Rakstvieta: Mk. 8:22–9:1

22 Viņi nāk uz Betsaidu. Tad tie Viņam pieved kādu neredzīgu un Viņam lūdz, lai Viņš to aizskartu. 23 Un Viņš, neredzīgo pie rokas ņēmis, to izveda ārā no ciema un spļāva viņa acīs, uzlika tām rokas un tam jautāja: “Vai tu ko redzi?” 24 Un, acis pacēlis, tas sacīja: “Es redzu cilvēkus, kokiem līdzīgus, staigājam.”

25 Tad Viņš atkal uzlika rokas uz viņa acīm, un tas ieraudzīja gaismu un tapa atkal vesels un redzēja visu pilnīgi skaidri. 26 Un Viņš to sūtīja mājās, sacīdams: “Neej ciemā.”

27 Un Jēzus un Viņa mācekļi izgāja uz Filipa Cēzarejas ciemiem un vaicāja Saviem mācekļiem ceļā, tiem sacīdams: “Ko ļaudis saka Mani esam?” 28 Bet tie Viņam atbildēja, sacīdami: Tu esot Jānis Kristītājs; un citi: tu esot Ēlija; vēl citi: viens no praviešiem.

29 Un Viņš tiem sacīja: “Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?” Bet Pēteris, atbildēdams uz to, sacīja: “Tu esi Kristus.” 30 Un Viņš tiem stipri piekodināja, lai nevienam par Viņu neko nesaka.

31 Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties. 32 Un Viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt.

33 Bet Viņš, atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams: “Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta.” 34 Un, pieaicinājis ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem, Viņš uz tiem sacīja: “Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ. 35 Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.

36 Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? 37 Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?

38 Jo, kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem Sava Tēva godībā.” 1 Un Viņš uz tiem sacīja: “Patiesi Es jums saku: daži no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam.”

Izklāsts

Marka ev. 8. nodaļā sākas Jēzus ceļš uz Jeruzālemi, uz Golgātas krustu. Mācekļi iet kopā ar Jēzu gar Galilejas jūras krastu, Betsaidā Jēzus dziedina kādu aklo un tad no Betsaidas viņu ceļš ved 39 km uz ziemeļiem, uz augstāko punktu Filipa Cēzarejas ciematā, Hermona kalna pakājē, aptuveni 350 metrus virs jūras līmeņa. No šejienes skaidrā dienā paveras skats uz Jardānas ieleju, kuras dienvidgalā ir Jeruzaleme.

Kāpēc Jēzus ved mācekļus aptuveni 40 km tālu prom no Israēla pilsētām pagānu apdzīvotā teritorijā? Šeit, tālu prom no pūļa un pastāvīgas svešu ļaužu klātbūtnes, Jēzus vēlas uzdot mācekļiem vissvarīgāko jautājumu. Bet vispirms Viņš uzdod aplinkus jautājumu: “Ko ļaudis saka Mani esam?” Mācekļi Viņam atbildēja: “Tu esot Jānis Kristītājs; un citi: tu esot Ēlija; vēl citi: viens no praviešiem.”

Tad Jēzus uzdod vissvarīgāko jautājumu: “Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?” Pēteris visu mācekļu vārdā atbild: “Tu esi Kristus.” Jēzus mācekļiem stipri piekodināja, lai nevienam par Viņu neko nesaka.

Jēzus ir apmierināts ar šo atbildi. Būdami liecinieki neskaitāmiem brīnumiem un dziedināšanām, ejot kopā ar savu Kungu, mācekļi beidzot ir sapratuši, kas Viņš patiesībā ir. Jēzus var pāriet pie nākamā mācekļu apmācības posma — sākt skaidrot, ko nozīmē būt Kristum jeb Mesijam.

31 Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties. 32 Un Viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti.

Un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt. 33 Bet Viņš, atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams: “Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta.”

Šeit atklājas, ka atpazīt Jēzu vēl nav pietiekoši. Atskārst, ka Viņš ir Mesija, nav gana. Ja tu esi Mesijas māceklis, tad Jēzus sagaida no tevis daudz vairāk nekā ticību tam, kas Viņš ir.

“Sendvičs”

Marka evaņģēlijs ir slavens ar iestarpinājumiem. 8. nodaļa iesākas ar stāstu par 4000 ļaužu paēdināšanu ar 7 maizēm. Tad viņi dodas laivā uz otru krastu, kur farizeji taujā Jēzu pēc zīmes. Jēzus, sirdī noskumis, paziņo, ka nekādu zīmi viņi neredzēs, un kopā ar mācekļiem laivā atkal dodas uz otru krastu. 14. pantā Marks raksta “Un tie bija aizmirsuši maizi ņemt līdzi, un tiem vairāk nebija kā viena maize vien pašiem klāt laivā.” Daži Bībeles komentētāji šo Marka piezīmi uztver kā humoru — vienīgā maize, kas mācekļiem bija laivā, bija pats Kungs Jēzus Kristus, kas iepriekš ar piecām maizēm bija pabarojis 5000 un tad ar septiņām maizēm 4000 ļaužu.

Izmantojot šo situāciju, Jēzus brīdina mācekļus uzmanīties no farizeju rauga un no Hēroda rauga. Mācekļi domā, ka Jēzus to sacījis, jo tie aizmirsuši paņemt līdzi maizi. Jēzus norāj viņus:

“Ko jūs runājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nemanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta? Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat?”

Jēzus šeit 17. un 18. pantā citē Jer. 5:21. Tas nenozīmēja tikai izsaukties, cik akli ir mācekļi. Citāts no Jeremijas grāmatas izsaka brīdinājumu, ka viņi ir uz tā paša ceļa, uz kura bija tauta pravieša Jeremijas dienās. Tāpat kā tolaik reliģiozie ļaudis bija aizņemti ar sava svētuma spodrināšanu un politiķus rūpēja karjeras kāpnes un savs labums. Neviens sabiedrībā nepievērsa uzmanību netaisnībai un ļaunumam, līdz Dievam neatlika nekas cits kā nodot šos ļaudis svešinieku rokās. Būtībā viņi jau pielūdza citus dievus un Dievs tad atļāva šiem dieviem valdīt pār viņiem.

Farizeju lūgumā pēc zīmes Jēzus saskatīja to pašu aklumu. Ne 5000 ļaužu paēdināšana, ne dziedināšanas, ne 4000 ļaužu paēdināšana farizejiem neko neizteica, viņi atsacījās ticēt skaidrām Dieva klātbūtnes liecībām un jautāja pēc vēl kādas zīmes. Jēzus brīdināja savus mācekļus no tā.

Akluma dziedināšana I

Tad seko iestarpinājums — aklā vīra dziedināšana. Jēzus paņem aklo pie rokas un izved ārpus Betsaidas, tur spļauj viņam acīs un rokas uzlicis, jautā: “Vai tu ko redzi?”

Acis pacēlis, tas sacīja: “Es redzu cilvēkus, kokiem līdzīgus, staigājam.”

Tad Viņš atkal uzlika rokas uz viņa acīm, un tas ieraudzīja gaismu un tapa atkal vesels un redzēja visu pilnīgi skaidri. Un Viņš to sūtīja mājās, sacīdams: “Neej ciemā.”

Aklajam vīram redze atgriezās pakāpeniski. Vispirms viņš redzēja neskaidrās kontūrās. Jēzus atkal pieskārās viņam un vīrs redzēja visu pilnīgi skaidri. Ar šo notikumu Marks skaidro kā pamazām izgaismojās mācekļu izpratne par Kristu.

Gan stāstā par aklā vīra dziedināšanu, gan stāstā par Jēzus sarunu ar mācekļiem Filipa Cēzarejas ciematā ir vairākas paralēles. Jēzus izved aklo no pilsētas, tāpat Viņš izved mācekļus no ļaužu pulkiem pie Galilejas jūras. Abos gadījumos Viņš pavēl nevienam nestāstīt par notikušo. Un abos gadījumos pa vidu ir divpakāpju apgaismības iegūšana. Aklais redz cilvēkus, bet neskaidri, tie izskatās pēc staigājošiem kokiem. Ļaudis raugās uz Kristu, bet saskata Viņā tikai kādu pravieti.

Kāds bija Jēzus?

Starp citu, šeit mēs redzam, kā Jēzu uztvēra Viņa laikabiedri. Raugoties uz Jēzu un klausoties Viņa runās, ļaudis neattēloja Viņu ar svētsvinīgu seju maigi raugoties pie krūtīm piekļautam jēriņam. Aizmirstiet šādas glezniņas! Lasiet Bībeles liecības par Jāni Kristītāju, kas norāja Herodu laulības pārkāpšanā, lasiet par Eliju, kas norāja ķēniņu un tautu atkrišanā no patiesā Dieva, lasiet par pārējiem praviešiem, kas bezbailīgi aicināja uz patiesu dievbijību un taisnīgu rīcību pret sabiedrības zemāko šķiru. Tautā Jēzus līdzinājās šiem personāžiem. Kāds ir Jēzus portrets mūsu domās?

Akluma dziedināšana II

Tad, līdzīgi kā otrreiz pieskaroties aklajam vīram, Jēzus jautā mācekļiem: “Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?” Beidzot mācekļu acis atveras! Atceroties tūkstošiem ļaužu paēdināšanu un daudzās dziedināšanas, viņi saskata Jēzū Mesiju. Pēteris izsaka visu mācekļu domas: “Tu esi Kristus.” Tas nozīmē, ka Jēzus sludinātajai Dieva valstībai mācekļi ir atraduši ķēniņu Kristus personā.

Un tomēr Jēzus nerīkojās saskaņā ar ļaužu ilgām. Ļaudis gaidīja Mesiju un bija sagatavojuši viņam trīs grūti paveicamus uzdevumus:

• Mesijam ir jāuzceļ un jāšķīstī templis;
• Jāuzvar Dieva tautas pretinieki;
• Jānes dievišķā dziedināšana un jānodibina taisnība visā pasaulē.

Bet Jēzus nerīkojās saskaņā ar šiem priekšrakstiem. Viņš atsacījās veidot militāras struktūras ienaidnieku sakaušanai. Viņam nebija skaidri noteiktas programmas valdošās šķiras gāšanai un trūcīgo apgādāšanai ar visu nepieciešamo.

Jēzus staigāja apkārt, dziedinot un paēdinot izsalkušos, šī rīcība runāja simboliski un spēcīgi, bet tai pat laikā noslēpumaini. Viņš atklāja Dieva dziedinošo spēku un grēku piedošanu, Viņš aicināja ļaudis svinēt sirds stāvokļa maiņu, radot gan entuziasmu, gan izsaucot pret sevi spēcīgu opozīciju. Un tad Viņš to visu paskaidroja tik mīklaini, ka pat Viņa tuvākie draugi brīnījās un neziņā raustīja plecus.

