(Pēc Lieldienām) Jauns rīts

Jāņa evaņģēlija 20. nodaļa noslēdzas ar skaistu epilogu:

“Vēl daudzas citas zīmes Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, par kurām šajā grāmatā nav rakstīts. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jums, kas ticat, būtu dzīvība viņa vārdā.” (30.–31. p.)

Varētu domāt — ko te vēl piebilst? Evaņģēlija stāsts ir izstāstīts — Jēzus atnāca pie mums, mācīja un dziedināja, tad mira par mūsu grēkiem un augšāmcēlās. Stāsts ir laimīgi beidzies. Teātra valodā runājot, priekškars nolaižas. Bet tad pēkšņi priekškars paveras un uz skatuves iznāk visi izrādes galvenie aktieri. Ir vēl kaut kas, kas palicis nepateikts.

Galilejas jūra

Nakts Galilejā

21. nodaļa iesākas ar ainu Galilejā, Tiberijas jūras krastā. Ir pagājis zināms laiks, kopš mācekļu satikšanās ar Jēzu Jeruzalemē. Viņi ir atgriezušies Galilejā, aptuveni 150 km uz ziemeļiem no Jeruzalemes. Ir vakars. Mācekļi dodas zvejot. Pareizāk sakot, Pēteris paziņo, ka viņš dodas zvejot un pārējie piebalso, ka dosies viņam līdzi. Pēteris, varbūt pat pašam to neapzinoties, atkal ir mācekļu vadītājs.

Mums ikvienam dzīvē gadās notikumi, kas izrādās daudz spēcīgāki par mums, kas mūs satriec. Mācekļi to visu piedzīvoja — vispirms fantastiskā Jēzus iejāšana Jeruzālemē, tad spraigie notikumi templī, tad visneparastākais Pashas mielasts, tad pārdzīvojumi Ģetzemanes dārzā, tad Jēzus nodošana, arests un krustā sišana. Cik cilvēks var izturēt? Tas viss satrieca un iznīcināja mācekļu lepnumu un cerības. Viņi zaudēja dzīves mērķi un jēgu. Pēc tam tikpat negaidīts pavērsiens — Jēzus augšāmcelšanās, kas atkal bija “nezināma teritorija”.

Kad dzīvē notiek tik lielas pārmaiņas, cilvēki gluži nevilšus meklē kādu risinājumu, atgriežoties pie tā, ko viņi labi pārzina. Mūsdienās vieni meklē mierinājumu darbā, citi saldumos, citi bezmērķīgi stundām ilgi skatās televizoru vai mēģina noslīcināt realitāti alkoholā. Mācekļi atgriezās pie zvejas tīkliem. Un atkal par pārsteigumu viņi atklāj, ka Jēzus ir priekšā, lai kalpotu tiem un uzturētu viņus.

Tāpat kā toreiz, kalpošanas sākumā, mācekļi ir laivā un zvejo. Tāpat kā toreiz, kalpošanas sākumā, viņi neko nenozvejo. (Vai tā ir tikai sagadīšanās, ka visos evaņģēlijos bez Jēzus mācekļi neko nenoķer? Iespējams, ka arī te ir kāda mācība — lai izpildītu mums uzticēto uzdevumu, mums būs jāstrādā saskaņā ar Jēzus norādēm.) Aust jauna diena, bet visu mācekļu pūliņi ir bijuši neveiksmīgi. Loma nav. Un atkal, tāpat kā toreiz, Jēzus aicina mācekļus vēlreiz izmest tīklus un ir milzīgs loms. Tad 7. pantā lasām:

Māceklis, ko Jēzus mīlēja, Pēterim sacīja: Tas ir Kungs! Sīmanis Pēteris, izdzirdējis, ka tas ir Kungs, apvilka virsdrēbes, jo viņš bija kails, un iemetās jūrā.

Vai nav dīvaini, ka sliktos notikumos mēs saskatām Dievu? Piemēram, nesen masu mēdiji publicēja Čečenijas prezidenta Ramzana Kadirova uzskatus: “Groznijas augstceltnē ‘Olimps’ trešdien pieredzētais ugunsgrēks bija ‘Dieva griba’”. Kad mums dzīvē atgadās kas slikts, mēs vainojam Dievu. Bet vai mēs atpazīstam Dievu, kad mūsu dzīvē notiek kaut kas labs? Māceklis, ko Jēzus mīlēja, atpazina Viņu.

