Kas es esmu? Identitāte

Daudziem cilvēkiem dzīve ir līdzīga putnam, kas staigā pa zemi. Viņi tā arī nekad neizpleš spārnus, lai paceltos zilgmē. Viņi pavada dzīvi kā cāļi, kad varētu dzīvot kā ērgļi. Liela nozīme ir tam, ko mēs apzināmies, kas mēs esam.

Mēs vēlamies zināt, kas mēs esam. Pirmo identitātes apziņu mēs saņemam no mūsu vecākiem. Pusaudžu gados mēs atkal meklējam savu identitāti. Un arī draudzē mēs meklējam savu identitāti — kas mēs esam? Kāpēc es esmu adventists? Mēs meklējam atbildes un šķiet mēs tās atrodam. Bet tas, ko mēs meklējam, izriet no mūsu pašapziņas, un tas, ko mēs atrodam, izriet no tā, ko mēs meklējam. Šodien atvērsim Marka evaņģēlija pirmo nodaļu un salīdzināsim savus identitātes meklējumus ar tiem, kas aprakstīti Bībelē.

Marks iesāk savu evaņģēliju — labās vēstis — ar citātu no Jesajas grāmatas, kas liecina par pravieša Elijas nākšanu pirms Dievs personīgi ierodas pie savas tautas. Citējis Jesajas pravietojumu, evaņģēlists turpina ar Jāņa Kristītāja izskata aprakstu:

“Jānis bija ģērbies kamieļu spalvas drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un kameņu medu.” (6. p.)

Jāņa Kristītāja ģērbšanās stils un uzturēšanās vieta atgādina viņa klausītājiem par pravieti Eliju, kurš uzturējās tuksnesī un pārtikas ziņā nebija atkarīgs no apkārtējiem cilvēkiem. Tāpat kā Ēlija, kas norāja ķēniņa Ahaba grēku*, arī Jānis Kristītājs drosmīgi norāda uz Heroda grēku, apprecot sava brāļa sievu (Mk. 6:18).

Lai arī lasītājiem ir skaidrs, ka Jānis Kristītājs ir gaidītais Ēlija, tas nebūt nav tik skaidrs pašam pravietim! Jānis meklēja savu identitāti Svētajos Rakstos — kas viņš ir, un kas ir Tas, kas nāks pēc viņa, un viņam šķita, ka bija to atradis. Un tomēr viņš neizprata ne to, kas ir viņš pats, ne to, kas ir Jēzus Kristus! Jāņa evaņģēlija 1. nodaļā lasām:

“Šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzālemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai viņam jautātu: “Kas tu esi?” Viņš atzinās un neliedzās, bet apliecināja: “Es neesmu Kristus.” Tad tie viņam jautāja: “Kas tad? Vai tu esi Ēlija?” Bet viņš saka: “Es tas neesmu.” — “Vai tu esi gaidāmais pravietis?” Viņš atbildēja: “Nē.”” (Jņ. 1:19-21)

Kā tas var būt?! Jānis labi pārzināja Veco Derību, tās pravietojumus, bet viņš nesaskata savu misiju Maleahijas pravietojumos. Tā vietā viņš norāda uz Jesajas pravietojumu:

“Tad tie viņam sacīja: “Kas tu esi? Mums atbilde jādod tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?” Viņš teica: “Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: sataisait Tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja ir sacījis.”” 
(Jņ. 1:22-23)

Atcerēsimies, ko par Jāni Kristītāju pirms viņa piedzimšanas eņģelis teica viņa tēvam Caharijam:

“Daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie Tā Kunga, viņu Dieva. Un viņš ies Viņa priekšā Ēlijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams Tam Kungam padevīgus ļaudis.” (Lk. 1:16-17)

Šeit ir gandrīz vai burtisks Maleahijas pravietojuma citāts! Matejs stāstā par notikumu Apskaidrošanas kalnā īpaši uzsver, ka Jānis bija gaidāmais Ēlija:

“Viņa mācekļi Tam jautāja, sacīdami: “Kā tad rakstu mācītāji saka, ka Ēlijam jānākot papriekš?” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Ēlija gan nāk un visu atkal sataisīs. Bet Es jums saku: Ēlija jau ir atnācis, un tie viņu neatzina, bet ar viņu darīja, ko gribēja. Tā arī Cilvēka Dēlam būs jācieš no viņiem.” Tad mācekļi saprata, ka Viņš uz tiem runāja par Jāni Kristītāju.” (Mt. 17:10-13)

Atcerēsimies, ko vēlāk par Jāni teica Jēzus Kristus:

“Visi pravieši un bauslība pravietojuši līdz Jānim. Un, kad jūs gribat saprast, viņš ir Ēlija, kam bija jānāk.” Mt. 11:13-14)

Tātad Jānis neatpazina sevi kā Ēliju. Šajā kontekstā lasām, ko Jānis Kristītājs domā par Jēzu Kristu:

