Dāvida dziesma, kad viņš izlikās negudrs Abimeleha priekšā un tas viņu padzina.

Es slavēšu To Kungu vienumēr, Viņa teikšana aizvien būs manā mutē. Mana dvēsele ir līksma par manu Kungu, Viņu daudzinādama; cietēji lai to dzird un priecājas. Slavējiet līdz ar mani Tā Kunga godu, kopā teiksim Viņa augsto Vārdu! Es meklēju To Kungu, un Viņš man atbildēja; Viņš mani izglāba no visām manām izbailēm. Uzlūkojiet Viņu un tuvojieties Viņam priecīgi, tad jūs starosit, un jūsu sejas nepazīs pazemojuma. Kas bija postā grimis, sauca, un Tas Kungs viņu uzklausīja un izrāva viņu no visām viņa bēdām. Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj.

Baudiet un redziet, cik Tas Kungs ir labs. Svētīgs tas cilvēks, kas pie Viņa tveras un uz Viņu paļaujas! Bīstieties To Kungu, jūs Viņa svētie, jo, kas Viņu bīstas, tie nepazīst trūkuma. Jauniem lauvām jācieš trūkums un bads, bet, kas To Kungu meklē, tiem netrūkst nekāda labuma.

Nāciet šurp, jūs bērni, un uzklausiet mani! Es jūs mācīšu To Kungu bīties.
Kas ir tas vīrs, kas mīl dzīvi un ilgojas pēc gara mūža, lai redzētu labas dienas? Tas lai sargā savu mēli no ļauna un savas lūpas, ka tās nerunā viltīgus vārdus! Novērsies no ļauna un dari labu! Meklē mieru un dzenies pēc tā! Tā Kunga acis vēro taisnos, un Viņa ausis uzklausa viņu palīdzības saucienus. Tā Kunga vaigs ir vērsts dusmās pret visiem, kas dara ļaunu. Viņš izdeldēs viņu piemiņu no zemes virsus. Kad taisnie sauc, tad Tas Kungs viņus uzklausa un viņus izglābj no visām viņu bēdām. Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts.

Daudz ciešanu taisnajam, bet no visām Tas Kungs viņu izglābj. Viņš pasargā visus viņa locekļus, neviens no tiem netiek samaitāts. Bezdievīgo nokauj viņa blēdība, un, kas ienīst taisno, tie kritīs grēkā, un tiem tas būs jānožēlo. Tas Kungs izglābj Savu kalpu dvēseli, un nekā ko nožēlot nav tiem, kas uz Viņu paļaujas.

Dāvida dziesmas ievadrinda ir ļoti būtiska, jo tā sniedz ziņas par konkrētās dziesmas tapšanas apstākļiem un Dāvida pārdzīvojumu. Mēs varam atvērt 1. Sam. 21:10–15 un izlasīt par šo notikumu.

Šis psalms iesākas ar atsauci uz Dāvida izglābšanos no Ahimeleha jeb Ahiša, Gātas ķēniņa, par ko varam lasīt 1. Sam. 21:10-15. Bībeles pētnieki uzskata, ka Ahimelehs jau kopš Ābrahāma laikiem bija kļuvis par filistiešu ķēniņu vispārēju apzīmējumu, tāpat kā Cēzars ar laiku kļuva par Romas imperatoru apzīmējumu.

Kā zinām, Dāvids tika svaidīts par ķēniņu Saulam vēl dzīvam esot, un Sauls centās nogalināt Dāvidu. Dāvids apņēmās nepacelt roku pret Dieva svaidīto ķēniņu un tam nācās bēguļot no vienas vietas uz otru. Tā bēgdams, viņš nonāca filistiešu teritorijā. Filistiešu ķēniņš Ahišs bija otrs bīstamākais Dāvida ienaidnieks aiz Saula. Kad Ahiša kalpi noveda Dāvida ķēniņa priekšā, Dāvids bija pārliecināts, ka viņš nekad dzīvs no turienes prom neaizies. Vienīgā izeja, kas viņam ienāca prātā, bija tēlot prātā jukušu. Notika brīnums — Ahišs aizdzina viņu prom! Šis notikums atbalsojas ne tikai 34. psalmā, bet arī 56. psalmā. Šo izglābšanos Dāvids nepieraksta savai gudrībai vai viltībai, bet Dievam, kuram Dāvids no sirds uzticas. Viņš ir pārliecināts, ka šī izglābšanās nav viņa nopelns, bet Dieva žēlastības darbs, kas var kļūt par pamācību visai Dieva draudzei.

1. Samuēla grāmatas 30. nodaļas sākumā lasām vēl par kādu epizodi Dāvida dzīvē, kad viņš atgriežas no kaujas lauka un atrod, ka amalekieši nodedzinājuši viņa pilsētu un aizveduši visas sievietes un bērnus gūstā. 1. Sam. 30:6b rakstīti šādu vārdi:

“Ikviena cilvēka sirds bija sarūgtināta savu zaudēto dēlu un meitu dēļ. Bet Dāvids ieguva jaunus spēkus, paļaudamies uz To Kungu, savu Dievu.”

Atgriežoties pie 34. psalma ievadvārdiem, varam jautāt — vai Dievs izglāba Dāvidu no Ahiša, Gātas ķēniņa, rokām tāpēc, ka viņš tēloja prātā jukušo, vai par spīti tam, ka Dāvids tēloja prātā jukušo?…

Bībelē ir atrodami vairāki līdzīgi notikumi, kas var palīdzēt mums izprast šo notikumu. Piemēram lasīsim 1. Mozus 30. nodaļu:

“Un Jēkabs ņēma svaigus dzinumus no apsēm, mandeļu kokiem un platānu kļavām un izdrāza baltas svītras, atsegdams baltumu, kāds bija rīkstēm. Un šīs rīkstes, kuras viņš bija nomizojis, viņš lika sīklopu priekšā ūdens tvertnēs un dzirdināmās silēs, pie kurām sīklopi nāca dzert, ka tie, nākdami dzert, apietos. Un sīklopi apgājās pār šīm rīkstēm, un tiem atnesās raibi, svītraini un lāsaini jēri un kazlēni. […] Tā šis vīrs kļuva ļoti bagāts, jo tam bija daudz sīklopu, kalpoņu, kalpu, kamieļu un ēzeļu.”
(1. Mozus 30:37–39, 43)

Vai Dievs svētīja Jēkabu un palīdzēja vairot viņa ganāmpulkus tāpēc, ka Jēkabs to priekšā lika raibas rīkstes, vai par spīti tam, ka Jēkabs nemitīgi izgudroja visādas shēmas, ka tikt pie bagātības?

Ievērojamais Bībeles pētnieks Džons Kalvins (1509–1564) uzdod interesantu jautājums — vai Dāvida izlikšanās par neprātīgu bija Svētā Gara darbības rezultāts? Dāvidam savienojot savu viltību ar Dieva veikto glābšanu, šķiet, to var tā saprast. Kalvins raksta, ka dažreiz Dievs glābj savus ļaudis arī tad, kad tie kļūdās, izvēloties glābšanās līdzekļus, vai pat grēko, tos lietojot. Tomēr tur nav nekā nekonsekventa — glābšana bija Dieva darbs, bet viltības grēks, kas tur bija, ir jāuzņemas Dāvidam. Tādā pat veidā arī Jēkabs ieguva Dieva svētību un labvēlību, kamēr mātes viltīgā rīcība, ar kādu šīs svētības iegūšana sajaucās, bija grēks no viņas puses. Tāpēc var teikt, ka reizēm Dieva Gars virza notikumus, un tomēr svētie, kurus tas izmanto, novirzās no taisnības takas.
Summējot to visu — vai Dievs palīdzēja tāpēc, ka šie vīri — Dāvids un Jēkabs — bija attapīgi, vai tāpēc, ka mīlēja viņus un vērtēja šo vīru uzticēšanos Viņam, lai arī reizēm ar pavisam dīvainu izpratni par to, ko un kā Dievs rīkojas?

Kā mēs būtu rīkojušies Dāvida vietā? Un kā mēs liecinām par Dievu? — no negatīvās vai no pozitīvās puses? Vai mēs iesākam ar to, cik cilvēki ir slikti, vai ar to, ka Dievs ir labs un tik mīlošs, ka Viņš vēlas būt tuvu klāt ikvienam? Deivids Larsons skaidro ar ko atšķiras sludināšana no demagoģijas — sludināšana ir labās ziņas par Dievu, bet demagoģija ir sliktās ziņas par cilvēkiem. Mēs varam daudz laika veltīt konspirācijas teorijām, aprunājot citus cilvēkus un runājot par lietām, kuras nevaram pierādīt. Bet mēs varam izmantot šo laiku, lai liecinātu par Dieva mīlestību un gādību. Kura pieeja ir labāka?

