Diakonu iesvētīšanas dievkalpojums

11. augustā mūsu draudzē notika diakonu iesvētīšanas dievkalpojums. Par diakonu iesvētīšanu mēs lasām Bībelē, Apustuļu darbu grāmatas 6. nodaļas pirmajos 6 pantos:

“Tanīs dienās, mācekļu skaitam pieaugot, hellēnistu starpā radās kurnēšana pret ebrejiem, ka viņu atraitnes dienišķajā apkalpošanā paliekot neievērotas. Tie divpadsmit saaicināja visus mācekļus un sacīja: “Nav pareizi, ka mēs, kalpodami pie galda, atstājam novārtā Dieva vārdu. Tāpēc, brāļi, izredziet no sava vidus septiņus vīrus, kam laba slava, Svētā Gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt; bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu.”
Šie vārdi patika visai draudzei, un viņi izredzēja Stefanu, vīru, ticības un Svētā Gara pilnu, un Filipu, Prohoru, Nikanoru, Timonu, Parmenu un Nikolaju, Antiohijas prosēlitu, un veda tos apustuļu priekšā; tie, Dievu pielūgdami, uzlika viņiem rokas.”

Mateja evaņģēlija 19. nodaļā Jēzus aprakstīja ainu, kurā Cilvēka Dēls sēdēs goda krēslā un šie divpadsmit apustuļi sēdēs katrs uz sava krēsla. (28.p.) Jēzus vēlējās radīt tādu draudzes struktūru, kas līdzinātos ģimenei, kurā būtu pilnīga vienlīdzība un vienāda attieksme pret visiem tās locekļiem. Tādā struktūrā autoritāte atklāsies kalpošanā.

Aklums
To, protams, bija dzirdējuši arī Jēkabs un Jānis. Viņu māte Salome bija Marijas, Jēzus mātes, māsa. Tās bija cilvēcīgās ģimenes saites. Un tas šķiet tikai cilvēcīgi, ka stāvot tik tuvā radniecībā, Salome un viņas dēli, domājot par Debesu valstību, lūdza no Kristus sev augstāku godu par citiem. Bet neskatoties uz radniecību, Jēzus augstākās goda vietas negarantēja.

Salomes un abu tās dēlu lūgums izraisīja nepatiku pārējos divpadsmit. Neapmierinātības pamatā nebija Cebedeju dēlu uzdrīkstēšanās prasīt sev augstāku godu, bet tas, ka katrs no viņiem gribēja būt augstākā vietā, bet nebija iedomājušies pirmie uzprasīt šādu privilēģiju!

Ar tādām domām galvā, nav jābrīnās, ka viņi nesaprata Jēzus atkārtotās pūles tiem stāstīt par savu nāvi un augšāmcelšanos… Mācekļi bija tik ļoti norūpējušies par saviem personīgiem troņiem, ka viņi neredzēja galveno — Kristus krustu. Jau no kalna svētrunas laikiem Jēzus vēlējās iesakņot mācekļos Debesu valstības principus, kas bija pilnīgi pretēji šīs pasaules principiem.

Mateja evaņģēlija 18. nodaļa iesākas šādi:

“Tanī pašā stundā mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja: “Kas gan ir lielākais Debesu valstībā?” Un Jēzus pasauca bērnu, nostatīja to viņu vidū un sacīja: “Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Tāpēc, kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā. Un, kas uzņem tādu bērnu Manā Vārdā, tas uzņem Mani.” (Mt. 18:1–5)
Kad mācekļi sāka strīdēties, kurš ir lielākais Debesu valstībā, Jēzus nostatīja viņu vidū bērnu. Šķiet, tam bija jābūt pārsteidzošam skatam visiem klātesošajiem. Vai mācekļi kaut ko saprata no tā? Šķiet, ne pārāk. 19. nodaļas vidū lasām citu epizodi no Jēzus dzīves:
“Tad atnesa bērniņus pie Viņa, ka Viņš tiem rokas uzliktu un Dievu lūgtu; bet mācekļi norāja tos. Bet Jēzus sacīja: “Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība.”” (Mt. 19:13–14)

Šķiet, ka viņi ātri aizmirsa arī šos Jēzus vārdus, jo 20. nodaļā lasām, ka divpadsmit apustuļi atkal sāka strīdēties par to, kurš no viņiem ir lielākais. Šoreiz Jēzus vairs nenostatīja bērnu viņu vidū, bet skaidros vārdos pateica Dieva valstības pamatprincipus, kas atklājas kalpošanā, norādot uz sevi kā paraugu:

“Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un lielie kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis.
Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu…”

Kristus teiktais bija pilnīgā pretrunā cilvēcīgo izpratni. Iespējams tieši tāpēc mācekļu ausis izrādījās tik nedzirdīgas šiem Kristus vārdiem. Pretēji pasaules kārtībai, kur augstākā godā ir valdnieki, Debesu valstībā lielākie (kā to pieprasīja Salome), saskaņā ar Jēzus vārdiem, ir kalpi (DIAKONOS), bet paši pirmie ir vergi (DOULOS)! Tolaik kalpi bija tie, kas labprātīgi strādāja cita labā par zināmu atlīdzību, bet vergi kalpoja piespiedu kārtā bez kādas atlīdzības. Kalpa un verga stāvoklis bija zemākais stāvoklis jūdu sabiedrībā. Šeit Jēzus saka pats par sevi, ka Viņš nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu citiem. Attiecībā uz savu kalpošanu Jēzus lieto vārdu diakonos.

