Jāņa ev. 2:1–11

1 Trešajā dienā bija kāzas Galilejas Kānā, un Jēzus māte bija tur. 2 Arī Jēzu un viņa mācekļus uzaicināja uz kāzām.
3 Kad pietrūka vīna, Jēzus māte viņam sacīja: Tiem nav vīna. 4 Tad Jēzus viņai atbildēja: Sieviete, kāda man daļa par to? Mana stunda vēl nav atnākusi. 5 Viņa māte sacīja kalpotājiem: Ko vien viņš jums saka, to dariet!
6 Tur bija nolikti seši akmens trauki ūdenim, pēc jūdu šķīstīšanās paražas, katrs no tiem divi vai trīs mēru tilpumā. 7 Jēzus viņiem sacīja: Piepildiet traukus ar ūdeni! Un viņi tos piepildīja līdz pat malai. 8 Tad viņš tiem sacīja: Tagad smeliet un nesiet mielasta pārraugam. Un viņi to aiznesa.
9 Kad mielasta pārraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija tapis par vīnu, – viņš nezināja, no kurienes tas ir, bet kalpotāji, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad mielasta pārraugs sauc līgavaini 10 un viņam sacīja: Ikviens cilvēks vispirms liek priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, tad sliktāko, bet tu esi pataupījis labo vīnu līdz šim.
11 Tā Galilejas Kānā Jēzus sāka darīt zīmes, atklādams savu godību, un viņa mācekļi ticēja viņam.

Kāzās Kānā laikam ir visslavenākais evaņģēlijos aprakstītais notikums (lai arī to pieminējis tikai Jānis). Šis notikums iesākas tik skaisti — ar kāzām. Droši vien mēs visi esam bijuši kāzās. Ja vēl ne savās, tad draugu vai radu kāzās noteikti. Tas ir skaists notikums. Mēs zinām, ka tolaik nebija medusmēnesis, bet kāzas parasti svinēja septiņas dienas līgavaiņa namā.

Bet kā jau katrās kāzās, arī šajās kaut kas sagāja greizi. Galīgi greizi. Tekstā nav teikts, cik dienas bija pagājušas kopš kāzu sākuma, kad notika kaut kas neiedomājams — kāzu rīkotājiem pietrūka vīna. Tuvo Austrumu kontekstā tas nozīmētu apkaunojumu uz visu mūžu! Visi kāzu viesi gadiem ilgi atcerētos šīs kāzas un smīkņātu par tām — “viņiem pietrūka vīna.” To pamana Jēzus māte un saka Jēzum: “Tiem nav vīna.”

Jēzus viņai atbildēja: Sieviete, kāda man daļa par to? Mana stunda vēl nav atnākusi.
Vai nav dīvaina atbilde? Vai Jēzu nezina, ko tas nozīmē jaunajam pārim? Vai viņu neinteresē mūsu likstas? Šķiet, atslēga Jēzus šķietamai vienaldzībai ir atrodama Viņa vārdos “Mana stunda vēl nav atnākusi.” Jāņa evaņģēlijā laikam ir ļoti liela nozīme. Viss laiks ir Dieva pārziņā un kontrolē. Un tomēr šķiet, ka reizēm cilvēkiem izdevās pierunāt Jēzu mainīt plānus. To redzam Jēzus sarunā ar grieķu sievieti Tīras apgabalā (Mk. 7:24–30), to redzam šeit kāzās. Jēzus māte viņam sacīja: “Tiem nav vīna.”

Viņa raudzījās uz Jēzu un bija pārliecināta, ka Jēzus var un viņam ir kaut kas jādara lietas labā. Kad mēs raugāmies uz ļaužu vajadzībām, vai arī mēs nevaram nākt ar lūgumu pie Jēzus, kurš nāca, lai mums būtu dzīvība un pārpilnība? (Jņ. 10:10). Pasaulē, kur vēl tik daudziem cilvēkiem (pat tepat Latvijā!) vakarā jāsaka bērniem — “mums šovakar nav ko ēst” — kāpēc tā stunda vēl nav atnākusi? Lai arī kā mēs necenstos izdibināt Dieva rīcību, mēs varam nākt pie Viņa ar lūgumu: “viņiem nav.”

Bet Jēzus negribēšana rīkoties ir puse no problēmas. Otra puse ir Jēzus mātes lūgums, kas liek Jēzus rīkoties tik dāsni. Jo būtībā viņai tas rūpēja pirms tas rūpēja Jēzum. Lai arī Jāņa evaņģēlijā viss ir Tēva ziņā un rokās, nevar nepamanīt to, kā šī situācija attīstās:
— “Tiem nav vīna.”
— “Sieviete, kāda man daļa par to?”
— “Ko vien viņš jums saka, to dariet!”
— “Piepildiet traukus ar ūdeni!”
Kas lika Jēzum rīkoties? Tas laikam paliks noslēpums. Bet šeit redzam, ka godīgs cilvēka lūgums, kas nāk no sirds, reizēm maina Dieva plānus.

