LIELDIENAS: Jēzus uzvara

Vai esat kādreiz pārdomājuši, kāpēc Jēzu piesita krustā? Uz mirkli ieturēsim pauzi un noskaitīsim līdz desmit, jo uz šo jautājumu mēs parasti cenšamies atbildēt teoloģiski — Jēzum bija jāmirst par mūsu grēkiem, Jēzus salīdzināja mūs ar Dievu, u.t.t. Tas viss ir teoloģiski pareizi, bet kā tas izskatījās reālajā dzīvē? Vai toreiz kāds domāja par Jēzus krustā sišanas teoloģisko nozīmi?

Pārlasot Jēzus krustā sišanas notikumu aprakstu, mēs tur neatradīsim salīdzināšanas doktrīnu. Vai romieši piesita Jēzu krustā par to, ka Viņš apgalvoja, ka ir Mesija jeb jūdu ķēniņš? Šķiet, Pilāts nebija uztraucies par to. Kas lika apvienoties farizejiem, saduķējiem, priesteriem, sinedrija locekļiem un pagāniem — romiešiem, lai nogalinātu Jēzu Kristu?

Nesen «The One Project» mājas lapā atradu interesantu atbildi šim jautājumam. Visu baiļu un dusmu pamatā bija tas, ka Jēzus nojauca sienas un mūrus, kas šķīra bagātos un nabagos, kas šķīra Dieva izredzētos un pagānus, kas šķīra vīriešus un sievietes. Novācot visu, kas šķir, jūs atņemat spēku tiem, kas šķir un viņu visspēcīgākajam ierocim — nošķirtībai. Romieši būvēja mūrus, kam pamatā bija militārie un ekonomiskie apsvērumi. Jūdi būvēja reliģiozitātes mūrus. Hērodieši būvēja spēka pozīciju mūrus.

Bet Jēzus? Jēzus staigāja apkārt, sagraudams visus mūrus! Viņš sagrāva mūrus starp reliģiozajiem “pareizi darošajiem” un grēcīgajiem “nepareizi darošajiem”. Viņš sagrāva šķīrējsienu starp naudas kārajiem “visu ieguvušajiem” un nabadzības skartajiem “neko nedabūjušajiem”.

Bet tad Jēzus izdarīja kaut ko tādu, ko mūsdienās klasificētu kā Lielā Ķīnas mūra nojaukšanu — Jēzus nojauca etnisko, kulturālo un dzimumu šķīrējsienu. Pāvils šo vēsti skaļi un skaidri uzrakstījis vēstulē galatiešiem 3:28 un 29:

“Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū. Un, ja jūs piederat Kristum, jūs esat Ābrahāma pēcnācēji, mantinieki pēc apsolījuma.”

Tā kā Jēzus pasludinātā valstība tika dibināta, pamatojoties uz bezmūru politiku, tā nozīmēja galu visām citām valstībām un spēkiem! Lūk, šis bija Jēzus nogalināšanas faktiskais iemesls!

“The One Project” mājas lapā var lasīt sekojošu jautājumu:

“Palūkojaties sev apkārt un pārbaudiet, kāda ir šķīrējsienu politika ap mums. Vai kristīgā sabiedrība, kuras locekļi mēs esam, ceļ sienas ap sevi, vai arī tās nojauc? Vai savās attiecībās ar citiem cilvēkiem mēs neceļam šķīrējsienas? Vai mēs paplašinām piederības lokus ap sevi, kā Jēzus to darīja? Vai arī velkam smiltīs robežlīniju nošķirtībai?

“Kas cilvēkiem bija pret Jēzu? Viņš nojauca sienas. Viņš atbrīvoja ļaudis, lai tie spētu mīlēt visus, lai tie būtu Gara piepildīti un būtu šķīrējsienu nojaukšanas speciālisti, kas necieš neko, kas stāv starp citiem un Jēzu! Vai nav pienācis laiks arī mums nolikt ķieģeļus un cementu un ļaut Jēzum būt vienīgajam spēkam, kas piepilda mūs, kas vada un nosaka mūsu dzīvi?”

Kristus apskaidrošana

Jāņa evaņģēlija 20. nodaļas 21. un 22. pantā lasām:

“Jēzus viņiem atkal sacīja: Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu! To pateicis, viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: Saņemiet Svēto Garu!”

Vai mēs esam saņēmuši Svēto Garu? Ja ticam, ka esam, vai ļaujam Kristus Garam atklāties mūsu dzīvē, ļaujot nojaukt šķīrējsienas? Kā tas atklājas attiecībās ar cilvēkiem ārpus draudzes? Un kā ar cilvēkiem draudzē?

