Dieva valstība: jaunas attiecības Jēzū Kristū

Ievads:
Šoreiz pārrunāsim par Dieva valstības atklāsmi mūsu dzīvē, par jaunu cilvēku Jēzū Kristū.

Lūkas 10:1–11,16–20

1 Pēc tam Tas Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit citus un izsūtīja tos pa divi un divi Savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp Viņš gribēja iet.
2 Un Viņš tiem sacīja: “Pļaujamā daudz un strādnieku maz: tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā.
3 Ejiet! Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā. Neņemiet līdzi nedz naudas maku, nedz ceļasomu, nedz kurpes un ceļā nesveiciniet neviena. Un, ja jūs ieejat kādā namā, tad sakait vispirms: miers šim namam! Un, ja tur būs kāds miera bērns, tad uz viņa dusēs jūsu miers; bet, ja ne, tad tas atgriezīsies pie jums atpakaļ.
7 Tanī pašā namā palieciet un ēdiet un dzeriet to, kas tiem pie rokas, jo strādnieks ir savas algas cienīgs; bet neejiet no vienas mājas uz otru. Un, kurā pilsētā jūs ieiesit un jūs tur uzņem, tur ēdiet, ko jums ceļ priekšā. Un dziediniet slimniekus, kas tur ir, un sakait viņiem: tuvu pie jums ir nākusi Dieva valstība.
10 Bet, ja jūs ieiesit pilsētā un jūs tur neuzņem, tad izejiet uz viņas ielām un sakait: pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs še nokratām, bet to zinait, ka Dieva valstība ir tuvu klāt!
16 Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis.”
17 Un tie septiņdesmit pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: “Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā!”
18 Bet Viņš sacīja: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam! Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs. Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.”

Ievads
Lūkas ev. 8.–10. nodaļa ir interesanta ar misijas stāstiem:

1. Lūkas 8. nodaļā lasām kā Jēzus apstaigā vietējos Galilejas ciemus un pilsētas, dziedinot slimos, mācot un sludinot Dieva valstību. (1. un 10. p.)
2. Lūkas 9. nodaļā Jēzus izsūta 12 mācekļus sludināt Dieva valstību un dziedināt. (2. p.) Pēc viņu pārnākšanas Jēzus atkal sludina Dieva valstību (11., 27. p.) un aicina to darīt arī citus (60. p.)
   51. pantā Lūka raksta, ka Jēzus nolemj doties uz Jeruzālemi, līdz ar to viss tālāk rakstītais līdz pat 19. nodaļai ir Jēzus pēdējā ceļojuma apraksts.
3. Lūkas 10. nodaļā Jēzus izsūta 70 mācekļus sludināt miera vēsti un Dieva valstību. (9., 11. p.)

Vai varamt šajos Bībeles tekstos saskatīt kaut to, kas atkārtojas, un to, kas atšķirās? Atkārtojas dziedināšana un vēsts par Dieva valstību, atšķiras misijas apjoms un cilvēki, kas to veic.

Lūkas 10. nodaļā Jēzus dodas pēdējo reizi uz Jeruzālemi, vairāk Viņš neatgriezīsies ne Galilejā, ne Samarijā, tāpēc šo misiju raksturo trauksme. Jēzus izsūta 70 mācekļus sev pa priekšu, kur pats vēlāk gatavojās iet.

Šis stāsts ir ļoti interesants ar to, kas šeit ir pateikts un ar to, kas šeit nav pateikts:

• Jēzus norāda uz to, ka raža ir nogatavojusies un laiks to ievākt. (Kas audzējis ražu? Kas to ievāc? Kāpēc maz pļāvēju?)
• Viņš izsūta mācekļus kā avis vilku barā. Kaut ko tādu var izdomāt tikai Viņš — Dieva Dēls, kas ir visas pasaules Radītājs, un kas tomēr ir tik neaizsargāts šai pasaulē!
• Jēzus aizliedz tiem ņemt līdzi elementāras lietas, kas nepieciešamas tādam ceļojumam: naudas maku, ceļasomu un kurpes. Un tas ir tik steidzami, ka Jēzus pat aizliedz sveicināt pretimnācējus uz ceļa! Tagad nav laika apmainīties ar laipnībām. Kā jūs justos, ja jūs tiktu izsūtīti šādā misijā?

Jēzus vēsts ir par Dieva valstību un mieru. Ko tas nozīmē? Kas ir Dieva valstība? Par kādu mieru Viņš runā?