Šis notikums aino arī cilvēka atsaucību Dieva pavēlēm un kas no tā iznāk. Bībelē teikts: “Un viņi tos piepildīja līdz pat malai.” Reizēm es domāju, kā būtu bijis, ja šie kalpi būtu piepildījuši traukus mazliet pāri pusei, nevis līdz malām? Katra ūdens trauka tilpums bija vismaz 75 litri, tātad, kopā ap 450 litru.

Kad viss top jauns…
Jēzus pirmā zīme ir Kānās, kas ir padsmit kilometrus uz ziemeļiem no Nācaretes. Interesanti, ka šī sadaļa Jāņa evaņģēlijā iesākas un noslēdzas ar Kānu Galilejā. Starp šiem diviem notikumiem Kānas pilsētiņā jeb ciematā Jēzus pārvērš ūdeni vīnā, paskaidro, ka Viņa miesa ir jaunais templis (2:13–35), izaicina Nikodēmu piedzimt no augšienes (3:1–21), piedāvā dzīvo ūdeni sievietei pie akas Samarijā (4:1–42), un atgriežas Kānā, lai dziedinātu mirstošo galminieka dēlu (4:43–54).

Ūdens, templis, vējš, dzimšana, veca aka — Jēzus visam piešķir jaunu nozīmi. Seši ūdens trauki atklāj vecās reliģijas tukšo formu, kam trūkst satura. Tajos ir tikai ūdens. Drīz Jēzus to pārvērtīs par tik lielu daudzumu vīna, ka kāzu visiem tas nekad nebeigsies. Viņiem ir pārpilnība. Šo trauku patiesais nolūks būs piepildīts. Vīns Bībelē ir eshatoloģisks labklājības un pārticības simbols. (Amosa 9:13; Joēla 4:18). Jānis raksta, ka ūdens pārvēršana vīnā bija “zīme”, kas norādīja uz to, kas ir Jēzus. Zīmes nozīme ir norādīt uz kaut ko tālāk aiz sevis, norādīt uz Kristu. Rezultāts ir tāds, ka daži redz to, saprot un sāk ticēt.

Bet šodien šis notikums Kānā daudziem liek saraukt uzacis. Mēs neesam pieraduši, ka mūsu problēmas atrisinās ar brīnumu starpniecību. Piemēram, diezin vai kāds tic un cer, ka dabasgāzes sadārdzināšanās dēļ mums ūdens mucās pārvērtīsies sašķidrinātā dabasgāzē. Tā tas nav šodien un tā nebija arī toreiz.

Ievērojiet, kad mielasta pārraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija tapis par vīnu, – viņš nezināja, no kurienes tas ir, — viņš neteica: “Jauki, kāds brīnumdaris ir pārvērtis ūdeni vīnā. Tā tas bieži notiek.” Viņš ir pārliecināts, ka līgavainis ir atnesis vīnu no saviem krājumiem, kas tam bija, tikai viņš nesaprot, kāpēc viņš ir taupījis tik labu vīnu vēlākam laikam. Tas norāda, ka arī šodien mēs varam neievērot daudzas lietas, kas būtībā ir Dieva brīnums. Tikai Jēzus mācekļi zināja, ka Jēzus ūdeni to pārvērta vīnā, un sāka ticēt Viņam.
Mielasta pārraugs atzīst, ka vīns tiešām ir labs, bet nezina, ka tā avots ir Jēzus, un ka tas norāda uz Dieva žēlastību. Tāpat arī mēs bieži vien dzīvē varam atzīt labas lietas, neatskārstot, no kā tas viss nāk. Pārraugs arī atzīst, ka viesiem ieskurbstot, viņu spēja atpazīt labo vīnu no parastā, mazinās. Tas norāda, ka mēs varam notrulināt gan savu fizisko, gan garīgo uztveri tā, ka vairs neatšķiram labo no sliktā. Bet te ir vēl viena mācība — netiekties tikai pēc labām un vēl labākām lietām dzīvē, bet tiekties pēc visu šo labo lietu Avota — pie Jēzus Kristus!

Dienvidāfrikas bīskapam Desmondam Tutu reiz vaicāja, kāpēc viņš izvēlējās kļūt par anglikāni, nevis pievienoties kādai citai konfesijai. Viņš atbildēja, ka tolaik, kad vēl valstī bija aparteīds, kad baltais un melnais satikās uz takas, melnajam bija jāpakāpjas sāņus, grāvī, lai palaistu balto cilvēku, un vēl bija jāpaloka galva, ar šo žestu izrādot cieņu pretimnācējam.

