Vasarsvētki

Kas ir Vasarsvētki?

Jūdu Vasarsvētki bija 50 dienas pēc pirmo ražas kūlīšu ievākšanas un tos sauca arī par ražas svētkiem¹ jeb nedēļu svētkiem.² Tie iemūžināja Izraēla kā Dieva īpašās tautas derības atjaunošanu pēc viņu atbrīvošanas no Ēģiptes verdzības gūsta (2. Laiku 15:10, sal. ar 2. Mozus 19:1). Piecdesmit dienas pēc iziešanas no Ēģiptes Israēla tauta Sinaja kalna pakājē ar Mozus starpniecību saņēma Dieva baušļus, Toru, un slēdza derību ar Dievu. 2. Mozus 19:16-19 lasām:

“Viss Sinaja kalns kūpēja, jo Tas Kungs nonāca uz to ugunī, un tā dūmi cēlās augšup itin kā cepļa dūmi, un viss kalns ļoti trīcēja. Un bazūnes skaņa pieņēmās spēkā; un Mozus runāja, un Dievs tam atbildēja pērkonā.”

Dievs nonāca uguns liesmā un Dieva balss bija dzirdama pērkonā. (Lasot Vasarsvētku notikumu, atcerēsimies šo epizodi par uguns liesmām un skaņu!)

Tā kā Dievs bija pavēlējis visiem ebreju vīriešiem svinēt šos svētkus Jeruzalemes templī, tad vēlāk pēc Bābeles trimdas Vasarsvētki jūdiem kļuva par svētceļojuma svētkiem, kad ārpus Palestīnas dzīvojošie jūdi devās uz Jeruzālemi Dievu pielūgt un svinēja Toras saņemšanu. Jūdu tradīcija arī stāsta, ka ķēniņš Dāvids ir dzimis un miris šajā dienā un ka Enohs šinī dienā ir uzņemts Debesīs.³

Lūk, uz šī notikuma fona mēs varam lasīt par Vasarsvētku notikumu Apustuļu darbu grāmatā.

Apustuļu darbi 2:1-21

“Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt.

Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu — partieši, mēdieši, ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam.””

Jau kopš otrā gadsimta kristieši svin Svētā Gara izliešanās notikumu piecdesmit dienas pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās. Jēzus augšāmcelšanās sakrīt ar pirmo kūlīšu svētkiem un Vasarsvētki iezīmē kristīgās draudzes nodibināšanos.

Ja mēs lasām tikai šo Bībeles nodaļu, tad varam secināt, ka Vasarsvētkos Svētais Gars deva apustuļiem un mācekļiem mēlēs runāšanas dāvanu. Ja mēs lasām šo notikumu plašākā Bībeles vēsts kontekstā, tad aina mainās.

Bābele un valodu sajaukšana

Pirmo reizi atsauci uz dažādām valodām Bībelē mēs atrodam stāstā par Bābeles torņa celšanu. Stāsts iesākas ar norādi, ka

“Visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda. Un, kad nu tie savas teltis pārcēla austrumu virzienā, tad tie atrada līdzenumu Sineāras zemē un tur apmetās, un teica cits citam: “Iesim un taisīsim ķieģeļus un dedzināt tos dedzināsim,” — jo ķieģeļi tiem noderēja akmeņu vietā un zemes piķis kaļķu vietā. Un tie teica: “Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi.””

Šeit mēs varētu jautāt — kas slikts ir torņa celtniecībā? Kas slikts ir pilsētas celtniecībā? Kas slikts celt pilsētu ar torni? Šajās lietās pašās par sevi nav nekā slikta, bet palūkosimies uz šī projekta mērķi: “Ar to mēs sev sagādāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi.” Tolaik vārds nozīmēja kaut ko vairāk par to, ko mēs ar to saprotam šodien. Tolaik vārds apzīmēja cilvēka raksturu. Pirms šī notikuma mēs lasām par cilvēku attālināšanos no Dieva, no Dieva plāna. Tāpēc nav brīnums, ka cilvēks vairs nav apmierināts ar to vārdu, kuru viņam devis Dievs, viņš pats vēlas sagādāt sev vārdu, pats vēlas noteikt savu dabu, savu raksturu, pats kontrolēt to, kur viņš dzīvos un kā. Lūk, tas ir šī celtniecības projekta mērķis.

