Sestdien, 3. augustā no pl. 9:00-14:00
Adventistu Baznīcas Limbažu draudzes telpās
Burtnieku ielā 5-6 (2. stāvā)
Sestdien, 3. augustā plkst. 16:00 “Limbažu Filca” 2. stāva zālē notiks
http://slieksniungriesti.lv
Ieeja par ziedojumiem
Loma Linda universitātes profesors Ričards Raiss (Richard Rice) salīdzina draudzi ar karaspēku, uzņēmumu un ģimeni. Kas raksturo šos trīs draudzes modeļus?
Karaspēks
Armiju raksturo dzelzs disciplīna un stingri noteikta hierarhija. Karaspēka uzdevums ir aizsargāt valsti no iekšējiem vai ārējiem iebrucējiem, vai arī iekarot citas valsis. Galvenais karā ir uzvara. Jebkura brīvdomāšana ir atkāpšanās no armijas disciplīnas un reglamenta.
Saskaņā ar šo modeli vissvarīgākā ir draudzes izaugsme. Draudze kā karaspēks eksistē, lai uzvarētu ienaidnieku, pārvarētu pretinieku un iekarotu jaunas teritorijas. Kristus kareivjiem jābūt gataviem atdot visu draudzes uzvarai — jo ir tikai uzvara vai zaudējums. Neuzvarēšana nozīmē zaudēšanu.
Militārs konflikts parasti sākas tad, kad visas citas metodes ir cietušas neveiksmi. Līdzīgi arī draudze, kas apzinās sevi kā armiju, vairāk uzmanības pievērš mērķim, nekā metodēm, kā šo mērķi sasniegt. Galvenais ir panākumi — ja kaut kas nodrošina draudzes pieaugumu, tad tas ir attaisnojams.
Draudzes locekļu personīgās vajadzības tiek vērtētas tikai tik tālu, cik tās ir noderīgas kopīgam mērķim. Vissvarīgākais priekš karavīriem ir trenēties, lai armija gūtu uzvaru. Kareivji eksistē priekš armijas, nevis otrādāk.
Vai esat piedzīvojuši vienaldzīgu attieksmi pret sevi no draudzes puses? Tas izriet no uzskata par draudzi kā par armiju.
Uzņēmums
Katra uzņēmuma pamatā ir kāds mērķis, kā dēļ šis uzņēmums pastāv un strādā. Draudzei kā biznesam vai uzņēmumam misija ir tās pastāvēšanas pamats. Veiksmīgu uzņēmumu raksturo tirgus daļas palielināšana, produktivitātes paaugstināšana, ieņēmumu un peļņas palielināšana.
Draudze pastāv, lai pastāvīgi palielinātu tās locekļu skaitu. Katra draudzes locekļa pienākums ir atvest sev līdzi vēl kādu uz draudzi.
Katra draudzes pasākuma veiksmes mēraukla ir, vai attiecīgais pasākums nesīs draudzes locekļu pieaugumu. Šis uzskats par draudzi kā biznesa organizāciju mudina organizēt arvien jaunus masu pasākumus ar mērķi palielināt draudzes locekļu skaitu.
Pārāk uzsverot skaitlisko izaugsmi, mēs atstājam novārtā Kristus lielās pavēles pārējos uzdevumus: uzmanības centrā ir kristības un ēnā paliek mācīšana un darīšana par mācekļiem. Tādas lietas kā draudzes locekļu aprūpe, kristīgā padomdošana vai krīzes centru veidošana tiek uzskatītas par novirzīšanos no draudzes galvenā uzdevuma veikšanas.
Reizēm dzīšanās pēc kristību skaita liek ignorēt tās teritorijas, kurās nav sagaidāms liels draudzes pieaugums. Pirms dažiem gadiem mācītājiem domātajā «Ministry» žurnālā bija raksts par mūsu globālās misijas stratēģiju, kurā atteicās no sākotnējās idejas vispirms doties tajās teritorijās, kur nav kristiešu, un tā vietā izvēlējās doties kristīgajās teritorijās, kur nav adventistu. Plāna izstrādātājiem svarīgāka šķita iespēja uzrunāt jau esošos kristiešus un tā ar mazāku piepūli palielināt kristību skaitu, nevis paplašināt draudzes klātbūtni jaunās teritorijās.
Redzot draudzi kā uzņēmumu, indivīds kļūst par skaitli statistikas atskaitēs. Ir kārdinājums visu uzmanību veltīt jaunu draudzes locekļu iegūšanai, maz uzmanības pievēršot esošajiem. Varbūt arī jums kādam ir gadījies izjust atšķirību pirms un pēc kristībām?
Draudze kā karaspēks un draudze kā uzņēmums mijās viens ar otru — kad noplok militārā noskaņa, pieaug biznesa noskaņojums, un tad atkal otrādāk.
Ģimene
Ģimeni raksturo savstarpējas radnieciskas attiecības, kaut arī ir zināma hierarhija. Ģimenē var būt domu un uzskatu atšķirības.
Bībelē, Marka ev. 3:14 mums ir teikts, kāpēc Kristus izraudzījās sev mācekļus: “Viņš iecēla divpadsmit, lai tie būtu pie Viņa…” Jēzus nekad neslēpa savu vientulību un atkarību no citiem cilvēkiem. Mācekļi kļuva Kristum par brāļiem un māsām un māti. Viņš mīlēja viņus.
Ja mēs raugāmies uz draudzi ģimenes kontekstā, tad tas būtiski izmaina mūsu kritērijus, kas ir veiksme, panākumi, kas ir mūsu mērķis. Mainās attieksme pret skaitlisko pieaugumu — ģimenes pieaugums ir būtisks jautājums, bet tas nav vissvarīgākais jautājums. Pieaugums nav ne ģimenes vienīgā prioritāte, pat ne vissvarīgākā prioritāte, tā nav arī pamats ģimenes eksistencei. Ģimenē vienlīdz svarīga ir gan tās locekļu dzīves labklājības uzlabošana un attiecību stiprināšana, gan tās pieaugums. Mērķis ir nopamatot draudzes locekļus Dieva ģimenē, stiprinot brāļu un māsu attiecības.
Lasot Jauno Derību, redzam, ka misija ir svarīga. Kristus deva Lielo uzdevumu. Pāvils lūdza ticības biedriem lūgt par viņu, lai viņš “bez bailēm varētu sludināt evaņģēlija noslēpumu.” (Ef. 6:19). Un tomēr raugoties uz visu Jauno Derību kopumā, šķiet, ka draudzes skaitliskajam pieaugumam ir otršķirīga prioritāte. Efezas draudzei Pāvils rakstīja: “Patiesi būdami mīlestībā, visās lietās pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva, proti, Kristus.”
Pētera otrā vēstulē ir aprakstīti kristīgās attīstības pakāpieni, kas iesākas ar aicinājumu iegūt tikumu, atziņu, atturību, pacietību, dievbijību, brālību un mīlestību, un noslēdzas ar aicinājumu pieaugt “mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā” (2.Pēt. 1:5–7; 2.Pēt. 3:18). Gan 1.Kor. 3:1–3, gan vēstule ebrejiem (5:12 un 6:1) aicina izaugt no bērna vecuma un sasniegt briedumu. Šīs un citas rakstvietas atklāj, ka Jaunās Derības autori visvairāk uztraucās par draudzes locekļu garīgo augšanu. Šeit redzam, ka patiesas kristīgās sabiedrības veidošana ir draudzes augstākā prioritāte.
Kā tas izmaina misiju: raugoties no ģimenes perspektīvas, mēs ārpus draudzes esošos cilvēkus redzēsim kā iespējamus brāļus un māsas Kristū. Tas paver ceļu mīlestībai uz cilvēkiem, liek mums interesēties par mūsu nākamo brāļu un māsu dzīvi.
“Draudzes ģimenei ārējais pieaugums izriet no iekšējo attiecību izaugsmes. Dieva ģimenes locekļiem mīlot citam citu tā, kā to atklāj Kristus dzīve, viņi pievilks citus sadraudzībā. Tāpēc draudzes ģimenei Kristus mīlestības klātbūtne sabiedrībā ir pamats jebkurām misijas aktivitātēm. Ja mums trūkst Jēzus mīlestības, nav nekādas jēgas tiekties pēc skaitliskā pieauguma, un ja mēs mīlam Jēzu, nekas nespēs apturēt mūs no pieauguma.” (Richard Rice, Believing, Behaving, Belonging: Finding New Love for the Church, 128–129.)
Kas veido draudzi? — Jaunu draudzes locekļu iegūšana, ietekmes paplašināšana, vai Dieva pielūgsme? Dieva pielūgsme veido draudzes sabiedrību un sniedz priekšnojautas par nākotni, kad būsim atpestīti.
Gan draudzei kā karaspēkam, gan draudzei kā uzņēmumam Dieva pielūgsme nav mērķis, tas ir līdzeklis jaunu cilvēku piesaistei vai jaunu draudzes locekļu mantošanai.
Vieniem dievkalpojums ir jaunas informācijas sniegšana, mērķis ir doktrīnas un apmācības. Jo vairāk informācijas ir svētrunā, jo labāk.
Otriem dievkalpojums ir svarīgs reliģisko pienākumu izpildes dēļ. Dievkalpojumi sniedz motivāciju un instrukcijas, kā efektīvi liecināt un kā iet šauro ceļu. Līdzīgi domājošo satikšanās ir būtisks stiprinājums — līdzīgi darbojas Anonīmie Alkoholiķi.