“Kādu dienu,” Tutu turpināja, “kad es vēl biju pavisam mazs zēns, mēs ar māti gājām pa ielu, un mums pretim nāca kāds liela auguma baltais, ģērbies melnā tērpā. Pirms es vai māte paspējām paspert soli sāņus, kā tas mums pienāktos darīt, šis vīrs pirmais paspēra soli sāņus, un kad mēs pagājām viņam garām, viņš noņēma cepuri un palocīja galvu mātes priekšā! Es biju vairāk kā pārsteigts par notikušo un jautāju mātei: “Kāpēc baltais cilvēks tā darīja?” Māte paskaidroja: “Viņš ir anglikāņu priesteris. Viņš ir Dieva vīrs, tāpēc viņš tā darīja.” Kad viņa man pateica, ka viņš ir anglikāņu priesteris, es tajā pat mirklī nolēmu, ka arī es gribu būt anglikāņu priesteris. Un kas vēl vairāk — es gribēju būt Dieva vīrs.”

Adventa jeb Kristus otrās atnākšanas gaidīšana prasa pavisam citu gatavošanos, nekā to iesaka veikalu reklāmas un katalogi. Jo adventa teksti Bībelē ir tik atšķirīgi no tām adventa ainām, kuras rāda filmās vai grāmatu ilustrācijās. Šķiet, ka ļoti labi šo noskaņu ir izdevies attēlot slavenajam holandiešu post-impresionistam Vincentam van Gogam (1853–1890) gleznā “Zvaigžņotā nakts” (1889. g.). Van Gogs bija mācītāja dēls un, iespējams, pats būdams kādu laiku evaņģēlists, bija labi pazīstams ar Lk. 21. nodaļas tekstu. Gleznā ir attēlotas apokaliptiskas debesis, mutuļojoši mākoņi, milzīgas spožas zvaigznes un mēness uz tumši zilu debesu fona. Fonā ir pilsētiņa ar baznīcas torni un priekšplānā ciprese, kas savieno debesis ar zemi, liesmas formā, kas van Goga laikā simbolizēja kapus un sēras. Šī glezna izraisa dažās asociācijas skatītājos. Daži redz biedējošu priekšnojautu pilnas debesis, citi tajās redz kaut ko varenu un skaistu, vēl citi tur saskata Dieva tuvumu.

Tāpat kā van Goga glezna, arī Jēzus vārdi Lūkas evaņģēlija 21. nodaļā izraisa dažādu reakciju klausītājos:

Un zīmes būs uz saules un mēness, un zvaigznēm, un tautas uz zemes būs izmisumā un izbijušās, kālab jūra krāc un bango. Cilvēki pamirs no bailēm, gaidot, kas nāks pār pasauli, jo debesu spēki tiks satricināti. Un tad viņi redzēs Cilvēka Dēlu padebesīs nākam varenībā un lielā godībā. Kad tas sāksies, tad izslejieties un paceliet savas galvas, jo jūsu atpestīšana tuvojas.

Vieni visu uzmanību pievērš biedējošām ainām, citi drosmei pastāvēt briesmās, vēl citi saklausa Dieva tuvuma un aizsardzības garantiju.

Ko tad Jēzus vēlas pateikt mācekļiem? Jēzus brīdina, ka būs tik lielas politiskās pārmaiņas pasaulē, ka cilvēkiem zudīs pamats zem kājām, šķitīs, ka viss universs sabrūk — saule aptumst un mēness vairs nespīd. Un šajā vistumšākajā un visbezcerīgākajā laikā Viņš aicina droši pacelt galvu augšā, jo Viņa atnākšana ir tuvu. Viņš nesaka, ka tā jau ir notikusi, bet aicina būt nomodā, nezaudēt dūšu, zinot, ka Dievs ir uzticams. Visās šajās pārmaiņās nepazaudēt skatu uz Jēzu:

“Bet piesargieties, ka jūsu sirdis nenotrulinās dzerot un plītējot un dzīves rūpestos un tā diena nepārsteidz jūs pēkšņi – kā slazds. Tā nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Bet esiet nomodā, ik brīdi lūgdami, lai jūs spētu izbēgt no visa tā, kas notiks, un stāties Cilvēka Dēla priekšā.” (Lk. 21:34–36)

Jēzus aicina būt nomodā — no vienas puses nepadoties depresijai, krītot dzeršanā un plītēšanā, no otras — nepalikt tik aizņemtiem ar laicīgām lietām, ar materiālo lietu kārtošanu krīzes apstākļos, ka pārtrūkst attiecības ar Radītāju. Tāda attieksme pret realitāti var izrādīties liktenīga kļūda. Viņa padoms ir lūgšana — lai mēs spētu izbēgt no visa tā, kas notiks. Tātad, ir kāds Dievam zināms ceļš, kas spēj mūs pasargāt no šī atvara, kas ieraus visu pasauli! Un šis ceļš iesākas ar būšanu nomodā un ar lūgšanu. Bībeles 1965. gada revidētajā versijā 12 reizes un jaunajā tulkojumā 13 reizes izskan aicinājums “esiet nomodā”.