Reiz 19. gadsimta sākumā kādi amerikāņu kristieši nolēma doties uz nedēļu uz Londonu. Viņu draugi, sajūsmināti par šādu notikumu, ieteica viņiem aiziet un paklausīties Londonā divus ievērojamu sludinātājus un tad pastāstīt par dzirdēto.

Pēc ierašanās Londonā nākamajā svētdienas rītā tūristi devās uz Džozefa Pārkera baznīcu. Viņi pārliecinājās, ka sludinātāja reputācija ir godam pelnīta. Viens amerikānis pēc dievkalpojuma izsaucās: “Es jums saku, bez šaubām Džozefs Pārkers ir visu laiku ievērojamākais sludinātājs!”

Tūristu grupa vēlējās vakarā atkal doties klausīties Pārkeru, bet atcerējās, ka draugi lūgs viņiem pastāstīt arī par otru sludinātāju, vārdā Čārlzu Sperdženu. Tāpēc svētdienas vakarā viņi apmeklēja Metropolitēna Tabernākulu (angl. Metropolitan Tabernacle), kur Sperdžens sludināja. Grupa nebija sagatavota tai vēstij, kuru tā dzirdēja un prom ejot, viens no viņiem izsaucās: “Es jums saku, nav nekādu šaubu, ka Jēzus Kristus ir visu laiku vislielākais Glābējs!”

Viens no sludinātājiem izcēlās ar brīnišķīgu runas mākslu, otrs atklāja klausītājiem Glābēju Jēzu Kristu. Lasot šo psalmu, mēs varam priecāties par tā struktūru, par gudrību, kas izteikta šajās 22 rindās. Tas ir jauki. Bet mēs varam meklēt tajā Glābēju un atrast. Mēs varam izvēlēties baudīt, cik Tas Kungs ir labs. Mēs varam 21. panta vārdos saskatīt netiešu norādi uz Kristus ciešanām un krusta nāvi. Tā, viegli aizplīvurota, ir saskatāma šajās rindās. Vai Dāvids par to zināja, kad rakstīja šīs rindas? Visdrīzāk, ka nē. Arī mēs tikai kādreiz atklāsim Dieva pastāvīgo klātbūtni mūsu dzīvē, par kuru pat neapjautām. Tikai tad mēs pa īstam sapratīsim, cik tuvu Dievs mums ikvienam ir bijis, beiži vien par spīti mūsu “atjautībai” un viltībai, kā izķepuroties no problēmām! Nāksim pie Dieva, baudīsim, cik Viņš ir labs!
Āmen.

Droši vien ir nācies dzirdēt, ka ja no Bībeles būtu saglabājies tikai viens pants — Jāņa 3:16 — tad arī ar to būtu pietiekami. Tas skan sekojoši:

“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”

Šis pants izsaka Dieva raksturu un Viņa mīlestību pret grēkā kritušo cilvēci, to, ka Viņš ir izdarījis visu, lai nodrošinātu mūsu glābšanu. Bet vai ar to būtu pietiekoši, lai mēs tiktu glābti? Kā ir ar mūsu atsaucību Dieva mīlestībai? Šī būs mūsu šīs reizes tēma.

Patiesa dievkalpošana, Dieva pielūgsme, koncentrējas ne tik daudz uz mums, kā uz Dieva godību — uz Viņa Vārdu, Viņa valstību un Viņa gribu. Par to varam lasīt gan Kristus Kalna sprediķī, gan Viņa augstpriesteriskajā lūgšanā, kā arī lūgšanā Ģetzemanes dārzā. Bet pamatā tam ir kāda rakstvieta Vecajā Derībā:

Mihas 6:2-8

Mihas 6. nodaļa iesākas ar konfliktu starp Dievu un Viņa tautu Israēlu. Dievs jautā tautai, kas ir par iemeslu viņas nepaklausībai. Dievs atgādina savu uzticību Sinaja kalnā noslēgtajai derībai un vēlas zināt, kāpēc tauta neuzticas no savas puses. Kā tēvs Viņš vēlas izrunāties ar saviem bērniem. Sarunas bieži palīdz noskaidrot situāciju un rīcības iemeslus.

Dievs atgādina par to, kā Viņš izveda tautu no verdzības Ēģiptē, kā Viņš deva tautai vadītājus. Dieva atgādina par Balaka nodomu nolādēt Israēlu un kas no visa tā iznāca.

2 Klausieties jūs, kalni, kā Tas Kungs ies tiesā, un arī jūs, spēcīgie zemes pamati, jo Tas Kungs grib iet tiesā ar Savu tautu un grib sodīt Israēlu!
3 “Ko Es esmu tev nodarījis, Mana tauta, un ar ko Es tevi būtu apkaitinājis? Atbildi jel Man to!
4 Es taču izvedu tevi no Ēģiptes zemes un atsvabināju tevi no tavas verdzības nama, un sūtīju tev pa priekšu Mozu, Āronu un Mirjamu.
5 Atceries taču to, Mana tauta, kādus nodomus bija lolojis Balaks, moābiešu ķēniņš, un ko viņam atbildēja Bileāms, Beora dēls, kā arī to, kas notika ceļā no Sitimas līdz Gilgalai, lai tu saprastu, ka Tas Kungs jums darījis tikai labu!”

Kaut kas starp piekto un sesto pantu mainās. Nav teikts, kas ir noticis, bet mēs dzirdam jautājumu:

6 “Kā lai es tuvojos Tam Kungam? Vai lai es nometos zemē augstā Dieva priekšā? Vai lai es tuvojos Viņam ar dedzināmiem upuriem, veltījot Viņam gadu vecus telēnus?
7 Vai var iegūt Tā Kunga labpatiku ar daudziem tūkstošiem aunu, ar desmit tūkstošām eļļas straumju? Jeb vai man jādod par manu pārkāpumu mans pirmdzimtais, manas miesas auglis par manas dvēseles grēkiem?”

Pravietis jautā, vai var tirgoties ar Dievu, pienesot tam tūkstošiem upuru, citu vērtīgu lietu vai upurējot savus bērnus par saviem grēkiem. Tolaik tāda bija apkārtējo tautu prakse. Dievam nekā no tā nevajag, Viņam tas viss jau pieder.

Dievs nekad nav slēpis to, ko Viņš sagaida no mums. Mums nav jāmin, kā rīkoties, lai ar savu rīcību neuzkrautu sev sodu. Atbildot uz ļaužu minējumiem, kas Dievam būtu labpatīkams, Dievs paskaidro, kādu Viņš vēlas redzēt mūsu dzīvi. Viņa atbilde ir īsa un konkrēta:

8 Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti — darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!

Dievs prasa no mums trīs lietas: darīt taisnību, mīlēt žēlastību un (oriģināltekstā) pazemīgi staigāt kopā ar Dievu. Šīs trīs lietas ir tās, kas atspoguļo Dieva raksturu un rīcību, un kam būtu jāatspoguļojas arī Viņa ļaudīs.

Darīt taisnību
Vispirms ir minēta taisnība. Vēlme saņemt taisnību ir laba, bet tas nav pietiekami. Mums jābūt arī godīgiem attieksmē pret citiem. Ja mēs esam devuši solījumu, ja esam noslēguši līgumu, ja esam teikuši Jā, tad mums ir jātur vārds. Ja mēs esam nolīguši kādu cilvēku darbā, tad izturēsimies pret viņu tā, kā mēs izturētos pret Jēzu.

Pravietis Amoss dzīvoja 8 gadsimtus pirms Kristus. Asīriešiem sakaujot Damasku, Ziemeļisraēlai radās iespēja atkopties no kalpības jūga. Zemē valdīja pārticība un ļaudis izmantoja laiku, lai vairotu savu labklājību. Lai gan daudzi ticēja levītu priesteriskajai kalpošanai un pieminēja “Kunga dienu”, tomēr arvien plašāk ieviesās Baāla pielūgsme. Bauslības ētiskās normas kļuva aizvien mazsvarīgākas, jo reliģiskie rituāli prasīja tikai ārējo formu.

Ļaudīm paliekot nesodītiem par negodīgu rīcību, zuda izpratne par Dieva raksturu un to, kas viņus sagaida pastarā tiesā. Turīgie izmantoja savu ekonomisko varu un ar prieku gaidīja Kunga dienu, kad Dievs tiesās pasauli! Amoss brīdināja tautu nelolot veltas cerības, ja nemainīsies attieksme pret sabiedrības neaizsargāto slāni. Par to lasiet Amosa 5:18-24. Reti kurš pievērsa uzmanību Amosa vēstij par taisnību: “Sataisies, Israēl, lai tu varētu stāties sava Dieva priekšā!” (Amosa 4:12b) Iespējams, ka šeit var vilkt paralēles ar mūsu dienām.