Abām šīm grupām pielūgsme dod ieguldījumu tam, kas notiks ārpus pielūgsmes laika. Pielūgsme ir kā instruktāžas laiks. Karaspēks attaisno savu eksistenci kaujas laukā. Uzņēmums ir atkarīgs no tā, kas notiek izpētē, ražošanā un sevišķi tirdzniecībā, ne tik daudz darba sanāksmēs. Sanāksmes ir tikai tāpēc, lai organizētu darbu ārpus tām.
Bet ģimenei būt kopā ir pavisam cita nozīme un vērtība. Tas nav tikai līdzeklis, bet gan mērķis. Slavēt Dievu kopīgā saskaņā ar citiem ir kristīgās draudzes ģimenes dzīves mērķis. Ģimenes locekļi var darboties ārpus ģimenes, bet viņi neuzskata laiku, ko pavada mājās, kā laiku, kad sagatavojas dzīvei ārpus tās. Tieši otrādāk, tas, ko ģimenes locekļi dara ārpus ģimenes, ir domāts, lai uzturētu ģimeni. Ģimenes kopā sanākšana ir tās skaistākais brīdis.
Ģimene saskata kristīgās dzīves piepildījumu iespējā tikties ar brāļiem un māsām Kristū, līdzdalot prieku, cerības, bailes un neziņu, daloties sasniegumos un nepaveiktajā, sniedzot viens otram iedrošinājumu un piedošanu, kopā atverot sirdis Svētā Gara iespaidam, kopā slavējot Kungu un Pestītāju. Tas ir ģimenes pastāvēšanas augstākais piedzīvojums. Šādā kontekstā Dieva slavēšanai ir milzīga nozīme. Vienošanās Dieva slavēšanā draudzei būs visnozīmīgākā lieta.
Vai jūs ilgojaties būt šāda ģimene, kas ik sabatu sanāk kopā, lai dalītos piedzīvotajā, lai stiprinātu cits citu, lai kopā slavētu Dievu?
«Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!» (2.Kor. 13:13)
Tuvojas Vasarsvētki. Vai zināt, kas tie ir par svētkiem? Ebrejiem tie bija ne tikai pirmās ražas, bet arī derības slēgšanas un bauslības saņemšanas svētki. Dievs izveda Israēla tautu no Ēģiptes verdzības, veda tos uz Sinaja kalnu, kur slēdza derību ar Israēla tautu. Šīs derības pamats bija 10 baušļi. Tautai katru gadu bija jāsvin gan Pasha — izvešana no Ēģiptes, gan derības slēgšanas svētki.
Lasot evaņģēlijus, redzam, ka Jēzus aizvietoja visus Vecās Derības simbolus, kas tikai norādīja uz Viņu, ar sevi. Vakarā, sēdot kopā ar saviem vistuvākajiem mācekļiem pirms savas apcietināšanas, Viņš aizvietoja Pashas jēru ar sevi. Pasniegdams mācekļiem vīna kausu, Viņš teica: “Šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums tiek izlietas.” (Lk. 22:20). Līdzīgi senajam Israēlam, kuru Dievs izveda no Ēģiptes verdzības, Jēzus atbrīvoja mūs un izved no verdzības grēkam, samaksājot par mums ar savām asinīm. Viņš slēdz ar mums jaunu derību Viņa asinīs. Un kur senais Israēls saņēma bauslību, Jēzus Jāņa evaņģēlijā apsola Svēto Garu:
“Ja jūs mani mīlat, turiet manus baušļus. Un es lūgšu Tēvu, un viņš jums dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi, – Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, jo tā to nedz redz, nedz pazīst. Bet jūs to pazīstat, jo tas pie jums paliek un būs jūsos. Es neatstāšu jūs bāreņus, es nākšu pie jums.” (Jņ. 14:15–18)
Aizgājis pie Tēva, Jēzus sūtīja Svēto Garu. “Tāpēc ir sacīts: uzkāpis augstumā, Viņš saņēmis gūstekņus, devis dāvanas cilvēkiem.” (Ef. 4:8)
Svētā Gara dāvana kristīgai draudzei uz zemes apliecina, ka Debesīs Dievs ir pieņēmis Kristus upuri par mūsu grēkiem, ka esot Kristū, arī mēs esam iegājuši Debesīs (Ef. 1:3; 2:6-7).
Nesen žurnāla “Adventes Vēstis” mājas lapā tika publicēta intervija ar Adventistu Baznīcas Transeiropas nodaļas izglītības un sludinātāju departamenta vadītāju Danielu Dudu. Uz jautājumu “Ko līdzās citiem kristiešiem šodien nozīmē būt Septītās dienas adventistam?” viņš atbildēja sekojoši:
Droši vien vairākums adventistu teiktu, ka tas nozīmē gaidīt drīzo Jēzus atgriešanos, ievērot sabatu, veselīgu dzīves veidu un desmitā maksāšanu. Respektīvi, tās būtu lietas, kuras mēs darām un kuras nedarām. Tomēr es personīgi tam īsti nepiekrītu. Tiesa, es ne mirkli nešaubos, ka tās ir svarīgas lietas. Nedaudz citā kontekstā Jēzus teica, ka “vienu jums bija darīt un otru neatstāt”. Taču problēma ir apstāklī, ka tā mēs koncentrējamies uz to, ko darām, bet, lasot Evaņģēliju, pamanīsim, ka Jēzus koncentrējas uz to, kas mēs esam, nevis ko darām. Tas, ko tu dari, ir svarīgi, bet noteicošais ir tas, kas tu esi. Visas Vecās derības pamatdoma ir apvienota vārdos “mīli Dievu un savu tuvāko”. Tāpēc man ir jāuzdod sev jautājums – vai tas, ka es gaidu Jēzus atnākšanu, turu sabatu utt., dara mani par vēl mīlošāku, vēl laipnāku, vēl saprotošāku un vēl kalpot gribošāku personu? Jo patiesībā tieši tāds ir kristietības mērķis – mīlestība, miers un prieks.”
D.Duda ir sapratis kristīgās ticības būtību. Jautājums ir ne tik daudz ko mēs darām vai nedarām, bet — kas mēs esam? Tātad, kas ir mūsu identitāte?
Bībele liecina, ka iesākumā Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības — Viņš radīja vīrieti un sievieti, svētīja tos un lika tiem piepildīt zemi, un rūpēties par šo pasauli. Diemžēl cilvēks krita grēkā, atsakoties no Dieva un izvēloties pats būt par savas dzīves noteicēju. Dievs izraidīja cilvēkus no Ēdenes dārza un sākās pestīšanas vēsture.
2. Mozus 11:1–9
1 Visā zemē bija viena valoda un viena runa. 2 Un, kad cilvēki gāja projām no austrumiem, viņi atrada Šināras zemē ieleju un apmetās tur. 3 Un viņi teica viens otram: Iesim, veidosim ķieģeļus un apdedzināsim tos ugunī! Un ķieģeļi tiem bija par akmeņiem un zemes piķis par javu. 4 Un viņi teica: Iesim, celsim pilsētu un torni – tā virsotne lai ir debesīs! Darīsim sev vārdu, lai netiekam izklīdināti pa visu zemes virsu! 5 Un Kungs nolaidās apskatīt pilsētu un torni, ko cēla cilvēka dēli. 6 Un Kungs teica: Redzi, tie ir viena tauta, un tiem visiem viena valoda! Un tas ir tikai viņu darbu sākums! Tagad tiem nebūs nepiepildāms nekas, ko tie nodomājuši darīt! 7 Iesim, nolaidīsimies un sajauksim tiem valodu, lai viņi nesaprot viens otra teikto! 8 Un Kungs izklīdināja viņus no turienes pa visu zemes virsu, un viņi pārstāja celt pilsētu. 9 Tādēļ tās vārdu nosauca Bābele, jo tur Kungs sajauca visas zemes valodu, un no turienes Kungs izklīdināja viņus pa visu zemes virsu!
Skaidrojums
Stāsts par Bābeles torņa celšanu ir nozīmīgs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas izskaidro faktu, kāpēc pasaulē ir daudzas valodas. Otrkārt, tas izskaidro, kā šīs valodas radās — Bībele stāsta par laiku, kad visai cilvēcei vēl bija viena valoda un visa cilvēce apvienojās pret Dievu, un nolēma rīkoties pēc saviem uzskatiem. Viņi nevēlējās piepildīt visu zemi, bet dzīvot vienkopus. Atmiņā vēl bija nesenie plūdi un, ņemot vērā viņu dzīvesveidu, viņi pamatoti baidījās par jauniem plūdiem, tāpēc nolēma celt pilsētu ar torni līdz pat debesīm, kas nodrošinātu glābšanos pašu spēkiem. Ar to viņi sagādās sev vārdu. Viņi pat nespēja iedomāties, ka centieni pašiem sev sagādāt vārdu atsvešina viņus vienu no otra. Atcerēsimies, ka sagādāt vārdu, kurā vienot cilvēci, bija Dieva prerogatīva.
Un Kungs teica: Redzi, tie ir viena tauta, un tiem visiem viena valoda! Un tas ir tikai viņu darbu sākums! Tagad tiem nebūs nepiepildāms nekas, ko tie nodomājuši darīt!