“Jānis Kristītājs … sludināja, sacīdams: “Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt Viņa kurpju siksnas. Es jūs esmu kristījis ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.”” (1:4a, 7, 8)

Viss paliek vēl interesantāk, kad Jānis jautā Jēzum:

“Vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?” (Lk. 7:18–23)

Problēma ir tā, ka šis jautājums ir pamatots Maleahijas grāmatā un attiecas nevis uz Mesiju, bet uz Ēliju! Būtībā Jānis jautā, vai Jēzus ir Ēlija. Bet tā vietā, lai tagad citētu Maleahiju, Jēzus citē Jesaju! (Jes. 29:18–19; 35:5–6 un 61:1). Ar to Jēzus norāda, ka Viņš nav Ēlija, par kuru runā Maleahija, bet Kunga Kalps, par kuru runā Jesaja. Līdz ar to Jēzus nepiekrīt Jānim ne par to, kas ir Jānis, ne par to, kas ir Viņš pats.

Jēzus skaidri pasaka, ka Jānis ir Ēlija:

“Es jums saku, ka arī Ēlija ir nācis, un tie tam ir darījuši ko gribēdami, tā kā par to ir rakstīts.” (Mk. 9:13)

Un tomēr Jāņa norāde uz to, ka pēc viņa nāk kāds lielāks par viņu, ir pareiza. Jo pēc Ēlijas nāca Elīsa, kurš saņēma divkāršu Dieva Gara spēku. Un Jēzus atkārtoja daudzus Elīsas veiktos brīnumus, pat vēl lielākā mērogā:

• Elīsa pāršķēla Jordānu un pārgāja to sausām kājām. (2.Ķēn. 2:14) Jēzus staigāja pa ūdens virsu! (Mk. 6:45–52)
• Elīsa augšāmcēla mirušo sunamietes dēlu (2.Ķēn. 4:18-37) Jēzus augšāmcēla Naines atraitnes dēlu (Lk. 7:11–15).
• Elīsa pavairoja maizi, lai paēdinātu 100 vīru (2.Ķēn. 4:42-44). Jēzus paēdināja 5000 un tad 4000.
• Elīsa izdziedināja Naamanu no lepras (2.Ķēn. 5:1-19; Lk. 4:27) Jēzus izdziedināja vienā reizē 10 lepras slimos. (Lk. 17:11–19).
• Elīsa atvēra kalpa acis, lai tas redzētu debesu karaspēku (2.Ķēn. 6:17). Jēzus aizveda mācekļus uz Apskaidrošanas kalnu, kur tie redzēja Mozum, Eliju un Jēzu Dieva godības apmirdzētu. (Mk. 9:2–8)

Šeit varam uzdot sev jautājumu — vai mēs zinām, kas mēs esam? Arī mēs meklējam Rakstos savu identitāti… Vai varam būt pārliecināti, ka nekļūdāmies tāpat kā Jānis Kristītājs? Ja jā, tad kāpēc?

Dieva klātbūtne

“Un notika, ka tanīs dienās Jēzus nāca no Nacaretes Galilejā un tika Jāņa kristīts Jordānā. Un tūdaļ, no ūdens izkāpdams, viņš redzēja debesis atveramies un Garu kā balodi uz Viņu nolaižamies. Un balss atskanēja no debesīm: “Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man ir labs prāts.”” (Mk. 1:9–11)

Kāpēc Jēzum bija jākristās? Vai Viņam bija kādi grēki, kas bija jānožēlo? Nē, šeit notiek kaut kas cits. No vienas puses Jēzus ieņem mūsu vietu, lai varētu pienest grēku upuri par mums, no otras puses Israēla stāsts tagad fokusējas Viņā — Viņš kļūst par jauno Israēlu, kas patiesi izvedīs Dieva tautu no grēka verdzības!

Ievērosim Dieva paziņojumu 11. pantā — “Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man ir labs prāts.” Šos pašus vārdus Dievs atkārtoja vēlreiz Apskaidrošanas kalnā (Mk. 9:7). Tas ir Dieva paziņojums ne tikai Jēzum, bet ikvienam, kas pieņēmis Jēzus Kristus upuri Golgātā:

“Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.” (Jņ. 1:11–13)

Ja mēs pieņemam Jēzus Kristus upuri un Viņa nopelnus, tad Dievs uzlūko mūs tā, kā Viņš raugās uz Jēzu. Viņš ikvienam no mums saka: “Tu esi Mans mīļais dēls/meita, uz tevi Man ir labs prāts.” Lūk, tā ir mūsu identitāte!