Mīlēt žēlastību
Mateja ev. 18:15–35 lasām līdzību par nežēlīgo kalpu, kas nespēja atlaist parādu. Ņemot vērā to, cik neiedomājami milzīgu parādu ķēniņš atlaida savam kalpam, būtu loģiski, ka kalps, izejot no tiesas zāles, sajūsmināts par viņam izrādīto žēlastību, rīkosies tāpat arī pret saviem parādniekiem. Tomēr šķiet, ka kalpu neaizkustināja atlaistais parāds. Viņš raudzījās uz atlaisto parādu kā uz kārtējo blēdību, kas izdevusies. Knapi izgājis no ķēniņa tiesas zāles, viņš sagrāba aiz rīkles savu parādnieku, kas tam bija parādā nelielu naudas summu un, žņaugdams tam kaklu, pieprasīja norēķināties līdz pēdējai artavai. Redzēdami šādu ainu, ķēniņa sulaiņi pastāstīja par notikušo ķēniņam un ķēniņš lika atvest cietsirdīgo kalpu un piesprieda tam sodu, atbilstošu kalpa rīcībai.

Kā ir ar mūsu parādiem un mūsu parādniekiem? Vai mēs mīlam žēlastību? Tas nozīmē — kas ir mūsu pirmā doma parādu kārtošanas brīdī — žņaugt parādnieku vai palīdzēt parādā nonākušajam? Vai nav tā, ka mēs ilgojamies, lai kāds atlaistu mūsu parādus, bet, kad mums ir jāatlaiž kāda parāds… Mums ir jāturas pretī šiem kārdinājumiem un jāizvēlas žēlastība, apzinoties, ka dzīvojam Dieva priekšā.

Pazemīgi staigāt kopā ar Dievu
Oriģināltekstā ir teikts, ka Dievs aicina pazemīgi iet kopā ar Viņu (nevis pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā — tas vairāk saistās ar Dievu kā skatītāju un rīcību tikai no cilvēku puses).

Ko tas nozīmē? Ko nozīmē pazemība? Šajā pantā lietotais ebreju vārds צָנַע (ṣānaʿ) lietots tikai divas reizes Vecajā derībā (šeit un Salamana pam. 11:2), kas mazliet apgrūtina tā skaidrošanu. Zinātnieki uzskata, ka tas varētu nozīmēt “gudri” (jeb “mazrunīgi gudri”), “pazemīgi” staigāt kopā ar Dievu. Šī pazemība ir kulminācija taisnīgai rīcībai un žēlastības mīlēšanai. Latviski šis vārds ir saliktenis: pa-zemīgs — kas nozīmē: pa zemi, staigāt pa zemi, runāt par realitāti, dzīvot realitātē (nevis sapņu un iedomu pasaulē). Tā nav aklā, verdziskā pazemība, par kuru dzejoļu krājumā «Melnās ogas» raksta Ojārs Vācietis:

Pazemība, zemzemība,
kā es tevi nicināju —
[..]
Brauca pretī ļauni ļaudis,
lika lietā pātadziņu.
Sūrstin sūra man vaidziņis,
es pagriezu otru vaigu
un pavisam aplam.

Tā ir realitātes atzīšana, ka esam grēcinieki, kuriem Dievs ir piedevis un aicinājis kalpošanā:

Mateja ev. 23:23 “Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt.”

Šajā rakstvietā redzam, ka Jēzum ticība un pazemīga staigāšana kopā ar Dievu ir sinonīmi. Patiesa ticība nevar būt nekas cits kā pazemīga staigāšana kopā ar Dievu. Dievs neprasa no mums iespaidīgus kalpošanas sasniegumus, Viņš prasa pazemību būt kopā ar Viņu kalpošanā. Tas nozīmē atklāt Dieva mīlestību citiem cilvēkiem.

“Ja kāds saka: es mīlu Dievu, — un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis. Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli.” (1.Jāņa 4:20-21)

Citu cilvēku mīlestība izriet no Dieva mīlestības. Jūs nevarat mīlēt Dievu un nemīlēt citus cilvēkus. Varam apgriezt šo vienādojumu otrādāk — citu cilvēku nemīlēšana liecina par to, ka jūs nemīlat arī Dievu. Vai tā ir saprotamāk? Kā ir ar mūsu tuvinieku un kaimiņu mīlestību? Un vēl:

“No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa ev. 13:35)

Brīžiem mēs padarām kristietību sarežģītāku, nekā tā ir. Mēs izvairāmies no tā, ko Dievs skaidri mums ir licis darīt. Tikai cenšoties būt uzticamiem mazās lietās, skaidri un saprotami pavērsies lielie uzdevumi.

Noslēguma jautājumi

Nākot pie Kunga galda, kas Austrumu parašu kontekstā simbolizē īpašu sadraudzību ar Dievu, tuvojoties Dievam, jautāsim sev:

Par taisnīgumu
Vai es rīkojos taisnīgi pret tiem, kas nespēj sevi aizstāvēt vai pastāvēt uz savām tiesībām? Mateja ev. 25. nodaļā ir uzrakstīti zīmīgi vārdi:

“Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” (40. p.)

“Tad Viņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši.” (45. p.)

Jautāsim — ar savu rīcību, ar kādu es attiecos pret līdzcilvēkiem, ko es daru Kristum, vai ko es nedaru, kas bija jādara?

Par žēlastību
Vai, saņēmis Dieva žēlastību, es izrādu žēlastību pret citiem? Ņemot vērā to, cik daudz Dievs man ir piedevis, vai es pasniedzu šo piedošanu tālāk citiem, kas man ir ko parādā?

Par pazemību
Vai es pazemīgi eju kopā ar Dievu? Ap. Pāvils aicina raudzīties uz Kristus pazemību un sekot Viņa piemēram:

“Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!”

Tātad, mani mīļie, tā kā jūs vienumēr esat paklausījuši, nevis manā klātbūtnē vien, bet tagad daudz vairāk manā prombūtnē, gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta.

Dariet visu bez kurnēšanas un šaubīšanās, lai jūs būtu nevainojami un šķīsti, nepeļami Dieva bērni sabojātas un samaitātas paaudzes vidū, un tanī mirdzētu kā spīdekļi pasaulē, turēdami dzīvības vārdu, man par lepnumu uz Jēzus Kristus dienu; tad es veltīgi nebūtu skrējis, nedz veltīgi pūlējies!” (Filipiešiem 2:5–8, 12–16).

Viena no pazemības iezīmēm ir patiesības atzīšana, lai cik sāpīga tā arī nebūtu. Jēzus Kristus teica: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa ev. 8:31–32). Jēzus pats atklāja mācekļiem savu pazemību, mazgājot viņu kājas. Jāņa ev. 13. nodaļā lasām:

“Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam.

Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot, zinādams, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis, Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to; pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis.

Kad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas Viņam saka: “Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?” Jēzus atbildēja viņam: “Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.” Pēteris Viņam saka: “Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!” Jēzus atbildēja viņam: “Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis.” Sīmanis Pēteris saka Viņam: “Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!” Jēzus saka viņam: “Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi.” Jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: “Ne visi jūs esat tīri.”

Kad nu Viņš viņu kājas bija mazgājis, Viņš paņēma Savas drēbes un atkal apsēdās. Tad Viņš sacīja: “Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. Patiesi, patiesi Es jums saku: kalps nav lielāks par savu kungu, nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis. Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt!”

Jautāsim sev — vai es sekoju Jēzum, vērtējot citus augstāk par sevi? Vai rūpējos par citu vajadzībām ikdienā? Jo par to runā kājmazgāšanas iestādījums.

Lūgšana

Visžēlīgais Dievs, 

mēs atzīstamies, ka esam grēkojuši pret Tevi

domās, vārdos un darbos:

gan ar to, ko esam darījuši,
gan ar to, ko neesam darījuši,

gan ar to, ko neesam izdarījuši līdz galam.

Mēs neesam mīlējuši Tevi no visas sirds,

Mēs neesam mīlējuši savu tuvāko kā sevi pašu, 

Un to mēs nožēlojam un pazemībā lūdzam piedošanu.

Jēzus Kristus izlieto asiņu dēļ piedod mums,

Lai mēs varētu priecāties Tavā klātbūtnē

Staigāt Tavos ceļos un slavēt Tevi mūžīgi. Āmen.