Dievs sajauca viņu valodu, viņi mitējās celt torni un izklīda pa visu zemes virsu. Lasot tālāk Bībeli, redzam, kā Dievs risina grēka un tā radīto seku problēmu. Dievs sūtīja savu Dēlu, lai atklātu savu mīlestību uz mums un atbrīvotu mūs no grēka uz visiem laikiem. Jēzus uzņēmās uz sevis mūsu grēkus un mira mūsu vietā pie krusta. Tad Viņš augšāmcēlās, parādījās mācekļiem, 40 dienas mācīja tos un tad tika uzņemts Debesīs. Aptuveni 10 dienas pēc uzņemšanas Debesīs pienāca Vasarsvētku diena.
Apustuļu darbi 2:1–21
1 Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. 2 Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. 3 Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. 4 Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. 5 Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām. 6 Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās un visi bija lielā apjukumā, jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā. 7 Tie baiļojās un brīnīdamies runāja: Vai visi šie, kas runā, nav galilejieši? 8 Un kā gan mēs viņus dzirdam katrs savā dzimtajā valodā? 9 Partieši un mēdieši, ēlāmieši un tie, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, 10 Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas apgabalos ap Kirēni, un ieceļojušie romieši – 11 gan jūdi, gan prosēlīti. Krētieši un arābi, mēs visi dzirdam mūsu valodās viņus teicam Dieva varenos darbus. 12 Visi bija izbijušies un neziņā un cits citam jautāja: Ko tas nozīmē? 13 Citi izsmejot runāja: Tie ir sadzērušies jaunu vīnu.
Dzirdot mācekļus paužam Dieva varenos darbus visiem saprotamās valodās, radās jautājums — kā tas iespējams? Acīm redzot tur bija iesaistīts Dievs. Bet tādā gadījumā tas prasīja konkrētu atbildi no klausītājiem. Kad mēs negribam kaut ko pieņemt, mēs meklējam jebkuru ieganstu, lai to noraidītu. Un lūk, daži noraidīja mācekļu vēsti, sakot, ka “tie ir sadzērušies jaunu vīnu.” Tas norāda, ka ne visi vēlas pieņemt Evaņģēliju, pat ne tad, ja ir skaidri redzama pārdabiska Dieva rīcība. Šķiet, ka izsmējēji bija vietējie Jeruzalemes jūdi. Viesi, kas centās izprast notiekošo, bija hellēnistu jūdi (Ap. d. 6:1), kas bija ieradušies un apmetušies Jeruzalemē uz svētkiem. Vietējie jūdi jau vairākkārt bija dzirdējuši Jēzus vēsti un ja tie vēl nebija pievienojušies mācekļiem, tad acīm redzot nevēlējās pieņemt Kristus evaņģēliju. Visticamāk, ka viņi arī nezināja tās valodas, kurās mācekļi sludināja. Savukārt hellēnisti saprata šīs valodas bija pārsteigti par nemācītajiem galiliešiem, kas sludināja viņu dzimtajās valodās. Neskatoties uz vietējo jūdu smīkņāšanu, bija cilvēki, kas Evaņģēlija vēsti ar prieku pieņēma. Bībele liecina, ka todien Dievs draudzei pievienoja 3000 cilvēku (Ap. d. 2:41).
Ja mēs ilgojamies pēc pārmaiņām mūsu dzīvē, pēc pārmaiņām draudzes dzīvē, ja vēlamies Dieva klātbūtni visā, tas nozīmē, ka Dieva Gars skubina mūs nākt tuvāk Dievam. Tuvoties Dievam nozīmē tuvoties svētajai ugunij, kas šķīsta un pārbauda visu. Šī uguns attīra mūsu valodu, attīra mūsu dzīvi no sārņiem, tādējādi pastāvīgi uzturot Vasarsvētku liesmas mūsu dzīvē. Kad mēs visi kopā nododam savu dzīvi Svētā Gara uguns liesmai, draudze kļūst par Kristus atspulgu, attēlu šai pasaulē.
Līdz ar to Vasarsvētki iezīmē notikumu, kurā Dievs atcēla Bābeles torņa celšanas lāstu — valodu sajukumu. Bet Dievs to izdarīja ļoti oriģinālā veidā! Ja mums jautātu, kā atcelt šo lāstu, mēs ieteiktu dot visai cilvēcei atkal vienu valodu. Bet Dievs rīkojās citādāk — Dievs saaicināja kopā cilvēkus no visām tautām. Ja agrāk viņus šķīra valoda, tad tagad Dievs deva tiem vārdu, Viņš apvienoja tos Jēzus Kristus vārdā un tad sūtīja tos pa visu pasauli, lai Kristus vārdā tiktu svētītas visas zemes tautas!
Vasarsvētkos Dieva Gars uzsāka reformāciju, skaidrojot Rakstus katra cilvēka dzimtajā valodā. Ja mēs vēlamies dzīvot saskaņā ar Vasarsvētku vēsti, tad tas nozīmē mācīties skaidrot Rakstus, Evaņģēliju, cilvēkiem saprotamā valodā un veidā. Tas nozīmē liecināt par Dieva varenajiem darbiem mūsu dzīvē. Tas nozīmē pārstāt raudzīties uz citiem ar aizdomām un pieņemt kā brāļus un māsas Kristū. Tas nozīmē pilnīgu pretstatu Bābelei, kur katrs runāja savu un neatraduši nekā kopēja, izklīda.
Vasarsvētkos Svētais Gars apvieno mūs visus Jēzū Kristū un Viņā mēs atkal runājam vienā valodā. Mums nav jāsagādā sev vārds, jo Dievs mums ir dāvinājis savu Vārdu. Lūkas ev. 10:20 teikts, ka mūsu vārdi ir rakstīti Debesīs un Atklāsmes grāmatas 14:1 un 22:4 ziņo, ka Tēva un Jēra vārds ir rakstīts uz ikviena atpestītā pieres.
Mūsu augstākais mērķis ir uzticēties Dievam — tā ir ticība, no kuras cilvēce atteicās Bābelē, izvēloties neatkarību no Dieva un ticību pašiem sev — Vasarsvētki nes labās vēstis par to, ka neticībā sabrukusī un izkropļotā cilvēce ir atjaunota Jēzū Kristū. Gars, kas vadīja Kristus dzīvi, kas vienoja Viņu ar Tēvu un deva spēku būt patiesam Dieva attēlam cilvēka miesā, tagad ir dāvāts arī mums. Tādējādi balsu kakofonija kļūst slavēšanas koris, murdoņa kļūst par skaidru saziņu un pat ienaidnieki var kļūt par draugiem Jēzū Kristū. Vai mēs tam ticam?
Ko Raksti saka?…
Atcerēsimies, ka tad, kad Israēlieši pabeidza būvēt Saiešanas telti, no debesīm krita uguns. Dievs mājoja Saiešanas teltī. (4. Mozus 9:15). Kad Salamans pabeidza Templi, no debesīm krita uguns. Dievs mājoja Templī. (2. Laiku 7:1-2). Un visbeidzot Vasarsvētkos parādījās liesmas un nolaidās uz ikvienu mācekli. Secinājums? (Kā Dievs bija Kristū, kad Viņš dzīvoja uz šīs zemes, tāpat Dievs caur Svēto Garu tagad iemājo ikvienā ticīgajā.) Jautājums ir, vai mēs to redzam un ticam tam?
Pirms 50 gadiem Bobs Dilans vienā no savām populārākajām dziesmām vaicāja:
Cik bieži cilvēks var aizgriezties prom,
un tēlot, ka nedzird neko, […]
Jā, un cik reižu jāskatās augšup ir tam,
līdz debesis ierauga viņš?
Bet atbildi, draugs, ir grūti atrast tam,
jo atbildi zin tam tikai vējš.”
Mēs varam to pārfrāzēt un vaicāt: cik reizes mums jālasa Apustuļu darbu 2. nodaļa, cik ilgs laiks paies, kamēr mēs ieraudzīsim, ko Dievs tur saka, un sāksim dzīvot saskaņā ar Rakstiem?
Ko nozīmē dzīvot saskaņā ar Rakstiem? Šīs rakstvietas kontekstā tas nozīmē atzīt to, ka Trīsvienīgam Dievam patīk dažādība — Viņam patīk pasaule, kurā ir simtiem un tūkstošiem dažādu tautu, valodu un kultūru. Dieva Gars katru cilvēku var uzrunāt individuāli, atšķirīgi. Tas nozīmē mācīties liecināt par Dievu citiem pēc iespējas saprotamākā veidā. Tas nozīmē dažādas liecināšanas metodes. Katra metode var aizsniegt un uzrunāt tikai daļu cilvēku, tāpēc nebaidīsimies no dažādības. Bet kad mūsu pašaizliedzīgajā kalpošanā visos tās atšķirīgos veidos atklāsies Dieva klātbūtne, mēs visi runāsim mīlestības valodā.
Sensenos laikos Persijā valdīja gudrs un labs ķēniņš. Viņš mīlēja savus ļaudis. Viņš vēlējās zināt, kā viņiem klājas, ar kādas ir viņu dzīves grūtības. Bieži viņš ietērpās strādnieka vai ubaga drēbēs un apmeklēja trūcīgo iedzīvotāju mājas. Neviens, kurus viņš apciemoja, neiedomājās, ka viņš ir valdnieks. Vienreiz viņš apciemoja kādu ļoti trūcīgu vīru, kurš dzīvoja alā. Viņš ēda kopā ar šo vīru viņa trūcīgo maltīti, viņš uzmundrināja trūkumcietēju. Tad viņš devās prom. Pēc kāda laika viņš vēlreiz apciemoja šo vīru, bet šoreiz atklāja, kas viņš patiesībā ir. Ķēniņš domāja, ka trūcīgais vīrs noteikti lūgs kādu dāvanu vai palīdzību, bet viņš to nedarīja. Tā vietā viņš teica: “Tu atstāji savu pili un godību, lai apciemotu mani šajā tumšajā, drūmajā vietā. Tu ēdi to pašu trūcīgo pārtiku, ko es ēdu. Tu iepriecināji manu sirdi. Citiem tu esi devis bagātas dāvanas, bet man tur esi dāvājis sevi.”