Pāvils raksta, ka tas, ko mēs sējam, netop dzīvs, pirms tas nemirst. Šai dzīvē mums atkal un atkal ir jāsastopas ar nāvi. Tā nav patīkama tikšanās, mēs cenšamies izvairīties no tās, cik vien varam. Būtībā skatīties uz nāvi ir kā skatīties saulē — mēs nespējam to izturēt. Un tomēr pateicoties saules gaismai, viss ap mums iegūst savu patieso izskatu. Tāpat arī nāve atklāj to, kas mēs esam un liek mums pārdomāt mūsu likteni. Kamēr mēs nespējam tikt galā ar nāvi, mēs būtībā nespējam patiesi sākt dzīvot. Tikai tas, kurš ir gatavs mirt, ir patiesi gatavs dzīvot, viņu netraucē nekādi blakus faktori pilnvērtīgai dzīvei.

Kāds ievērojams uzņēmējs, atskatoties uz savu dzīvi, reiz teica, ka 17 gadu vecumā viņš ir lasījis sekojošu atziņu: “Ja tu dzīvosi katru dienu kā savu pēdējo dienu, tad kādudien tu tiešām nekļūdīsies.” Šī atziņa atstājusi dziļu iespaidu uz jaunekli, un nākamos 33 gadus viņš ik rītu ieskatoties spogulī, jautājis sev: “Ja šodiena būtu manas dzīves pēdējā diena, vai es darītu to, ko es šodien gatavojos darīt?” Un ja vairākas dienas pēc kārtas atbilde bijusi “Nē,” viņš zinājis, ka dzīvē kaut kas ir jāmaina.

“Atziņa, ka drīz vien es būšu miris, ir vissvarīgākais instruments, kādu esmu sastapis, lai palīdzētu man izdarīt svarīgas izvēles dzīvē. Jo gandrīz viss — visas ārējās gaidas, viss lepnums, visas bailes no sarežģījumiem vai neveiksmes — visas šīs lietas vienkārši sabrūk nāves priekšā, atstājot tikai to, kas ir būtisks. Atcerēties, ka tev pienāks nāves brīdis, ir vislabākais veids, kādu es zinu, kā izvairīties no slazda sākt domāt, ka tev ir ko zaudēt. Tu jau esi kails. Nav nekāda iemesla, lai nesekotu sirds aicinājumam.”

Šis cilvēks pēc pārliecības bija budists. Bet cik patiesi ir šie vārdi! Marka evaņģēlija 8. nodaļā lasām:

“Un, piesaucis klāt ļaudis un savus mācekļus, viņš (t.i., Jēzus) tiem sacīja: Kas man grib sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu un seko man! Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. Ko gan iegūst cilvēks, kas iemanto visu pasauli, bet nodara ļaunumu savai dvēselei? Un ko cilvēks var dot kā samaksu par savu dvēseli? Kas manis un manu vārdu dēļ būs kaunējies šajā laulības pārkāpēju un grēcinieku paaudzē, tā dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad viņš nāks ar svētiem eņģeļiem sava Tēva godībā. (Mk. 8:34–38)

Šeit lasām, ka patiesam Kristus māceklim ir jābūt gatavam līdzdalīt Kristus likteni — Marka 10. nodaļas 38.–39. panta vārdiem runājot, dzert to pašu kausu un tikt kristītam ar to pašu kristību. Vai ir vērts atteikties no saviem plāniem, uzņemties savu krustu un sekot Jēzum? Dieva Vārds saka, ka ir. Jo baidīšanās no Kristus krusta, ar domu izglābt savu dzīvību, būtībā noved pie dzīvības zaudēšanas uz visiem laikiem, kamēr krusta pieņemšana un dzīvības zaudēšana nes patieso dzīvību. Kāds Bībeles komentētājs saka, ka romiešu pasaulē šie vārdi noteikti skanēja iespaidīgi, jo romieši šeit noteikti saskatīja mācību no mazākā uz lielāko: ja ļaudis bija gatavi mirt par Cēzaru, kurš bija visai apšaubāms “Dieva dēls”, vai nebūtu daudz gudrāk būt gatavam mirt par patieso “Dieva Dēlu”, par kādu Jēzu atzina pat romiešu centurions?

Viena no garīgās dzīves patiesībām ir tā, ka mēs kļūstam līdzīgi tam, ko mēs pielūdzam. Vai esat to ievērojuši?