Piemērs

Pirms divām nedēļām gatavojos doties uz Ģenerālkonferences sesiju ASV uz 10 dienām. Tas nozīmēja sagatavot visu nepieciešamo ceļam. Sastādīju sarakstu ar visu, ko nepieciešams ņemt līdzi:

• Higiēnas piederumi: šampūns, ziepes, skūšanās piederumi, zobu pasta, zobu birstīte, nagu šķērītes, dvielis.
• Apģērbs: veļa, krekli ar garām piedurknēm, krekli ar īsām piedurknēm, kaklasaites, šorti un garās bikses, uzvalks, treniņtērps, peldbikses (katram gadījumam!), zeķes.
• Apavi: kurpes, sandales, čības.
• Elektronika: Telefons, piezīmjdators, pārejas priekš ASV kontaktiem, vadi, atmiņas karšu lasītājs, u.t.t.

Kopā sanāca viens paliels koferis (13 kg) un datorsoma (8 kg).

Mēs vēlamies būt sagatavoti visiem neparedzētiem gadījumiem. Mēs vēlamies, lai mūs negaidītu nepatīkami pārsteigumi. Tas ir tik cilvēcīgi…

Kad ieradāmies ASV, uzreiz nācās novilkt žaketi, jo ārā bija +36°C. Džinsa audekla krekls drīzi vien bija slapjš. Labi, ka viesnīcā bija gaisa kondicionēšanas sistēma. Nākamajā dienā pārcilāju kofera saturu un sapratu, ka izņemot pāris kreklus, visas pārējās drēbes te būs liekas. Viesnīcā bija gan TV, gan kafijas automāts ar visiem nepieciešamajiem piederumiem, gan matu šampūns, dušas gēls, un pat glāzes mutes skalošanas ūdenim.

Lietas, kas traucē

Vēlēdamies izsargāties no neparedzētiem gadījumiem, mēs apkraujam sevi ar dažādām lietām. Ne tikai fiziskām lietām, bet arī neziņu, uztraukumiem, bailēm, šaubām, nogurumu…

Lai cik daudz mēs neņemtu līdzi, mēs nekad nespēsim nodrošināties pret visu, kas dzīvē var gadīties. Uz otru pusi var izrādīties, ka daudz kas no līdzi paņemtā ir vienkārši lieka nasta.

Reizēm vajag nolikt malā visus uztraukumus un uzticēties, ka lai cik nesagatavoti mēs esam, Dievs rūpējas par mums.

Lūkas ev. 10. nodaļā Jēzus izsūta mācekļus bez kāda nodrošinājuma ceļā: “Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā. Neņemiet līdzi nedz naudas maku, nedz ceļasomu, nedz kurpes un ceļā nesveiciniet neviena.”

Ceļojums nebūs viegls, viņi būs kā avis vilku barā. Mācekļiem nebūs ne maka, no kura kaut ko izvilkt grūtā brīdī, ne kurā kaut ko ielikt, kad viņi nonāks labās mājās. Viņi tiek brīdināti, ka ne visos namos viņus uzņems. Pat ja cilvēki nepieņems miera vēsti, viņi nedrīkstēs atbildēt ar ļaunu, kā viņi to iepriekš vēlējās darīt Samarijā (Lukas ev. 9:52–56). Viņiem jānokrata putekļi no sandalēm un jādodas tālāk. Un tomēr būs arī “miera bērni”, kas viņus uzņems un sniegs pajumti un pārtiku.

Mācekļu misijas vēsts

70 mācekļu misijas centrā ir miera vēlējums — ebr. Šalom. Mācekļiem ir jāuzmeklē “miera bērni” un jāpaliek pie tiem. Uņemti kādās mājās un pacienāti, viņi nedrīkst sākt staigāt apkārt no mājas uz māju, lai gūtu vēl kādu labumu. Viņiem aizliegts ņemt līdzi maku, lai uzturētu sevi vai ievāktu ziedojumus. Visa centrā ir vēsts par Dieva valstību. Jēzus ir ceļā uz Jeruzālemi, uz Golgātas krustu, un cilvēki ir jāsagatavo pēdējai iespēja satikties ar Viņu. Mācekļiem nav laika pierunāt cilvēkus pieņemt Jēzus vēsti — ja tie noraida miera vēsti, mācekļiem jādodas tālāk pie citām durvīm.