Nākot pazemībā mazgātiem un tīriem pie Dieva galda, lai jūs pavada Dieva miers un Viņa svētība:

Visvarenais Dievs
lai dara jūs uzticīgus Viņa aicinājumam, 

priecīgus kalpošanā un auglīgus Viņa valstībai.
Un visvarenā Dieva–Tēva, Dēla un Svētā Gara svētība

lai ir pār jums

un caur jums pie visiem tiem,

pie kuriem Viņš jūs sūtīs.
Šodien un mūžīgi. Āmen.

Kādu dienu braucot ārā no Rīgas pa Brīvības ielu abās pusēs braukšanas joslas bija pilnas ar mašīnām. Virzījos kopā ar plūsmu un pēkšņi pamanīju, ka man garām lielā ātrumā pa pašu ielas vidu aizspraucās braucējs uz motorollera. Sastingu ieraugot, ka viņam pretī brauca autobuss. Braucējam laimējās, jo tur bija brīva vieta, kurā viņš varēja iespraukties un izvairīties no sadursmes. Motorollera vadītājam mugurā bija uzmesta dzeltena soma. Tātad viņš bija kurjers, kurš riskējot ar dzīvību, veda svarīgas ziņas cilvēkiem. Par līdzīgiem vēstnešiem varam lasīt Atkl. 14:6–13:

Atkl. 14:6–7

Un es redzēju citu eņģeli laižamies debesu vidū; tam bija mūžīgs evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām; viņš sauca stiprā balsī: “Bīstieties Dieva un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda; pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus.”

Ap. Jānis vairākkārt piemin “citu eņģeli” (Atkl. 7:2; 8:3; 10:1) Jānis raksta, ka šis eņģelis laižas debesu vidū, tātad ļoti steidzas, lai nestu vēsti cilvēkiem uz zemes. Ar Debesīm ir jāsaprot Dieva mājvieta, bet ar cilvēkiem uz zemes, saskaņā ar Atklāsmes grāmatas kontekstu (Atkl. 13:8,9,12) ir jāsaprot Dieva pretiniekus, cilvēkus, kas atraidījuši evaņģēliju un pielūdz zvēru, par ko runā iepriekšējā, 13. nodaļa. Šajā ainojumā debesu vēstneši nes pasaules likteņa vēsti. Viņi steidzas. Tieši pēc viņiem ir paziņota Cilvēka Dēla nākšana (Atkl. 14:14). Eņģelis — sūtnis Dieva uzdevumā — ir cilvēki, kuri liecina, nerēķinoties ar dzīvības briesmām.

Šīs ir pēdējās brīdinājuma vēstis pazudušajai cilvēcei, pat tiem, kas atmetuši Dievu. Vēl ir cerība… Tāpēc eņģeļi steidzas un sauc skaļā balsī.

Mūžīgais evaņģēlijs
Pirmais eņģelis nes “mūžīgo evaņģēliju”. Ko mēs saprotam ar šiem vārdiem? Grieķu vārdu εὐαγγελίου (euaggelion) parasti tulko kā “labā vēsts”. Romas laikā vārdu “evaņģēlijs” lietoja ziņneši, lai imperatora uzdevumā paziņotu uzvaru pār ienaidnieku, vai arī pasludinātu jauna Romas imperatora kronēšanu (ir kronēts jauns valdnieks, krīti ceļos viņa priekšā un maksā nodokļus!), tāpat arī valdnieka ierašanos, lai glābtu no briesmām un nestu Romas mieru — Pax Romana.

Atklāsmes grāmata aicina pievērst uzmanību vissvarīgākajam — Dieva valstībai! Pirmā eņģeļa vēsts nes cerību, ka cilvēces traģēdija ilgāk neturpināsies. Dievs nostāsies cilvēces priekšā kā uzvarētājs, kā valdnieks un kā tiesnesis. Viņš nesīs uzvaru pār ļaunumu.

Evaņģēlijs tiek pasludināts kā mūžīgs, tāpēc ka:

1. Evaņģēlija lielās patiesības vienmēr ir eksistējušas, un tās ir apstiprinātas kā mūžīgas patiesības.
2. Tas ir tas pats evaņģēlijs, kuru pēc grēkā krišanas Dievs pasludināja Ādamam un Ievai. (1. Mozus 3:15). Tas ir tas pats Evaņģēlijs, kuru apustuļi sludināja Vasarsvētkos, kuru savā laikā sludināja apustulis Pāvils. — Tā ir tā pati labā vēsts par Kristus kalpošanu, Viņa nāvi pie krusta, Viņa augšāmcelšanos, pacelšanos debesīs, par Kristus kronēšanu par valdnieku, par Kristus kā Augstā priestera kalpošanu debesīs, par Viņa otro nākšanu un par to, ka ļaunums beigsies uz visiem laikiem.
   Evaņģēlijs nosaukts par mūžīgu arī tāpēc, ka tas vienmēr paliek nemainīgs, tas nav atkarīgs no cilvēcīgiem uzskatiem.
3. Evaņģēlijs ir mūžīgs, jo tā rezultāti ir mūžīgi. Tas nes glābšanu un mūžīgu dzīvību, atver mums pieeju Dievam un iespēju būt mūžībā kopā ar mūsu Glābēju Jēzu Kristu.

Evaņģēlija vēsts sastāvdaļas
Pirmajam eņģelim ir jāsludina mūžīgais evaņģēlijs. Šajā evaņģēlija vēstī izskan trīs lietas: (1) “Bīstieties Dievu” un (2) “dodiet Viņam godu”, (3) “pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus.”

Bīties Dievu
Ko nozīmē bīties Dieva, jeb bīties Tiesneša? Vai tas nozīmē trīcēt bailēs no Dieva? Dieva bijāšana ir bieži pārprasta. Endrjūsa Universitātes Vecās Derības profesors, ebrejs Žaks Dukans, kurš ir liels speciālists ebreju literatūrā, skaidro, ka patiesa Dieva bijība ir apzināšanās, ka visu redz Dieva acs. Tā ir pārliecība, ka Viņš mūs vēro, un vienmēr ir mums klātesošs. Katra rīcība, katra doma jebkurā laikā, jebkurā vietā ir pārredzama Dievam.

Ps. 33:18 “Redzi, Tā Kunga acs vēro tos, kas Viņu bīstas un cer uz Viņa žēlastību.” Bīties Dievu nozīmē nodoties labām, taisnām lietām ne tikai atklātībā, bet arī slepenībā, mājās.

“Jo Dievs tai tiesā, kas nāks pār visu apslēpto, pasludinās Savu spriedumu par visu notikušo.” (14. p.)

Evaņģēlijs cilvēkā ienes pārmaiņu — dievbijību, morālas dzīves sākumu: (Sal. māc. 12:13) “Bīsties Dieva un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam!” Latviski pareizāk būtu tulkot šādi: “Bīsties Dievu, citiem vārdiem, turi Viņa baušļus.” Bez šādas dievbijības cilvēki var piesaukt Dieva Vārdu, celt tempļus un katedrāles Dievam par godu un runāt par Dievu, bet cilvēka sirds paliek slēgta, sakropļota ar paša meliem un noziegumiem. Pagājušā gadsimtā holokausts pasludināja zaudējumu kristietībai. Šo un citu kristiešu izdarību dēļ cilvēce vairs neuztver Bībeles Dievu nopietni. Viņš ir kļuvis “labs, nekaitīgs vectēvs”, ar kuru var manipulēt, vai arī “mīļš Jēzus bērniņš”, kurš pārāk pievilcīgs, lai būtu reāls. Un pasaule ir novērsusies skepsē. Tas noticis, pateicoties kristietībai bez dievbijības. Kristiešiem reliģija ir kļuvusi vienkārši kā garīgais piedzīvojums, morāles likums vai tradīcija. Un tāpēc pastāv jautājums: Kurš šodien vēl patiesi tic Dievam un Viņa valstībai? Bībeles citāts:

“Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” (Lk. 18:8)

Kā redzam, Atklāsmes grāmata ir tik ļoti atbilstoša mūsdienām. Pirmā eņģeļa aicinājums bīties Dievu mūs modina uz Viņa klātbūtnes apzināšanos. Turklāt Bībele bieži dievbijību saista arī ar mīlestību uz Dievu un cilvēkiem. Pēc aicinājumam bīties Dieva (5. Moz. 6:1–2) tūlīt seko aicinājums, “Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku.” (5. Moz. 6:5.) Dievbijība nozīmē mīlēt Dievu un būt Viņa mīlētam. Tāpēc, ja mēs vēlamies dzīvot ar Dievu, mēs dzīvojam saskaņā ar Viņa gribu, kas atklāta Viņa baušļos.