Mēs lasījām, ka Jēzum kristību laikā debesis atvērās — tas nenozīmē redzēt kādu spraugu mākoņos, pa kuru spīd spoža gaisma. Bībeliski tas nozīmē apjaust Dieva klātbūtni. Tas nozīmē Jes. 64:1–2 piepildījumu:

“Ak, kaut Tu pāršķeltu debesis un nonāktu zemē, ka kalni sakustētos Tava vaiga priekšā! Kā uguns aizdedzina žagarus un kā ūdens no uguns vārās, tā Tavs Vārds lai kļūtu pazīstams Taviem pretiniekiem, tā lai tautas drebētu Tavā priekšā” (Jes. 64:1–2)

No 2. Mozus grāmatas mēs atceramies, ka Izraēls tika izvests no Ēģiptes cauri Sarkanai jūrai un tad priekšā bija Sinaja tuksnesis, kurā Dievs tos pārbaudīja, viņi izkrita pārbaudē un rezultātā pavadīja tuksnesī 40 gadus. Tagad Jēzus tiek kristīts Jordānā, un pēc tam Gars to aizved tuksnesī, kur Viņš pavada 40 dienas un tiek velna kārdināts:

“Un Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī. Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans Viņu kārdināja, un Viņš bija pie zvēriem, un eņģeļi Viņam kalpoja.” (Mk. 1:12–13)

Jēzus iztur pārbaudi. Ar to Bībeles teksts paziņo, ka Jēzus ir jaunais Israēls, caur ko Dievs izglābs šo pasauli. Mēs droši vien atceramies kas bija pie zvēriem un kam eņģeļi kalpoja (Gr. diakoneō — kalpot)?

“Mans Dievs sūtīja Savu eņģeli un aizturēja lauvām rīkli, ka tie mani neaiztika, jo Viņš zināja, ka es esmu nevainīgs un ka arī pret ķēniņu es neesmu darījis nekā ļauna.” (Dan. 6:22)

Marks skaidro, ka līdzīgi Daniēlam lauvu bedrē, Jēzus izturēja velna kārdināšanas un palika uzticīgs Dievam.

Šeit sāk savīties kopā vairāki Vecās Derības stāstu pavedieni. No vienas puses pravieša Elijas atgriešanās, lai sagatavotu ceļu Dievam, par ko pravietoja pravietis Maleahija**, no otras puses Elijas sekotāja Elīsas ierašanās, kas ir spēcīgāks par pirmo pravieti. Tad seko kristības Jordānā un stāsts par Jēzus 40 dienas ilgo pārbaudi tuksnesī, kas visiem klātesošajiem atsauca atmiņā Israēla tautas iziešanu no Ēģiptes cauri Sarkanai jūrai un tam sekojošo 40 gadus ilgo klejošanu pa tuksnesi. Kā redzam, visiem šiem notikumiem Jēzus dzīvē bija kāda priekšvēsture, kas kaut ko liecināja par Viņu pārējiem klātesošajiem.

Šeit izlasīsim vēl kādu jautājumu par identitāti:

“Un Jēzus un Viņa mācekļi izgāja uz Filipa Cēzarejas ciemiem un vaicāja Saviem mācekļiem ceļā, tiem sacīdams: “Ko ļaudis saka Mani esam?” Bet tie Viņam atbildēja, sacīdami: Tu esot Jānis Kristītājs; un citi: tu esot Ēlija; vēl citi: viens no praviešiem. Un Viņš tiem sacīja: “Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?” Bet Pēteris, atbildēdams uz to, sacīja: “Tu esi Kristus.”” (Mk. 8:27–29)

Kad Jēzus Cēzarejā Filipos sapulcināja ap sevi mācekļus, Viņš nejautāja: “Ko ļaudis saka par manām svētrunām?”, “Vai viņiem patīk manas līdzības?”, “Vai viņi smejas par maniem jokiem?” Kādu jautājumu Jēzus jautā? — “Ko ļaudis saka Mani esam?” Kristietības būtība balstās nevis ko mēs darām vai nedarām, bet uz to, kas ir Jēzus, un kā atrast pareizas attiecības ar Jēzu. Kristietībā vissvarīgākā ir atbilde uz jautājumu, kas ir Jēzus. Tāpēc nesakiet cilvēkiem, ka svētījot sabatu un atturoties no kādiem ēdieniem viņi tiks izglābti. Tas ir legālisms! Ja jums būs pareizas attiecības ar Jēzu, jūs tiksiet izglābti. Ja jūs atzīstat Jēzu par Dieva sūtīto Glābēju, kas ir samaksājis par jūsu grēkiem, ja jūs to pieņemat, jums ir pareizas attiecības ar Dievu. Jūs tiekat glābti ne savu darbu vai savu nopelnu dēļ, bet Kristus nopelnu dēļ. Dievs raugās uz jums kā uz Jēzu Kristu. Lūk, tagad, kad jūs esat pieņemti kā Dieva bērni, jūs variet darīt tos darbus, kurus Dievs jums sagatavojis, lai jūs tajos dzīvotu:

“Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Ef. 2:8-10).