Problēma bija tā, ka tā laika sabiedrības lielākā daļa nemeklēja mieru ne ar saviem tradicionālajiem ienaidniekiem — kaimiņu tautu samariešiem, ne ar nīstamajiem romiešu okupantiem. Viņi gaidīja karu, kas uz visiem laikiem atbrīvos tos no visiem viņu ienaidniekiem. Jēzus izpratnē ļaunuma iznīcināšana ar ļaunumu līdzinājās israēliešu vēlmei pēc viņu atbrīvošanas no Ēģiptes verdzības, atgriezties atpakaļ Ēģiptē. Varbūt tieši tāpēc pēc miera vēsts nodaļas sākumā seko stāsts par labo samarieti — tā ir Jēzus vēsts par radikāli jaunām attiecībām to cilvēku starpā, kas uzskatīja viens otru par ienaidniekiem, tas ir stāsts par to, kāds ir Dieva tautas aicinājums — nest mieru un mīlestību visu cilvēku attiecībās. Šajās pārveidotajās attiecībās atklājas Dieva valstība — Dieva griba mūsu dzīvē.

Lietas, kas noder

Neskatoties uz tām lietām, kas mācekļiem jāatstāj pie sava Meistara, viņi ies misijas ceļojumā ar trim lietām:

1. Viņi ies ar atvērtu sirdi, vēlmi pastāstīt citiem par Dieva mīlestību.
2. Viņi nesīs līdzi savu dzīvesstāstu, savu piedzīvojumu ar Dievu, ar Jēzu Kristu. Viņi varēs stāstīt citiem par to, ko piedzīvojuši kopā ar Dievu.
3. Viņi nesīs miera vēsti par jaunām attiecībām tiem, kas ir dzirdējuši par Dievu, kā arī tiem, kas ar Viņu vēl nav dzirdējuši.

Jēzus saka mācekļiem: “Neņemiet līdzi nedz naudas maku, nedz ceļasomu, nedz kurpes.” Tātad, neņemiet neko, kas nošķir jūs no cilvēkiem.

Mūsu misija

Mēs visi esam dzirdējuši par misijas darbu, daži esam piedzīvojuši, kā mācītājs aicina iznākt baznīcā priekšā uz paaugstinājuma tos, kuri nolēmuši atsaukties evaņģēlija vēstij. Esam satikuši cilvēkus, kas uz ielas vai pie mājas durvīm piedāvā iegādāties garīgo literatūru, vai paši esam piedāvājuši garīgo literatūru citiem. Dažam tas prasa drosmi — paņemt Bībeli vai kādu garīga rakstura grāmatu un doties no durvīm pie durvīm, piedāvājot šo literatūru. Citam ir pavisam viegli uz ielas garāmgājējiem uzdot jautājumu: “Vai tu esi glābts?” un tad visiem, kas nav absolūti pārliecināti, piedāvāt Bībeles stundas. Parasti domājot par misijas darbu, mēs atceramies Kristus vārdus:

“Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:18-20).

Tie, kas esam draudzes locekļi, esam domājuši, kā mēs šo Kristus pavēli varam īstenot dzīvē, kā varam pasludināt evaņģēlija vēsti visā pasaulē. Parasti ar to saprotam Bībeles stundas, garīgās literatūras izplatīšanu, evaņģelizācijas seminārus, u.tml. pasākumus. Tomēr šī rakstvieta Lūkas evaņģēlijā sniedz atšķirīgu perspektīvu misijas darbam.

Nav grūti kaut ko tikai pastāstīt par Jēzu Kristu, nav grūti atšķirt Bībeli vai kādu grāmatu un nolasīt kādu citātu. Bet ar to jūs nekļūstat tuvāki. Ne vienmēr mums jānēsā līdzi grāmatas. Arī labas lietas reizēm var kļūt par nastu un šķērsli. Reizēm vajadzīga tikai mīloša sirds, Dieva tuvums, ticība, miera un Dieva svētību vēlējuma vārdi.

Ņemiet līdzi misijas darbā to, ko jūs varat dot citiem — jūsu sirdi, jūsu dzīvesstāstus un piedzīvojumus, jūsu ticību. Tieši tāpēc Jēzus izsūta mācekļus bez tām lietām, kas var traucēt vēstij par Viņu.

Kā mēs justos Jēzus mācekļu vietā? Ja mums nebūtu nekā cita ko parādīt, kā vien mūsu sirds, mūsu dzīve? Ja mums nebūtu līdzi ne maka, ne lieku drēbju, nekā tāda, uz ko mēs varam paļauties paši, un liecībai par Jēzu Kristu būtu jātop redzamai, uzlūkojot mūs un mūsu dzīvi?