Ko mēs sakām, kas ir Jēzus? Labs morāles un ētikas skolotājs? Supermens, kas momentā nokārtos visas problēmas? Kāds sportists reiz teicis: “Ļaudis domā, ka ja tu esi kristietis, tu esi vājš un neuztraucies par to. Nē, ja tu pazīsti Dievu, tu zini, ka tas tā nav. Absolūti tā nav. Dievs ir uzvarētājs. Dievs nekad nezaudē. Tāpēc Viņš ir Dievs.”

Bet kā Dievs uzvar? Domājot par šīs rakstvietas nozīmi šodien, atklāsies, ka bieži vien mūsu domāšana atklāj mūsu cilvēcisko domāšanu, nevis Dieva ceļu.

Lasot Bībeli, redzam, ka Jēzus ir Sāpju Vīrs, kas caur krusta nāvi gūst uzvaru un aicina mūs sekot Viņam:

31 Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties. 32 Un Viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti.

Kā labs skolotājs, kas sāk mācīt reizināšanu un dalīšanu tad, kad skolnieki apguvuši saskaitīšanu un atņemšanu, Jēzus sāk mācīt mācekļiem par savu misiju tikai tad, kad viņi beidzot ir sapratuši, kas Viņš ir. Un jaunā mācību stunda ir absolūti šokējoša!

Mesijas noslēpums

Jēzus neizsaka varbūtību, ka Viņam varētu draudēt briesmas, ka Viņu varbūt varētu nogalināt, Viņš skaidri apliecina, ka Viņu nogalinās! Tas mācekļiem ir par daudz! Nekur nav dzirdēts, ka Mesiju nogalina, tad jau tas nav īstais Mesija. Varbūt mācekļi nedomāja par Jēzu kā militāru vadītāju, bet katrā ziņā nedomāja, ka Viņš pa tiešo dosies nāvē. Čārlijs Brauns reiz ir teicis, ka uzvara vēl nenozīmē visu, bet zaudēšana nenozīmē neko, un Jēzus, šķiet apgalvoja, ka Viņš taisās zaudēt. Vēl ļaunāk, Jēzus aicina mācekļus sev līdzi un zaudēt kopā ar Viņu!

Tāpat kā Jēzus aizveda aklo vīru savrup, Pēteris ved Jēzu savrup un sāk Viņu norāt. Aizrādot, ka Jēzum ir jārīkojas saskaņā ar Pētera uzskatiem, viņš vienā mirklī no klases labākā skolnieka kļūst par nesekmīgo. Tā nu Jēzum ir jācīnās gan pret farizeju aklo ienaidu no vienas puses, gan pret mācekļu aklo entuziasmu no otras:

33 Bet Viņš, atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams: “Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta.”

Vai jums nešķiet, ka Jēzus šeit rīkojas netaktiski? Pēteris nerāj Jēzu visu mācekļu klātbūtnē, bet aizved savrup. Jēzus turpretī norāj Pēteri publiski, pie tam ar kādiem vārdiem?! Un tomēr — vai Pēteris atkal neizteica visu klātesošo mācekļu domas?

Aicinājums uz māceklību un balva

34 Un, pieaicinājis ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem, Viņš uz tiem sacīja: “Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ. 35 Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.

Jēzus norāda, ka vienīgais uzvaras ceļš ir atteikties no saviem plāniem un pieņemt Dieva plānu, kas atklājas Viņa dzīvē, nāvē un augšāmcelšanā. Tiem, kas izvēlēsies sekot Viņam, Jēzus apsola Dieva valstību:

Un Viņš uz tiem sacīja: “Patiesi Es jums saku: daži no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam.

Daudzi Bībeles pētnieki ir lauzījuši galvu, ko šie vārdi nozīmē. Vai tie attiecas uz Kristus apskaidrošanu kalnā? Iespējams, jo tieši par to Marks stāsta nākamajos pantos. Daži uzskata, ka Kristus kļūdījās, nosakot tik drīzu Dieva valstības piepildīšanos. Dieva valstības nākšanai ar spēku ir daudz vairāk sakara ar dziļi iesakņojušā ļaunuma sakāvi, nekā ar Dieva radītās pasaules iznīcināšanu. Šķiet, Jēzus uzskata, ka pateicoties Viņa ciešanām un nāvei, ļaunums tiks uzvarēts un Dieva valstība tiks nodibināta.

Marks norāda, ka māceklība ir aicinājums sekot Kristum, kurš neved mūs izklaides pastaigā. Šis ir riska pilns ceļš. Varbūt mēs esam iedomājušies, ka Dieva valstība nozīmē tikai pāris korekcijas mūsu ikdienas dzīvē?

Krusts…

Aicinot izvēlēties māceklības ceļu, Jēzus norāda uz krustu. Pareizāk sakot, uz daudziem krustiem — pa vienam priekš katra mācekļa. Parasti mums krusts ir baznīcas torņa galā, ir arī pie kanceles. Tas ir Kristus krusta simbols. Bet kā ar mūsu krustiem? Vai nav tā, ka mēs labprātāk iztiktu ar vienu krustu? Ja šis dievkalpojums notiktu pirms 2000 gadiem Filipa Cēzarejas ciematā, tad pie izejas durvīm jauka rokasspiediena vietā Kristus katram baznīcēnam piedāvātu raupju koka krustu. Krusts norāda uz mācekļa absolūto pakļaušanos. Te nav runa par askētismu vai atteikšanos no kaut kā, kas dzīvē nes prieku, bet par atteikšanos no saviem nosacījumiem, kā Pēterim nācās atteikties no saviem. Jūs nevarat saukt Jēzu par Kristu jeb Mesiju vai Kungu, un norādīt, kas Viņam jādara. Jums ir jāseko Viņa pēdās. Pie dievnama izejas durvīm saņēmuši krustu — vai jūs atgrieztos uz nākamo dievkalpojumu?

Jēzus mīlestība un rūpes

Un tomēr mēs nevaram atstāt neievērotu kādu teksta fragmentu 8. nodaļas sākumā:

1 Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: 2 “Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. 3 Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes.”

No vienas puses ir Jēzus aicinājums atteikties no saviem plāniem un uzticēties Viņam, no otras puses mēs redzam Jēzus rūpes par ļaudīm, kas sekoja Viņam. Bet tagad ieklausīsimies pārmetumā, ko Jēzus vēlāk teica mācekļiem:

“Ko jūs runājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nemanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta? Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat? Jūs neatminaties, kad Es tās piecas maizes tiem pieciem tūkstošiem lauzu, cik grozu ar druskām jūs esat pielasījuši?” Tie Viņam saka: “Divpadsmit.”

“Bet, kad Es tās septiņas maizes tiem četriem tūkstošiem lauzu, cik pilnu grozu ar atlikušām druskām jūs esat pielasījuši?” Un tie saka: “Septiņus.” Un Viņš tiem sacīja: “Vai jūs vēl nesaprotat?”

Mācekļi saprata, ka kopā ar Jēzu viņiem bija viss, kas viņiem vajadzīgs un vēl pāri palika. Ja mēs izvēlamies Jēzu, ja izvēlamies sekot Viņam, mums ir Dzīvības maize. Jēzus aizrāda mācekļiem, cik daudz viņiem tika un cik vēl pāri palika. Arī mums ir iespēja nākt pie Kunga galda un baudīt Viņa Dzīvības maizi.

Sv. Vakarēdiens

Lāodikejas draudze uzskata, ka viņi ir bagāti un viņiem ir pārpilnība, un viņiem nevajag nenieka. Mēs varam pateikties mūsu Kungam par kājmazgāšanas pazemības iestādījumu. Tas norāda uz to, ka mēs visi esam grēkojuši un mums ikvienam ir nepieciešams kāds, kas mums mazgā kājas, un kam mēs varam mazgāt kājas.

Jāņa ev. 13:1-17.

Atsakoties no saviem plāniem un saviem mērķiem, pieņemsim Kristus plānu mūsu dzīvē. Lai Kunga lauztā miesa un izlietās asinis atgādina par Viņa upuri mūsu glābšanai. Āmen.

2. Ķēn. 5:1–14 (15–27)
Mūsu šīs dienas rakstvieta stāsta par Aramas ķēniņa Ben-Hadada II (2. Ķēn. 6:24) virspavēlnieku Naamanu. Stāsts norisinās 8 gadsimtus pirms Kristus, aptuveni 200 gadus pirms Israēla aizvešanas Bābeles trimdā. Tolaik Israēls un Jūda jau bija politiski vājas valstis. Tā kā Israēla ķēniņš Jorāms nevēlējās iesaistīties Sīrijas–Asīrijas konfliktā, tad, lai sodītu viņu par šādu atturēšanos, ik pa laikam ziemeļu zemē iebruka aramiešu karaspēks, kas siroja un laupīja visu, ko varēja sagrābt. (2. Ķēn. 6:8). Reiz kādā no šādiem veiksmīgiem sirojumiem Aramas ķēniņa virspavēlnieks Naamans bija aizvedis gūstā kādu mazu meitenīti, kas tagad kalpoja viņa sievai.

Par spīti saviem panākumiem karagājienos, Naamans sirga ar kādu ādas slimību. Bībeles latviešu tulkojumā tā nosaukta par spitālību. Citos tulkojumos tā nosaukta vienkārši par ādas slimību. Mazā meitene neturēja ļaunu prātu uz Naamanu, viņa vēlējās, lai viņas kungs tiktu dziedināts.

Viņa sacīja savai pavēlniecei: “Kaut mans kungs būtu nonācis tā pravieša priekšā, kas ir Samarijā, tas viņu atbrīvotu no viņa spitālības.” (3. pants)

Kā jūs justos, ja jums būtu tāda slimība, kāda bija Naamanam? Tekstā nav teikts, cik ilgi Naamans bija slims ar šo slimību, bet iespējams, ka ilgu laiku. Ja jums būtu šāda ādas slimība, jūsu karstākā vēlēšanās būtu tikt dziedinātam! Kā jūs justos, ja uzzinātu, ka šo slimību tiešām var dziedināt? Vai jūs nebūtu gatavi iet kaut līdz pasaules galam, lai tikai tiktu dziedināti? Tāpēc var saprast Naamana apņēmību, kad viņš uzzināja par iespējamo dziedināšanu.

Naamans dodas pie ķēniņa ar lūgumu atļaut viņam doties uz Israēla zemi. Ķēniņš atbalsta šo ideju un piešķir karaspēka virspavēlniekam atbilstošu apsardzi, bagātīgas dāvanas un pavadošo svītu, iedod viņam rekomendācijas vēstuli Israēla ķēniņam un Naamans dodas ceļā.