“Un Tas Kungs nonāca, lai apraudzītu pilsētu un torni, ko cilvēku bērni cēla. Un Tas Kungs sacīja: “Lūk, tā ir viena tauta, un tiem visiem ir viena valoda. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams. Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits cita valodu.””

Interesanti, ka arī Dievs atzīst, ka šajā vienotībā ir spēks. Ja cilvēki ir apvienojušies kāda mērķa sasniegšanai, tad “turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams.” (Cik mēs domājam par vienotību kāda mērķa sasniegšanai šodien draudzē?)

“Un Tas Kungs tos izklīdināja no tās vietas pa visu zemes virsu, un viņi mitējās celt pilsētu. Tāpēc tās vietas vārds tika nosaukts: Bābele, jo tur Tas Kungs sajauca visas zemes valodas, un no turienes Viņš tos izklīdināja pa visu zemes virsu.”

Šis notikums mums māca vēl kādu patiesību — Bābele sākotnēji nav tik daudz sajukums (kas ir viņu grēka sekas, kad Dievs sajauca viņu valodu), cik vienveidīga vienotība, kad visi ļaudis apvienojušies kā militārs grupējums viena kopīga mērķa sasniegšanai. Bābele šeit atklājas ar vienveidības garu — viena valoda, viens “augsts” mērķis (tornis) un spēks šajā vienotībā. Dievs sajauca valodas un ļaudis izklīda pa visu zemes virsu. Tas ir sods, lāsts — sacelšanās un atkrišanas sekas. Tālāko mēs zinām — Bābeles torņa projekts nesa sašķelšanos, mēs sākām šķirot cits citu pēc valodas, tautības, sekoja kari starp tautām, etniskās tīrīšanas, deportācijas, genocīds. Nemaz nerunājot par cilvēku iekšējo atsvešināšanos vienam no otra un izolāciju. Bet kāds ir Dieva risinājums šai problēmai?

Bābeles lāsta risinājums

1. Mozus grāmatas 11. nodaļas problēmas risinājumu atrodam 12. nodaļā, kur Dievs aicina Ābrahāmu un Sāru doties uz Apsolīto zemi un apsola caur viņiem pēcnācējiem svētīt visas pasaules tautas — visus ļaudis, kam Dievs sajauca valodu. Caur Ābrahāmu un Sāru un viņu pēcnācējiem Bābeles lāsts tiks atcelts.

No Ābrahāma dzimtas reiz nāks kāds, kas necentīsies sagādāt sev vārdu, jo Viņš godās to vārdu, kuru Viņam devis Dievs. Kāds, kurš ne tikai apzināsies sevi kā Dieva radījumu, bet arī kā Dieva Dēlu, kāds, kurš necentīsies izlikties par lielāku, nekā patiesībā ir, bet būs gatavs pat pazemoties to dēļ, kuri cenšoties iegūt sev vārdu, iet bojā. Šis pagrieziena punkts pienāk Jēzū no Nācaretes.

Svētā Gara darbība

Ir svarīgi izprast Svētā Gara darbību. Vislabāk to varam saprast, lasot Jāņa ev. 14., 15. un 16. nodaļu. Pēdējā lasām šādus vārdus:

“Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeju. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums. Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Grēku — jo tie netic Man. Taisnību — jo Es aizeimu pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit. Tiesu — jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu.”

Ko nozīmē grēka, taisnības un tiesas izpratne? Lasot šo paskaidrojumu man vienmēr ir gribējies kādu papildus paskaidrojumu par šo paskaidrojumu — no Bībelē sniegtā paskaidrojuma man nekas skaidrāks nekļuva. Nesen es atradu kādu komentāru, kas ienesa skaidrību. Svētais Gars liecinās par grēku, ja:

• Cilvēks netic evaņģēlija vēstij — Jēzus mācībai, Dieva mīlestībai, kas atklājas Jēzus Kristus upurī un Dieva spēkam, kas atklājas Jēzus augšāmcelšanā no mirušiem;
• Nepieņem Dieva sagādāto un piedāvāto taisnošanu un svētošanu, Jēzum atgriežoties pie Tēva un ticīgiem dāvājot Svēto Garu;
• Nesaprot, ka tas, ko Dievs ir darījis Kristū, nes tiesas spriedumu tiem, kas izvēlas ļauno.⁴

Lūk, šāds ir Svētā Gara uzdevums.

“Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man; tāpēc Es jums sacīju, ka Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu.”

Šeit redzam Svētā Gara darbības mērķi — neizcelt sevi, bet paaugstināt, pagodināt Jēzu Kristu, piešķirot ticīgajiem to, kas ir Jēzum Kristum. Līdz ar to varam teikt, ka visur, kur tiek izcelts Svētais Gars, ir jāšaubās vai tiešām tur darbojas Svētais Gars, jo novēršot uzmanību no Kristus, tiek noraidīts arī Tēvs, jo “Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man”. Bet tur, kur netiek izcelts Svētais Gars, bet tiek paaugstināts Jēzus Kristus, tieši tur darbojas Svētais Gars! Tēvs darbojas Dēlā, Dēls darbojas Garā, un Gars darbojas mūsos, paaugstinot Dēlu, lai tiktu pagodināts Tēvs.

Bābeles torņa celtniecības laikā Dievs sajauca valodas, tā ka ļaudis nesaprata vairs viens otru un izklīda pa visu zemi. Vasarsvētkos Dievs atceļ šo lāstu, bet interesantā veidā — Viņš nevis apvieno visu cilvēci atkal vienā valodā, bet dod Gara dāvanu saprast citam cita valodu. Šeit varam runāt ne tik daudz par runāšanu, cik par dzirdēšanas dāvanu. Centieni sākt runāt nevienam nesaprotamā valodā būtībā ir atgriešanās Bābelē…

Ievērosim, kas tekstā teikts:

“No debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt.” (Atcerēsimies notikumu Sinaja kalnā — uguns liesmas un pērkona rūkoņu!)

Varētu šķist, ka visi runāja dažādās valodās. Lasām tālāk:

“.. Kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu… mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam.”

Ievērojiet, ka 6. pantā balss ir vienskaitlī, arī grieķu oriģināltekstā. (Atcerēsimies Dieva balsi 2. Mozus 19:19!) Jāsecina, ka šeit nav runa tik daudz par runāšanu, cik par dzirdēšanu. Ja trīs cilvēki vienlaicīgi runās katrs savā valodā, vai kāds spēs skaidri saprast, ko viņi runā? Varbūt. Bet ja vienlaicīgi 120 cilvēki (Ap.d. 1:15) runās 15 valodās? Neviens neko nesapratīs! Bet šeit tekstā ir uzsvērts, ka runātāji visi ir galilieši, bet ikviens dzirdēja tos “Dieva lielos darbus paužam”. Iespējams, ka mācekļi kopā skaitīja kādu no Vasarsvētku psalmiem — 46., 47. vai 48. psalmu, kas runā par Dieva valdīšanas sākumu pār visām tautām. Protams, pamats tam ir Jēzus Kristus upuris Golgātā. Klausītājiem dzirdot šo liecību savā dzimtajā valodā, ļaudis saprot Kristus upura nozīmi un jautā Pēterim, ko darīt.

Viņi saprot, ka viņiem nav jāpūlas sagādāt sev vārds, ka viņi var priecāties par to vārdu, kuru viņiem devis Dievs. Viņiem nav arī jāizdomā esperanto valoda, lai sazinātos viens ar otru vai lai atsacītos no aizspriedumiem par citu tautu. Viņiem nav jācenšas būt pārākiem par citiem, kas izkropļo viņus pašus un nodara postu apkārtējiem. Viņi ir ar mieru būt kopā ar to, kurš ar prieku ēda un dzēra ar jebkuru, kurš uzaicināja Viņu. Rezultātā mācekļiem todien Dievs pievienoja 3000 ļaužu. Vasarsvētki kļūst par kristīgās draudzes dzimšanas svētkiem.

Vasarsvētkos mēs svinam ne tikai Jēzus augšāmcelšanos, ne tikai Viņa pacelšanos Debesīs — Viņa valdīšanas sākumu, apsēžoties pie Dieva–Tēva labās rokas Debesīs, bet arī Kristus uzsākto pārveides darbu mūsos, kad Viņš atceļ Bābeles valodu sajaukšanas lāstu, pārveidojot ļaudis par jaunu radījumu Kristū. Tas iezīmē ražas svētku sākumu. Kristieši to saprot kā atjaunotas cilvēces un atjaunotas radības pirmos augļus.

