Intervija ar draudzes mācītāju Gunti Bukalderu

Ievadā, lūdzu, pastāsti nedaudz par sevi…
Ticīgs kļuvu Atmodas laikā, deviņdesmito gadu sākumā. Bija lielu pārmaiņu laiks, un tolaik mani ļoti interesēja politika. Reiz Valmieras centrā kāds vīrs tirgoja Bībeles. Daudzi vēlējās iegādāties šo grāmatu, jo padomju gados to bija grūti dabūt. Pārdevējs uzaicināja mani uz Bībeles izpētes semināru, kur iepazinos ar “lielo politiku”. Ar to es domāju pasaules vēsturi, kādu to Bībelē, Daniēla grāmatā, atklāj Dievs. Tad es sapratu, ka ir kaut kas vairāk par šo politiku kurā es biju “līdz ausīm”. Bet bija grūti izšķirties pieņemt Dieva plānu manā dzīvē. Vilcinājos gandrīz gadu, līdz sapratu, ka vairāk vilcināties nevaru. Kristījos un ienācu draudzē.

Un tad manā dzīvē strauji sekoja dažādi pavērsieni, kā rezultātā es sāku strādāt Adventistu Baznīcas Baltijas Ūnijā par namturības nodaļas vadītāju. Paralēli šai kalpošanai maketēju garīgās grāmatas un veidoju šo grāmatu vākus, zīmēju ilustrācijas, dažādu pasākumu plakātus. Pēc kāda laika man uzticēja vadīt komunikāciju nodaļu, kur varēju attīstīt savas dizainera un datorgrafiķa iemaņas. Darbs kļuva aizraujošāks un arī vairāk ar garīgu ievirzi. Pēc dažiem gadiem absolvēju Griggs universitātes teoloģijas fakultāti, ieguvu bakalaura grādu reliģijā. Drīz pēc tam sekoja uzaicinājums paralēli darbam komunikāciju jomā uzsākt palīgmācītāja kalpošanu Limbažu draudzē.

Mācītājs Guntis Bukalders

Limbažu draudze tev ir pirmā draudze, kurā tu esi mācītājs. Vai ir viegli kalpot par mācītāju?
Jā, šī ir mana pirmā draudze. Un man šī draudze tiešām ir ļoti mīļa. Laikam jau sava veida pirmā mīlestība. (Smaida) Vai viegli kalpot? Iesākumā šķita interesanti — draudze, kurā nav pilnīgi nekādu problēmu. Vienkārši ideāli. Tas šķita jauki, bet reizē arī mazliet dīvaini. Kā tā var būt, ka nav problēmu? Nu ir apritējuši nepilni divi gadi, un cilvēki pamazām atraisās, un izrādās, ka problēmu nav maz. Bet priecē tas, ka draudzes locekļi uzticās un ir pozitīvi noskaņoti pārmaiņām. Līdz ar to uz otro jautājumu varu atbildēt pozitīvi.

Kādam cilvēkam ir jābūt, lai varētu kļūt par mācītāju?
Tas ir grūti atbildams jautājums. Man šķiet, ka vislabāk, ja ir Dieva aicinājums uz to, jo citādāk ilgtermiņā nekas labs tur nesanāks. Protams, ir jābūt godīgam, ar vēlmi strādāt ar cilvēkiem, atbildības sajūtai par uzticēto pienākumu, un ar pozitīvu skatu nākotnē.

Kāds bija tavs ceļš uz to? Pirms nedēļas tiki ordinēts. Vai tas kaut ko mainīs tavā kalpošanā?
Pats pamats ir personīgas attiecības ar Dievu. Tās ir pārdomas par Viņa vadību, Viņa rīcību gan Bībelē, gan manā un manu tuvinieku dzīvē. Visus šos gadus, kad uznākušas kādas šaubas, Dievs ir devis spēku iet tālāk. Strādājot Baltijas Ūnijā, ir bijusi iespēja tikties ar daudziem cilvēkiem Baltijas valstīs un redzēt, kā Dievs risina mūsu problēmas, kā Viņš virza visu uz priekšu.