Dot Dievam godu
Pēc aicinājuma bīties Dievu, seko aicinājums “dot Viņam godu”. Pamattekstā šeit lietots grieķu vārds δόξα (doxa), kas nozīmē ‘viedoklis’, ‘gods’. Aiz šī vārda ir ebreju kabôd koncepcija — ‘gods’, ‘cieņa’, kas ietver ne tik daudz Dieva dabas būtību, cik Viņa spožās atklāsmes novērtējumu.

Mēs pārdomājam par Dievu un novērtējam Viņu. Jo vairāk mēs pārdomājam un izvērtējam, jo lielāku ieraugām Dievu gudrībā, spēkā, mīlestībā, žēlastībā un taisnīgumā.

Šīs pārdomas pastāvīgi liek arī mums tiekties pēc šīm Dieva īpašībām. Tāpēc tālāk 7. pants aicina: “Pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus.” No paklausības bauslībai, no pārdomām par Dievu, mēs tiekam aicināti uz mīloša Radītāja pielūgsmi, kurš mums dod fizisko un garīgo dzīvību. Ar apbrīnu uzlūkojot visuma neaptveramos plašumus un skaistumu, cilvēcīgais radījums var tikai pielūgt Radītāju.

Interesanti vērot, ka Psalmi un Izraēla lūgšanas tieši asociējās ar radīšanu: “Nāciet, pielūgsim un zemosimies, locīsim ceļus Tā Kunga, sava Radītāja, priekšā!” (Ps. 95:6; skat. arī Neh. 9:6).

Tiesas stunda
“Ir atnākusi Viņa tiesas stunda.” Senais Tuvo Austrumu ķēniņš parasti bija arī tiesnesis. Cik bieži cilvēks kāro pēc iespējas tiesāt citus! Bet Bībele apvieno šīs divas atbildības,
tikai attiecībā uz Dievu — Viņš ir visuma Valdnieks un Tiesnesis.

No Bībeles zinām, ka Dievs sūta brīdinājumus nevis tāpēc, ka ar nepacietību gaida, kad varēs kādu sodīt, bet tāpēc, lai glābtu cilvēkus no bojā ejas. Tie, kas ieklausās vēstī, kas atzīstas savos grēkos un pieņem Kristu, un uzticas Viņam, tie ir glābti, Bībele saka, ka tie nenāk tiesā (Jāņa 5:24), bet tie, kas nepieņem evaņģēlija vēsti par Jēzus Kristus upuri viņu labā — tie jau saņēmuši spriedumu (Jāņa 3:18).

Pirmā eņģeļa vēsts liek katram cilvēkam izprast savu atbildību Dieva priekšā. Jo Kristus drīz nāks un katram dos algu pēc Viņa darbiem (Atkl. 22:12).

Bībele māca, ka mēs tiekam taisnoti ticībā, Dieva žēlastībā, bez nopelna. Un tikpat skaidri Bībele māca, ka tiesāti tiekam pēc mūsu darbiem. Mūsdienu valodā runājot, ienākot Dieva ģimenē, mūsu parādi bankā tiek dzēsti un tiek piešķirts uzticības kredīts. Bet beigās ir jāsniedz norēķins par to, kā šis mums piešķirtais kredīts ir izmantots. Kādi namturi esam bijuši.

Dieva kā Radītāja pielūgsme
Šajā vēstī par pielūgsmi varam pamanīt, ka mūžīgais evaņģēlijs sasaucas arī ar Sabata bausli, jo izskan aicinājums pielūgt to, kas radījis Debesis un zemi – tāpat kā tas formulēts ceturtajā bauslī 2. Moz. 20:8-11. Tātad paklausība, pagodināšana un pielūgsme ved pie dusas, pie paļāvības, kas tieši šodien visvairāk ir vajadzīga mūsu krīzes laikā. Mēs varam uz Viņu pilnībā paļauties. Jo pieņemot sabata bausli, mēs atsakāmies no saviem darbiem un ieejam Dieva darbā, ko Viņš paveicis mūsu labā. Kad Dievs pabeidza pasaules radīšanu sešās dienās un septītajā atdusējās no visa sava darba, cilvēki satikās ar savu Radītāju bez jebkāda darba no viņu puses. Tāpat Jēzus Kristus pabeidza cilvēces pestīšanu (jauna cilvēka radīšanu Kristū) piektdienas vakarā un atdusējās kapā sabatā. Tā sabats kļūst par taisnošanas ticībā simbolu!

To ļoti labi ir sapratis viens no visievērojamākiem 20. gadsimta protestantu teologiem Karls Barts (1886–1968). Interesanti, ka pāvests Pijs XII viņu nosaucis par visnozīmīgāko teologu kopš Akvīnas Toma. Lūk, ko Barts raksta par sabata bausli:

Šis ir visdetalizētākais no visiem Desmit baušļiem. Kopā ar otro (bausli), tas visskaidrāk raksturo Vecās Derības cilvēka ārējo attieksmi, viņa paklausību vai nepaklausību. Saprotot to viņa jaunajā jeb patiesajā formā, tā sākotnējā un beigu nozīmē, to pārsteidzoši ātri un pašsaprotami uzskatīja par derīgu un autoritatīvu Jaunās Derības kristietībai kā mērauklu, kas nekavējoties dabiski jāattiecina tālāk uz veciem un jauniem, uz visiem Dieva ļaudīm.

Ko sabata bauslis saka? Tas nosaka ierobežojumu cilvēka rīcībai tādā apjomā, kas vispārīgi runājot, ir viņa paša darbs, viņa uzņemtās saistības un sasniegumi, darbs, ko viņš dara, lai nodrošinātu sev ienākumus un pakalpojumus sabiedrībai. Tas nosaka, ka izrādot cieņu Dievam un Viņa darba nozīmei un būtībai, ik pa laikam ir jābūt pārtraukumam, mieram, apzinātam neturpinājumam, pagaidu pauzei, lai pārdomātu par Dievu un Viņa darbu, un apzināti piedalītos Viņa nodrošinātajā pestīšanā un gaidītu to no Viņa. Tas nosaka, ka cilvēka darbs ir jāveic kā tāds, kas pastāvīgi nolemts šiem atkārtotiem pārtraukumiem. Pārtraukums ir svētā diena.

Sabata bauslis izskaidro visus citus baušļus, vai visas citas viena baušļa formas. Tādējādi tas ir jānovieto viņu galvgalī. Pieprasot cilvēka atturēšanos un atdusu no sava darba, tas izskaidro, ka pavēlošais Dievs, kurš ir radījis cilvēku un darījis viņu spējīgu strādāt, un pavēlējis to darīt, ir Dievs, kurš ir žēlīgs pret cilvēku caur Jēzu Kristu. Tādējādi tas virza cilvēku prom no jebkā, ko viņš pats var vēlēties un var sasniegt, atpakaļ uz to, kas cilvēkam ir Dievs un ko Dievs priekš viņa paveiks. Tas atgādina cilvēkam par Dieva plānu attiecībā uz viņu, par faktu, ka Viņš to jau ir paveicis un ka savā atklāsmē Viņš izpildīs gan savu gribu ar cilvēku, gan savu darbu cilvēka labā. Tas norāda viņam uz Jā, ko Radītājs ir teicis cilvēkam, savam radījumam, un ko Viņš ir pastāvīgi un un visbeidzot noteikti apliecinājis, ko Viņš ir padarījis par realitāti un pierādījis kā pareizu vienreiz par visām reizēm Jēzū Kristū. Tas aicina viņu turēties pie šī Jā un ne pie kā cita. Un šī iemesla dēļ tas pavēl viņam turēt svētu sabata dienu.

Ja mēs sasaistām svētās dienas nozīmi pestīšanas vēsturē ar tās eshatoloģisko nozīmi, un ja atceramies, ka abos gadījumos mums ir darīšana ar tās attiecībām ar Dieva žēlastības visspēcīguma noteiktību, mēs uzreiz sapratīsim, un ne bez zināmas godbijības, sabata baušļa radikālo svarīgumu, tā gandrīz vai nedabiski plašo apjomu. Ar šīs dienas izcelšanu, ar aicinājumu svinēt to saskaņā ar tās nozīmi, šis bauslis nostāda cilvēku un visu cilvēku rasi briesmīgi konkrētā konfrontācijā ar savu Radītāju un Kungu, ar Viņa konkrēto gribu un Vārdu un darbu, un ar mērķi, kuru Viņš noteicis un nospraudis visām Viņa radītajām būtnēm, kas nozīmē arī šo būtņu pašreizējās eksistences formas nepielūdzamu izbeigšanos. Šis bauslis ir absolūts. Tas atklāj un izvirza cilvēkam prasības līdz viņa (eksistences) dziļumiem un visciešākajām saistībām.