Ko nozīmē būt nomodā? Tas nozīmē īpaši piedomāt pie tā, lai arī Ziemassvētkos atvēlētu laiku Dievam. Lai nav tā, ka dāvanas, apsveikuma kartiņas un visas pārējās labās lietas, kuras mēs gādājam mūsu mīļajiem, gluži nemanot paņem mums tik daudz laika, ka Dievam tur vairs nav vietas. Visā notikumu un pasākumu burzmā vairs neiznāk laiks lūgšanām un pārdomām par notiekošo.

Mateja ev. 24. un 25. nodaļā Jēzus stāsta četras līdzības, kas ilustrē Viņa atnākšanas gaidīšanu. Un šeit atkal ir pārsteigums! — nevienā no līdzībām mēs neatrodam ne Jēzus atnākšanas laika noteikšanu, ne pasaules gala sludināšanu!

Pirmā ilustrācija ir par uzticamo un neuzticamo kalpu. Ļaunais kalps nospriedis, ka viņa kungs kavējas nākt, sāka sist savus līdzbiedrus, sāka rīt un dzert ar citiem plītniekiem. Šeit ir runa par attiecībām, kuras mums jāuztur ar citiem cilvēkiem, it sevišķi tiem, kas ir mūsu apgādībā vai pakļautībā.

Otrā ilustrācija ir par desmit jaunavām, kas noslēdzas ar līgavaiņa vārdiem “Patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu!” Te ir runa par Jēzus personīgu iepazīšanu. To nevar iemācīt ar grāmatām, to nevar mantot. Katram cilvēkam Jēzus ir jāiepazīst personīgi dzīves piedzīvojumos un pārbaudījumos. Ne velti ir tāds teiciens, ka Dievam nav mazbērnu, Viņam ir tikai bērni.

Trešā ilustrācija ir līdzība par uzticēto naudu. Kā mēs izlietojam tos talantus, līdzekļus, dāvanas un iespējas, kuras Dievs mums dāvājis, lai mēs ar tām kalpotu citiem? Vai arī viss ir paturēts sev pašam — savām izpriecām, sevis lutināšanai? Uz otru pusi — varbūt mēs savā kūtrumā sevi attaisnojam un sakām, ka mums nav nekādu spēju, tāpēc mēs nevaram uzņemties nekādas atbildības. Ja pielaidīsim kādas kļūdas, Dievs sodīs… Par šādiem cilvēkiem Jēzus saka: “Atņemiet viņam talantu un dodiet tam, kam ir desmit, jo tam, kam ir, tiks dots un tam būs pārpilnība, bet tam, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas tam ir.” (Mt. 25:28–29)

Ceturtā ilustrācija ir par pēdējo tiesu. Tās centrā ir mūsu rūpes par dzīves pabērniem. Vai mēs esam ievērojuši tos, kas ir trūkumā, neēduši, kam nav, kur palikt, kam trūkst apģērba vai kuri ir vientuļi slimnīcā vai cietumā? Vai esam pabarojuši, apģērbuši, devuši pajumti, apmeklējuši? Ne vienmēr visas šīs lietas ir iespējamas indivīdam, bet tas ir iespējams visiem kopā kā draudzei.

Tātad gaidīt Jēzus atnākšanu nozīmē modrību 4 virzienos:

• Rūpēties par mūsu savstarpējām attiecībām;
• Iepazīt Dievu;
• Lietot dāvanas, kuras Dievs devis kalpošanai;
• Rūpēties par dzīves pabērniem.

Ziemassvētki, adventa laiks, būtībā runā par Jēzus Kristus, par Dieva ienākšanu šai pasaulē bērna veidā, par Viņa piedzimšanu mūsos — par ticības iesākumu, un par Viņa otro atnākšanu — mūsu ticības noslēgumu. Viņš toreiz pārsteidza visu pasauli, ienākot tajā kā bērns. Kā rakstīja apustulis Pāvils (1.Kor. 2:9), neviens to nespēja iedomāties tā piepildāmies. Un nav šaubu, kad Viņš vēlreiz pārsteigs mūs visus, atnākot otrreiz Dieva godības spožumā. Nav ne mazāko šaubu, ka mēs visi atkal būsim pārsteigti.

