Aicinājums kalpot

Ir sācies Jaunais 2011. gads. Mūsu priekšā ir jauns kalpošanas posms. Un tāpēc ir labi ieklausīties vārdos, ko lasām Mt. 20:20-28:

Tad Cebedeja dēlu māte nāca ar saviem dēliem pie Viņa, metās zemē un lūdza ko no Viņa. Un Viņš tai sacīja: “Ko tu gribi?” Viņa saka Tam: “Saki, lai šie abi mani dēli sēd Tavā valstībā viens Tev pa labo, otrs pa kreiso roku.”

Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Jūs nezināt, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeršu?” Tie saka Viņam: “Varam gan.” Un Viņš saka tiem: “Manu biķeri jums būs gan dzert, bet sēdēt pie Manas labās un kreisās rokas, to dot Man nepiederas; tas pienākas tiem, kam Mans Tēvs to sagādājis.”

Un, kad tie desmit to dzirdēja, viņi apskaitās par šiem diviem brāļiem. Bet Jēzus pieaicināja tos un sacīja: “Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un lielie kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis.

Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.”

Ziemas ainava

Saruna risinājās ceļā uz Jeruzalemi. Kā no Cebedeju dēlu mātes lūguma noprotam, tā bija saruna par Dieva valstību, un saruna noslēdzas ar Jēzus aicinājumu kalpot. Ar to Kristus gribēja mācīt, ka Dieva valstības galvenais raksturs ir kalpošana.

Kad dzirdam frāzi “Debesu Valstība” mēs domājam, ka tā ir valstība Debesīs, citā sfērā, kur mēs kādreiz nonāksim pēc Kristus otrās nākšanas. Bet īstenībā izteiciens “Debesu valstība” vairāk nozīmē Debesu kārtību, Dieva valdību jau šeit un tagad. Tāpēc mēs Kunga parauglūgšanā tiekam mācīti lūgt: “Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs tā arī virs zemes…” Kristus valstība neaprobežojas ar Debesīm. Tai ir jānāk arī uz mūsu zemi, tai ir jāienāk mūsos…

Jau senatnē Nebukadnēcars un Daniels redzēja sapni par lielo akmeni, kas tika atraisīts bez cilvēku roku palīdzības un satrieca tēlu, kas simbolizēja visas šīs pasaules valstis. Bija skaidrs, ka Akmens ir Debesu Dieva valstība. Tā satrieks visas šīs pasaules valstis un impērijas, un pārņems visu pasauli. Tās jaunā kārtība pārvaldīs šo zemi mūžīgi.

Mēs kā draudze labi zinām šos apsolījumus. Un tomēr, lai arī cik mums Septītās dienas Adventistiem Kristus otrā atnākšana būtu dārga, lai arī cik daudz mēs par to runātu, tomēr, lai mēs varētu tajā piedalīties kā atpirktie, Debesu valstības dabai jau šobrīd ir jāienāk mūsu sirdīs.

Jēzus neaicināja dzīvot bez šīs zemes autoritāšu struktūrām. Viņš zināja, ka šajā pasaulē ļaujot ļaundariem vaļu, ļaunums gūs absolūtu uzvaru, līdz ar to ir vajadzīgas valsts varas struktūras ļaunuma savaldīšanai. Jēzus mērķis bija pilnībā pārveidot visas reliģiskās institūcijas. Jēzus sāka veidot Dieva valstību—kā ģimeni, kā jauno Izraēlu ar divpadsmit apustuļiem. Tajā bija jāvalda citiem principiem, nekā tiem, kādi valdīja tolaik.

Dieva valstības principi

Mainot sava laika pieņēmumus, Jēzus noraidīja jebkādu tiesāšanas garu. “Netiesājiet, lai netopat tiesāti…” Jēzus nenosodīja divu mācekļu centienus ieņemt augstākos amatus, bet parādīja, ka tās vietas nosaka Tēvs. Ja kāds uzskata, ka viņš ir labāks par citiem, tad viņš jau ir sācis tiesāšanas darbu. Te jāpiebilst, ka Jēzus arī nenorāja pārējos desmit par sadusmošanos, bet aicināja uz kalpošanu cits citam.