Hills of Galilee by Fr. Mariusz Majewski, on Flickr

Atpazīt Jēzu…

Lai gan visi mācekļi redzēja Jēzu, tikai viens atpazina. Kāpēc tieši viņš? Par viņu Jāņa evaņģēlijā (13:25) lasām, ka viņš bija noliecies pie Jēzus krūts. Viņš veltīja laiku pārdomām par Jēzus dzīvi un kalpošanu, veltīja laiku, lai iepazītu Jēzu. Vai var būt tā, ka šie klusie brīži, ko pavadām kopā ar Dievu, lasot Bībeli, lūdzot un pārdomājot lasīto un notikumus mūsu dzīvē, ir atslēga Dieva atpazīšanai ikdienas dzīves notikumos un cilvēkos? Un arī otrādāk — mūsu apziņa, ka ir jāstrādā, nevis “jāiznieko laiks” Bībeles lasīšanai un Dieva lūgšanai, apslēpj mums Dieva klātbūtni mūsu dzīvē? Protams, ne visu atrisina Bībeles lasīšana vai lūgšana. Marija noteikti bija klausījusies Bībeles lasījumus sinagogā, viņa bija lūgusi Dievu, bet augšāmcelšanās svētdienā vienalga sajauca Jēzu ar dārznieku. Protams, mēs varam teikt, ka Marija bija pārāk nobēdājusies, asaras aizmigloja skatu, bet ko lai sakām par mācekļiem? Evaņģēlija epilogs atgādina, ka arī mācekļi atkārtoti nespēja atpazīt Jēzu pat pēc satikšanās aiz slēgtām durvīm (20:19–23), pēc tam, kad Jēzus atkal parādījās viņiem, kad viņi bija kopā ar Tomu (20:24–29). Ja mēs domājam, ka ar mums gan tā nenotiktu, tad šis evaņģēlija noslēgums liek mums būt uzmanīgiem ar šādiem apgalvojumiem. Var izrādīties, ka mēs esam tikpat neattapīgi kā mācekļi laivā.

Atšķirībā no iepriekšējām evaņģēlija nodaļām, kad stāsts nenovēršami virzījās Golgātas un kapa tumsas un Lieldienu virzienā, šoreiz tas virzās no Lieldienām tālāk spožā rīta gaismā. Šķiet, Jānis runā par jaunu radīšanu. Šķiet, Jēzus kalpošana, Viņa nāve un augšāmcelšanās ir nesusi rezultātu, kas tagad ir jāīsteno dzīvē. Jēzus uzvara pār grēku un nāvi paver jaunas iespējas Pēterim un pārējiem mācekļiem sākt jaunu dzīvi. Gleznieciski runājot, visur gaisā ir pavasara smarža — saullēkts, jūras krasts, brokastīs uz oglēm ceptas zivis. Viss it kā norāda uz jauniem apvāršņiem.

Izkāpuši krastā, viņi redzēja ogles kvēlojam un zivis uz tām un maizi. Jēzus viņiem sacīja: Nesiet no tām zivīm, ko tagad esat saķēruši! (9.–10. p.)

Krastā visus gaida pārsteigums — uz oglēm ir svaigi ceptas zivis. No kurienes Jēzus tās dabūja? Iespējams, ka tas ir vēl viens gandrīz nepamanīts brīnums. Ja tas ir tā, tad šī brīnuma mērķis, tāpat kā visā Jāņa evaņģēlijā, ir norādīt uz Jēzu kā Kungu.

Jāņa evaņģēlija epilogs liecina, ka arī pēc augšāmcelšanās Jēzus vēl aizvien rūpējas par saviem mācekļiem.

Tad Jānis apraksta visdīvaināko maltīti Bībelē — vai variet iedomāties maltīti kopā ar augšāmcelto Jēzu Kristu, kur visi ēd, neviens neteikdams ne vārda?! Šķiet ļoti neveikla situācija — pietrūkst svētku noskaņojuma, prieka un līksmības.

Jēzus viņiem sacīja: Nāciet uz rīta maltīti! Un neviens māceklis neiedrošinājās viņam jautāt: Kas tu esi? Jo viņi zināja, ka tas ir Kungs. Tad Jēzus nāca, ņēma maizi un deva viņiem un tāpat arī zivis. (12.–13. p.)