Noslēgumā vēlos citēt 17. gadsimta zinātnieka Bleza Paskāla (Blais Pascal, 1623–1662) atziņu par to, ka kristīgā ticība māca divas lietas:

“Ka ir Dievs, kuru cilvēki var iepazīt, un ka viņu pašu daba ir samaitāta, kas padara viņus par Dieva necienīgiem. Ir vienlīdz svarīgi cilvēkiem zināt abas šīs lietas, un ir vienlīdz bīstami cilvēkiem pazīt Dievu, neapzinoties savu nožēlojamo stāvokli, un apzināties savu nožēlojamo stāvokli, nepazīstot Glābēju, kas var viņus no tā atbrīvot. Tikai vienas patiesības zināšana noved vai nu pie filosofu iedomības, kas pazīst Dievu, bet neapzinās savu samaitātību, vai pie ateistu izmisuma, kas apzinās savu samaitātību, bet nepazīst Glābēju.” (Pansees, NTS. 555. lpp.)

Iepazīsim Jēzu Kristu, kas Viņš ir! Apzināsimies savu necieņu, un tad mēs sapratīsim Dieva žēlastību, caur ko Viņš mūs nosauc par saviem dēliem un meitām. Cik apbrīnojama ir Dieva mīlestība! Tā atbrīvo mūs no centieniem glābt sevi:

“Kungs, Tava žēlastība sniedzas līdz debesīm un Tava uzticība līdz padebešiem. Tava taisnība stāv tāpat kā Dieva kalni, Tavi tiesību pamati kā ūdeņi dziļajā pasaules jūrā. […] Cik brīnišķa, Kungs, ir Tava žēlastība! Cilvēku bērni nāk pie Tevis un glābjas Tavu spārnu pavēnī!” (Ps. 36:6–8)

Dzīvosim ar šo Dieva bērnu atziņu! Āmen.

__________
* “Kad Ahabs ieraudzīja Eliju, viņš tam sacīja: “Vai tu esi tas, kas Israēlu ieved nelaimē?” Bet tas atbildēja: “Es gan neievedu Israēlu nelaimē, bet tas esi tu pats un tava tēva nams, jo jūs esat atmetuši Tā Kunga baušļus un jūs esat sekojuši baaliem.” (1.Ķēn. 18:17–18)
** ““Redzi, Es sūtīšu Savu sūtni, kam būs sataisīt Manu ceļu Manā priekšā. Un tad drīz ieradīsies Savā namā Tas Kungs, kuru jūs kārojat. Raugi, Viņš jau nāk!” saka Tas Kungs Cebaots.” Mal. 3:1.

8. PSALMS
(Pamatā New Revised Standard Version (NRSV) angļu tulkojums ar dažiem labojumiem, pamatojoties uz ebreju oriģināltekstu.)

“Kungs, mūsu valdniek, cik goda pilns ir Tavs Vārds visā pasaulē!
Tu esi atklājis savu godību pār debesu augstumiem!
No bērnu un zīdaiņu mutes Tu Sev esi izveidojis aizsargvalni pret Saviem pretiniekiem, lai liktu apklust Saviem naidniekiem un atriebējiem.
Kad es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi veidojis,— kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka dēls, ka Tu rūpējies par viņu?
Tikai mazliet Tu viņu esi darījis mazāku par Dievu, ar godu un slavu Tu esi viņu vainagojis. Tu esi to darījis par valdnieku pār Saviem roku darbiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām: visas avis un vēršus, arī lauku zvērus, debesu putnus un jūras zivis, un ikkatru dzīvību, kas jūras dzelmju tekas lodā.
Kungs, mūsu valdniek, cik goda pilns ir Tavs Vārds visā pasaulē!”

8. psalms runā par Dieva varenību, par cilvēka attiecībām ar Dievu un apkārtējo pasauli. Juris Rubenis nesen rakstīja: “Reiz Dievam pietrūka tevis. Tā radās pasaule.” Šis psalms meklē atbildi uz jautājumiem, kāpēc Dievs radīja cilvēku, kas ir cilvēka pašapziņa un kāpēc Viņš mums deva to radošo dzirksti, ar ko mēs atšķiramies no pārējās radītās pasaules.

Psalms iesākas un noslēdzas ar Dieva godības atzīšanu — Dievs ir pārāks par jebko visā materiālajā pasaulē. Šī Dieva slavēšanas dziesma novelk ļoti uzskatāmu dalījumu starp Dievu un visu Viņa radīto pasauli. Mums jāatzīst, ka mēs neesam Dievs vai dievi un tas liek mums domāt par mūsu attiecībām ar Radītāju. Cik lielāks ir Dievs par visu radīto pasauli, tik lielāks ir cilvēks pār dzīvnieku pasauli, un tai pat laikā cik mazāka ir radītā pasaule attiecībā pret Dievu, tik mazāks ir cilvēks attiecībā pret visu pārējo, ko Dievs ir radījis.

