši daudz nelaimju un postošu seku. Te varētu pieminēt banku kredītus, kas daudzus noveda pie dzīves uz kredīta. Tad vienā brīdī fakti mainījās un saskaņā ar jaunajiem faktiem daudziem nācās meklēt darbu ārzemēs. Ījaba grāmata pareizi saka, ka jūs nevarat iegūt gudrību, tikai izrokot vairāk un vēl vairāk faktu. Gudrību var iegūt tikai pielūdzot Dievu, kura fakti tie ir. Mums ir vajadzīgas gan zināšanas, gan gudrība.

“Sūtot bērnus uz skolu, būtiskākais nav tas, cik izcili būs skolotāji, cik labas būs skolas grāmatas vai mācību programma. Svarīgākais ir bērnība, un mēs nekad neieraudzīsim ilgstošu izglītības reformu kamēr mums nebūs vecāku reformas.”2

Jūs visi droši vien esat dzirdējuši teicienu, ka patiesa izglītība sākas mājās, ģimenē, kur mēs mācām bērniem ne tikai ņemt, bet arī dot, kur mēs mācām bērniem patiekties Debess Tēvam par visu labo, ko Viņš mums ik dienas dod.

Jeruzālemes Templis tolaik bija vieta, kur Debesis satikās ar zemi, kur Radītājs Dievs bija klātesošs, lai tiesātu un palīdzētu, lai piedotu grēkus un dziedinātu, lai apgaismotu un pārveidotu šo pasauli. Jeruzāleme bija pilsēta, kas uzcelta kalnā, 750 m virs jūras līmeņa. Blakus esošā nāves jūra ir 415 m zem jūras līmeņa. Tātad, pilsēta vairāk kā kilometru augstu kalnā. Jēzus, savukārt, teica saviem mācekļiem un klausītājiem: “Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta.” (Mat. 5:14).

Vai mēs spējam salikt visus šos faktus kopā un izveidot kādu kopainu? Ja reiz Jēzus saka, ka mēs esam pilsēta, kas stāv kalnā, un ja Pāvils raksta Galatijas draudzei “Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani” (Gal. 2:20), tad iznāk, ka šodien mēs esam tā vieta, kur Debesis un zeme satiekas, ka mūsos Dievs ir klātesošs apkārtējiem cilvēkiem, lai tiesātu un palīdzētu, lai piedotu grēkus un dziedinātu, lai apgaismotu un pārveidotu šo pasauli.

Jēzus Kristus, kuru mēs sastopam Jaunās Derības lappusēs, ir klātesošs ikvienam, kas viņu meklē, pat no attāluma. Viņš iemieso sevī Jeruzalemes Templī sastopamo piedošanu un dziedināšanu, kā arī Salamana gudrību. Jēzus šodien ir sastopams tūkstošiem cilvēkos, kas pasniedz palīdzīgu roku, kas aizlūdz un novēl Dievpalīgu. Jēzus to nedara, skraidīdams no vienas vietas uz citu, bet izlejot savu Gudrības Garu pār saviem bērniem, pār saviem ļaudīm, draudzēm, lai šie ļaudis kļūtu par augšāmceltā Kristus lieciniekiem un pasauli pārveidojošiem kristiešiem.

Šī doma atspoguļojas arī Gerard Manley Hopkins soneta rindās:

Kristus spēlē desmit tūkstoš vietās

Tik skaisti ar rokām un acīm, ne viņa

Priekš Tēva caur cilvēku sejas vaibstiem.

Vai arī mēs nevēlamies atļaut Kristum spēlēt mūsu dzīvē? Saprast, ka mums nepietiks visa mūža, lai apgūtu pat tūkstošo daļu no visas pasaules zināšanām, bet tas, kas mums ir, jau ir pietiekoši, lai atskanētu Radītāja mūzikas pirmās taktis mūsu dzīvē, un varbūt ne tikai mūsu, bet arī apkārtējo cilvēku dzīvē.