Kāpēc tik dīvaina noskaņa? No Jāņa sniegtā apraksta šķiet, ka Jēzus izskatījās mazliet citādāks, nekā pirms krustā sišanas. Vai arī varbūt Viņš katru reizi tiem parādījās mazliet citādākā izskatā? Ja viņi bija tikušies jau vismaz divas reizes ar augšāmcēlušos Kungu Jeruzalemē, tad nevienam taču vairs nevajadzētu šaubīties par Jēzus izskatu? Ievērosim Marka piezīmi: “Pēc tam viņš parādījās citā izskatā diviem no viņiem, kad tie gāja uz laukiem.” (Mk. 16:12) Šīs liecības un fakti vedina domāt, ka katru reizi mācekļiem bija jāatpazīst Jēzus Kristus no jauna. (Skat. Mt. 24:40). Ja tas ir tā, cik lielas ir mūsu izredzes ieraudzīt Jēzu? Vai var būt, ka Viņš ir nejaušs garāmgājējs uz ielas? Ubags pie lielveikala durvīm? Kāds, kas nelaimes brīdī pasniedz jums palīdzīgu roku?

Peter's Primacy shore

Pētera saruna ar Jēzu: piedošana, izaicinājums, uzdevums

Jau no paša evaņģēlija iesākuma apustulis Jānis seko līdzi Pētera izaugsmei. Ja evaņģēlijs noslēgtos ar 20. nodaļu, kaut kas paliktu nepateikts. Mēs visi zinām, ka Jēzus deva Pēterim debesu valstības atslēgas, ka Pēteris solījās sekot Kungam līdzi nāvē, bet kas notika ar Pēteri pēc tam, kad viņš bija aizliedzis savu Kungu trīs reizes? Pēteris gan redzēja augšāmcelto Jēzu, kad viņš parādījās mācekļiem Jeruzālemē, bet viņam nebija iespējas pārrunāt notikušo.

Bet tagad, kad kopā ar viņu ir tikai 6 mācekļi, kad valda klusums un neviens nesteidzas, kad brokastis paēstas, Pēterim ir iespēja pārrunāt visu notikušo. Tā bija saruna, par kuru Pēteris ļoti uztraucās.

Lasot šo sarunu, mēs atceramies, ka Pēteris trīs reizes aizliedza Kungu, kā Jēzus to jau bija iepriekš paredzējis. (Mt. 26:34 un Mk. 14:72) Pēteris apgalvoja: “Ja arī visi apgrēkosies, es gan ne” (Mk. 14:29), tāpēc nav pārsteigums, ka Jēzus tagad Pēterim jautā, vai viņš mīl (agapaō) Jēzu vairāk nekā šie citi? Uz to Pēteris īsi atbild, ka viņš mīl Jēzu. Nav nekādu salīdzinājumu ar citiem mācekļiem. Un Pēteris pat neuzdrošinās apgalvot, ka viņš mīl (agapaō) Jēzu, grieķu tekstā Pēteris atbild, ka viņš fileō. Jēzus dod viņam uzdevumu barot Viņa jērus.

Jēzus vēlreiz jautā Pēterim, vai viņš mīl (agapaō) Viņu? Šoreiz bez salīdzinājuma ar citiem. Un atkal Pēteris atbild, ka viņš fileō Jēzu. Jēzus dod viņam uzdevumu ganīt Viņa avis.

Tad Jēzus trešo reizi jautā vai Pēteris mīl (fileō) Viņu? Pēteris noskumst. Mēs varam iedomāties kā viņš, nokārtu galvu, skatoties uz zemi, klusi saka: Kungs, tu zini visu, tu zini, ka es tevi fileō. Un Jēzus trešo reizi dod Pēterim uzdevumu barot Viņa avis. Pēc tam Jēzus pravieto par Pētera likteni.

Vai arī mums dzīvē nepienāk brīži, kad domājam — lai nu ko tie citi, es gan sekošu Dievam un kalpošu Viņam! Tas skan skaisti, bet būtībā mēs līdz ar Pēteri sakām: “Ja arī visi apgrēkosies, es gan ne.” Un tad dzīvē pienāk brīdis, kad mēs izdarām kaut ko pavisam aplamu, kaut ko tādu, kas ir pilnīgi pretējs šim solījumam. Kā dzīvot tālāk? Divas iespējas:

1) Mēs ieraujamies sevī, noslēdzamies, vairāmies no Dieva. Mēs rīkojamies tāpat kā Ādams pēc grēkā krišanas.