Starp mums un Dievu ir milzīga atšķirība, un tieši šajā atšķirībā ienāk “cilvēka dēls”, par kuru Dievs rūpējas, kurš ir darīts mazāks par Dievu, ar godu un slavu vainagots. Šķiet, ka aprakstot cilvēka godību, psalma autors ir aizmirsis par grēkā krišanu. Kā mums gribētos šo godu un slavu attiecināt uz sevi! Bet tad, tāpat kā iepriekš pieminētajā stāstā par bērnu, kas pēkšņi pajautāja, kas ir “divi”, mēs Bībelē atrodam pārsteidzošu atsauci uz šo psalmu Jaunajā Derībā — vēstules ebrejiem 2. nodaļā:

“Ne eņģeļu varā Viņš atdevis nākamo pasauli, par ko mēs runājam. Bet kādā vietā gan kāds ir apliecinājis, sacīdams: kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, vai cilvēka dēls, ka Tu viņu uzlūko? Īsu laiku Tu viņu esi darījis mazāku par eņģeļiem; ar godu un slavu Tu esi viņu vainagojis. Visu Tu esi licis zem viņa kājām. — […] Mēs redzam Jēzu, kas īsu laiku bija padarīts mazāks par eņģeļiem, nāves ciešanu dēļ ar godu un slavu vainagotu, lai Dieva žēlastībā būtu baudījis nāvi par visiem.” (Ebr. 2:5–9)

Izrādās, ka nevis mēs, bet Jēzus ir tas Cilvēka Dēls, par kuru runā 8. psalms. Tieši pateicoties Viņa pilnīgai paklausībai Dievam, Viņš ir pilnīgs cilvēks. Un pieņemot Jēzus Kristus upuri, saņemot Svētā Gara dāvanu, mēs piedzimstam no jauna, mūsu dzīve pagriežas citā virzienā — no egocentriskā uz kalpošanu citiem.

Spēja raudzīties tālāk par sevi liek mums izjust to, ko nozīmē draudzība, mīlestība, mūzika, māksla, dzeja, ceļojumi, vēsture, filosofija un teoloģija. Meklējot un atklājot pašiem sevi, mēs varam nonākt pašizolācijā, bailēs par nākotni, eksistences bezmērķībā — pieņemot šīs zemākās definīcijas par sevi, mēs nododam sevi šo zemāko uzskatu kalpībā. Mēs esam piedzīvojuši pietiekami daudz šādu uzskatu kustību piedāvātos risinājumus pagājušajā gadsimtā: tie visi parasti beidzas ar apspiešanu, vardarbību un masu slaktiņiem šo mazāko dievu vārdā, kas solīja patvērumu no dzīves bezmērķības. Mēs tiekam kārdināti domāt, ka, ja dabūsim vairāk iekārojamu lietu, tad mums vairs nebūs tās pastāvīgās trūkuma sajūtas, kas nepamet mūs, mēs beidzot būsim laimīgi. Tomēr dzīves realitāte liecina, ka mums nekad nav gana, ka tas nav atrisinājums.

Tas noved pie jautājumiem, kurus psalma autors uzdod — pie jautājumiem, no kā vairums cilvēku izvairās, bet uz kuriem vienalga nāksies sev atbildēt:

• Kas es esmu?
• Kāpēc es eksistēju?
• Kāds ir manas dzīves mērķis vai nolūks?

8. Psalms sniedz atbildi uz šiem jautājumiem — mēs esam radīti mazliet zemāki par Dievu, Dievs mums devis Viņam līdzīgas rakstura īpašības: spēju lūkoties plašāk par sevi, pašapziņu, ir uzticējis rūpēties par šo pasauli. Tas nozīmē, ka mūsu attiecības ar šo pasauli ir nevis kā īpašniekiem, bet kā pārvaldniekiem. Tas nozīmē mūsu atbildību bērnu audzināšanā, sniedzot viņiem savu mīlestību, rūpes, lai viņi varētu augt un varētu iekļauties Kristus miesā, draudzē, atklājot citiem Dieva mīlestību un klātbūtni.

Jēzū Kristū mēs esam savienoti ar Dievu. Tikai evaņģēliju un vēstules ebrejiem kontekstā mēs saprotam, uz ko attiecas vārdi “Tu esi to darījis par valdnieku pār Saviem roku darbiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām.” Tas nozīmē, ka Jēzus Kristus ir cilvēks pēc Dieva prāta, Viņš ir valdnieks, viss ir nolikts pie Viņa kājām. Atdzimstot Garā mēs Jēzū Kristū kļūstam par līdz-valdītājiem.

“Tikai mazliet Tu viņu esi darījis mazāku par Dievu, 
ar godu un slavu Tu esi viņu vainagojis.”