Tādējādi sabata bauslis savā pamatīgumā izskaidro visas citas viena dievišķā baušļa formas. Attiecībā uz to, Kurš pavēl, tas izskaidro to, kas vienmēr un visos gadījumos ir pavēlēts. Tas neskaidro to abstrakti, bet konkrēti, norādot septīto dienu un septiņu dienu secību (un tāpēc ne mazāk par septīto daļu cilvēkam piešķirtā laika) kā īpašu žēlsirdīgā Dieva laiku, kuru tas paredz, ka cilvēks to turēs brīvu priekš žēlsirdīgā Dieva. Šīs konkrētās dienas mērķis netiešā veidā ir arī visu pārējo dienu mērķis. Šī konkrētā lieta ir visu Dieva baušļu nozīme.

Sabata bauslis prasa, lai cilvēks to saprastu un dzīvotu savu dzīvi uz šī pamata. Tādējādi tas pavēl cilvēkam ticēt Dievam kā viņa Valdniekam un Soģim, un ka viņš ļauj viņa pašizpratnei visās tās iespējamās formās būt radikāli transcedentai, ierobežotai un atkarīgai no ticības, vai drīzāk no Dieva, kam viņš tic. Tas prasa, lai viņš pazītu sevi tikai savā ticībā Dievam, ka viņš apņemas un strādā un izpauž sevi tikai šajā viņam ārēji noteiktā un nevis paša izraudzītā darba pārtraukšanā, un ka uz šī darba pārtraukšanas pamata viņš faktiski vispār uzdrīkstas būs jauns radījums, jauns cilvēks. Šī ir pārsteidzoša sabata baušļa prasība.

De Kervē (De Quervain) ir pārāk liela taisnība šai sakarā. “Kur svētā diena kļūst par cilvēka dienu, tur sabiedrība un cilvēcība izgaist un demoni valda.”…

Svētā diena ir zīme un tās turēšana par svētu ir vingrinājums, cilvēka brīvības un īpašas atbildības Dieva priekšā apliecinājums, kur viņš ir cilvēks, cilvēcīga būtne. Kā noteiktas laika daļas regulāra ievērošana, svētās dienas turēšana ir visredzamākā un, sakarā ar šīs dienas īpašo nozīmi, visaptverošākā šīs īpašās atbildības forma.

Karl Barth, Church Dogmatics, Vol. 3, part 1, Chapter IX “The Work of Creation”, 3.-366. lpp., (īpaši skat. 41.-73. lpp.)

Pirmā eņģeļa vēsts ir brīdinājums un cerība. Ir labi, ja ieklausāmies abos; ne tikai ieklausāmies, bet esam starp ātri lidojošiem vēsts nesējiem. Lai mēs šo uzdevumu veiktu tikpat neatlaidīgi, kā to darīja ievadā pieminētais pasta kurjers. Dievs vēlas, lai tu un es, lai mēs būtu šo debesu vēstnešu dalībnieki, tie, kas pasludina ar dzīvi un darbiem Dievu kā Radītāju, Pestītāju un Tiesnesi.

Pirmais solis (oriģinālā publikācija šeit)
Velnam nav īpašu iebildumu, ja Tu izsakies atzinīgi un gudri par Dieva Vārdu…, ja vien Tu nedomā veltīt laiku, lai lasītu un to izpētītu.

Dr. Hovards Hendriks raksta:

“Ikviens var nākt klajā ar grandiozu shēmu vai plānu pārmaiņām. Daži cilvēki saka, ka viņi vēlas aizsniegt pasauli Kristum. Kādi citi grib studēt katru grāmatu Bībelē nākamo piecu gadu laikā. Kādiem citiem ir plāns iegaumēt simts Bībeles pantus. Kādi citi gatavojas kļūt par Kristum līdzīgiem laulātiem. Brīnišķīgi! Kad jūs plānojat sākt?

Kamēr Tu nezini atbildi, Tev ir tikai labi nodomi. Tie ir aptuveni tik pat vērtīgi kā tukšs naudasmaks…

Galu galā, ko labu dod sapnis pasludināt visā pasaulē Evaņģēliju, ja nevari darbabiedriem pastāstīt par saviem piedzīvojumiem ar Kristu? Kā Tu plāno apgūt visu Bībeli, ja nav pat zināms, kuru Bībeles pantu gatavojies lasīt rīt? Kā Tu vari iegaumēt simts pantus, ja nekad neesi pat mēģinājis iegaumēt vienu? Vai nevajadzētu beigt fantazēt par Kristus mīlestības piepildītu laulību, bet sākt ar kaut ko vienkāršu, piemēram, nomazgāt traukus (ja Tu esi vīrs), vai uzslavēt vīru (ja esi sieva)?

Pārāk daudz ‘labas apņemšanās’ paliek tikai labi nodomi, jo mēs runājot par ceļojuma galamērķi, nenorādām kad, kur un kā mēs sāksim spert pirmo soli.”

Kāds ir teicis: ‘Neieplānojot, mēs plānojam izgāšanos’”. Tāpēc katras labas apņemšanās īstenošanai ir svarīgi nospraust nākamo soli. Ko es vēlos sasniegt un kāds konkēti ir pirmais vai nākamais solis? Kad?

Uzdevums:

1. Jau šodien sāc lūgt par kādu cilvēku, kuru tu vēlies iepazīstināt ar Evaņģēlija vēsti. Lūdz par viņu katru dienu, un lūdz Dievam gudrību, kad uzrunāt šo cilvēku.
2. Kā ir tavu attieksmi pret Dieva svēto dienu? Jau šodien pārdomā, ko vari darīt, lai dzīvotu saskaņā ar Dieva 4. bausli! Tikai, lūdzu, nenoej uz farizeju ceļa, pūloties ārēji saskaņot dzīvi visos sīkumos ar Dieva likuma prasībām, bet dzīves centrā atstājot savu ego. Raugies uz Jēzu Kristu, kā Viņš svinēja sabatu, cenšoties to padarīt citiem par laimīgāko dienu viņu mūžā, atklājot Dieva tuvību, mīlestību un rūpes par dzīves likteņa pabērniem. Jēzus visvairāk laika savā kalpošanā veltīja, atklājot to, kādu Dievs bija iecerējis sabata dienu. Ej šai dienā kopā ar Pestītāju, Viņa pēdās. Ļauj Sabata Kungam (Lk. 6:5) atklāt sabata patieso nozīmi tavā un līdzcilvēku dzīvē. Tā tu piepildīsi bauslības prasību un būsi patiess Dieva bērns.

Āmen.

(P.S. Šī svētruna tapusi sadarbībā ar māc. Valdi Zilgalvi)

Ievērojamais austriešu neirologs un psihiatrs Viktors Frankls (1905–1997), pēc izcelsmes ebrejs, 2. Pasaules kara laikā ebreju koncentrācijas nometnē atklāja kādu lielu patiesību. Cenšoties pārdzīvot ieslodzījuma šausmas, Frankls sāka novērot citus ieslodzītos, cerībā noskaidrot, kāds pretestības mehānisms palīdzēs viņam izturēt šausmīgos eksistences apstākļus. Lūk, ko viņš atklāja:

Tie ieslodzītie, kuri nespēja pieņemt to, kas notika ar viņiem, kuri nespēja savas pašreizējās ciešanas savienot ar savu ticību, kuri nespēja tām atrast nozīmi savā pasaules skatījumā, tie krita izmisumā, zaudēja cerību un beigās padevās un mira.

Bet tie, kuri spēja atrast tam visam pamatojumu ticībā, spēja rast cerību nākotnē aiz pašreizējām ciešanām, un tādējādi spēja pieņemt to, kam gāja cauri, kā daļu no savas eksistences, un izdzīvoja.

Atvērsim Dieva Vārdu, lai pārdomājot pravieša Elijas dzīves augstākos un zemākos punktus, iegūtu jaunu stiprinājumu tālākam dzīves un kalpošanas ceļam.

1. Ķēniņu 19:(1–8), 9–18

1 Ahabs izstāstīja Izebelei itin visu, ko Elija bija darījis, kā arī to, kā viņš Baala praviešus bija ar zobenu nogalinājis. 2 Un Izebele deva Elijam ziņu, sacīdama: “Lai man dievi dara tā un vēl vairāk, bet rītdien ap šo pašu laiku es atdarīšu tev tāpat, kā tu ikvienai no viņu dvēselēm esi darījis!”

3 Un, kad viņš to redzēja, tad viņš cēlās, lai glābtu pats savu dzīvību, un nonāca Bēršebā, kas atrodas Jūdā. Un viņš tur atstāja savu puisi. 4 Bet pats viņš vienas dienas gājumu devās uz tuksnesi un apsēdās zem paegļa krūma, un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Un viņš sacīja: “Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks kā mani tēvi.”