Bet tad stāstā notiek kaut kas dīvains. Tā vietā, lai dotos pie pravieša Elīsas uz Samariju, kā to ieteica mazā meitenīte, Naamans dodas pa taisno pie Israēla ķēniņa Jorāma. Kāpēc tā? Mēs varam tikai minēt iemeslus. Iespējams, ka ieradies Israēlā miermīlīgos nolūkos, Naamans vēlas darīt visu saskaņā ar tā laika diplomātisko etiķeti — kaimiņvalsts armijas virspavēlnieks vispirms dodas pie attiecīgās valsts ķēniņa ar savas valsts ķēniņa rekomendācijas un lūguma vēstuli. Tomēr vēstulē lūgums dziedināt ir adresēts ķēniņam, nevis pravietim. Dīvaini.

Izlasījis vēstuli, Israēla ķēniņš izmisumā saplēš drēbes. Viņš taču nav Dievs un nespēj dziedināt Naamanu! Ķēniņš uzskata, ka šādā veidā ķēniņš Ben-Hadads meklē ieganstu, lai atkal varētu atsākt karu ar Israēlu. Dīvaini, ka atšķirībā no mazās meitenītes, Israēla ķēniņš neko nezina par pravieti Elīsu un viņam pat prātā neienāk norādīt Naamanam ceļu pie pravieša.

Uzzinājis par notikušo, pravietis Elīsa sūta Naamanam aicinājumu ierasties pie viņa. Tomēr arī šeit Naamanu gaida pārsteigums — pravietis pat neiziet laukā satikties ar viņu, bet izsūta viņam pretim savu kalpu! Naamans ir pieradis, ka pret viņu izturas kā pret ievērojamu armijas virsnieku. Viņš ir cerējis uz karalisku uzņemšanu, tāpēc šāda attieksme Naamanam ir aizvainojoša. Bet aizvainojums kļūst vēl lielāks, kad pravieša kalps pat neieaicina Naamanu sava kunga namā, bet tikai norāda uz duļķainu upi, kurā mazgājoties Naamans var tikt dziedināts. Mazgāties kādā lielā upē vēl nebūtu nekas slikts, bet mazgāties kaut kādā nelielā duļķainā upītē?! Tas ir par daudz. Naamans dusmās apcērtas un dodas prom. “Es domāju, ka viņš taču iznāks pie manis ārā un stāvēs manā priekšā, un piesauks Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu, un ar savu roku braucīs slimo vietu un atņems spitālību.” Bet nekas nenotiek tā, kā Naamans iedomājies.

Kad mums kas kaiš, vai arī mēs nevēlamies, lai kāds pavicinātu burvju nūjiņu pār slimo vietu, un piesaucis Dieva Vārdu, mūs izdziedinātu? Kā jūtamies, kad Dievs nerīkojas saskaņā ar to, kā mēs esam iedomājušies? Kā mēs tad rīkojamies? Vai reizēm mūsu domas un rīcība nelīdzinās Naamana rīcībai? — ja nav, tad nav, es eju meklēt palīdzību citur!

Pravietis sūta vēsti, lai Naamans septiņas reizes mazgājas Jordānas upē. Tas nozīmē, ka dažreiz nekas nenotiek momentā, vajadzīgs laiks un atkārtota palīdzība, pirms cilvēks ir dziedināts. Kad cilvēks ir piedzīvojis smagus pārbaudījumus vai ciešanas, ir vajadzīgs vairākas reizes ienirt tajā upē, kas nošķir mūsu dzīves tuksnesi no Apsolītās zemes.

Būtībā viss šis stāsts ir pilns ar neiedomājamām lietām. Pirmkārt, Dievs rūpējas ne tikai par saviem ļaudīm, bet pat par Dieva tautas ienaidnieku armijas virspavēlnieka veselību! Par tā cilvēka veselību, kas nesen vēl siroja Israēlā un aizveda gūstā pat bērnus. Tas, kas mums cilvēcīgi raugoties, šķiet traģēdija — mazas meitenītes aizvešana verdzībā — izrādās Dieva rūpes jeb providence Naamana dziedināšanai. Tad atklājam, ka Israēla ķēniņš neko nezina par Dieva pravieti un viņa spējām dziedināt. Lai nu kam, bet ķēniņam vajadzēja to zināt!

Mērojis garo ceļu uz Israēlu, Naamans gandrīz divreiz zaudē iespēju tikt dziedināts — pirmoreiz, kad ierodas pie ķēniņa nopirkt dziedināšanu un otrreiz, kad dusmās dodas prom no pravieša, rūkdams par to, ka Damaskas upes ir labākas par Jordānu.

Tomēr Naamana kalpiem izdodas pierunāt virspavēlnieku izmēģināt pravieša ieteikto dziedināšanas metodi, lai cik vienkārša tā būtu. Un notiek brīnums — pēc septītās ieniršanas Jordānas upē Naamans tiek dziedināts! Bībelē teikts, ka “viņa miesa kļuva tik vesela kā maza bērna miesa, un viņš bija šķīsts.” Varbūt šis ir tikai salīdzinājums, bet varbūt stāsta autors lasītājam netieši norāda uz kādu bērnu, kas bija garīgi šķīsts, atgādina par kādu meitenīti, kas pazina Dievu?

15. pantā lasām Naamana atgriešanos ticībā Israēla Dievam: “Redzi, tagad es gan zinu, ka nav neviena cita Dieva visā pasaulē, vienīgi Israēlā!” Līdzīgi Rahābai (Joz. 2:9-13), Rutei (Rutes 1:16-18) un jūrniekiem un Ninives iedzīvotājiem Jonas grāmatā (Jonas 1:16; 3:6–10), Naamans tic Kungam. Jau no 1. Mozus grāmatas 12:2–3 Dievs vēlas svētīt visas tautas caur Israēlu. Pateicoties meitenei–kalponei un Israēla pravietim, šis ideāls kļūst par realitāti.

Tolaik daudzās tautās bija ticējums, ka dievi ir piesaistīti kādai konkrētai teritorijai, tāpēc Naamans lūdz atļauju ņemt līdzi uz savu zemi divas mūļu kravas zemes, lai uz Israēla zemes uzceltu altāri Kungam. Kad viņš zemosies pielūgsmē, apkārtējiem nezinot, viņš zemosies Israēla Dieva priekšā.

Stāsts noslēdzas ar pretmetu iepriekšējiem notikumiem. Elīsas kalps Gehazis nespēj saprast kāpēc viņa kungs Elīsa nepieņem sīriešu karaspēka virspavēlnieka piedāvāto milzu samaksu par dziedināšanu un nolemj iegūt kaut daļu piedāvātās samaksas sev. Viņš nav tik bagāts, lai ļautu tik milzīgai naudas summai vienkārši aizceļot atpakaļ uz Sīriju! Mēs redzam kontrastu starp kalpa mantkārību un dziedinātā Naamana dāsnumu, kurš vēl aizvien vēlas patiekties pravietim par dziedināšanu. Lai iegūtu samaksu, Gehazis melo Naamanam, tad dodas mājup un paslēpj iegūtās dāvanas, lai Elīsa tās neredzētu.

Šķiet dīvaini, ka zinot visu to, ko Elīsa darīja, kalpam pat prātā neienāk, ka Elīsa zinās visu, ko viņš slepenībā ir darījis. Elīsa jautā kalpam, no kurienes viņš nāk. Kalpam ir iespēja atzīties grēkā, bet viņš atkal melo — viņš nekur neesot bijis.

“Tad Elīsa viņam sacīja: “Vai garā es tev negāju līdzi, kad tas vīrs griezās atpakaļ no saviem ratiem tev pretī? Vai tad tagad ir laiks ņemt sudrabu un drēbes, eļļas kokus un vīna dārzus, sīklopus un liellopus, kalpus un kalpones?”

Elīsa atgādina kalpam par savām pravieša spējām, par to, ka nav jēgas izlikties viņa priekšā. Tad viņš norāda uz iemeslu, kāpēc nedrīkst pieņemt dāvanas ne no svešzemju karotāja, ne arī domāt par materiālo labklājību. Un tad pravietis paziņo bargu spriedumu — “Tāpēc Naamana spitālība pielips tev un taviem pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem!” Šis spriedums nozīmē, ka Gehazis ir pārkāpis robežu aiz kuras vairs nav dziedināšanas. Kalps aiziet no Kunga, klāts ar spitālību, balts kā sniegs.

Vēl viens israēlietis ir izdarījis traģisku kļūdu, Kunga vietā izvēloties mantu, kamēr sveštautietis dodas atpakaļ uz savu zemi, iemantojis ticību Kungam un vezdams līdzi divas mūļu kravas zemes Kunga altārim.

Kopsavilkums
Šajos notikumos mums visiem ir mācība: Dievs neizmanto ķēniņu, lai ieteiktu Naamanam dziedināšanu, bet gan kalpu meiteni, sveštautieti. Lai tiktu dziedināts, Naamanam ir jāpazemojas. Mums nākas mācīties uzticēties, ka tas, ko Dievs iesaka, ir labāks par to, ko mēs paši esam izdomājuši, kaut arī reizēm neizprotam Dieva rīcību. Naamans bija karavīrs, varonis, un viņš vēlējās varonim atbilstošu dziedināšanas metodi. Lepnības un paštaisnības pārpilns, Naamans nespēja pieņemt dziedināšanu, kas prasīja vienkārši ticību Dieva pravieša vārdam. Reizēm mēs atsakāmies no Dieva piedāvātās dziedināšanas tā paša iemesla dēļ kā Naamans — tas šķiet pārāk vienkāršs. Paklausīt Dieva pavēlēm vai baušļiem nešķiet varoņa cienīgi. Tas, kas Naamanam bija jādara, lai varētu tikt dziedināts no savas slimības, ir līdzīgi tam, kas mums jādara, lai Dievs mūs dziedinātu no grēka — mums pazemībā jāpieņem Dieva žēlastība. Pravietis nepieņēma samaksu par dziedināšanu. Mēs tiekam glābti vienīgi ticībā Kristum, mūsu bankas konts tur ir bezspēcīgs.

Gehazis nesaprata kalpošanu Dievam. Viņš vēlējās saņemt naudu, kas bija domāta citam. Viņš kļūdījās, domādams, ka Dieva dziedināšanas un žēlastības dāvanu var iemainīt pret naudu un beigās viņš meloja, cenšoties slēpt savus savtīgos motīvus. Lai arī Gehazis bija labs un izpalīdzīgs kalps, personīgais labums viņam kļuva svarīgāks par kalpošanu Dievam. Šeit nav runa par to, ka nauda ir kas ļauns, bet par to, ka patiesai kalpošanai Dievam pamatā ir mīlestība un nodošanās, bez raudzīšanās uz personīgo labumu. Tāpēc — pārbaudīsim savus motīvus, vai mēs no tīras sirds kalpojam Dievam! Jo kā teikts Mt. 6:24, mēs nevaram ar nedalītu sirdi kalpot diviem kungiem — Dievam un mantai.