Dievs pienāca mums pavisam tuvu Jēzū Kristū—Jēzus atstāja Debesu godību, lai dāvinātu mums sevi. Aizgājis, Viņš sūtīja draudzei Svēto Garu, kas ir pie mums ik dienas, atgādinot mums par Dieva mīlestību un vadot mūs pa Dievam tīkamiem ceļiem (Jņ. 14:8). Atkārtojot Daniela Dudas jautājumu, “Vai tas, ka es gaidu Jēzus atnākšanu, turu sabatu utt., dara mani par vēl mīlošāku, vēl laipnāku, vēl saprotošāku un vēl kalpot gribošāku personu?” Lūk, te sākas pirmais solis ceļā uz atzīšanu un to, kas mēs esam, un kas mēs Jēzū Kristū varam būt.
Svētrunas sākumā mēs uzdevām jautājumu, kas mēs esam? Dieva Vārds Jāņa evaņģēlija 1. nodaļā skaidri saka, ka mēs visi, kas ticam Jēzum Kristum, esam Dieva dēli un meitas, kuros Dievs atjauno zaudēto Dieva tēlu un līdzību. Grieķu valodā šis vārds ir ikona. Citiem vārdiem, mēs esam Dieva ikonas — bieži vien sasistas un stipri sabojātas. Un tāpēc Dievs dāvina Svēto Garu, kas atjauno Dieva līdzību mūsos. Jautājums nav par to, ko mēs paši par sevi domājam, ko mēs darām vai nedarām, bet kas mēs esam Dieva darba rezultātā. Vai cilvēki ārpus draudzes, raugoties uz jums, var saskatīt Dievu? Vai esot kopā ar jums, viņi var piedzīvot Dieva klātbūtni savā dzīvē?
Lai Dieva atzīšana un Viņa miers ir arī šajā draudzē, kopīgi pielūdzot un slavējot Kungu, mīlot līdzcilvēkus un liecinot par Dieva varenajiem darbiem mūsu dzīvē, nesot Dieva Svētā Gara liesmu sirds lukturī. Āmen.
Jāņa evaņģēlija 20. nodaļa noslēdzas ar skaistu epilogu:
“Vēl daudzas citas zīmes Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, par kurām šajā grāmatā nav rakstīts. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jums, kas ticat, būtu dzīvība viņa vārdā.” (30.–31. p.)
Varētu domāt — ko te vēl piebilst? Evaņģēlija stāsts ir izstāstīts — Jēzus atnāca pie mums, mācīja un dziedināja, tad mira par mūsu grēkiem un augšāmcēlās. Stāsts ir laimīgi beidzies. Teātra valodā runājot, priekškars nolaižas. Bet tad pēkšņi priekškars paveras un uz skatuves iznāk visi izrādes galvenie aktieri. Ir vēl kaut kas, kas palicis nepateikts.
Nakts Galilejā
21. nodaļa iesākas ar ainu Galilejā, Tiberijas jūras krastā. Ir pagājis zināms laiks, kopš mācekļu satikšanās ar Jēzu Jeruzalemē. Viņi ir atgriezušies Galilejā, aptuveni 150 km uz ziemeļiem no Jeruzalemes. Ir vakars. Mācekļi dodas zvejot. Pareizāk sakot, Pēteris paziņo, ka viņš dodas zvejot un pārējie piebalso, ka dosies viņam līdzi. Pēteris, varbūt pat pašam to neapzinoties, atkal ir mācekļu vadītājs.
Mums ikvienam dzīvē gadās notikumi, kas izrādās daudz spēcīgāki par mums, kas mūs satriec. Mācekļi to visu piedzīvoja — vispirms fantastiskā Jēzus iejāšana Jeruzālemē, tad spraigie notikumi templī, tad visneparastākais Pashas mielasts, tad pārdzīvojumi Ģetzemanes dārzā, tad Jēzus nodošana, arests un krustā sišana. Cik cilvēks var izturēt? Tas viss satrieca un iznīcināja mācekļu lepnumu un cerības. Viņi zaudēja dzīves mērķi un jēgu. Pēc tam tikpat negaidīts pavērsiens — Jēzus augšāmcelšanās, kas atkal bija “nezināma teritorija”.
Kad dzīvē notiek tik lielas pārmaiņas, cilvēki gluži nevilšus meklē kādu risinājumu, atgriežoties pie tā, ko viņi labi pārzina. Mūsdienās vieni meklē mierinājumu darbā, citi saldumos, citi bezmērķīgi stundām ilgi skatās televizoru vai mēģina noslīcināt realitāti alkoholā. Mācekļi atgriezās pie zvejas tīkliem. Un atkal par pārsteigumu viņi atklāj, ka Jēzus ir priekšā, lai kalpotu tiem un uzturētu viņus.
Tāpat kā toreiz, kalpošanas sākumā, mācekļi ir laivā un zvejo. Tāpat kā toreiz, kalpošanas sākumā, viņi neko nenozvejo. (Vai tā ir tikai sagadīšanās, ka visos evaņģēlijos bez Jēzus mācekļi neko nenoķer? Iespējams, ka arī te ir kāda mācība — lai izpildītu mums uzticēto uzdevumu, mums būs jāstrādā saskaņā ar Jēzus norādēm.) Aust jauna diena, bet visu mācekļu pūliņi ir bijuši neveiksmīgi. Loma nav. Un atkal, tāpat kā toreiz, Jēzus aicina mācekļus vēlreiz izmest tīklus un ir milzīgs loms. Tad 7. pantā lasām:
Māceklis, ko Jēzus mīlēja, Pēterim sacīja: Tas ir Kungs! Sīmanis Pēteris, izdzirdējis, ka tas ir Kungs, apvilka virsdrēbes, jo viņš bija kails, un iemetās jūrā.
Vai nav dīvaini, ka sliktos notikumos mēs saskatām Dievu? Piemēram, nesen masu mēdiji publicēja Čečenijas prezidenta Ramzana Kadirova uzskatus: “Groznijas augstceltnē ‘Olimps’ trešdien pieredzētais ugunsgrēks bija ‘Dieva griba’”. Kad mums dzīvē atgadās kas slikts, mēs vainojam Dievu. Bet vai mēs atpazīstam Dievu, kad mūsu dzīvē notiek kaut kas labs? Māceklis, ko Jēzus mīlēja, atpazina Viņu.
Atpazīt Jēzu…
Lai gan visi mācekļi redzēja Jēzu, tikai viens atpazina. Kāpēc tieši viņš? Par viņu Jāņa evaņģēlijā (13:25) lasām, ka viņš bija noliecies pie Jēzus krūts. Viņš veltīja laiku pārdomām par Jēzus dzīvi un kalpošanu, veltīja laiku, lai iepazītu Jēzu. Vai var būt tā, ka šie klusie brīži, ko pavadām kopā ar Dievu, lasot Bībeli, lūdzot un pārdomājot lasīto un notikumus mūsu dzīvē, ir atslēga Dieva atpazīšanai ikdienas dzīves notikumos un cilvēkos? Un arī otrādāk — mūsu apziņa, ka ir jāstrādā, nevis “jāiznieko laiks” Bībeles lasīšanai un Dieva lūgšanai, apslēpj mums Dieva klātbūtni mūsu dzīvē? Protams, ne visu atrisina Bībeles lasīšana vai lūgšana. Marija noteikti bija klausījusies Bībeles lasījumus sinagogā, viņa bija lūgusi Dievu, bet augšāmcelšanās svētdienā vienalga sajauca Jēzu ar dārznieku. Protams, mēs varam teikt, ka Marija bija pārāk nobēdājusies, asaras aizmigloja skatu, bet ko lai sakām par mācekļiem? Evaņģēlija epilogs atgādina, ka arī mācekļi atkārtoti nespēja atpazīt Jēzu pat pēc satikšanās aiz slēgtām durvīm (20:19–23), pēc tam, kad Jēzus atkal parādījās viņiem, kad viņi bija kopā ar Tomu (20:24–29). Ja mēs domājam, ka ar mums gan tā nenotiktu, tad šis evaņģēlija noslēgums liek mums būt uzmanīgiem ar šādiem apgalvojumiem. Var izrādīties, ka mēs esam tikpat neattapīgi kā mācekļi laivā.
Atšķirībā no iepriekšējām evaņģēlija nodaļām, kad stāsts nenovēršami virzījās Golgātas un kapa tumsas un Lieldienu virzienā, šoreiz tas virzās no Lieldienām tālāk spožā rīta gaismā. Šķiet, Jānis runā par jaunu radīšanu. Šķiet, Jēzus kalpošana, Viņa nāve un augšāmcelšanās ir nesusi rezultātu, kas tagad ir jāīsteno dzīvē. Jēzus uzvara pār grēku un nāvi paver jaunas iespējas Pēterim un pārējiem mācekļiem sākt jaunu dzīvi. Gleznieciski runājot, visur gaisā ir pavasara smarža — saullēkts, jūras krasts, brokastīs uz oglēm ceptas zivis. Viss it kā norāda uz jauniem apvāršņiem.