Tātad Jēzus kalpošana bija vērsta nevis lai kādu nosodītu, bet lai dziedinātu. Nevis lai dusmotos, bet rādītu kalpošanas iespējas. Piemēram, tos, kurus rakstu mācītāji un farizeji sauca par grēciniekiem, Jēzus uzskatīja par slimniekiem, kuriem nepieciešams ārsts. “Veseliem ārsta nevajag, bet neveseliem. Es neesmu nācis aicināt taisnus, bet grēciniekus.” (Mk. 2:17).

Lai raksturotu to, kas nepieciešams cilvēkiem, Jēzus lieto arī citu salīdzinājumu un saka, ka viņi ir pazuduši. Bībelē ir vesela nodaļa veltīta trim stāstiem: par pazudušo avi, par pazudušo grasi un par pazudušo dēlu. Cilvēku, kuru Jēzus stāstā nosauc par pazudušo dēlu, tēvs neuzrunā kā grēcinieku, kā vainīgo un kā sodāmo. Savam vecākajam dēlam viņš saka: “Šis tavs brālis bija miris un atkal atrasts dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts…” (Lk. 15:32).

Divi atšķirīgi ceļi

Atgriežoties pie Cebedeja mātes lūguma, varam teikt, ka tā bija visneveiksmīgākā lūgšana visā Bībelē. Cebedeju dēlu motīvs un Debesu valstības motīvs ir divas pilnīgi pretējas lietas. Tās ir divas dažādas valodas.

“Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un lielie kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis.

Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.”

Jēkabs un Jānis tiecās sēdēt uz troņa godībā un varā. Jēzus savukārt zināja, ka Viņam būs jākarājas pie krusta nespēkā un kaunā. Un tā mēs Debesu valstības priekšā tiekam aicināti izdarīt izvēli starp savtību un upuri. Kalpošana ir saistīta ar upuri, ar pazemojumu, ar spēku izsmelšanu.

Un tomēr tajā pat laikā, kaut arī pazemots pie Krusta, Kristus palika Cilvēka Dēls. Viņa augstākais tituls tika saglabāts. Viņš vienlaicīgi bija godības pilnais Cilvēka Dēls un Ciešanu Kalps. Viņš savā godībā iegāja ar ciešanām pie krusta. Jūs droši vien zināt, kas, Viņam ieejot godībā, bija pa labo un pa kreiso roku. Tajā dienā Jēkabs un Jānis varēja priecāties, ka Tēvs to vietu bija rezervējis citiem…

Skaistākais visā šajā stāstā ir tas, ka ejot cauri Kristus krusta notikumam, mācekļi atsaucās Kristus aicinājumam un izdarīja šīs trīs izvēles. Viņi izvēlējās upurēt savu labklājību, sekoja Jēzum gan dzerot Kristus ciešanu kausu, gan kalpojot.

Mācekļiem ticība nebija tikai teoloģisku atziņu apkopojums. Jēzus zināja, ka pēc Viņa aiziešanas mācekļiem paliks Viņa vārdi, bet pietrūks Viņa klātbūtnes, pietūks kaut kā tik taustāma, ka tam var pieskarties, var sajust. Tāpēc Jēzus deva tiem kaut ko tādu, ko mācekļi nevarēs intelektualizēt — Viņš deva tiem maizi un vīnu, kā arī iespēju nomazgāt cits citam kājas. Todien zinādams, ka viņa stunda ir nākusi, Jēzus pateica vissvarīgāko: “Dariet to, Mani pieminēdami.” Nevis “ticiet šai doktrīnai”, bet “dariet to”. Jo kristietība nav tikai intelektuālu doktrīnu apkopojums, bet kristietība ir Kristus atklāsme cilvēka miesā—mūsu sekošana Kristum kalpošanā un misijā. Ejot krusta ceļu, Jēzus atpirka mani un tevi no grēka verdzības, nomazgāja ar savām svētajām asinīm, un veido par Debesu valsts pilsoni, kad kalpojam cits citam, jā — arī burtiski mazgājot kājas! Kalpojot citiem, un ļaujot citiem kalpot mums, tā apliecinot savu cilvēcību.