Vai var būt vēl labāks paraugs tam, kā nesavtīgi kalpot Dievam, kā to atklāja mūsu Kungs Jēzus Kristus? Tāpēc atvērsim Marka evaņģēlija 1. nodaļu un lasīsim 39.–45. pantu.

Marka ev. 1:39-45

39 Viņš gāja sludinādams viņu sinagogās pa visu Galileju un izdzina ļaunus garus. 40 Un kāds spitālīgs nāk pie Viņa, Viņu lūgdams, un, Viņa priekšā ceļos mezdamies, Viņam saka: “Ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt.”

41 Un Viņš, sirdī kustināts, roku izstiepa, to aizskāra un uz to saka: “Es gribu, topi šķīsts.” 42 Un tūlīt spitālība nogāja no tā, un viņš tapa šķīsts.

43 Un Viņš to apdraudēja un to tūlīt aizdzina, 44 un uz to sacīja: “Raugi, nesaki nevienam neko, bet ej, rādies priesterim un atnes par savu šķīstījumu upuri, ko Mozus ir pavēlējis, viņiem par liecību.”

45 Bet tas izgājis iesāka daudz runāt un šo lietu izpaust, tā ka Jēzus, ļaudīm redzot, vairs nevarēja ieiet pilsētā. Bet Viņš bija laukā vientuļās vietās, un no visām malām tie nāca pie Viņa.

Šeit aprakstītais notikums visticamāk notika kādā Galilejas sinagogā. Neskatoties uz visiem aizliegumiem spitālīgam atrasties sabiedriskā vietā, šis vīrs šķērso visas Mozus bauslībā noteiktās barjeras un tuvojas Jēzus ar jautājumu un lūgumu: “Ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt.”

Runājot par lepru…
Atcerēsimies, ka tolaik saskaņā ar Mozus bauslību visiem lepras slimniekiem bija jādzīvo “ārpus nometnes” — ārpus sabiedrības (3.Mozus 13:45–52; 4.Mozus 5:2–4). Izraidīšana no sabiedrības nebija domāta, lai izvairītos no slimības pārnešanas, bet lai izvairītos no citu aplipināšanas ar ceremoniālo nešķīstību. Lepras slimnieks, līdzīgi līķim, aplipināja visus ar viņu kontaktā nonākušos, ar ceremoniālu nešķīstību, kas padarīja tos nederīgus dievkalpošanai. Līdz ar to viņus uzskatīja par dzīviem apkārt staigājošiem līķiem, un dziedināšanu pielīdzināja uzmodināšanai no miroņiem. Vēl jāatceras, ka jūdaismā lepru pielīdzināja grēkam. No lepras nekad neārstēja, no lepras šķīstīja, tāpat kā no grēka. Un to varēja darīt tikai Dievs. Tāpēc jautājums “Ja Tu gribi” (nevis “Ja Tu lūgsi Dievu”), netieši apliecināja spitālīgā pārliecību, ka Jēzus ir Dievs, kurš var darīt tā, kā vēlas.

Jēzus dziedina!
Jēzus varēja atbildēt uz lepras slimnieka lūgumu dažādi. Piemēram, Viņš varēja izsaukties līdzīgi Israēla ķēniņam Jorāmam: “Vai tad es esmu Dievs, ka varu nokaut un atkal atdzīvināt, ka viņš pie manis atsūta kādu vīru, lai es to atbrīvoju no viņa spitālības!” (2. Ķēn. 5:7) Viņš varēja aizlūgt par spitālīgo, kā Mozus brēca uz Dievu par Mirjamas dziedināšanu no spitālības (4.Mozus 12:13). Viņš varēja likt tam mazgāties septiņas reizes Jordānā, cerot, ka Dievs piedos viņa grēkus un dziedinās. Tā vietā Jēzus izstiepj roku un paziņo: “Es gribu, topi šķīsts.” Starp citu, šī dziedināšana Galilejā ved pie nākamā notikuma Kapernaumā, kur Jēzus tiešām piedod grēkus (Mk. 2:1–12). Jēzus var šķīstīt šo vīru no lepras, kuru pielīdzināja grēkam, jo Viņam ir vara piedot grēkus!

Jēzus — dusmīgs?
Šai rakstvietā 41. pantā latviešu valodā ir teikts, ka “Viņš, sirdī kustināts, izstiepa roku”, bet ir kāds manuskripts, kurā teikts “Viņš dusmās izstiepa roku”. Daudziem Bībeles pētniekiem tas sagādā problēmas, it sevišķi tāpēc, ka otrais variants ir mazliet vēlākā manuskriptā. Tas, ka Bībeles teksta pārrakstītājs vārdu “dusmīgs” varētu aizvietot ar “iežēlojies”, ir kaut cik ticami, bet otrādāk — grūti noticēt. Kāpēc tad radies šāds variants? Viens risinājums ir, ka aramiešu valodā abi vārdi ir samērā līdzīgi. (Ebr. “Viņš iežēlojās” — ethraḥm, “viņš bija dusmīgs” — ethra’em.) Bet teksts ir grieķu valodā. Tāpēc Bībeles zinātnieki sliecas to skaidrot ar to, ka Jēzus zināja, ka dziedinātais vīrs neklusēs par notikušo un ar savu liecināšanu par Jēzus veikto brīnumdarbu saasinās priesteru un Rakstu mācītāju uzmanību pret Viņu un tādējādi aizslēgs durvis Viņa kalpošanai apkārtējās pilsētās. Arī Elena G. Vaita piekrīt šim uzskatam:

“Svēto Rakstu vārdi rāda, cik neatlaidīgi Kristus šim cilvēkam piekodināja, ka nepieciešams klusēt un rīkoties ātri. […] Ja priesteri būtu uzzinājuši par spitālīgā dziedināšanu, viņu ienaids pret Kristu varētu tos pamudināt izteikt netaisnu spriedumu. Jēzus gribēja, lai šis cilvēks paspēj parādīties dievnamā, pirms ziņas par brīnumdarbu būtu aizsniegušas priesterus. Tā tiktu nodrošināts objektīvs spriedums, un dziedinātajam spitālīgajam tiktu atļauts atkal pievienoties savai ģimenei un draugiem. […]

Katram Kristus darbam Viņa kalpošanas laikā bija tālejošs mērķis. Tas nozīmēja daudz vairāk, nekā varēja saprast no pašas darbības. Tā bija arī notikumā ar spitālīgo. Kalpodams visiem, kas nāca pie Viņa, Jēzus karsti ilgojās svētīt arī tos, kas nenāca. Vilkdams pie sevis muitniekus, pagānus un samariešus, Viņš ilgojās aizsniegt arī priesterus un rakstu mācītājus, kas bija ieslīguši aizspriedumos un tradīcijās. Viņš izmēģināja visus līdzekļus, ar kuriem tos varētu ietekmēt. Nosūtīdams dziedināto spitālīgo pie priesteriem, Viņš tiem sniedza liecību, kurai vajadzēja atbruņot viņu aizspriedumus.” (Elena G. Vaita, “Laikmetu ilgas”, 27. nodaļa). Izlasiet visu 27. nodaļu!

Ar stingro brīdinājumu nevienam neteikt par dziedināšanu Jēzus norādīja uz savas kalpošanas galveno misiju — glābšanu, nevis dziedināšanu.

Lasot šos dziedināšanas notikumus, dažiem rodas vēlēšanās, kaut arī viņiem cilvēki sekotu tā, kā tie sekoja Jēzum. Lai arī par viņiem saka to pašu, ko teica par Jēzu — lūk, viņš vai viņa runā kā tāds, kam ir autoritāte, vara.

Šie cilvēki ir jāizvērtē pēc tiem pašiem kritērijiem pēc kuriem mēs vērtējam Jēzu. Vai viņi izvairās no slavas sabiedrībā kā vairījās Pestītājs, vai arī viņi vēlas saņemt godu par to, ko paveikuši? Vai viņu galvenais mērķis nav tieksme pēc varas un tādu struktūru veidošana, kas kalpo viņu pašu mērķiem — vai viņi vieno draudzi vai šķeļ? Vai viņi sludina Kunga vārdu nesavtīgu motīvu vadīti? Vai viņi ir pieejami ne tikai bagātniekiem, bet arī tiem, kam nav ko maksāt? Atcerēsimies Gehazi un salīdzināsim ar Kristus piemēru.

Ja Jēzus ir kalpošanas paraugs, tad mēs redzam, ka Viņš nekad nenosodīja slimības nomocītos. Viņš nekad neteica cilvēkiem, ka viņi ir grēcinieki vai ka viņi ir ļaunu garu apsēsti. Tā vietā mēs redzam Viņa ticību Dieva spēkam, kas pieskaroties nešķīstam, spēj to dziedināt un atjaunot sabiedrībā. Pieskāriens ir pieņemšanas žests. Es neesmu Dievs un nevaru dziedināt ar pieskārienu, ja tā ir kāda lipīga slimība, tad visdrīzāk tā pielips arī man. Bet mēs varam izrādīt pretimnākšanu un pieņemšanu daudz dažādos veidos, ne tikai ar pieskārienu. Jēzus neattiecās pret šiem cilvēkiem kā nekam nederīgiem, no sabiedrības izstumtiem, vai kā tādiem, kas tikai piesārņo apkārtni. Viņš spēj izdzīt ļaunos garus, Viņš spēj dziedināt drudzi un viņš spēj šķīstīt no lepras.

Kad jūs pēdējo reizi pastiepāt roku kādam, kuru sabiedrība (vai varbūt jūs paši?) uzskata par nešķīstu? Varbūt ir iespēja?

Ko mēs izvēlamies, ja mums ir iespēja? Kad israēlieši bija izvesti no Ēģiptes, no verdzības, viņi varēja paši lemt par savu turpmāko rīcību. Viņi apspriedās un nolēma vai nu doties atpakaļ, vai arī uzcelt sev dievu zelta teļa izskatā.

Teju vai vienīgā reize, kad mācekļi rīkojās vienoti, bija tad, kad viņi visi bēga no Kristus, kad Viņu apcietināja.