Izkāpuši krastā, viņi redzēja ogles kvēlojam un zivis uz tām un maizi. Jēzus viņiem sacīja: Nesiet no tām zivīm, ko tagad esat saķēruši! (9.–10. p.)
Krastā visus gaida pārsteigums — uz oglēm ir svaigi ceptas zivis. No kurienes Jēzus tās dabūja? Iespējams, ka tas ir vēl viens gandrīz nepamanīts brīnums. Ja tas ir tā, tad šī brīnuma mērķis, tāpat kā visā Jāņa evaņģēlijā, ir norādīt uz Jēzu kā Kungu.
Jāņa evaņģēlija epilogs liecina, ka arī pēc augšāmcelšanās Jēzus vēl aizvien rūpējas par saviem mācekļiem.
Tad Jānis apraksta visdīvaināko maltīti Bībelē — vai variet iedomāties maltīti kopā ar augšāmcelto Jēzu Kristu, kur visi ēd, neviens neteikdams ne vārda?! Šķiet ļoti neveikla situācija — pietrūkst svētku noskaņojuma, prieka un līksmības.
Jēzus viņiem sacīja: Nāciet uz rīta maltīti! Un neviens māceklis neiedrošinājās viņam jautāt: Kas tu esi? Jo viņi zināja, ka tas ir Kungs. Tad Jēzus nāca, ņēma maizi un deva viņiem un tāpat arī zivis. (12.–13. p.)
Kāpēc tik dīvaina noskaņa? No Jāņa sniegtā apraksta šķiet, ka Jēzus izskatījās mazliet citādāks, nekā pirms krustā sišanas. Vai arī varbūt Viņš katru reizi tiem parādījās mazliet citādākā izskatā? Ja viņi bija tikušies jau vismaz divas reizes ar augšāmcēlušos Kungu Jeruzalemē, tad nevienam taču vairs nevajadzētu šaubīties par Jēzus izskatu? Ievērosim Marka piezīmi: “Pēc tam viņš parādījās citā izskatā diviem no viņiem, kad tie gāja uz laukiem.” (Mk. 16:12) Šīs liecības un fakti vedina domāt, ka katru reizi mācekļiem bija jāatpazīst Jēzus Kristus no jauna. (Skat. Mt. 24:40). Ja tas ir tā, cik lielas ir mūsu izredzes ieraudzīt Jēzu? Vai var būt, ka Viņš ir nejaušs garāmgājējs uz ielas? Ubags pie lielveikala durvīm? Kāds, kas nelaimes brīdī pasniedz jums palīdzīgu roku?
Pētera saruna ar Jēzu: piedošana, izaicinājums, uzdevums
Jau no paša evaņģēlija iesākuma apustulis Jānis seko līdzi Pētera izaugsmei. Ja evaņģēlijs noslēgtos ar 20. nodaļu, kaut kas paliktu nepateikts. Mēs visi zinām, ka Jēzus deva Pēterim debesu valstības atslēgas, ka Pēteris solījās sekot Kungam līdzi nāvē, bet kas notika ar Pēteri pēc tam, kad viņš bija aizliedzis savu Kungu trīs reizes? Pēteris gan redzēja augšāmcelto Jēzu, kad viņš parādījās mācekļiem Jeruzālemē, bet viņam nebija iespējas pārrunāt notikušo.
Bet tagad, kad kopā ar viņu ir tikai 6 mācekļi, kad valda klusums un neviens nesteidzas, kad brokastis paēstas, Pēterim ir iespēja pārrunāt visu notikušo. Tā bija saruna, par kuru Pēteris ļoti uztraucās.
Lasot šo sarunu, mēs atceramies, ka Pēteris trīs reizes aizliedza Kungu, kā Jēzus to jau bija iepriekš paredzējis. (Mt. 26:34 un Mk. 14:72) Pēteris apgalvoja: “Ja arī visi apgrēkosies, es gan ne” (Mk. 14:29), tāpēc nav pārsteigums, ka Jēzus tagad Pēterim jautā, vai viņš mīl (agapaō) Jēzu vairāk nekā šie citi? Uz to Pēteris īsi atbild, ka viņš mīl Jēzu. Nav nekādu salīdzinājumu ar citiem mācekļiem. Un Pēteris pat neuzdrošinās apgalvot, ka viņš mīl (agapaō) Jēzu, grieķu tekstā Pēteris atbild, ka viņš fileō. Jēzus dod viņam uzdevumu barot Viņa jērus.
Jēzus vēlreiz jautā Pēterim, vai viņš mīl (agapaō) Viņu? Šoreiz bez salīdzinājuma ar citiem. Un atkal Pēteris atbild, ka viņš fileō Jēzu. Jēzus dod viņam uzdevumu ganīt Viņa avis.
Tad Jēzus trešo reizi jautā vai Pēteris mīl (fileō) Viņu? Pēteris noskumst. Mēs varam iedomāties kā viņš, nokārtu galvu, skatoties uz zemi, klusi saka: Kungs, tu zini visu, tu zini, ka es tevi fileō. Un Jēzus trešo reizi dod Pēterim uzdevumu barot Viņa avis. Pēc tam Jēzus pravieto par Pētera likteni.
Vai arī mums dzīvē nepienāk brīži, kad domājam — lai nu ko tie citi, es gan sekošu Dievam un kalpošu Viņam! Tas skan skaisti, bet būtībā mēs līdz ar Pēteri sakām: “Ja arī visi apgrēkosies, es gan ne.” Un tad dzīvē pienāk brīdis, kad mēs izdarām kaut ko pavisam aplamu, kaut ko tādu, kas ir pilnīgi pretējs šim solījumam. Kā dzīvot tālāk? Divas iespējas:
1) Mēs ieraujamies sevī, noslēdzamies, vairāmies no Dieva. Mēs rīkojamies tāpat kā Ādams pēc grēkā krišanas.
2) Nākt pie Dieva un pārrunāt notikušo. Dievs piedāvā mums brīnišķīgu risinājumu — Viņš ir samaksājis par mūsu grēkiem, Viņš var mūs ieģērbt tīrās drēbēs un atjaunot mūsu kalpošanu. Kā tas izskatās dzīvē? Tā kā nupat kā lasījām par mācekļu piedzīvojumu jūras krastā. Dzīvē pienāk brīdis, kad Dievs mūs katru uzrunā personīgi, kad apliecina grēku piedošanu un aicina sekot Viņam. Reizēm atmiņa izspēlē jokus ar mums — attiecībā par Pēteri mēs atceramies tikai to, ka Pēteris aizliedza Jēzu. Tomēr Jāņa evaņģēlija noslēgums vēlreiz atgādina, ka daudz pārāka par Pētera aizliegšanu ir Jēzus piedošana Pēterim un jaunas kalpošanas uzticēšana — pat tādam cilvēkam, kurš publiski aizliedzis savu Kungu! Tad atskan aicinājums: “Seko man!” Sekošana Jēzum bieži vien atklājas mūsu rūpēs par līdzcilvēkiem — “baro manus jērus” un “gani manas avis”.
Jauns rīts…
Epilogs atgādina Jāņa evaņģēlija sākumu. Gaisma spīd tumsībā, un gaisma uzvar tumsu. Evaņģēlija noslēgums atgādina par izmisuma tumsu mūsos, par mūsu nespēju atpazīst Jēzu. Bet tai pat laikā tas atgādina par gaismu, kas apspīd visu. Un tad viss mainās.
Kopā ar Jēzu nesekmīgais nakts darbs pēkšņi kļūst par rīta pārsteigumu. Smagā saruna par aizliegšanu kļūst par neveiklu mīlestības apliecinājumu, kur pat Jēzus jautājumi pārvēršas par uzdevumiem: baro manus jērus, gani manas avis, baro manas avis. Visbeidzot mainās pats aicinātais — Pēteris vairs nav bravurīgs Jēzus labā roka, kas gatavs mirt par savu Kungu, kā viņam pašam savā lepnībā un pašiedomībā tas šķita (Jņ. 13:37), bet, tā kā Jēzus ir atdevis savu dzīvību par Pēteri, viņš savukārt par to pagodinās Dievu, ejot pazemīgā mocekļa nāvē.
Cik vienkāršs un tai pat laikā izaicinošs ir Jēzus aicinājums Pēterim: “Seko man!” Vispirms Jēzus aicina Pēteri rūpēties par citiem Jēzus mācekļiem, tad pravieto par viņa mocekļa nāvi. Šķiet, ka mīlestība tomēr negarantē drošību. Un varbūt, ka pieņemot aicinājumu sekot Jēzum, mēs neesam aicināti pierādīt savu uzskatu taisnību, bet ar savu pazemību un mīlestību pret citiem atklāt, cik daudz Dievs spēj piedot?