Pazemības ceļš
Kalpošanas aprakstu Jēzus noslēdz ar vārdiem:

“… un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.”

Ar to Viņš paziņo: “Es kalpoju un turpinu kalpot līdz pat nāvei, un pat nāvē mana dzīvība ir atdota par izpirkšanas maksu.” Par ko? Par ienaidniekiem — par tevi, par mani.2 Tāpēc mums nav jābūt satrauktiem par to, ja kādreiz esam zaudējuši ievērību. Nav svarīgi, cik zemu esam pazemoti — nevienu nevar pazemot zemāk kā Kungs tika pazemots!

Pārdomāsim vēlreiz Betlēmes stāstu. Jau iemiesojoties cilvēkā sākās pazemojuma ceļš, krusta ceļš. Piedzimšana kūtī, pie lopiem. Brāļu izsmiekls. Ģimenes neizpratne, uzskatot Viņu par prātu zaudējušu.

Un tomēr Kristus pazemojums ir kļuvis par paaugstinā-jumu visiem. Šajos dziļumos atklājas, atmirdz Viņa godība. Pirms Viņš bija kļuvis par cilvēku, par Viņu zināja Tēvs, eņģeļi un nekritušās būtnes. Bet kad Dieva Dēls kļuva par cilvēku un pazemojās līdz pat krusta nāvei, no pazemotā stāvokļa Viņš ieguva godību pāri pār visām būtnēm, arī kritušiem cilvēkiem.

Tāpēc nepārdzīvosim, ja mēs esam pazemoti Kristus kalpošanas dēļ. Tās ir durvis uz Debesu valstību. Jā! Jēkabs un Jānis vēlāk kalpojot nonāca līdz šim pašam punktam. Viņi abi dzēra šo pašu pazemojumu un ciešanu kausu, ko paši bija apsolījuši dzert. Visbeidzot, Jēkabs agrāk, Jānis lielā vecumā, tika nogalināti. Tomēr viņi nav aizmirsti, Dievs viņus piecels no nāves, jo līdzīgi savam Kunga, arī viņi kalpoja līdz nāvei.

Kristus mācīja ar vārdiem un ar savu dzīvi, ka sevis paaugstināšanas vietā jāmācās pazemība, kundzības, vienaldzības un kūtruma vietā mums jābūt gataviem kalpot. Debesu valstības dēļ Kristus atdeva savu dzīvību un aicina arī mūs iedegties un degt līdz galam par šo jauno vērtību iemiesošanu mūsu dzīvē. Sākot ar kristību, uzskatīt sevi par mirušiem savam ego un celties augšā nesavtīgai kalpošanas dzīvei.

Stāsts par veco ubagu
Pirms daudz daudz gadiem kāds nabadzības skarts ubags sēdēja Londonas tilta galā un spēlēja vecu vijoli. Un kā izskatījās, nevienam neinteresēja vecā vīra mūzika. Ja vispār to varēja saukt par mūziku. Par ubaga sirds bēdām stāstīja viņa skumju nomāktā seja. Kāds labi ģērbts, nepazīstams vīrietis pagāja garām. Un tad pēkšņi apstājās, atgriezās atpakaļ un klausījās vecā vīra mūzikā, kura skumjās acis raudzījās pēc žēlastības žesta. Bet cerētā ziedojuma vietā svešinieks izstiepa roku un palūdza vijoli. Viņš teica, ka palīdzēšot to uzskaņot. Stīvi, nosaluši un nejūtīgi pirksti pasniedza veco instrumentu. Svešinieks sāka spēlēt brīnišķīgu melodiju. Drīz vien cilvēki sāka pulcēties ap viņiem un klausījās. Sākumā mazs pulciņš, tad aizvien lielāks un lielāks. Mūzika bija neatvairāma. Un viens sudraba gabals pēc otra krita vecā vīra vijoles kastē. Žēlīgās, neskaidrās melodijas vietā bija sākusi skanēt skaista, sajūsmas pilna mūzika. Tad pūlī kāds iesaucās: “Tā ir meistara roka! Tas ir pats Paganīni, kurš spēlē vecā ubaga vijoli!”

Kopā ar Kungu
Dzīve bez Kristus ir kā vecas vijoles čīgāšana. Cīnīšanās pēc pirmām, labākām un augstākām vietām. Bet tad, kad ļaujam mūsu dzīvi pārvaldīt lielā Meistara rokām un prātam, tad no mūsu dzīves skanēs skaista kalpošanas mūzika. Šodien visiem diakoniem novēlu, lai Jūsu skats pastāvīgi ir pievērsts mūsu Kungam, droši sekojiet Viņa piemēram, zinādami, ka no Debesu skatu punkta vislielākais ir tas, kas kopā ar Kungu ir apsējis kalpa priekšautu un noliecies, lai kalpotu citu vajadzībām. Lai Dievs jums dod spēku, izturību un mīlestību šajā kalpošanas darbā! Āmen.

Kategorijas: Dievkalpojumi, Mācītāja viedoklis, Misija, Pasākumi, Svētki, Ziņas. Ielieciet grāmatzīmi permalink.