Šis teksts ir interesants ar to, ka pirmās rindas pēdējo vārdu var tulkot gan kā “Dievu”, gan kā “dieviem”, gan kā “eņģeļiem”. Ebreju vārda ’elohim daudznozīmība šajā kontekstā var būt mazliet kaitinoša, bet uz otru pusi tā pietuvina mūs gan Trīsvienības, gan draudzes, gan laulības attiecību noslēpumam: cik grūti ir izskaidrot Dievu, tikpat grūti ir izskaidrot laulību — tikai dzīvojot laulībā mēs sākam tā pa īstam to saprast, tikai veidojot personīgas attiecības ar Dievu, mēs sākam iepazīt Dievu. Šajās attiecībās mēs mācāmies saskatīt savu vietu, savu uzdevumu, mēs redzam Dieva rūpes par mums, mēs sākam apjaust, kā Viņš mūs vērtē. Par to varam lasīt Pāvila vēstulē efeziešiem:

“Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā, lai to darītu svētu, šķīstot ar mazgāšanu ūdenī caur vārdu, Sev Savu draudzi sagatavodams cienīgu, bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas. Tā arī vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu. Kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu. […] “Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai un abi kļūs par vienu miesu.” Šis noslēpums ir liels: es to attiecinu uz Kristu un draudzi. Bet arī katram no jums būs savu sievu mīlēt kā sevi pašu, bet sieva lai jūt bijību pret savu vīru.” (Ef. 2:25–28, 31–33)

8. psalma pirmais un pēdējais pants norāda uz Dievu kā visa valdnieku, bet 6. pants norāda uz cilvēku kā Dieva roku darbu. Šis psalms attēlo cilvēkus kā ķēniņus un ķēniņienes, kam jārūpējas par visu, kas nodots viņu pārziņā ar tādām pat rūpēm, kā Dievs rūpējas par viņiem pašiem. Jebkas mazāks par to būtībā ir Dieva virsvaldības noraidīšana un atteikšanās no tā plāna, kāds Dievam bija, radot cilvēku. Atsakoties mīlēt vienam otru, mēs būtībā iznīcinām Dieva tēlu un līdzību mūsos, ar kādu mēs esam radīti. Šis psalms norāda uz Dievu kā mīlestību, kas veidojis cilvēkus pēc savas līdzības — spējīgus mīlēt un rūpēties.

Šeit es vēlos jums jautāt — vai esat kādreiz kaut ko izveidojuši paši savām rokām? Izveidojuši kādu figūriņu vai izgatavojuši kādu mēbeli vai uzšuvuši apģērbu? Varbūt uzrakstījuši kādu dzejoli, dziesmu, varbūt uzgleznojuši gleznu vai iestādījuši dārzu? Kāds prieks ir mūsos, kad mēs varam dalīties savā roku veikumā ar citiem! Un kāds ir vecāku prieks, kad viņiem piedzimst mīļš un gaidīts bērniņš? Laikam tikai tad mēs tā pa īstam varam dziedāt Dievam slavas dziesmu par to, ka Viņš ir radījis šo pasauli un mūs tajā.

Tikai tad mēs spējam tā pa īstam aptvert mums uzticētās rūpes un pienākumu, ar kādu mums jārūpējas par mūsu bērniem, vienam par otru un apkārtni. Tas nozīmē ne tikai atcerēties pagātni un novērtēt tagadni, bet raudzīties arī nākotnē, kad Dievs apvienos visu Jēzū Kristū. Tas nozīmē dzīvot saskaņā ar Jēzus Kristus mācību, ar Viņa pavēli mīlēt citam citu, tas nozīmē piedzīvot jaunpiedzimšanu un kļūt par jaunu radījumu Jēzū Kristū un iekļauties Dieva valstības noslēpumā.

Jānis iesāk savu stāstu par Jēzus Kristus augšāmcelšanos “agri no rīta, kad vēl bija tumsa”. Ņemot vērā Jāņa ev. simboliku, tas ir kā netieša norāde uz cilvēku izpratni par to, kas notiks.

Nākamajos teikumos mēs sastopamies ar diviem cilvēku tipiem:

• Ar mācekļiem, kas steigšus skrēja uz tukšo kapu, raudzījās uz kārtīgi sakārtotajiem sviedrautiem un, noraidījuši Marijas ideju par Kunga ķermeņa nozagšanu, sāka ticēt, kaut arī vēl neizprotot Rakstus. (Jņ. 2:22 un 12:16).
• Ar Mariju, kas saraudātām acīm raudzījās kapā, bet neredzēja neko vairāk par to, ka viņas Kunga tur nebija. Tikai atskanot personīgam aicinājumam “Marija”, viņa atpazina Labā Gana balsi un atsaucās tai.