Ko tas nozīmē…

Atklāsmes grāmatas 14. nodaļā pieminētā otrā eņģeļa vēsts ir “Izejiet no Bābeles…” Tas nozīmē atteikties no mūsu pašizdomātajiem glābšanās plāniem, no vēlmes izvilkt pašiem sevi aiz matiem no grēka purva… Tas nozīmē pieņemt Dieva piedāvāto taisnību Kristū. Ievērosim, ka pirms tam ir pirmā eņģeļa vēsts — mūžīgais evaņģēlijs, Kristus darbs un upuris mūsu glābšanai, bet pēc tam seko tiesas vēsts tiem, kas atsakās pieņemt Kristus piedāvāto glābšanu… Būtībā šīs trīs eņģeļu vēstis sakrīt ar to darbu, ko Jēzus uzticēja veikt Svētajam Garam — pārliecināt pasauli par grēku, taisnību un tiesu. (Mūsu uzdevuma apraksts ir sniegts Mt. 28:19-20) Tāpēc 3 eņģeļu vēsts noslēdzas ar Svētā Gara zīmogu: “Svētīgi mirušie, kas mirst iekš Tā Kunga no šā brīža. Tiešām, saka Gars, lai tie atdusas no savām pūlēm, jo viņu darbi tos pavada.” (Sal. ar Ef. 1:13). Mirt iekš Kunga un pēdējā frāze par atdusu no pūlēm jūdiem nozīmēja uzticību Dievam ar cerību uz augšāmcelšanos (skat. 1. Tes. 4:16; Enoha 96:3 un 104:3).

Vai mēs vēl aizvien esam kārdināti sagādāt sev vārdu? Atcerēsimies, ka pievienojoties draudzei, Kristus miesai, mēs kļūstam par Dieva svētas tautas pārstāvjiem. Tā saka Ap. Pēteris 1. vēstules 2. nodaļas 9. pantā.⁵

Vai piederot Dieva svētai tautai, mums vairs nav kārdinājuma pašiem sagādāt sev kādu īpašu vārdu?… Vai mēs reizēm necenšamies reklamēt sevi kā izcilus torņu celtniekus, kas var uzbūvēt torni ar virsotni vistuvāk debesīm?

Ik pa laikam mēs aizraujamies ar domām par pilnības sasniegšanu jau šīs dzīves laikā, kad varēsim stāvēt Dieva priekšā bez starpnieka. Ja tas būtu iespējams, tad Pāvilam nevajadzētu rakstīt “Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam.” (Rom. 6:11) Ne par velti Kristus apsolīja būt kopā ar mums līdz laikmeta galam (Mt. 28:20) un apsolīja pastāvīgu Svētā Gara klātbūtni (Jņ. 14:17). Vai šī ideja nav tas pats senais Bābeles torņa projekts — sasniegt debesis bez Kristus? Varbūt pat vēl senāks — Ēdenē čūska teica sievai: “Jūs būsiet kā Dievs”.⁶ Šī ideja par bezgrēcības sasniegšanu noved pie iedomības grēka tos, kas uzskata, ka ir to jau sasnieguši, un pie galīgas sakāves sajūtas tos, kas apzinās, ka nespēj to sasniegt. Bet Dievs piedāvā citu torni — krustu. Dievs piedāvā atzīt savu grēcīgo dabu tādu, kāda tā ir, un ļaut Dievam strādāt pie mūsu pārveidošanas, dzēšot mūsu grēkus ar Jēzus izlietajām asinīm un caur jaunu cilvēku Jēzū Kristū. Viņš ir apsolījis, ka iesākto darbu reiz pabeigs — “līdz Kristus Jēzus dienai”.⁷ Tas ir Viņa darbs, ne mūsējais.

Vai mēs netiekam kārdināti sagādāt sev vārdu saskaņā ar tās pilsētas sasniegumiem, kas liek mums lepoties ar sevi un pavīpsnāt par citiem? Bet Dievs mums piedāvā citu pilsētu — Jauno Jeruzalemi. Un Dievs ne tikai piedāvā mums šīs pilsētas pilsonību, bet aicina būt par šīs pilsētas sūtņiem, kas norādot citiem uz šo pilsētu, būtībā aicina novērst skatu no visām pārējām pilsētām, kur ļaudis kāpj viens otram uz galvas, cenšoties sagādāt sev vārdu, kas Debesu skatījumā ir pilnīgi bezvērtīgs. Jo Debesīs tikai vienam vārdam ir vērtība — Jēzus Kristus vārdam.