Bet Dievs, kas mīl pārsteigt, vēlas, lai arī Viņa bērni ir tādi paši. Tāpēc Viņš aicina rūpēties par savstarpējām attiecībām, kad ne priekšnieki, ne prese, ne sabiedrība to neredz, izlietot saņemtās dāvanas citu labā, rūpēties par tiem, kuri citiem nešķiet rūpju vērti. Rīkoties nesavtīgi, kad neviens to neredz vai bez jebkāda personīgā labuma — tas daudzus var pārsteigt. Atceraties ievadā pieminēto Desmonda Tutu piedzīvojumu? Viņš izvēlējās kļūt līdzīgs tam cilvēkam, kas viņu pārsteidza. Arī mums ir šī iespēja. Tāpēc — esiet nomodā! Āmen.

Marka evaņģēlija 7. nodaļa iesākas ar ainu Galilejas ezera ziemeļrietumu krastā, kaut kur Ģenecaretes apvidū (skat. Mk. 6:53–56). Mēs lasām, ka farizeji un rakstu mācītāji nāk pie Jēzus un jautā, kāpēc Jēzus mācekļi ēd ar nemazgātām (gr. koine, “parastām”) rokām. Tātad, ar parastām, rituāli nesvētītām rokām. Farizeji zināja, ka Dievs nav prasījis pirms ēšanas rituāli mazgāt rokas, šāda prasība bija tikai priesteriem pirms upura ēšanas. To varam izlasīt 2. Mozus 30:17–21. Bet farizeji labi zināja Dieva ilgas visu Israēlu padarīt par svēta priesteru tautu. Dievs caur Mozu teica: “Jūs man būsiet priesteru valsts un svēta tauta!” (2. Mozus 19:6). Tāpēc farizeji uzskatīja, ka visai tautai ir rituāli jāmazgā rokas, jāsvēto tās, pirms katras maltītes. Vai tas nebija cēls mērķis? Kāpēc Jēzus neuzslavē viņus?

Šo pašu notikumu ir aprakstījis arī Matejs (15:1–20). Pateicis Jēzus atbildi farizejiem (“Klausieties un saprotiet! Ne tas, kas caur muti ieiet, sagāna cilvēku, bet gan tas, kas no mutes iziet, sagāna cilvēku.”), Matejs notikuma aprakstu ir papildinājis ar kādu interesantu detaļu:

“Tad mācekļi pienāca pie Viņa un Tam sacīja: “Vai Tu zini, ka farizeji, Tavus vārdus dzirdēdami, ņēma apgrēcību?”
Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm. Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji; bet, ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi iekritīs bedrē.”” (Mt. 15:12–14)

Un tad Matejs paskaidro, ka tas bija Pēteris, kas lūdza Jēzum izskaidrot līdzību. Ievērojiet 17. pantu — “mācekļi izjautāja viņu par šo līdzību.” Atšķirībā no farizejiem, kas burtiski uztvēra Jēzus vārdus, ka nu viss ir ēdams, un ņēma apgrēcību, viņi šoreiz saprata, ka Jēzus teiktais ir līdzība, tas nav jāsaprot burtiski. Līdzība nav uztverama burtiski, tā ar analoģiju skaidro kaut ko citu. Tātad runa nav par to, ka ēdot ar nesvētītām rokām cilvēks apgānās, vai ka Jēzus šeit pasludina jebkuru barību par šķīstu, kā to burtiski saprata farizeji, bet par to, kas tad patiesi apgāna cilvēku — ne rituālā, bet morālā nozīmē.

Struktūra
Šajā sadaļā atkal atrodam Marka iemīļoto “sendviča” struktūru — Stāsts iesākas ar jautājumu par nemazgātām rokām (1.–5. p.), tad Jēzus skaidro, kas ir liekulība Dieva acīs (6.–13. p.), un beigās mēs atkal atgriežamies pie jautājuma par nemazgātām rokām (14.–23. p.). No tā saprotam, ka vissvarīgākais ir pa vidu — kādai ir jābūt mūsu attieksmei pret Dievu vai svētumu un pret līdzcilvēkiem, pirms mēs sākam tiesāt citus.

Būtiskais
Lūk, šeit ir jautājums par būtību — kas tad mūs patiesi sagāna? Vai ārējās lietas, kā roku nemazgāšana vai reliģiskās tradīcijas, vai tas, kas nāk no mūsu sirds? Jēzus aicina domāt par to, kāds gars aiz tā visa stāv. Atcerēsimies Jer. 17:9 “Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?”

Šajā epizodē farizeji jautā Jēzum par motīviem, kāpēc mācekļi ēd ar “parastām” rokām. Mēs varētu priecāties, ka viņi nespriež tikai pēc ārējā un neaprunā Jēzus mācekļus aizmuguriski. Bet Jēzus diezgan agresīvi “atšuj” viņus ar pretjautājumu: kāpēc viņi ievēro savus likumus uz Dieva likumu rēķina? Kāda te morāle? Pirms tiesā otru, labi pārdomā, vai pats dzīvo pilnīgā saskaņā ar Dieva likumiem!