Iespējams, ka abās šajās grupās mēs varam saskatīt savas ilgas — arī mēs vēlamies, lai mēs spētu pareizi novērtēt faktus, kas liecina par Dieva darbu, un līdzīgi Marijai, mēs vēlamies, lai Dievs mūs uzrunā personiski, vārdā. Mēs vēlamies sajust, ka Dievs mūs mīl, rūpējas par mums. Līdzīgi Marijai, draudze var uzrunāt konkrētus cilvēkus, kam jādzird Dieva Vārds.

Un vai nav interesanti, ka tieši šim samulsušajam cilvēka, kas raudzījās un neko nesaprata, Kristus pirmajam uzticēja sludināt par Viņa augšāmcelšanos. Nevis mācekļiem, kuri, kā rakstīts, “sāka ticēt”, bet Marijai. Viņa nedrīkst paturēt augšāmcelto Kristu tikai sev, viņai ir jānes ziņa par augšāmcēlušos Kungu citiem:

“Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.”

Un viņa to dara, mācekļiem paziņojot: “Es savu Kungu esmu redzējusi.”

Augšāmcelšanās nozīme

Pāvils pirmās vēstules korintiešiem 15. nodaļā ieskicē, ko nozīmē Jēzus augšāmcelšanās mūsu dzīvē. No 47. panta lasām par svētlaimīgo cerību:

Svēto Rakstu lasījums: 1. Korintiešiem 15:47-58

“Pirmais cilvēks ir no zemes, no pīšļiem; otrs cilvēks no debesīm. Kāds tas, kas no zemes, tādi paši tie, kas no zemes; un, kāds Tas, kas no debesīm, tādi paši tie, kas no debesīm; un, tāpat kā esam nesuši zemes cilvēka tēlu, tā arī nesīsim Tā tēlu, kas no debesīm.

Bet to es saku, brāļi: miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību, nedz arī iznīcība var iemantot neiznīcību. Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot.

Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti. Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā. Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā! Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? — Nāves dzelonis ir grēks, bet grēka spēks ir bauslība. Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.”

Ko nozīmē Jēzus augšāmcelšanās? Tā ir pamats visai mūsu izpratnei par to, ko nozīmē būt kristietim, tā nozīmē dzīvot pasaulē kā cilvēkiem, kas tic jaunai radībai. Lieldienās Dievs iesāka jaunu radību Jēzus Kristus personā. Maza daļiņa no Dieva nākotnes parādījās vēstures vidū un tagad nosaka to, kam mums jābūt kā cilvēkiem, kas vēl aizvien dzīvo pašreizējā vēsturē, bet ar spēku, kas nāk no Dieva nākotnes. Mums ir jāmācās saprast, ko nozīmē dzīvot it kā nākotnē, kur šī nākotne panākas mums pretī, lai satiktos ar mums šodienā.

Šeit mēs varētu sagaidīt, ka Pāvils rakstīs: “Kad nu jums ir šāda brīnišķīga cerība, tad tāpēc pacēluši savus skatus uz augšu, raugāties nākotnē uz Kunga atnākšanu, kas reiz tiešām notiks.” Bet tā vietā Pāvils raksta pilnīgi pretēji:

“Tad nu, mani mīļie brāļi, topiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgāki Tā Kunga darbā vienumēr, zinādami, ka jūsu darbs Tā Kunga lietās nav veltīgs.”

Ko nozīmē šie Pāvila vārdi? Kāpēc Pāvils runā par darbu Tā Kunga lietās?

Tā kā Dievs atjaunos šo pasauli un mūs visus kopā ar to, tad viss, ko mēs šodien darām Kunga lietās, ir svarīgi. Kāds ievērojams Jaunās Derības pētnieks skaidro, ka tas nav bezjēdzīgs darbs, ko Dievs sadedzinās ugunī, kad Viņš pārradīs pasauli. Jūs nestādāt rozes vietā, kur rīt ieradīsies buldozers, lai atbrīvotu vietu futbola laukumam. Mēs darām lietas, kuras, kaut arī mēs nezinām kā, pastāvēs Dieva jaunajā pasaulē. Jauna radība ir sākusies. Būt kristietim jums nozīmē raudzīties atpakaļ uz to, ko Dievs ir paveicis Lieldienās un jūs esat aicināti Dieva Gara spēkā to īstenot šodien. Jūs raugāties, ko Dievs darīs nākotnē, un jūs esat aicināti Dieva Gara spēkā cerēt uz to šodien. Dzīvot tagadnē, īstenojot Jēzus augšāmcelšanos, un gaidot jaunu radību. Starp šiem diviem notikumiem ir visa mūsu dzīve un šeit atklājas mūsu darbs Tā Kunga lietās.

Kad jūs strādājat ar cilvēkiem, kam ir atkarības, kas zaudējuši darbu vai izpostījuši savu ģimeni, kam nav ne mazākās nojausmas par to, kā dzīvot, kad jūs māciet bērniem Bībeli, kad jūs dariet to, uz ko Dievs jūs ir aicinājis, jūs nebūvējat Dieva valstību saviem spēkiem, jūs strādājat priekš Dieva valstības. Jūs varat neizprast visu kopainu, kā tas, ko jūs darāt, iederēsies visā Dieva valstības celtnē, bet tam ir nozīme.