Šajos Bībeles piemēros mēs redzam, cik trausla ir mūsu uzticība Dievam, cik bieži vien nepareizas ir mūsu izvēles. Kāpēc mēs tā rīkojamies? Kāpēc neejam pēc padoma pie Dieva? Ir kaut kas, kas mums traucē to darīt…

5. Mozus 5:1-5,23-28

1 Un Mozus sasauca visu Israēlu un tiem sacīja: “Klausies, Israēl, tos likumus un tiesas, ko es jums šodien esmu runājis, ka jūs tos mācāties un turat, lai tos darītu.
2 Tas Kungs, mūsu Dievs, ir ar mums noslēdzis derību Horeba kalnā. 3 Ne ar mūsu tēviem Tas Kungs ir šo derību noslēdzis, bet gan ar mums, kas visi esam šodien šeit dzīvi. 4 Vaigu vaigā Tas Kungs ir ar jums runājis tanī kalnā no uguns. 5 Es tai brīdī stāvēju starp To Kungu un starp jums, lai jums darītu zināmu Tā Kunga vārdu, jo jūs izbijāties no uguns un nekāpāt kalnā.
23 Kad jūs dzirdējāt no tumsas Viņa balsi, bet kalns dega vienās ugunīs, tad jūs nācāt pie manis — visi jūsu cilšu galvenie un jūsu vecaji — 24 un sacījāt: redzi, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir licis mums redzēt Savu godību un Savu varenību, un mēs esam no uguns Viņa balsi dzirdējuši: šodien mēs esam redzējuši, ka Dievs ar cilvēkiem ir runājis un ka tie tomēr paliek dzīvi.
25 Bet kāpēc mums tieši tagad būtu jāmirst? Šī lielā uguns mūs aprīs; ja mēs Tā Kunga, sava Dieva, balsi vēl turpmāk dzirdētu, tad mums ir jāmirst. 26 Jo kur ir kāds no cilvēka miesām dzimis, kas dzīvā Dieva balsi ir dzirdējis no uguns tā runājam kā mēs un būtu palicis dzīvs? 27 Bet tu ej tuvāk un uzklausi visu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, tev sacīs, un tad stāsti mums visu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, tev sacījis, tad mēs klausīsim un to darīsim.
28 Kad Tas Kungs dzirdēja šos jūsu vārdus, ko jūs man teicāt, tad Tas Kungs man sacīja: Es esmu dzirdējis tautu runājam, kad tā tev skaļā balsī teica šos vārdus; viss ir labi un pareizi, ko viņi runājuši.

Izraēlieši bija pārbijušies no Dieva klātbūtnes un Viņa varenā spēka atklāsmes. Tauta lūdza Mozum, lai tas viens pats iet pie Dieva un uzklausa Dieva prasības, un tad tās pasaka savai tautai.

Katram vadītājam ir vēlēšanās jeb kārdinājums pirms došanās pensijā sasniegt zināmus rezultātus, padarīt darbu līdz galam, lai tad mierīgi varētu atpūsties. Izraēlieši 40 gadus bija klaiņojuši pa tuksnesi un tagad tuvojās Apsolītās zemes robežām. Ikvienam vadītājam, kas 40 gadus būtu vadījis draudzi, būtu vēlēšanās “pielikt punktu uz i” — ievest draudzi Apsolītajā zemē. Vadītāja darbs būtu izpildīts un varētu domāt par aiziešanu pensiju.

Kā ir ar mūsu dzīvi un darbu? Vai arī mums nav tādas domas, ka tagad es izdarīšu to un to, un pēc tam vēlāk vēl gribētos sasniegt kaut ko, kas sniegtu gandarījumu par paveikto. Tomēr reizēm pat panākumi nesniedz mieru mūsu sirdī:

Kāds dievbijīgs skotu sludinātājs savā dienasgrāmatā rakstīja sekojošus vārdus:

“Tieši šodien aprit 20 gadi, kopš es pirmo reizi sludināju kā ordinēts darbinieks. Ir apbrīnojami, ka Dievs mani ir saudzējis un ka Viņš mani vispār ir izmantojis savā darbā. Man nav iemeslu brīnīties, ka Viņš izmantojis citus daudz vairāk par mani. Un tomēr manī ir skaudība, un tā sāp, un tāpēc šodien es esmu nolēmis meklēt žēlastību, lai varētu no sirds priecāties par citu darbinieku panākumiem, pat tiem, kas atstāj mani ēnā. Kungs, atņem man skaudību!” (Andrew Bonar.)

Paldies Dievam, ka reizēm mēs saprotam savu situāciju, nākam pie Dieva grēku nožēlā un lūgšanā pēc žēlastības un Viņa Gara svaidījuma.

Neapšaubāmi arī Mozus vēlējās noslēgt savu vadītāja darbu ar tautas ievešanu Apsolītajā zemē. Bet Dievam reizēm ir citi plāni un cits skats uz lietām. Mozus neievedīs tautu Apsolītajā zemē. Dievs paziņo, ka Viņš cels jaunu pravieti, līdzīgu Mozum un tas turpinās un pabeigs Mozus iesākto darbu. Viņš sludinās tautai to, ko Dievs viņam teiks un būs uzticams savā kalpošanā.

5. Mozus 18:15-20

15 Pravieti, kāds es esmu, Tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu. 16 Gluži tā, kā tu to esi lūdzis no Tā Kunga, sava Dieva, Horeba kalnā dienā, kad bija sasaukta draudze, sacīdams: es negribu vairs dzirdēt Tā Kunga, sava Dieva, balsi, un es negribu vairs redzēt šo lielo uguni, ka nemirstu. 17 Tad Tas Kungs man sacīja: ir labi, ko tie runājuši.
18 Es viņiem celšu pravieti, kāds tu esi, no viņu brāļu vidus, un Es likšu Savus vārdus viņa mutē, un viņš runās uz tiem visu, ko Es tam pavēlēšu. 19 Un, ja kāds neklausīs Maniem vārdiem, ko viņš runās Manā Vārdā, no tā Es to prasīšu.
20 Bet, ja kāds pravietis kaut ko iedrošināsies runāt Manā Vārdā, teikt, ko Es neesmu pavēlējis tam runāt, vai ja tas runās kādu citu dievu vārdā, tad tādam pravietim ir jāmirst.

Praviešu kalpošana
Tautas lūgums 5. Mozus 18:16 “Es negribu vairs dzirdēt Tā Kunga, sava Dieva, balsi, un es negribu vairs redzēt šo lielo uguni, ka nemirstu” liek pamatu praviešu kalpošanai. Tauta apzinās, ka viņi nevar pastāvēt svētā Dieva klātbūtnē un lūdz sev vidutāju. Un Dievs atzīst, ka tas ir pareizi un apsola viņiem pravieti, kas līdzināsies Mozum. Dievs ievieš praviešu kalpošanu, jo ir svarīgi, lai ļaudīm būtu komunikācija ar Dievu. Un tāpēc ļaudis nevar aizbildināties, ka viņiem nav zināms Dieva prāts. Viņi ir lūguši sev praviešus un tāpēc viņiem būs ļoti rūpīgi jāieklausās praviešu teiktajā. Savukārt praviešiem ir jāapzinās, ka viņi nedrīkst neko ne pielikt, ne atņemt no tā, ko Dievs ir teicis. Viņi ir brīdināti, ka nevērīga attieksme pret savu pienākumu tiem var maksāt dzīvību.

Līdz ar to tautai ir jāsāk ieklausīties praviešu vēstī un jāmācās noskaidrot, vai Dievs tiešām to ir teicis. Dievs sniedz vairākus kritērijus kā noteikt, vai pravietis sludina to, ko Dievs teicis — viens no tiem ir, vai pravietis runā Dieva vārdā un vai pravieša teiktais piepildās. Bet arī šeit ir brīdinājums, ka pat pravietojuma piepildīšanās vēl neliecina par to, ka vēsts ir no Dieva. Ja pravietis aicina sekot citiem Dieviem, tad tas nav Dieva pravietis. Līdz ar to draudze tiek aicināta rūpīgi izvērtēt ikkatru vēsti, kuru tai pasniedz kā Dieva sniegtu.

Varbūt mēs šodien teiktu, ka viņi varēja būt laimīgi, ka Dievs viņus uzrunāja tieši. Mums, līdzīgi jūdiem 6. g.s. p.m.ē., kurus aizveda uz Bābeli trimdā, ir cita problēma — daudzi nejūt savā dzīvē nekādu Dieva klātbūtni. Kur ir Dievs šodien? Atbilde tam saskaņā ar šo rakstvietu ir — Dievs ir atrodams praviešu vēstī. Atklāsmes grāmatā 19. nodaļā lasām:

“Un viņš man saka: “Raksti! Svētīgi ir tie, kas aicināti Jēra kāzu mielastā!” Viņš man saka: “Šie ir patiesie Dieva vārdi.” 
Tad es kritu pie viņa kājām, gribēdams viņu pielūgt. Bet viņš man saka: “Nedari to! Es esmu tāds pats kalps kā tu un tavi brāļi, kam ir Jēzus liecība. Pielūdz Dievu!” Proti, Jēzus liecība ir praviešu gars.” (Atkl. 19:9-10)
Pravieši (jeb praviešu gars) norādīja uz Jēzus Kristus sniegto vēsti, uz Viņa liecību. Jēzus liecināja par Dievu.
Dievs apsolīja pravieti, līdzīgu Mozum, tomēr 5. Mozus grāmata noslēdzas ar vārdiem “Un tāds pravietis Israēlā vairs necēlās kā Mozus, ko Tas Kungs būtu atzinis vaigu vaigā.” (5. Mozus 34:10). Šis pravietojums gaidīja savu piepildīšanos aptuveni 15 gadsimtus, kad beidzot visi Dieva apsolījumi piepildījās Jēzū Kristū.

Jēzus Kristus — otrais Mozus
Tāpat kā Mozu, arī Jēzu tūlīt pēc piedzimšanas attiecīgās zemes valdnieks pavēlēja nogalināt, bet Viņš brīnumainā veidā izglābās.

Tāpat kā Mozus, Jēzus atteicās no savas godības un valdnieka troņa, nāca no Ēģiptes, gāja caur kristību ūdeni, 40 dienas pavadīja tuksnesī, kur tika kārdināts, bet izturēja kārdināšanas.

Tāpat kā Mozus, Jēzus bija pravietis un priesteris. (Domas dalās, vai Mozus bija priesteris — nav liecību, ka viņš būtu ticis iesvētīts par priesteri, bet viņš regulāri devās uz svētnīcu, kur satikās ar Dievu). Tāpat kā Mozus, Viņš pārdabiskā veidā pabaroja tautu.

Mozus bija gans, Jēzus bija Labais gans, kas iežēlojās par ļaudīm. Tāpat kā Mozus, Viņš stājās pretim dēmoniskiem spēkiem (2.Mozus 7:11)

Tāpat kā Mozus, Viņš izraudzīja 12 vadītājus, tāpat kā Mozus izsūtīja 12 izlūkus, Viņš izsūtīja 12 mācekļus misijā.