Evaņģēlija sākumā mācekļi bija enerģijas pilni un uzreiz gatavi sekot Jēzum, daudz nedomājot par tālāko. Viņi gaidīja brīnumus un godību bez īpašas pašatbildības — Jēzus visu nokārtos. Ja sākotnējās mācekļu attiecības ar Kungu var raksturot kā romantisku draudzību, tad evaņģēlija noslēgumā ir pavisam cita noskaņa. Šeit sajūtam atbildību un nodošanos Jēzum “līdz nāve mūs šķirs.” Reiz Pēteris vēlējās kļūt par cilvēku zvejnieku, būt uz skatuves prožektoru gaismu krustugunīs, visu uzmanības centrā, bet tagad, piedzīvojis Jēzus krusta nāvi un augšāmcelšanos, viņš apzinās, ko maksā sekošana Jēzum. Tagad viņš ir gatavs uzņemties viņam uzticēto uzdevumu bez kādām ilūzijām. Viņš ir bijis liecinieks Kristus kalpošanai cilvēkiem un zina, ko tas maksās. Mēs esam gatavi saņemt Dieva mīlestību, bet vai mēs esam gatavi to pasniegt tālāk citiem? Tāpēc, kad Jēzus aicina Pēteri kalpošanā, Viņš nesaka: “Es mīlu tevi un uzticos tev”, bet “Vai tu mani mīli?” Tikai tad, kad Pēteris saprot, ka Dievu mīlēt nozīmē ne tik daudz iegūt kā atdot, viņš ir gatavs pildīt tam Dieva izraudzīto uzdevumu. Viņš ir gatavs ieiet gaismā.
Lieldienu gaismā viss mainās, pat mūsu izpratne par Dievu. Jūdu monoteisms tagad atklājas Trīsvienībā un Jēra uzvarā, kura paver jaunus apvāršņus visai radībai.
Vai esat kādreiz pārdomājuši, kāpēc Jēzu piesita krustā? Uz mirkli ieturēsim pauzi un noskaitīsim līdz desmit, jo uz šo jautājumu mēs parasti cenšamies atbildēt teoloģiski — Jēzum bija jāmirst par mūsu grēkiem, Jēzus salīdzināja mūs ar Dievu, u.t.t. Tas viss ir teoloģiski pareizi, bet kā tas izskatījās reālajā dzīvē? Vai toreiz kāds domāja par Jēzus krustā sišanas teoloģisko nozīmi?
Pārlasot Jēzus krustā sišanas notikumu aprakstu, mēs tur neatradīsim salīdzināšanas doktrīnu. Vai romieši piesita Jēzu krustā par to, ka Viņš apgalvoja, ka ir Mesija jeb jūdu ķēniņš? Šķiet, Pilāts nebija uztraucies par to. Kas lika apvienoties farizejiem, saduķējiem, priesteriem, sinedrija locekļiem un pagāniem — romiešiem, lai nogalinātu Jēzu Kristu?
Nesen «The One Project» mājas lapā atradu interesantu atbildi šim jautājumam. Visu baiļu un dusmu pamatā bija tas, ka Jēzus nojauca sienas un mūrus, kas šķīra bagātos un nabagos, kas šķīra Dieva izredzētos un pagānus, kas šķīra vīriešus un sievietes. Novācot visu, kas šķir, jūs atņemat spēku tiem, kas šķir un viņu visspēcīgākajam ierocim — nošķirtībai. Romieši būvēja mūrus, kam pamatā bija militārie un ekonomiskie apsvērumi. Jūdi būvēja reliģiozitātes mūrus. Hērodieši būvēja spēka pozīciju mūrus.
Bet Jēzus? Jēzus staigāja apkārt, sagraudams visus mūrus! Viņš sagrāva mūrus starp reliģiozajiem “pareizi darošajiem” un grēcīgajiem “nepareizi darošajiem”. Viņš sagrāva šķīrējsienu starp naudas kārajiem “visu ieguvušajiem” un nabadzības skartajiem “neko nedabūjušajiem”.
Bet tad Jēzus izdarīja kaut ko tādu, ko mūsdienās klasificētu kā Lielā Ķīnas mūra nojaukšanu — Jēzus nojauca etnisko, kulturālo un dzimumu šķīrējsienu. Pāvils šo vēsti skaļi un skaidri uzrakstījis vēstulē galatiešiem 3:28 un 29:
“Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū. Un, ja jūs piederat Kristum, jūs esat Ābrahāma pēcnācēji, mantinieki pēc apsolījuma.”
Tā kā Jēzus pasludinātā valstība tika dibināta, pamatojoties uz bezmūru politiku, tā nozīmēja galu visām citām valstībām un spēkiem! Lūk, šis bija Jēzus nogalināšanas faktiskais iemesls!
“The One Project” mājas lapā var lasīt sekojošu jautājumu:
“Palūkojaties sev apkārt un pārbaudiet, kāda ir šķīrējsienu politika ap mums. Vai kristīgā sabiedrība, kuras locekļi mēs esam, ceļ sienas ap sevi, vai arī tās nojauc? Vai savās attiecībās ar citiem cilvēkiem mēs neceļam šķīrējsienas? Vai mēs paplašinām piederības lokus ap sevi, kā Jēzus to darīja? Vai arī velkam smiltīs robežlīniju nošķirtībai?
“Kas cilvēkiem bija pret Jēzu? Viņš nojauca sienas. Viņš atbrīvoja ļaudis, lai tie spētu mīlēt visus, lai tie būtu Gara piepildīti un būtu šķīrējsienu nojaukšanas speciālisti, kas necieš neko, kas stāv starp citiem un Jēzu! Vai nav pienācis laiks arī mums nolikt ķieģeļus un cementu un ļaut Jēzum būt vienīgajam spēkam, kas piepilda mūs, kas vada un nosaka mūsu dzīvi?”
Jāņa evaņģēlija 20. nodaļas 21. un 22. pantā lasām:
“Jēzus viņiem atkal sacīja: Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu! To pateicis, viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: Saņemiet Svēto Garu!”
Vai mēs esam saņēmuši Svēto Garu? Ja ticam, ka esam, vai ļaujam Kristus Garam atklāties mūsu dzīvē, ļaujot nojaukt šķīrējsienas? Kā tas atklājas attiecībās ar cilvēkiem ārpus draudzes? Un kā ar cilvēkiem draudzē?
Pāvils raksta, ka tas, ko mēs sējam, netop dzīvs, pirms tas nemirst. Šai dzīvē mums atkal un atkal ir jāsastopas ar nāvi. Tā nav patīkama tikšanās, mēs cenšamies izvairīties no tās, cik vien varam. Būtībā skatīties uz nāvi ir kā skatīties saulē — mēs nespējam to izturēt. Un tomēr pateicoties saules gaismai, viss ap mums iegūst savu patieso izskatu. Tāpat arī nāve atklāj to, kas mēs esam un liek mums pārdomāt mūsu likteni. Kamēr mēs nespējam tikt galā ar nāvi, mēs būtībā nespējam patiesi sākt dzīvot. Tikai tas, kurš ir gatavs mirt, ir patiesi gatavs dzīvot, viņu netraucē nekādi blakus faktori pilnvērtīgai dzīvei.
Kāds ievērojams uzņēmējs, atskatoties uz savu dzīvi, reiz teica, ka 17 gadu vecumā viņš ir lasījis sekojošu atziņu: “Ja tu dzīvosi katru dienu kā savu pēdējo dienu, tad kādudien tu tiešām nekļūdīsies.” Šī atziņa atstājusi dziļu iespaidu uz jaunekli, un nākamos 33 gadus viņš ik rītu ieskatoties spogulī, jautājis sev: “Ja šodiena būtu manas dzīves pēdējā diena, vai es darītu to, ko es šodien gatavojos darīt?” Un ja vairākas dienas pēc kārtas atbilde bijusi “Nē,” viņš zinājis, ka dzīvē kaut kas ir jāmaina.
“Atziņa, ka drīz vien es būšu miris, ir vissvarīgākais instruments, kādu esmu sastapis, lai palīdzētu man izdarīt svarīgas izvēles dzīvē. Jo gandrīz viss — visas ārējās gaidas, viss lepnums, visas bailes no sarežģījumiem vai neveiksmes — visas šīs lietas vienkārši sabrūk nāves priekšā, atstājot tikai to, kas ir būtisks. Atcerēties, ka tev pienāks nāves brīdis, ir vislabākais veids, kādu es zinu, kā izvairīties no slazda sākt domāt, ka tev ir ko zaudēt. Tu jau esi kails. Nav nekāda iemesla, lai nesekotu sirds aicinājumam.”
Šis cilvēks pēc pārliecības bija budists. Bet cik patiesi ir šie vārdi! Marka evaņģēlija 8. nodaļā lasām:
“Un, piesaucis klāt ļaudis un savus mācekļus, viņš (t.i., Jēzus) tiem sacīja: Kas man grib sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu un seko man! Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. Ko gan iegūst cilvēks, kas iemanto visu pasauli, bet nodara ļaunumu savai dvēselei? Un ko cilvēks var dot kā samaksu par savu dvēseli? Kas manis un manu vārdu dēļ būs kaunējies šajā laulības pārkāpēju un grēcinieku paaudzē, tā dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad viņš nāks ar svētiem eņģeļiem sava Tēva godībā. (Mk. 8:34–38)
Šeit lasām, ka patiesam Kristus māceklim ir jābūt gatavam līdzdalīt Kristus likteni — Marka 10. nodaļas 38.–39. panta vārdiem runājot, dzert to pašu kausu un tikt kristītam ar to pašu kristību. Vai ir vērts atteikties no saviem plāniem, uzņemties savu krustu un sekot Jēzum? Dieva Vārds saka, ka ir. Jo baidīšanās no Kristus krusta, ar domu izglābt savu dzīvību, būtībā noved pie dzīvības zaudēšanas uz visiem laikiem, kamēr krusta pieņemšana un dzīvības zaudēšana nes patieso dzīvību. Kāds Bībeles komentētājs saka, ka romiešu pasaulē šie vārdi noteikti skanēja iespaidīgi, jo romieši šeit noteikti saskatīja mācību no mazākā uz lielāko: ja ļaudis bija gatavi mirt par Cēzaru, kurš bija visai apšaubāms “Dieva dēls”, vai nebūtu daudz gudrāk būt gatavam mirt par patieso “Dieva Dēlu”, par kādu Jēzu atzina pat romiešu centurions?