Līdz ar to Vasarsvētki ir žēlastības brīnums, kurā Dievs dāvā savai draudzei Svēto Garu, lai mēs, pārstājuši kāpt cits citam uz galvas, pārstājuši celt savus pašizdomātos glābšanās torņus un pilsētas, kas liek mums justies pārākiem par citiem, beidzot sāktu dzirdēt cits citu, saprast un vērtēt cits citu, iegūtu viens otra sabiedrību. Tas iespējams tad, kad mēs atsakāmies no pūlēm paši sagādāt sev vārdu, raksturu, dabu, un pieņemam Dieva doto vārdu, Viņa raksturu un Viņa dabu. Ap.d. 2:42-47 varam lasīt, cik radikāli vienlīdzīgi ir visi draudzē — veci un jauni, vīrieši un sievietes, vergi un brīvie.

Kristīgā draudze ir Dieva plāns visas cilvēces apvienošanai — šo vienotību nodrošina Dieva dāvana un nevis mūsu pūles. Tā ir vienotība, kas saglabā atšķirības. Dievs neapvieno visas valodas atpakaļ vienā, bet šīs atšķirības vienotībā pamatojas patiesā savienībā ar dzīvo Dievu, kurš pastāv Trīsvienībā.

Vasarsvētkos Dievs uzrunāja ļaudis, kurus šķīra valoda un kultūra, un izveidoja jaunu sabiedrību — kristīgo draudzi. Kur iepriekš valoda un kultūra šķīra, Kristū šīs atšķirības kļūst par skaistu veidu kā paust un atklāt trīsvienīgā Dieva pestīšanas plānu.

“Liels pulks, ko saskaitīt neviens nevarēja, no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām stāvēja goda krēsla priekšā un Jēra priekšā, apģērbti baltās drēbēs un ar palmu zariem rokās un sauca skaņā balsī: “Pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēd goda krēslā, un Jēram.”” (Atkl. 7:9-10)

Šajos svētkos novēlu ikvienam padomāt par dažādību, kuru Dievs rada, lai pagodinātu sevi:

• Iesākumā Dievs radīja vīrieti un sievieti — divus atšķirīgus dzimumus ar atšķirīgu domāšanu un pasaules uztveri.
• Dievs radīja Israēla tautu no 12 ciltīm, kur katra bija ar atšķirīgu raksturu.
• Jēzus izraudzīja 12 mācekļus, kas bija ļoti atšķirīgi gan pēc rakstura, gan politiskās pārliecības.
• Dievs izlēja savu Garu pār pirmajiem mācekļiem un izveidoja kristīgo draudzi no vismaz 15 dažādu tautu pārstāvjiem, pēc tam vadīja apustuļus sludināt evaņģēliju visām tautām.

Kā mēs varam pagodināt Dievu šajā krāšņajā un tik “raibajā” tautu pulkā? Kalpošanā un misijā domāsim kā saglabāt un izmantot daudzveidību un dažādību, liecinot par Radītāju, kam labpatika radīt tūkstošiem dažādu augu, dzīvnieku un debess spīdekļu. Liecināsim par Dieva mīlestību visā mūsu dažādībā, ļaujot Dievam apvienot šo dažādību perfektā harmonijā Viņa draudzē, piesaucot Kristus vārdu! Jo “ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts.” Āmen!

Piezīmes

1. 2. Mozus 23:16
2. 3. Mozus 23:15-21
3. 1. Mozus 5:24 “Ēnohs vadīja savas gaitas ar Dievu; tad viņa vairs nebija, jo Dievs ņēma viņu pie Sevis.” 2. Enoha 68:1b “.. Viņš tika uzņemts debesīs sīvāna mēneša pirmajā dienā un palika debesīs sešdesmit dienas.”
4. Jāņa ev. 3:19 “Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni.”
5. 1. Pēt. 2:9-10 “Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā, jūs, kas citkārt nebijāt tauta, bet tagad Dieva tauta, kas nebijāt apžēloti, bet tagad esat apžēloti.”
6. 1. Mozus 3:5 “Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.”
7. Fil. 1:6b “Tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.”