Tāpat kā Mozus, Jēzus kāpa kalnā, lai sludinātu tautai bauslības principus. Pēc nokāpšanas no kalna Mozus seja staroja (2.Mozus 34:29), tāpat arī Jēzus seja staroja Apskaidrošanas kalnā.

Tāpat kā Mozus, Viņš mācīja tautu lūgt Dievu. Tāpat kā Mozu, Viņu noraidīja Viņa paša tauta.

Mozus apprecējās ar sveštautieti, Jēzus līgava ir draudze, kura tiek sapulcināta no visām tautām.

Iespējams, ka ir vēl vairāk līdzību starp Mozu un Jēzu Kristu, bet šīs ilustrē pravietojuma piepildīšanos. Kā Mozus bija pravietojis, Jēzus nāca no israēliešu vidus. Viņš nāca no viņu pašu vidus. Viņš auga starp viņiem, iepazina viņu vēsturi, grūtības, viņu attiecības ar Dievu.

Marka 1:21-28

21 Un viņi nonāca Kapernaumā. Un tūdaļ sabatā Viņš iegāja sinagogā un mācīja. 22 Un tie izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā rakstu mācītāji.
23 Un viņu sinagogā bija cilvēks ar nešķīstu garu, un tas brēca, 24 sacīdams: “Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais.” 25 Un Jēzus viņu apsauca, sacīdams: “Paliec klusu un izej no tā.” 26 Un, to raustīdams un ar stipru balsi brēkdams, nešķīstais gars no tā izgāja.
27 Un tie visi iztrūcinājās, tā ka tie savā starpā sprieda, sacīdami: “Kas tas ir? Jauna mācība ar spēku! Pat nešķīstiem gariem Viņš pavēl, un tie Viņam paklausa.” 28 Un tūdaļ Viņa slava izpaudās visapkārt pa visu Galilejas apkaimi.

Marks savā evaņģēlijā uzsver Jēzus spēku dziedināt un atbrīvot ļaudis no ļauniem gariem — no 18 brīnumiem, kas pieminēti Marka evaņģēlijā, 13 ir saistīti ar dziedināšanu un 4 no tiem ar ļaunu garu izdzīšanu, kas netiešā veidā liecina par reliģijas un veselības savstarpējo saistību.

Marka evaņģēliju raksturo arī steiga — daudzi teikumi sākas ar “un” vai “un tūdaļ”. Arī šeit pirmajā nodaļā. Jēzus ierodas Kapernaumā un ieiet sinagogā, lai mācītu. Marks nestāsta par to, ko Jēzus sludināja. To mēs dzirdam Mateja evaņģēlijā. Marka evaņģēlijā mēs redzam Jēzus sludināšanu. Ļaudis brīnās par Jēzus mācību un Viņa autoritāti. Bet tad pēkšņi dievkalpojumu pārtrauc kāds cilvēks, kuru varētu raksturot kā “nešķīstu” — viņš ir ļauna gara apsēsts. Acīm redzot neviens to pat nenojauš, jo viņš ir pārkāpis visas svētuma robežlīnijas un atrodas tur, kur var atrasties tikai ceremoniāli “tīrs” dievlūdzējs.

Kā jau iepriekš redzējām, tautai bija jāmācās atpazīt vēstis no Dieva. Mēs neesam pacietīgi mācīties. Nav brīnums, ka tad, kad Jēzus sāka sludināt, nevienam nebija ne mazākās nojausmas, kā vērtēt Jēzus vēsti un rīcību. Apustulis Jānis raksta, ka “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.” (1:11).

Marks sava evaņģēlija pirmajā nodaļā apliecina to pašu, aprakstot Jēzus kalpošanas sākumu. Te vienīgi ļauna gara apsēstais atpazīst Jēzu. Tāpat kā izraēlieši pie Horeba kalna, viņš ir pārbijies. Kad Jēzus dziedina viņu, viņš tiek atjaunots sabiedrībā un — ak ironija! — līdzīgi visiem apkārtējiem ļaudīm zaudē spēju saskatīt Dieva tiešo klātbūtni… Mūsu kritušajā stāvoklī ir “normāli” neredzēt Dieva klātbūtni. Reizēm mēs redzam tikai slikto sev apkārt un kļūstam “apsēsti” ar ļaunuma atmaskošanu, pat neredzot Dieva klātbūtni un to, ko Viņš dara.

Svētība
Reiz kādam mācītājam lūdza izdzīt ļauno garu. Viņš kalpoja kādā lielā un pavecā draudzē. Sekretāre pieteica viesi — kāds jauns cilvēks vēloties, lai mācītājs viņu svētī. Viņš neesot draudzes loceklis, viņš tikai vēloties svētību. Bija 10 dienas līdz Ziemassvētkiem un mācītājs bija jau pieradis, ka cilvēki izdomā visādus iemeslus, lai pārvarētu sekretāres slieksni un nokļūtu līdz mācītājam un tad palūgtu kādu finansiālu atbalstu. Tā kā sociālās palīdzības dienests tobrīd nestrādāja, mācītājs piekrita. Pa durvīm ienāca kāds jauns cilvēks, mazliet pāri divdesmit gadiem, labi ģērbts, skuvies, viņa gaitā varēja saskatīt pat tādu kā cieņu. Nekas neliecināja par to, ka viņš būtu trūkumcietējs.

“Atvainojos, ka aizņemu jūsu laiku,” teica jauneklis. “Es tikai vēlos jūsu svētību.” Viņš īsos vārdos raksturoja savu dzīvi un kā viņš nespējot tikt vaļā no ļaunā, kas viņam visu laiku iet pa pēdām. Viņš ir visvisādi izmēģinājies, bet nekā. Tad viņš iedomājies, ka varbūt, ja mācītājs viņu svētītu, viņa dzīve mainītos. Viņš neizskatījās ne depresijā, ne izmisis. Mācītājs sāka skaidrot, ka viņš nenodarbojas ar ļauno garu izdzīšanu, bet pēc kāda laika jauneklis viņu pārtrauca — viņš neesot atnācis mācīties par mācītāja darba pienākumiem draudzē. Viņš vēloties tikai viņa svētību. Labi, nodomāja mācītājs. Tuvojas Ziemassvētki, saki, kāds ir tavs vārds? “Andis,” viņš teica, un nometās ceļos. Mācītājs sāka lūgt, vairāk gan pateikties Dievam par Viņa klātbūtni Anda dzīvē, par Viņa rūpēm par Andi un pieminēja Anda lūgumu, lai atbrīvo viņu no visa, kas traucē Andim būt par tādu cilvēku, kā Dievs vēlas viņu redzēt. Mācītājam noslēdzot lūgšanu ar “Āmen”, Andis piecēlās, paspieda roku un aizgāja. Ne vārda par naudu vai pārtiku vai naktsmājām. “Es tikai vēlējos svētību.”

“Es bieži esmu domājis par Andi,” atzīstas mācītājs. “Vai mani vārgie centieni nesa kādus rezultātus? Un es domāju — vai Jēzus arī kādreiz izsekoja līdzi tam, kas vēlāk notika ar tiem, kurus Viņš bija atbrīvojis no ļaunajiem gariem?”

Jēzus sludinātie vārdi ir dziedinoši. Tie atjauno cilvēku. Kādi ir mūsu vārdi? Cik bieži mūsu vārdi sniedz citiem dziedinājumu? Cik bieži tie nodara pretējo?

Jēzus, Svētā Gara pilns, sastop ļauna gara apsēstu jeb piepildītu cilvēku. Viņš atbrīvo to. Bet mēs nedzirdam skaļa prieka gaviles atbalsojamies sinagogas sienās. Klusums. Viņu acu priekšā piepildās Jesajas 58:6 rakstītie vārdi:

“Vai drīzāk tā nav gavēšana, kāda Man patīk, proti: kad atraisa jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž svabadībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu?”

Sinagogas apmeklētāji brīnās par Jēzus mācību. Šajos vārdos ir spēks. Tā nav tikai sludināšana, šie vārdi pārmaina cilvēku. Jēzus vārdi atbrīvo šo pasauli no ļaunajiem gariem, kas to apsēduši un padara to atkal apdzīvojamu cilvēkiem. Jēzus piemērs liek mums kā draudzei domāt par tām iespējām, kas mums paveras — nest dziedināšanas un miera vēsti apkārtējiem cilvēkiem.

Dievs, kuru ļaudis tik ļoti bijās Horeba kalnā, ir pienācis mums tuvu klāt Jēzū Kristū, atklājot savu mīlestību un rūpes par mums. Vai mēs redzam Viņa vārdus īstenojamies dzīvē? Vai redzot mēs dzirdam to, ko Viņš mums saka?

Noslēguma lūgšana

Svētais un varenais Dievs,
Tava Dēla autoritāte pamatojas godīgumā, patiesībā un savienībā ar Tevi. Tā neizmanto varu, lai piespiestu paklausīt.
Redzot Jēzus raksturu, atver mūs jaunām Tavas mīlestības dimensijām,
un dziedini mūs no visām mūsu vainām, kas šķir mūs no Tevis un vienu no otra,
lai varam pieaugt atziņā par Tevi un mīlestībā cits pret citu. Āmen.

Šodien gaisa temperatūra nokrita līdz -28°C, tāpēc dievkalpojuma zālē mums nebija pārāk silti. Neskatoties uz divas dienas ilgiem centieniem sasildīt telpas, dievkalpojums notika +6°C temperatūrā.

Bet tas netraucēja kopā lasīt un pārdomāt apustuļa Pāvila padomus evaņģēlija sludināšanā. Pirmajā vēstulē korintiešiem 9:16–23 lasām:

Jo, kad es sludinu evaņģēliju, tad man nav ko lepoties; jo man tas jādara. Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju! Jo, ja es to labprātīgi daru, tad man ir alga; bet, ja uz pavēli, tad esmu tikai amata izpildītājs.
Kas tad ir mana alga? Ka es sludinu evaņģēliju bez maksas un nelietoju savas tiesības, ko man dod evaņģēlija sludināšana. Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu.
Jūdiem esmu tapis kā jūds, lai mantotu jūdus; tiem, kas zem bauslības, esmu tapis kā tāds, kas stāv zem bauslības, pats nebūdams zem bauslības, lai mantotu tos, kas stāv zem bauslības.
Tiem, kas bez bauslības, esmu tapis kā tāds, kas bez bauslības, kaut patiesībā nebūdams bez Dieva bauslības, bet stāvēdams Kristus bauslībā, lai mantotu tos, kas bez bauslības.
Vājajiem esmu tapis kā vājš, lai mantotu vājos; visiem esmu tapis viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu. Bet to visu es daru evaņģēlija dēļ, lai man būtu daļa pie tā.