Lieldienu vēsts ir tā, ka Dieva mīlestība nav atkarīga no tā, cik labi mēs esam. Bībelē lasām par to, kā Kristus pēc augšāmcelšanās parādījās saviem mācekļiem, kuri pirms neilga laika visi bija atstājuši Viņu. Kā Jēzus uzrunāja viņus? Vai Viņš norāja mācekļus, kaunināja viņus, vai nosodīja viņus? Vai jautāja viņiem, kāpēc viņi pameta viņu tik grūtā dzīves brīdī? Kāpēc viņi nevarēja vismaz pastāvēt pie krusta, lai sniegtu Viņam kaut mazliet mierinājuma? Mēs nedzirdam neko tamlīdzīgu. Viņš saka tiem tikai divus vārdus: “Miers jums!” Mācekļus noteikti moca sirdsapziņa par to, ko viņi ir darījuši, bet Jēzus saka: “Miers jums!” Pie tam Jēzus nenosaka nekādus nosacījumus mieram. Šis miers ir dāvana grēciniekiem. Jēzus nesaka, ka tagad Viņš nosaka tiem vienu gadu pārbaudes laiku. Nē, viņi uzreiz ir pieņemti, tāpat kā Viņš pieņem ikvienu no mums, kad mēs nožēlojam savus grēkus un griežamies pie Viņa. Viņš nesniedz viņiem baušļus, pirms dāvā mieru. Nav nosodījuma, nav pārbaudes laika, nav nosacījumu, nav baušļu — tikai “Miers jums!” Kā Viņš to varēja? Viņš parādīja viņiem savas rētas plaukstās un sānā. Pateicoties Viņa nāvei par mūsu grēkiem, grēku piedošana ir brīvi pieejama ikvienam, kas nāk pie Viņa grēku nožēlā.

Kad Kristus parādīja viņiem savas rokas, kājas, sānu, Viņš ar to teica: “Šīs rokas turēja Dieva baušļus priekš tevis, šīs kājas staigāja Dieva baušļu noteiktos ceļus priekš tevis, šī sirds ir mīlējusi kā Dieva likums to prasīja.” Tāpēc miers ir rodams Kristus brūcēs.

1508. gadā Luteru aicināja par mācības spēku pie jaundibinātās Vitenbergas universitātes turēt priekšlasījumus filozofijā. Viņš pārcēlās uz Augustīnu klosteri Vitenbergā un nonāca personīgā saskarē ar Augustīnu ordeņa ģenerālvikāru Dr. Johannu von Staupicu, un izvēlējās viņu par savu biktstēvu. Šim notikumam Mārtiņa Lutera dzīvē bija ļoti liela nozīme. Uz viņa mokošajiem jautājumiem par Dieva žēlastību Staupics viņam vienmēr norādīja uz Kristus brūcēm — uz Pestītāju, kurš miris par mums. Kad jaunais mūks Mārtiņš uzstāja uz nepieciešamību izsūdzēt savus grēkus vismaz sešas stundas katru reizi, Staupics teica: “Brāli Mārtiņ, brāli Mārtiņ, Dievs nav dusmīgs uz tevi. Tu esi dusmīgs uz Dievu. Tu atradīsi mieru tikai Kristus brūcēs.”

Ja mēs izvēlamies sekot Jēzum, tad loģiski ir sekot savam Meistaram šķīrējsienu nojaukšanā un piedošanā. Tas izriet no Jēzus kalpošanas un Viņa norādes par mums doto uzdevumu:

“Jēzus viņiem atkal sacīja: Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu! To pateicis, viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks.” (Jņ. 20:21–23)

Kā Jēzus tika sūtīts pie Israēla pazudušajām avīm, tā Viņa mācekļi tiek sūtīti pasaulē pie pazudušajiem grēciniekiem. Lai veiktu šo uzdevumu, Jēzus dveš uz viņiem Svēto Garu. Un saņemot šo garu — kāds ir pirmais uzdevums? — piedot. Cik reizes mums jāpiedod? Pēteris jautāja Jēzum vai septiņas reizes būs gana, bet saņēma atbildi — septiņdesmit reiz septiņas reizes! Citviet Bībelē lasām:

“Pielūkojiet! Ja tavs brālis grēko, norāj viņu un, ja viņš nožēlo, piedod viņam. Un, pat ja viņš grēkotu pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes vērstos pie tevis, sacīdams: es nožēloju, – piedod viņam. (Lk. 17:3–4)

Nav nekāds brīnums par mācekļu reakciju:

“Un apustuļi sacīja Kungam: Vairo mums ticību.” (5. p.)

Vai arī mums nav jālūdz šī pati lūgšana? Gan katram individuāli, gan kā draudzei kopā, lai mēs spētu piedot kā Kristus piedeva. Tāpēc, kaut arī Lieldienas ir pagātnes notikums, mēs tās svinam kā šodienas notikumu, jo Dievs turpina darboties mūsos. Viņš pārveido mūs, pārveido mūsu tagadni, lai ievestu mūs Viņa nākotnē — Dieva valstībā, par kuru rakstījuši daudzi Bībeles pravieši.