Varbūt šodien mēs tikai pasmaidām vai pavīpsnājam par tā laika farizeju problēmām, bet būtībā mūsos maz kas ir mainījies kopš tā laika. Arī šodien mēs bieži vien jaucam to, kas mūsu acīs ir svarīgs un tātad arī Dievam, un kas patiesībā Dievam ir svarīgs. Vai nav reizēm tā, ka raugoties uz kāda ienācēja netīro apģērbu vai melnajiem nagiem, mēs klusībā domājam — viņš neiederas mūsu dievkalpojumā? Kad dzirdam, kā bērni trokšņo dievkalpojuma laikā, mēs pie sevis pukojamies — kāpēc vecāki ņem viņus līdzi un traucē mums? Mēs daudz laika un enerģijas tērējam, pārdomājot, kā citus atturēt no dalības dievkalpojumā, nepārmeklējot savu sirdi un savus grēkus.

Marka evaņģēlija 7. nodaļā lasām, ka Dievs atsakās no Vecās Derības rituāliem, kas tikai norādīja uz morālo (sirds) šķīstību, un aicina pievērst uzmanību būtiskākajam — problēmai katra cilvēka sirdī, no kuras nāk ļaunais. Jautājums ir par sirds šķīstīšanu. Un to var veikt tikai Dieva Dēls Jēzus Kristus, atklājot mums Dieva spēku, Dieva mīlestību un Dieva žēlastību katrā savā solī un Viņa upurī par mūsu grēkiem pie krusta. Raugoties uz Jēzu, mēs sākām apjaust Dieva spēku izmainīt mūsu dzīvi, mēs sākam ticēt Jēzus vārdiem. Un tad, kā ir teicis kāds teologs — laiks pienācis nopūst sveces un pacelt acis, lai redzētu saullēktu. Āmen.

Marka ev. 6:30–56 (jaunais tulkojums)

“Tad apustuļi sapulcējās pie Jēzus un pavēstīja viņam visu, ko bija darījuši un mācījuši. Un viņš tiem sacīja: “Nāciet savrup nomaļā vietā un mazliet atpūtieties,” – jo daudzi nāca un gāja, tā ka tiem nebija pat laika paēst. Viņi laivā aizīrās uz kādu nomaļu vietu. Daudzi redzēja viņus aizbraucam un tos pazina, un saskrēja no visiem ciemiem, un nonāca galā pirmie. Jēzus, izkāpis krastā, ieraudzīja lielo ļaužu pūli un sirdī iežēlojās par tiem, jo tie bija kā avis, kam nav gana. Un viņš tos daudz mācīja.”

Stāsts iesākas gluži kā mūsdienās — “daudzi nāca un gāja, tā ka tiem nebija pat laika paēst.” Arī šodien mēs bieži vien esam tik aizņemti darba darīšanās, ka nav laika pat paēst.

Šeit aprakstītais notikums ir ļoti simbolisks. Jēzus aicina mācekļus uz kādu “nomaļu vietu”, tas ir, tuksnesi (gr. erēmos) , lai tur varētu atpūsties. Viņi dodas uz turieni laivā. Vai saskatāt šeit kādu līdzību ar Iziešanu no Ēģiptes? Trīs reizes Ap. Marks ir pieminējis “vientuļu” jeb “tukšu” vietu (Mk. 6:31,32,35 — grieķu valodā lietots tas pats vārds) — tā noteikti nav sagadīšanās!

Ieradušies otrā krastā, viņi neguva plānoto atpūtu, jo viņus sagaidīja liels ļaužu pulks, šķiet, pat lielāks par to, no kura viņi devās prom. Jēzus, šķiet, neskatoties uz paša un mācekļu no gurumu, šoreiz priekšroku dod pūļa vajadzībām. Marks norāda, ka Jēzus “sirdī iežēlojās par tiem, jo tie bija kā avis, kam nav gana.”

Šīs un citas rakstvietas, kas apraksta ļaudis kā Dieva avis un Dievu kā Ganu, ir pamats Israēla cerībai. Un tieši tas ir pamats tam, kas tūlīt notiks tālāk — ļaužu paēdināšanai tuksnesī! Ļaudis un mācekļi šeit “nomaļā vietā” atklājas kā jaunais Israēls, kas sapulcējies ap Dieva Ganu, Jēzu, kas ir iežēlojies par viņiem un “daudz māca” tiem par Dieva valstību. Drīz Viņš pabaros viņu miesu, bet vispirms Viņš sniedz barību viņu garam, kamēr mācekļi, šķiet, atpūšas:

Piecu tūkstošu paēdināšana (35.–40. p.)