Kādu mēs redzam savu misiju? Kad jūs apmeklējat slimos, vai vecos un vientuļos ļaudis, vai nelaimē nonākušos, jūs dāvājat tiem savu mīlestību, rūpes un uzmanību. Jūs pasludinat tiem Dieva valstību. Esot šajā vietā kā sabiedrība, kas dzīvo pēc Dieva mīlestības un miera likuma, jūs pasludinat Dieva valstību. Ejot uz Golgātas krustu, Jēzus mācekļiem uzdeva sagatavot ļaudis satikties ar Viņu, pasludinot mieru un Dieva valstību. Tagad gaidot Jēzus Kristus otro atnākšanu un sagatavojot ļaudis uz šo satikšanos, vai miers un Dieva valstība ir arī mūsu vēsts centrā?

Misijas rezultāts

Jēzus mācekļi atgriezās iepriecināti. Viņi vēlējās pastāstīt par iespaidīgajiem misijas rezultātiem, par to, ka pat ļaunie gari paklausa viņu pavēlēm. Mēs vēlētos uzzināt kaut ko vairāk, bet Jēzus tos pārtrauca, paziņodams:

“Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam! Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs. Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.”

Kā mēs raugāmies uz evaņģelizāciju — kā uz iespēju kaut ko iegūt sev un kā iespēju dižoties ar iespaidīgiem rezultātiem — vai kā iespēju atdāvināt savu mīlestību, savus piedzīvojumus ar Dievu — bez peļņas, bez sava labuma, un priecāties, ka mūsu vārdi ir rakstīti Debesīs un esam Jēzus Kristus līdzstrādnieki?

Perspektīva

Viss ir atkarīgs no mūsu skata perspektīvas. Savulaik pravietis Elīsa saprata, ka ja izdosies pierunāt ienaidnieka karaspēka ģenerāli Naāmanu atteikties no augstprātības, un ja Israēla Dievs viņu dziedinās no spitālības, tad, neskatoties uz dažiem kompromisiem (elka pielūgsme templī kopā ar viņa ķēniņu), Naāmans diezin vai cīnīsies pret tautu, kuras Dievs to ir dziedinājis. Pravietis atteicās no Naāmana pateicības dāvanas, lai Naāmans uz mūžu paliktu parādā Israēla Dievam.

Turpretim Elīsas kalps visā notikumā saskatīja tikai iespēju iegūt necerētu labumu… Jūs droši vien zināt stāsta iznākumu — Gehazis aizgāja prom, aplipis ar Naāmana spitālību, “balts kā sniegs”.

Kā būtu ar evaņģelizāciju, ar Kristus sludināšanu, ja mēs ietu pie cilvēkiem vispirms ar atvērtu sirdi, tad ar savu stāstu par Kristus mīlestību un ar ticību, ko Kristus mums dāvinājis, un tikai tad ar grāmatām? Jo sirds runā uz sirdi — mīlestība iet no sirds uz sirdi.

Vai mēs nesam miera vēsti, kā Kristus lika to darīt septiņdesmit mācekļiem? Vai esam ‘miera bērni’? Kā to uzzināt? Kāda ir mūsu pieredze — vai cilvēki nāk pie mums, kad meklē mieru, kad ir uztraukušies vai nonākuši dzīves grūtībās, vai arī met mums līkumu? Vai viņi piezvana mums, kad ir problēmas, vai arī tikai mēs esam zvanītāji? Evaņģēlijos lasām, ka Jēzum nebija glābiņa no ļaudīm, kas vēlējās satikt Viņu. Kā ir ar mums?

Vai mēs lasām Lūkas ev. 8., 9., 10. nodaļā aprakstītos notikumus tikai kā stāstu savirknējumu, vai arī redzam tur kādu progresiju? Gan 8. gan 9. un 10, nodaļā tūlīt pēc attiecīgā misijas stāsta tiek pieminēti daži notikumi, tie nav uzrakstīti tāpat vien, bet lai ilustrētu attiecīgās misijas nozīmi, kas aprakstīta iepriekš, nodaļas sākumā.

• 8. nodaļā Jēzus apstaigā vietējos Galilejas ciemus un pilsētas, dziedinot slimos, mācot un sludinot Dieva valstību. (1. un 10. p.)
• 9. nodaļā Jēzus izsūta 12 mācekļus sludināt Dieva valstību un dziedināt. (2. p.).
• 10. nodaļā Jēzus izsūta 70 mācekļus, dodot tiem varu izdzīt ļaunos garus, dziedināt un pasludināt Dieva valstību.