Pāvils apliecina, ka sludināšanas uzdevumu viņš ir saņēmis no Kunga, līdz ar to viņš atsakās no algas par šo darbu, lai viņa alga būtu pēc iespējas plašāka evaņģēlija sludināšana. Lai būtu neatkarīgs no cilvēkiem, Pāvils strādāja citu darbu, kas nodrošināja viņam iztiku. Tai pat laikā neaizmirsīsim, ko Pāvils raksta 14. pantā: “Tāpat arī Tas Kungs ir noteicis evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no evaņģēlija.”

Šeit mums ir būtiska mācība: Pāvils atsakās no viņam dotās privilēģijas par labu tiem, kuriem jāatsaucas Evaņģēlija vēstij. Viņam ir visas tiesības prasīt sev atalgojumu par savu kalpošanu, bet viņš to nedara un paskaidro savus motīvus. Līdzīgi Pāvils risina arī jautājumu par elkiem upurētas gaļas ēšanu. Mēs zinām, ka elki nav nekas, līdz ar to mēs varam ēst to, kas upurēts elkiem.

“Ēdiens mūs netuvinās Dievam; ne mēs esam sliktāki neēzdami, nedz labāki ēzdami. Bet pielūkojiet, ka šī jūsu brīvība netop vājajiem par piedauzību.”

Šeit mums jāapstājas un jāpadomā. Kā mēs izmantojam savu brīvību? Vai mēs esam kaut ko aizlieguši sev, lai netaptu “vājajiem par piedauzību”? — pārdomāsim šo jautājumu un uzrakstīsim vismaz 3 gadījumus, kad esam atteikušies no savas brīvības par labu kādam, kas ticībā vājāks. (Ko darīt tad, ja nekad neesam tā rīkojušies? — nospraudiet sev konkrētu mērķi, kur un kā jūs to varētu darīt! Pierakstiet to savā kalendārā vai lūgšanu dienasgrāmatā.)

Mēs redzam, ka Pāvils atteicās no vietējo ļaužu finansiāla atbalsta, bet neaizmirsīsim, ka viņš pieņēma palīdzību no citām draudzēm, kurām tobrīd nekalpoja, kā to redzam no Filip. 4:10–19.

Mūsdienu kontekstā to varētu pielīdzināt misionāra darbam, kur misionāra iztikas līdzekļus nodrošina draudze, kas viņu sūta, lai vietējie iedzīvotāji, kam misionārs sludina, netiktu apgrūtināti. Tam ir vairākas priekšrocības — iespēja izsargāties no centieniem ietekmēt sludinātāju ar finansiālu līdzekļu palīdzību, izsargāšanās no apsūdzībām finansiālu līdzekļu nepareizā izmantošanā vai arī evaņģēlija sludināšanā savtīgos, mantiskos nolūkos.

(Attiecībā uz algotiem kalpotājiem — draudzei nav jādomā, ka tā maksā mācītājam algu. Draudze nemaksā mācītājam, tā nodrošina viņu ar līdzekļiem, lai viņš būtu spējīgs brīvi kalpot.)

Tālāk Pāvils skaidro savu pieeju sludināšanai — jūdiem viņš ir tapis kā jūds, tiem, kas zem bauslības kā tāds, kas stāv zem bauslības; tiem, kas bez bauslības, kā tāds, kas bez bauslības un tiem, kas vāji, viņš ir tapis kā vājš, lai mantotu vājos. Šeit ietvertas 4 grupas: jūdi un proselīti, pagāni un ticībā vājie draudzes locekļi. Ievērosim, ka arī jūdiem ir nepieciešams dzirdēt evaņģēlija vēsti, jo tikai Kristū visi Vecās Derības apsolījumi sasniedz savu patieso jēgu. Tikpat svarīgi Pāvilam ir arī ticībā vājie kristieši, kuriem ir jāiesakņojas Kristū, līdz viņu ticība vairs nav atkarīga no citu cilvēku rīcības.

Šeit nav runas par to, ka Pāvils atteiktos no kādiem pamatprincipiem, lai kā hameleons mainoties atbilstoši mirkļa situācijai, mantotu sekotājus. Šajos pantos Pāvils norāda uz jautājumiem, kas vairāk attiecas uz “pelēko zonu” — uz lietām, kas nav izteikti kristīgas vai nekristīgas. (1. Kor. 8:1–11:1). Pāvils šeit nesaka: “zagļiem es esmu kļuvis kā zaglis” vai “laulības pārkāpējam es esmu kļuvis kā laulības pārkāpējs”. Bet tajās jomās, kuras mēs varētu klasificēt kā “pelēkās zonas”, tādas kā elkiem upurētas pārtikas ēšana, Pāvils tiecas būt iejūtīgs pret vietējās kultūras tikumiem, lai nekas netraucētu sludināt un pieņemt evaņģēlija vēsti. Šeit redzam, ka ne viss attiecīgajā kultūrā ir ļauns, viņš pielieto evaņģēlija kontekstualizāciju — pielāgošanu vietējiem apstākļiem, mainot evaņģēlija vēsts formu tieši tāpēc, lai saglabātu saturu. Pāvils ir pārliecināts, ka tieši tas ļaus cilvēkiem labāk saprast vēsti un pieņemt to.

Diemžēl daudzos gadījumos kristieši ir jūtīgāki pret savas draudzes locekļu legālismu un ir noraidījuši visus vietējās kultūras parašas, atsvešinot sevi no tiem ļaudīm, kurus viņiem vajadzēja mantot Kristum.

Pāvila evaņģēlija sludināšanas metode vairāk atgādina “draudzības evaņģēliju” — viņš nostājas kopā ar neticīgajiem, vērtējot viņus kā būtnes, kas radītas pēc Dieva tēla un līdzības un ne tikai kā perspektīvus jaunatgrieztos. Un tad, kad esam iepazinuši konkrētā cilvēka cerības un bailes, mēs varam kontekstualizēt evaņģēlija vēsti tādā veidā, kas vislabāk uzrunā konkrēto cilvēku.

Piemēram, lai labāk izskaidrotu Korintas ļaudīm kā viņš vēlas, lai viņi rīkotos, Pāvils cenšas būt grieķis grieķiem, izmantojot tos tēlus, kurus vislabāk saprot attiecīgā tauta. Bībeles pētnieki ir ievērojuši, cik bieži Pāvils izmanto šos tēlus savās vēstulēs (Filip. 3; 2. Tim. 4; Ebr. 12 u.c.), kamēr evaņģēlijos Jēzus neko tādu nepiemin. 581. g.p.m.ē. korintieši ieviesa Istmijas spēles. Nacionālais festivāls notika reizi divos gados par godu dievam Poseidonam un piesaistīja visu grieķu sabiedrības uzmanību. Pāvils atsaucas tieši uz šīm spēlēm. Dzīvodams divus gadus Korintā, viņam bija iespēja redzēt šīs spēles klātienē. Šajās spēlēs sportisti cīnījās piecos sporta veidos: skriešanā, lēkšanā, diska mešanā, boksā un laušanās. Kā balvu tajās uzvarētājam pasniedza priežu zaru vainagu. Citviet Pāvils atsaucas uz grieķu dzejniekiem, piemēram, Ap. d. 17. nodaļā Pāvils atsaucas uz diviem grieķu dzejniekiem.

“Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: mēs arī esam Viņa cilts.” (28. pants)

Lūk, kā skan šīs dzejas rindas oriģinālā:

“Viņi izveidoja tev kapu, ak augstais un svētais — krētieši, kas aizvien melo, tie ir nikni kā zvēri, slinki kā maisi! Bet tu neesi miris; tu esi dzīvs un dzīvo mūžīgi, jo tevī mēs dzīvojam un rosāmies, un esam.”
(Poēma «Cretica», autors Epimenides (aptuveni 600. gads pirms Kristus))

Otrs fragments ir no 4. g.s. pirms Kristus grieķu dzejnieka Aratus:

“Sāksim ar Zevu, kuru mēs mirstīgie nekad neatstājam neslavētu.
Jo katra iela, katrs tirgus laukums ir Zeva pilns.
Pat jūra un osta ir viņa dievības pilna.
It visur ikviens ir parādā Zevam.
Jo mēs patiesi esam viņa cilts.” («Phaenomena» 1-5).

No kurienes Pāvils zināja šo dzeju? Šķiet, ka paralēli Svēto Rakstu studijām, viņš bija lasījis daudz vairāk nekā tikai garīgo literatūru. Un mācēja saskatīt tajā pavedienus, kurus var izmantot, lai veidotu savstarpēju sapratni.

Vai mēs šodien izmantotu šādu dzeju, lai sniegtu vēsti par Kristu? Kā ar kaut ko latviskāku, piemēram, Lāčplēsi? Vai kaut ko mazliet modernāku, piemēram, filmu “Matrix”, “Terminators–3”, “2012”? Reizēm šķiet, ka Gabriēls vai kāds cits Dieva eņģelis piestrādā uz pusslodzi Holivudā, izraugot filmām tēmas, kas paver iespējas runāt par Bībeles vēsti…

Vai mēs zinām, kas notiek mūsu kultūrā, lai rastu kādus kopīgus krustpunktus vēstī par Pestītāju? Cik efektīva ir mūsu liecināšana un ko darām, lai tā kļūtu efektīvāka?

“Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju! Jo, ja es to labprātīgi daru, tad man ir alga; bet, ja uz pavēli, tad esmu tikai amata izpildītājs. Kas tad ir mana alga? Ka es sludinu evaņģēliju bez maksas un nelietoju savas tiesības, ko man dod evaņģēlija sludināšana. Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu.”

Domāsim par iespējām sludināt evaņģēliju mūsu kultūras kontekstā. Nospraudiet sev trīs mērķus, lai to sasniegtu! Ierakstiet tos savā kalendārā vai lūgšanu dienasgrāmatā, domājiet par tiem, lūdziet un īstenojiet dzīvē! — “lai pēc iespējas daudzus mantotu.” Āmen.

“Neviens, kas tiek kārdināts, lai nesaka: Dievs mani kārdina,— jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats Viņš nevienu nekārdina. Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama. Pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks padarīts dzemdē nāvi.” (Jēkaba 1:13–15)

Ja Dievs nevienu nekārdina, tad ko nozīmē lūgt Dievu nedarīt to, ko Viņš nedara? Vai arī šī lūgšana nozīmē kaut ko citu?

Atpestīšana no ļauna: latviešu tulkojumā ir teikts: “atpestī mūs no ļauna”, kas var nozīmēt ļaunus darbus vai ļaunu personu — nav īsti skaidrs. Noteiktais artikuls pirms vārda “ļaunais” grieķu tekstā pieļauj to attiecināt gan uz ļaunumu vispārīgi, gan konkrēti uz sātanu. Tātad runa ir gan par ļaunumu ārpus mums, gan ļaunumu mūsos. Lūgums atpestīt jeb atbrīvot no ļauna norāda uz cīņas garīgo raksturu.