Būt kristietim nozīmē būt apkārt staigājošai mazai daļiņai no Dieva jaunās radības šeit un tagad. Kļūt par daļu no Dieva mākslas darba.

Kristus ir augšāmcēlies!
Āmen!

Viena no rakstvietām, kuru bieži citē, pieminot Lielo sabatu (dienu pirms Kristus augšāmcelšanās), ir 118. psalms, kas apraksta svētku procesiju, kas ar ķēniņu priekšgalā dodas uz Templi un apstājas pie altāra Tempļa pagalmā. Mēs lasām, kā ķēniņš par panākumiem kaujā pateicas Dievam. Atbildot valdniekam, arī tauta par sava ķēniņa uzvaru pateicas Dievam. Ķēniņš tuvojas Tempļa vārtiem un lūdz atļauju ieiet pa tiem, lai pateiktos Dievam (19. pants). Šeit ķēniņš pirmo reizi uzrunā Dievu tiešā veidā, pateicoties par atbildētām lūgšanām (5. pants) un par sargāšanu no viņa ienaidniekiem (14. un 21. panta beigas).

Ķēniņam atbild dievlūdzēju koris (22.–24. pants) ar vārdiem, kas ir pravietojums par Jēzu, kas pieminēti trīs evaņģēlijos, Apustuļu darbos un 1. Pētera vēstulē: “Akmens, ko namdari nometuši pie malas, ir kļuvis par stūra akmeni. Tas ir Tā Kunga darbs, un tas ir brīnums mūsu acīs. […] Teiciet To Kungu, jo Viņš ir mīlīgs; tiešām, Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” (Ps. 118:22–23, 29).

Saskaņā ar Mišnu, šo psalmu lasīja būdiņu svētkos un Pashā svētkos. Šajos svētkos ļaudis ne tikai atskatījās uz notikumiem, kas izveidoja Israēlu kā Dieva tautu, bet saskatīja tajos arī Israēla glābšanas paraugu nākotnē. Tāpēc nav pārsteigums, kad jau agrīnā kristīgā tradīcija saista 118. psalmu ar Jēzus pēdējiem Pashā svētkiem Jeruzalemē. Visi četri evaņģēliji citē Ps. 118:25–26 “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā!” saistībā ar triumfālo iejāšanu Jeruzalemē, kas noslēdzas Tempļa pagalmos (Mt. 21:9-12; Mk. 11:9-11; Lk. 19:37-45; Jņ. 12:12-13; salīdzini ar Lk. 13:35; Mt. 23:39).

Marks un Matejs (Mt. 26:30 un Mk. 14:26) piemin, ka pēc Vakarēdiena Jēzus kopā ar mācekļiem dziedāja pateicības dziesmu. Ja saistām to ar rabīnu tradīciju Pashā svētku mielasta laikā dziedāt 118. psalmu, mums rodas iespēja dzirdēt no Jēzus mutes atskanam ķēniņa vārdus

“Tas Kungs ir ar mani, es nebīstos nenieka. Ko cilvēki man darīs?” (Ps 118:6, tie atkārtojas arī Ebr. 13:6 un Rom. 8:31).
“Es nemiršu, bet dzīvošu un sludināšu Tā Kunga darbus.” (Ps. 118:17)

Vai mācekļi dzirdēja šos vārdus no Jēzus lūpām? Mēs nezinām. Tomēr mēs zinām, ka tieši šajā psalmā Jēzus mācekļi saskatīja sava Kunga attaisnošanu, Dievam augšāmceļot Viņu no mirušiem2 un padarot Viņu par stūra akmeni jaunajā templī, kuru Dievs ceļ no dzīviem akmeņiem, no tiem, kas tic Viņam (1. Pētera 2:4–8 un Ef. 2:19–22).

Kad mēs patiesi pieminam Lieldienas kā Jēzus nāves un augšāmcelšanās piemiņu — gan visā tās mulsinošajā traģiskajā tumsā, gan augšāmcelšanās spožumā — mēs svinam un no jauna pasludinām, ka tas ir Tā Kunga darbs, tas ir brīnums mūsu acīs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Šādi raugoties, klusā sestdiena ir visadventistiskākā no visām septītajām dienām. Iemūžinot pestīšanas vēstures centrālo notikumu, tas iesākas ar dziļu sarūgtinājumu, ar rūgtu vilšanos, bet tad turpinās Jēzus atnākšanas gaidās, gaidot visu laikmetu ticīgo augšāmcelšanos, kuru Jēzus ir apsolījis un kuru Viņš inaugurēja ar savu augšāmcelšanos no mirušiem. Nekad nezaudēsim šo cerību uz mūžīgo dzīvību Jēzū Kristū. Āmen.