5 Un viņš apgūlās un aizmiga zem kāda tuksneša krūma, bet te, redzi, eņģelis stāvēja viņa priekšā, un tas viņam sacīja: “Celies un ēd.” 6 Un viņš raudzījās, un redzi, pie viņa galvgaļa bija plācenis, kas cepts uz karstām oglēm, un apaļa krūze ar ūdeni; un viņš ēda un dzēra un apgūlās. 7 Un Tā Kunga eņģelis atnāca pie viņa otru reizi, pieskārās viņam un sacīja: “Celies un ēd, jo garš ceļš tev ir priekšā.” 8 Un viņš cēlās, ēda un dzēra un gāja, stiprinājies ar šo ēdienu, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam.

9 Un viņš iegāja alā un palika turpat pa nakti. Un redzi, Tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams: “No kurienes tu nākdams, Elija?”

10 Un viņš sacīja: “Degtin es esmu dedzis savā centībā Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, Tavus altārus viņi ir sadragājuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un es vienīgais esmu atlicies. Un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.”

11 Un Viņš sacīja: “Izej ārā un nostājies Tā Kunga priekšā kalnā.” Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. 12 Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns — lēna balss. 13 Un, tiklīdz Elija to sadzirdēja, viņš aizsedza savu seju ar savu apmetni un nostājās alas ieejas priekšā, un tad balss griezās pie viņa un sacīja: “Ko tu šeit dari, Elija?”

14 Bet viņš sacīja: “Es degtin esmu dedzis Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Israēla bērni ir atmetuši Tavu derību, Tavus altārus tie ir sagrāvuši un Tavus praviešus nogalinājuši ar zobenu, es vienīgais esmu atlicies, un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.”

15 Un Tas Kungs viņam sacīja: “Atgriezies pa savu ceļu tuksnesī uz Damasku un svaidi Hazaēlu par ķēniņu pār Aramu. 16 Bet Nimšija dēlu Jehu svaidi par ķēniņu pār Israēlu, bet Safata dēlu Elīsu no Abelas–Meholas iesvētī par pravieti savā vietā. 17 Un lai notiek tā: kas izglābjas no Hazaēla zobena, to lai nogalina Jehus, bet, kas izglābjas no Jehus, to lai nonāvē Elīsa. 18 Bet Es paglābšu Israēlā septiņus tūkstošus: visus, kas ceļus nav locījuši Baala priekšā, un visus tos, kuru mute nav skūpstījusi to.”

Vēsturiskais konteksts

1. Ķēniņu grāmatas 19. nodaļu ir jāaplūko plašākā kontekstā, raugoties uz Dieva aicinājumu Izraēla tautai atgriezties pie patiesā Dieva pielūgsmes. Protestējot pret Dāvida dinastijas (Rehabeāma) varas ļaunprātīgo izmantošanu, valsts sadalās ziemeļu un dienvidu daļās (1. Ķēniņu 12:1-19). Israēla ziemeļu daļa nonāk Ahaba pārvaldē, un ķēniņam apprecoties ar sidoniešu princesi Izebeli (1. Ķēniņu 16:31), lai stiprinātu israēliešu un feniķiešu attiecības, visā valstī tiek ieviesta feniķiešu pērkona un lietus dieva Baāla pielūgsme, kā arī Ašēras pielūgsme, un pēc Izebeles pavēles tiek noslepkavoti Dieva pravieši un priesteri.

Lai izaicinātu Baāla pielūdzējus, Dievs nedod zemei lietu trīs gadus. Viss nokalst. Lopi no sausuma sāka mirt. Dievs sūta pravieti Eliju, lai aicinātu tautu atgriezties pie patiesā Dieva pielūgsmes. Elija sapulcina visu Israēlu Karmela kalnā, un aicina izvēlēties, kam viņi grib kalpot:

“Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? Ja Tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam! Bet, ja Baals ir dievs, tad sekojiet tam!” Bet tauta viņam neatbildēja ne vārda.” (1. Ķēniņu 18:21).

Kāpēc šai konfrontācijai Dievs izvēlas tieši Karmela kalnu? Lietus mākoņi veidojas virs Vidusjūras un tad vējš tos nes pāri Karmela kalnam, līdz ar to Karmela kalns ir vieta, kura saņem visvairāk nokrišņu visā valstī. Sapulcinot lietus un pērkona dieva Baāla praviešus kalnā, kur parasti ir visvairāk nokrišņu visā valstī, Dievs ļauj Baālam cīnīties viņa paša teritorijā. Pus dienu Baāla priesteri sauca pēc lietus, bet no lietus nav ne vēsts. Baāls izrādās pilnīgi nespēcīgs sagādāt lietu pat tur, kur parasti ir visvairāk nokrišņu! Tā Dievs diskreditē elku dievu.

Tad pienāk Elijas kārta. Elija atjauno Kunga altāri, novieto uz tā upuri un lika aplej to ar ūdeni trīs reizes, līdz kamēr viss mirkst ūdenī. Dievam atbildot uz Elijas lūgšanu, uguns krīt no debesīm, aprijot gan upuri, gan uzsūcot pat ūdeni ap altāri, un visa tauta redz, kurš ir patiesais Dievs. Tajā pat brīdī Elija liek sagūstīt visus Baāla priesterus un tos nokaut. (Interesanti, ka uguns, kas krita no debesīm, aprija tikai upuri un ūdeni, kas bija ap altāri, bet neaiztika nevienu Baāla pravieti. Elija nolēma rīkoties pats…)

Izebeles draudi

Tad lasām, ka Ahabs atstāsta savai sievai Izebelei visu, ko Elija ir izdarījis, un kā viņš licis nokaut visus 450 Baāla praviešus. Izebele ir drosmīga un apņēmīga sieviete. Par spīti tam, ka Baāla pielūgsme Karmela kalnā ir cietusi pilnīgu izgāšanos, viņa liek nosūtīt Elijam ziņu: “Lai man dievi dara tā un vēl vairāk, bet rītdien ap šo pašu laiku es atdarīšu tev tāpat, kā tu ikvienai no viņu dvēselēm esi darījis!” Tie nav tukši draudi vai skaļa bļaustīšanās. Ja viņa būtu vēlējusies Eliju nogalināt, viņa to varētu izdarīt klusi, bez šāda paziņojuma. Viņa vēlas publiski diskreditēt Eliju un viņa Dievu visu to israēliešu acīs, kuri ir sākuši ticēt Viņam.

Saņēmis vēsti no Izebeles, Elija glābj savu dzīvību, bēgot no Jezreēlas uz Bēršebu (aptuveni 150 km pa taisni, bet ja iet gar Jardānas ieleju, tad aptuveni 210 km). Tuvojoties Bēršebai, ilgas pēc dzīvības sāk izzust. Elija atstāj savu kalpu Bēršebā un dodas vēl vienas dienas gājuma attālumā tuksnesī. Visiespējamākais, ka tas ir Sinaja tuksnesis. Tur viņš nespēkā pakrīt un lūdz Dievu, ka vēlas būt miris, jo nejūtas labāks par saviem tēviem. Var jautāt, kāpēc Elijam bija jābēg tik tālu, ja nāve bija pieejama turpat Jezreēlā no Izebeles rokas? Elija jūtas vientuļš, atraidīts un nevērtīgs, šķiet, ka tālāk dzīvot nav vērts. Dievs atbild uz šo lūgšanu ar ielūgumu uz brīvpusdienām eņģeļa sabiedrībā. Te atklājas pravieša cilvēciskais vājums un nespēja saskatīt realitāti, ko tālāk atklāj Elijas atbilde dievišķajam sūtnim 10. un 14. pantā.

Atklāsme Dieva kalnā

8. pantā lasām, ka pēc tam, kad Elija bija stiprinājies ar eņģeļa doto pārtiku, viņš dodas 40 dienas un 40 naktis uz Dieva kalnu Horebu. Bībeles pētniekiem nav zināma precīza šī kalna atrašanās vieta, jo tas ir vispārējs nosaukums Sinaja tuksneša kalniem. Tas varētu būt aptuveni 100 km no Beršebas, ja galamērķis bija 800 m augsts kalns Sinaja tuksneša ziemeļdaļā, vai līdz 360 km, ja galamērķis bija 2,5 km augsts kalns Sinaja tuksneša dienvidgalā.