Tātad, šodien mēs turpināsim pētīt Kristus sniegto parauglūgšanu, kuru pazīstam ar nosaukumu Tēvreize. Šodien pārdomāsim lūgšanu pasargāt no kārdināšanām un atpestīt no ļaunā:

“Neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna.”

Protams, lasot šo lūgšanas daļu, mēs varētu jautāt sev — par ko es domāju, kad lasu vai atkārtoju šos lūgšanu vārdus? Kādas pārdomas vai asociācijas šī lūgšana manī izraisa? Tomēr labāk būs, ja mēs iesāksim ar citu perspektīvu — tāpat kā pārējās Kunga parauglūgšanas daļas, arī šī ir dziļi pamatota Kristus personīgajā pieredzē un kalpošanā. Sāksim ar Viņa skatu punktu, cik mēs to varam saskatīt, lasot Bībeli.

Jēzus piedzima un uzauga pirmā gadsimta jūdaismā, kultūrvidē, kur ļaudis redzēja sevi kā Dieva izraudzītu tautu, caur kuru piepildīsies Dieva valstība. Visa pasaule slīgs arvien dziļāk tumsā un ļaunumā, līdz Dievs caur Israēlu nodibinās savu valstību. Viena no problēmām bija tā, ka ļaudis neredzēja to, cik tālu izredzētā tauta bija no Dieva mērķa un ideāliem. Pasaules problēmu atrisinājuma vietā viņi paši bija kļuvuši par problēmas sastāvdaļu. Jēzus paņēma šo Israēla aicinājuma motīvu, bet attiecināja to uz sevi. Caur Viņu Dievs piepildīs Ābrahāmam un Dāvidam dotos apsolījumus.

Visa Jēzus dzīve un kalpošana bija kārdināšanu un pārbaudījumu pilna. Izkāpis no kristību ūdeņiem, Viņš devās tuksnesī, kur Viņu gaidīja vairāki pārbaudījumi, kas prasīja konkrētu izvēli. Mēs varam tikai nojaust, ka uzvarēt šīs kārdināšanas bija kā nocirst roku vai izraut aci. Atgriezies Gara spēkā, Viņš sāka sludināt Dieva valstību. Ik uz soļa bija pretestība. Dažreiz tā izpaudās dēmonu apsēstu un nomocītu ļaužu kliedzienos, citreiz tikpat izmocītu ļaužu izteiktajā kritikā vai centienos izlikt Viņam slazdus un uzbrukt Viņam, vēl citreiz pretestība izpaudās tradīciju piesaukšanā. Jēzus runāja par kristību, ar kādu Viņam jātop kristītam:

“Uguni esmu nācis mest uz zemi un kā Es vēlētos, kaut tā jau degtu! Bet Man jātop kristītam ar vienu kristību, un kā Man ir bail, kamēr tā būs pabeigta.” (Lūkas ev. 12:49-50)
“Jēzus tiem sacīja: ‘Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeru, vai tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?’” (Marka ev. 10:38)

Šeit Viņš par kristību nosauc savu nāvi pie krusta. Citviet Viņš to salīdzina ar biķeri, kas Viņam jādzer. Tikai ejot caur šīm ciešanām, uguns, kuru Viņš apsola Lk. 12:49, varēs iedegties mācekļos.

Visbeidzot Ģetzemanē Jēzus drebēja, domādams par kausu, kas Viņam būs jādzer. Un tomēr — Viņš pārvērta šīs izbailes izmisīgā lūgšanā, līdz beidzot paklausībā Dievam izstiepa rokas un pieņēma Viņam pasniegto kausu. Tāda izskatās paklausība Dievam, kad tā raugās ļaunumam sejā.

Un tieši šeit, Ģetzemanē, mēs ieraugām Kunga lūgšanas “Neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna” dziļāko nozīmi. Atkal un atkal Jēzus atgādina saviem mācekļiem, lai tie lūdz:

“Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Marka ev. 14:38)

Lasot šīs rindas, būtu muļķīgi domāties, ka Jēzus šeit aicina mācekļus lūgt pasargāt viņus no kārdināšanām, lai viņi netiktu kārdināti izdarīt kādu triviālu personīgu grēku. Jēzus šai brīdī redzēja visas pasaules tiesas stundas tuvošanos un kulmināciju Viņa upurī. Būtībā grieķu vārds peirasmos, kas parauglūgšanā tulkots kā kārdināšana, citās rakstvietās ir tulkots kā pārbaude, jo saskaņā ar Jēkaba 1:13–14 nav jēgas lūgt Dievam nedarīt to, ko Viņš nedara. Tātad labāk šo lūgumu būtu saprast šādi: “Neieved mūs pārbaudīšanā.” Tā ir sava nespēka atzīšana.

Jēzus Ģetzemanes dārzā redz, kā strauji tuvojas nakts, kā milzīgā tumsa strauji apņem visu pasauli un cieši apskauj Viņu. Viņš pamatoti baidās, ka šī tumsa var aizraut līdzi arī visus Viņa mācekļus. Jēzus zina, ka Viņam jāiet šīs tumsas epicentrā vienam, bez mācekļu atbalsta, lai tas paņemtu Viņu vienu un tā zaudētu savu spēku, un pārējā pasaule paliktu brīva. Tāpēc Viņa sekotājiem jālūdz: “Neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna.”

Šajā kontekstā mums jāsaprot, ka Jēzus deva šo lūgšanu saviem mācekļiem, kamēr Viņam pašam atbilde uz šo lūgšanu bija “Nē.” Viņš apvienoja šo lūgšanu ar citu parauglūgšanas rindu: “Tavs prāts lai notiek.”

Saliekot šīs abas rindas kopā, Viņš atklāja, ka Dieva prāts attiecībā uz Viņu ir iet šajos pārbaudījumos un nesargāt Viņu no ļaunā. Viņš ies viens šajā pārbaudē un netiks pasargāts.

Mums jāsaprot, ka Jēzus misija bija unikāla un mēs neviens nevaram Viņam sekot.

“Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeru, vai tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?” (Marka ev. 10:38b)

Tieši tāpēc mums ir pavēlēts lūgt šo lūgšanu un mēs varam to lūgt ar pārliecību, ka mūsu lūgšana būs uzklausīta — tieši tāpēc, ka Jēzus ir sastapies ar ļauno un uzvarējis to uz visiem laikiem.

Ko nozīmē pieņemt šo Jēzus lūgšanu? Tas nozīmē gatavoties uz tādām pašām cīņām, kādas bija Jēzum. Ja tūlīt pēc kristībām Jēzus devās tuksnesī un dzirdēja balsis, kuras Viņš atpazina kā sātanu, tad acīm redzot tas pats sagaida arī Viņa sekotājus. “Neieved mūs pārbaudīšanā, bet atpestī mūs no ļauna” šai kontekstā nozīmē trīs lietas:

Tiešajā lūgšanas kontekstā — ņemot vērā iepriekšējo lūgšanas teikumu par to, ka es piedodu citiem viņu parādus pret mani — tas nozīmē lūgumu tikt pasargātam no paštaisnības un kārdinājumiem uzskatīt sevi par pietiekami labu, lai nopelnītu pestīšanu.
Šai sakarā man patika kāda doma, ko vakar izteica Riks Vorens: “Tā nav augstprātība, ja es ticu, ka man kaut kur ir taisnība, bet tā IR augstprātība, ja es pat nepieļauju domu, ka varu kļūdīties.”

Tas nozīmē tikt pasargātam no kārdināšanas noticēt tam, ka nespēšu izturēt pārbaudi — 1. Korintiešiem 10:13 apustulis Pāvils raksta: “Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.”

Tas nozīmē lūgumu pastāvēt ticības pārbaudījumos, kad tieku kārdināts atsacīties no ticības vai morāles, zinot, ka Kristus ir uzvarējis ļauno.

Pirmā gadsimta jūdaisma kontekstā tas nozīmēja uzvarēt kārdinājumu pieņemt labāk atalgota darba piedāvājumu, ko piedāvāja Romas okupanti, kas prasītu ticības noliegšanu vai dubultu morāli. Mācekļiem tas nozīmēja pastāvēt ticībā, kad tuvinieki novērsās no viņiem Jēzus Kristus vārda dēļ. Šeit pārbaudes rezultāts var būt vai nu padošanās grēkam vai ticības stiprināšanās, par ko raksta apustulis Pēteris:

“Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas Savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, kas Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas ir sagatavota, lai atklātos pēdējā laikā. Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies.” (1. Pētera 1:3-7)

Kopsavilkums
Šo lūgšanu nevar lūgt, atrodoties drošā distancē no visa, kas mums apkārt. Dodot mums šo lūgšanu, Kristus ieaicina mūs tuvoties tiem, kam nepieciešama piedošana, kuri ir pārbaudījumos, kas cieš no ļaunuma, lai mēs kopā dalītu viņu pārdzīvojumus Jēzus vārdā un lai paceltu sāpes un ciešanas lūgšanā Dieva klātbūtnē, kurš raudāja Ģetzemanes dārzā un nomira Golgātā.

Pāvils vienā no savas teoloģijas spilgtākajām vēstulēm apraksta lūgšanas kā Gara bezvārdu nopūtas draudzē, kamēr draudze ar nopūtām gaida savu atpestīšanu pasaulē, kur visa radība klusībā nopūšas, gaidot savu atsvabināšanu no verdzības (Rom. 8:18-27). Tas nozīmē, ka mēs esam aicināti ienākt šīs pasaules sāpju un baiļu epicentrā, lūgšanā paceļot to pretim Dievam, zinot, ka Dievs sniegs mums uzvaru. Nākot pie Dieva galda, mēs lūdzam pasargāt mūs no domām, ka mēs paši varam sevi izglābt — tikai pateicoties Jēzus upurim mēs tiekam glābti! Tomēr jautāsim sev — kad vieglāk kārdināt — tad, kad cilvēks ir paēdis vai tad, kad neēdis? Kad Jēzum tuvojās kārdinātājs? Protams, tad, kad Viņš bija izsalcis. Kā uzvarēt kārdināšanas? Ēdiet paši un pabarojiet arī citus ar Dzīvības Maizi, tā atvairīsiet ļaunas domas, ļaunus darbus un tiksiet pasargāti no ļaunā.

Savās domās vediet draugus sev līdzi pie Dieva galda, un tad, kad viņi lūgs pēc dienišķās maizes, lūdziet un domājiet, kā jūs varētu būt daļa no atbildes viņu lūgšanai. Lai Kristus lauztā miesa uztur mūs. Āmen.