2) Nākt pie Dieva un pārrunāt notikušo. Dievs piedāvā mums brīnišķīgu risinājumu — Viņš ir samaksājis par mūsu grēkiem, Viņš var mūs ieģērbt tīrās drēbēs un atjaunot mūsu kalpošanu. Kā tas izskatās dzīvē? Tā kā nupat kā lasījām par mācekļu piedzīvojumu jūras krastā. Dzīvē pienāk brīdis, kad Dievs mūs katru uzrunā personīgi, kad apliecina grēku piedošanu un aicina sekot Viņam. Reizēm atmiņa izspēlē jokus ar mums — attiecībā par Pēteri mēs atceramies tikai to, ka Pēteris aizliedza Jēzu. Tomēr Jāņa evaņģēlija noslēgums vēlreiz atgādina, ka daudz pārāka par Pētera aizliegšanu ir Jēzus piedošana Pēterim un jaunas kalpošanas uzticēšana — pat tādam cilvēkam, kurš publiski aizliedzis savu Kungu! Tad atskan aicinājums: “Seko man!” Sekošana Jēzum bieži vien atklājas mūsu rūpēs par līdzcilvēkiem — “baro manus jērus” un “gani manas avis”.

Sea of Galilee by Scott Gunn, on Flickr

Jauns rīts…

Epilogs atgādina Jāņa evaņģēlija sākumu. Gaisma spīd tumsībā, un gaisma uzvar tumsu. Evaņģēlija noslēgums atgādina par izmisuma tumsu mūsos, par mūsu nespēju atpazīst Jēzu. Bet tai pat laikā tas atgādina par gaismu, kas apspīd visu. Un tad viss mainās.

Kopā ar Jēzu nesekmīgais nakts darbs pēkšņi kļūst par rīta pārsteigumu. Smagā saruna par aizliegšanu kļūst par neveiklu mīlestības apliecinājumu, kur pat Jēzus jautājumi pārvēršas par uzdevumiem: baro manus jērus, gani manas avis, baro manas avis. Visbeidzot mainās pats aicinātais — Pēteris vairs nav bravurīgs Jēzus labā roka, kas gatavs mirt par savu Kungu, kā viņam pašam savā lepnībā un pašiedomībā tas šķita (Jņ. 13:37), bet, tā kā Jēzus ir atdevis savu dzīvību par Pēteri, viņš savukārt par to pagodinās Dievu, ejot pazemīgā mocekļa nāvē.

Cik vienkāršs un tai pat laikā izaicinošs ir Jēzus aicinājums Pēterim: “Seko man!” Vispirms Jēzus aicina Pēteri rūpēties par citiem Jēzus mācekļiem, tad pravieto par viņa mocekļa nāvi. Šķiet, ka mīlestība tomēr negarantē drošību. Un varbūt, ka pieņemot aicinājumu sekot Jēzum, mēs neesam aicināti pierādīt savu uzskatu taisnību, bet ar savu pazemību un mīlestību pret citiem atklāt, cik daudz Dievs spēj piedot?

Evaņģēlija sākumā mācekļi bija enerģijas pilni un uzreiz gatavi sekot Jēzum, daudz nedomājot par tālāko. Viņi gaidīja brīnumus un godību bez īpašas pašatbildības — Jēzus visu nokārtos. Ja sākotnējās mācekļu attiecības ar Kungu var raksturot kā romantisku draudzību, tad evaņģēlija noslēgumā ir pavisam cita noskaņa. Šeit sajūtam atbildību un nodošanos Jēzum “līdz nāve mūs šķirs.” Reiz Pēteris vēlējās kļūt par cilvēku zvejnieku, būt uz skatuves prožektoru gaismu krustugunīs, visu uzmanības centrā, bet tagad, piedzīvojis Jēzus krusta nāvi un augšāmcelšanos, viņš apzinās, ko maksā sekošana Jēzum. Tagad viņš ir gatavs uzņemties viņam uzticēto uzdevumu bez kādām ilūzijām. Viņš ir bijis liecinieks Kristus kalpošanai cilvēkiem un zina, ko tas maksās. Mēs esam gatavi saņemt Dieva mīlestību, bet vai mēs esam gatavi to pasniegt tālāk citiem? Tāpēc, kad Jēzus aicina Pēteri kalpošanā, Viņš nesaka: “Es mīlu tevi un uzticos tev”, bet “Vai tu mani mīli?” Tikai tad, kad Pēteris saprot, ka Dievu mīlēt nozīmē ne tik daudz iegūt kā atdot, viņš ir gatavs pildīt tam Dieva izraudzīto uzdevumu. Viņš ir gatavs ieiet gaismā.

Lieldienu gaismā viss mainās, pat mūsu izpratne par Dievu. Jūdu monoteisms tagad atklājas Trīsvienībā un Jēra uzvarā, kura paver jaunus apvāršņus visai radībai.

Kategorijas: Dievkalpojumi, Mācītāja viedoklis, Svētrunas. Ielieciet grāmatzīmi permalink.