Šī vieta ir nozīmīga. Vecās derības Keil & Delitzsch2 komentārs skaidro, ka ebreju tekstā 9. pantā alai ir lietots noteiktais artikuls, kas norāda, ka šī ala iespējams bija tā pati ala, no kuras Mozus vēroja Dieva godību (2. Mozus 33:22). Dievs veda pravieti Eliju 40 dienas, kam Bībelē ir simboliska nozīme, uz vietu, kur kādreiz cits ievērojams pravietis, Mozus, bija piedzīvojis Dieva atklāsmi.

Kad Elija bija nonācis galamērķī, Dievs jautāja: “No kurienes tu nākdams, Elija?” (9. p.) Elija atbild:

“Degtin es esmu dedzis savā centībā Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, Tavus altārus viņi ir sadragājuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un es vienīgais esmu atlicies. Un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.” (10. un 14. p.)

Lasot šo atbildi, mēs redzam, ka tā gluži neatbilda realitātei. Elija nebija palicis viens — iepriekšējā nodaļā rakstīts, ka Elija satika Obadju, kas “bija paņēmis simts praviešus un bija tos pa piecdesmit paslēpis kādās alās, un bija tos apgādājis ar maizi un ūdeni.” (18:4). Un vēl pirms dažām dienām Elija pats savām ausīm dzirdēja tautu saucam: “Tas Kungs ir Dievs, Tas Kungs ir Dievs!” (18:39).

Kāpēc Dievs jautāja Elijam šādu jautājumu? Dievs uzdeva šo jautājumu, lai Elija pārdomātu cilvēku rīcību un spēku no vienas puses, un Dieva rīcību un spēku no otras puses, kas varētu pārmainīt Elijas kalpošanu. Bez komentāriem par Elijas teikto, Dievs lika pravietim nostāties alas izejā un noraudzīties Dieva atklāsmē, kas no vienas puses sniegs spēku Elijam iet tālāk, bet no otras puses sniegsies daudz tālāk par pravieša mūžu, sniedzot stiprinājumu gan Israēla tautai, gan daudzu citu tautu Dieva meklētājiem:

“Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns — lēna balss.”

Citos tulkojumos ir teikts: “Un pēc uguns — pilnīga klusuma skaņa” (NRSV). Ebreju tekstā burtiski ir teikts: “un pēc uguns — plāns klusums”. Elija piedzīvoja to, ka reizēm Dievs nav iespaidīgos notikumos, bet klusumā.

Piedzīvojis Dieva atklāsmi, Elija godbijībā aizsedza seju un izgāja no alas. Un atkal “balss griezās pie viņa un sacīja: ‘Ko tu šeit dari, Elija?’” Diemžēl Elija vēlreiz atkārto to pašu (14. p.), ko viņš jau teica iepriekš 10. pantā. Viņā nekas nav mainījies, viņš vēl aizvien jūtas vientuļš un nevērtīgs. Cik maz Dieva atklāsme viņā ir ko mainījusi! (Kā ir ar mums? Dievs atklāj sevi, lai mēs mainītos, lai mainītos mūsu dzīves uztvere un stiprinātu mūs jaunai apņēmībai kalpot Viņam.)

Daudzi Bībeles pētnieki ir brīnījušies par šo atkārtoto Elijas atbildi, jautājot, vai tikai Elija šeit negrib atrast iemeslu, lai atteiktos no savas pravieša kalpošanas. Tomēr bieži mēs neievērojam lūgšanu, kas ir visu teoloģisko pārdomu pamats. Tā vietā, lai strostētu Eliju, Dievs savā žēlastībā liek Elijam veikt trīs lietas, kas izdzēsīs viņa bailes par to, ka Dievs ir atstājis Israēlu un visi tīko viņa dzīvības. Viņam ir jādodas atpakaļ uz ziemeļisraēlu, lai veiktu trīs lietas: viņam ir jāsvaida Hazaēls par nākamo Arama ķēniņu Benhadada, ilggadīgā Israēla ienaidnieka, vietā, Jehu par Israēla ķēniņu un Elīsu par pravieti savā vietā (19:15-16). (Šie trīs uzdevumi ietver 3 sfēras — starptautisko, iekšpolitisko un garīgo.)

Un visbeidzot 18. pantā, it kā starp citu, Dievs pasaka, ka Elija nav atlicies viens — Viņam ir vēl 7000 uzticīgu ļaužu Israēlā, kas nav locījuši ceļus Baāla priekšā.

Dievs atbildēja uz Elijas lūgšanu, sniedzot pārliecību, ka viņš nav pametis savu tautu un lai kādas nebūtu dzīves grūtības, kurām pravietim būs jādodas cauri, viņš nav viens.

Elijas sindroms

Reizēm arī mēs krītam šajā pat izmisuma stāvoklī, kāds bija Elijam. Mēs simpatizējam viņa sajūtām. Reizēm šķiet, ka neviens neieklausās mūsu vēstī, nevienu neinteresē patiesa ticība Dievam–Radītājam. Un mūsu pārdzīvojumu var izteikt ļoti līdzīgi Elijas pārdzīvojumam 10. un 14. pantā:

“Degtin mēs esam deguši savā centībā Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, Tavus altārus viņi ir sadragājuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un mēs vienīgie esam atlikušies. Un viņi tīko pēc mūsu dzīvības, lai to mums atņemtu.”

Ja arī mēs pieķeram sevi pie šādām domām, tad atcerēsimies Dieva vēsti un atbildi Elijam: Dievs vēl aizvien valda pār visiem notikumiem dabā — vai mēs to apzināmies? Viņš vēl aizvien atklājas klusā, lēnā balsī — cik laika mūsu dzīves vētrās esam izbrīvējuši, lai ieklausītos šajā klusajā balsī? Vai varbūt esam pārliecināti, ka Dievs atrodams tikai viesuļvētrām līdzīgos notikumos? Izlasīsim Elijas piedzīvojumu tuksnesī vēlreiz! Dievs vēl aizvien rūpējas par savu tautu un tur, kur mēs domājam, ka esam vienīgie, Viņam ir vēl 7000 uzticīgo, kaut arī mēs redzam vienīgi sevi — uz ko mēs raugāmies?

Tāpat kā Elijam, arī mums nepieciešamas acu zāles, lai mēs raudzītos uz dzīvi no Debesu perspektīvas, mums vajadzīgs ticības zelts un Kristus taisnības ietērps (Atkl. 3:18).

Tad, iespējams, līdzīgi Elijam, arī mēs saņemsim detalizētus noradījumus, ko darīt un kā rīkoties tālāk, lai nešaubītos par Dieva klātbūtni. Elijam bija jādodas atpakaļ uz turieni, no kurienes nācis, un jākalpo tālāk. Bet ķīla uzvarai bija apņēmība nelocīt ceļus Baāla priekšā.

Noskaidrot, kas mums kuram ir Baāls šodienas patērētāju sabiedrībā nav grūti. Bet pretoties straumei un nelocīt ceļus tā priekšā nekad nav bijis viegli.

Kurš logs?

Kāda sieviete reiz atstāstīja savas draudzenes piedzīvojumu: “Manai draudzenei bija interesants piedzīvojums, sēžot lidmašīnā un gaidot pacelšanos, lai dotos uz Kanādu. Apsēžoties krēslā, Marge ievēroja savādu ainu: lidmašīnas vienā pusē rietēja saule, visas debesis iekrāsojot brīnišķīgi zeltainās krāsās, bet pa logu, kas bija blakus viņas sēdeklim, varēja redzēt tikai tumšas un draudīgas debesis, kurās nebija ne miņas no saulrieta skaistajām krāsām lidmašīnas otrā pusē.

Ieslēdzoties lidmašīnas reaktīvajiem dzinējiem, kāda maiga balss ierunājās viņā. “Tu esi ievērojusi divus logus,” viņa dzirdēja balsi sakām, lidmašīnai paceļoties. “Arī tavā dzīvē būs prieka brīži, skaisti mirkļi, bet būs arī tumšas ēnas. Šeit ir kāda mācība, ko Es vēlos, lai tu apgūtu un tā pasargātu sevi no daudzām sirdssāpēm, paliekot Manī pastāvīgā mierā un priekā.

“Redzi, nav svarīgi caur kuru logu tu skaties, no tā nemainās lidmašīna kurss, tā vienalga dodas uz Vankūveru. Tāpat ar tavu dzīvi. Tā ir tava izvēle. Tu vari kavēties pie drūmās ainas. Tu vari raudzīties uz gaišo pusi un atstāt visas tumšās, ļaunu vēstošās lietas manā ziņā. Tāpat tikai Es ar tām visām varu tikt galā.

“Un galamērķis nav atkarīgs no tā, ko tu redzi vai ko tu jūti ceļojuma laikā. Iemācies to, rīkojies saskaņā ar to, un tu būsi brīva, gatava piedzīvot mieru, kas pārspēj katru saprašanu.”