Identitāte

Kas es esmu? Identitāte

Daudziem cilvēkiem dzīve ir līdzīga putnam, kas staigā pa zemi. Viņi tā arī nekad neizpleš spārnus, lai paceltos zilgmē. Viņi pavada dzīvi kā cāļi, kad varētu dzīvot kā ērgļi. Liela nozīme ir tam, ko mēs apzināmies, kas mēs esam.

Mēs vēlamies zināt, kas mēs esam. Pirmo identitātes apziņu mēs saņemam no mūsu vecākiem. Pusaudžu gados mēs atkal meklējam savu identitāti. Un arī draudzē mēs meklējam savu identitāti — kas mēs esam? Kāpēc es esmu adventists? Mēs meklējam atbildes un šķiet mēs tās atrodam. Bet tas, ko mēs meklējam, izriet no mūsu pašapziņas, un tas, ko mēs atrodam, izriet no tā, ko mēs meklējam. Šodien atvērsim Marka evaņģēlija pirmo nodaļu un salīdzināsim savus identitātes meklējumus ar tiem, kas aprakstīti Bībelē.

Marks iesāk savu evaņģēliju — labās vēstis — ar citātu no Jesajas grāmatas, kas liecina par pravieša Elijas nākšanu pirms Dievs personīgi ierodas pie savas tautas. Citējis Jesajas pravietojumu, evaņģēlists turpina ar Jāņa Kristītāja izskata aprakstu:

“Jānis bija ģērbies kamieļu spalvas drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un kameņu medu.” (6. p.)

Jāņa Kristītāja ģērbšanās stils un uzturēšanās vieta atgādina viņa klausītājiem par pravieti Eliju, kurš uzturējās tuksnesī un pārtikas ziņā nebija atkarīgs no apkārtējiem cilvēkiem. Tāpat kā Ēlija, kas norāja ķēniņa Ahaba grēku*, arī Jānis Kristītājs drosmīgi norāda uz Heroda grēku, apprecot sava brāļa sievu (Mk. 6:18).

Lai arī lasītājiem ir skaidrs, ka Jānis Kristītājs ir gaidītais Ēlija, tas nebūt nav tik skaidrs pašam pravietim! Jānis meklēja savu identitāti Svētajos Rakstos — kas viņš ir, un kas ir Tas, kas nāks pēc viņa, un viņam šķita, ka bija to atradis. Un tomēr viņš neizprata ne to, kas ir viņš pats, ne to, kas ir Jēzus Kristus! Jāņa evaņģēlija 1. nodaļā lasām:

“Šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzālemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai viņam jautātu: “Kas tu esi?” Viņš atzinās un neliedzās, bet apliecināja: “Es neesmu Kristus.” Tad tie viņam jautāja: “Kas tad? Vai tu esi Ēlija?” Bet viņš saka: “Es tas neesmu.” — “Vai tu esi gaidāmais pravietis?” Viņš atbildēja: “Nē.”” (Jņ. 1:19-21)

Kā tas var būt?! Jānis labi pārzināja Veco Derību, tās pravietojumus, bet viņš nesaskata savu misiju Maleahijas pravietojumos. Tā vietā viņš norāda uz Jesajas pravietojumu:

“Tad tie viņam sacīja: “Kas tu esi? Mums atbilde jādod tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?” Viņš teica: “Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: sataisait Tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja ir sacījis.”” 
(Jņ. 1:22-23)

Atcerēsimies, ko par Jāni Kristītāju pirms viņa piedzimšanas eņģelis teica viņa tēvam Caharijam:

“Daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie Tā Kunga, viņu Dieva. Un viņš ies Viņa priekšā Ēlijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams Tam Kungam padevīgus ļaudis.” (Lk. 1:16-17)

Šeit ir gandrīz vai burtisks Maleahijas pravietojuma citāts! Matejs stāstā par notikumu Apskaidrošanas kalnā īpaši uzsver, ka Jānis bija gaidāmais Ēlija:

“Viņa mācekļi Tam jautāja, sacīdami: “Kā tad rakstu mācītāji saka, ka Ēlijam jānākot papriekš?” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Ēlija gan nāk un visu atkal sataisīs. Bet Es jums saku: Ēlija jau ir atnācis, un tie viņu neatzina, bet ar viņu darīja, ko gribēja. Tā arī Cilvēka Dēlam būs jācieš no viņiem.” Tad mācekļi saprata, ka Viņš uz tiem runāja par Jāni Kristītāju.” (Mt. 17:10-13)

