Dievs ienīst lepnību

Dievs ienīst lepnību. Kāpēc? Tāpēc, ka tai nav pamata. Ko mēs esam tādu izdarījuši, lai lepotos? Vai esat kādreiz redzējuši, ka foto izstādē apbalvo labāko foto aparātu? Mākslas izstādē slavē linaudeklu, uz kura ir uzgleznota glezna? Vai godalgas piešķir tintei, kas izmantota, lai nodrukātu grāmatu? Nē, tie visi ir tikai instrumenti, lai kaut ko sasniegtu, izveidotu, izgatavotu. Balva tiek piešķirta nevis instrumentiem, bet autoram.

23. Psalmā lasām, ka mums pašiem nav ar ko lepoties:

Viņš man liek ganīties — es pats neganos!
Viņš mani vada pie skaidra ūdens — es pats nē!
Viņš atspirdzina manu dvēseli — ne es pats!

Mēs varam būt Dieva rokās kā foto aparāts, kas fiksē mirkli laikā, kā audekls gleznai, kā kalts, ar ko izkaļ skaistu skulptūru, kā tinte, ar kuru raksta dzejas grāmatu, bet mēs neesam tie, kas saņem aplausus.

Dāvids īpaši uzsver mērķi, kādēļ Kungs visu to dara mūsu dzīvē — “Sava Vārda dēļ”. Nevis mana vārda dēļ, bet Sava Vārda dēļ.

Kādēļ Dievs visu slavu un godu grib tikai sev? Vai Viņam vēl ir goda par maz?! Vai Viņam ir kāda ego problēma? Nē, bet mums ir! Dievs zina, ka mēs nespējam tikt galā ar godu un slavu. Viņš paņem visu godu Sev, jo zina, ka mēs nespējam ar to tikt galā.

Neliels piemērs:
Reiz kādā dzimšanas dienā mani darba kolēģi uzdāvināja man torti. Manu mīļāko torti. Tā kā bija vēl viss kas cits ko ēst, es nolēmu šo torti pataupīt sev. Jo es gribēju kārtīgi paēst šo torti. Ne vienu gabaliņu vai divus. Ne arī trīs gabalus, pat ne pus torti. Es gribēju apēst visu torti! Bet kolēģe, pati to nezinot, izglāba mani — viņa atsaiņoja šo torti un sagrieza to gabaliņos, tā, lai tiek visiem pa diviem nelieliem gabaliņiem, un jubilāram vēl mazliet. Tā viņa izglāba manis no drošas pārēšanās vakarā un sliktas dūšas naktī.

Dievs dara to pašu. Viņš visu godu paņem sev, jo mēs nemākam ar to apieties. Mums nepietiek ar nelielu slavas gabaliņu, mēs ātri vien gribam visu slavu. Apetīte pēc tās strauji aug, un mēs ātri aizmirstam, ka esam no zemes ņemti un atpirkti no grēka par bezgala augstu cenu. Mūsos izzūd jebkāda līdzība ar mūsu Radītāju. Mēs sākam uzvesties tā, kā reiz gadījās kādam baznīcas apmeklētājam.

Viņš nebija slikts cilvēks. Kad viņš raudzījās uz tām problēmām, kādas Dievam jārisina citu cilvēku dzīvē, viņš jutās priecīgs, ka vismaz viņš nesagādā Dievam tādas problēmas. Viņš slavēja Dievu, teikdams:

“Dievs, ir tik jauki, ka pasaulē ir cilvēki, kam nevajag Tavu palīdzību tik daudz kā citiem. Lūk, tepat pie baznīcas stūra ir ubags, kas lūdz pārtikai un apģērbam. Man tas viss ir un man ar to nav jāapgrūtina Tevi. Tur tālāk ir kāda sieviete, kas ir nedziedināmi slima ar AIDS — es esmu vesels. Man pa ielu pretī nāca alkoholiķis, kas meklē iespēju iedzert — man nav alkohola atkarības. Ir cilvēki, kam jāmāca morāles pamati, lai tie nedzīvotu amorālu dzīvesveidu — man tas nav vajadzīgs.”

Bet tai dienā tajā pašā baznīcā ienāca vēl kāds dievlūdzējs, kurš lūdza Dievu tā:

“Dievs, esi man žēlīgs, grēciniekam. Kā mans brālis, kas lūdz pēc apģērba, es lūdzu pēc Tavas taisnības. Kā mana māsa, kas slima ar AIDS, es esmu slims ar grēkiem. Kā mans draugs, kas slīcina sāpes alkoholā, es meklēju sāpju mierinājumu Tevī. Un kā Tu mīlot sniedz virzienu tam, kas neko nesaprot no morāles, sniedz ceļa virzienu arī manā dzīvē.”

Lūkas ev. 18:14 lasām Jēzus spriedumu par šo pēdējo lūdzēju:
“Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.”

Tikpat spēcīgi, cik Dievs ienīst lepnību, Viņš mīl pazemību.

“Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.” (Mat. 11:28-29)

“Tiešām, Tas Kungs ir dižens, tomēr Viņš uzlūko pazemīgo un pazīst lepno jau no tālienes.” (Ps. 138:6)

“Tā saka tas Augstais un Varenais, kas mūžīgi dzīvo, Viņa vārds ir Svētais: ‘Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem.’” (Jes. 57:15)

Vai mēs vēlamies, lai Dievs dzīvotu pie mums? Lai mēs varētu ieiet pa durvīm, kuras Jēzus ir atvēris mūsu priekšā? Šo durvju atslēga ir pazemība, Kristum līdzīgs raksturs. Mēs varam mācīties būt līdzīgi savam Kungam. Šodien mums ir iespēja sekot savam Kungam pazemības iestādījumā — kāju mazgāšanā, lai pēc varētu sēdēt pie Viņa galda.

Katrs Vakarēdiens ir skats atpakaļ pagātnē, kad mūsu Kungs atdeva savu dzīvību par mūsu grēkiem un noslēdza jaunu derību savās asinīs. Derību, lai mūs varētu glābt.

Katrs Vakarēdiens ir arī skats nākotnē un to lielo dienu, kad visu laikmetu ticīgie sēdēs pie viena galda Dieva valstībā.

Un katrs Vakarēdiens ir Dieva valstība miniatūrā, šodien. Lūkas 22. nodaļā lasām:

“Jūs esat tie, kas pastāvējuši pie Manis Manās grūtībās. Un tāpēc Es jums novēlu Valstību, kā Mans Tēvs Man to novēlējis, ka jums būs ēst un dzert pie Mana galda Manā Valstībā un sēdēt uz troņiem un tiesu spriest pār divpadsmit Israēla ciltīm.” (Lk. 22:28–30)

Katrs Vakarēdiens ir apliecība, ka mēs vēlamies dzīvot Kristus pazemībā, mēs vēlamies Kristus klātbūtni mūsu dzīvē un gaidām uz Dieva valstības piepildīšanos.

Apliecināsim to, sekojot Kristus piemēram un tad iesim pie Viņa galda. Āmen.