Dievkalpojums ir ārējā, publiskā Dieva pielūgsmes forma, kas zināmā mērā izpaužas dažādos rituālos, bet pamats ir personīgais piedzīvojums ar Dievu, kad jūti Viņu kā Draugu, kam vienmēr gribi izstāstīt visu, gan kā Glābēju, kas atdevis savu dzīvību par tevi, un no šīm divām lietām izriet viss tālākais — gan Dieva slavēšana, gan kalpošana draudzē un līdzcilvēkiem. Tas izveido tādu neredzamu saiti. Un par šo savu piedzīvojumu ar Dievu vēlos stāstīt arī citiem, lai reliģijas ārējās formas nenostātos ceļā dzīvām attiecībām ar Dievu.

Runājot par mācītāja amatu, godīgi sakot, esmu centies izvairīties no šī amata cik ilgi vien spēju! (Smaida) Domāju — ja tā ir Dieva griba, tad es darīšu, bet pats gan netīkoju pēc šī amata. Pēdējo trīs gadu gaitā pamazām radās pārliecība, ka tā varētu būt Dieva griba. Pamazām apradu ar domu, ka varēšu strādāt ne tikai ar datoriem, bet arī ar cilvēkiem. Šo nekad neesmu uzskatīis par savu stipro pusi, bet Dieva žēlastībā pamazām ir nostiprinājusies sajūta, ka kopā ar Viņu kaut ko spēšu veikt.

Par ordināciju. It kā no vienas puses tā nebija galīgi negaidīta — biju kalpojis baznīcā jau 17 gadus, tikai ne kā mācītājs. Bet no otras puses tas zināmā mērā bija pārsteigums — jau pēc nepilniem diviem gadiem, kopš kalpoju Limbažos par palīgmācītāju. Protams, ordinācija nozīmē daudz ko. Pirmkārt, tā ir Baznīcas uzticība man kalpošanas darbā. Tā nozīmē arī atbildību, jo tagad man ir tiesības kristīt un veikt laulību reģistrāciju. Tas uzliek papildus atbildību par savu rīcību.

Kā Tu vērtē savu kalpošanu Limbažu draudzē? Kas tavuprāt draudzē ir mainījies šo divu gadu laikā, kopš esi Limbažos? Kas padarīts un kas vēl būtu jādara?
Jūtu, ka šie divi gadi ir tikai iesākums. Tikai tagad parādās pirmie darba rezultāti, parādās arī vēl darāmais. Man šķiet, ka draudze ir kļuvusi draudzīgāka, smaidīgāka. Cilvēki pamazām atveras un vēlas kaut ko darīt arī apkārtējās sabiedrības labā.

Kas vēl būtu jāpaveic? Pirmām kārtām, jāsaliedē draudze kā viena ģimene. Otrkārt, gribētu vairāk uzmanības veltīt cilvēku iepazīstināšanai ar Dievu, lai mēs patiesi varētu saukties Viņa bērni un būtu gatavi satikties ar Viņu, kad Viņš nāks atkal uz šo zemi. Tā ir draudzes sūtība. Tā ietver arī biblisku Svētā Gara darbības skaidrošanu draudzē. Jo cilvēki ir dedzīgi, bet dažreiz pietrūkst zināšanu. Tas prasa nopietnas Bībeles studijas. Man šķiet, ka Dieva Gars darbojas caur to, ko mēs mācāmies, kam veltījam savu laiku un pūles. Un treškārt, es vēlētos arī izveidot sirsnīgas attiecības ar citām draudzēm Limbažos. Neskatoties uz dažām konfesionālām atšķirībām daudz kas ir kopīgs. Un kalpošana līdzcilvēkiem parasti nav saistīta ar konfesionālo atšķirību jautājumiem. Ir labi, ja vismaz kalpošanā apkārtējai sabiedrībai mēs varam būt vienoti mūsu Kunga Jēzus Kristus mīlestībā.