“Bija jau vēla stunda, kad mācekļi, pie viņa piegājuši, sacīja: “Šī vieta ir nomaļa, un ir jau vēls, atlaid tos, ka tie, nogājuši apkārtējās sētās un ciemos, pirktu sev ēdamo.” Bet viņš tiem atbildēja: “Dodiet jūs viņiem ēst!” Tad viņi jautāja: “Vai lai ejam un pērkam maizi par divi simti denārijiem un dodam tiem ēst?” Tad viņš tiem sacīja: “Cik maizes jums ir? Ejiet raudzīt!” un uzzinājuši tie sacīja: “Piecas un divi zivis.” Un viņš visiem lika pa pulkiem nomesties zaļajā zālē. Un tie nometās pulciņos pa simt un pa piecdesmit.

Vai ievērojāt šeit tekstā kaut ko neparastu? Ne tikai to, ka ļaudis nometās pulciņos par simt un pa piecdesmit, kas israēliešiem noteikti atgādināja iziešanas no Ēģiptes notikumu un nometnes tuksnesī, bet arī to, ka tuksnesis, nomaļā vieta, pēkšņi ir pārvērtusies par zaļas zāles klātu lauku — Kānaānu?

Piecu tūkstošu paēdināšana (41.–44. p.)

“Tad viņš ņēma tās piecas maizes un divi zivis un, pacēlis acis uz debesīm, pateicās un lauza maizes un deva saviem mācekļiem, lai viņi liktu tiem priekšā, un arī tās divi zivis viņš visiem sadalīja. Un visi paēda un bija sāti. Un tie salasīja divpadsmit pilnus grozus ar maizes gabaliem,un paēdušo bija ap pieci tūkstoši vīru.”

Šie ļaudis bija nākuši ievērojamu attālumu. Atcerēsimies, ka viņi tā steidzās nokļūt gar ezera krastu Jēzum priekšā, ka daudziem steigā nebija paņemts līdzi nekas, ko ēst. Jēzus visu dienu bija sludinājis Dieva valstības principus un tagad tuvojās vakars.

Par pārsteigumu mācekļiem, Jēzus neatlaida ļaudis, bet lika viņiem tos pabarot. Arī mēs šodien būtu tikpat izbrīnīti, kā viņi toreiz. “Vai lai izdodam visu naudu, kas mums ir, par vienām vakariņām?” Lai cik arī mums būtu, tas nekad nebūs gana visiem. Reizēm mums šķiet, ka mums ir gana. Jēzum ir savs uzskats par mūsu bagātību:

“Tu saki: es esmu bagāts, un man bagātības papilnam, man netrūkst nekā, bet tu nezini, ka esi nelaimīgs un nožēlojams, nabags, akls un kails.” (Atkl. 3:17)

Pienāk brīdis dzīvē, kad saprotam, ka mūsu piecas maizes un divi zivis ir domātas ne tikai mums pašiem, bet vēl pieciem tūkstošiem. Un tad mēs paceļam skatus uz Jēzu, jo tikai Viņš spēj nodrošināt mūsu vajadzības, mūsu dienišķo maizi ceļā atpakaļ uz zaudēto Paradīzi.

“Viņš ņēma tās piecas maizes un divi zivis un, pacēlis acis uz debesīm, pateicās un lauza maizes un deva saviem mācekļiem, lai viņi liktu tiem priekšā, un arī tās divi zivis viņš visiem sadalīja.”

Iztēlojaties šo ainu — tauta sēž zālē, Jēzus stāv kājās, un pacēlis acis uz debesīm, pateicas un lauž maizi un izdala saviem mācekļiem. Viņi tās izdala tālāk un visi ir paēduši. Mazliet vēlāk Mk. 14:22 mēs redzam līdzīgu ainu —

“Un, tiem ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja to, pārlauza un tiem to deva un sacīja: “Ņemiet, tā ir Mana miesa.””

Šodien mēs neesam izsalkuši. Mēs visi esam paēduši, varbūt tikai retajam ir trūkums. Cik liela interese ir paēdušam cilvēkam par Dzīvības maizi? Šodien mēs nesteidzamies skriešus uz baznīcu, lai tur noteikti nonāktu pirms mācītāja. Jā, Sv. Vakarēdiena dievkalpojums piesaista mazliet vairāk uzmanības, bet arī ne tādā mērā, lai mēs būtu tur, neskatoties ne uz kādiem dzīves apstākļiem. Un tomēr — vai mēs neesam izsalkuši? Vai mēs neesam aizņemti ar daudzām lietām, bet mūsu resursi ir visai ierobežoti? Mēs domājam par dienišķo maizi, par iztiku ģimenei, bet bieži vien aizmirstam no kā tas viss nāk.