Mēs esam aicināti uz šķīrējsienu nojaukšanu. Ko tas nozīmē šodien? Lasīsim vēstuli kolosiešiem 3:8–15:

“Bet tagad atmetiet šo visu: dusmas, nesavaldību, ļaunprātību, zaimošanu, neķītras runas, kas nāk no jūsu mutes. Nemelojiet cits citam, novelciet kā drānas no sevis veco cilvēku līdz ar viņa darbiem un apvelciet atjaunoto cilvēku, kas ir atjaunots saprašanā pēc Radītāja tēla, kur nav vairs nedz grieķa, nedz jūda, nedz apgraizīšanas vai neapgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā (ne vīrieša, ne sievietes — Gal. 5:28b), bet viss un visā ir Kristus. Kā Dieva izredzētie, svētie un Dieva mīlētie, apvelciet dziļu līdzjūtību, labestību, pazemību, lēnprātību, iecietību citam pret citu, esiet pacietīgi un piedodiet cits citam, ja kādam ir pret kādu kas pārmetams, – kā Kungs jūs ir apžēlojis, tāpat dariet arī jūs. Bet pāri visam lai ir mīlestība, kas visu sasien kopā pilnībā. Jūsu sirdīs lai valda Kristus miers.”

Mēs esam aicināti novākt visas mūs atdalošās barjeras un šķīrējsienas un apvienot visu Kristū. Svētrunas iesākumā mēs lasījām 1. Kor. 15. nodaļu. Ņemot vērā visu 15. nodaļā teikto, tās pēdējam pantam vajadzēja skanēt aptuveni šādi:

“Tā kā jums ir tik skaista cerība, tad dzīvojiet, pacēluši skatu uz debesīm, no kurienes jums atspīdēs pestīšana.”

Bet tā vietā lasām kaut ko daudz piezemētāku:

“Tad nu, mani mīļotie brāļi, esiet noturīgi un nelokāmi, vienmēr dedzības pilni Kunga darbā, zinādami, ka jūsu pūles nav veltīgas Kungā.” (1.Kor. 15:58)

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka viss, ko mēs savā kalpošanas darbā darām, nav veltīgi, tam visam atradīsies sava vieta Dieva valstībā. Mēs neceļam Dieva valstību — to dara Dievs, bet mēs strādājam priekš Dieva valstības.
Man patika kāda ilustrācija, kuru pieminēja Jaunās Derības teologs Toms Raits:

Daudzas lielās viduslaiku katedrāles tika celtas daudzus gadu desmitus, bieži vien pats arhitekts nepiedzīvoja savas celtnes pabeigšanu. Daudzi amatnieki strādāja šo katedrāļu celtniecībā visu mūžu — sākot no mācekļa gadiem līdz pat mūža noslēgumam, un arī tad vēl neredzēja pabeigtu celtni. Viņi zināja tikai to, ka viņu uzdevums ir šo akmeni izkalt šādi un tad savienot to ar otru akmeni, attiecīgi izkaltu tādi. Viņi uzticējās katedrāles arhitektam, ka tas, ko viņi dara, nav veltīgi, ka viņu darbs beigās iederēsies šajā celtnē. Tāda ir arī kristīgās kalpošanas pazemība. Mums nav ne jausmas kā tas, ko mēs darām, iederēsies Dieva lielajā plānā, bet mēs varam būt pārliecināti, ka iederēsies: “Jūsu pūles nav veltīgas Kungā.”

Kādu dienu Sv. Francisks no Asīzes lūdza kādu jaunu mūku pievienoties viņam, lai dotos uz pilsētu sludināt. Jaunais mūks jutās tik pagodināts, ka viņš uzreiz piekrita. Visu dienu viņi staigāja pa ielām un tikās ar daudziem cilvēkiem.

Pievakarē viņi devās atpakaļ mājup, tomēr ne reizi Sv. Francisks nebija ne ar vienu runājis par evaņģēliju. Sarūgtināts, jaunais mūks teica Franciskam: “Es domāju, ka mēs dodamies uz pilsētu sludināt?” Francisks atbildēja: “Mans dēls, mēs sludinājām. Mēs sludinājām, kamēr gājām. Daudzi mūs redzēja un uzmanīgi vēroja mūsu izturēšanos. Nav nekādas jēgas iet sludināt kaut kur, ja tu nesludini visur, kur ej!”

Lai arī jūsu un manā dzīvē evaņģēlijs ir ne tikai vēsts, kuru ejam sludinām, bet dzīvesveids, kurā tas ir iemiesots. Piedošanā, mīlestībā un pieņemšanā. Jo Kristus ir augšāmcēlies!
Āmen.

Kategorijas: Dievkalpojumi, Mācītāja viedoklis, Svētki, Svētrunas. Ielieciet grāmatzīmi permalink.