Atcerēsimies, ko vēlāk par Jāni teica Jēzus Kristus:

“Visi pravieši un bauslība pravietojuši līdz Jānim. Un, kad jūs gribat saprast, viņš ir Ēlija, kam bija jānāk.” Mt. 11:13-14)

Tātad Jānis neatpazina sevi kā Ēliju. Šajā kontekstā lasām, ko Jānis Kristītājs domā par Jēzu Kristu:

“Jānis Kristītājs … sludināja, sacīdams: “Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt Viņa kurpju siksnas. Es jūs esmu kristījis ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.”” (1:4a, 7, 8)

Viss paliek vēl interesantāk, kad Jānis jautā Jēzum:

“Vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?” (Lk. 7:18–23)

Problēma ir tā, ka šis jautājums ir pamatots Maleahijas grāmatā un attiecas nevis uz Mesiju, bet uz Ēliju! Būtībā Jānis jautā, vai Jēzus ir Ēlija. Bet tā vietā, lai tagad citētu Maleahiju, Jēzus citē Jesaju! (Jes. 29:18–19; 35:5–6 un 61:1). Ar to Jēzus norāda, ka Viņš nav Ēlija, par kuru runā Maleahija, bet Kunga Kalps, par kuru runā Jesaja. Līdz ar to Jēzus nepiekrīt Jānim ne par to, kas ir Jānis, ne par to, kas ir Viņš pats.

Jēzus skaidri pasaka, ka Jānis ir Ēlija:

“Es jums saku, ka arī Ēlija ir nācis, un tie tam ir darījuši ko gribēdami, tā kā par to ir rakstīts.” (Mk. 9:13)

Un tomēr Jāņa norāde uz to, ka pēc viņa nāk kāds lielāks par viņu, ir pareiza. Jo pēc Ēlijas nāca Elīsa, kurš saņēma divkāršu Dieva Gara spēku. Un Jēzus atkārtoja daudzus Elīsas veiktos brīnumus, pat vēl lielākā mērogā:

• Elīsa pāršķēla Jordānu un pārgāja to sausām kājām. (2.Ķēn. 2:14) Jēzus staigāja pa ūdens virsu! (Mk. 6:45–52)
• Elīsa augšāmcēla mirušo sunamietes dēlu (2.Ķēn. 4:18-37) Jēzus augšāmcēla Naines atraitnes dēlu (Lk. 7:11–15).
• Elīsa pavairoja maizi, lai paēdinātu 100 vīru (2.Ķēn. 4:42-44). Jēzus paēdināja 5000 un tad 4000.
• Elīsa izdziedināja Naamanu no lepras (2.Ķēn. 5:1-19; Lk. 4:27) Jēzus izdziedināja vienā reizē 10 lepras slimos. (Lk. 17:11–19).
• Elīsa atvēra kalpa acis, lai tas redzētu debesu karaspēku (2.Ķēn. 6:17). Jēzus aizveda mācekļus uz Apskaidrošanas kalnu, kur tie redzēja Mozum, Eliju un Jēzu Dieva godības apmirdzētu. (Mk. 9:2–8)

Šeit varam uzdot sev jautājumu — vai mēs zinām, kas mēs esam? Arī mēs meklējam Rakstos savu identitāti… Vai varam būt pārliecināti, ka nekļūdāmies tāpat kā Jānis Kristītājs? Ja jā, tad kāpēc?

Dieva klātbūtne

“Un notika, ka tanīs dienās Jēzus nāca no Nacaretes Galilejā un tika Jāņa kristīts Jordānā. Un tūdaļ, no ūdens izkāpdams, viņš redzēja debesis atveramies un Garu kā balodi uz Viņu nolaižamies. Un balss atskanēja no debesīm: “Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man ir labs prāts.”” (Mk. 1:9–11)

Kāpēc Jēzum bija jākristās? Vai Viņam bija kādi grēki, kas bija jānožēlo? Nē, šeit notiek kaut kas cits. No vienas puses Jēzus ieņem mūsu vietu, lai varētu pienest grēku upuri par mums, no otras puses Israēla stāsts tagad fokusējas Viņā — Viņš kļūst par jauno Israēlu, kas patiesi izvedīs Dieva tautu no grēka verdzības!