Mums bieži vien nav laika pārdomāt Dieva klātbūtnes un palīdzības brīžus, kas atgadās mūsu dzīvē. Mēs esam pārāk aizņemti ar dienišķajiem darbiem un pienākumiem. Kā mainītos mūsu dzīve, ja mēs rīkotos līdzīgi Jēzum, atvēlot vakarā kādu brīdi Dieva lūgšanai, kurā mēs lūgšanās pārdomātu šai dienā notikušo?

Mūsu ārdomas noslēgsim ar notikumu līdzīgu tam, ar ko iesākām Bībeles lasījumu:

Jēzus dziedina slimos Gennēsaretē (53.–56. p.)

“Pārcēlušies tie nonāca Gennēsaretes zemē un piestāja krastā. Viņiem no laivas izkāpjot, ļaudis tūdaļ viņu pazina un, apskrējuši visu apvidu, sāka nest slimos nestuvēs uz vietu, kur tie dzirdēja viņu esam. Un, kur vien viņš iegāja kādā ciemā vai pilsētā, vai laukos, tur tie neveselos izlika tirgus laukumos un lūdza viņu, lai kaut viņa drēbju malai varētu pieskarties, un, kas viņam pieskārās, kļuva veseli.”

Gennēsarete bija pilsēta atradās Galilejas jūras jeb ezera rietumkrastā, starp Magdalu un Kapernaumu, kur neskaitāmi minerālūdens avoti jau gadsimtiem ilgi bija piesaistījuši slimos ar savām dziednieciskajām īpašībām. Tāpēc nav brīnums, ka Jēzus dziedinošā kalpošana tik ātri piesaista apkārtējo ļaužu uzmanību. Marks ziņo, ka visi, kas pieskārās Viņam vai kaut vai tikai Viņa drēbju malai, tika dziedināti.

Šī ir tik atšķirīga pasaule no mūsējās! Ja mēs vēlamies dziedināšanu, mēs dodamies pie ārsta. Mēs saņemam kārtas numuru un gaidām savu rindu. Bet šeit viss ir citādāk — ļaudis skrien, drūzmējas, spiežas cauri pūlim, lai tikai varētu aizskart Jēzus drēbju malu. Viņi jau laicīgi novēro, kurp Jēzus dodas laivā, un tad skriešus gar krastmalu dodas turp, lai būtu Viņam priekšā!

Starp diviem dziedināšanas un kalpošanas notikumiem (Mk. 6:30–34, 53–56) Marks ir iestarpinājis divus brīnumus — 5000 paēdināšanu un Jēzus staigāšanu pa ūdens virsu. Kā mēs jau zinām, Marks bieži vien kārto notikumus savā evaņģēlijā “sendviča” veidā, kur starp diviem līdzīgiem notikumiem ievieto trešo notikumu, kas ir atšķirīgs, bet būtībā kalpo kā sākuma un beigu notikuma skaidrojums. Tāpat arī šeit. Stāsta iesākumā lasām, ka “Daudzi redzēja viņus aizbraucam un tos pazina” (Mk. 6:33) un noslēgumā lasām, ka “Viņiem no laivas izkāpjot, ļaudis tūdaļ viņu pazina” (Mk. 6:54), bet pa vidu ir 5000 pabarošana, kurā atklājas, ka mācekļi būtībā nepazīst Jēzu, un nākamā notikumā tas ir vēl skaidrāk pateikts:

“Tie domāja, ka tas ir spoks, un sāka kliegt, jo visi viņu ieraudzīja un ļoti izbijās. Bet viņš tūlīt tos uzrunāja un sacīja: “Turiet drošu prātu, es tas esmu; nebīstieties!” […] un tie bija pagalam satricināti, jo nebija sapratuši par tām maizēm, un viņu sirds vēl bija nocietināta.” (49.–52. p.)

Lūk, te atklājas mācekļu problēma. Viņi visi bija aizņemti kalpošanas darbā, bet atšķirībā no Jēzus, neveltīja laiku pārdomām par notikušo un līdz ar to nesaprata, ko tas viss nozīmē. Rezultātā būdami vistuvāk Jēzum, viņi nepazina Jēzu, kamēr pūlis, kas bija tālāk, uzreiz atpazina Viņu (33. un 54. p.). Cik laika mēs veltām pārdomām un lūgšanām par notikumiem mūsu dzīvē? Šodien mums ir iespēja veltīt dažus brīžus klusās pārdomās par Dieva klātbūtni mūsu dzīvē, lai nenotiktu tā, ka esot vistuvāk Dievam un darot Viņa darbu, mēs tomēr paliekam svešinieki, kamēr tie, kas ir tālāk, atpazīst Viņu. Veltīsim laiku lūgšanām un pārnākuši mājās, pārdomāsim par Dieva klātbūtni mūsu dzīvē! Āmen.