Viena no garīgās dzīves patiesībām ir tā, ka mēs kļūstam līdzīgi tam, ko mēs pielūdzam. Vai esat to ievērojuši?
Lieldienu vēsts ir tā, ka Dieva mīlestība nav atkarīga no tā, cik labi mēs esam. Bībelē lasām par to, kā Kristus pēc augšāmcelšanās parādījās saviem mācekļiem, kuri pirms neilga laika visi bija atstājuši Viņu. Kā Jēzus uzrunāja viņus? Vai Viņš norāja mācekļus, kaunināja viņus, vai nosodīja viņus? Vai jautāja viņiem, kāpēc viņi pameta viņu tik grūtā dzīves brīdī? Kāpēc viņi nevarēja vismaz pastāvēt pie krusta, lai sniegtu Viņam kaut mazliet mierinājuma? Mēs nedzirdam neko tamlīdzīgu. Viņš saka tiem tikai divus vārdus: “Miers jums!” Mācekļus noteikti moca sirdsapziņa par to, ko viņi ir darījuši, bet Jēzus saka: “Miers jums!” Pie tam Jēzus nenosaka nekādus nosacījumus mieram. Šis miers ir dāvana grēciniekiem. Jēzus nesaka, ka tagad Viņš nosaka tiem vienu gadu pārbaudes laiku. Nē, viņi uzreiz ir pieņemti, tāpat kā Viņš pieņem ikvienu no mums, kad mēs nožēlojam savus grēkus un griežamies pie Viņa. Viņš nesniedz viņiem baušļus, pirms dāvā mieru. Nav nosodījuma, nav pārbaudes laika, nav nosacījumu, nav baušļu — tikai “Miers jums!” Kā Viņš to varēja? Viņš parādīja viņiem savas rētas plaukstās un sānā. Pateicoties Viņa nāvei par mūsu grēkiem, grēku piedošana ir brīvi pieejama ikvienam, kas nāk pie Viņa grēku nožēlā.
Kad Kristus parādīja viņiem savas rokas, kājas, sānu, Viņš ar to teica: “Šīs rokas turēja Dieva baušļus priekš tevis, šīs kājas staigāja Dieva baušļu noteiktos ceļus priekš tevis, šī sirds ir mīlējusi kā Dieva likums to prasīja.” Tāpēc miers ir rodams Kristus brūcēs.
1508. gadā Luteru aicināja par mācības spēku pie jaundibinātās Vitenbergas universitātes turēt priekšlasījumus filozofijā. Viņš pārcēlās uz Augustīnu klosteri Vitenbergā un nonāca personīgā saskarē ar Augustīnu ordeņa ģenerālvikāru Dr. Johannu von Staupicu, un izvēlējās viņu par savu biktstēvu. Šim notikumam Mārtiņa Lutera dzīvē bija ļoti liela nozīme. Uz viņa mokošajiem jautājumiem par Dieva žēlastību Staupics viņam vienmēr norādīja uz Kristus brūcēm — uz Pestītāju, kurš miris par mums. Kad jaunais mūks Mārtiņš uzstāja uz nepieciešamību izsūdzēt savus grēkus vismaz sešas stundas katru reizi, Staupics teica: “Brāli Mārtiņ, brāli Mārtiņ, Dievs nav dusmīgs uz tevi. Tu esi dusmīgs uz Dievu. Tu atradīsi mieru tikai Kristus brūcēs.”
Ja mēs izvēlamies sekot Jēzum, tad loģiski ir sekot savam Meistaram šķīrējsienu nojaukšanā un piedošanā. Tas izriet no Jēzus kalpošanas un Viņa norādes par mums doto uzdevumu:
“Jēzus viņiem atkal sacīja: Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu! To pateicis, viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks.” (Jņ. 20:21–23)
Kā Jēzus tika sūtīts pie Israēla pazudušajām avīm, tā Viņa mācekļi tiek sūtīti pasaulē pie pazudušajiem grēciniekiem. Lai veiktu šo uzdevumu, Jēzus dveš uz viņiem Svēto Garu. Un saņemot šo garu — kāds ir pirmais uzdevums? — piedot. Cik reizes mums jāpiedod? Pēteris jautāja Jēzum vai septiņas reizes būs gana, bet saņēma atbildi — septiņdesmit reiz septiņas reizes! Citviet Bībelē lasām:
“Pielūkojiet! Ja tavs brālis grēko, norāj viņu un, ja viņš nožēlo, piedod viņam. Un, pat ja viņš grēkotu pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes vērstos pie tevis, sacīdams: es nožēloju, – piedod viņam. (Lk. 17:3–4)
Nav nekāds brīnums par mācekļu reakciju:
“Un apustuļi sacīja Kungam: Vairo mums ticību.” (5. p.)
Vai arī mums nav jālūdz šī pati lūgšana? Gan katram individuāli, gan kā draudzei kopā, lai mēs spētu piedot kā Kristus piedeva. Tāpēc, kaut arī Lieldienas ir pagātnes notikums, mēs tās svinam kā šodienas notikumu, jo Dievs turpina darboties mūsos. Viņš pārveido mūs, pārveido mūsu tagadni, lai ievestu mūs Viņa nākotnē — Dieva valstībā, par kuru rakstījuši daudzi Bībeles pravieši.
Mēs esam aicināti uz šķīrējsienu nojaukšanu. Ko tas nozīmē šodien? Lasīsim vēstuli kolosiešiem 3:8–15:
“Bet tagad atmetiet šo visu: dusmas, nesavaldību, ļaunprātību, zaimošanu, neķītras runas, kas nāk no jūsu mutes. Nemelojiet cits citam, novelciet kā drānas no sevis veco cilvēku līdz ar viņa darbiem un apvelciet atjaunoto cilvēku, kas ir atjaunots saprašanā pēc Radītāja tēla, kur nav vairs nedz grieķa, nedz jūda, nedz apgraizīšanas vai neapgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā (ne vīrieša, ne sievietes — Gal. 5:28b), bet viss un visā ir Kristus. Kā Dieva izredzētie, svētie un Dieva mīlētie, apvelciet dziļu līdzjūtību, labestību, pazemību, lēnprātību, iecietību citam pret citu, esiet pacietīgi un piedodiet cits citam, ja kādam ir pret kādu kas pārmetams, – kā Kungs jūs ir apžēlojis, tāpat dariet arī jūs. Bet pāri visam lai ir mīlestība, kas visu sasien kopā pilnībā. Jūsu sirdīs lai valda Kristus miers.”
Mēs esam aicināti novākt visas mūs atdalošās barjeras un šķīrējsienas un apvienot visu Kristū. Svētrunas iesākumā mēs lasījām 1. Kor. 15. nodaļu. Ņemot vērā visu 15. nodaļā teikto, tās pēdējam pantam vajadzēja skanēt aptuveni šādi:
“Tā kā jums ir tik skaista cerība, tad dzīvojiet, pacēluši skatu uz debesīm, no kurienes jums atspīdēs pestīšana.”
Bet tā vietā lasām kaut ko daudz piezemētāku:
“Tad nu, mani mīļotie brāļi, esiet noturīgi un nelokāmi, vienmēr dedzības pilni Kunga darbā, zinādami, ka jūsu pūles nav veltīgas Kungā.” (1.Kor. 15:58)
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka viss, ko mēs savā kalpošanas darbā darām, nav veltīgi, tam visam atradīsies sava vieta Dieva valstībā. Mēs neceļam Dieva valstību — to dara Dievs, bet mēs strādājam priekš Dieva valstības.
Man patika kāda ilustrācija, kuru pieminēja Jaunās Derības teologs Toms Raits:
Daudzas lielās viduslaiku katedrāles tika celtas daudzus gadu desmitus, bieži vien pats arhitekts nepiedzīvoja savas celtnes pabeigšanu. Daudzi amatnieki strādāja šo katedrāļu celtniecībā visu mūžu — sākot no mācekļa gadiem līdz pat mūža noslēgumam, un arī tad vēl neredzēja pabeigtu celtni. Viņi zināja tikai to, ka viņu uzdevums ir šo akmeni izkalt šādi un tad savienot to ar otru akmeni, attiecīgi izkaltu tādi. Viņi uzticējās katedrāles arhitektam, ka tas, ko viņi dara, nav veltīgi, ka viņu darbs beigās iederēsies šajā celtnē. Tāda ir arī kristīgās kalpošanas pazemība. Mums nav ne jausmas kā tas, ko mēs darām, iederēsies Dieva lielajā plānā, bet mēs varam būt pārliecināti, ka iederēsies: “Jūsu pūles nav veltīgas Kungā.”
Kādu dienu Sv. Francisks no Asīzes lūdza kādu jaunu mūku pievienoties viņam, lai dotos uz pilsētu sludināt. Jaunais mūks jutās tik pagodināts, ka viņš uzreiz piekrita. Visu dienu viņi staigāja pa ielām un tikās ar daudziem cilvēkiem.