Protams, Dieva pilsēta, Jaunā Jeruzāleme, vēl aizvien paliek Dieva apsolījums nākotnē, bet līdz ar Kristus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos šajā pasaulē ir kāds krustpunkts, kurā ir īstenojušies Kristus parauglūgšanas vārdi: “Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” Ticībā pieņemot Jēzu Kristu, mēs apjaušam savu dubulto pilsonību, un ļaujot Kristum mājot mūsos, mūsu zināšanas un informācijas fragmenti tiek ielikti kādā lielākā formā — Dieva pagodināšanā — un šī gudrība vairs nav tikai mūsu, bet visas sabiedrības labā.

Un mums ir vajadzīgi cilvēki, kas spēj saskatīt vairāk par īsa mirkļa peļņas labumu, mums ir vajadzīgi cilvēki, kas spēj redzēt tālāk par mirkļa ieguvumu, kas spēj saskatīt to, kādēļ Dievs ir šo pasauli radījis un kāpēc Viņš mums ir devis tik daudz dažādības. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kas spēj saskatīt Dieva valstības pamatus: žēlastību un taisnību, un kas spēj iekļaut tās zināšanas, kas mums ir, Dieva lielākajā plānā šīs pasaules pārveidošanai pēc Viņa tēla un līdzības. Kas nebaidīsies uzdot jautājumu: “Kāda izskatītos šī pasaule, ja Dievs to vadītu?” Vai vēl konkrētāk: “Kāda izskatītos mana ģimene, mana firma, mana māja, ja Dievs to vadītu?” “Kas ļautu Dieva piedošanai un pārveidojošajai mīlestībai appludināt apkārtējo pasauli?”

Mēs varam lūgt, lai mēs kā vecāki nekad nepagurtu būt kopā ar saviem bērniem, kad esam viņiem vajadzīgi, lai spētu saprast viņus un palīdzēt viņiem, lai aizlūgtu par viņiem un tos dziedinātu. Lai viņi varētu apgaismot un pārveidot šo pasauli pēc tās pilsētas līdzības, kas uzcelta kalnā.

Tuvojoties šai pilsētai, viņi sastaps gudrību, kuru “pat par tīrāko zeltu nenopirkt, un sudrabs kā pretvērtība par to ir nesasverams.” Kuru “nevar iegūt ne par Ofīras smalko zeltu, nedz arī pret vērtīgiem oniksiem un safīriem.” Jo gudrība nav zināšanu daudzums, tā nav jēdziens, kas prasa definīciju, Dieva gudrība ir persona — cilvēks Jēzus Kristus. Tikai Viņš, kas radījis visu pasauli, zina visas kopsakarības un to nolūkus: “Tikai vienīgi Dievam ir zināmi ceļi pie tās, un Viņš labi zina tās uzturēšanās vietu, jo tikai Viņš vienīgi redz līdz zemes galiem, un Viņš skata visu to, kas ir atrodams zem debesīm.”

Un varbūt tāpēc Ījabs noslēdz gudrības meklējumus ar vārdiem: “Bet cilvēkam Viņš teica tikai vienu: redzi, bijība Tā Kunga priekšā — tā ir gudrība, un vairīties no ļauna — tā ir atzīšana!”

Lūgsim Dievam gudrību bērnu audzināšanā, skološanā, palīdzēšanā, aizlūgšanās, ļausim Dievam atklāt Viņa nodomus un mērķus, lai augšāmceltais Kristus varētu atklāties mūsos un caur mums arī mūsu bērnos, un caur tiem — vēl daudz citos cilvēkos. Āmen.
_______________________
1 http://www.broadcaster.org.uk/section2/jokes/schooljokes.html
2 Richard Kauffman, “Reflections: Teaching and Learning,” Christianity Today magazine (December 2006)

Kategorijas: Mācītāja viedoklis, Svētrunas. Ielieciet grāmatzīmi permalink.