Nesen kādā svētrunā tu pieminēji, ka esi izvēlējies turpināt studijas. Pastāsti lūdzu, ko un kur tu studē?
Jā, Dievam patīk pārsteigumi! Vienu tādu Viņš man sagādāja, sniedzot iespēju turpināt studijas teoloģijā. Velsas universitāte (Anglija) bija izsludinājusi brīvas vietas neklātienes klasē, bet nebija atsaukušies tik daudz studentu no Polijas, cik viņi bija cerējuši. Un tā man un Talsu mācītājam radās iespēja burtiski pāris nedēļu laikā iestāties šajā universitātē un uzsākt maģistra studijas kalpošanā. Pagaidām mācības ir plānotas divreiz gadā Belgradā (Serbijā). Starp sesijām ir jāveic pamatīgi Bībeles izpētes darbi. Viena materiāla sagatavošanai esot jāvelta aptuveni 200 stundas izpētes darba. Tas pagaidām sagādā vislielākās problēmas. Bet mācības ir ļoti interesantas, pasniedzēji ir sagādājuši tādus mācību materiālus, kas izaicina pārdomāt kalpošanas praksi un liek radoši domāt.

Zinu, ka darbojies ar informācijas tehnoloģijām. Pastāsti, lūdzu, ko tieši tu dari?
Darbs komunikāciju nodaļā Baltijas Konferenču Ūnijā lielā mērā saistās ar datoriem. Gan datortīklu uzturēšana, gan “datoru parka” uzturēšana darba kārtībā. Protams, arī ziņu rakstīšana un publicēšana Internetā. Reizēm rīkoju seminārus draudzēs par ziņu rakstīšanu, par attiecībām ar masu mēdijiem.

Kādi ir tavi hobiji jeb mīļākās nodarbošanās? Vai tam laika pietiek?
Lielā mērā mans darbs ir arī mans hobijs. Patīk fotografēt, kaut arī pašam vēl nav tāda kārtīga foto aparāta. Vienmēr nākas no kāda aizlienēt. Bet šai ziņā mani ir labi draugi! (Smejas). Patīk veidot mājas lapu dizainu. Piemēram, adventisti.lv, macpasaule.lv un tagad arī Limbažu draudzes mājas lapa. Nu jau kādus četrus gadus aizraujos ar Macintosh datoriem. Gandrīz visus draugus esmu pierunājis pāriet uz šīs sistēmas datoriem. Tas ir tāpat kā ar evaņģēliju — ja esi atradis kaut ko ļoti labu, tad gribās par to pastāstīt arī draugiem! (Smejas).

Ar laiku gan ir tā kā ir. Jau divus gadus nesanāk laika atjaunot Virtuālās Baznīcas portālu. Tomēr ceru, ka šogad izdosies. Lielākais darbs jau sen padarīts, atliek salikt kopā lapas dizainu. Bet pašlaik ir mācības un tik daudz citu darbu, ka tam neatliek laika.

Ko tu novēlētu mūsu draudzes mājas lapas lasītājiem?
Vairāk laika veltīt Bībeles izpētei un arī mācīties teoloģiski domāt. Citējot kādas grāmatas vārdus — “reliģiskā dedzība ir motivācija, nevis aizvietojums, rūpīgai domāšanai.” Domāt nav viegli un reizēm ir pat bīstami — visu ko var izdomāt! — bet nedomāt ir vēl bīstamāk. Dievs mums devis spēju domāt un analizēt — pagodināsim Viņu, izmantojot šīs spējas. Un vēl — centīsimies visus labos iesāktos darbus arī padarīt līdz galam! Un uzsmaidīt līdzcilvēkiem, jo šodien tik maz ir smaidu cilvēku sejās.