Ievērosim Dieva paziņojumu 11. pantā — “Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man ir labs prāts.” Šos pašus vārdus Dievs atkārtoja vēlreiz Apskaidrošanas kalnā (Mk. 9:7). Tas ir Dieva paziņojums ne tikai Jēzum, bet ikvienam, kas pieņēmis Jēzus Kristus upuri Golgātā:

“Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.” (Jņ. 1:11–13)

Ja mēs pieņemam Jēzus Kristus upuri un Viņa nopelnus, tad Dievs uzlūko mūs tā, kā Viņš raugās uz Jēzu. Viņš ikvienam no mums saka: “Tu esi Mans mīļais dēls/meita, uz tevi Man ir labs prāts.” Lūk, tā ir mūsu identitāte!

Mēs lasījām, ka Jēzum kristību laikā debesis atvērās — tas nenozīmē redzēt kādu spraugu mākoņos, pa kuru spīd spoža gaisma. Bībeliski tas nozīmē apjaust Dieva klātbūtni. Tas nozīmē Jes. 64:1–2 piepildījumu:

“Ak, kaut Tu pāršķeltu debesis un nonāktu zemē, ka kalni sakustētos Tava vaiga priekšā! Kā uguns aizdedzina žagarus un kā ūdens no uguns vārās, tā Tavs Vārds lai kļūtu pazīstams Taviem pretiniekiem, tā lai tautas drebētu Tavā priekšā” (Jes. 64:1–2)

No 2. Mozus grāmatas mēs atceramies, ka Izraēls tika izvests no Ēģiptes cauri Sarkanai jūrai un tad priekšā bija Sinaja tuksnesis, kurā Dievs tos pārbaudīja, viņi izkrita pārbaudē un rezultātā pavadīja tuksnesī 40 gadus. Tagad Jēzus tiek kristīts Jordānā, un pēc tam Gars to aizved tuksnesī, kur Viņš pavada 40 dienas un tiek velna kārdināts:

“Un Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī. Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans Viņu kārdināja, un Viņš bija pie zvēriem, un eņģeļi Viņam kalpoja.” (Mk. 1:12–13)

Jēzus iztur pārbaudi. Ar to Bībeles teksts paziņo, ka Jēzus ir jaunais Israēls, caur ko Dievs izglābs šo pasauli. Mēs droši vien atceramies kas bija pie zvēriem un kam eņģeļi kalpoja (Gr. diakoneō — kalpot)?

“Mans Dievs sūtīja Savu eņģeli un aizturēja lauvām rīkli, ka tie mani neaiztika, jo Viņš zināja, ka es esmu nevainīgs un ka arī pret ķēniņu es neesmu darījis nekā ļauna.” (Dan. 6:22)

Marks skaidro, ka līdzīgi Daniēlam lauvu bedrē, Jēzus izturēja velna kārdināšanas un palika uzticīgs Dievam.

Šeit sāk savīties kopā vairāki Vecās Derības stāstu pavedieni. No vienas puses pravieša Elijas atgriešanās, lai sagatavotu ceļu Dievam, par ko pravietoja pravietis Maleahija**, no otras puses Elijas sekotāja Elīsas ierašanās, kas ir spēcīgāks par pirmo pravieti. Tad seko kristības Jordānā un stāsts par Jēzus 40 dienas ilgo pārbaudi tuksnesī, kas visiem klātesošajiem atsauca atmiņā Israēla tautas iziešanu no Ēģiptes cauri Sarkanai jūrai un tam sekojošo 40 gadus ilgo klejošanu pa tuksnesi. Kā redzam, visiem šiem notikumiem Jēzus dzīvē bija kāda priekšvēsture, kas kaut ko liecināja par Viņu pārējiem klātesošajiem.