Pievakarē viņi devās atpakaļ mājup, tomēr ne reizi Sv. Francisks nebija ne ar vienu runājis par evaņģēliju. Sarūgtināts, jaunais mūks teica Franciskam: “Es domāju, ka mēs dodamies uz pilsētu sludināt?” Francisks atbildēja: “Mans dēls, mēs sludinājām. Mēs sludinājām, kamēr gājām. Daudzi mūs redzēja un uzmanīgi vēroja mūsu izturēšanos. Nav nekādas jēgas iet sludināt kaut kur, ja tu nesludini visur, kur ej!”
Lai arī jūsu un manā dzīvē evaņģēlijs ir ne tikai vēsts, kuru ejam sludinām, bet dzīvesveids, kurā tas ir iemiesots. Piedošanā, mīlestībā un pieņemšanā. Jo Kristus ir augšāmcēlies!
Āmen.
Gavēņa laiks. Šai laikā jāatbild jautājums — kas ir gavēnis? Vai varat pateikt, kas ir gavēnis?
Skots Maknaits piedāvā šādu gavēņa definīciju: ja definējot gavēni, mēs esam kārdināti to izskaidrot kā kaut ko tādu, ko mēs darām, “lai” dabūtu kaut ko, tad mums nepieciešams vēlreiz dziļāk ieskatīties kristīgā gavēņa akā — Bībelē. Šķiet, ka gavēšanā mēs esam novirzījušies kādā sānceļā.
Mēs esam pārvērtuši to par savas garīgās izaugsmes instrumentu, un to darot, pazaudējušo vienu no tās galvenajiem elementiem, ja ne pašu galveno elementu. Gavēšana nav tik daudz līdzeklis “lai…”, cik reakcija uz dzīves notikumiem.
Tā vietā, lai raudzītos uz gavēni kā disciplīnu, ar kuras palīdzību mēs kaut ko iegūstam — atbildes uz lūgšanām, labākas komunikācijas ar Dievu, kļūstam garīgāki, Bībeles akcents uz gavēni ir kā atbilde uz dzīves svētiem vai sērīgiem mirkļiem. Ja gavēšanas definīcijā jūs ātri nonākat pie “lai” elementa, tad, iespējams, mums atkal ir pienācis laiks ielūkoties Bībelē.
Bībele aicina mūs virzīties prom no uzskata par gavēni kā līdzekli, ar ko mēs iegūstam to, ko vēlamies, un aicina mūs pārliecināties, ka gavēnis ir atbilde svētam vai skumjam mirklim vai notikumam.
A (skumjš dzīves notikums, piemēram, nāve) → B (gavēšana) → C (ieguvums)
Bieži vien mēs dzirdam, ka mums vajag gavēt (B), lai kaut ko iegūtu (C). Šķiet, ka Bībele vairāk runā par A (skumju vai svētu notikumu), kas kā dabisku atsauksmi izraisa gavēni (B), neatkarīgi no tā, vai mēs kaut ko no tā iegūstam vai nē (C). Vēl vairāk gavēšana ir rīcība, ar kuru mēs pievienojamies Dieva skumjām par skumjo notikumu.
Piemēram, vai atceraties, kad Jēzus gavēja? Tūlīt pēc savām kristībām. Mēs parasti pēc kristībām rīkojam svinības pie bagātīgi klāta galda. Kāpēc Jēzus rīkojās citādāk? Ar kristībām Viņš bija uzsācis savu publisko kalpošanu, kas beigsies pie krusta. Svēts un skumju pilns dzīves mirklis.
Izlasīsim vēl kādu piemēru no Bībeles, Lk. 5:33–35:
“Tad tie viņam (Jēzum) sacīja: Jāņa mācekļi bieži gavē un lūdz – tāpat arī farizeju mācekļi, bet tavējie ēd un dzer. Jēzus tiem sacīja: Jūs nevarat likt kāzu viesiem gavēt, kamēr līgavainis ir kopā ar tiem. Nāks dienas, kad līgavainis tiks no tiem atņemts, tajās dienās tie gavēs.”
Kad, saskaņā ar Jēzus vārdiem, Viņa mācekļi gavēs? Tad, kad Viņš tiks piesists krustā, kad šķitīs, ka visas viņu cerības sagruvušas. Bet kas notiek pēc Jēzus augšāmcelšanās un Svētā Gara izliešanās?
Un šajā kontekstā mēs varam šodien domāt par gavēni. Nevis, lai mēs ar to kaut ko iegūtu — iztiksim bez visiem “lai” — bet vai mums šis laiks Jēzus dzīvē ir svēts, vai varbūt skumju pilns?
Runājot par gavēni, mēs parasti ar to saprotam atturēšanos no kaut kā, nevis to, ko Bībele sauc par gavēni — pilnīgu atturēšanos no barības (un dažreiz arī no dzēriena) uz noteiktu laika sprīdi. Vai ar to mēs nezaudējam gavēšanas pamatelementus — atbildi uz bēdīgiem vai svētiem dzīves mirkļiem.
Ir konfesijas, kuras stingri pieturās pie baznīcas kalendāra, kas izveidots tā, lai ik gadu no jauna pieminētu evaņģēlijos aprakstītos notikumus Jēzus dzīvē. Tas sākas ar Adventa laiku un Ziemassvētkiem — Mesijas piedzimšanu, tad seko Epifānijas jeb Dieva atklāsmes laiks, tad Gavēnis un klusā nedēļa, kas fokusējas uz Lielo piektdienu un Lieldienām — Kristus augšāmcelšanos, pēc tam seko Vasarsvētki un pārējais gads tiek saukts par parasto laiku. Parastais laiks ir domāts dažādiem kristīgās ticības un misijas aspektiem. Bet Gavēnis ir domāts, lai mēs pārdomātu evaņģēlija vēsti — Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos.
Kā mēs gatavojamies Gavēnim? Kā mēs dzīvojam gavēņa laikā? Vai arī — kāpēc mēs tam negatavojamies un ignorējam?
Ir cilvēki, kas saka, ka Jaunajā Derībā nav sniegts baznīcas kalendārs, tāpēc nav nekādas vajadzības pēc tā. Bet kas notiek, kad mums nav nekāda plāna? Ko mēs darām? Mēs darām to, ko mums gribās. Reizēm es domāju — kā būtu, ja mēs mazliet vairāk piedomātu pie tā, ko māca baznīcas kalendārs? Iespējams, mēs daudz vairāk laika veltītu Jēzus dzīves apcerei, vairāk laika būtu pārdomāt evaņģēlija būtību, un iespējams, ka mūsu dzīvē būtu vairāk kristīgās ticības gara augļu.
Jāatzīst, ka pati Bībele liek mums padomāt par kalendāra nozīmi ticības dzīvē. Dievs kārtoja Israēla tautas dzīvi un dievkalpošanu tādā veidā, ka tauta ik gadu no jauna pieminēja un iemiesoja Dieva glābjošo rīcību tās vēsturē.
Piemēram, israēliešiem liturģiskais gads sākās nevis ar ziemas vai vasaras saulgriežiem, bet ar to dienu, kad Dievs paziņoja par viņu izvešanu no Ēģiptes (2.Mozus 12:2). Tie ir Pashā svētki, kas saskaņā ar Gregoriāna kalendāru iekrīt martā vai aprīlī. Ik gadu viņiem bija jāpiemin arī tā diena, kad viņi saņēma bauslību Sinaja kalnā, mēs to saucam par Vasarsvētkiem. Pavisam israēliešiem bija septiņi gadskārtējie svētki: Pashas un Neraudzētās maizes svētki, Pirmās ražas svētki, Nedēļu svētki (Vasarsvētki), Tauru svētki, Izlīguma diena, Būdiņu svētki.
Acīm redzot Dievam bija svarīgi, lai tauta ik gadu no jauna atcerētos pestīšanas notikumus, un tāpēc Viņš izveidoja atbilstošu liturģisko kalendāru. Un arī kristieši jau samērā agri, pirmajos piecos gadsimtos, atbilstoši strukturēja Baznīcas gadu ap Jēzus dzīves notikumiem.
Ar šo ieskatu gada ritumā mēs atgriežamies pie gavēņa. Pirms pāris gadiem mēs lasījām un pārdomājām Jesajas grāmatas 58. nodaļu par patieso gavēni. Vai atceraties, kāda bija tā laika dievlūdzēju problēma? No vienas puses viņi gavēja, lai izpatiktu Dievam, bet no otras viņu gavēšana neko nemainīja līdzcilvēku dzīvē. No viņu atteikšanās ēst kādu maltīti neviens trūkumcietējs neko neieguva. Viņi negavēja tāpēc, lai ietaupīto iedotu kādam citam, kam nav nekā ko ēst. Par to variet lasīt Jes. 58:6-10. Tāpēc Dievs caur Jesaju jautā: ko tāds gavēnis dod? Vēl vairāk, Dievs gavēni saista ar atturēšanos no aprunāšanas, rādīšanas ar pirkstiem, ar atturēšanos no dūru palaišanas un ar patiesu sabata svētīšanu (13. un 14. p.).
Tas viss liek vēlreiz pārdomām mūsu misiju un aicinājumu. Pārdomāsim, kā mēs izturamies pret cilvēkiem, kas strādā mūsu labā, kā mēs izturamies pret citām konfesijām, pret valsti, un ko mēs varam darīt to cilvēku labā, kam ir mazāk, nekā mums.
Dievs aicina mūs uz mieru ar visiem un uz praktisku Viņa mīlestības atklāšanu pat mūsu ienaidniekiem. Kā mums veicas šajās jomās?
G. Bukalders