Šeit vērojama progresija — vispirms Jēzus viens pats, tad 12 mācekļi, tad 70 mācekļi. Skaitlis 12 ir simbolisks skaitlis — tas simbilizē 12 Israēla ciltis, tas simbolizē jaunu Israēlu. Arī skaitlis 70 ir simbolisks skaitlis — tas atgādina notikumus Mozus dienās, kad Dievs izraudzīja 70 vecajus un deva tiem savu Garu Israēla vadīšanai uz Apsolīto zemi (4. Mozus 11:16,25). Šis skaitlis ir arī visu tā laika zināmo tautu skaits (1. Mozus 10:2–31). Ar to Lūka norāda gan uz Jēzu kā uz jaunu Mozu, gan uz priekšā stāvošo vispasaules misiju, lai vestu visas tautas uz Dieva valstību. Jēzus dod mācekļiem savu autoritāti dzidināšanā un liecināšanā par Dieva valstību.

Tad seko stāsts par labo Samarieti, kurā Jēzus atklāj saviem klausītājiem, ka Dieva valstībā ir vieta arī tiem kaimiņiem, ar kuriem viņi nespēj sadzīvot. Šis stāsts skaidro to, ko nozīmē būt patiesam israēlietim.

Nodaļa noslēdzas ar stāstu par Martu un Mariju, kuru mēs parasti skaidrojam kā divu māsu strīdu par to, vai svarīgāk ir klausīties Jēzus vārdos vai rūpēties par Jēzus ērtībām. Vai arī raugāmies uz vienu māsu kā romantiķi, bet uz otru kā praktiķi.

Tomēr būtībā šis stāsts ir par pavisam ko citu: par to, vai sieviete var ieņemt līdzvērtīgu vietu vīrietim reliģiskajā dzīvē. Tolaik jūdu sabiedrībā bija stingri noteiktas vietas, kur sieviete varēja atrasties kopā ar vīrieti. Tā bija iela un guļamistaba. Mājās sievietes teritorija bija virtuve, bet viesistaba — vīrieša teritorija. Apsēžoties pie Jēzus kājām, Marija ieņēma vīrieša vietu. Tikai vīrietis tā laika sabiedrībā varēja sēdēt pie rabīna kājām. Un lasot Pāvila vēstules, mēs uzzinām, ka arī apustulis Pāvils savā laikā ir sēdējis pie Gamaliēla kājām (Ap. d. 22:3) — tolaik tas nenozīmēja tikai uzmanīgi klausīties runātājā — tas nozīmēja mācīties, lai kļūtu par tādu pat rabīnu kā skolotājs! Marija bija ieņēmusi Dieva valstības mācītājas un sludinātājas mācekļa vietu un tieši šī iemesla dēļ Marta eksplodēja. Jēzus norāja Martu un pieņema Mariju kā savu mācekli. Visiem, kam ir problēmas ar sieviešu ordināciju kalpošanai, der rūpīgi pārdomāt šo epizodi…

Kristus devās uz Jeruzālemi, uz Golgātas krustu, visur aiz sevis atstādams cilvēkus ar jaunu Dieva valstības piedzīvojumu, ar jaunu attiecību piedzīvojumu.

• Jēzus atklāja Dieva Vārda un Dieva baušļu patieso nozīmi,
• Jēzus atklāja Dieva valstību uz šīs zemes,
• Viņš lauza maizi izsalkušiem,
• Viņš piedeva grēciniekiem un
• atbrīvoja ļaudis no tumsas spēku varas.

Šīs ir tēmas, kuras Lūka ir aplūkojis sava evaņģēlija 8., 9. un 10. nodaļā. Tāpēc nav brīnums, ka 11. nodaļa iesākas ar visu šo tēmu summējumu — ar lūgšanu, ko mēs pazīstam kā Tēvreizi:

“Tēvs!
Svētīts lai top Tavs Vārds,
lai nāk Tava valstība.
Mūsu dienišķo maizi dodi mums katru dienu
un piedodi mums mūsu grēkus,
jo arī mēs piedodam katram, kas mums ir parādā,
un neieved mūs kārdināšanā.”

Šī lūgšana nav tikai dažādu vajadzību saraksts, tā ir tādu cilvēku lūgšana, kas seko Jēzum Kristum uz Dieva valstību. Āmen.