Šeit izlasīsim vēl kādu jautājumu par identitāti:

“Un Jēzus un Viņa mācekļi izgāja uz Filipa Cēzarejas ciemiem un vaicāja Saviem mācekļiem ceļā, tiem sacīdams: “Ko ļaudis saka Mani esam?” Bet tie Viņam atbildēja, sacīdami: Tu esot Jānis Kristītājs; un citi: tu esot Ēlija; vēl citi: viens no praviešiem. Un Viņš tiem sacīja: “Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?” Bet Pēteris, atbildēdams uz to, sacīja: “Tu esi Kristus.”” (Mk. 8:27–29)

Kad Jēzus Cēzarejā Filipos sapulcināja ap sevi mācekļus, Viņš nejautāja: “Ko ļaudis saka par manām svētrunām?”, “Vai viņiem patīk manas līdzības?”, “Vai viņi smejas par maniem jokiem?” Kādu jautājumu Jēzus jautā? — “Ko ļaudis saka Mani esam?” Kristietības būtība balstās nevis ko mēs darām vai nedarām, bet uz to, kas ir Jēzus, un kā atrast pareizas attiecības ar Jēzu. Kristietībā vissvarīgākā ir atbilde uz jautājumu, kas ir Jēzus. Tāpēc nesakiet cilvēkiem, ka svētījot sabatu un atturoties no kādiem ēdieniem viņi tiks izglābti. Tas ir legālisms! Ja jums būs pareizas attiecības ar Jēzu, jūs tiksiet izglābti. Ja jūs atzīstat Jēzu par Dieva sūtīto Glābēju, kas ir samaksājis par jūsu grēkiem, ja jūs to pieņemat, jums ir pareizas attiecības ar Dievu. Jūs tiekat glābti ne savu darbu vai savu nopelnu dēļ, bet Kristus nopelnu dēļ. Dievs raugās uz jums kā uz Jēzu Kristu. Lūk, tagad, kad jūs esat pieņemti kā Dieva bērni, jūs variet darīt tos darbus, kurus Dievs jums sagatavojis, lai jūs tajos dzīvotu:

“Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Ef. 2:8-10).

Noslēgumā vēlos citēt 17. gadsimta zinātnieka Bleza Paskāla (Blais Pascal, 1623–1662) atziņu par to, ka kristīgā ticība māca divas lietas:

“Ka ir Dievs, kuru cilvēki var iepazīt, un ka viņu pašu daba ir samaitāta, kas padara viņus par Dieva necienīgiem. Ir vienlīdz svarīgi cilvēkiem zināt abas šīs lietas, un ir vienlīdz bīstami cilvēkiem pazīt Dievu, neapzinoties savu nožēlojamo stāvokli, un apzināties savu nožēlojamo stāvokli, nepazīstot Glābēju, kas var viņus no tā atbrīvot. Tikai vienas patiesības zināšana noved vai nu pie filosofu iedomības, kas pazīst Dievu, bet neapzinās savu samaitātību, vai pie ateistu izmisuma, kas apzinās savu samaitātību, bet nepazīst Glābēju.” (Pansees, NTS. 555. lpp.)

Iepazīsim Jēzu Kristu, kas Viņš ir! Apzināsimies savu necieņu, un tad mēs sapratīsim Dieva žēlastību, caur ko Viņš mūs nosauc par saviem dēliem un meitām. Cik apbrīnojama ir Dieva mīlestība! Tā atbrīvo mūs no centieniem glābt sevi:

“Kungs, Tava žēlastība sniedzas līdz debesīm un Tava uzticība līdz padebešiem. Tava taisnība stāv tāpat kā Dieva kalni, Tavi tiesību pamati kā ūdeņi dziļajā pasaules jūrā. […] Cik brīnišķa, Kungs, ir Tava žēlastība! Cilvēku bērni nāk pie Tevis un glābjas Tavu spārnu pavēnī!” (Ps. 36:6–8)

Dzīvosim ar šo Dieva bērnu atziņu! Āmen.

__________
* “Kad Ahabs ieraudzīja Eliju, viņš tam sacīja: “Vai tu esi tas, kas Israēlu ieved nelaimē?” Bet tas atbildēja: “Es gan neievedu Israēlu nelaimē, bet tas esi tu pats un tava tēva nams, jo jūs esat atmetuši Tā Kunga baušļus un jūs esat sekojuši baaliem.” (1.Ķēn. 18:17–18)
** ““Redzi, Es sūtīšu Savu sūtni, kam būs sataisīt Manu ceļu Manā priekšā. Un tad drīz ieradīsies Savā namā Tas Kungs, kuru jūs kārojat. Raugi, Viņš jau nāk!” saka Tas Kungs Cebaots.” Mal. 3:1.