Viņš man rādīja dzīvības ūdens upi, tā bija skaidra kā kristāls un iztecēja no Dieva un Jēra goda krēsla.
Viņas ielas vidū un upei abās pusēs bija dzīvības koks, tas nesa augļus divpadsmit reizes, katru mēnesi savu augli, un viņa lapas bija tautām par dziedināšanu.
(Atkl. gr. 22:1-2)
Cilvēks cer, kamēr vien viņš dzīvo. Tas ir vispārzināms fakts. Cerība ir gaidas, pārliecības pilnas ilgas pēc labā īstenošanās. Cerība ir viena no cilvēka dzīves pamatvajadzībām. Tā ir kā gaiss, ko elpojam, un maize, kuru ēdam. Tas nozīmē, ka pastāvīga raudzīšanās uz priekšu pretī mūžībai nav veids, kā izbēgt no realitātes, vai tieksme redzēt sev vēlamo par esošo, bet gan darbošanās pašreizējās pasaules labā.
Nesen lasīju kāda Lombardijas ārsta piedzīvotās šausmas slimības skartajā Itālijā. Pirms trīs nedēļām neko tādu nebija iespējams pat iedomāties. Ar katru dienu pacientu skaits slimnīcā kļuva aizvien lielāks un lielāks. Sākumā saslimušo cilvēku skaits bija daži desmiti, tad simti, bet šobrīd situācija ir kļuvusi krietni smagāka. Ārsti ir nonākuši situācijā, kad nākas noteikt, kurus pacientus var ārstēt, bet kuri ierobežoto resursu dēļ jāsūta mājās nomiršanai. Vēl tikai pirms dažām nedēļām šis ārsts un viņa kolēģi bija ateisti vienkārša iemesla dēļ – zinātne izslēdza Dieva eksistenci.
Ārsts gan sevi, gan kolēģus raksturoja šādi: “Psiholoģiski un fiziski noguruši, mēs bijām zaudējuši jebkādu cerību.”. Pirms dažām dienām slimnīcā ieradās gados vecs mācītājs ar nopietniem elpošanas traucējumiem. Turot citu mirstošo cilvēku roku, viņš tiem lasīja Bībeli. Tā kā tika izmantotas visas cilvēciskās iespējas palīdzēt, bet tāpat katru dienu mira aizvien vairāk cilvēku, viņā ieklausījās ne tikai slimnieki. Ārsti atzina, ka šajā situācijā palīdzēt var tikai Dievs, tāpēc viņi sāka lūgt. Tā viņi lūdza ik katrā brīvā brīdī. Bija noticis kaut kas neticams, pārliecināti ateisti lūdza Dieva palīdzību un spēku, lai spētu palīdzēt pacientiem. Diemžēl gados vecais mācītājs nomira, bet, neskatoties uz visām grūtībām un raizēm, ārsti ieguva mieru, uz kura atrašanu pirms tam viņi pat nebija cerējuši.
Pastāvīga raudzīšanās uz priekšu pretī mūžībai sniedz cerību un spēku, lai kalpotu šajā pasaulē.
Lasot evaņģēlijos par Jēzus dzīvi, jūs atklāsiet, ka Viņš, darbodamies pasaules labā, domāja par to, kas ir priekšā. Arī pienaglots pie krusta Jēzus blakus esošajam ļaundarim teica: “… tu būsi ar mani paradīzē.” Grēka skartajai cilvēcei ir vajadzīga dziedināšana, tāpēc Jānis atklāj nākotnes priekškaru, lai mēs visi ar gara acīm ieraudzītu, ko unikālu: “Viņas ielas vidū un upei abās pusēs bija dzīvības koks, tas nesa augļus divpadsmit reizes, katru mēnesi savu augli, un viņa lapas bija tautām par dziedināšanu.”
Cerība padara dzīvi gaišāku. Tā palielina prieku, dara panesamas ciešanas, sniedz drosmi cīņai, uzveic bailes un ļauj saskatīt rīta gaismu cauri tumsai. Dievs ir cerības devējs. Viņš norāda uz mūžīgo un drošo, to, kas ir klātesošs cauri laikiem. To pie kā var turēties un kurš sniedz atbalstu dzīves mainīgajos apstākļos.
Mācītājs Aldis Zēmele
G. Bukalders